–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz G. Aiello un E. Figliolia, avvocati dello Stato,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller, M. Hellmann un F. Halabi, pārstāvji,

–

Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes, kā arī A. Pimenta, D. Capinha, P. Barros da Costa un L. Medeiros, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – C. Cattabriga un M. Wasmeier, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/41/ES (2014. gada 3. aprīlis) par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās (OV 2014, L 130, 1. lpp.) 2. panta c) punkta ii) apakšpunktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar lūgumu Itālijā izpildīt Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, ko attiecībā uz XK ir izdevusi Finanzamt für Steuerstrafsachen und Steuerfahndung Münster (Minsteres Nodokļu krimināllietu un nodokļu izmeklēšanas finanšu pārvalde, Vācija; turpmāk tekstā – “Minsteres Nodokļu krimināllietu pārvalde”).

3

Direktīvas 2014/41 34. apsvērums ir formulēts šādi:

“Šajā direktīvā atbilstīgi tās darbības jomai ir paredzēti tikai sākotnēji pasākumi, lai iegūtu pierādījumus. Šajā ziņā būtu jāuzsver, ka jebkuram priekšmetam, tostarp finanšu aktīviem, kriminālprocesa gaitā var piemērot dažādus pagaidu pasākumus, ne tikai lai iegūtu pierādījumus, bet arī nolūkā konfiscēt šos priekšmetus. Sākotnējo pasākumu abu minēto mērķu atšķirība ne vienmēr ir acīmredzama, un kriminālprocesa gaitā pagaidu pasākuma mērķis var mainīties. Tādēļ ir svarīgi turpmākajā darbā saglabāt netraucētu saikni starp dažādajiem šajā jomā piemērojamajiem instrumentiem. Turklāt tā paša iemesla dēļ izvērtējums par to, vai priekšmets jāizmanto kā pierādījums un attiecīgi kļūst par EIR objektu, būtu jāatstāj izdevējiestādes ziņā.”

4

Šīs direktīvas 1. panta “Eiropas izmeklēšanas rīkojums un pienākums to izpildīt” 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Eiropas izmeklēšanas rīkojums (EIR) ir tiesas lēmums, ko izdevusi vai apstiprinājusi kādas dalībvalsts (“izdevējvalsts”) tiesu iestāde, lai panāktu, ka kādā citā dalībvalstī (“izpildvalsts”) veic vienu vai vairākus konkrētus izmeklēšanas pasākumus, lai iegūtu pierādījumus saskaņā ar šo direktīvu.

[..]

2.   Ikvienu EIR dalībvalstis izpilda, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šo direktīvu.”

5

Minētās direktīvas 2. pantā “Definīcijas” ir paredzēts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

6

Šīs pašas direktīvas 5. panta “EIR saturs un forma” 1. punktā ir noteikts:

“Šīs direktīvas A pielikumā iekļautajā veidlapā doto EIR aizpilda un paraksta izdevējiestāde, kura arī apstiprina, ka tā saturs ir precīzs un pareizs.

EIR iekļauj it īpaši šādu informāciju:

[..].”

7

Direktīvas 2014/41 6. pantā “EIR izdošanas un nosūtīšanas nosacījumi” ir noteikts:

“1.   Izdevējiestāde EIR var izdot tikai tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka ir izpildīti šādi nosacījumi:

2.   Šos 1. punktā minētos apstākļus ikvienā gadījumā izvērtē izdevējiestāde.

3.   Ja izpildiestādei ir iemesls uzskatīt, ka 1. punktā paredzētie nosacījumi nav izpildīti, tā var apspriesties ar izdevējiestādi par EIR izpildes svarīgumu. Pēc šādas apspriešanās izdevējiestāde var nolemt atsaukt EIR.”

8

Šīs direktīvas 9. panta “Atzīšana un izpilde” 1.–3. punktā ir paredzēts:

“1.   Izpildiestāde atzīst saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem nosūtītu EIR, neprasot nekādas papildu formalitātes, un nodrošina tā izpildi tieši tāpat un atbilstīgi tādiem pašiem nosacījumiem kā tad, ja attiecīgo izmeklēšanas pasākumu būtu prasījusi kāda izpildvalsts iestāde, ja vien minētā iestāde nepieņem lēmumu atsaukties uz kādu no šajā direktīvā paredzētajiem EIR neatzīšanas vai nepildīšanas pamatiem vai uz kādu no šajā direktīvā paredzētajiem izpildes atlikšanas pamatiem.

2.   Izpildiestāde ievēro formalitātes un procedūras, ko nepārprotami norādījusi izdevējiestāde, ja vien šajā direktīvā nav paredzēts citādi un ja minētās formalitātes un procedūras nav pretrunā izpildvalsts tiesību pamatprincipiem.

3.   Ja izpildiestāde ir saņēmusi EIR, ko izdevējiestāde [..] nav izdevusi saskaņā ar 2. panta c) punkta noteikumiem, izpildiestāde EIR nosūta atpakaļ izdevējvalstij.”

9

Minētās direktīvas 11. panta “Neatzīšanas vai neizpildes pamati” 1. punktā ir uzskaitīti pamati Eiropas izmeklēšanas rīkojuma neatzīšanai vai neizpildei izpildvalstī.

10

Šīs pašas direktīvas A pielikumā ietvertajā veidlapā par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu tostarp ir ietverta L iedaļa, kurā vajadzības gadījumā ir jānorāda tās tiesu iestādes kontaktinformācija, kura ir apstiprinājusi Eiropas izmeklēšanas rīkojumu.

11

Abgabenordnung (Nodokļu kodekss) 386. pantā, redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem, ir noteikts:

“(1)   Ja ir aizdomas par nodokļu pārkāpumu, nodokļu iestāde veic izmeklēšanu par faktiem. Šīs nodaļas vajadzībām nodokļu iestāde ir: Hauptzollamt [(Galvenā muitas pārvalde)], Finanzamt [(Finanšu pārvalde)], Bundeszentralamt für Steuern [(Federālā centrālā nodokļu pārvalde)] un Familienkasse [(Ģimenes pabalstu kase)].

(2)   Nodokļu iestāde veic izmeklēšanu neatkarīgi, ievērojot 399. panta 1. punktā, 400. un 401. pantā noteiktos ierobežojumus, ja nodarījums:

(3)   Šā panta 2. punktu nepiemēro, ja attiecībā uz apsūdzēto ir pieņemts lēmums par apcietināšanu vai brīvības atņemšanu.

(4)   Nodokļu iestāde jebkurā brīdī var nodot lietu prokuratūrai. Prokuratūra var pārņemt lietu jebkurā brīdī. Abos gadījumos prokuratūra, vienojoties ar nodokļu iestādi, var nodot lietu atpakaļ nodokļu iestādei.”

12

Šīs regulas 399. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Ja nodokļu iestāde rīkojas neatkarīgi saskaņā ar 386. panta 2. punktu, tā īsteno tādas pašas tiesības un pienākumus, kādi izmeklēšanas stadijā ir piešķirti prokuratūrai.”

13

Atbilstoši minētā kodeksa 400. pantam:

“Ja izmeklēšanas laikā ir savākts pietiekami daudz pierādījumu, lai nodotu lietu iztiesāšanai, nodokļu iestāde lūdz tiesu izdot priekšrakstu par sodu, ja krimināllietā var tikt izdots priekšraksts par sodu; ja tas tā nav, nodokļu iestāde nosūta lietu prokuratūrai.”

14

Codice di procedura penale (Kriminālprocesa kodekss) 257. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Saskaņā ar 324. pantu apsūdzētais, persona, kuras manta ir konfiscēta, un persona, kurai būtu tiesības uz to atdošanu atpakaļ, var iesniegt pieteikumu pārskatīt lēmumu par mantas konfiscēšanu, tostarp pēc būtības.”

15

Direktīva 2014/41 Itālijas tiesībās tika transponēta ar 2017. gada 21. jūnijadecreto legislativo n. 108 – Norme di attuazione della direttiva 2014/41/UE del Parlamento europeo e del Consiglio, del 3 aprile 2014, relativa all’ordine europeo di indagine penale (Leģislatīvais dekrēts Nr. 108 par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/41/ES (2014. gada 3. aprīlis) par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās transponēšanu (2017. gada 13. jūlijaGURI Nr. 162; turpmāk tekstā – “Leģislatīvais dekrēts Nr. 108/17”).

16

Leģislatīvā dekrēta Nr. 108/17 4. panta 1.–4. punktā ir paredzēts:

“1.   Apgabala, kurā ir jāveic pieprasītās darbības, galvaspilsētas tiesas republikas prokurors ar motivētu lēmumu atzīst izmeklēšanas rīkojumu trīsdesmit dienu laikā no tā saņemšanas vai citā izdevējiestādes norādītā termiņā un katrā ziņā ne vēlāk kā sešdesmit dienu laikā. Republikas prokurors informē procuratore nazionale antimafia e antiterrorismo [(Valsts prokuratūra mafijas un terorisma apkarošanas jautājumos)] par izmeklēšanas rīkojuma saņemšanu izmeklēšanas koordinēšanai, ja runa ir par tādu noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanu, kas minēti Kriminālprocesa kodeksa 51. panta 3.bis un 3.quater punktā. Katrā ziņā saņemtā izmeklēšanas rīkojuma kopija tiek nosūtīta Tieslietu ministrijai.

2.   Tas tiek izpildīts 90 dienu laikā izdevējiestādes skaidri pieprasītajā formā ar nosacījumu, ka tas nav pretrunā valsts tiesību sistēmas principiem. Katrā ziņā 21. un 22. pantā minēto darbību veikšanu reglamentē Itālijas tiesības.

3.   Ja pastāv ārkārtas apstākļi vai vajadzības gadījumā atzīšana un izpilde tiek veikta visīsākajā izdevējiestādes norādītajā termiņā.

4.   Atzīšanas lēmumu prokuratūras kanceleja paziņo aizdomās turētā advokātam termiņā, kas noteikts paziņošanai, uz kuru tai saskaņā ar Itālijas tiesību aktiem ir tiesības, lai veiktu attiecīgo darbību. Ja Itālijas tiesību aktos ir paredzētas vienīgi advokāta tiesības piedalīties darbības veikšanā bez iepriekšējas paziņošanas, nolēmums par atzīšanu tiek paziņots darbības veikšanas brīdī vai uzreiz pēc tās.”

17

Šī leģislatīvā dekrēta 5. panta 1. un 2. punkts ir formulēts šādi:

“1.   Ja izdevējiestāde lūdz tiesnesi veikt attiecīgo darbību vai ja lūgtā darbība saskaņā ar Itālijas tiesību aktiem ir jāveic tiesnesim, republikas prokurors atzīst izmeklēšanas rīkojumu un lūdz pirmstiesas izmeklēšanas tiesnesi to izpildīt.

2.   Saņemot pieteikumu, tiesa atļauj izpildi pēc izmeklēšanas rīkojuma atzīšanas nosacījumu pārbaudes.”

18

Minētā leģislatīvā dekrēta 13. pantā ir noteikts:

“1.   Piecu dienu laikā pēc 4. panta 4. punktā minētās paziņošanas aizdomās turētais un viņa advokāts var iesniegt iebildumus pret lēmumu par atzīšanu pirmstiesas izmeklēšanas tiesnesim.

2.   Pēc republikas prokurora uzklausīšanas pirmstiesas izmeklēšanas tiesnesis lemj, izdodot rīkojumu. Rīkojums tiek paziņots republikas prokuroram un izsniegts ieinteresētajai personai.

3.   Republikas prokurors nekavējoties informē izdevējiestādi par lēmumu. Ja iebildums tiek pieņemts, lēmumu par atzīšanu atceļ.

4.   Iebildumiem nav apturošas iedarbības attiecībā uz izmeklēšanas rīkojuma izpildi un uz veikto darbību rezultātu nosūtīšanu. Katrā ziņā republikas prokurors var nenosūtīt veikto darbību rezultātus, ja attiecīgo darbību veikšanas gadījumā pastāv būtiska un neatgriezeniska kaitējuma risks aizdomās turētajam, apsūdzētajam vai attiecīgajai personai.

5.   Kad pastāv 10. pantā minētie atteikuma pamati, pirmstiesas izmeklēšanas tiesnesis, izskatot lietu par izmeklēšanas rīkojuma izpildi saskaņā ar 5. pantu, tostarp pēc lietas dalībnieku lūguma izdod rīkojumu atcelt republikas prokurora pieņemto lēmumu par atzīšanu.

6.   Atzīšanas lēmuma atcelšanas gadījumā izmeklēšanas rīkojums netiek izpildīts.

7.   Aizdomās turētais vai apsūdzētais, viņa advokāts, persona, attiecībā uz kuru ir iesaldēti pierādījumi vai manta, kā arī persona, kurai būtu tiesības uz to atdošanu atpakaļ, arī var celt iebildumus pret lēmumu par tāda izmeklēšanas rīkojuma atzīšanu, kurš attiecas uz pierādījumu iesaldēšanu. Tiesnesis lemj slēgtā apspriedē Kriminālprocesa kodeksa 127. panta izpratnē. Šādā gadījumā prokurors un ieinteresētās personas 10 dienu laikā no tiesneša lēmuma paziņošanas vai izsniegšanas brīža par to var iesniegt kasācijas sūdzību likuma pārkāpuma dēļ. Kasācijas tiesa lemj slēgtā apspriedē 30 dienu laikā no kasācijas sūdzības iesniegšanas dienas. Kasācijas sūdzībai nav apturošas iedarbības.”

19

2019. gada 14. novembrīProcura della Repubblica di Trento (Trento republikas prokuratūra, Itālija; turpmāk tekstā – “Trento prokuratūra”) saņēma šajā pašā dienā Minsteres Nodokļu krimināllietu pārvaldes izdoto Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, kurā lūgts veikt XK komerctelpu kratīšanu tādā izmeklēšanā par izvairīšanos no ienākumu nodokļa maksāšanas, kas tika veikta, pamatojoties uz Vācijas Nodokļu kodeksa normām.

20

Šī Eiropas izmeklēšanas rīkojuma L iedaļa, kurā vajadzības gadījumā ir jābūt tās tiesu iestādes kontaktinformācijai, kas ir apstiprinājusi minēto izmeklēšanas rīkojumu, nebija aizpildīta.

21

2019. gada 20. decembra e‑vēstulē Trento prokuratūra lūdza Minsteres Nodokļu krimināllietu pārvaldi tai nosūtīt Eiropas izmeklēšanas rīkojuma, ko apstiprinājusi tiesu iestāde, kopiju.

22

Ar 2020. gada 8. janvāra e‑vēstuli Minsteres Nodokļu krimināllietu pārvalde informēja Trento prokuratūru, ka Eiropas izmeklēšanas rīkojumu nav apstiprinājusi tiesu iestāde. Tā paskaidroja, ka, pildot saskaņā ar Nodokļu kodeksa 399. panta 1. punktu prokuratūras funkcijas nodokļu pārkāpumu procedūrās, tā pati ir jāuzskata par tiesu iestādi Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta izpratnē.

23

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Trento prokuratūra norāda, ka Eiropas izmeklēšanas rīkojumam noteikti ir jābūt tiesas nolēmumam, jo saskaņā ar Direktīvas 2014/41 2. panta c) punktu tas vai nu ir jāpieņem tiesu iestādei, vai arī jāpieņem administratīvai iestādei un jāapstiprina tiesu iestādei.

24

Proti, kā pēc analoģijas izrietot no 2016. gada 10. novembra sprieduma Özçelik (C‑453/16 PPU, EU:C:2016:860), kurš attiecas uz Eiropas apcietināšanas orderi, ko reglamentē Padomes Pamatlēmums 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV 2002, L 190, 1. lpp.), augstais uzticēšanās līmenis starp dalībvalstīm nozīmējot tiesu iestādes iesaistīšanos, izdodot Eiropas izmeklēšanas rīkojumu.

25

Šajā lietā Minsteres Nodokļu krimināllietu pārvalde, kas ir administratīva iestāde, apgalvo, ka tā var izdot Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, ko paraksta tās administratīvais direktors, un šis rīkojums nav jāapstiprina tiesnesim vai prokuroram, jo tā esot pilnvarota īstenot tādas pašas tiesības un pienākumus kā Vācijas prokuratūra saskaņā ar Nodokļu kodeksa 399. panta 1. punktu.

26

Tādējādi Trento prokuratūra uzsver, ka pamatlietā rodas jautājums, vai un kādā mērā Direktīvas 2014/41 2. panta c) punktā dalībvalstij ir atļauts nosūtīt Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, ko ir izdevusi administratīva iestāde, ja to nav apstiprinājusi tiesu iestāde.

27

Šajā ziņā Trento prokuratūra uzskata, ka Tiesas apsvērumi 2019. gada 27. maija spriedumā OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) (C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456, 48., kā arī 49. punkts), kurā tika aplūkots Pamatlēmums 2002/584, ir piemērojami Direktīvas 2014/41 kontekstā, jo Eiropas izmeklēšanas rīkojums, lai gan tam nav nekādas ietekmes uz individuālo brīvību, ir ļoti ierobežojošs pasākums.

28

Turklāt Trento prokuratūra uzskata, ka tai ir tiesības vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, lai gan saskaņā ar LESD 267. pantu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu var iesniegt tikai “kādas dalībvalsts tiesa”.

29

Tiesa 1996. gada 12. decembra spriedumā X (C‑74/95 un C‑129/95, EU:C:1996:491) gan jau esot nospriedusi, ka Itālijas prokuratūrai nav tiesību tai iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tomēr šim spriedumam šajā lietā neesot nozīmes, jo lieta, kurā tika taisīts minētais spriedums, attiecās uz kriminālprocesu, kas sākts minētajā prokuratūrā, kuras uzdevums bija nevis pilnībā neatkarīgi atrisināt strīdu, bet attiecīgā gadījumā nodot to kompetentajai tiesai.

30

Taču Trento prokuratūra norāda, ka tā nav lietas dalībniece izmeklēšanas procedūrā, ko Vācijā veic Minsteres Nodokļu krimināllietu pārvalde. Turklāt tā nevarot veikt nekādu kriminālprocesu Itālijā par faktiem, uz kuriem attiecas pamatlietā aplūkotais Eiropas izmeklēšanas rīkojums, nedz arī nodot tiesas novērtēšanai šo Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, jo saskaņā ar Itālijas tiesībām tieši prokuratūrai, nevis tiesu tiesnešiem ir jāatzīst Eiropas izmeklēšanas rīkojums un līdz ar to tas ir jāizpilda vai attiecīgā gadījumā jāatsaka tā atzīšana. Tādēļ neviena tiesa nepiedaloties šāda rīkojuma atzīšanas procedūrā.

31

Tādējādi Eiropas izmeklēšanas rīkojuma izpildes procedūrā Itālijas prokuratūra esot jākvalificē kā struktūra, kuras uzdevums ir “pilnīgi neatkarīgi izšķirt strīdu”, un tādējādi – kā “tiesa” LESD 267. panta izpratnē.

32

Šajos apstākļos Trento prokuratūra nolēma uzdod Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta ii) apakšpunkts], ciktāl tajā ir paredzēts, ka izdevējiestāde var būt arī “jebkura cita izdevējvalsts noteikta kompetenta iestāde, kura konkrētajā lietā darbojas kā izmeklēšanas iestāde kriminālprocesā un kurai saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetence izdot rīkojumu par pierādījumu vākšanu”, tomēr nosakot, ka šādā gadījumā, “pirms EIR nosūta izpildiestādei, to apstiprina pēc tam, kad izdevējvalsts tiesnesis, tiesa, izmeklēšanas tiesnesis vai prokurors ir izskatījis tā atbilstību Eiropas izmeklēšanas rīkojuma izdošanas nosacījumiem saskaņā ar šo direktīvu, it īpaši nosacījumiem, kas izklāstīti šīs direktīvas 6. panta 1. punktā”, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ļauj dalībvalstij atbrīvot administratīvo iestādi no pienākuma apstiprināt Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, kvalificējot minēto administratīvo iestādi kā “tiesu iestādi” direktīvas 2. panta izpratnē?”

33

Tiesai iesniegtajos rakstveida apsvērumos Vācijas valdība un Komisija ir paudušas šaubas par to, vai Trento prokuratūrai ir “tiesas” statuss LESD 267. panta izpratnē.

34

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, lai izvērtētu, vai struktūrai ir “tiesas” raksturiezīmes LESD 267. panta izpratnē, kas ir jautājums, uz kuru attiecas vienīgi Savienības tiesības, Tiesa ņem vērā virkni aspektu, kā, piemēram, vai iestāde ir izveidota ar likumu, vai tā ir pastāvīga, vai tās pieņemtie nolēmumi ir saistoši, vai procedūra tajā notiek atbilstoši sacīkstes principam, vai tā piemēro tiesību normas, kā arī vai tā ir neatkarīga (spriedums, 2020. gada 21. janvāris, Banco de Santander, C‑274/14, EU:C:2020:17, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Attiecībā uz kritērijiem par to, vai iestāde, kas iesniedz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir izveidota ar likumu, vai tā ir pastāvīga, vai tās pieņemtie nolēmumi ir saistoši, vai tā ir neatkarīga, kā arī vai šī iestāde piemēro tiesību normas, ir jānorāda, ka Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos nav nekādu pierādījumu tam, ka Trento prokuratūra neatbilstu šiem kritērijiem.

36

Tomēr ir jāpārbauda arī tas, vai procedūrā, kuras rezultātā Trento prokuratūra vērsusies Tiesā, tā rīkojas, veicot tiesas darbību LESD 267. panta izpratnē.

37

Šajā ziņā no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet – lai arī ar LESD 267. pantu iespēja vērsties Tiesā nav pakārtota nosacījumam, ka tiesvedībā, kurā valsts tiesa uzdod prejudiciālu jautājumu, ir jāievēro pušu sacīkstes princips, valsts tiesas drīkst vērsties Tiesā vienīgi tad, ja tās izskata strīdu un ja tām ir lūgts sniegt spriedumu procedūrā, kuras noslēgumā paredzēts pieņemt tiesas nolēmumu (spriedums, 2019. gada 28. februāris, Gradbeništvo Korana, C‑579/17, EU:C:2019:162, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Taču, rīkojoties kā Eiropas izmeklēšanas rīkojuma izpildiestādei Direktīvas 2014/41 2. panta d) punkta izpratnē, tādai Itālijas prokuratūrai kā Trento prokuratūra nav lūgts izšķirt strīdu, un līdz ar to nevar uzskatīt, ka tā pilda tiesas funkciju.

39

Šīs direktīvas 1. panta 1. punktā Eiropas izmeklēšanas rīkojums ir definēts kā tiesas lēmums, ko izdevusi vai apstiprinājusi kādas dalībvalsts tiesu iestāde nolūkā panākt, ka kādā citā dalībvalstī veic vienu vai vairākus konkrētus izmeklēšanas pasākumus, lai iegūtu pierādījumus, saskaņā ar šo direktīvu, tostarp pierādījumus, kas jau ir šīs dalībvalsts kompetento iestāžu rīcībā.

40

Saskaņā ar Direktīvas 2014/41 1. panta 2. punktu dalībvalstis izpilda Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šo direktīvu. Saskaņā ar minētās direktīvas 9. panta 1. punktu izpildiestāde atzīst Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, neprasot nekādas papildu formalitātes, un nodrošina tā izpildi tieši tāpat un atbilstīgi tādiem pašiem nosacījumiem kā tad, ja attiecīgo izmeklēšanas pasākumu būtu prasījusi kāda izpildvalsts iestāde. Saskaņā ar to pašu tiesību normu minētā iestāde var nolemt neizpildīt Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, atsaucoties uz kādu no šajā pašā direktīvā paredzētajiem neatzīšanas vai nepildīšanas pamatiem vai uz kādu no tajā paredzētajiem izpildes atlikšanas pamatiem. Turklāt Direktīvas 2014/41 9. panta 3. punktā ir paredzēts, ka tad, ja izpildiestāde ir saņēmusi Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, ko nav izdevusi izdevējiestāde šīs direktīvas 2. panta c) punkta izpratnē, izpildiestāde šo rīkojumu nosūta atpakaļ izdevējvalstij (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 8. decembris, Staatsanwaltschaft Wien (Viltoti pārveduma rīkojumi), C‑584/19, EU:C:2020:1002, 43.–45. punkts).

41

Kā izriet no Direktīvas 2014/41 34. apsvēruma, EIR paredzētajiem izmeklēšanas pasākumiem ir pagaidu raksturs. To izpildes vienīgais mērķis ir iegūt pierādījumus un, ja ir izpildīti šim nolūkam nepieciešamie nosacījumi, nodot tos izdevējiestādei, kas minēta šīs direktīvas 2. panta c) punktā.

42

Šādos apstākļos izpildiestāde minētās direktīvas 2. panta d) punkta izpratnē, kura atzīst un izpilda Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, nevar tikt uzskatīta par tādu, kura ir pilnvarota “sniegt spriedumu” LESD 267. panta izpratnē. Šajā ziņā tikai izdevējvalsts kompetentajām tiesu iestādēm ir jāpieņem galīgais lēmums par šiem pierādījumiem šajā valstī ierosinātajā kriminālprocesā.

43

Līdz ar to, ja tāda Itālijas prokuratūra kā Trento prokuratūra rīkojas kā izpildiestāde Direktīvas 2014/41 2. panta d) punkta izpratnē, tā nerīkojas procedūrā, kuras noslēgumā paredzēts pieņemt tiesas nolēmumu šī sprieduma 37. punktā atgādinātās Tiesas judikatūras izpratnē.

44

Šo konstatējumu neatspēko apstāklis, uz kuru atsaucas iesniedzējiestāde, kā arī Itālijas valdība Tiesai iesniegtajos apsvērumos un atbildēs, saskaņā ar kuriem Leģislatīvajā dekrētā Nr. 108/17 nav paredzēta nekāda pārbaude tiesā attiecībā uz prokuratūras lēmumu neatzīt Eiropas izmeklēšanas rīkojumu.

45

Šādam apstāklim, kas turklāt attiecas tikai uz Eiropas izmeklēšanas rīkojuma neatzīšanas gadījumu, nav nozīmes, lai noteiktu, vai tāda Itālijas prokuratūra kā Trento prokuratūra veic tiesas darbību LESD 267. panta izpratnē, kad tai ir jāpieņem lēmums par šāda Eiropas izmeklēšanas rīkojuma atzīšanu un izpildi. Šis apstāklis it īpaši neietekmē šī sprieduma 41. un 42. punktā ietverto konstatējumu, saskaņā ar kuru Eiropas izmeklēšanas rīkojumā paredzētajiem izmeklēšanas pasākumiem ir pagaidu raksturs un tādējādi lēmumi par šāda Eiropas izmeklēšanas rīkojuma atzīšanu un izpildi nav pielīdzināmi tiesas nolēmumiem.

46

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka Trento prokuratūras iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams.

47

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējiestāde, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav šo pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko Procura della Repubblica di Trento (Trento republikas prokuratūra, Itālija) ir iesniegusi ar 2020. gada 15. janvāra lēmumu, ir nepieņemams.