1.

Izskatāmajā lietā netrūkst atsauču uz dažādiem jautājumiem. Ja tos aplūko līdzās un vienlaikus, no tiem izskan īsta ES tiesību konstitucionālā polifonija: tiešā iedarbība, pārākums, procesuālā autonomija, efektīva tiesību aizsardzība tiesā, kopējā ES tiesību piemērošanas efektivitāte valsts tiesā, ko vēl papildina (iespējamas) tiesības saņemt informāciju savā valodā un Savienības daudzvalodība.

2.

Uzmanīgi ieklausoties, tomēr izceļas kāds noteicošais tonis: vai šie principi, jo īpaši Savienības tiesību piemērošanas efektivitāte valsts tiesās, nepieļauj tādus valsts noteikumus, kas tiesai paredz rīcības brīvību noteikt to, vai apmierināt prasījumu, un – ja jā – šī prasījuma veidu prasītājam, kas apgalvo, ka iestādes nav pareizi transponējušas direktīvu, ja šāda prasība (šķietami) ir pamatota. Šis tonis atbalso jau labi zināmu tēmu: kādi saprātīgi ierobežojumi var būt prasībai efektīvi piemērot Savienības tiesības valstu līmenī?

3.

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/82/EK (2001. gada 6. novembris) par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz veterinārajām zālēm ( 2 ), V sadaļā ir iekļauts 58.–64. pants.

4.

Direktīvas 2001/82 58. panta 1. punktā ir uzskaitīta informācija, kuru, ievērojot izņēmumus, norāda uz zāļu iesaiņojuma “skaidri salasāmiem burtiem”. Saskaņā ar šīs direktīvas 58. panta 4. punktu ziņas, kas minētas tā paša panta 1. punkta f) līdz l) apakšpunktā, “uz zāļu ārējā iesaiņojuma un trauka ir tās valsts valodā vai valodās, kurā šīs zāles laiž tirgū”.

5.

Direktīvas 2001/82 59. panta 1. punktā tā ir noteikts, ka ampulām “58. panta 1. punktā uzskaitītos datus norāda uz ārējā iesaiņojuma”. Pēc tam tajā ir minēta informācija, kas jānorāda uz trauka. Direktīvas 2001/82 59. panta 3. punktā ir noteikts, ka “ziņas, kas minētas 1. punkta trešajā un sestajā ievilkumā, uz zāļu ārējā iesaiņojuma un tiešā iepakojuma norāda tās valsts valodā vai valodās, kurā attiecīgās zāles laiž tirgū”.

6.

Direktīvas 2001/82 61. panta 1. punktā ir noteikts, ka “lietošanas pamācības iekļaušana visu veterināro zāļu iepakojumos ir obligāta, ja vien visu saskaņā ar šo pantu prasīto informāciju nevar norādīt uz tiešā iepakojuma un ārējā iesaiņojuma. [..] Lietošanas pamācībā izmanto terminus, kas ir saprotami plašai sabiedrībai, un tā ir tās dalībvalsts valsts valodā vai valodās, kurā attiecīgās zāles laiž tirgū”. Direktīvas 2001/82 61. panta 2. punktā ir uzskaitīta minimālā informācija, kam jābūt ietvertai lietošanas pamācībā.

7.

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2019/6 (2018. gada 11. decembris) par veterinārajām zālēm un ar ko atceļ Direktīvu 2001/82/EK ( 3 ) 52. un 53. apsvērumā ir noteikts:

8.

Regulas 2019/6 7. pantā “Valodas” ir noteikts:

“1.   Ja vien dalībvalsts nenosaka citādi, zāļu apraksts, informācija marķējumā un lietošanas instrukcija tiek sagatavota tās dalībvalsts oficiālajā valodā vai valodās, kurā veterinārās zāles ir darītas pieejamas tirgū.

2.   Veterinārās zāles var marķēt vairākās valodās.”

9.

Regulu 2019/6 saskaņā ar tās 160. pantu piemēro no 2022. gada 28. janvāra.

10.

Kā norāda iesniedzējtiesa, Direktīvas 2001/82 transponēšanai tika pieņemti daudzi normatīvie akti. Tomēr attiecībā uz iepakojuma valodu, uz kuras pamata ir radusies pamatlieta, attiecīgās tiesību normas ir atrodamas Normatīvajos dokumentos (“ND”) 144/2007 un 786/2007. Saskaņā ar šiem aktiem Direktīvas 2001/82 tiesību normās paredzēto informāciju var sniegt īru vai angļu valodā.

11.

Prasītāja pamatlietā dzimtā valoda ir īru valoda. Viņam pieder mājdzīvnieks – suns, kuram viņš pērk veterinārās zāles. Prasītājs iesniedza sūdzību Aire Talmhaíochta, Bia agus Mara, Éire (lauksaimniecības, pārtikas un jūras lietu ministrs, Īrija) par to, ka veterinārajām zālēm pievienotā informācija bija tikai angļu valodā, nevis abās valsts oficiālajās valodās: īru un angļu. Pēc viņa domām, šajā gadījumā tika pārkāpta Direktīva 2001/82.

12.

Prasītājs 2016. gada 14. novembrī cēla prasību Ard‑Chúirt (Augstā tiesa, Īrija), lūdzot ierosināt tiesvedību saistībā ar to, ka ministrs nav pareizi transponējis Direktīvu 2001/82 attiecībā uz tajā ietvertajām valodu prasībām. Šis lūgums tika apmierināts, un tika ierosināta tiesvedība attiecībā pret Aire Talmhaíochta, Bia agus Mara, Éire (lauksaimniecības, pārtikas un jūras lietu ministrs, Īrija), kā arī pret Ard-Aighne (ģenerālprokurors) un Īriju. 2018. gada 24. un 25. jūlijā lietā notika tiesas sēde.

13.

Prasītājs izvirzīja šādus prasījumus, kas izriet no iespējamās nepareizās direktīvas transponēšanas Īrijā: i) atzīt, ka ar piemērojamajiem valsts tiesību aktiem Direktīvas 2001/82 V sadaļa (58.–61. pants) nav pareizi transponēta vai nav transponēta vispār; ii) atzīt, ka ar Īrijas tiesību aktiem ir jānodrošina, lai Direktīvas 2001/82 V sadaļā minētās attiecīgās ziņas valsts tirgū laisto veterināro zāļu lietošanas pamācībā un uz iepakojuma būtu valsts oficiālajās valodās, proti, gan īru, gan angļu valodā; un iii) atzīt, ka Īrijas iestādēm ir jāgroza valsts tiesību akti, lai nodrošinātu Direktīvas 2001/82 V sadaļas tiesību normu pareizu transponēšanu.

14.

Prasītājs Ard‑Chúirt (Augstā tiesa) galvenokārt atsaucās uz i) Direktīvas 2001/82 tiešo iedarbību attiecībā uz valodas prasībām (ka šie noteikumi ir skaidri, precīzi un beznosacījuma); ii) Savienības tiesību pārākumu pār valsts tiesībām (valsts tiesa tādēļ varētu piemērot ES tiesību normas, nepiemērojot tām pretrunā esošās Īrijas tiesību normas); un iii) tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (viņam ir jābūt pieejamam efektīvam tiesību aizsardzības līdzeklim tiesā, tādēļ valsts tiesai ir jāapmierina lūgtais prasījums).

15.

Atbildētāji no savas puses atzina, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem prasītājam, kas sekmīgi apstrīdējis publiskas iestādes lēmumu tiesā, parasti ir tiesības uz prasījuma apmierināšanu. Tomēr tie apgalvoja, ka šīs tiesības nav absolūtas un ka pamatlietā ir pamats noraidīt jebkāda prasījuma apmierināšanu. Tie uzskata – pat ja prasījuma apmierināšana pieteikuma iesniedzējam dotu kādu labumu, šajā lietā ieguvums no tās būtu ierobežots, jo tūdaļ stāsies spēkā Regula 2019/6. Turklāt atbildētāji apgalvoja – šajā lietā pastāv liela iespējamība, ka prasījuma apmierināšana būtiski ietekmētu trešās personas. Ja veterināro zāļu piegādātāji un izplatītāji izlemtu aiziet no Īrijas tirgus, jo tiem būtu noteikta prasība iespiest instrukcijas tekstu un iepakojumu abās oficiālajās valodās, tas nepārprotami radītu graujošas sekas dzīvnieku veselībai, kā arī daudzām personām nelabvēlīgas ekonomiskas sekas.

16.

2019. gada 26. jūlijāArd‑Chúirt (Augstā tiesa) pasludināja, ka prasītājam ir tiesības vērsties tiesā, jo Direktīvas 2001/82 58. panta 4. punkts, 59. panta 3. punkts un 61. panta 1. punkts (turpmāk tekstā – “attiecīgās ES tiesību normas”) bija skaidri, precīzi un bez nosacījumiem. Tādēļ prasītājs varēja uz tiem atsaukties attiecībā pret atbildētājiem. Tiesa arī nosprieda, ka Īrija nav pareizi transponējusi direktīvu attiecībā uz valodas prasībām, ciktāl attiecīgās valsts tiesību normas (proti, SI 144/2007 un SI 786/2007) atļāva informāciju sniegt tikai angliski, nevis noteica pienākumu lietot gan īru, gan angļu valodu.

17.

Tomēr Ard‑Chúirt (Augstā tiesa) arī norādīja, ka tiesvedības laikā tika pieņemta Regula 2019/6, kurā ir iekļautas jaunas tiesību normas attiecībā uz valodu lietošanu saistībā ar veterinārajām zālēm. Saskaņā ar šo regulu, kad tā būs kļuvusi piemērojama (2022. gada 28. janvārī), informāciju uz iepakojuma būs atļauts sniegt tikai angļu valodā. Ņemot to vērā, tiesa šaubījās, vai gaidāmo izmaiņu dēļ būtu vērts prasījumu apmierināt, kaut arī Īrija bija pārkāpusi Savienības tiesību aktus.

18.

Tiesa norādīja, ka Īrijas tiesībās pastāv izsenis atzīti pamati, saskaņā ar kuriem tiesas var izmantot rīcības brīvību, izvēloties, vai un kā apmierināt uzvarējuša prasītāja prasījumu. Šie pamati ietver dažādus faktorus, piemēram: 1) nepamatota kavēšanās celt prasību; 2) piemērotāku tiesiskās aizsardzības līdzekļu, piemēram, pārsūdzības, nemeklēšana; 3) prasītāja nepatiesīgums; 4) prasītāja nerīkošanās labticīgi; 5) kaitējums trešām personām; vai 6) ja tiesiskās aizsardzības līdzekļa piešķiršanai nebūtu lietderīga mērķa.

19.

Tādēļ, šauboties par to, vai Savienības tiesībām ir pretrunā valsts procesuālie noteikumi, piemēram, pamatlietā aplūkotie, Ard‑Chúirt (Augstā tiesa, Īrija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1) Vai valsts tiesai ir rīcības brīvība atteikties apmierināt prasījumu, lai arī tā ir atzinusi, ka valsts tiesību aktos nav transponēts kāds konkrēts Savienības direktīvas aspekts, un, ja tiesai ir šāda rīcības brīvība, kādi apstākļi būtu jāņem vērā attiecībā uz šo rīcības brīvību un vai valsts tiesa var ņemt vērā tos pašus apstākļus, kurus tā ņemtu vērā, ja tiktu izskatīts valsts tiesību akta pārkāpums?

2) Vai tiktu pārkāpts Savienības tiesību aktu tiešas iedarbības princips, ja valsts tiesa šajā gadījumā atteiktos apmierināt prasījumu uz tā pamata, ka ir stājies spēkā [Regulas 2019/6] (kuras piemērošana ir atlikta līdz 2022. gada 28. janvārim) 7. pants, lai arī valsts tiesa ir atzinusi, ka valsts tiesību aktos nav transponēts Direktīvas 2001/82 61. panta 1. punktā, 58. panta 4. punktā un 59. panta 3. punktā noteiktais pienākums informāciju uz veterināro zāļu iepakojuma un etiķetēm norādīt dalībvalsts oficiālajās valodās, proti, Īrijā īru un angļu valodā?”

20.

Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītājs, Īrija, Polijas valdība un Eiropas Komisija.

21.

Īrija un Polijas valdība apgalvo, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pieņemams.

22.

Pirmkārt, Īrija apgalvo, ka tā ir pienācīgi transponējusi attiecīgos ES noteikumus. Direktīvas 2001/82 teksts ir neviennozīmīgs attiecībā uz to, vai pastāv prasība informācijas norādīšanai uz veterināro zāļu iepakojuma un etiķetēm izmantot visas oficiālās valodas, ja dalībvalstī ir vairākas oficiālās valodas. Tātad Īrijas lēmums īstenot attiecīgo direktīvu tādā veidā, kas pieļauj izmantot tikai vienu no tās oficiālajām valodām, ietilptu tās rīcības brīvībā, transponējot direktīvu.

23.

Otrkārt, Īrija norāda, ka, balstoties uz Direktīvas 2001/82 tieši noteikto mērķi, ir skaidrs, ka no tās izrietošās tiesības nav valodas vai kultūras tiesības, bet gan tiesības piekļūt informācijai par veterinārajām zālēm. Šīs tiesības būtu pārkāptas tikai tad, ja prasītāja rīcībā būtu bijis iepakojums vai etiķete, ko viņš nebūtu varējis pilnībā saprast. Tomēr prasītājs pamatlietā neapgalvoja, ka būtu saskāries ar iepakojumu vai etiķetēm, ko viņš nevarēja pilnībā saprast.

24.

Polijas valdība savukārt apgalvo, ka Savienības tiesības neparedz valsts tiesām pienākumu apmierināt prasījumu, ar kuru kompetentajām valsts iestādēm tiktu uzdots grozīt valsts tiesību normas, lai panāktu to atbilstību ES tiesībām. Valdība apgalvo, ka prasītāja prasība jebkurā gadījumā ir lemta neveiksmei. Pat ja pieņemtu, ka no Direktīvas 2001/82 tiesību normām bez nosacījumiem un pietiekami precīzi izriet tiesības uz to, lai veterinārajām zālēm pievienotā informācija būtu pieejama īru valodā, tās pēc būtības nav tiesības, uz kurām varētu atsaukties pret Īrijas iestādēm. Pienākums marķēt šos ražojumus īru valodā ir uzlikts privātiem subjektiem, proti, šo ražojumu ražotājiem un izplatītājiem. Tomēr prasītājs nevar atsaukties uz tiesībām saņemt informāciju par veterinārajām zālēm īru valodā pret šo ražojumu ražotājiem un izplatītājiem, jo direktīva pati par sevi nevar radīt pienākumus privātpersonai un tādēļ uz to nevar atsaukties pret šo personu.

25.

Ciktāl šādi argumenti attiecas uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, tie nepārliecina.

26.

Manuprāt, gan Īrijas, gan Polijas valdības izteiktie argumenti attiecas uz prasītāja prasības pamatotību pamatlietā valsts līmenī. Īrijas izteiktie iebildumi skar prejudiciālu jautājumu pēc būtības, uz kuru tomēr ir atsaukusies iesniedzējtiesa. Tas pats attiecas uz Polijas valdības izteiktajiem iebildumiem. Jautājums par to, vai Savienības tiesību akti liek valsts tiesai piešķirt kādu konkrētu tiesiskās aizsardzības līdzekli, arī šajā tiesvedībā ir jautājums pēc būtības, nevis attiecībā uz pieļaujamību. Tiesa ir konsekventi norādījusi, ka izvirzītie elementi, kas attiecas uz aspektiem pēc būtības, nekādi nevar ietekmēt uzdoto jautājumu pieņemamību ( 4 ).

27.

Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa ir uzdevusi atbilstoši pašas noteiktajam tiesiskajam regulējumam un faktiskajiem apstākļiem un kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Šo pieņēmumu nevar atspēkot ar iespēju, ka valsts tiesā izskatāmajā pamatlietā prasītājam galu galā var tikt pieņemts nelabvēlīgs spriedums, jo īpaši tad, ja Tiesa pieņem konkrētu interpretāciju par attiecīgajām ES tiesībām ( 5 ).

28.

Šo iemeslu dēļ tagad pievērsīšos abu uzdoto jautājumu būtībai.

29.

Prasītājs izskatāmajā lietā atsaucas – un iesniedzējtiesa norāda – uz dažiem no svarīgākajiem ES tiesību pamatprincipiem: tiešo iedarbību, pārākumu, efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un procesuālo autonomiju. Pirmajā brīdī šķiet, ka šajā tiesvedībā izvirzītās problēmas ir itin sarežģītas. Tomēr, izvērtējot tuvāk, diezgan skaidri izceļas galvenais jautājums.

30.

Kā noprotu, prasītājs pamatlietā faktiski lūdza apmierināt triju veidu prasījumus: i) atzīt valsts tiesību normas par nesaderīgām ar ES tiesībām; ii) atzīt, ka valsts tiesību normām ir jāatbilst ES tiesībām; un, visbeidzot, iii) atzīt, ka valsts iestādēm ir attiecīgi jāgroza valsts tiesību normas.

31.

Man nav līdz galam skaidrs, vai šie trīs prasījumi jāapmierina vienlaikus vai arī iesniedzējtiesa var brīvi izvēlēties kādu no tiem. Šo secinājumu dēļ pieņēmu, ka iesniedzējtiesai šajā sakarā ir ievērojamas rīcības iespējas. Iesniedzējtiesa norāda, ka tai saskaņā ar valsts tiesību normām ir rīcības brīvība izvēlēties prasījumu, ko tā uzskata par vislietderīgāko, ņemot vērā lietas apstākļus, vai attiecīgā gadījumā pat atteikties apmierināt jebkādu prasījumu ( 6 ). Tādēļ minētā tiesa šaubās, vai tas tāpat ir spēkā gadījumos, kad prasītāja tiesības izriet no ES tiesību aktiem.

32.

Ņemot to vērā, man šķiet, ka no ES tiesību viedokļa strīda pamatā ir ar procesuālo autonomiju un efektīvu tiesas aizsardzību saistīti jautājumi. Tādēļ abi uzdotie jautājumi var tikt aplūkoti kopīgi un pārfrāzēti šādi: vai ES tiesības un jo īpaši procesuālās autonomijas un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principi neaizliedz – vismaz ne paši par sevi – tādus valsts tiesību aktus vai praksi, saskaņā ar kuru valsts tiesām piemīt rīcības brīvība noteikt to, vai apmierināt prasījumu, un – ja jā – šī prasījuma veidu prasītājam, kas apgalvo, ka iestādes nav pareizi transponējušas direktīvu, ja šāda prasība ir pamatota?

33.

Atbildot uz šo jautājumu, šie secinājumi ir strukturēti šādi. Vispirms izklāstīšu attiecīgo analīzes juridisko satvaru, lai izskaidrotu, kā tiks vērtēta izskatāmā lieta (2). Pēc tam īsi ilustrēšu, kā Tiesa agrākās lietās šo satvaru ir piemērojusi konkrētās lietās (3). Pamatojoties uz to, izklāstīšu transversālas tēmas un nostādnes, kas varētu noderēt iesniedzējtiesai (4). Tā kā iesniedzējtiesai par izskatāmo jautājumu būs jāizdara secinājumi pamatlietā, nobeigumā sniegšu dažus apsvērumus par konkrēto lietu (5).

34.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tieši piemērojamas Savienības tiesību normas, kas ir tiešs tiesību un pienākumu avots visiem tiem, uz kuriem tās attiecas, proti, dalībvalstīm vai indivīdiem, ir jāpiemēro pilnībā un vienādi visās dalībvalstīs, sākot no to spēkā stāšanās brīža un tikmēr, kamēr tās ir spēkā ( 7 ).

35.

Pastāvīgā judikatūra nosaka arī, ka valsts tiesai kā dalībvalsts iestādei, izskatot savā jurisdikcijā esošu lietu, ir pienākums, piemērojot LES 4. panta 3. punktā norādīto sadarbības principu, pilnībā piemērot tieši piemērojamas Savienības tiesības un aizsargāt tās indivīdu tiesības, kuras tiem piešķirtas Savienības tiesībās, nepiemērojot nevienu valsts tiesību normu, kas tām ir pretrunā ( 8 ).

36.

No iepriekš minētā izriet, ka prasībām, kas izriet no paša Savienības tiesību rakstura, neatbilst neviena valsts tiesiskās kārtības norma vai likumā noteikta, administratīvā vai tiesu prakse, kuras rezultātā varētu tikt samazināta ES tiesību efektivitāte, ja tiesai, kura ir kompetenta piemērot šīs tiesības, tiktu liegtas pilnvaras šajā piemērošanas brīdī darīt visu nepieciešamo, lai netiktu piemērotas tādas valsts tiesību normas, kuras, iespējams, rada šķērsli ES tiesību normu pilnīgai efektivitātei ( 9 ).

37.

Taču – cik pilnīgai jābūt tieši piemērojamu ES noteikumu pilnīgai efektivitātei, lai tā būtu pilnīgi efektīva? Ja vien “pilnīgi” pēc noklusējuma nenozīmē visu iespējamo un vēl vairāk, faktiski pilnīgas efektivitātes mērauklas Savienības tiesībās nav. Tā vietā katrā lietā tiek veikts atsevišķs izvērtējams, kurā parasti tiek izdarīta atsauce uz valsts tiesisko regulējumu, kas tiek skatīts katrā lietā.

38.

Ja noklusējuma princips paredz, ka Savienības tiesību aktu noteikumu izpilde valstī notiek saskaņā ar valsts procesuālo autonomiju, no tā nevar izvairīties. Sākotnējā atsauces mēraukla ir attiecīgās valsts noteikumi. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja konkrētajā jomā nav Savienības tiesiskā regulējuma, katrai dalībvalstij ir jānosaka kompetentās tiesas un jāreglamentē procesuālā kārtība tādu juridisko prasību celšanai tiesā, kas vērstas uz to, lai nodrošinātu pilnīgu to tiesību aizsardzību, kuras indivīdiem izriet no ES tiesībām. Tomēr šādi procesuālie noteikumi nedrīkst būt mazāk labvēlīgi par tiem, kuri regulē līdzīga rakstura iekšējās prasības (līdzvērtības princips), un tie nevar būt noteikti tā, ka padara praktiski neiespējamu vai ārkārtīgi sarežģītu piešķirto ES tiesību izmantošanu (efektivitātes prasība) ( 10 ).

39.

Izskatāmajā lietā acīmredzami nav aktuāls jautājums par līdzvērtību. Iesniedzējtiesas šaubas izriet jau no paša fakta, ka attiecīgie valsts procesuālie noteikumi attiecas ne tikai uz situācijām, ko regulē valsts tiesību normas, bet arī situācijām, ko regulē Savienības tiesību normas.

40.

Tādēļ faktiskais jautājums ir par efektivitāti.

41.

Tomēr tādā lietā kā izskatāmā lieta efektivitātes prasība, ko saprot kā procesuālās autonomijas principa piemērošanas priekšnoteikumu un tādēļ dažreiz dēvē par “Rewe efektivitāti” ( 11 ), praksē pārklājas ar Hartas 47. pantā garantētajām pamattiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Prasītājs apgalvo, ka attiecīgo valsts procesuālo noteikumu piemērošana liedz tam izmantot piemērotu tiesību aizsardzības līdzekli, kas nodrošinātu viņam no attiecīgajām ES tiesību normām izrietošo (materiālo) tiesību aizsardzību: proti, lai veterinārajām zālēm pievienotā informācija būtu abās valsts oficiālajās valodās (īru un angļu).

42.

Kā jau esmu norādījis savos secinājumos lietā Banger, saikne starp efektivitātes principu, kas ir viena no divām prasībām, kuras izriet no dalībvalstu procesuālās autonomijas, un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu kā Hartas 47. pantā nostiprinātām pamattiesībām varētu (vēl) nebūt pilnīgi skaidra ( 12 ). Diez vai var apstrīdēt, ka abu principu priekšmets lielā mērā savstarpēji pārklājas.

43.

Turklāt attiecībā uz veicamo izvērtēšanu varētu uzskatīt, ka tie paredz pienākumu izvērtēt konkrētu situāciju no diviem savstarpēji papildinošiem aspektiem: (Rewe) efektivitāte ir orientēta uz strukturālo līmeni (pienācīgu tiesiskās aizsardzības līmeņu vispārēju pastāvēšanu attiecīgajā situācijā), savukārt efektīva tiesību aizsardzība tiesā saskaņā ar Hartas 47. pantu vairāk ir vērsta uz privātpersonas līmeni (to, vai konkrēti attiecīgajai personai pastāv pienācīgi tiesiskās aizsardzības līdzekļi).

44.

Efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips ir vispārējs ES tiesību princips, kas pašlaik ir nostiprināts Hartas 47. pantā. Tas jo īpaši paredz, ka ir jāpastāv pienācīgiem tiesību aizsardzības līdzekļiem tiesā pret jebkuru valsts iestāžu lēmumu, kas varētu pārkāpt no Savienības tiesībām izrietošās privātpersonu tiesības un brīvības ( 13 ). Šajā sakarā valsts tiesai, kam jāizskata strīds, ir jābūt pilnvarotai jo īpaši izvērtēt visus tās izskatīšanā esošajā lietā nozīmīgos faktu un tiesību jautājumus ( 14 ).

45.

Tomēr tādas pārskatīšanas joma un dziļums, kas jāveic valsts tiesai, lai ievērotu Hartas 47. pantu, atšķiras atkarībā no katras lietas konkrētā konteksta un attiecīgajiem apstākļiem ( 15 ). Tiesa ir vairākkārt norādījusi, ka elementi, kas ir jāņem vērā, izriet, piemēram, “no attiecīgā akta būtības un apstākļiem, kādos tas ir pieņemts, un no attiecīgo jomu regulējošo juridisko noteikumu kopuma” ( 16 ).

46.

Protams, ka par (Rewe) efektivitāti ir pieejama plaša judikatūra, kuru pēdējā gadu desmita laikā faktiski ir aizstājusi efektīva tiesību aizsardzība tiesā saskaņā ar Hartas 47. pantu. Tomēr jāatzīst, ka šī izteikti katrai lietai specifiskā judikatūra diez vai var tikt uzskatīta par konsekventu.

47.

Gadu gaitā uzkrātā judikatūra ir dažāda ( 17 ). Tā kā šī judikatūra ir tik ļoti atkarīga no katras konkrētās lietas, to nav viegli vispārināt. Ir iespējams atrast dažādu pieeju piemērus. Tās aptver gan dalībvalstīm samērā draudzīgu nostāju, kur parasti pietiek ar līdzvērtīgumu, gan bezkompromisa apgalvojumus par efektivitāti, saskaņā ar kuriem dalībvalstij ir jāiziet (tālu) ārpus saskaņā ar valsts tiesību aktiem iespējamām robežām.

48.

Vienā spektra pusē atrodam lietas, kurās Tiesa ir piekritusi attiecīgajiem valsts procesuālajiem noteikumiem pēc tam, kad par savas analīzes galveno jautājumu ir noteikusi līdzvērtības priekšnoteikuma izpildi. Šeit efektivitātes priekšnoteikuma izvērtēšana ir veikta manāmi maigi ( 18 ). Šajā sakarā Tiesa skaidri ir izteikusies, ka līdzvērtības principu nevar interpretēt kā dalībvalstu pienākumu attiecināt vislabvēlīgāko valsts procesuālo regulējumu uz visām prasībām, kas balstītas uz ES tiesību aktiem ( 19 ). Šāds “maigāks” pārskatīšanas standarts, šķiet, visbiežāk ir izmantots attiecībā uz visu dalībvalstu tiesību sistēmām kopīgajiem procesuālo tiesību jēdzieniem un mehānismiem, kas ir ikvienas tiesu sistēmas daļa (piemēram, res judicata, termiņiem utt.).

49.

Pretējā spektra pusē var atrast tādas lietas kā Simmenthal, San Giorgio, Factortame, Cartesio, Elchinov vai Klausner ( 20 ), kurās Tiesa kategoriski ir uzstājusi uz stingru redzējumu par efektivitāti. Šīs lietas visbiežāk attiecās uz situācijām, kurās valsts tiesību sistēmā nebija kāda tiesiskās aizsardzības līdzekļa veida, savukārt attiecīgā valsts prakse tika uzskatīta par tādu, kuras rezultātā sistēmiski tika kavēta pilnīga Savienības tiesību efektivitāte vai tūlītēja un pilnīga privātpersonu aizskarto tiesību aizsardzība.

50.

Turklāt attiecībā konkrēti uz izskatāmās lietas kontekstu Tiesa ir izvēlējusies visai stingru pieeju arī dažādās lietās, kurās iesniedzējtiesas uzdotais jautājums attiecās arī uz tādu spriedumu ratione temporis sekām, ar kuriem tika konstatēta valsts tiesību aktu neatbilstība ES tiesībām. Piemēram, lietās Winner Wetten, Filipiak, Gutiérrez Naranjo vai Association France Nature Environnement ( 21 ) Tiesa faktiski noraidīja iespēju, ka valstu tiesām, tostarp augstākajām tiesām vai konstitucionālajām tiesām, varētu būt pilnvaras atlikt konstatējuma, ka valsts pasākums nav atbilstošs Savienības tiesībām, radītās sekas vai radīt pārejas regulējumu iespējama likuma roba aizpildīšanai. Pēc Tiesas domām, šāds lēmums būtu Savienības tiesību noteikuma interpretācijas seku ierobežošana laikā, ko var izlemt vienīgi Tiesa. Tomēr konteksta labad ir jāatzīst arī, ka nozīmīgs un šīm lietām kopīgs elements ir bijis pienācīga šajās lietās izšķirīgo Tiesas agrāk pieņemto lēmumu ievērošana vai pat īstenošana.

51.

Visbeidzot, starp šīm divām galējām pieejām ir lietas, kurās Tiesa ir ieņēmusi kompromisa nostāju. Tiesa bieži vien ir centusies nonākt pie “Zālamana lēmumiem”, ar kuriem tiktu apstiprināti Savienības dalībvalstu noteikumi, vienlaikus ierobežojot to autonomiju tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanā. Šajā sakarā labi piemēri ir lietas Fantask, Melki un Abdeli, DEB, Lesoochranárske zoskupenie VLK ( 22 ).

52.

Vairāki neseni Tiesas nolēmumi, šķiet, balstās uz šo judikatūras virzienu. Šajās lietās Tiesa lika valstu tiesām pilnībā izmantot visas valstu procesuālo noteikumu sniegtās iespējas, lai sasniegtu mērķus, kas jāpanāk ar attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem, taču tikai tiktāl, cik šāda interpretācija atbilda likumības principam un neradīja pamattiesību pārkāpumus ( 23 ).

53.

Kopumā valstu procesuālās autonomijas pārbaudē joprojām pastāv “pretruna starp Rewe un Simmenthal” ( 24 ), kas virza lietas atšķirīgos virzienos, ciktāl runa ir par līdzvērtības prasību (vai diskriminācijas aizliegumu), no vienas puses, un efektivitātes prasību, no otras puses. Tomēr beznosacījumu apgalvojumiem par efektivitāti arvien biežāk tiek skaidri atzītas iekšējās robežas kā likumības principa un pamattiesību aizsardzības (un varbūt arī – veselā saprāta) rezultāts ( 25 ).

54.

Manuprāt, nupat ilustrētie ES principi un judikatūra liek secināt, ka nevar būt universālas un vispārējas atbildes uz jautājumu, vai ES tiesības aizliedz tādus valsts tiesību aktus vai praksi, saskaņā ar kuru valsts tiesām piemīt rīcības brīvība noteikt to, vai apmierināt prasījumu, un – ja jā – šī prasījuma veidu prasītājam, kas apgalvo, ka iestādes nav pareizi transponējušas direktīvu, ja šāda prasība ir pamatota.

55.

Tas ir atkarīgs tikai un vienīgi no katra konkrētā gadījuma. Es neredzu nevienu iemeslu, kādēļ ES tiesībām principā būtu jāaizliedz šādi normatīvie akti vai prakse. Tiesa ir konsekventi norādījusi – katra lieta, kurā rodas jautājums par to, vai valsts procesuālā tiesību norma padara neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtina ES tiesību izmantošanu, “ir pārbaudāma, ņemot vērā šīs tiesību normas lomu tiesvedībā dažādās valsts instancēs, tās attīstību un sevišķās iezīmes, skatot kopumā. Šajā ziņā vajadzības gadījumā jāņem vērā tie principi, kuri ir arī valsts tiesību sistēmas pamatā, piemēram, tiesību uz aizstāvību ievērošana, tiesiskās drošības princips un pienācīga tiesvedības norise” ( 26 ).

56.

Tādēļ saskaņā ar ES tiesību aktiem ir nepieciešama pamatota saikne starp tiesībām, pārkāpumu, kā arī apmierināmajiem prasījumiem, ņemot vērā lietas faktus un apstākļus. Katra lieta ir jāvērtē pati savā kontekstā un ar savu samēru. Manuprāt, šāda prasība pastāv ne tikai Savienības tiesībās, bet ir arī neatņemama ikvienas modernas Eiropas tiesību sistēmas sastāvdaļa. Nedomāju, ka uz daudz cildināto Savienības tiesību efektivitāti būtu jāatsaucas, lai faktiski atgrieztos –valsts tiesā, kurā Savienības tiesības varētu būt izšķirīgas, – pie saistītas, neelastīgas un tādējādi pilnīgi nesamērīgas iztiesāšanas, kas atgādina 17. un 18. gadsimta Anglijas kriminālsodu spriešanu.

57.

Līdz ar to man šķiet, ka Tiesas judikatūra tieši paredz, ka valstu tiesām, īstenojot savu rīcības brīvību attiecībā uz prasījumiem, ir jāņem vērā elementi, uz kuriem ir norādījusi iesniedzējtiesa: nepamatota kavēšanās celt prasību, piemērotāku tiesiskās aizsardzības līdzekļu nemeklēšana, prasītāja nepatiesīgums, prasītāja nerīkošanās labticīgi, kaitējums trešām personām un ja tiesiskās aizsardzības līdzekļa piešķiršanai nebūtu lietderīga mērķa. Šo elementu ņemšana vērā pati par sevi neliedz prasītājam tiesas aizsardzību un nepadara neefektīvas tās materiālās tiesības, kuru aizsardzību lūdz prasītājs.

58.

Tieši pretēji – valsts tiesa, kas ņem vērā minētos elementus, neīsteno neko citu kā vien tiesas funkciju, proti, atrast katram strīdam vislietderīgāko risinājumu, izpētot konkrēto kontekstu un visus attiecīgos apstākļus. Vēlreiz jānorāda, ka Savienības tiesību efektivitātes un efektīvas tiesas aizsardzības principus nevar interpretēt tādējādi, ka tie uzliktu valstu tiesām (bezjēdzīgu) automātiskumu.

59.

Patiešām, tas, ka valsts tiesu rīcības brīvība attiecas ne tikai uz apmierināmā prasījuma veidu, bet arī uz to, vai būtu lietderīgi apmierināt vispār jebkuru prasījumu, varētu liecināt, ka vismaz dažos gadījumos privātpersonai ir liegta jebkāda tiesību aizsardzība tiesā un ka attiecīgo Savienības noteikumu efektivitāte nebūtu nodrošināta.

60.

Tomēr tas, manuprāt, nebūtu saprātīgs secinājums. Ciktāl man zināms, visās tiesību sistēmās pastāv procesuāli principi vai mehānismi, kas ir paredzēti, lai izvairītos no situācijām, kurās akla un automātiska noteikumu piemērošana radītu netaisnīgu vai nesamērīgu rezultātu vai arī novestu pie risinājuma, kam nav lietderīga mērķa. Šajā sakarā man nāk prātā, piemēram, noteikumi, kas attiecas uz tiesvedības pareizu norisi un procesuālo ekonomiju, vai noteikumi pret tiesību vai procesuālo tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, kā arī vieglprātīgu vai maldinošu tiesāšanos. Tātad faktā, ka, lai gan pieteikuma iesniedzējs formāli rīkojies atbilstīgi savām tiesībām un tā prasījumi ir pienācīgi pamatoti, tas izņēmuma gadījumos (un man jāuzsver – ļoti retos izņēmuma gadījumos) tomēr nevar panākt prasījuma apmierināšanu, nav nekā, kas pats par sevi būtu nelikumīgs. Atgādinu – tas, vai šāds iznākums varētu būt pamatots, ir atkarīgs no katras individuālās lietas apstākļiem un konteksta.

61.

Tādēļ secinu, ka valsts procesuālo tiesību normu vai prakses, piemēram, kā tas ir izskatāmajā lietā – neatkarīgi no tā, vai to veic saskaņā ar (vairāk uz struktūru vērsto) nosacījumu, ka efektivitāte ir daļa no procesuālās autonomijas principa, vai (vairāk uz privātpersonas tiesībām vērsto) efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu –, atbilstība Savienības tiesībām parasti ir jāvērtē katrā lietā atsevišķi. Manuprāt, svarīgi ir tas, ka valsts tiesai katrā lietā būtu jāļauj atrast saprātīgu (vai samērīgu) saikni starp piesaukto tiesību būtību un to nozīmi, pārkāpuma smagumu vai ciestā kaitējuma būtiskumu, kā arī lūgtā prasījuma veidu. Viss minētais ir jānosaka un jāizvērtē attiecīgajā faktiskajā un juridiskajā situācijā.

62.

Ņemot vērā minēto, uzskatu, ka Tiesai būtu jāatbild iesniedzējtiesai, ka Savienības tiesību akti un jo īpaši procesuālās autonomijas un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principi neaizliedz – vismaz ne paši par sevi – tādus valsts tiesību aktus vai praksi, saskaņā ar kuru valsts tiesām piemīt rīcības brīvība noteikt to, vai apmierināt prasījumu, un – ja jā – šī prasījuma veidu prasītājam, kas apgalvo, ka iestādes nav pareizi transponējušas direktīvu, ja šāda prasība ir pamatota. Iesniedzējtiesai ir jānodrošina, ka katras tās izskatīšanā esošās lietas fakti un konteksts parāda pamatotu saikni starp piesaukto tiesību būtību, to pārkāpuma vai ciestā kaitējuma smagumu un lūgtā prasījuma veidu un ka prasījuma apmierināšanas sekas ir lēmums par labu (vai attiecīgi par sliktu) prasītājam.

63.

Tas nozīmē, ka pamatlietā izskatāmajā strīdā ir jāveic izvērtējums, kuru vislabāk nepārprotami var veikt iesniedzējtiesa. Tomēr, lai sniegtu minētajai tiesai lietderīgus norādījumus, minēšu dažus papildu apsvērumus, paturot prātā izskatāmās lietas atsevišķas īpašas iezīmes.

64.

Iesniedzējtiesai pamatlietā faktiski būs jānosaka, vai prasītāja lūgtie prasījuma veidi (jebkurš, daži vai visi) ir taisnīgs un samērīgs prasītāja piesaukto tiesību aizsardzības rezultāts.

65.

Protams, tas tā ir, pieņemot, ka attiecīgajiem ES noteikumiem ir tieša iedarbība. Saistībā ar tiesisko attiecību struktūru atbildētāji patiešām ir publiskas iestādes, un saskaņā ar pastāvīgo judikatūru privātpersonām ir tiesības uz tiem atsaukties pret šādām iestādēm, ja valsts nav transponējusi direktīvu noteiktajā termiņā ( 27 ).

66.

Tomēr tas, vai attiecīgās Savienības tiesību normas ir tieši iedarbīgas un tieši kāds ir tieši iedarbīgā noteikuma saturs, ir cits jautājums. Atbilstīgi pastāvīgajai judikatūrai tiesību normai ir tieša iedarbība, ja vien, ciktāl tas skar tās priekšmetu, šī norma jebkurā brīdī ir pietiekami skaidra, precīza un beznosacījuma attiecībā uz pretrunā esošu valsts pasākumu vai ciktāl tiesību norma nosaka tiesības, kuras indivīdi var aizstāvēt attiecībā pret valsti ( 28 ).

67.

Iesniedzējtiesa izskatāmajā lietā, šķiet, ir izšķīrusi jautājumu jau sākotnējā stadijā, konstatējot – kā to ir apgalvojis prasītājs –, ka attiecīgās ES tiesību normas ir pietiekami skaidras, precīzas un bez nosacījumiem, lai izraisītu tiešo iedarbību. Iesniedzējtiesa nav lūgusi Tiesu izvērtēt šo jautājumu, un es respektēju šo lēmumu, lai gan Īrija ir norādījusi uz šo jautājumu un izvirzījusi to attiecībā uz pieņemamību ( 29 ). Man tomēr ir jānorāda uz diviem elementiem.

68.

Pirmkārt, noteikuma precizitāte kā tiešās iedarbības priekšnoteikums nozīmē, ka dalībvalstij noteiktā pienākuma saturs patiešām ir skaidrs. Tieši piemērojama noteikuma darbības jomai ne vienmēr ir teksta ziņā jāsakrīt ar visu tiesību normas tekstu. Tādēļ no lielākas tiesību normas pavisam noteikti ir iespējams izgūt šaurāku patstāvīgu noteikumu, kas atspoguļo dalībvalsts veicamos minimālos pienākumus. Tomēr šādam noteikumam pēc tā darbības jomas un satura ir jābūt skaidram un precīzam ( 30 ).

69.

Otrkārt, veicot šādu analīzi attiecībā uz direktīvā iekļautu noteikumu, ir vērts paturēt prātā, ka konstitucionālā nostāja direktīvas transponēšanas ziņā pēc noklusējuma ir tāda, ka tā ir dalībvalstu izvēle un autonomija, protams, ja vien pati direktīva neliedz šādu izvēli. Turpretī, ja šādu izvēles iespēju un rīcības brīvību piešķir ar regulu, regulas tekstā tas ir skaidri jānosaka. Šim faktam var būt īpaša nozīme, vērtējot konkrēta pienākuma darbības jomu pēc tam, kad mainījies konkrēto jomu regulējošais Savienības tiesību avots, kas jo īpaši nesen ir noticis vairākās ES tiesību jomās ( 31 ), kurās konkrētas nozares regulatīvais instruments ir mainījies no direktīvas uz regulu.

70.

Lai nu kā, ir jāpievērš uzmanība vēl vienam aspektam. Attiecīgo tiesību būtība ir viens no elementiem, kas parasti ir jāņem vērā ( 32 ), lai noteiktu piemērotu tiesiskās aizsardzības līdzekli, kas ir jānodrošina skartajai privātpersonai. Attiecīgo tiesību būtība un nozīmīgums atrodas kopējā vērtēšanas vienādojuma, kas ir jāņem vērā valsts tiesai, pašā sākumā ( 33 ). Manuprāt, šajā lietā šo elementu ir vērts zināmā mērā apsvērt, un es tam tagad pievērsīšos.

71.

Jau sākotnēji nav nekādu šaubu, ka Eiropas Savienībā valodu daudzveidība tiek vērtēta īpaši augstu. LES 3. pantā noteikts, ka Savienība “respektē savu kultūru un valodu daudzveidību un nodrošina Eiropas kultūras mantojuma aizsardzību un sekmēšanu”. Šajā nolūkā Savienībai saskaņā ar LESD 165. panta 2. punktu ir jāsekmē dalībvalstu valodu mācīšana un popularizēšana.

72.

Valodu daudzveidības ievērošana ir nostiprināta Hartas 22. pantā. Turklāt Hartas 21. pants aizliedz jebkādu diskrimināciju, tostarp uz valodas pamata.

73.

Daudzvalodība ir arī bijusi viens no Eiropas Savienības darbības pamatprincipiem, ko jau agri pierādījusi Regulas Nr. 1 pieņemšana 1958. gadā ( 34 ).

74.

Tomēr, lai gan šiem principiem un to vērtībai patiesi ir vislielākā nozīme, ir ticis atzīts arī, ka valodu politika ietver tādas izvēles izdarīšanu, kas dažkārt ir arī politiski un sociāli jutīga. Ņemot to vērā, gan ES likumdevējs, gan ES tiesas attiecībā uz valodām konsekventi ir ieņēmušas visai piesardzīgu, diplomātisku un pragmatisku pieeju gan ES līmenī, gan tad, ja šis līmenis varētu izraisīt sekas dalībvalstu līmenī.

75.

Savienības iekšējās darbības līmenī sistēma nekad nav bijusi pārlieku formāla. Pirmkārt, pat attiecībā uz ES oficiālajām valodām pēdējā laikā ir paredzēti atsevišķi izņēmumi, jo īpaši attiecībā uz īru ( 35 ) vai maltiešu valodu ( 36 ). Šīs lietas vajadzībām svarīgāk ir tas, ka Tiesa ir konsekventi noraidījusi ideju, ka saskaņā ar Savienības tiesībām visām oficiālajām valodām ir jābūt pilnīgi ekvivalentām ( 37 ). Princips, ka visas valodas versijas ir vienādi autentiskas, vai Savienības oficiālo valodu nediskriminēšanas princips nenozīmē, ka “pret visām oficiālajām valodām visos apstākļos jāizturas vienādi” ( 38 ). Tādēļ Savienības līmenī ir pieļaujami atšķirīgi režīmi, ja tie ir pietiekami pamatoti.

76.

Turklāt ES tiesas, kad tās tikušas aicinātas atzīt un saglabāt no ES tiesību aktiem izrietošās valodas tiesības, ir centušās nodrošināt skarto privātpersonu aizsardzību ( 39 ), vienlaikus atstājot kompetentajām (ES vai valstu) iestādēm noteiktas manevrēšanas iespējas.

77.

Piemēram, Tiesa lietā Skoma‑Lux nosprieda, ka (tālaika) Kopienu regulu, kas nebija publicēta dalībvalsts oficiālajā valodā, nevarēja piemērot pret šajā valstī dzīvojošu privātpersonu ( 40 ). Tomēr Tiesa atturējās no nepublicēšanas izdarīt nozīmīgākus secinājumus attiecībā uz akta spēkā esību vai piemērojamību. Tādēļ ES tiesību akti, kas nebija publicēti (vienīgajā) dalībvalsts valodā, tomēr bija šajā dalībvalstī spēkā esoši tiesību akti. Tomēr uz šo tiesību aktu pamata nebija iespējams pret privātpersonām piemērot pienākumus ( 41 ).

78.

Šī tendence, domājams, ir vēl izteiktāka, ja Tiesa saskaras ar valsts pasākumiem, kas atspoguļo valsts rīcībpolitikas izvēli. Šajā sakarā nedrīkstētu neievērot, ka valodu politika valsts līmenī kopumā ir dalībvalstu kompetencē. Saskaņā ar LESD 6. pantu Savienība kultūras un izglītības jomā ir kompetenta vienīgi veikt darbības, lai atbalstītu, koordinētu vai papildinātu dalībvalstu darbības. Galu galā – valodu politika nevar neatspoguļot katras valsts vēsturi, kultūru, tradīcijas un sabiedrību.

79.

Tādēļ ES tiesas ir atturējušās pārmērīgi iejaukties valstu izdarītajā izvēlē vai noteikt dalībvalstīm plašus pienākumus. Piemēram, lietā UTECA Tiesa atzina, ka valsts tiesību akti, ar kuriem televīzijas raidorganizācijām tika uzlikts pienākums noteiktu procentuālo daļu no saviem ieņēmumiem atvēlēt Eiropas kinofilmu un televīzijas filmu finansēšanai avansā, kuru oriģinālvalodai turklāt ir jābūt kādai no attiecīgās dalībvalsts valsts valodām, ir saderīgi ar ES tiesību aktiem ( 42 ). Lietā Runevič‑Vardyn Tiesa nosprieda, ka Savienības tiesības pieļauj, ka dalībvalsts kompetentās iestādes atsakās grozīt ieinteresēto personu vārdus un uzvārdus, kas ierakstīti to dzimšanas un laulības apliecībās, pamatojoties uz to, ka valsts tiesību akti paredz, ka fizisku personu vārdus un uzvārdus šajos dokumentos atveido saskaņā ar valsts oficiālās valodas rakstības noteikumiem ( 43 ). Vispārīgi runājot, Tiesa ir konsekventi norādījusi, ka vienas vai vairāku dalībvalsts oficiālo valodu aizsardzībai un sekmēšanai pieņemti valsts pasākumi var attaisnot atkāpšanos no noteikumiem par brīvu pārvietošanos, un pasludinājusi šādus pasākumus par nesaderīgiem ar Savienības tiesībām tikai tad, ja tie atzīti par nesamērīgiem ar šo mērķi ( 44 ).

80.

No minētajiem judikatūras piemēriem izdaru divus secinājumus. Pirmkārt, lai gan nav šaubu, ka Savienībai valodas tiesības ir ārkārtīgi svarīgas un ka privātpersonām nepārprotami ir tiesības tikt aizsargātām pret jebkuru šo tiesību pārkāpumu, to iespējamais pārkāpums nerada nekādas automātiskas sekas. Šajā sakarā ES tiesas kopumā ir devušas priekšroku līdzsvarotai un niansētai pieejai, saskaņā ar kuru, lai panāktu taisnīgu (bet ne problemātisku) risinājumu, tiek pienācīgi izvērtēti un savstarpēji apsvērti katras lietas īpašie apstākļi.

81.

Otrkārt, šī pieeja ir īstenota ne tikai saistībā ar valodu izmantošanu attiecībā uz speciāliem katras nozares vai jomas noteikumiem (piemēram, kā minētajos piemēros no judikatūras pārvietošanās brīvības jomā), bet arī konstitucionālu izvēli. Tātad, citiem vārdiem sakot, pat ja strukturālajās vai konstitucionālajās lietās ir vērojams būtisks elastīgums un to rezultātos nav automātiskuma, būtu visai pārsteidzīgi apgalvot, ka atsevišķs sekundāro tiesību regulējums konkrētā regulēšanas jomā pēkšņi radītu absolūtas valodas tiesības.

82.

Ņemot vērā iepriekš teikto, pievērsīšos pārējiem iesniedzējtiesas vienādojuma mainīgajiem. Tēlaini izsakoties: ja vienā svaru kausā ir iespējams tādu valodas tiesību pārkāpums, kas izriet, piemēram, no attiecīgajiem ES noteikumiem, kādus tiesiskās aizsardzības līdzekļus valsts tiesa var likt otrā svaru kausā, lai pamatlietā nonāktu pie izsvērta risinājuma?

83.

Man uzreiz jānorāda, ka šī lieta neattiecas uz apstākļiem, kuros Savienības tiesības paredz pienākumu valsts tiesībās radīt jaunus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, lai aizpildītu likuma robu tiesas aizsardzības jomā ( 45 ), pretēji Polijas valdības apgalvotajam ( 46 ). Šī lieta attiecas tikai uz veidu, kādā esošie tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas jau ir pieejami dalībvalsts tiesību sistēmā, ir jāizmanto, ja valsts tiesā izskatāmā lieta attiecas uz tiesībām, kas balstītas uz Savienības tiesību aktiem. Tādēļ nav nepieciešams apspriest, vai un kad dalībvalstij ar Savienības tiesību normām var noteikt pienākumu izveidot tiesiskās aizsardzības līdzekli, kas ļautu valsts tiesām pieņem lēmumus, ar kuriem (piemēram, rīkojumu vai tūlītēju izpildrīkojumu) varētu piespiest kompetento (likumdošanas vai pārvaldes) iestādi nekavējoties grozīt valsts tiesību normas.

84.

Jautājums, ko uzdevusi iesniedzējtiesa, pēc būtības ir citāds. Šī tiesa ir norādījusi, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem pastāv noteikumu kopums, kas konkrētajā lietā paredz tiesiskās aizsardzības līdzekli. Tomēr tā nav pārliecināta, vai šo noteikumu kopumu varētu izmantot un piemērot tieši tāpat, ja pieteikuma iesniedzēja prasījumi nebūtu balstīti uz valsts tiesību aktiem, bet gan uz Savienības tiesību aktiem. Iesniedzējtiesa nav pārliecināta, vai šis noteikumu kopums ir jāatstāj nepiemērots Savienības tiesību efektīvas izpildes panākšanas vai privātpersonu efektīvas tiesiskās aizsardzības “vārdā”.

85.

Lai nu kā, diez vai ir atsevišķi jānorāda, ka iesniedzējtiesa pamatlietā nevar nodrošināt pilnīgu un tūlītēju prasītāja materiālo tiesību apmierināšanu, vienlaikus nepiemērojot valsts tiesību aktus un tieši piemērojot Savienības tiesību aktus. Iesniedzējtiesa nevar uzdot farmācijas uzņēmumiem izpildīt no Direktīvas 2001/82 58. panta 4. punkta, 59. panta 3. punkta un 61. panta 1. punkta izrietošos pienākumus. Šie uzņēmumi minētajā tiesvedībā nav atbildētāji.

86.

Turklāt ir maz ticams, ka jebkura šāda prasība pret tiem būtu sekmīga, jo Tiesa ir konsekventi noraidījusi iespēju, ka netransponētas direktīvas varētu radīt horizontālu tiešo ietekmi un ka uz tām šī iemesla dēļ varētu atsaukties pret privātpersonām ( 47 ). Tiesa arī nesen lietā Popławski atkārtoti uzsvēra, ka “direktīvas norma, pat ja tā ir skaidra, precīza un beznosacījuma, neļauj valsts tiesai atstāt bez piemērošanas tai pretrunā esošu iekšējo tiesību normu, ja ar šādu rīcību privātpersonai tiktu uzlikts papildu pienākums” ( 48 ).

87.

Tādēļ jebkura prasītāja tiesību aizsardzība pamatlietā katrā ziņā ir netieša un atlikta laikā. Prasītājs lūdz atzīt, ka atbilstošās valsts tiesību normas nav saderīgas ar Direktīvas 2001/82 noteikumiem, tādēļ kompetentajām valsts iestādēm tās būtu jāgroza. Es saprotu, ka tikai tādā gadījumā – un pamatojoties uz secīgajiem valsts noteikumu grozījumiem – farmācijas uzņēmumiem varētu rasties pienākums turpmāk ievērot jaunos noteikumus.

88.

Ņemot vērā minēto, kādi tiesiskās aizsardzības līdzekļi un, konkrētāk, kāds prasījuma apmierinājums valsts tiesai būtu jāparedz?

89.

No vienas puses, šo secinājumu 71.–82. punktā ilustrēto iemeslu dēļ iespējamā pārkāpuma veids un smagums, kā arī šī pārkāpuma sekas, iespējams, nav tik smagas, lai prasītu bargu prasījuma apmierināšanas veidu. Tādēļ iesniedzējtiesa, ļoti iespējams, varētu secināt, ka visu triju prasītāja lūgto prasījumu vienlaicīga apmierināšana būtu nesamērīga. Jo īpaši prasītāja lūgums iesniedzējtiesai atzīt, ka Īrijas iestādēm obligāti jāgroza valsts tiesību akti, lai nodrošinātu Direktīvas 2001/82 V sadaļas noteikumu pareizu transponēšanu, arī saskaņā ar valsts varas dalīšanas principu ( 49 ) varētu pārsniegt prasītāja tiesību aizsardzībai nepieciešamo.

90.

Turpretī, no otras puses, ja prasītāja prasības izrādītos pamatotas, kas jebkurā gadījumā ir jākonstatē valsts tiesai, neredzu, kā tiesvedības rezultāts būtu uzskatāms par taisnīgu un samērīgu, ja viņam būtu tiesas zāle jāpamet pilnīgi tukšām rokām.

91.

Tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli katrā ziņā ir jānozīmē, ka kompetentajai tiesai principā ir jālemj par attiecīgo sūdzību pēc būtības un jāapmierina attiecīgs prasījums ( 50 ), un šis apmierinājums ir pienācīgi jāizpilda ( 51 ). Tiesības vērsties tiesā kļūtu bezjēdzīgas, ja uzvarējušajai pusei tiktu liegts jebkāds apmierinājums par tās tiesību pārkāpumu, protams, ja vien to neprasa izņēmuma apstākļi.

92.

Vai izskatāmajā lietā pastāv šādi izņēmuma apstākļi?

93.

Īrijas iestādes izskatāmajā lietā atsaucas uz diviem galvenajiem iemesliem, kādēļ tās iebilst pret jebkāda prasījuma apmierināšanu. Pirmais no tiem attiecas uz tiesvedības pareizu norisi un procesuālo ekonomiju: prasījuma apmierināšanai nebūtu nekāda lietderīga mērķa, jo pieteikuma iesniedzējs saprot informāciju angļu valodā. Turklāt drīz stāsies spēkā jauns ES noteikums, kas ir saderīgs ar pašreizējām valsts tiesību normām. Otrais attiecas uz iespējamo kaitējumu trešām personām – risku, ka veterināro zāļu ražotāji un izplatītāji varētu īslaicīgi aiziet no Īrijas tirgus, lai izvairītos no papildu izmaksām, tādējādi kaitējot dzīvnieku veselībai.

94.

Būtībā piekrītu Īrijai, ka tiesvedības pareiza norise un procesuālā ekonomija ( 52 ), un/vai nepieciešamība novērst veterināro zāļu deficītu ( 53 ) pašas par sevi, kā arī kopumā ir intereses, kas pelna aizsardzību. Tādēļ valsts tiesa var ņemt tās vērā, izmantojot savu rīcības brīvību. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai iesniedzējtiesas ieskata faktiskā izmantošana konkrētajos apstākļos, lai liegtu apmierināt vispār jebkādu prasījumu, sniegtu lietderīgu ieguldījumu šo interešu aizsardzībā un jebkurā gadījumā nepārsniegtu to, kas ir nepieciešams šī mērķa sasniegšanai.

95.

Tā kā patlaban joprojām ir atlicis vairāk par gadu, līdz stāsies spēkā jaunā ES regula, šo laikposmu ir grūti uztvert kā pavisam nenozīmīgu. Būtu vēlreiz jāatgādina, ka ES tiesību normas ir pilnīgi jāpiemēro, “sākot no to spēkā stāšanās brīža un tikmēr, kamēr tās ir spēkā” ( 54 ). Tas, ka pieteikuma iesniedzējam ir saprotama informācija angļu valodā, var būt tiesa. To, iespējams, varētu vērtēt kā elementu, kas liecina, ka pārkāpums ir mazāk smags un ka nav tik steidzami atrast jebkādu kompensācijas veidu. Turpretī es vairāk šaubos par to, ka šo elementu varētu uzskatīt par (vienīgo) pamatojumu, kādēļ būtu jānoraida prasītāja tiesību jebkāda aizsardzība pēc tam, kad šis elements nav radījis nekādus šķēršļus attiecībā uz prasītāja tiesībām celt prasību un lieta nu tiek skatīta pēc būtības.

96.

Turklāt iespējamās negatīvās sekas trešām personām un valstij nav nedz tūlītējas, nedz automātiski izrietošas no jebkura lēmuma, ko iesniedzējtiesa pieņēmusi šajā lietā. Saskaņā ar ES tiesību pārākuma principu valsts tiesai kolīzija starp valsts tiesību normu un tieši piemērojamu Savienības tiesību normu ir jāatrisina, piemērojot pēdējo no tām, ja nepieciešams – atsakoties piemērot neatbilstošo valsts tiesību normu. Taču minētais Tiesas paziņojums tika pausts un atkārtots ( 55 ) saistībā ar tiesvedību, kura ir inter partes process un kuras rezultāts parasti ir saistošs strīda dalībniekiem. Tomēr nav teikts nekas par to, ka tiesvedībā šis konflikts saskaņā ar Savienības tiesībām būtu jāatrisina, pasludinot valsts tiesību normu par spēkā neesošu, nederīgu vai neeksistējošu ( 56 ). Valsts tiesu un tribunālu pilnvaras nosaka katra dalībvalsts. Tiešā iedarbība un pārākuma princips neparedz, ka attiecīgajiem tiesas nolēmumiem ir jāpiemīt erga omnes iedarbībai ( 57 ).

97.

Ņemot vērā minēto, šaubos, vai – pieņemot, ka iesniedzējtiesas vērtējums par attiecīgo ES tiesību normu interpretāciju ir pareizs, – prasījuma apmierināšana, vienīgi pasludinot, ka ar attiecīgajiem valsts noteikumiem nav pareizi transponēta Direktīva 2001/82, varētu nebūt vislietderīgākā prasījuma apmierināšanas forma. No vienas puses, tā fiksē iespējamo pārkāpumu, uz kuru izdarīta atsauce, un sniedz prasītājam noteiktu morālu gandarījumu ( 58 ), vienlaikus, iespējams, paverot viņam iespēju pieprasīt zaudējumu atlīdzību par nodarīto kaitējumu, ja tiktu izpildīti valsts atbildības priekšnoteikumi ( 59 ). No otras puses, šī prasījuma apmierināšanas veida darbības joma un sekas ir visai ierobežotas, jo īpaši attiecībā pret trešām personām, kā arī paredz mazāku iejaukšanos attiecībā uz Īrijas likumdošanas un pārvaldes iestādēm.

98.

Tomēr, kā vairākkārt minēts šajos secinājumos, visi šie jautājumi ir jāizvērtē un jāizsver iesniedzējtiesai. Visi jautājumi šajā iedaļā tika apspriesti vienīgi, lai apstiprinātu, ka pastāv virkne iespējamu risinājumu. Šajos secinājumos galvenais ir tikai tas, ka, manuprāt, Savienības tiesību akti, pat ja ir runa par Savienības tiesību aktos balstītām tiesībām, neatņem valsts tiesai tai parasti piemītošo rīcības brīvību ikvienā atsevišķā lietā atrast tai piemērotu un samērīgu iznākumu, tostarp apmierināmos prasītāja prasījumus, ja vien, protams, tā prasība ir pamatota pēc būtības.

99.

Ierosinu Tiesai uz Ard‑Chúirt (Augstā tiesa, Īrija) uzdoto jautājumu atbildēt šādi: