1

Apelācijas sūdzībā Silver Plastics GmbH & Co. KG un Johannes Reifenhäuser Holding GmbH & Co. KG lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2019. gada 11. jūlija spriedumu Silver Plastics un Johannes Reifenhäuser/Komisija (T‑582/15, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2019:497), ar ko Vispārējā tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēju prasību, galvenokārt, daļēji atcelt Komisijas Lēmumu C(2015) 4336 final (2015. gada 24. jūnijs) par procedūru saskaņā ar LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu (lieta AT.39563 – Pārtikas produktu iepakojumi mazumtirdzniecībai; turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”), un pakārtoti – samazināt tām ar šo lēmumu uzliktā naudas soda apmēru.

2

Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101.] un [102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 23. panta 2. un 3. punktā ir paredzēts:

“2.   Komisija ar lēmumu var uzlikt soda naudas [naudas sodus] uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām, ja tās tīši vai nolaidības dēļ:

[..]

Attiecībā uz katru uzņēmumu un uzņēmumu apvienību, kas piedalās pārkāpumā, soda nauda [naudas sods] nepārsniedz 10 % no tās kopējā apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā.

[..]

3.   Nosakot soda naudas [naudas soda] apmēru, ņem vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu.”

3

Tiesvedības priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 1.–10. punktā, un šīs tiesvedības vajadzībām to var apkopot šādi.

4

Pirmā apelācijas sūdzības iesniedzēja, Silver Plastics, ir sabiedrība, kas ražo un piegādā dažādus pārtikas produktu iepakojumus un kuras kapitāldaļas 99,75 % apmērā to faktu rašanās laikā, kuru rezultātā tika pieņemts strīdīgais lēmums, piederēja otrajai apelācijas sūdzības iesniedzējai Johannes Reifenhäuser Holding.

5

No pārsūdzētā sprieduma 2.–6. punkta izriet, ka pēc tam, kad uzņēmums, kuru veidoja grupa, kuras mātesuzņēmums ir Linpac Group Ltd (turpmāk tekstā – “Linpac”), 2008. gada 18. martā iesniedza pieteikumu par iecietības programmas piemērošanu, Eiropas Komisija sāka LESD 101. panta un 1992. gada 2. maija Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (OV 1994, L 1, 3. lpp.) 53. panta piemērošanas procedūru mazumtirdzniecībai paredzētu pārtikas produktu iepakojumu nozarē, kā rezultātā tika pieņemts strīdīgais lēmums.

6

Kā Vispārējā tiesa norādīja pārsūdzētā sprieduma 7. un 8. punktā, Komisija šajā lēmumā konstatēja, ka iepriekš minētajā nozarē darbojošās sabiedrības laikposmā no 2000. līdz 2008. gadam bija piedalījušās vienotā un turpinātā pārkāpumā, ko veidoja pieci atsevišķi pārkāpumi, kuri tika noteikti atkarībā no apkalpotās ģeogrāfiskās teritorijas, proti, Itālija, Dienvideiropa, Ziemeļrietumu Eiropa (turpmāk tekstā – “ZRE”), Centrāleiropa un Austrumeiropa un Francija (turpmāk tekstā – “attiecīgais pārkāpums”). Attiecīgās preces bija polistirola paplātes, ko lieto pārtikas produktu iepakojumiem mazumtirdzniecībai, un attiecībā uz aizliegto vienošanos ZRE – cietās paplātes.

7

Konkrētāk, kā Vispārējā tiesa atgādināja pārsūdzētā sprieduma 10. punktā, strīdīgā lēmuma rezolutīvajā daļā bija noteikts:

“Pirmais pants

[..]

3.   Šādi uzņēmumi ir pārkāpuši [LESD] 101. pantu un [Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu] 53. pantu, minētajos laikposmos piedaloties vienotā un turpinātā pārkāpumā, ko veido vairāki atsevišķi pārkāpumi saistībā ar polistirola un cietajām paplātēm, kas paredzētas pārtikas produktu iepakojumiem mazumtirdzniecībai un kas aptver [ZRE] teritoriju:

[..]

[..]

5.   Šādi uzņēmumi ir pārkāpuši [LESD] 101. pantu, minētajos laikposmos piedaloties vienotā un turpinātā pārkāpumā, ko veido vairāki atsevišķi pārkāpumi saistībā ar polistirola paplātēm, kas paredzētas pārtikas produktu iepakojumiem mazumtirdzniecībai un kas aptver Francijas teritoriju:

[..]

2. pants

[..]

3.   Par pirmā panta 3. punktā minētajiem pārkāpumiem uzliek šādu naudas sodu:

[..]

[..]

5.   Par pirmā panta 5. punktā minētajiem pārkāpumiem uzliek šādu naudas sodu:

[..]

[..].”

8

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 11. septembrī, apelācijas sūdzības iesniedzējas cēla prasību, galvenokārt, daļēji atcelt strīdīgo lēmumu un, pakārtoti, samazināt tām ar šo lēmumu uzlikto naudas sodu. Ar pārsūdzēto spriedumu šī prasība tika noraidīta.

9

It īpaši, analizējot apelācijas sūdzības iesniedzēju pirmā pamata pirmo daļu, kurā tās būtībā apgalvo, ka Komisija neesot iesniegusi nevienu ticamu un pietiekamu pierādījumu par nolīguma vai saskaņotas darbības pastāvēšanu ZRE, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 44.–66. punktā tostarp izvērtēja apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītos argumentus, lai apstrīdētu Silver Plastics dalību pretkonkurences sanāksmē, kas notika 2002. gada 13. jūnijā. Pēc šīs pārbaudes Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 67. punktā uzskatīja, ka, “lai gan nevar izslēgt zināmu neskaidrību par precīzu [citas sanāksmes, kas notika tajā pašā dienā un kurai nebija pretkonkurences mērķa], sākuma stundu, pastāv pietiekami pierādījumi, kas liecina, ka konkurenti, tostarp Silver Plastics, tikās ārpus [šīs citas] sanāksmes, lai apspriestu stratēģiju attiecībā uz cenām”.

10

Turklāt, izvērtējusi apelācijas sūdzības iesniedzēju pirmā pamata otro daļu attiecībā uz to, ka polistirola paplāšu un cieto paplāšu tirgū ZRE nepastāv vienots un turpināts pārkāpums, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 191. punktā konstatēja, ka Komisija pamatoti uzskatīja, ka Silver Plastics bija piedalījusies šajā vienotajā un turpinātajā pārkāpumā.

11

Izvērtējot apelācijas sūdzības iesniedzēju trešo pamatu, kas attiecas uz pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principa un tiesību uz “konfrontāciju” pārkāpumu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 226.–236. punktā izvērtēja apelācijas sūdzības iesniedzēju pieteikumus par to, lai tā nopratina piecus lieciniekus un sarīko viena no minētajiem lieciniekiem nopratināšanu, ko veiktu pretējā puse. Šajā ziņā, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 232.–234. punkta, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, ņemot vērā, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas Vispārējā tiesā bija iesniegušas liecinieku rakstveida liecības, kuras tās vēlējās iesniegt un izmantot, no argumentiem, kurus apelācijas sūdzības iesniedzējas bija izvirzījušas sava pieteikuma pamatojumam, neizrietēja, ka šo personu liecības varētu sniegt pievienoto vērtību pierādījumiem, kas jau bija ietverti lietas materiālos un kuri saskaņā ar pārsūdzētā sprieduma 235. punktu bija pietiekami izskaidroti. Līdz ar to Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 236. punktā nolēma, ka nav nedz nepieciešams, nedz lietderīgi apmierināt apelācijas sūdzības iesniedzēju iesniegto pieteikumu par liecinieku nopratināšanu.

12

Pārsūdzētā sprieduma 255.–279. punktā Vispārējā tiesa izvērtēja apelācijas sūdzības iesniedzēju prasības piekto pamatu par Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta pirmās un otrās daļas, skatot to kopsakarā ar LESD 101. panta 1. punktu, pārkāpumu, ciktāl Komisija uzskatīja, ka abas apelācijas sūdzības iesniedzēji veido vienu ekonomisku vienību.

13

Šajā ziņā Vispārējā tiesa vispirms pārsūdzētā sprieduma 265. un 266. punktā konstatēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas neapstrīd, ka laikposmā, kas aptver attiecīgo pārkāpumu ZRE, Johannes Reifenhäuser Holding piederēja 99,75 % no Silver Plastics kapitāla un ka līdz ar to Komisija attiecībā uz tām varēja pamatoties uz Tiesas judikatūrā atzīto prezumpciju par to, ka pirmā minētā pār otro īsteno izšķirošu ietekmi. Turpinājumā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 267.–279. punktā analizēja dažādos apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītos argumentus un šī sprieduma 280. un 281. punktā secināja, ka tās nav iesniegušas pierādījumus, ar kuriem varētu atspēkot šo prezumpciju, tādējādi piektais pamats bija jānoraida kā nepamatots.

14

Visbeidzot, pārsūdzētā sprieduma 287.–314. punktā Vispārējā tiesa izvērtēja apelācijas sūdzības iesniedzēju prasības sesto pamatu, ar kuru tās būtībā norāda uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrās daļas pārkāpumu, pamatojoties uz to, ka, lai noteiktu apgrozījumu, kas ir jāņem vērā, aprēķinot šajā tiesību normā paredzēto 10 % maksimālo apmēru, Komisija ņēma vērā sabiedrībasReifenhäuser GmbH & Co. KG Maschinenfabrik (turpmāk tekstā – “Maschinenfabrik”) apgrozījumu, lai gan strīdīgā lēmuma pieņemšanas brīdī Johannes Reifenhäuser Holding vairs nepiederēja kapitāldaļas šajā sabiedrībā.

15

Pārsūdzētā sprieduma 307.–310. punktā Vispārējā tiesa it īpaši uzskatīja, ka, tā kā apstrīdētais lēmums tika pieņemts 2015. gada 24. jūnijā, Komisija attiecībā uz Johannes Reifenhäuser Holding pamatoti noteica tai ar apstrīdēto lēmumu uzliktā naudas soda maksimālo apmēru, balstoties uz 2013./2014. finanšu gadu, kas bija pēdējais pilnais finanšu gads pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Apstāklis, ka Johannes Reifenhäuser Holding veiktā Maschinenfabrik cesija tika pienācīgi reģistrēta 2015. gada 28. maijā ar atpakaļejošu spēku no 2014. gada 30. septembra, Vispārējās tiesas ieskatā nevarēja ietekmēt Johannes Reifenhäuser Holding apgrozījumu 2013./2014. finanšu gadā, kas beidzās 2014. gada 30. jūnijā. Noraidījusi dažus citus apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītos argumentus, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 315. punktā uzskatīja, ka sestais pamats ir jānoraida.

16

Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi Tiesai ir šādi:

17

Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

18

Apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirza septiņus pamatus, no kuriem pirmais attiecas uz Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. panta, aplūkojot to kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību Hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. panta otro daļu un 48. panta 2. punktu, kā arī tiešuma principa pārkāpumu, otrais attiecas uz “tiesību uz konfrontāciju” pārkāpumu, trešais – uz pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principa pārkāpumu, ceturtais – uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, piektais – uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkta pārkāpumu, sestais – uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta pārkāpumu saistībā ar ekonomiskas vienības esamības konstatēšanu, un septītais – uz šīs pašas tiesību normas pārkāpumu saistībā ar apelācijas sūdzības iesniedzējām solidāri uzliktā naudas soda maksimālo apmēru.

19

Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka tādas procesuālās garantijas un tiesības uz aizstāvību, kas paredzētas ECPAK 6. panta 1. un 3. punktā, kuras ir interpretētas Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā, kā arī kuras paredzētas Hartas 47. panta otrajā daļā un 48. panta 2. punktā, ir jāņem vērā tiesvedībās Savienības tiesā, tostarp tiesvedībās, kas skar aizliegtas vienošanās, jo šādām tiesvedībām ir krimināltiesisks raksturs.

20

Tā kā Vispārējā tiesa esot ņēmusi vērā vienīgi to paziņojumu protokolus, ko W. sniedza Silver Plastics advokātiem, neuzaicinot viņu personīgi nopratināt kā liecinieku, tā esot pārkāpusi ECPAK 6. pantā, kā arī Hartas 47. panta otrajā daļā un 48. panta 2. punktā garantēto lietas taisnīgas izskatīšanas principu un esot pārkāpusi pierādījumu iegūšanas tiešuma principu.

21

Saskaņā ar apelācijas sūdzības iesniedzēju viedokli, kuras šajā ziņā it īpaši atsaucas, pirmkārt, uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2019. gada 16. jūlija spriedumu Júlíus þór Sigurþórsson pret Islandi (CE:ECHR:2019:0716JUD003879717) un, otrkārt, uz Tiesas 2019. gada 29. jūlija spriedumu Gambino un Hyka (C‑38/18, EU:C:2019:628), kā arī uz ģenerāladvokāta Ī. Bota [Y. Bot] secinājumiem lietā, kurā tika pasludināts iepriekš minētais spriedums, ECPAK 6. panta 1. punktā nodrošinātā lietas taisnīga izskatīšana pieprasa, lai tiesa, kura pārbauda lēmumu par personas vainu, personīgi uzklausot liecinieku, ievāc visas nepieciešamās liecības un balstās vienīgi uz šī liecinieka rakstveida paziņojumu.

22

Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka no tā izriet, ka pretēji tam, ko Vispārējā tiesa atzinusi pārsūdzētā sprieduma 230. punktā, tā nevarēja likumīgi iztiesāt tajā izskatāmo strīdu, personīgi neuzklausot W. Turklāt pretēji tam, ko var secināt no pārsūdzēta sprieduma 229. punkta, Vispārējā tiesa neesot varējusi lemt par šādas uzklausīšanas nozīmīgumu, iepriekš to neveicot, bet vienīgi uzskatot, ka minētā uzklausīšana jebkurā gadījumā nebūtu varējusi ietekmēt tās lēmuma nozīmi.

23

Komisija uzskata, ka pirmais apelācijas sūdzības pamats ir nepieņemams, jo ar to patiesībā tiek apstrīdēts Vispārējās tiesas veiktais faktu vērtējums, un ka katrā ziņā tas ir nepamatots.

24

Vispirms ir jāatgādina, ka, lai gan – kā to apliecina LES 6. panta 3. punkts – pamattiesības, kas atzītas ECPAK, kā vispārējie principi ir daļa no Savienības tiesībām un lai gan Hartas 52. panta 3. punktā ir paredzēts, ka tajā ietvertajām tiesībām, kuras atbilst ECPAK garantētajām tiesībām, ir tāda pati nozīme un apjoms, kāds tām ir noteikts minētajā konvencijā, pēdējā minētā konvencija, kamēr Savienība nav tai pievienojusies, nav Savienības tiesību sistēmā formāli integrēts juridisks instruments (spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, Facebook Ireland un Schrems, C‑311/18, EU:C:2020:559, 98. punkts un tajā minētā judikatūra).

25

Šajā ziņā Tiesa ir arī norādījusi, ka, ciktāl Hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst ECPAK garantētajām tiesībām, Hartas 52. panta 3. punkta mērķis ir nodrošināt nepieciešamo saskaņotību starp tajā ietvertajām tiesībām un atbilstošajām ECPAK garantētajām tiesībām, “tomēr negatīvi neietekmējot Savienības tiesību aktu un Eiropas Savienības Tiesas autonomiju” (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 20. marts, Menci, C‑524/15, EU:C:2018:197, 23. punkts). Saskaņā ar skaidrojumiem attiecībā uz Pamattiesību hartu (OV 2007, C 303, 17. lpp.) Hartas 47. panta otrā daļa atbilst ECPAK 6. panta 1. punktam un Hartas 48. pants ir “tāds pats” kā ECPAK 6. panta 2. un 3. punkts. Tādējādi Tiesai ir jāgādā, lai tās veiktā Hartas 47. panta otrās daļas un 48. panta interpretācija nodrošinātu aizsardzības līmeni, kas atbilst ECPAK 6. pantā garantētajam, kā to ir interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa [pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 26. septembris, Belastingdienst/Toeslagen (apelācijas sūdzības apturošā iedarbība), C‑175/17, EU:C:2018:776, 35. punkts un tajā minētā judikatūra].

26

Pēc tam, kad šie elementi ir atgādināti, apelācijas sūdzības iesniedzēju pirmais pamats ir jāsaprot kā tāds, ar kuru būtībā tiek apgalvots, ka, atsakoties W. uzklausīt mutiski kā liecinieku, Vispārējā tiesa ir pārkāpusi viņa tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kas it īpaši ir paredzētas Hartas 47. panta otrajā daļā un 48. panta 2. punktā.

27

No tā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, šāds pamats nav vērsts uz to, lai apšaubītu Vispārējās tiesas veikto faktu vērtējumu, bet ar to tai tiek pārmests, ka tā ir pieļāvusi tiesību kļūdu. Tādēļ tas ir pieņemams.

28

Attiecībā uz šī pamata izvērtēšanu pēc būtības ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Vispārējā tiesa vienīgā var spriest par iespējamo nepieciešamību papildināt informāciju, kas ir tās rīcībā par lietām, kuras tā izskata (spriedums, 2009. gada 24. septembris, Erste Group Bank u.c./Komisija, C‑125/07 P, C‑133/07 P un C‑137/07 P, EU:C:2009:576, 319. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

29

Tādējādi, kā jau Tiesa ir nospriedusi, pat tad, ja lūgumā nopratināt lieciniekus, kas izteikts prasības pieteikumā, ir precīzi norādīti fakti, attiecībā uz kuriem jāuzklausa viens vai vairāki liecinieki, un iemesli, kuru dēļ viņi ir jānopratina, Vispārējai tiesai ir jānovērtē, vai lūgums ir pieņemams saistībā ar strīda priekšmetu un vajadzību nopratināt uzaicinātos lieciniekus (spriedums, 2013. gada 19. decembris, Siemens u.c./Komisija, C‑239/11 P, C‑489/11 P un C‑498/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:866, 323. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Šī Vispārējās tiesas rīcības brīvība atbilst pamattiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu, it īpaši Hartas 47. panta otrās daļas un 48. panta 2. punkta noteikumiem, skatot tos kopsakarā ar ECPAK 6. panta 3. punkta d) apakšpunktu. No Tiesas judikatūras izriet, ka pēdējā minētajā tiesību normā apsūdzētajam nav atzītas absolūtas tiesības panākt liecinieku nopratināšanu tiesā un ka principā tā ir tiesa, kurai jāizlemj, vai ir nepieciešams un vai ir lietderīgi uzaicināt liecinieku. ECPAK 6. panta 3. punktā ir paredzēts nevis pienākums uzaicināt jebkuru liecinieku, bet gan pušu procesuālo tiesību pilnīga vienlīdzība, nodrošinot, ka strīdīgajā procedūrā, kopumā ņemot, apsūdzētajam ir bijusi atbilstoša un pietiekama iespēja atspēkot pret viņu vērstās aizdomas (spriedums, 2013. gada 19. decembris, Siemens u.c./Komisija, C‑239/11 P, C‑489/11 P un C‑498/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:866, 324. un 325. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

31

Šajā lietā ir jākonstatē, ka pēc visu pierādījumu detalizētas pārbaudes, kurus apelācijas sūdzības iesniedzējas varēja plaši apstrīdēt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 153. punktā, pirmkārt, secināja, ka Komisija strīdīgajā lēmumā bija juridiski pietiekami pierādījusi Silver Plastics dalību pretkonkurences nolīgumos un saskaņotās darbībās, un, otrkārt, minētā sprieduma 191. punktā secināja, ka Silver Plastic piedalījās vienotā pārkāpumā ZRE.

32

Turklāt pārsūdzētā sprieduma 232. un 233. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas tai bija iesniegušas vairāku personu, tostarp arī W., paziņojumus, kurus tās varēja izmantot savu argumentu atbalstam. Minētā sprieduma 234. punktā tā piebilda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju sniegtais pamatojums attiecībā uz šo personu liecību noderīgumu neliecina, ka to kā liecinieku uzklausīšana, ko Vispārējā tiesa veica, varētu sniegt pievienoto vērtību pierādījumiem, kas jau bija lietas materiālos.

33

Tādējādi Vispārējā tiesa, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 236. punkta, uzskatīja, ka, ņemot vērā prasības priekšmetu un lietas materiālus, nebija nedz nepieciešams, nedz lietderīgi apmierināt apelācijas sūdzības iesniedzēju pieteikumu par liecinieku nopratināšanu. Līdz ar to tā varēja, nepieļaujot tiesību kļūdu, noraidīt šo pieteikumu.

34

Šo apsvērumu nevar atspēkot ar atziņu, kas izriet no Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2019. gada 16. jūlija sprieduma Júlíus þór Sigurþórsson pret Islandi (CE:ECHR:2019:0716JUD003879717), uz ko atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzējas. Kā būtībā izriet no šī sprieduma 39.–44. punkta, šī tiesa konstatēja ECPAK 6. panta 1. punkta pārkāpumu, ņemot vērā tās lietas īpašos apstākļus, kurā šis spriedums tika pasludināts. Šie apstākļi, ko raksturo tas, ka apsūdzētais, kas pirmajā instancē tika attaisnots, pēc tam tika notiesāts apelācijas tiesā, kura samazināja pirmajā instancē sniegto mutvārdu liecību pierādījuma spēku, lai gan tā saskaņā ar savas valsts tiesībām, atkārtoti neuzklausot minēto liecinieku liecības, nevarēja atkārtoti izvērtēt mutvārdu liecības, kas tika sniegtas minētajā tiesā, nekādi nav salīdzināmi ar apstākļiem lietā, kurā tika pasludināts pārsūdzētais spriedums.

35

Arī 2019. gada 29. jūlija spriedums Gambino un Hyka (C‑38/18, EU:C:2019:628), uz kuru arī ir atsaukušās apelācijas sūdzības iesniedzējas, nevar likt izdarīt atšķirīgu secinājumu.

36

Šis spriedums ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2012/29/ES (2012. gada 25. oktobris), ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI (OV 2012, L 315, 57. lpp.). Tiesa tajā nosprieda, ka Direktīvas 2012/29 16. un 18. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā nav tāds valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram tādos gadījumos, ja noziedzīgā nodarījumā cietušo pirmo reizi ir nopratinājis iztiesāšanas sastāvs pirmajā instancē un ja šis sastāvs vēlāk tiek mainīts, jaunizveidotajam tiesas sastāvam minētā cietusī persona faktiski ir atkārtoti jānopratina, ja kāda no tiesvedības pusēm iebilst, ka šis sastāvs balstās uz minētās cietušās personas pirmās nopratināšanas protokolu (spriedums, 2019. gada 29. jūlijs, Gambino un Hyka, C‑38/18, EU:C:2019:628, 59. punkts).

37

Tieši šajā kontekstā ir jāaplūko 2019. gada 29. jūlija sprieduma Gambino un Hyka (C‑38/18, EU:C:2019:628) 42. un 43. punktā ietvertais apsvērums, saskaņā ar kuru tiem, kuri ir atbildīgi izlemt par apsūdzētās personas vainu vai nevainīgumu, principā ir jāuzklausa liecinieki personīgi un jāizvērtē viņu ticamība, jo viena no taisnīga kriminālprocesa būtiskām sastāvdaļām ir iespēja apsūdzētajai personai sastapties ar lieciniekiem tā tiesneša klātbūtnē, kurš pieņems galīgo lēmumu.

38

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tiesvedība Vispārējā tiesā attiecās nevis uz “kriminālprocesu” Direktīvas 2012/29 izpratnē, bet gan uz prasību atcelt administratīvu lēmumu, ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzējām – divām juridiskām personām – tika uzlikts naudas sods par Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu.

39

Neatkarīgi no jautājuma par to, vai šādos apstākļos apelācijas sūdzības iesniedzējas var tikt pielīdzinātas apsūdzētajiem kriminālprocesā, pietiek ar norādi, ka šajā lietā nekādi nav runas par tāda liecinieka atkārtotu nopratināšanu, kurš jau ir nopratināts citā iztiesāšanas sastāvā, bet par iespējamo Vispārējās tiesas pienākumu nopratināt liecinieku, kura nopratināšanu ir lūgušas apelācijas sūdzības iesniedzējas. Šāds pienākums nevar tikt izsecināts no 2019. gada 29. jūlija sprieduma Gambino un Hyka (C‑38/18, EU:C:2019:628) 42. un 43. punkta.

40

Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēju arguments, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa būtībā nevarēja novērtēt W. paziņojumu ticamību, neuzklausot viņu kā liecinieku, arī ir jānoraida.

41

Mutvārdu uzklausīšana nav vienīgais veids, kā novērtēt personas sniegto paziņojumu ticamību. Tiesa šajā nolūkā var tostarp pamatoties uz citiem pierādījumiem, kas apstiprina šos paziņojumus vai, gluži pretēji, tos atspēko.

42

Tieši tādēļ, ka atsevišķi W. paziņojumi bija pretrunā citiem Vispārējai tiesai iesniegtajiem pierādījumiem, tā pārsūdzētā sprieduma 74., 102. un 107. punktā, uz kuriem apelācijas sūdzības iesniedzējas atsaucās savā pamatā, nosprieda, ka šie paziņojumi bija maz ticami vai pat vispār nebija neticami.

43

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, pirmais apelācijas sūdzības pamats ir noraidāms kā nepamatots.

44

Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi to “tiesības uz konfrontāciju”, kas paredzētas ECPAK 6. panta 1. punktā un 3. punkta d) apakšpunktā, noraidot to lūgumu ļaut pašām uzdot jautājumus W. kā apsūdzības lieciniekam.

45

Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka tad, ja tiesa, lai ievērotu “tiesības uz konfrontāciju”, ir izmantojusi pierādīšanas līdzekļus un savu lēmumu ir pamatojusi ar šiem līdzekļiem, aizstāvībai ir jāpiešķir iespēja paust nostāju par secinājumiem, kas izriet no minētajiem līdzekļiem.

46

Apelācijas sūdzības iesniedzējas šajā ziņā apgalvo, ka W., būdams būtisks Linpac pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu avots, bija galvenais apsūdzības liecinieks procedūrā, kuras rezultātā tika pieņemts strīdīgais lēmums un pēc tam pārsūdzētais spriedums. Taču Vispārējā tiesa apelācijas sūdzības iesniedzēju “sodīšanu” noteicošā ziņā esot pamatojusi ar šajā pieteikumā ietvertajiem W. paziņojumiem, nepiešķirot apelācijas sūdzības iesniedzējām konfrontācijas iespēju. Tādējādi Vispārējā tiesa esot ierobežojusi apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesības uz šādu konfrontāciju bez šāda ierobežojuma leģitīma iemesla.

47

Komisijas darbiniekiem esot bijušas pārrunas ar W. kā apsūdzības liecinieku, izslēdzot apelācijas sūdzības iesniedzēju dalību šajā uzklausīšanā un nesagatavojot minēto pārrunu protokolu, nedz arī informējot par tām apelācijas sūdzības iesniedzējas. Lai kompensētu šo nelīdzsvarotību, apelācijas sūdzības iesniedzējām būtu bijis jāļauj pašām izjautāt W. Komisijā vai vismaz Vispārējā tiesā.

48

Komisija apstrīd šo argumentu. Tā norāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju arguments par neiespējamību pašām izjautāt W. administratīvā procesa laikā esot nepieņemams, jo tas neattiecas uz pārsūdzēto spriedumu. Katrā ziņā visi apelācijas sūdzības iesniedzēju otrajā pamatā izvirzītie argumenti esot jānoraida kā nepamatoti.

49

Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas būtībā apgalvo, ka Vispārējai tiesai saskaņā ar Hartas 47. panta otro daļu un 48. panta 2. punktu, skatot tos kopsakarā ar ECPAK 6. pantu, bija pienākums apmierināt to lūgumu nopratināt W. kā liecinieku, lai ļautu tām pašām izjautāt W., pamatojoties uz to, ka viņš bija “galvenais apsūdzības liecinieks” procedūrā, kas uz tām attiecas, un ka Komisija viņu esot uzklausījusi, nepiedaloties to pārstāvjiem.

50

Tātad tikai pakārtoti apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda uz W. uzklausīšanu Komisijā, līdz ar to Komisijas apgalvojums, saskaņā ar kuru šāds apelācijas sūdzībā izvirzītais arguments ir nepieņemams, ir jānoraida.

51

Attiecībā uz šī pamata izskatīšanu pēc būtības ir jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai tieši to, ka tā nav uzklausījusi W. kā liecinieku, līdz ar to viņš loģiski nevarot tikt kvalificēts kā “apsūdzības liecinieks” Vispārējā tiesā.

52

Turklāt no pārsūdzētā sprieduma neizriet, ka Vispārējā tiesa būtu ņēmusi vērā kādu no Komisijas iesniegtajiem W. rakstveida paziņojumiem. Vienīgie W. rakstveida paziņojumi, kurus ņēmusi vērā Vispārējā tiesa, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 34.–39. punkta, ir tie, kurus bija iesniegušas pašas apelācijas sūdzības iesniedzējas.

53

Lai gan no pārsūdzētā sprieduma 36. punkta izriet, ka W. bija viens no to paziņojumu avotiem, kurus saistībā ar iecietības programmu sniedza Linpac, tā bijušais darba devējs, un uz kuriem Komisija balstījās strīdīgajā lēmumā, tomēr šī uzņēmuma paziņojumi ir tikuši veikti uz viņa paša atbildību, apzinoties iespējamās negatīvās sekas, kādas ir neprecīzas informācijas iesniegšanai (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 19. decembris, Siemens u.c./Komisija, C‑239/11 P, C‑489/11 P un C‑498/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:866, 138. punkts). Tādējādi ar to, ka W. bija viens no šo paziņojumu avotiem vai pat to galvenais avots, nepietiek, lai viņu kvalificētu kā “apsūdzības liecinieku”.

54

Apelācijas sūdzības iesniedzēju arguments, ka, tā kā Komisija pirms strīdīgā lēmuma pieņemšanas bija uzklausījusi W. bez apelācijas sūdzības iesniedzēju klātbūtnes, Vispārējai tiesai bija jāuzaicina W. kā liecinieks, lai ļautu apelācijas sūdzības iesniedzējām pašām viņu iztaujāt, nevar tikt atbalstīts. Proti, apelācijas sūdzības iesniedzējas pašas varēja sazināties ar W., lai saņemtu no viņa paziņojumu, ko tās turklāt arī bija izdarījušas, jo šādi iegūtie rakstveida paziņojumi tika iesniegti Vispārējā tiesā, un Vispārējā tiesa tos ņēma vērā.

55

No tā izriet, ka ar otrā pamata atbalstam izvirzītajiem argumentiem nevar pierādīt, ka, neraugoties uz šī sprieduma 28.–30. punktā atgādināto Vispārējās tiesas suverēno novērtējuma brīvību šajā ziņā, tā nevarēja pamatoti atteikties uzklausīt W. kā liecinieku. Tādējādi apelācijas sūdzības otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

56

Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principu, kas ir daļa no tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu ECPAK 6. panta 1. punkta un 3. punkta d) apakšpunkta izpratnē. Tās uzskata, ka šis princips nozīmē, ka Vispārējai tiesai bija jānosaka W., kā arī citu liecinieku, kurus apelācijas sūdzības iesniedzējas bija lūgušas nopratināt, nopratināšana personīgi.

57

Apelācijas sūdzības iesniedzējas atgādina, ka tās bija norādījušas liecinieku vārdus, kurus tās vēlējās, lai Vispārējā tiesa nopratina, kā arī faktus, kurus tās bija iecerējušas pierādīt ar šīm liecībām. Taču Vispārējā tiesa esot noraidījusi pieteikumu par liecinieku nopratināšanu, balstoties uz pamatojumu, kas neatbilst Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras prasībām, kādas atgādinātas tostarp 2018. gada 18. decembra sprieduma Murtazaliyeva pret Krieviju (CE:ECHR:2018:1218JUD003665805) 164. punktā.

58

Komisija uzskata, ka trešais apelācijas sūdzības pamats ir nepamatots un ir jānoraida.

59

Pirmkārt, attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzīto pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principa pārkāpumu pietiek ar norādi, ka, tā kā Vispārējā tiesa nav uzklausījusi Komisijas ieteiktos lieciniekus, tai nevar pārmest, ka tā būtu pārkāpusi šo principu, jo tā tāpat nolēma neuzklausīt apelācijas sūdzības iesniedzēju piedāvātos lieciniekus.

60

Otrkārt, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzējas Vispārējai tiesai būtībā pārmet pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi attiecībā uz to pieteikumu par liecinieku nopratināšanu, ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 232.–235. punktā Vispārējā tiesa ir juridiski pietiekami izklāstījusi iemeslus, kas tai lika uzskatīt, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju iesniegto pieteikumu par liecinieku nopratināšanu nebija nedz vajadzīgi, nedz lietderīgi apmierināt. Šādi rīkojoties, tā ir ievērojusi pienākumu pamatot savus spriedumus.

61

Ar ECT 2018. gada 18. decembra spriedumu Murtazaliyeva pret Krieviju (CE:ECHR:2018:1218JUD003665805) nevar atspēkot iepriekš minētos apsvērumus. Lai gan šī tiesa minētā sprieduma 164. punktā norādīja, ka to tiesu argumentācijai, kurās ir iesniegts pieteikums par liecinieku nopratināšanu, ir jāatbilst šī pieteikuma pamatojumam norādītajiem iemesliem, proti, tai ir jābūt tikpat izvērstai un detalizētai kā šiem iemesliem, tā minētā sprieduma 165. punktā piebilda, ka, tā kā ECPAK nav pieprasīta visu apsūdzības liecinieku izsaukšana vai nopratināšana, valsts tiesām nav jāsniedz detalizēta atbilde uz katru lūgumu, ko šajā ziņā izteikusi aizstāvības puse, tomēr tām savs lēmums ir pienācīgi jāpamato.

62

Šajā lietā Vispārējā tiesa ņēma vērā iemeslus, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas bija izvirzījušas sava pieteikuma par liecinieku nopratināšanu atbalstam, kurus tā apkopoja pārsūdzētā sprieduma 221.–225. punktā un uz kuriem tā atbildēja šī sprieduma 232.–235. punktā, un to nevar uzskatīt par neatbilstošu.

63

No tā izriet, ka apelācijas sūdzības trešais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

64

Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa neesot izpildījusi pienākumu pamatot savus lēmumus. Pirmkārt, neesot iespējams saprast, uz kādiem netiešiem pierādījumiem Vispārējā tiesa ir pamatojusies, lai pārsūdzētā sprieduma 67. punktā uzskatītu, ka Silver Plastics piedalījās apgalvotajā 2002. gada 13. jūnija pretkonkurences sanāksmē. Vispārējā tiesa nevienā brīdī neesot paskaidrojusi, kāpēc pārsūdzētā sprieduma 54. punktā minētās ar roku rakstītās piezīmes liecinot par Savienības konkurences tiesību pārkāpumu. Turklāt pārsūdzētā sprieduma 63. punktā Vispārējā tiesa esot centusies vienīgi pierādīt, kādēļ apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītie argumenti skaidri neapliecina, ka cita sanāksme, kurai nebija pretkonkurences mērķa un kura tajā pašā dienā notika ar Silver Plastics pārstāvju piedalīšanos, sākās plkst. 9.00, un ka līdz ar to Silver Plastics pārstāvji nevarēja piedalīties tajā pašā laikā notikušajā pretkonkurences sanāksmē. Savukārt iemesli, kādēļ Vispārējā tiesa uzskatīja, ka sanāksme, kurai nebija pretkonkurences mērķa, sākās vēlāk, paliekot neskaidri. Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzsver, ka tās neapstrīd Vispārējās tiesas veikto pierādījumu vērtējumu, bet gan kritizē to, ka tā neesot pozitīvi pamatojusi savus pieņēmumus.

65

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētajā spriedumā vairākkārt bez cita veida pamatojuma ir tikai apgalvojusi, ka W. rakstveida paziņojumi nav ticami.

66

Komisija uzskata, ka apelācijas sūdzības ceturtais pamats ir daļēji nepieņemams, jo ar to faktiski tiek apstrīdēts Vispārējās tiesas pierādījumu vērtējums, un ka katrā ziņā tas ir nepamatots.

67

Kā uzsvērušas pašas apelācijas sūdzības iesniedzējas, apelācijas sūdzības ceturtais pamats ir vērsts uz to, lai pārbaudītu, vai Vispārējā tiesa ir ievērojusi pienākumu pamatot savus spriedumus, un tā mērķis nav no jauna izvērtēt faktus, kas nav Tiesas kompetencē apelācijas stadijā. Līdz ar to ir jānoraida Komisijas arguments, saskaņā ar kuru šis pamats ir daļēji nepieņemams.

68

Pirmkārt, runājot par apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 67. punktu, ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa tajā ir konstatējusi, ka 2002. gada 13. jūnijā vairāki attiecīgajā tirgū konkurējošie uzņēmumi, tostarp Silver Plastics, tikās, lai apspriestu stratēģijas attiecībā uz cenām ārpus tajā pašā dienā notikušās sanāksmes, kurai nebija pretkonkurences mērķa.

69

Vispārējā tiesā apelācijas sūdzības iesniedzējas būtībā apgalvoja, ka sanāksme, kurai nebija pretkonkurences mērķa, un sanāksme par cenām notika vienlaicīgi, līdz ar to Silver Plastics pārstāvji, kas piedalījās pirmajā sanāksmē, nevarēja piedalīties arī otrajā sanāksmē.

70

Pārsūdzētā sprieduma 47.–66. punktā Vispārējā tiesa ir izsmeļoši izklāstījusi visus apstākļus, kas, pēc tās domām, pierāda, ka Silver Plastics pārstāvji piedalījās pretkonkurences sanāksmē attiecībā uz cenām. Pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, Vispārējai tiesai šajā ziņā nekādi nebija jānosaka precīzs tās sanāksmes sākuma laiks, kurai nebija pretkonkurences mērķa. Nepārkāpjot savu pienākumu norādīt pamatojumu, tā varēja pārsūdzētā sprieduma 67. punktā uzskatīt, ka pastāv neskaidrība attiecībā uz šīs pēdējās sanāksmes sākuma laiku.

71

Attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 54. punktā minētajām ar roku rakstītajām piezīmēm, pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, no minētā sprieduma 56. punkta skaidri izriet, ka tās attiecās uz dažādu konkurējošo uzņēmumu, tostarp Silver Plastics, piemērotajām cenām un ka līdz ar to tās atklāja Savienības konkurences tiesību pārkāpumu.

72

Tādējādi pretēji tam, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo savā prasības pieteikumā, no pārsūdzētā sprieduma 54., 63. un 67. punkta neizriet neviens Vispārējās tiesas pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums.

73

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā neesot pamatojusi savu apgalvojumu, ka W. paziņojumi, kurus tās tai iesniedza, nebija ticami.

74

Šajā ziņā ir jānorāda, ka pretēji tam, ko liek saprast apelācijas sūdzības iesniedzējas, Vispārējā tiesa nav veikusi W. paziņojumu ticamības vērtējumu, aplūkojot tos kopumā.

75

Kā jau tika norādīts šī sprieduma 42. punktā, vairākos pārsūdzētā sprieduma punktos Vispārējā tiesa uzskatīja, ka tikai atsevišķi W. apgalvojumi, kas ietverti viņa paziņojumos, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniedza Vispārējā tiesā, bija maz ticami vai pat vispār nebija neticami, jo tie bija pretrunā citiem Vispārējās tiesas minētajiem pierādījumiem.

76

Līdz ar to Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā nav izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu attiecībā uz to, vai W. apgalvojumi, aplūkojot tos kopumā, ir vai nav ticami.

77

Līdz ar to ceturtais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

78

Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi LESD 101. pantu un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktu, nospriežot, ka konkrētais pārkāpums ZRE, uz kuru attiecas strīdīgais lēmums, ir vienots un turpināts pārkāpums cieto paplāšu tirgū, kas tostarp attiecās uz laikposmu no 2002. gada 13. jūnija līdz 2004. gada 24. augustam. Vispārējā tiesa neesot pierādījusi, ka šajā laikposmā attiecīgajā tirgū pastāvēja kopējs plāns, kas esot turpinājies individuālos pārkāpumos, kuri var tikt savstarpēji saistīti. Gluži pretēji, pārsūdzētā sprieduma 177. punktā tā pati uzskatīja, ka sanāksme, kuras tēma bija minētais tirgus, pirmo reizi notika 2004. gada 24. augustā.

79

Vispārējās tiesas pieļautā kļūda esot ietekmējusi apelācijas sūdzības iesniedzējām uzliktā naudas soda apmēru, jo tas tika noteikts, balstoties uz pamatsummu, kas balstīta uz apgrozījumu 2006. finanšu gadā, pamatojoties tostarp uz cieto paplāšu pārdošanas apjomu. Pēc tam šī summa esot tikusi reizināta ar attiecīgā pārkāpuma gadu skaitu, kā rezultātā šī naudas soda aprēķinā esot ticis iekļauts apgrozījums, kas gūts, pārdodot cietās paplātes laikposmā pirms 2004. gada septembra.

80

Komisija apstrīd apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus un uzskata, ka apelācijas sūdzības piektais pamats ir jānoraida.

81

Jāatgādina, ka jēdziens “vienots un turpināts pārkāpums”, kā tas ir atzīts Tiesas judikatūrā, nozīmē, ka pastāv “kopējs plāns”, kurā to identiskā mērķa dēļ ietilpst dažādas darbības, kuras izkropļo konkurenci iekšējā tirgū, un neatkarīgi no tā, vai viena vai vairākas no šīm darbībām, aplūkojot tās atsevišķi, varētu arī pašas par sevi būt LESD 101. panta pārkāpums (skat. 2017. gada 26. janvāris, Villeroy & Boch/Komisija, C‑644/13 P, EU:C:2017:59, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

82

No šīs judikatūras izriet, ka uzņēmuma dalība vienotā un turpinātā pārkāpumā neprasa tā tiešu dalību visās pretkonkurences darbībās, kas veido šo pārkāpumu, un ka tāpat netiek prasīts, lai visi uzņēmumi, kas piedalās vienotā un turpinātā pārkāpumā, aktīvi darbotos vienā un tajā pašā tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. janvāris, Villeroy & Boch/Komisija, C‑644/13 P, EU:C:2017:59, 49. un 51. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

83

Šajā lietā no pārsūdzētā sprieduma 177. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa, veicot suverēno faktu vērtējumu, konstatēja, ka konkrētais pārkāpums ZRE, kurā piedalījās apelācijas sūdzības iesniedzējas, attiecās gan uz polistirola paplātēm, gan cietajām paplātēm. Ar šādu pamatojumu Vispārējā tiesa līdz ar to uzskatīja, ka pastāv “kopējs plāns”, kas attiecas gan uz vienu, gan otru produktu.

84

Ņemot vērā šo konstatējumu, Vispārējā tiesa, nepieļaujot tiesību kļūdu, apstiprināja strīdīgā lēmuma pamatojumā ietverto konstatējumu, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzējas laikposmā no 2002. gada 13. jūnija līdz 2007. gada 29. oktobrim bija piedalījušās vienotā un turpinātā pārkāpumā ZRE, kas attiecās gan uz polistirola paplātēm, gan cietajām paplātēm.

85

Pieņemot, ka pirmā sanāksme, kuras priekšmets bija cietās paplātes, notika tikai 2004. gada 24. augustā, kā to apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, šim faktam nav nozīmes saistībā ar to dalību vienotā un turpinātā pārkāpumā, kas attiecās gan uz polistirola paplātēm, gan cietajām paplātēm, jo, kā to konstatēja Vispārējā tiesa, “kopējā plāna” īstenošana 81. punktā minētās Tiesas judikatūras izpratnē, kurā ietilpa arī darbības saistībā ar cietajām paplātēm, sakās 2002. gada 13. jūnijā.

86

No tā izriet, ka apelācijas sūdzības piektais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

87

Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta pirmo un otro teikumu, skatot tos kopsakarā ar LESD 101. panta 1. punktu, jo tā savus argumentus balstīja uz pieņēmumu, ka tās veido ekonomisku vienību, neņemot vērā to iesniegtos faktus un pierādījumus, ar kuriem varēja atspēkot prezumpciju šajā ziņā, kura bija balstīta uz to, ka Johannes Reifenhäuser Holding piederēja gandrīz viss Silver Plastics kapitāls. Kā izriet no vairākiem Vispārējā tiesā minētajiem elementiem, Johannes Reifenhäuser Holding trešajām personām nekad neesot stādījusies priekšā kā Silver Plastics īpašniece. Johannes Reifenhäuser Holding esot tikai vienkārša administratīva čaula un tā neesot bijusi jāņem vērā, lai noteiktu ekonomiskas vienības pastāvēšanu. Pretēji tam, kas ir apgalvots pārsūdzētā sprieduma 269. punktā, tās darbības mērķis, kas lielākoties bija vispārīgs, nav pretrunā šādam apsvērumam.

88

Komisija apstrīd apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus.

89

Jāatgādina, ka pārsūdzētā sprieduma 265. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka laikposmā, uz kuru attiecas konkrētais pārkāpums, Johannes Reifenhäuser Holding piederēja gandrīz viss (99,75 %) Silver Plastics kapitāls.

90

Līdz ar to Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 266. punktā uzskatīja, ka Komisija varēja balstīties uz prezumpciju, ka īpašajā gadījumā, kad mātesuzņēmumam pieder viss vai gandrīz viss tā meitasuzņēmuma, kurš ir pārkāpis Savienības konkurences tiesību normas, kapitāls, pastāv atspēkojama prezumpcija, saskaņā ar kuru šim mātesuzņēmumam ir faktiski izšķiroša ietekme uz tā meitasuzņēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1983. gada 25. oktobris, AEG‑Telefunken/Komisija, 107/82, EU:C:1983:293, 50. punkts, un 2016. gada 16. jūnijs, Evonik Degussa un AlzChem/Komisija, C‑155/14 P, EU:C:2016:446, 28. punkts).

91

Pārsūdzētā sprieduma 267.–279. punktā izanalizējusi apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītos argumentus un pierādījumus, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 280. punktā uzskatīja, ka ar tiem nepietiek, lai atspēkotu iepriekšējā punktā minēto prezumpciju.

92

Ar argumentiem, kas izvirzīti šī pamata atbalstam, apelācijas sūdzības iesniedzējas būtībā atkārto argumentus, kurus tās bija izvirzījušas Vispārējā tiesā, lai pierādītu, ka Johannes Reifenhäuser Holding neīstenoja izšķirošu ietekmi uz Silver Plastics, neprecizējot, kādu kļūdu Vispārējā tiesa ir pieļāvusi šajā vērtējumā.

93

No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka apelācijas sūdzībā ir precīzi jānorāda tie apstrīdētie sprieduma vai rīkojuma elementi, kuru atcelšana tiek lūgta, kā arī juridiskie argumenti, ar kuriem konkrēti var atbalstīt šo lūgumu. Šim nosacījumam neatbilst tāda apelācijas sūdzība, kurā – pat neietverot argumentāciju, ar ko konkrēti identificēta pārsūdzētajā spriedumā vai rīkojumā pieļautā tiesību kļūda, – vienīgi ir atkārtoti vai atveidoti Vispārējā tiesā jau izvirzītie pamati un argumenti (spriedums, 2012. gada 4. jūlijs, Région Nord‑Pas‑de‑Calais/Komisija, C‑389/11 P, nav publicēts, EU:C:2012:408, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

94

Līdz ar to sestais pamats ir jānoraida kā nepieņemams.

95

Apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otro daļu, jo tā, aprēķinot tām solidāri uzlikto naudas sodu, ir kļūdaini iekļāvusi apgrozījumu, kas tika gūts no darbības, kas pēc tam tika nodota Maschinenfabrik, kā rezultātā tika pārsniegts šajā tiesību normā paredzētais maksimālais apmērs, kas atbilst 10 % no katra pārkāpumā iesaistītā uzņēmuma apgrozījuma. Tās pārmet Vispārējai tiesai, ka tā neesot ievērojusi Tiesas judikatūru par minētās tiesību normas piemērošanu, jo pārsūdzētā sprieduma 311. punktā tā par vienīgo atbilstošo kritēriju, lai noteiktu apgrozījumu, kas jāņem vērā, aprēķinot naudas soda maksimālo apmēru, ir uzskatījusi pārkāpuma laikposmu. Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka, lai noteiktu šo apgrozījumu, bija jāizvēlas atbilstošs uzņēmējdarbības gads, ņemot vērā saimniecisko darbību pārkāpuma laikposmā, un pēc tam saistībā ar korekciju bija jāņem vērā attiecīgā uzņēmuma maksātspēja lēmuma par naudas soda piemērošanu pieņemšanas brīdī. Tās piebilst, ka šajā lietā strīdīgā lēmuma pieņemšanas dienā to maksātspēja bija ievērojami samazinājusies, par ko Komisija esot zinājusi.

96

Komisija apstrīd apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus un uzskata, ka septītais pamats ir jānoraida.

97

Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu attiecībā uz katru uzņēmumu un uzņēmumu apvienību, kas ir piedalījusies LESD 101. vai 102. panta pārkāpumā, uzliktais naudas sods nedrīkst pārsniegt 10 % no tā kopējā apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā.

98

Pārsūdzētā sprieduma 307. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka strīdīgais lēmums tika pieņemts 2015. gada 24. jūnijā un, tā kā Johannes Reifenhäuser Holding finanšu gads beidzās katra gada 30. jūnijā, “iepriekšējais finanšu gads” Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta izpratnē tās gadījumā bija 2013./2014. finanšu gads, kas beidzās 2014. gada 30. jūnijā.

99

No minētā sprieduma 309. punkta izriet, ka tikai 2015. gada 28. maijā, proti, datumā pēc 2013./2014. finanšu gada beigām, pienācīgi tika reģistrēta sadalīšana, kas tika veikta starp Johannes Reifenhäuser Holding un nākamo Maschinenfabriku. Kā Vispārējā tiesa uzskatīja tajā pašā minētā sprieduma punktā, tam, ka šai sadalīšanai bija atpakaļejošs spēks no 2014. gada 30. septembra, nav nozīmes, jo pēdējais minētais datums arī bija vēlāks par 2014. gada 30. jūniju.

100

Ņemot vērā šos apstākļus, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas neapstrīd, Vispārējā tiesa ir pareizi piemērojusi Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu, lai aprēķinātu tām uzliktā naudas soda maksimālo apmēru, ņemdama vēra Johannes Reifenhäuser Holding apgrozījumu 2013./2014. finanšu gadā, ieskaitot to apgrozījumu, kas tika īstenots tādas darbības ietvaros, kura pēc 2015. gada 28. maijā reģistrētās sadalīšanas bija Maschinenfabrik darbība.

101

Apelācijas sūdzības iesniedzēju arguments, saskaņā ar kuru to maksātspēja strīdīgā lēmuma pieņemšanas dienā esot ievērojami samazinājusies pēc Johannes Reifenhäuser Holding sadalīšanas, kā rezultātā radās Maschinenfabrik, nevar likt izdarīt citādu secinājumu.

102

Protams, no Tiesas judikatūras izriet, ka, lai definētu jēdzienu “iepriekšējais finanšu gads”, Komisijai, ņemot vērā kontekstu, kā arī ar Regulu Nr. 1/2003 ieviesto sankciju sistēmu katrā atsevišķā gadījumā ir jānovērtē attiecīgā uzņēmuma iecerētā ietekme, it īpaši ņemot vērā apgrozījumu, kas atspoguļo šī uzņēmuma patieso ekonomisko situāciju laikposmā, kad tika izdarīts pārkāpums. Situācijās, kurās attiecīgā uzņēmuma realizētais apgrozījums nesniedz nekādas lietderīgas norādes par tā patieso ekonomisko stāvokli un tam uzliekamā naudas soda atbilstošo līmeni, Komisijai ir tiesības atsaukties uz citu finanšu gadu, lai varētu pareizi novērtēt šī uzņēmuma finanšu resursus un nodrošināt, ka naudas sods ir pietiekami preventīvs un samērīgs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 15. maijs, 1. garantovaná/Komisija, C‑90/13 P, nav publicēts, EU:C:2014:326, 15.–17. punkts un tajā minētā judikatūra).

103

Tomēr fakti, uz kuriem apelācijas sūdzības iesniedzējas atsaucas, lai pamatotu sesto pamatu Vispārējā tiesā, proti, Johannes Reifenhäuser Holding sadalīšana, kā rezultātā Maschinenfabrik bija izveidojusies daudz vēlāk nekā laika posms, kurā tika izdarīts attiecīgais pārkāpums, nekādā veidā nevarēja radīt šaubas par Johannes Reifenhäuser Holding 2013./2014. finanšu gadā īstenotā apgrozījuma spēju sniegt lietderīgu norādi par šī uzņēmuma patieso ekonomisko situāciju laikposmā, kurā tika izdarīts šis pārkāpums, un par tam uzliekamā naudas soda atbilstošo līmeni.

104

Gluži pretēji, ja tiktu pieļauts, ka uzņēmums, kas izdarījis Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu, nododot kādu savas darbības daļu trešajai personai dažas dienas pirms lēmuma, ar kuru tam uzlikts naudas sods, pieņemšanas, var nozīmīgi samazināt maksimālo apmēru, ko šis naudas sods nekādā ziņā nevar pārsniegt, Regulā Nr. 1/2003 paredzēto sankciju efektivitāte tiktu būtiski apdraudēta.

105

Tādējādi, nepieļaujot tiesību kļūdu, Vispārējā tiesa, lai aprēķinātu apelācijas sūdzības iesniedzējām solidāri uzliktā naudas soda maksimālo apmēru, ņēma vērā Johannes Reifenhäuser Holding apgrozījumu 2013./2014. finanšu gadā.

106

No minētā izriet, ka septītais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

107

Tātad apelācijas sūdzība ir jānoraida kopumā.

108

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

109

Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

110

Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējām spriedums nav labvēlīgs un Komisija ir lūgusi piespriest tām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tām ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež: