–

Cali Apartments SCI un HX vārdā – P. Spinosi un V. Steinberg, avocats,

–

Ville de Parīze vārdā – G. Parleani, D. Rooz un D. Foussard, avocats,

–

Francijas valdības vārdā – E. de Moustier un R. Coesme, pārstāvji,

–

Čehijas valdības vārdā – M. Smolek, J. Vláčil un T. Müller, kā arī T. Machovičová, pārstāvji,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller un S. Eisenberg, pārstāvji,

–

Īrijas vārdā – M. Browne un G. Hodge, kā arī A. Joyce, pārstāvji, kuriem palīdz D. Fennelly, BL, un N. Butler, SC,

–

Grieķijas valdības vārdā – S. Charitaki, S. Papaioannou un M. Michelogiannaki, pārstāves,

–

Spānijas valdības vārdā – S. Jiménez García un M. J. García‑Valdecasas Dorrego, pārstāvji,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un J. M. Hoogveld, pārstāvji,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – É. Gippini Fournier un L. Malferrari, kā arī L. Armati, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/123/EK (2006. gada 12. decembris) par pakalpojumiem iekšējā tirgū (OV 2006, L 376, 36. lpp.) 1., 2., kā arī 9.–15. pantu.

2

Šie lūgumi tika iesniegti tiesvedībās starp Cali Apartments SCI un HX, no vienas puses, un Procureur général près la cour d’appel de Paris [Parīzes apelācijas tiesas ģenerālprokuroru] un ville de Paris [Parīzes pilsētu], no otras puses, saistībā ar to, ka Cali Apartments SCI un HX ir pārkāpuši valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru ir vajadzīga iepriekšēja atļauja, lai atkārtoti un īstermiņā par atlīdzību izīrētu mēbelētas telpas gadījuma klientiem, kam tās nav pastāvīgā dzīvesvieta.

3

Direktīvas 2006/123 1., 7., 9., 27., 33., 59. un 60. apsvērums ir formulēti šādi:

[..]

[..]

[..]

[..]

[..]

4

Šīs direktīvas 1. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Šajā direktīvā ir paredzēti vispārīgi noteikumi, lai atvieglinātu to, kā pakalpojumu sniedzēji īsteno brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu brīvu apriti, vienlaikus saglabājot augstu pakalpojumu kvalitātes līmeni.”

5

Saskaņā ar minētās direktīvas 2. pantu:

“1.   Šo direktīvu piemēro pakalpojumiem, ko sniedz pakalpojumu sniedzēji, kuri veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī.

2.   Šo direktīvu nepiemēro šādām darbībām:

3.   Šo direktīvu nepiemēro nodokļu jomai.”

6

Direktīvas 2006/123 4. pantā “Definīcijas” ir paredzēts:

“Šīs direktīvas nolūkos piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..].”

7

Direktīvas 2006/123 9. un 13. pants attiecas uz “atļaujām”.

8

Šīs direktīvas 9. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis piekļuvei pakalpojumu darbībai vai tās veikšanai piemēro atļauju sistēmu vienīgi tad, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

9

Minētās direktīvas 10. panta 1., 2. un 7. punkts ir formulēti šādi:

“1.   Atļauju sistēmas ir balstītas uz kritērijiem, kas liedz kompetentajām iestādēm savas izvērtēšanas tiesības īstenot patvaļīgi.

2.   Šā panta 1. punktā minētie kritēriji ir:

[..]

7.   Šis pants neprasa pārskatīt kompetenču sadalījumu vietējā vai reģionālā līmenī dalībvalstu iestādēs, kas piešķir atļaujas.”

10

Direktīvas 2006/123 13. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Atļauju piešķiršanas procedūras un formalitātes ir skaidras, iepriekš publiskotas, un tās pieteikumu iesniedzējiem garantē, ka to pieteikumus izskatīs objektīvi un taisnīgi.”

11

Direktīvas 2006/123 14. un 15. pants attiecas uz “neatļautām prasībām vai novērtējamām prasībām”. Šīs direktīvas 14. pantā ir uzskaitītas prasības, kuras dalībvalstis nedrīkst izvirzīt kā nosacījumu piekļuvei pakalpojumu darbībai vai tās veikšanai to teritorijā. Minētās direktīvas 15. pantā dalībvalstīm it īpaši ir noteikts pienākums pārbaudīt, vai to tiesību sistēmā piekļuve pakalpojumu darbībai vai tās veikšana ir atkarīga no vienas vai vairākām prasībām, kuras ir uzskaitītas minētā panta 2. punktā, un šādā gadījumā rūpēties par to, lai šādas prasības būtu saderīgas ar šī paša panta 3. punktā uzskaitītajiem nosacījumiem.

12

Code du tourisme [Tūrisma kodeksa] L. 324‑1‑1. pantā, redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Tūrisma kodekss”), ir noteikts:

“Jebkurai personai, kura izīrē mēbelētas telpas tūristiem, neraugoties uz to, vai šīs telpas kā tādas ir klasificētas šī kodeksa izpratnē, iepriekš par to ir jāpaziņo tās pašvaldības mēram, kurā minētās telpas atrodas.

Šī iepriekšējā paziņošana nav obligāta, ja dzīvojamās telpas ir iznomātāja pamata dzīvesvieta loi no 89‑462 du 6 juillet 1989 tendant à améliorer les rapports locatifs et portant modification de la loi no 86‑1290, du 23 décembre 1986 [1989. gada 6. jūlija Likuma Nr. 89‑462 par īres attiecību uzlabošanu un grozījumiem 1986. gada 23. decembra Likumā Nr. 86‑1290] 2. panta izpratnē.”

13

Code de la construction et de l’habitation [Būvniecības un mājokļu kodeksa] L. 631‑7. pantā tostarp ir paredzēts, ka pašvaldībās, kurās ir vairāk nekā 200000 iedzīvotāju, kā arī Odesēnas [Hauts‑de‑Seine], Sēnas‑Sendenī [Seine‑Saint‑Denis] un Valdemarnas [Val‑de‑Marne] pašvaldībās dzīvojamo telpu lietošanas veida maiņa, atbilstoši šī kodeksa L. 631‑7‑1. pantā paredzētajiem nosacījumiem, ir pakļauta iepriekšējas atļaujas saņemšanai un ka mēbelētu dzīvojamo telpu atkārtota un īstermiņa izīrēšana gadījuma klientiem, kuriem tās nav pastāvīga dzīvesvieta, nozīmē lietošanas veida maiņu šī L. 631‑7. panta izpratnē.

14

Būvniecības un mājokļu kodeksa L. 631‑7‑1. pantā ir noteikts:

“Iepriekšēju atļauju lietošanas veida maiņai izsniedz tās pašvaldības mērs, kurā ēka atrodas, [..] pēc attiecīgā rajona mēra atzinuma saņemšanas Parīzē, Marseļā un Lionā. Tā var tikt pakļauta kompensācijas prasībai, kas izpaužas kā telpu, kurām ir cits lietojums, vienlaicīga pārveidošana par dzīvojamām telpām.

Atļauja lietošanas veida maiņai tiek piešķirta individuāli. Tā zaudē spēku, kad atļaujas saņēmējs neatkarīgi no iemesliem galīgi izbeidz savu profesionālo darbību. Ja atļauja ir pakļauta kompensācijas prasībai, tad šis statuss tiek piešķirts telpām, nevis attiecīgajai personai. Telpas, kas tiek piedāvātas kompensācijas veidā, norāda atļaujā, kas tiek publicēta nekustamo īpašumu reģistrā vai zemesgrāmatā.

L. 631‑7. pantā definēto telpu izmantošanu nekādā gadījumā neietekmē code civil [Civilkodeksa] 2227. pantā paredzētais trīsdesmit gadu noilgums.

L. 631‑7. panta piemērošanai ar pilsētas domes lēmumu paredz nosacījumus, saskaņā ar kuriem tiek izsniegtas atļaujas un noteiktas kompensācijas prasības konkrētajā quartier (kvartālā) un, attiecīgajā gadījumā, arrondissement (rajonā), it īpaši ņemot vērā dzīvojamo telpu tirgu īpatnības un vajadzību samazināt mājokļu trūkumu. [..]”

15

Saskaņā ar Būvniecības un mājokļu kodeksa L 631‑7‑1. A pantu nekāda atļauja lietošanas veida maiņai savukārt nav vajadzīga, ja attiecīgās telpas ir izīrētāja pamata dzīvesvieta 1989. gada 6. jūlija Likuma Nr. 89‑462 par īres attiecību uzlabošanu un grozījumiem 1986. gada 23. decembra Likumā Nr. 86‑1290 (JORF, 1989. gada 8. jūlijs, 8541. lpp.) 2. panta izpratnē, proti, ja izīrētājs, tā laulātais vai persona, kas rīkojas tā vārdā, mājoklī dzīvo vismaz astoņus mēnešus gadā, izņemot profesionālo iemeslu, veselības dēļ vai force majeure gadījumā.

16

Būvniecības un mājokļu kodeksa L. 651‑2. pantā, redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietas faktiem, ir paredzēts:

“Jebkurai personai, kas pārkāpj L. 631‑7. panta noteikumus vai kas neievēro minētajā pantā paredzētos nosacījumus vai pienākumus, uzliek naudas sodu 25000 EUR apmērā.

Šo naudas sodu pēc prokuratūras pieprasījuma piemēro ēkas atrašanās vietas tribunal de grande instance [vispārējās pirmās instances tiesas] priekšsēdētājs pagaidu noregulējuma tiesvedībā; visi ieņēmumi no tā tiek pārskaitīti pašvaldībai, kurā atrodas nekustamais īpašums.

Tiesas priekšsēdētājs izdod rīkojumu mainīt bez atļaujas pārveidoto telpu lietošanas veidu atpakaļ uz dzīvojamām telpām viņa noteiktajā termiņā. Pēc šī termiņa beigām viņš nosaka kavējuma naudu, kuras maksimālais apmērs ir 1000 EUR dienā par katru nelikumīgi pārveidoto telpu apdzīvojamās platības kvadrātmetru. Visi ieņēmumi no tās tiek pārskaitīti pašvaldībai, kurā atrodas nekustamais īpašums.

Pēc šī termiņa beigām administrācija var pēc savas ierosmes izraidīt iemītniekus un veikt vajadzīgos darbus uz pārkāpēja rēķina.”

17

Code général des collectivités territoriales [Vispārējā teritoriālo pašpārvalžu kodeksa] L. 2121‑25. pantā ir paredzēts, ka pašvaldības padomes sēžu protokoli tiek izlikti pašvaldības telpās un ir pieejami pašvaldības tīmekļvietnē.

18

Règlement municipal fixant les conditions de délivrance des autorisations de changement d’usage de locaux d’habitation et déterminant les compensations en application de la section 2 du chapitre 1er du titre III du livre VI du code de la construction et de l’habitation [Pašvaldības noteikumu, ar ko paredz nosacījumus atļauju piešķiršanai dzīvojamo telpu lietošanas veida maiņai un nosaka kompensācijas prasības saskaņā ar Būvniecības un mājokļu kodeksa VI daļas III sadaļas 1. nodaļas 2. iedaļu], kurus Parīzes pilsētas padome pieņēmusi 2008. gada 15., 16. un 17. decembra sēdē, 2. pants ir formulēts šādi:

“I – Kompensācija ir tādu telpu pārveidošana par dzīvojamām telpām, kurām 1970. gada 1. janvārī ir bijis cits lietojums vai attiecībā uz kurām ir piešķirta detālplānošanas atļauja, lai mainītu to paredzēto lietošanas veidu pēc 1970. gada 1. janvāra, un kuras iepriekš nav izmantotas kompensācijai.

Kompensācijas veidā piedāvātajām telpām kumulatīvi:

Platību aprēķina saskaņā ar Būvniecības un mājokļu kodeksa R 111‑2. panta noteikumiem.

II – Zonās, uz kurām attiecas 1. pielikumā minētā pastiprinātā kompensācija, atkāpjoties no I punkta a) apakšpunkta, kompensācijas veidā piedāvāto telpu platībai ir jābūt divreiz lielākai par to telpu platību, uz kurām attiecas lietošanas veida maiņa, izņemot gadījumus, kad šīs telpas tiek pārveidotas par sociālajiem īres mājokļiem, par ko ir noslēgts līgums vismaz uz 20 gadiem saskaņā ar Būvniecības un mājokļu kodeksa L 351‑2. pantu.

Atkāpjoties no I punkta b) apakšpunkta, sociālie īres mājokļi, ar ko kompensē pārveidotās telpas zonā, uz kuru ir attiecināma pastiprinātā kompensācija, var atrasties jebkurā šo ģeogrāfisko zonu daļā. Tomēr, ja pārveidotās telpas atrodas 1., 2., 4., 5., 6., 7., 8. vai 9. rajonā, kur mājokļu trūkums salīdzinājumā ar pakalpojumu darbības līmeni ir īpaši liels, ne vairāk kā 50 % pārveidoto telpu platības var kompensēt ārpus rajona, kurā ir paredzēts īstenot telpu pārveidošanu.

Kā noteicis INSEE [(Institut national de la statistique et des études économiques) Francijas Valsts statistikas un ekonomisko pētījumu institūts], šiem rajoniem raksturīga ir tāda atalgotu darba vietu attiecība pret strādājošo iedzīvotāju skaitu, kas ir augstāka nekā vidējais rādītājs Parīzē.

Gadījumā, ja visi kompensācijas veidā piedāvātie mājokļi atrodas ārpus rajona, kurā ir paredzēts īstenot telpu pārveidošanu, kompensācijas veidā piedāvāto mājokļu vienību skaitam jābūt vismaz vienādam ar to mājokļu vienību skaitu, kas tiek zaudētas.

Ja telpas viena īpašuma ietvaros pārveido un kompensē viens un tas pats īpašnieks saistībā ar dzīvojamās platības racionalizāciju šajā īpašuma vienībā, minimālā platība, kas jākompensē, atbilst pārveidoto telpu platībai.”

19

Tribunal de grande instance de Paris [Parīzes Vispārējās pirmās instances tiesas] pagaidu noregulējuma tiesnesis, kurā vērsās šīs tiesas Republikas prokurors, pamatojoties uz Būvniecības un mājokļu kodeksa L. 631‑7. pantu, piesprieda Cali Apartments un HX, kuri abi ir Parīzes studijas tipa dzīvokļa īpašnieki, samaksāt naudas sodu attiecīgi 5000 EUR un 15000 EUR apmērā un noteica mainīt nekustamā īpašuma lietošanas veidu atpakaļ uz dzīvojamām telpām.

20

Parīzes pilsēta brīvprātīgi iestājās lietā.

21

Cour d’appel de Paris [Parīzes apelācijas tiesa], kurā vērsās Cali Apartments un HX, 2017. gada 19. maija un 15. jūnija spriedumos norādīja, ka ir ticis konstatēts, ka attiecīgie studijas tipa dzīvokļi, kuri tika piedāvāti īrei tīmekļvietnē, bez iepriekšējas atļaujas un atkārtoti tika īstermiņā izīrēti gadījuma klientiem, pārkāpjot Būvniecības un mājokļu kodeksa L. 631‑7. panta tiesību normas. Pamatojoties uz šī kodeksa L. 651‑2. pantu, redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietas faktiem, tā piesprieda attiecīgi Cali Apartments un HX samaksāt naudas sodu 15000 EUR apmērā, nospriežot, ka ieņēmumi no šī naudas soda tiks pārskaitīti Parīzes pilsētai, un noteica mainīt telpu lietošanas veidu atpakaļ uz dzīvojamām telpām.

22

Cali Apartments un HX iesniedza kasācijas sūdzību par minētajiem spriedumiem, pamatojoties uz to, ka ar tiem esot pārkāpts Savienības tiesību pārākuma princips, jo tajos netika pierādīts, ka pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums, kas izriet no attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma, ir pamatots ar primāru vispārējo interešu apsvērumu, ka šī tiesiskā regulējuma mērķi nevarēja sasniegt ar mazāk ierobežojošu pasākumu, kā tas ir prasīts šīs Direktīvas 2006/123 9. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā, un ka šī ierobežojuma īstenošana nav atkarīga no kritērijiem, kas atbilst šīs direktīvas 10. panta prasībām.

23

Šajā kontekstā Cour de cassation [Kasācijas tiesa] (Francija) šaubās par to, vai pakalpojumu sniegšanas darbība, kas paredzēta Būvniecības un mājokļu kodeksa L. 631‑7. pantā – redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem –, kura prasības ir papildus piemērojamas Tūrisma kodeksā L. 324‑1‑1. pantā paredzētajai paziņošanas kārtībai, kas attiecas uz mēbelētu telpu izīrēšanu tūristiem, ietilpst Direktīvas 2006/123 piemērošanas jomā.

24

Tā arī jautā, vai – apstiprinošas atbildes gadījumā – šis tiesiskais regulējums ietilpst jēdzienā “atļauju piešķiršanas sistēma” šīs direktīvas 4. panta 6) punkta, kuram ir piemērojama tās III nodaļas 1. iedaļa, izpratnē vai arī jēdzienā “prasība” minētās direktīvas 4. panta 7) punkta, kuram ir piemērojama tās III nodaļas 2. iedaļa, izpratnē.

25

Visbeidzot – gadījumā, ja minētais tiesiskais regulējums ietilptu jēdzienā “atļauju piešķiršanas sistēma” Direktīvas 2006/123 4. panta 6) punkta izpratnē, – tai rodas jautājums, vai šāds tiesiskais regulējums ir saderīgs ar šo direktīvu, ņemot vērā tā mērķi, kas ir novērst piekļuves mājokļiem nosacījumu pasliktināšanos un pieaugošo spriedzi nekustamā īpašuma tirgū, it īpaši regulējot tirgus nepilnības, aizsargāt īpašniekus un īrniekus un palielināt mājokļu piedāvājumu līdzsvarotas teritoriju izmantošanas apstākļos, jo mājoklis ir pirmā nepieciešamība un tiesības uz pienācīgu mājokli ir Francijas konstitūcijā aizsargāts mērķis.

26

Šādos apstākļos Cour de cassation nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus, kas lietās C‑724/18 un C‑727/18 ir formulēti identiski:

27

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2018. gada 18. decembra lēmumu lietas C‑724/18 un C‑727/18 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesā, kā arī sprieduma taisīšanai.

28

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2006/123 1. un 2. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka šī direktīva ir piemērojama dalībvalsts tiesiskajam regulējumam, kurš attiecas uz darbībām, kas sastāv no mēbelētu dzīvojamo telpu atkārtotas un īstermiņa izīrēšanas par atlīdzību gan profesionālās, gan neprofesionālas darbības ietvaros gadījuma klientiem, kuriem tās nav patstāvīgā dzīvesvieta.

29

Direktīvas 2006/123 1. pantā 1. punktā būtībā ir noteikts, ka šīs direktīvas mērķis ir atvieglināt to, kā pakalpojumu sniedzēji īsteno brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu brīvu apriti, vienlaikus saglabājot augstu pakalpojumu kvalitātes līmeni.

30

Saskaņā ar Direktīvas 2006/123 2. panta 1. punktu šo direktīvu piemēro pakalpojumiem, ko sniedz pakalpojumu sniedzēji, kuri veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī. Taču šīs direktīvas 2. panta 2. punktā no tās piemērošanas jomas ir izslēgta virkne darbību. Minētās direktīvas 2. panta 3. punktā ir precizēts, ka tā nav piemērojama nodokļu jomai.

31

Direktīvas 2006/123 4. panta 1) punktā ir definēts jēdziens “pakalpojums” šīs direktīvas izpratnē.

32

Līdz ar to ir jānosaka, vai darbība, kas sastāv no mēbelētu dzīvojamo telpu atkārtotas un īstermiņa izīrēšanas par atlīdzību gan profesionālās, gan neprofesionālas darbības ietvaros gadījuma klientiem, kuriem tās nav patstāvīgā dzīvesvieta, ietilpst jēdzienā “pakalpojums” Direktīvas 2006/123 4. panta 1) punkta izpratnē un, apstiprinošas atbilde gadījumā, vai minētais pakalpojums tomēr nav izslēgts no šīs direktīvas piemērošanas jomas saskaņā ar šīs direktīvas 2. pantu, un vai tāds tiesiskais regulējums kā šī sprieduma 28. punktā atspoguļotais pats nav izslēgts no minētas piemērošanas jomas.

33

Vispirms, runājot par attiecīgās darbības kvalifikāciju, no Direktīvas 2006/123 4. panta 1) punkta izriet, ka šajā direktīvā “pakalpojums” ir jebkāda pašnodarbināta saimnieciskā darbība, parasti par atlīdzību, kā minēts LESD 57. pantā.

34

Šajā gadījumā šī sprieduma 28. punktā aplūkotā nekustamā īpašuma izīrēšana, ko veic juridiska persona vai fiziska persona individuāli, ietilpst jēdzienā “pakalpojums” Direktīvas 2006/123 4. panta 1) punkta izpratnē.

35

Šajā ziņā šīs direktīvas 33. apsvērumā turklāt ir noteikts, ka tā ir piemērojama lielai darbību daudzveidībai, kas pastāvīgi mainās, tostarp pakalpojumiem, kas saistīti ar nekustamo īpašumu, kā arī pakalpojumiem tūrisma jomā. Kā norādījusi iesniedzējtiesa, tiesiskais regulējums pamatlietā papildina iepriekš pastāvējušu tiesisko regulējumu, kas ir ietverts Tūrisma kodeksa L. 324‑1‑1. pantā, redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietas faktiem.

36

Turpinājumā – runājot par to, vai šāds pakalpojums tomēr ir izslēgts no Direktīvas 2006/123 piemērošanas jomas atbilstoši tās 2. panta 2. punktam, ir jānorāda, ka nekas Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos neļauj uzskatīt, ka uz šo pakalpojumu varētu attiekties kāda no šajā tiesību normā izslēgtajām darbībām, ko turklāt iesniedzējtiesa pati nav norādījusi. Turklāt šo lietu pamatā esošā situācija neietilpst nodokļu jomā šīs direktīvas 2. panta 3. punkta izpratnē.

37

Tomēr Vācijas valdība apgalvo, ka pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums reglamentē nevis pakalpojumu, bet gan dzīvojamo telpu lietošanas veida maiņu un ka šī iemesla dēļ tas var tikt piemērots tostarp šādai maiņai bezpajumtnieku vai bēgļu izmitināšanas nolūkos, lai gan šīs pēdējās minētās darbības, kurām nav saimnieciska rakstura, ir īpaši izslēgtas no Direktīvas 2006/123 piemērošanas jomas saskaņā ar tās 2. panta 2. punkta j) apakšpunktu, lasot to kopsakarā ar tās 27. apsvērumu.

38

Tomēr šāda iespēja, kuru nedz iesniedzējtiesa, nedz Francijas valdība nav pieminējusi vai apstiprinājusi, ir ne tikai hipotētiska, kā secinājumu 42. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, bet arī pati par sevi nevar izslēgt no Direktīvas 2006/123 piemērošanas jomas tādu tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais, kas ir piemērojams darbībām, kuras šīs direktīvas 4. panta 1) punkta izpratnē, šķiet, ir kvalificējamas par “pakalpojumu”, kā tika norādīts šī sprieduma 34. punktā.

39

Tas vien, ka valsts tiesiskais regulējums ir piemērojams attiecībā uz piekļuvi kādai darbībai vai kādas darbības veikšanai, kas ir izslēgta no Direktīvas 2006/123 piemērošanas jomas, kā tās, kas ir paredzētas minētās direktīvas 2. panta 2. punkta j) apakšpunktā, nenozīmē, ka šis pats tiesiskais regulējums ir izslēgts no šīs direktīvas piemērošanas jomas, jo tajā ir reglamentētas citas darbības, uz kurām savukārt neattiecas kāds no šīs direktīvas 2. panta 2. punktā paredzētajiem izņēmumiem, citādi tiktu apdraudēta šīs direktīvas lietderīgā iedarbība un apšaubīts tās 1.–7. apsvērumā paredzētais mērķis izveidot teritoriju bez iekšējām robežām, kurā ir nodrošināta visdažādāko pakalpojumu brīva aprite.

40

Visbeidzot, runājot par to, vai šāds tiesiskais regulējums tomēr ir izslēgts no Direktīvas 2006/123 piemērošanas jomas, lasot to kopsakarā ar tās 9. apsvērumu, Tiesai ir bijusi iespēja precizēt, ka atbilstoši šim apsvērumam, saskaņā ar kuru no šīs piemērošanas jomas tiek izslēgtas “tādas prasīb[as] kā [..] zemes apstrādes un izmantošanas noteikumi[..], pilsētu un lauku plānošana[s noteikumi]”, minētā direktīva nav piemērojama prasībām, kas nevar tikt uzskatītas par tādām, kuras veido dalībvalstu pakalpojumu sniedzēju brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu brīvas aprites starp tiem ierobežojumu, tāpēc ka tās nereglamentē vai konkrēti neietekmē piekļuvi pakalpojuma darbībai vai tās veikšanai, toties šīs prasības pakalpojumu sniedzējiem ir jāievēro savā saimnieciskajā darbībā, tāpat kā personām, kas darbojas privāti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 30. janvāris, X un Visser, C‑360/15 un C‑31/16, EU:C:2018:44, 123. punkts).

41

No tā izriet, ka Direktīvas 2006/123 piemērošanas jomā ietilpst tikai administratīvās formalitātes, prasības un līdz ar to arī dalībvalstu tiesiskais regulējums, kas reglamentē tieši piekļuvi kādai pakalpojumu darbībai vai konkrētai pakalpojumu kategorijai un tās veikšanu šīs direktīvas 2. panta 1. punkta, lasot to kopsakarā ar minētās direktīvas 4. panta 1) punktu, izpratnē.

42

Šajā gadījumā ir jākonstatē – pat ja pamatlietā aplūkotā tiesiskā regulējuma mērķis ir nodrošināt pietiekamu ilgtermiņa īrei paredzētu mājokļu piedāvājumu par pieņemamām cenām un tas šajā ziņā var tikt uzskatīts par tādu, kas attiecas uz teritorijas labiekārtošanu vai attīstību un it īpaši pilsētu teritoriju labiekārtošanas jomu, tomēr tas attiecas nevis vienādi uz jebkuru personu, bet gan konkrētāk uz personām, kas vēlas sniegt tādus noteikta veida pakalpojumus kā tie, kas attiecas uz mēbelētu dzīvošanai paredzētu nekustamo īpašumu atkārtotu un īstermiņa izīrēšanu gadījuma klientiem, kuriem tie nav pastāvīgā dzīvesvieta (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 30. janvāris, X un Visser, C‑360/15 un C‑31/16, EU:C:2018:44, 124. punkts).

43

Kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmumiem un Būvniecības un mājokļu kodeksa L. 631‑7. un L. 631‑7‑1.A panta, nemēbelēta nekustamā īpašuma tāpat kā mēbelēta nekustamā īpašuma, kas ir izīrētāja pamata dzīvesvieta, izīrēšana par atlīdzību kopumā uz laikposmu, kas ir īsāks par 4 gadiem, nav pakļauta šim tiesiskajam regulējumam.

44

Līdz ar to, tā kā minētais tiesiskais regulējums reglamentē piekļuvi atsevišķiem nekustamā īpašuma izīrēšanas darbību īpašiem veidiem un šo darbību veikšanu, tas nav tiesiskais regulējums, kas bez atšķirības piemērojams teritorijas plānošanas vai attīstības, vai pilsētu un lauku plānošanas jomā, un līdz ar to tas nevar tikt izslēgts no Direktīvas 2006/123 piemērošanas jomas.

45

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2006/123 1. un 2. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka šī direktīva ir piemērojama dalībvalsts tiesiskajam regulējumam, kurš attiecas uz darbībām, kas sastāv no mēbelētu dzīvojamo telpu atkārtotas un īstermiņa izīrēšanas par atlīdzību gan profesionālās, gan neprofesionālas darbības ietvaros gadījuma klientiem, kuriem tās nav patstāvīgā dzīvesvieta.

46

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2006/123 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru ir jāsaņem iepriekšēja atļauja noteiktu dzīvojamo telpu izīrēšanas darbību veikšanai, ietilpst jēdzienā “atļauju piešķiršanas sistēma” šī panta 6. punkta izpratnē vai jēdzienā “prasība” minētā panta 7. punkta izpratnē.

47

Saskaņā ar Direktīvas 2006/123 4. panta 6) punktu “atļauju piešķiršanas sistēma” ir jebkura procedūra, saskaņā ar kuru pakalpojumu sniedzējam vai pakalpojumu saņēmējam faktiski ir jāveic noteiktas darbības, lai no kompetentās iestādes saņemtu formālu lēmumu vai netiešu lēmumu attiecībā uz piekļuvi kādai pakalpojumu darbībai vai tās veikšanu.

48

Šīs pašas direktīvas 4. panta 7) punktā jēdziens “prasība” ir definēts kā jebkurš pienākums, aizliegums, nosacījums vai ierobežojums, kas paredzēts dalībvalstu normatīvajos vai administratīvajos aktos vai kas izriet no judikatūras, administratīvās prakses, profesionālo organizāciju noteikumiem vai profesionālo apvienību vai citu profesionālo organizāciju kopējiem noteikumiem, kuri pieņemti, tām rīkojoties juridiski patstāvīgi.

49

“Atļauju piešķiršanas sistēma” Direktīvas 2006/123 4. panta 6) punkta izpratnē tādējādi atšķiras no “prasības” šīs direktīvas 4. panta 7) punkta izpratnē, jo tā ir saistīta ar pakalpojuma sniedzēja rīcību, kā arī formālu aktu, ar kuru kompetentās iestādes atļauj šī pakalpojumu sniedzēja darbību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 30. janvāris, X un Visser, C‑360/15 un C‑31/16, EU:C:2018:44, 115. punkts).

50

Šajā gadījumā no Būvniecības un mājokļu kodeksa L. 631‑7. un L. 631‑7‑1. panta, lasot tos kopsakarā, izriet, ka personām, kurām pieder telpas, kas atrodas pašvaldībā, kurā ir vairāk nekā 200000 iedzīvotāju, un kuras vēlas tās izīrēt atkārtoti un īstermiņā gadījuma klientiem, kam tās nav pastāvīgā dzīvesvieta, principā un pretējā gadījumā rēķinoties ar šī kodeksa L. 651‑2. pantā paredzētajām sankcijām, ir pienākums saņemt iepriekšēju atļauju lietošanas veida maiņai, ko izsniedz tās pašvaldības mērs, kurā telpas atrodas, un šī atļauja var tikt pakļauta kompensācijas prasībai, kas izpaužas kā telpu, kurām ir cits lietojums, vienlaicīga pārveidošana par dzīvojamām telpām.

51

Tādējādi ar šādu tiesisko regulējumu personām, kas vēlas sniegt šādu nekustamā īpašuma izīrēšanas pakalpojumu, ir noteikts pienākums ievērot procedūru, saskaņā ar kuru tām ir jāvēršas kompetentajā iestādē, lai saņemtu no tās formālu aktu, kas ļautu tām piekļūt šai pakalpojuma darbībai un to veikt.

52

Līdz ar to ir jāuzskata, ka ar to tiek izveidota “atļauju piešķiršanas sistēma” Direktīvas 2006/123 4. panta 6) punkta izpratnē, kurai ir jābūt saderīgai ar šīs direktīvas III nodaļas 1. iedaļas prasībām (pēc analoģijas skat, spriedumu, 2019. gada 4. jūlijs, Kirschstein, C‑393/17, EU:C:2019:563, 64. punkts), nevis “prasība” minētās direktīvas 4. panta 7) punkta izpratnē.

53

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2006/123 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru ir jāsaņem iepriekšēja atļauja noteiktu dzīvojamo telpu izīrēšanas darbību veikšanai, ietilpst jēdzienā “atļauju piešķiršanas sistēma” šī panta 6. punkta izpratnē.

54

Ar trešo līdz sesto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2006/123 III nodaļas 1. iedaļa un it īpaši šīs direktīvas 9. panta 1. punkta b) apakšpunkts, kā arī 10. panta 2. punkta d)–g) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā ar mērķi nodrošināt pietiekamu ilgtermiņa īrei paredzētu mājokļu piedāvājumu par pieņemamām cenām noteiktas darbības, kas sastāv no mēbelētu dzīvojamo telpu atkārtotas un īstermiņa izīrēšanas par atlīdzību gadījuma klientiem, kuriem tās nav pastāvīgā dzīvesvieta, ir pakļautas iepriekšējas atļaujas piešķiršanas sistēmai, kas ir piemērojama noteiktās pašvaldībās, kuru vietējās iestādes saskaņā ar minētā tiesiskā regulējuma noteikumiem nosaka šajā sistēmā paredzēto atļauju piešķiršanas nosacījumus, nepieciešamības gadījumā tos pakļaujot kompensācijas prasībai, kas izpaužas kā telpu, kurām ir cits lietojums, vienlaicīga pārveidošana par dzīvojamām telpām.

55

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda – tāpat, kā to ir darījusi iesniedzējtiesa, kā arī ģenerāladvokāts secinājumu 70. punktā –, ka Direktīvas 2006/123 III nodaļa, it īpaši tās 1. iedaļa, ir piemērojama pamatlietas faktiem.

56

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka šī nodaļa ir pat piemērojama pilnībā iekšējām situācijām, proti, tādam, kurās visi būtiskie elementi ir saistīti tikai ar vienu dalībvalsti (spriedumi, 2018. gada 30. janvāris, X un Visser, C‑360/15 un C‑31/16, EU:C:2018:44, 110. punkts; 2019. gada 4. jūlijs, Komisija/Vācija, C‑377/17, EU:C:2019:562, 58. punkts, kā arī 2019. gada 4. jūlijs, Kirschstein, C‑393/17, EU:C:2019:563, 24. punkts).

57

Otrkārt, no Direktīvas 2006/123 III nodaļas 1. iedaļas izriet, ka valsts atļauju piešķiršanas sistēmas saderība ar tajā paredzētajām prasībām it īpaši nozīmē, ka šāda sistēma, kas pēc sava rakstura ierobežo attiecīgā pakalpojuma sniegšanas brīvību, atbilst šīs direktīvas 9. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem – proti, ka tā nav diskriminējoša, tā ir pamatota ar primāru vispārējo interešu apsvērumu un ir samērīga –, bet arī to, ka šajā sistēmā paredzētie atļauju piešķiršanas kritēriji ir saderīgi ar minētās direktīvas 10. panta 2. punktu, proti, tie nav diskriminējoši, ir pamatoti ar primāru vispārējo interešu apsvērumu, samērīgi ar to, skaidri un nepārprotami, objektīvi, iepriekš publiskoti, kā arī pārredzami un pieejami.

58

No tā izriet, ka dalībvalstu tiesiskā regulējuma, kurā noteikta šāda atļauju piešķiršanas sistēma, saderības novērtēšana ar diviem iepriekšējā punktā minētajiem pantiem, kuros ir paredzēti skaidri, konkrēti un beznosacījumu pienākumi, kas tiem piešķir tiešu iedarbību (pēc analoģijas attiecībā uz Direktīvas 2006/123 15. pantu skat. spriedumu, 2018. gada 30. janvāris, X un Visser, C‑360/15 un C‑31/16, EU:C:2018:44, 130. punkts), nozīmē atsevišķi un secīgi izvērtēt vispirms pašu šīs sistēmas izveides principa pamatoto raksturu un pēc tam šajā sistēmā paredzētos atļaujas piešķiršanas kritērijus.

59

Attiecībā uz dalībvalsts tiesisko regulējumu, ar kuru valsts likumdevējs noteiktām vietējām iestādēm ir uzlicis pienākumu ieviest “atļauju piešķiršanas sistēmu” Direktīvas 2006/123 4. panta 6) punkta izpratnē, paredzot nosacījumus, ar kādiem tiek izsniegtas šajā sistēmā paredzētās atļaujas, valsts tiesām, pirmkārt, ir jāizvērtē, vai tas, ka valsts likumdevējs ir izmantojis šādu noteikumu, ir saderīgi ar šīs direktīvas 9. pantu, un, otrkārt, jāpārbauda, vai kritēriji, kurus noteicis šis likumdevējs un kuri reglamentē to, kā vietējās iestādes piešķir šīs atļaujas, kā arī to, kā vietējās iestādes, kuru pasākumi tiek apstrīdēti, īsteno šos kritērijus, ir saderīgi ar minētās direktīvas 10. panta paredzētajām prasībām.

60

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa jautā Tiesai par Direktīvas 2006/123 9. panta un 10. panta 2. punkta interpretāciju nevis saistībā ar Parīzes pilsētas pieņemto tiesisko regulējumu, bet vienīgi saistībā ar valsts tiesisko regulējumu, kas izriet no Būvniecības un mājokļu kodeksa L. 631‑7. un L. 631‑7‑1. panta, kuros noteiktām vietējām iestādēm ir uzdots pienākums pieņemt atļauju piešķiršanas sistēmu attiecīgajām pakalpojumu darbībām un kuros ir regulēti nosacījumi, ar kādiem tās piešķir šajā sistēmā paredzētās atļaujas.

61

Ņemot vērā šos elementus, ir jāatbild, pirmkārt, uz trešo un ceturto jautājumu par tāda valsts tiesiskā regulējuma atbilstību Direktīvas 2006/123 9. pantam, ar kuru noteiktām vietējām iestādēm ir uzlikts pienākums ieviest iepriekšējas atļaujas piešķiršanas sistēmu attiecīgo pakalpojumu darbībām, un, otrkārt, uz piekto un sesto jautājumu, kas attiecas uz kritēriju, kuri paredzēti šādā tiesiskajā regulējumā un kuri regulē nosacījumus, ar kādiem vietējās iestādes piešķir minētajā sistēmā paredzētās atļaujas, atbilstību šīs direktīvas 10. pantam.

62

Ar trešo un ceturto jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2006/123 9. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar ko tādu iemeslu dēļ, kuru mērķis ir nodrošināt pietiekamu ilgtermiņa īrei paredzētu mājokļu piedāvājumu par pieņemamām cenām, noteiktas darbības, kas sastāv no mēbelētu dzīvojamo telpu atkārtotas un īstermiņa izīrēšanas par atlīdzību gadījuma klientiem, kuriem tās nav pastāvīgā dzīvesvieta, ir pakļautas iepriekšējas atļaujas piešķiršanas sistēmai noteiktās pašvaldībās, kurās izīrējamo mājokļu situācijā ir būtiska spriedze, ir pamatots ar primāru vispārējo interešu apsvērumu, lai novērstu izīrēšanai paredzēto mājokļu trūkumu, un ir samērīgs ar izvirzīto mērķi.

63

Saskaņā ar Direktīvas 2006/123 9. panta 1. punktu dalībvalstis piekļuvi pakalpojumu darbībai un tās veikšanai var pakļaut atļauju piešķiršanas sistēmai tikai ar nosacījumu, ka tā attiecīgajam pakalpojumu sniedzējam nav diskriminējoša, bet arī ka tā ir pamatota ar primāru vispārējo interešu apsvērumu un, visbeidzot, ka šīs sistēmas mērķi nevar sasniegt ar mazāk ierobežojošu pasākumu, it īpaši tādēļ, ka a posteriori pārbaude būtu pārāk novēlota, lai būtu patiesi efektīva.

64

Vispirms ir jānorāda, ka trešais un ceturtais jautājums attiecas vienīgi uz Direktīvas 2006/123 9. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā paredzēto otro un trešo nosacījumu.

65

Pirmkārt, runājot par minētā 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto nosacījumu, no lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Būvniecības un mājokļu kodeksa L. 631‑7. pants ir vērsts uz to, lai ieviestu mehānismu, kurš novērš īrei paredzēto mājokļu trūkumu un kura mērķis ir mazināt piekļuves mājokļiem nosacījumu pasliktināšanos un pieaugošo spriedzi nekustamā īpašuma tirgū, it īpaši regulējot tirgus nepilnības, aizsargāt īpašniekus un īrniekus un palielināt mājokļu piedāvājumu līdzsvarotas teritoriju izmantošanas apstākļos, jo mājoklis ir pirmā nepieciešamība un tiesības uz pienācīgu mājokli ir Francijas konstitūcijā aizsargāts mērķis.

66

Tāds mērķis, kāds ir izvirzīts šajā valsts tiesiskajā regulējumā, ir primārs vispārējo interešu apsvērums Savienības tiesību, it īpaši Direktīvas 2006/123, izpratnē.

67

Proti, Direktīvas 2006/123 4. panta 8) punktā ir paredzēts, ka primārs vispārējo interešu apsvērums, uz ko dalībvalstīm ir tiesības atsaukties, ir iemesli, kuri par tādiem ir atzīti Tiesas judikatūrā, tostarp it īpaši pamatojumi saistībā ar pilsētvides aizsardzību (spriedums, 2018. gada 30. janvāris, X un Visser, C‑360/15 un C‑31/16, EU:C:2018:44, 135. punkts), kā arī sociālās politikas mērķi.

68

Turklāt Tiesa jau ir atzinusi, ka prasības, kuras attiecas uz sociālo mājokļu politiku un kuru mērķis ir novērst spiedienu nekustamā īpašuma tirgū, it īpaši, ja konkrētajā tirgū ir nepietiekami strukturāls mājokļu piedāvājums un īpaši augsts iedzīvotāju blīvums, var būt primārs vispārējo interešu apsvērums (šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumus, 2009. gada 1. oktobris, Woningstichting Sint Servatius, C‑567/07, EU:C:2009:593, 30. punkts, kā arī 2013. gada 8. maijs, Libert u.c., C‑197/11 un C‑203/11, EU:C:2013:288, 50.–52. punkts).

69

Līdz ar to un ņemot vērā iesniedzējtiesas sniegto informāciju, kā arī pētījumu, ko Tiesai iesniegusi Francijas valdība un apstiprinājusi Parīzes pilsēta un kas parāda, ka mēbelētu telpu īslaicīgas izīrēšanas darbībām ir būtiska inflācijas ietekme uz īres maksas līmeni it īpaši Parīzē, kā arī citās Francijas pilsētās, it īpaši tad, ja tās veic izīrētāji, kuri īrei piedāvā divus vai vairākus veselus mājokļus vai vienu veselu mājokli vairāk nekā 120 dienas gadā, ir jāuzskata, ka tāds tiesiskais regulējums kā pamatlietā ir pamatots ar primāru vispārējo interešu apsvērumu.

70

Otrkārt, attiecībā uz Direktīvas 2006/123 9. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzēto nosacījumu, būtībā no Būvniecības un mājokļu kodeksa L. 631‑7. un L. 631‑7‑1. panta, skatot tos kopsakarā, izriet, ka Francijas pašvaldībās, kurās ir vairāk nekā 200000 iedzīvotāju, kā arī trīs departamentos, kuri robežojas ar Parīzi, darbībām, kas sastāv no mēbelētu dzīvojamo telpu atkārtotas un īstermiņa izīrēšanas gadījuma klientiem, kuriem tās nav pastāvīgā dzīvesvieta, ir nepieciešama atļauja lietošanas veida maiņai, ko izsniedz tās pašvaldības mērs, kurā atrodas attiecīgā ēka, izņemot, ja nav noteikts citādi.

71

Vispirms – šķiet ka šāda valsts tiesiskā regulējuma materiāltiesiskā piemērošanas joma attiecas tikai uz konkrēto darbību, kas sastāv no dzīvošanai paredzētu nekustamo īpašumu izīrēšanas.

72

Tādā pašā nozīmē un saskaņā ar Būvniecības un mājokļu kodeksa L. 631‑7‑1. A pantu ar minēto tiesisko regulējumu no tā piemērošanas jomas ir izslēgti mājokļi, kas ir izīrētāja pamata dzīvesvieta, jo šāda veida īre nerada sekas ilgtermiņa īres tirgū, tādēļ ka minētajam izīrētajam nav vajadzības deklarēt savu pamata dzīvesvietu citā mājoklī.

73

Turklāt ar šo pašu tiesisko regulējumu tiek izveidota nevis vispārpiemērojama, bet gan ģeogrāfiski ierobežota atļauju piešķiršanas sistēma, kas attiecas uz ierobežotu skaitu blīvi apdzīvotu pašvaldību, kurās, kā tas izriet no vairākiem Francijas valdības Tiesai iesniegtajiem dokumentiem, tostarp šī sprieduma 69. punktā minētā pētījuma, dzīvojamo telpu īres tirgū pastāv spriedze, kas radusies tādēļ, ka ir pieaugusi mēbelētu dzīvojamo telpu atkārtota un īstermiņa izīrēšana gadījuma klientiem, kuriem tās nav pastāvīgā dzīvesvieta.

74

Visbeidzot, kā savos rakstveida apsvērumos norāda Parīzes pilsēta, izmantojot paziņošanas sistēmu, kas saistīta ar sodu noteikšanu, nevar efektīvi sasniegt mērķi novērst ilgtermiņa īrei paredzēto mājokļu trūkumu. Pilnvarojot vietējās iestādes iejaukties tikai a posteriori, šāda sistēma neļautu nekavējoties un efektīvi pārtraukt ātrās [lietošanas veida] maiņas darbības, kas izraisa šo trūkumu.

75

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz trešo un ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2006/123 9. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar ko tādu iemeslu dēļ, kuru mērķis ir nodrošināt pietiekamu ilgtermiņa īrei paredzētu mājokļu piedāvājumu par pieņemamām cenām, noteiktas darbības, kas sastāv no mēbelētu dzīvojamo telpu atkārtotas un īstermiņa izīrēšanas par atlīdzību gadījuma klientiem, kuriem tās nav pastāvīgā dzīvesvieta, ir pakļautas iepriekšējas atļaujas piešķiršanas sistēmai noteiktās pašvaldībās, kurās izīrējamo mājokļu situācijā ir būtiska spriedze, ir pamatots ar primāru vispārējo interešu apsvērumu, lai novērstu izīrēšanai paredzēto mājokļu trūkumu, un ir samērīgs ar izvirzīto mērķi, ciktāl šo mērķi nevar sasniegt ar mazāk ierobežojošu pasākumu, it īpaši tādēļ, ka a posteriori pārbaude būtu pārāk novēlota, lai būtu patiesi efektīva.

76

Ar piekto un sesto jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2006/123 10. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar ko ir izveidota sistēma, saskaņā ar kuru tādu noteiktu darbību veikšanai, kas sastāv no mēbelētu dzīvojamo telpu izīrēšanas par atlīdzību, ir jāsaņem iepriekšēja atļauja, kura ir balstīta uz kritērijiem saistībā ar to, ka attiecīgās telpas tiek izīrētas “atkārtoti un īstermiņā gadījuma klientiem, kuriem tās nav pastāvīgā dzīvesvieta”, un ar ko vietējām iestādēm ir piešķirtas pilnvaras atbilstoši šī tiesiskā regulējumā noteikumiem precizēt šajā sistēmā paredzēto atļauju piešķiršanas nosacījumus, ievērojot sociālās daudzveidības mērķi un ņemot vērā vietējo dzīvojamo telpu tirgu īpatnības un nepieciešamību samazināt mājokļu trūkumu, vajadzības gadījumā pakļaujot šīs atļaujas kompensācijas prasībai, kas izpaužas kā telpu, kurām ir cits lietojums, vienlaicīga pārveidošana par dzīvojamām telpām.

77

Saskaņā ar Direktīvas 2006/123 10. panta 1. punktu šīs direktīvas 9. panta 1. punktā paredzētajām atļauju sistēmām ir jābūt balstītām uz kritērijiem, kas liedz kompetentajām iestādēm savas izvērtēšanas tiesības īstenot patvaļīgi. Atbilstoši minētās direktīvas 10. panta 2. punktam šiem kritērijiem tostarp jābūt pamatotiem ar primāru vispārējo interešu apsvērumu, samērīgiem ar sabiedrības interesēm, skaidriem un nepārprotamiem, objektīviem, iepriekš publiskotiem un, visbeidzot, pārredzamiem un pieejamiem.

78

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai arī vienīgi valsts tiesas kompetencē ir veikt faktisko apstākļu novērtēšanu un interpretēt valsts tiesību normas, nosakot, vai šajā gadījumā tās atbilst šīm prasībām, Tiesas, kurai ir jāsniedz lietderīgas atbildes prejudiciālā nolēmuma procedūrā, kompetencē ir sniegt norādes, ievērojot tai pamatlietā iesniegtos materiālus, kā arī tajā sniegtos rakstveida un mutvārdu paskaidrojumus, kuri valsts tiesai ļautu pieņemt nolēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 6. marts, SEGRO un Horváth, C‑52/16 un C‑113/16, EU:C:2018:157, 79. punkts).

79

Šajā aspektā un attiecībā, pirmkārt, uz Direktīvas 2006/123 10. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzēto prasību, ka atļaujas kritērijiem ir jābūt pamatotiem ar primāru vispārējo interešu apsvērumu, ir jānorāda – tā kā tie ietver kārtību, kādā vietējā līmenī tiek noteikti atļauju, kas paredzētas valsts līmenī pieņemtā sistēmā, kura šķiet pamatota ar šādu iemeslu, piešķiršanas nosacījumi, kritēriji, kas paredzēti tādā tiesiskajā regulējumā, kāds minēts šī sprieduma 76. punktā, kā tas izriet no šī sprieduma 65.–69. punkta, principā ir jāuzskata par pamatotiem ar primāru vispārējo interešu apsvērumu.

80

Tā tas ir it īpaši tad, ja – tāpat kā ar Būvniecības un mājokļu kodeksa L. 631‑7‑1. pantu – valsts likumdevējs ir vēlējies noteikt vietējām iestādēm pienākumu, piemērojot valsts tiesisko regulējumu praksē, ievērot šādu iemeslu, uzsverot sociālās daudzveidības mērķi un nepieciešamību šīs piemērošanas nolūkā ņemt vērā dzīvojamo telpu tirgu īpatnības, kā arī mērķi samazināt mājokļu trūkumu.

81

Otrkārt, attiecībā uz Direktīvas 2006/123 10. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzēto samērīguma prasību, no iesniedzējtiesas nolēmumiem, kā paskaidrots lietas dalībnieku un citu ieinteresēto personu, kuras piedalījušās šajā tiesvedībā, saskanīgajos rakstveida apsvērumos, izriet, ka diskusijas galvenokārt attiecas uz attiecīgajām Francijas pašvaldībām Būvniecības un mājokļu kodeksa L. 631‑7‑1. pantā atzītajām tiesībām pakļaut šī kodeksa L. 631‑7. pantā paredzēto iepriekšējas atļaujas prasību tādas kompensācijas prasībai, kura izpaužas kā telpu, kam ir cits lietojums, vienlaicīga pārveidošana par dzīvojamām telpām un kuras apmēru nosaka pašvaldības padome.

82

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka šāds tiesiskais regulējums var nodrošināt ar to ieviestās atļauju piešķiršanas sistēmas atbilstību īpašiem apstākļiem katrā no attiecīgajām pašvaldībām, ko vietējās iestādēs vislabāk pārzina.

83

Tajā faktiski šīm pašvaldībām ir atstāta kompetence paredzēt nosacījumus, ar kādiem tiek izsniegtas šajā režīmā paredzētās atļaujas. Konkrēti, Būvniecības un mājokļu kodeksa L. 631‑7‑1. pantā tām ir ļauts, bet ne uzlikts pienākums, iepriekšējas atļaujas piešķiršanai piemērot nosacījumu par kompensācijas prasību, vienlaicīgi paredzot, pirmkārt, ka pašvaldības iestādes, kas izvēlas noteikt šādu pienākumu, nodrošina, ka tas stingri atbilst nevis attiecīgās pašvaldības, aplūkojot to kopumā, situācijai, bet gan katra pašvaldības kvartāla vai, vajadzības gadījumā, rajona situācijai, un otrkārt, ka šīs kompensācijas prasības apmērs tiek noteikts, ievērojot sociālās daudzveidības mērķi un ņemot vērā it īpaši dzīvojamo telpu vietējo tirgu īpatnības un vajadzību samazināt mājokļu trūkumu.

84

Kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 133. punktā, šādas kompensācijas prasības izmantošana – kas valsts tiesiskajā regulējumā tādējādi atļauta pašvaldībām, kuru nekustamā īpašuma tirgū pastāv īpaša spriedze, kas izriet no tā, ka būtiska nekustamo īpašumu platība tiek veltīta mēbelētu dzīvojamo telpu īrei gadījuma klientiem, kas kaitē dzīvojamo telpu ilgtermiņa īrei klientiem, kuriem tās ir pastāvīgā dzīvesvieta, – principā ir piemērots instruments, lai šo pašvaldību teritorijā sasniegtu mājokļu sociālās dažādības mērķi, pietiekamu dzīvojamo mājokļu piedāvājumu un saglabātu pieejamu īres maksu.

85

Tas tā ir it īpaši tad, ja attiecīgā kompensācijas prasība palīdz saglabāt vismaz pastāvīgu dzīvojamo telpu platību ilgtermiņa īres tirgū un šī iemesla dēļ veicina pieejamu cenu saglabāšanu šajā tirgū, novēršot īres maksas inflāciju, kā to tiesas sēdē Tiesā norādīja Francijas valdība.

86

Tomēr valsts tiesiskajā regulējumā attiecīgajām pašvaldībām atzītās tiesības, papildus ar šo tiesisko regulējumu noteiktajai iepriekšējas atļaujas piešķiršanas sistēmai, izmantot tādu kompensācijas prasību, kāda minēta šī sprieduma 81. punktā, nedrīkst pārsniegt to, kas ir nepieciešams minētā mērķa sasniegšanai.

87

Lai veiktu šo vērtējumu, valsts tiesai, ņemot vērā visus tās rīcībā esošos elementus, vispirms ir jāpārbauda, vai šī iespēja patiešām ir efektīvs risinājums ilgtermiņa īrei paredzēto mājokļu trūkumam, kas ir konstatēts attiecīgajā teritorijā.

88

Šajā ziņā īpaši nozīmīgi ir pētījumi vai citas objektīvas analīzes, kas parāda, ka kompensācijas prasība ļauj vietējām iestādēm rast risinājumu situācijā, kurā ir grūti apmierināt pieprasījumu pēc pastāvīgai dzīvei paredzētiem mājokļiem ekonomiski pieņemamos nosacījumos, tostarp tādēļ, ka ir pieaugusi atkārtota īstermiņa mēbelētu telpu izīrēšana gadījuma klientiem, kuriem tās nav pastāvīgā dzīvesvieta.

89

Turklāt valsts tiesai ir jāpārliecinās, ka pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā attiecīgajām pašvaldībām atzītās tiesības piemērot kompensācijas prasības, ko tās ir izvēlējušās noteikt, apmēru, ir ne tikai piemērotas attiecīgo pašvaldību vietējā īres tirgus situācijai, bet arī saderīgas ar darbībām, kas sastāv no atkārtotas un īstermiņa mēbelētu dzīvojamo telpu izīrēšanas gadījuma klientiem, kuriem tās nav pastāvīgā dzīvesvieta.

90

Pirmkārt, attiecībā uz šī apmēra piemērotību attiecīgo pašvaldību vietējā īres tirgus situācijai, šī iespēja ir būtiska norāde par kompensācijas prasības, kas atļauta ar pamatlietā aplūkoto valsts tiesisko regulējumu, piemēroto raksturu, ar nosacījumu, ka minētās iespējas izmantošana ir atkarīga no tā, vai tiek ņemtas vērā situācijas objektīvās atšķirības starp attiecīgajām teritorijām, un tādējādi tā ļauj ņemt vērā katras pašvaldības vai pat katra to kvartāla vai rajona īpatnības.

91

Otrkārt, attiecībā uz šādi atļautās kompensācijas prasības apmēra saderību ar darbībām, kas sastāv no atkārtotas un īstermiņa mēbelētu dzīvojamo telpu izīrēšanas gadījuma klientiem, kuriem tās nav pastāvīgā dzīvesvieta, tā ir jāizvērtē, tostarp ņemot vērā vispārēji novērojamo minētās darbības papildu ienesīgumu, salīdzinot ar pastāvīgai dzīvošanai paredzētu telpu izīrēšanu.

92

Turklāt ir jānorāda, ka kompensācijas prasība, kuru attiecīgā vietējā iestāde ir izvēlējusies noteikt, parasti neliedz izīrēšanai paredzētā īpašuma īpašniekam gūt no tās augļus, jo viņam principā ir tiesības to izīrēt nevis kā mēbelētas telpas, kas paredzētas gadījuma klientiem, bet gan kā telpas klientiem, kuriem tās ir pastāvīgā dzīvesvieta, – šī darbība, protams, ir mazāk rentabla, taču tai nav piemērojama minētā prasība.

93

Visbeidzot valsts tiesai ir jāņem vērā praktiskā kārtība, kas ļauj izpildīt kompensācijas prasību attiecīgajā vietā.

94

Konkrēti, tai ir jāņem vērā, ka šo prasību var izpildīt, ne tikai pārveidojot par dzīvojamām telpām citas attiecīgās personas īpašumā esošas telpas, kurām ir atšķirīgs lietojuma veids, bet arī izmantojot citus kompensācijas mehānismus – piemēram, šai personai iegādājoties tiesības no citiem īpašniekiem –, kas veicina ilgtermiņa mājokļu skaita saglabāšanu. Tomēr šiem mehānismiem ir jāatbilst saprātīgiem, pārskatāmiem un pieejamiem tirgus nosacījumiem.

95

Treškārt, attiecībā uz Direktīvas 2006/123 10. panta 2. punkta d) un e) apakšpunktā paredzētajām skaidrības, nepārprotamības un objektivitātes prasībām, kuras minētas piektajā un sestajā prejudiciālajā jautājumā, no iesniedzējtiesas nolēmumiem un debatēm Tiesā izriet, ka Cali Apartments un HX galvenokārt pārmet to, ka pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums esot balstīts uz pārprotamu un grūti saprotamu jēdzienu, kas izriet no Būvniecības un mājokļu kodeksa L. 631‑7. panta, proti, “mēbelētu dzīvojamo telpu atkārtota un īstermiņa izīrēšana gadījuma klientiem, kuriem tās nav pastāvīgā dzīvesvieta”.

96

Šajā ziņā Tiesai jau ir bijusi iespēja precizēt, ka Direktīvas 2006/123 10. panta 2. punkta d) apakšpunktā minētās skaidrības un nepārprotamības prasības attiecas uz vajadzību padarīt atļauju piešķiršanas nosacījumus pietiekami saprotamus visiem, izvairoties no jebkādiem pārpratumiem to formulējumā (spriedums, 2018. gada 26. septembris, Van Gennip u.c., C‑137/17, EU:C:2018:771, 85. punkts). Kas attiecas uz šīs direktīvas 10. panta 2. punkta e) apakšpunktā paredzēto objektivitātes prasību, tā ir vērsta uz to, lai nodrošinātu, ka atļauju pieteikumi tiek izvērtēti, balstoties uz šo pieteikumu pašu vērtīgumu, lai attiecīgajām pusēm garantētu, ka to pieteikums tiks izskatīts objektīvi un taisnīgi, kā turklāt ir prasīts minētās direktīvas 13. panta 1. punktā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 1999. gada 1. jūnijs, Konle, C‑302/97, EU:C:1999:271, 44. punkts).

97

Jānorāda arī, ka Direktīvas 2006/123 10. panta 7. punktā, kā arī 59. un 60. apsvērumā ir noteikts, ka šī direktīva, it īpaši tās 10. pants, neprasa pārskatīt kompetenču sadalījumu vietējā vai reģionālā līmenī dalībvalstu iestādēs, kas piešķir atļaujas.

98

Tādējādi – runājot par tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds ir pamatlietā un ar ko ir ieviesta iepriekšējas atļaujas piešķiršanas sistēma, kura ir specifiska noteiktām pašvaldībām attiecībā uz darbībām, kas sastāv no “mēbelētu dzīvojamo telpu atkārtotas un īstermiņa izīrēšana gadījuma klientiem, kuriem tās nav pastāvīgā dzīvesvieta”, vienlaicīgi piešķirot attiecīgajām vietējām iestādēm pilnvaras noteikt nepieciešamās atļaujas izsniegšanas nosacījumus, paredzēt kompensācijas prasību un noteikt iespējamās prasības apmēru, ņemot vērā it īpaši dzīvojamo telpu vietējos tirgus un vajadzību samazināt mājokļu trūkumu, – apstāklis, ka šis jēdziens nav definēts šajā valsts tiesiskajā regulējumā, it īpaši izmantojot robežskaitļus, pats par sevi nav elements, ar ko var pierādīt Direktīvas 2006/123 10. panta 2. punkta d) un e) apakšpunktā minēto skaidrības, nepārprotamības un objektivitātes prasības neievērošanu.

99

Turpretī saskaņā ar šo tiesību normu ir jāpārbauda, vai, nepastāvot pietiekamai norādei valsts tiesiskajā regulējumā, attiecīgās pašvaldības ir skaidri, nepārprotami un objektīvi precizējušas attiecīgajam jēdzienam atbilstošo formulējumu, tādējādi, ka šī jēdziena izpratne nerada šaubas par vietējo iestāžu šādi pieņemto nosacījumu un prasību piemērošanas jomu un ka šīs iestādes šo pašu jēdzienu nevar piemērot patvaļīgi.

100

Šāda pārbaude ir būtiska, it īpaši ņemot vērā, ka jautājums par attiecīgā jēdziena skaidrību rodas tiesvedībā, kurai būtu jāpiemēro Savienības tiesību vispārējais noziedzīgu nodarījumu un sodu tiesiskuma princips (spriedums, 2007. gada 3. maijs, Advocaten voor de Wereld, C‑303/05, EU:C:2007:261, 49. punkts).

101

Iesniedzējtiesai rodas jautājums arī par Būvniecības un mājokļu kodeksa L. 631‑7‑1. panta pietiekamo skaidrību un objektivitāti, ciktāl tajā ir paredzēts, ka nosacījumi, ar kādiem tiek izsniegtas atļaujas un noteiktas kompensācijas prasības kvartālos un, vajadzības gadījumā, rajonos, tiek noteikti, ievērojot sociālās daudzveidības mērķus, ņemot vērā it īpaši dzīvojamo telpu vietējo tirgu īpatnības un vajadzību samazināt mājokļu trūkumu.

102

Šajā ziņā ir jānorāda, ka ar to, ka valsts likumdevējs ir vienīgi noteicis kārtību, kādā vietējā iestāde nosaka sistēmā paredzēto atļauju piešķiršanas nosacījumus, atsaucoties uz mērķiem, kas šai iestādei ir jāņem vērā, principā nevar uzskatīt, ka šie nosacījumi nav pietiekami skaidri un objektīvi, it īpaši, ja attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā ir noteikti ne tikai mērķi, kas attiecīgajām vietējām iestādēm ir jāievēro, bet arī objektīvie elementi, saskaņā ar kuriem šīm iestādēm ir jānosaka šie piešķiršanas nosacījumi.

103

Neskarot iesniedzējtiesas vērtējumu, šāda veida nosacījumi ir pietiekami precīzi un skaidri un var novērst jebkādu patvaļas risku to īstenošanā.

104

Ceturtkārt un visbeidzot, runājot par Direktīvas 2006/123 10. panta 2. punkta f) un g) apakšpunktā paredzētajām atļauju piešķiršanas nosacījumu iepriekšējas publiskošanas, pārskatāmības un pieejamības prasībām, kas minētas sestajā prejudiciālajā jautājumā, no iesniedzējtiesas nolēmumiem izriet, ka Cali Apartments un HX pārmet to, ka valsts tiesiskais regulējums pamatlietā neatbilst šīm prasībām, jo šo atļauju izsniegšanas nosacījumus, kā arī kompensācijas prasību apmēru nosakot nevis likums, bet gan katras attiecīgās pašvaldības padome.

105

Tomēr, ņemot vērā šī sprieduma 97. punktā norādīto, tādā tiesiskā regulējuma kontekstā, kāds ir atspoguļots šī sprieduma 98. punktā, saistībā ar Direktīvas 2006/123 10. panta 2. punkta f) un g) apakšpunktu ir jāpārbauda, vai ikviens īpašnieks, kurš vēlas izīrēt mēbelētas dzīvojamās telpas gadījuma klientiem, kuriem tās nav pastāvīgā dzīvesvieta, pirms viņš uzsāk attiecīgo izīrēšanas darbību, var pilnībā iepazīties ar atļaujas piešķiršanas nosacījumiem un iespējamo kompensācijas prasību, ko ir paredzējušas attiecīgās iestādes.

106

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā Vispārējā teritoriālo pašpārvalžu kodeksa L. 2121‑25. pantu pašvaldības padomes sēžu protokoli tiek izlikti pašvaldības telpās un ir pieejami attiecīgās pašvaldības tīmekļvietnē.

107

Šāds publiskošanas pasākums ir pietiekams, lai izpildītu Direktīvas 2006/123 10. panta 2. punkta f) un g) apakšpunktā noteiktās iepriekšējas publiskošanas, pārskatāmības un pieejamības prasības, ciktāl tas efektīvi ļauj ikvienai ieinteresētajai personai nekavējoties tikt informētai par tāda tiesiskā regulējuma esamību, kas var ietekmēt piekļuvi attiecīgajai darbībai vai tās veikšanu.

108

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz piekto un sesto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2006/123 10. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar ko ir izveidota sistēma, saskaņā ar kuru tādu noteiktu darbību veikšanai, kas sastāv no mēbelētu dzīvojamo telpu izīrēšanas par atlīdzību, ir jāsaņem iepriekšēja atļauja, kura ir balstīta uz kritērijiem saistībā ar to, ka attiecīgās telpas tiek izīrētas “atkārtoti un īstermiņā gadījuma klientiem, kuriem tās nav pastāvīgā dzīvesvieta”, un ar ko vietējām iestādēm ir piešķirtas pilnvaras atbilstoši šī tiesiskā regulējuma noteikumiem precizēt šajā sistēmā paredzēto atļauju piešķiršanas nosacījumus, ievērojot sociālās daudzveidības mērķi un ņemot vērā vietējo dzīvojamo telpu tirgu īpatnības un nepieciešamību samazināt mājokļu trūkumu, vajadzības gadījumā pakļaujot šīs atļaujas kompensācijas prasībai, kas izpaužas kā telpu, kurām ir cits lietojums, vienlaicīga pārveidošana par dzīvojamām telpām, ja šie nosacījumi ir saderīgi ar šajā tiesību normā paredzētajām prasībām un ja šī prasība var tikt izpildīta ar pārskatāmiem un pieejamiem nosacījumiem.

109

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: