1

Ar apelācijas sūdzību apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2018. gada 8. novembra spriedumu Troszczynski/Parlaments (T‑550/17, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2018:754), ar kuru tā noraidīja viņas prasību atcelt Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. jūnija lēmumu par viņas parlamentārās imunitātes atcelšanu (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

2

LES un LESD pievienotā Protokola Nr. 7 par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā (OV 2016, C 202, 266. lpp.; turpmāk tekstā – “Protokols”) 8. pantā ir paredzēts:

“Attiecībā uz Eiropas Parlamenta locekļiem nevar veikt izmeklēšanas darbības, viņus aizturēt vai uzsākt tiesvedību sakarā ar viedokli, ko viņi pauduši, vai balsojumu, ko viņi veikuši, pildot pienākumus.”

3

Protokola 9. pantā ir noteikts:

“Eiropas Parlamenta sesijās tā locekļiem ir:

Imunitāte tāpat attiecas uz Eiropas Parlamenta locekļiem, kamēr viņi dodas uz Eiropas Parlamenta sanāksmes vietu un prom no tās.

Ja Eiropas Parlamenta locekli aiztur pārkāpuma izdarīšanas laikā, viņš nevar atsaukties uz imunitāti, un tā neliedz Eiropas Parlamentam izmantot tiesības kādam no tā locekļiem atņemt imunitāti.”

4

Eiropas Parlamenta Reglamenta (8. sasaukums – 2017. gada janvāris) 5. panta “Privilēģijas un imunitāte” 2. punkta otrajā teikumā ir paredzēts:

“Deputāta imunitāte nav viņa personīgā privilēģija, bet gan visa Parlamenta un tā deputātu neatkarības garantija.”

5

Tiesvedības priekšvēsturi, kas ietverta pārsūdzētā sprieduma 1.–10. punktā, šīs tiesvedības nolūkiem īsumā var izklāstīt šādi.

6

Apelācijas sūdzības iesniedzēja tika ievēlēta par Eiropas Parlamenta deputāti 8. sasaukuma vēlēšanās, kas notika no 2014. gada 22. līdz 25. maijam.

7

2015. gada 23. septembrī apelācijas sūdzības iesniedzējas sociālā tīkla Twitter kontā tika publicēta fotogrāfija, kurā bija attēlota sieviešu grupa, kas valkā apģērbu, ar kuru ir aizsegta visa seja, izņemot acis, un kas, spriežot pēc visa, gaida rindā pie Ģimenes pabalstu kases [caisse d’allocations familiales] (CAF). Fotogrāfijai bija pievienots šāds komentārs: “CAF Rosnisubuā [Rosny‑sous‑Bois] 2014. gada 9. decembrī. Seju pilnībā aizklājoša plīvura valkāšana taču ir aizliegta ar likumu...” (turpmāk tekstā – “strīdīgā sīkziņa”).

8

2016. gada 19. janvārī, ņemot vērā 2015. gada 27. novembrī Sēnas‑Sendenī [Seine‑Saint‑Denis] (Francija) CAF ģenerāldirektora iesniegto sūdzību par valsts pārvaldes publisku goda aizskaršanu, Bobiņī [Bobigny] (Francija) prokurors sāka tiesas izmeklēšanu par “naida kurināšanu vai kūdīšanu uz vardarbību, kas vērsta pret personu vai personu grupu, pamatojoties uz viņu izcelsmi vai piederību vai nepiederību pie kādas noteiktas etniskas grupas, nācijas, rases vai reliģijas”, un par publisku goda aizskaršanu.

9

Izmeklēšanas tiesnesis pirmo reizi uzaicināja apelācijas sūdzības iesniedzēju ierasties tiesā 2016. gada 20. septembrī. Viņa pret šo uzaicinājumu iebilda ar savu parlamentāro imunitāti.

10

Ar 2016. gada 23. septembra prasības pieteikumu tribunal de grande instance de Bobigny [Bobiņī vispārējās pirmās instances tiesas] (Francija) izmeklēšanas tiesnesis lūdza vērsties Parlamentā ar lūgumu atcelt minēto imunitāti.

11

2016. gada 1. decembrī Francijas tieslietu ministrs nosūtīja šo lūgumu Parlamenta priekšsēdētājam.

12

2017. gada 11. aprīlī apelācijas sūdzības iesniedzēju uzklausīja Eiropas Parlamenta Juridiskā komiteja.

13

2017. gada 14. jūnijā Parlaments pieņēma strīdīgo lēmumu.

14

Ar 2018. gada 26. aprīļa rīkojumu par tribunal de grande instance de Bobigny izmeklēšanu atbildīgais priekšsēdētāja vietnieks nodeva apelācijas sūdzības iesniedzējas lietu krimināltiesai.

15

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 12. augustā, apelācijas sūdzības iesniedzēja cēla prasību, ar kuru tiek lūgts atcelt strīdīgo lēmumu, kā arī atlīdzināt morālo kaitējumu, kas, iespējams, ar to nodarīts.

16

Prasījumu pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzīja četrus pamatus: pirmais bija saistīts ar Protokola 8. panta pārkāpumu; otrais bija saistīts ar Protokola 9. panta pārkāpumu; trešais pamats attiecās uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, kā arī vienlīdzīgas attieksmes principa un labas pārvaldības principa pārkāpumu; ceturtais pamats attiecās uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, kā arī uz iebildi par Parlamenta Reglamenta 9. panta 9. punkta un 150. panta 2. panta prettiesiskumu.

17

Vispārējā tiesa pirmo un otro pamatu izskatīja kopā, iesākumā pārsūdzētā sprieduma 34. punktā atgādinot judikatūru, ka tad, ja Parlaments, izskatot pieprasījumu atcelt parlamentāro imunitāti, secina, ka uz šī pieprasījuma pamatā esošajiem faktiem neattiecas Protokola 8. pants, tam ir jāpārbauda, vai attiecīgajam deputātam ir Protokola 9. pantā paredzētā imunitāte attiecībā uz šiem faktiem, un – ja tas tā ir – jāizlemj, vai šī imunitāte ir vai nav jāatceļ.

18

Visbeidzot, Vispārējā tiesa sadalīja argumentāciju, kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja bija izklāstījusi šo divu pamatu pamatošanai, piecās daļās: pirmā daļa ir saistīta ar to, ka uz strīdīgo sīkziņu attiecoties Francijas Konstitūcijas 26. pants; otrā – ar to, ka minētā sīkziņa esot viedoklis, kas pausts, pildot apelācijas sūdzības iesniedzējas parlamentāros pienākumus, Protokola 8. panta izpratnē; trešā daļa attiecas uz pamattiesību uz vārda brīvību pārkāpumu, ko pieļāvis Parlaments, nepamatoti atceļot apelācijas sūdzības iesniedzējas parlamentāro imunitāti; ceturtā daļa ir saistīta ar to, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja neesot strīdīgās sīkziņas autore; piektā daļa attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzējas, kā arī Parlamenta neatkarības aizskārumu.

19

Pirmo daļu Vispārējā tiesa noraidīja kā neefektīvu. Pārsūdzētā sprieduma 41. punktā tā konstatēja, ka iemesls, kura dēļ Parlaments ir uzskatījis, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nevarēja atsaukties uz Francijas Konstitūcijas 26. pantu, bija saistīts nevis ar to, ka strīdīgais paziņojums bija sniegts Twitter, bet gan ar to, ka strīdīgā sīkziņa nevarēja tikt kvalificēta kā viedoklis, kas pausts, vai balsojums, kas veikts, pildot apelācijas sūdzības iesniedzējas parlamentāros pienākumus, Protokola 8. panta izpratnē.

20

Otrā daļa tika noraidīta kā nepamatota. Pārsūdzētā sprieduma 53. punktā Vispārējā tiesa būtībā konstatēja, ka strīdīgās sīkziņas mērķis ir bijis paust nožēlu par Francijas likuma, ar kuru ir aizliegts aizsegt seju sabiedriskās vietās, neievērošanu saistībā ar konkrētu notikumu, kurš, domājams, noticis pie iestādes, kam ir uzticēts sabiedriskā pakalpojuma uzdevums Francijas teritorijā, un nevarēja tikt pielīdzināts vispārīgākas nostājas paušanai par aktuālu tematu vai Parlamenta izskatāmiem jautājumiem. Pārsūdzētā sprieduma 54. punktā Vispārējā tiesa no tā secināja, ka nepastāv tieša un acīmredzama saikne starp strīdīgo sīkziņu un apelācijas sūdzības iesniedzējas parlamentārajiem pienākumiem un ka līdz ar to Parlaments nav pieļāvis acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka pret apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītās apsūdzības neattiecas uz viedokli, kas pausts, vai balsojumu, kas veikts, pildot parlamentāros pienākumus Parlamentā, Protokola 8. panta izpratnē.

21

Arī trešā daļa tika noraidīta kā nepamatota. Lai gan Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 58. punktā atgādināja, ka Protokola 8. pants ir cieši saistīts ar vārda brīvības aizsardzību, tā tomēr šī sprieduma 59. punktā uzskatīja, ka uz apelācijas sūdzības iesniedzējai pārmestajiem faktiem minētais pants neattiecas un ka līdz ar to Parlaments nav pārkāpis šo brīvību.

22

Ceturto daļu Vispārējā tiesa noraidīja kā neefektīvu. Pārsūdzētā sprieduma 61. un 62. punktā tā nosprieda, pirmkārt, ka jautājums, vai nosacījumi imunitātes atcelšanai ir izpildīti brīdī, kad par to ir iesniegts pieprasījums, atšķiras no jautājuma par to, vai attiecīgajam deputātam pārmestie fakti ir pierādīti, un, otrkārt, ka Parlamentam nav jālemj par šādu faktu attiecināmību.

23

Visbeidzot, piektā daļa tika noraidīta kā nepamatota. Pārsūdzētā sprieduma 66. un 67. punktā Vispārējā tiesa norādīja – tā kā Protokola 9. pantā Parlamentam ir atļauts atcelt deputātu imunitāti, šai iestādei nevar pārmest, ka tā, ņemot vērā lietas apstākļus un Francijas tieslietu ministra nosūtīto pieteikumu, ir uzskatījusi par lietderīgu atcelt apelācijas sūdzības iesniedzējas imunitāti, lai ļautu Francijas tiesu iestādēm veikt iesākto izmeklēšanu.

24

Attiecībā uz trešo pamatu, kura pirmā daļa attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, kā arī vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu un otrā daļa – uz labas pārvaldības principa pārkāpumu, Vispārējā tiesa to pilnībā noraidīja pārsūdzētā sprieduma 102. punktā.

25

Saistībā ar šī pamata pirmo daļu, ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvoja, ka Parlaments bija piemērojis atšķirīgu attieksmi pret deputātiem, kuri bija salīdzināmās situācijās, to nepietiekami pamatojot, Vispārējā tiesa vispirms pārsūdzētā sprieduma 76. punktā precizēja, ka Parlamenta Juridiskās un iekšējā tirgus komitejas 2003. gada 6. jūnija dokuments ar nosaukumu “Paziņojums komitejas locekļiem Nr. 11/2003” saistībā ar “Imunitātes atcelšan[u] atbilstoši Protokola par privilēģijām un imunitāti [9.] pantam. Principi, kas noteikti, pamatojoties uz lietām par viedokļu paušanu” (turpmāk tekstā – “Paziņojums Nr. 11/2003”), uz ko atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzēja šīs pirmās daļas pamatojumam, nav Parlamenta tiesību akts LESD 288. panta izpratnē un tam nav saistoša spēka. Turpinājumā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 80. un 81. punktā norādīja, pirmkārt, ka, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja nebija precizējusi ne darbības vai izteikumus, kas bija pārmesti deputātiem, par kuriem viņa bija norādījusi, ka tiem piemērots minētais paziņojums, ne arī apstākļus, kādos attiecīgie fakti esot norisinājušies, viņa nav pierādījusi, ka šo deputātu situācija ir bijusi salīdzināma ar viņas situāciju. Otrkārt, tā kā šajā lietā nebija tiešas saiknes starp strīdīgo sīkziņu un apelācijas sūdzības iesniedzējas parlamentārajiem pienākumiem, viņa nebija pierādījusi, ka Parlaments būtu atkāpies no minētajā paziņojumā noteiktā principa, saskaņā ar kuru, ja darbības, kurās deputāts tiek apsūdzēts, ietilpst viņa politiskajā darbībā vai ir tieši saistītas ar to, imunitāte netiek atcelta.

26

Attiecībā uz šī paša pamata otro daļu Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 88. un 99. punktā norādīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav sniegusi nevienu konkrētu pierādījumu, izņemot politiskās ideoloģijas atšķirību, kas varētu pierādīt, ka Francijas valdība, it īpaši Francijas tieslietu ministrs, būtu veicis Nacionālās frontes – kuras pārstāve viņa ir – vajāšanu, ne arī to, ka vienīgi vai pat daļēji viņas piederība pie šīs partijas būtu izraisījusi tiesas izmeklēšanas sākšanu šajā lietā. Tāpat Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 94. punktā konstatēja – neviens pierādījums neļauj uzskatīt, ka pieprasījums atcelt apelācijas sūdzības iesniedzējas parlamentāro imunitāti bija iesniegts saistībā ar tiesvedību, kas būtu norisinājusies neatbilstoši, it īpaši saistībā ar termiņiem. Visbeidzot, pārsūdzētā sprieduma 96. punktā tā uzskatīja, ka neviens no pierādījumiem, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzīja šajā sakarā, proti, ka strīdīgo sīkziņu bija sagatavojis viņas palīgs, ka viņa to ir dzēsusi, tiklīdz par to ir uzzinājusi, un ka notiesāšanas gadījumā viņa riskē ar to, ka viņai kā papildu sods var tikt noteikts ierobežojums tikt ievēlētai, kā arī viņa var zaudēt savu Eiropas Parlamenta deputātes mandātu un visus savus vēlētos amatus, neietilpst to apstākļu vidū, kuri Parlamentam bija jāņem vērā, lai noteiktu, vai nosacījumi parlamentārās imunitātes atcelšanai atbilstoši Protokola 9. pantam bijuši izpildīti šajā lietā.

27

Pilnības labad Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 101. punktā konstatēja, ka šī sprieduma 14. punktā minētais rīkojums par lietas nodošanu krimināltiesai ir pieņemts pēc strīdīgā lēmuma pieņemšanas un tā mērķis ir bijis apstrīdēt apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentāciju par fumus persecutionis esamību Francijas tiesu iestāžu rīcībā. Vispārējā tiesa šajā sakarā uzsvēra, ka saskaņā ar minēto rīkojumu tostarp apstāklis, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav strīdīgās sīkziņas autore, nav šķērslis, lai pret viņu tiktu veikta kriminālvajāšana, pamatojoties uz Francijas 1881. gada 29. jūlija Likumu par preses brīvību (1881. gada 30. jūlijaJORF, 4201. lpp.) piemērojamajā redakcijā (turpmāk tekstā – “1881. gada 29. jūlija likums”).

28

Apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz Tiesu:

29

Parlaments lūdz noraidīt apelācijas sūdzību un lūdz Tiesu piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

30

Apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza divus pamatus, kas apvienoti vienā iedaļā “Savienības tiesību pārkāpums, ko pieļāvusi Vispārējā tiesa – Tiesību kļūda un kļūda faktu juridiskā rakstura kvalifikācijā – Acīmredzama kļūda vērtējumā”. Konkrētāk, apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi divas “acīmredzamas kļūdas vērtējumā”, analizējot gan otro, gan trešo pirmajā instancē izvirzīto pamatu, proti, kļūdas, kuras esot “ietekmējušas juridisko kvalifikāciju, ko Vispārējā tiesa devusi attiecībā uz izteikumiem, par kuriem notika izmeklēšana, un to kontekstu”, un kuru dēļ Protokola 8. un 9. panta noteikumi kļūdaini neesot tikuši piemēroti par labu apelācijas sūdzības iesniedzējai.

31

Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja, atsaucoties uz pārsūdzētā sprieduma 47. un 52.–54. punktu, pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav uzskatījusi strīdīgo sīkziņu par viedokli, kas sniegts, pildot viņas parlamentāros pienākumus. Šī pamata pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza trīs argumentus.

32

Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot kļūdaini konstatējusi, ka strīdīgajā sīkziņā komentētais notikums saistībā ar tā ģeogrāfisko atrašanās vietu Francijā neietilpst Eiropas Parlamenta deputāta interešu jautājumos, lai gan katrs deputāts ir ievēlēts no savas valsts, pārstāv savus vēlētājus un viņam pilnvaru laikā ir jāsaglabā nepieciešamā saikne ar tiem, it īpaši – atsaucoties uz faktiem, kas viņus interesē vai attiecas uz viņiem.

33

Otrkārt, Vispārējā tiesa esot kļūdaini uzskatījusi, ka viedoklis noteikti ir vispārējas nostājas paušana, izslēdzot jebkādu atsauci uz konkrētu notikumu. Apelācijas sūdzības iesniedzējas skatījumā tas ir pretrunā gan Paziņojumam Nr. 11/2003, it īpaši tā principam Nr. 2, gan 1881. gada 29. jūlija likumam, saskaņā ar kuru strīdīgā sīkziņa būtu jāuzskata par viedokli. Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēja atsaucas uz 2009. gada 8. oktobra spriedumu Brunet‑Lecomte un Tanant pret Franciju (CE:ECHR:2009:1008JUD001266206), kurā Eiropas Cilvēktiesību tiesa esot paziņojusi, ka apvainojoši vai godu aizskaroši izteikumi var kļūt par politisko debašu elementu un tikt aizsargāti saskaņā ar pamattiesībām, kas ir vārda brīvība, ja pastāv vispārējas intereses to apspriest.

34

Treškārt, Vispārējā tiesa esot kļūdaini uzskatījusi – tas, ka parlamentārietis uzsver rīcību, kas ir pretrunā Francijas likumam, nav aktuāls temats. Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, pirmām kārtām, ka seju pilnībā aizklājoša plīvura valkāšana sabiedriskās vietās kā ārēja piederības pie islāma izpausme ir “vispārējo interešu jautājums, kas attiecas gan uz sabiedrības dzīvi, gan uz sieviešu tiesībām”. Otrām kārtām, Vispārējai tiesai esot bijis jāpiemēro 2011. gada 6. septembra spriedumā Patriciello (C‑163/10, EU:C:2011:543) iedibinātā judikatūra, saskaņā ar kuru, lai atteiktos atcelt deputāta parlamentāro imunitāti, esot jānoskaidro, vai viņš savas politiskās darbības ietvaros ir iesaistījies vispārējās savu vēlētāju interesēs.

35

Parlaments savukārt uzskata, ka šie trīs argumenti ir balstīti uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma izpratni un ka līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

36

Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav ievērojusi Protokola 8. pantu, nospriežot, ka šīs tiesību normas izpratnē strīdīgā sīkziņa nav viedoklis, kas sniegts, pildot parlamentāros pienākumus.

37

Šajā ziņā ir jāatgādina, pirmkārt, ka Protokola 8. pants ir speciāla tiesību norma, kuras mērķis ir aizsargāt Eiropas Parlamenta deputātu vārda brīvību un neatkarību, tādējādi aizliedzot jebkādu tiesvedību sakarā ar šo deputātu pausto viedokli un veikto balsojumu, pildot Parlamenta deputāta pienākumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 6. septembris, Patriciello, C‑163/10, EU:C:2011:543, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Otrkārt, Protokola 8. pantu, ņemot vērā tā mērķi un formulējumu, kurā ir skaidra atsauce uz Eiropas Parlamenta deputātu pausto viedokli un veikto balsojumu, būtībā ir paredzēts piemērot paziņojumiem, ko šie deputāti izdarījuši Parlamenta telpās. Tomēr nav izslēgts, ka paziņojums, ko deputāts ir izdarījis ārpus šīm telpām, var būt viedoklis, kurš ir pausts, pildot pienākumus, jo tāda viedokļa pastāvēšana ir atkarīga nevis no vietas, kurā paziņojums ir izteikts, bet gan no tā rakstura un satura. Jēdziens“viedoklis” šīs tiesību normas izpratnē ir jāsaprot plaši, proti, kā tāds, kas attiecas uz izteikumiem vai paziņojumiem, kuri satura ziņā atbilst apgalvojumiem, kas veido subjektīvu vērtējumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 6. septembris, Patriciello, C‑163/10, EU:C:2011:543, 29., 30. un 32. punkts).

39

Treškārt, tā kā Protokola 8. pantā paredzētā imunitāte var galīgi liegt valsts tiesu iestādēm un tiesām īstenot to kompetenci attiecībā uz kriminālvajāšanu un sodīšanu par noziedzīgiem nodarījumiem un tādējādi liegt personām, kuras cietušas šo viedokļu dēļ, iespēju vērsties tiesā, tostarp, ja nepieciešams, lai civillietu tiesās saņemtu nodarītā kaitējuma atlīdzību, pieprasītajai saiknei starp deputāta pausto viedokli un parlamentārajiem pienākumiem ir jābūt tiešai un acīmredzamai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 6. septembris, Patriciello, C‑163/10, EU:C:2011:543, 33.–35. punkts).

40

Ceturtkārt, pretēji Protokola 9. panta pirmās daļas a) punktā paredzētajai Parlamenta locekļu neaizskaramībai, kura ir atkarīga no valsts tiesībām, Protokola 8. pantā paredzētās imunitātes apjoms, nepastāvot atsaucei uz valstu tiesībām, ir jānosaka, pamatojoties vienīgi uz Savienības tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 6. septembris, Patriciello, C‑163/10, EU:C:2011:543, 25. punkts).

41

Šajā lietā attiecībā uz pirmo argumentu, kas izvirzīts pirmā pamata pamatojumam, ir jākonstatē, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 61.–63. punktā, ka pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, Vispārējā tiesa nenorādīja, ka apgalvotais notikums, kas ir komentēts strīdīgajā sīkziņā, saistībā ar tā ģeogrāfisko atrašanās vietu Francijā neietilpst Eiropas Parlamenta deputāta interešu jautājumos. Tāpat nav izslēgts, ka notikumi, kas var tikt saistīti ar problēmām, kuras saistītas ar islāmismu un sieviešu tiesību aizskārumu, var būt vispārējo interešu jautājumi. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 53. punktā būtībā nosprieda, ka strīdīgā sīkziņa, tā kā tajā ir izteikta drīzāk vēlme likt uzsvaru uz rīcību, kas ir pretrunā Francijas likumam, nevis vēlme aizsargāt sieviešu tiesības, nevar tikt pielīdzināta vispārīgākas nostājas paušanai par aktuālu tematu vai Parlamenta izskatāmiem jautājumiem.

42

No tā izriet, ka pirmais arguments, kas izvirzīts pirmā pamata pamatojumam, izriet no kļūdainas pārsūdzētā sprieduma izpratnes un ir jānoraida.

43

Attiecībā uz otro argumentu, kas izvirzīts pirmā pamata pamatojumam, ir jākonstatē, pirmkārt, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 64. un 65. punktā, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 46. punktā nav ierobežojusi jēdzienu “viedoklis” Protokola 8. panta izpratnē ar vispārējām nostājām, izslēdzot jebkādu atsauci uz konkrētu notikumu. Gluži pretēji, Vispārējā tiesa, atsaucoties uz Tiesas judikatūru par “viedokļa” jēdzienu, atgādināja, ka šis jēdziens ir jāsaprot plaši – kā tāds, kas attiecas uz izteikumiem vai paziņojumiem, kuri satura ziņā atbilst apgalvojumiem, kas veido subjektīvu vērtējumu. Vispārējā tiesa nav nepamatoti ierobežojusi šo pašu minēto jēdzienu, bet gan tikai atbilstoši tās veiktajai pārbaudei konstatējusi tiešas un acīmredzamas saiknes neesamību starp strīdīgo sīkziņu un apelācijas sūdzības iesniedzējas parlamentārajiem pienākumiem.

44

Otrkārt, Paziņojumā Nr. 11/2003, uz kuru atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzēja, neskarot tā juridiski nesaistošo raksturu, ietvertajā principā Nr. 2 ir tikai precizēts, ka par viedokļa paušanu, kas attiecas uz deputāta politisko darbību, kā dēļ imunitāte netiek atcelta, tiek uzskatīta tā paušana – pat no sabiedrībai paredzētas valsts parlamenta tribīnes – publiskās sanāksmēs, politiskās publikācijās, presē, grāmatā, televīzijā, parakstot politisku skrejlapu un pat tiesā, taču nekas nav teikts par nosacījumiem, atbilstoši kuriem uz šiem viedokļiem Protokola 8. pants varētu attiekties kā uz viedokli, ko deputāti pauduši, vai balsojumu, ko viņi veikuši, pildot savus parlamentāros pienākumus. Tātad uz šo paziņojumu nevar atsaukties, vēršoties pret Vispārējās tiesas secinājumu, saskaņā ar kuru strīdīgā sīkziņa neietilpst apelācijas sūdzības iesniedzējas parlamentārajos pienākumos Protokola 8. panta izpratnē, kā tas ir interpretēts tostarp 2011. gada 6. septembra spriedumā Patriciello (C‑163/10, EU:C:2011:543, 32.–35. punkts).

45

Treškārt, tā kā – kā atgādināts šī sprieduma 40. punktā – Protokola 8. pantā paredzētās imunitātes apjoms ir jānosaka, pamatojoties tikai uz Savienības tiesībām, apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentam, kas balstīts uz 1881. gada 29. jūlija likumu, nav nozīmes un tas ir jānoraida kā neefektīvs.

46

Ceturtkārt, nav nozīmes arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 8. oktobra spriedumam Brunet‑Lecomte un Tanant pret Franciju (CE:ECHR:2009:1008JUD001266206), uz kuru šajā sakarā atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzēja. Pietiek vien konstatēt, ka šis spriedums neattiecas uz jautājumu, vai paziņojums ir Parlamenta deputāta viedoklis, kas pausts, pildot pienākumus, bet gan – kā norāda pati apelācijas sūdzības iesniedzēja – attiecas uz iespēju atzīt, ka godu aizskarošs izteikums ir aizsargāts saskaņā ar pamattiesībām uz vārda brīvību.

47

Attiecībā uz trešo argumentu, kas izvirzīts pirmā pamata pamatojumam, ir jānorāda – pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, Vispārējā tiesa nav konstatējusi, ka tas, ka deputāts liek uzsvaru uz rīcību, kas ir pretrunā valsts likumam, nav aktuāls temats. Proti, pārsūdzētā sprieduma 53. punktā Vispārējā tiesa ir vienīgi konstatējusi, ka strīdīgā sīkziņa ir drīzāk vēlme likt uzsvaru uz rīcību, kas ir pretrunā Francijas likumam, nevis vēlme aizsargāt sieviešu tiesības, tādējādi tas, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir Parlamenta Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas locekļa aizstājēja, neļauj strīdīgo sīkziņu saistīt ar viņas parlamentārajiem pienākumiem.

48

No minētā izriet, ka pirmais pamats par Protokola 8. panta pārkāpumu ir jānoraida kā nepamatots.

49

Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja, atsaucoties uz pārsūdzētā sprieduma 61., 62., 96., 100. un 101. punktu, būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir apstiprinājusi strīdīgo lēmumu, kļūdaini nospriežot, ka ir izpildīti nosacījumi viņas parlamentārās imunitātes atcelšanai. Šī pamata pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza trīs argumentus.

50

Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot kļūdaini konstatējusi, ka Parlamentam nav jāpārbauda, vai deputātam, kura parlamentārās imunitātes atcelšana tiek prasīta, pārmestie fakti ir pierādīti, lai gan Parlaments esot pārbaudījis un atzinis šos faktus.

51

Otrkārt, Vispārējā tiesa neesot izdarījusi pareizos juridiskos secinājumus no 1881. gada 29. jūlija likuma 42. panta, kas, tā kā tajā ir noteikta “vairāklīmeņu atbildība”, ļaujot kompetentajām valsts iestādēm veikt kriminālvajāšanu attiecībā uz patieso strīdīgās sīkziņas autoru, kas šajā gadījumā ir apelācijas sūdzības iesniedzējas palīgs.

52

Treškārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 101. punktā no šī sprieduma 14. punktā minētā rīkojuma par lietas nodošanu krimināltiesai esot izdarījusi juridiskos secinājumus – pretējus tiem, kas tai no tā būtu bijis jāizdara, ņemot vērā, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nebija strīdīgās sīkziņas autore un ka viņa to esot atsaukusi, tiklīdz par to uzzināja, un tas pierādot, ka viņai nebija nodoma izdarīt noziedzīgu nodarījumu. Turklāt fakts, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja bija vienīgā, kuras lieta tika nodota krimināltiesai, lai gan patiesais strīdīgās sīkziņas autors ir izmantojis prasības noilgumu, atspoguļojot “tiesu sistēmas amatpersonas veiktu vajāšanu” attiecībā pret viņu un norādot uz “nodomu viņai kaitēt politiskā aspektā, kas esot fumus persecutionis raksturojoša rīcība”.

53

Parlaments uzskata, ka otrais pamats ir nepieņemams, jo trīs argumenti, kas izvirzīti tā pamatojumam, neatbilst ne prasībām, kas izriet no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas, Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunkta un 169. panta, kā arī no Tiesas judikatūras attiecībā uz tādu Vispārējās tiesas kļūdu identificēšanu, kuras var tikt izvirzītas apelācijas sūdzības pamatojumam, ne nosacījumiem, ar kādiem pierādījumu vērtēšanas kļūdas var tikt pakļautas pārbaudei Tiesā apelācijas tiesvedībā. Parlaments it īpaši pamatojas uz 2013. gada 27. jūnija rīkojumu Concal/Komisija (C‑570/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:440, 13. punkts) un 2010. gada 16. septembra rīkojumu Dominio de la Vega/ITSB (C‑459/09 P, nav publicēts, EU:C:2010:533, 44. punkts).

54

Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, apstiprinot strīdīgo lēmumu, nav ievērojusi Protokola 9. pantu.

55

Vispirms ir jānorāda, ka otrā pamata pamatojumam izvirzītajā argumentācijā kļūdas, kuras apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ir identificētas pietiekami, tādēļ – pretēji tam, ko apgalvo Parlaments, – šis pamats uzreiz nav jānoraida kā nepieņemams.

56

Saistībā ar šī pamata pārbaudi pēc būtības ir jāatgādina, ka, lai gan Protokola 9. panta pirmās daļas a) punktā ir paredzēts, ka Parlamenta sesiju laikā tā locekļiem savā valstī ir savas valsts parlamenta locekļiem piešķirtā imunitāte, šī paša panta trešajā daļā ir precizēts, ka Parlaments var nolemt atcelt kāda Parlamenta deputāta imunitāti.

57

Attiecībā uz pirmo argumentu, kas izvirzīts otrā pamata pamatojumam, ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 61., 62. un 96. punktā ir pamatoti konstatējusi, ka jautājums, vai nosacījumi imunitātes atcelšanai atbilstoši Protokola 9. pantam bija izpildīti brīdī, kad par to tika iesniegts pieprasījums, atšķiras no jautājuma par to, vai attiecīgajam deputātam pārmestie fakti ir pierādīti, jo šis jautājums ir attiecīgās dalībvalsts iestāžu kompetencē.

58

Lai gan ir taisnība – kā Vispārējā tiesa ir konstatējusi pārsūdzētā sprieduma 100. punktā –, ka Parlaments strīdīgajā lēmumā ir atzinis, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav strīdīgās sīkziņas autore un ka viņa to ir izdzēsusi, tiklīdz par to ir uzzinājusi, šī konstatējuma mērķis bija vienīgi izklāstīt faktus, kas tai darīti zināmi, lai pamatotu pieteikumu par apelācijas sūdzības iesniedzējas parlamentārās imunitātes atcelšanu, un to nekādi nevar pielīdzināt viņas atbildības vērtējumam par to, ka viņas Twitter kontu, iespējams, izmantojis viņas palīgs, kas attiecīgajā gadījumā nozīmētu, ka Parlamentam atbilstoši Protokola 9. pantam ir jāatsaka viņas imunitātes atcelšana. Tādējādi Vispārējā tiesa, nepieļaujot tiesību kļūdu, nosprieda, ka šis apstāklis neietekmē strīdīgā lēmuma tiesiskumu.

59

Saistībā ar otro argumentu, kurš izvirzīts otrā pamata pamatojumam un ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav izdarījusi atbilstošos juridiskos secinājumus no 1881. gada 29. jūlija likuma 42. panta, ir jākonstatē, ka ne Parlamentam, pieņemot strīdīgo lēmumu, ne Vispārējai tiesai, izvērtējot tā likumību, nebija jāpiemēro 1881. gada 29. jūlija likums. Šī argumentācija līdz ar to ir neefektīva.

60

Attiecībā uz trešo argumentu pietiek vien konstatēt, ka tas attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 101. punktu, kurā, kā norāda pati Vispārējā tiesa, ir minēts motīvs, kas salīdzinājumā ar šī sprieduma 99. un 100. punktā ietvertajiem motīviem ir ad abundantiam motīvs. Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja neapstrīd minētā sprieduma 99. punktu, un, otrkārt, tā 100. punktā, kā izriet no šī sprieduma 58. punkta, nav pieļauta neviena tiesību kļūda. Šajos apstākļos minētais arguments ir jānoraida kā neefektīvs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 30. maijs, Azoulay u.c./Parlaments, C‑390/17 P, EU:C:2018:347, 29. punkts).

61

No tā izriet, ka otrais pamats ir jānoraida daļēji kā nepamatots un daļēji kā neefektīvs.

62

No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka šī apelācijas sūdzība ir jānoraida.

63

Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī paša Reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Parlaments ir prasījis piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt ar apelāciju saistītos tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: