–

KH vārdā – C. Rugen, Rechtsanwalt,

–

Sparkasse Südholstein vārdā – F. van Alen, Rechtsanwalt,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller, M. Hellmann, E. Lankenau un T. Henze, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – B.‑R. Killmann un C. Valero, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/65/EK (2002. gada 23. septembris) par patēriņa finanšu pakalpojumu tālpārdošanu un grozījumiem Padomes Direktīvā 90/619/EEK un Direktīvās 97/7/EK un 98/27/EK (OV 2002, L 271, 16. lpp.) 2. panta a) punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp KH un Sparkasse Südholstein par KH atteikuma tiesībām saistībā ar aizdevuma līgumu grozījumiem, ar kuriem mainītas sākotnēji noteiktās procentu likmes.

3

Direktīvas 2002/65 1., 3., 13. un 16.–18. apsvērumā ir teikts:

[..]

[..]

[..]

4

Šīs direktīvas 1. pantā “Mērķis un darbības joma” ir noteikts:

“1.   Šīs direktīvas mērķis ir tuvināt dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus par patēriņa finanšu pakalpojumu tālpārdošanu.

2.   Attiecībā uz līgumiem par finanšu pakalpojumiem, kuros iekļauts sākotnējais nolīgums par pakalpojumiem, kam seko secīgas darbības vai tāda paša rakstura atsevišķu darbību sērija, kuru veic laika gaitā, šīs direktīvas noteikumi attiecas tikai uz sākotnējo nolīgumu.

Ja nav sākotnēja nolīguma par pakalpojumiem, taču secīgās darbības vai tāda paša rakstura atsevišķas darbības, ko izpilda laika gaitā, izpilda to pašu līgumslēdzēju pušu starpā, 3. un 4. pantu piemēro tikai tad, ja izpilda pirmo darbību. Tomēr, ja vairāk nekā gadu nav veikta neviena tāda paša rakstura darbība, nākošo darbību uzskata par pirmo jaunajā darbību sērijā un attiecīgi piemēro 3. un 4. pantu.”

5

Minētās direktīvas 2. pantā “Definīcijas” ir paredzēts:

“Šajā direktīvā:

[..].”

6

Šīs direktīvas 3. pants “Informācija patērētājam pirms distances līguma noslēgšanas” ir formulēts šādi:

“1.   Laikus, pirms patērētājs ir uzņēmies jebkura distances līguma saistības, viņam sniedz šādu informāciju par:

[..]

[..].

2.   Šā panta 1. punktā minētās ziņas, kuru komerciālais nolūks ir jāpaskaidro, sniedz skaidri un saprotami jebkurā veidā, kas atbilst izmantotajiem distances saziņas līdzekļiem, jo īpaši ievērojot komercdarījumu godprātības principus un principus, kas reglamentē tādu personu aizsardzību, kuras, ievērojot dalībvalstu likumus, nevar dot savu piekrišanu, piemēram, nepilngadīgie.

[..]”

7

Direktīvas 2002/65 6. pantā “Atteikuma tiesības” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka patērētājam ir 14 kalendāra dienas, lai atkāptos no līguma bez līgumsoda un bez iemesla paziņošanas. [..]

Atteikuma termiņu sāk skaitīt:

[..]

3.   Dalībvalstis var noteikt, ka atteikuma tiesības neattiecas uz:

[..].”

8

Bürgerliches Gesetzbuch (Civilkodekss, turpmāk tekstā – “BGB”) 312.b panta 1. punkts – redakcijā, kas bija spēkā pamatlietas faktu laikā, – bija formulēts šādi:

““Distances līgumi” ir līgumi par preču piegādi vai pakalpojumu, tostarp finanšu pakalpojumu, sniegšanu, kas noslēgti starp piegādātāju un patērētāju, izmantojot tikai attālinātas saziņas līdzekļus, ja vien līgums ir noslēgts tālpārdošanas vai attālinātas pakalpojumu sniegšanas sistēmas ietvaros. “Finanšu pakalpojumi” pirmā teikuma izpratnē ir jebkuri bankas, kredīta, apdrošināšanas, individuālo pensiju, ieguldījumu vai maksājumu rakstura pakalpojumi.”

9

BGB 312.d pantā bija atzītas patērētāja, kas noslēdzis distances līgumu, atteikuma tiesības un būtībā precizēts, ka atteikuma termiņu skaita no brīža, kad ir izpildīts informēšanas pienākums, bet pakalpojumu sniegšanas gadījumā – no līguma noslēgšanas dienas.

10

Saskaņā ar BGB 495. panta 1. punktu:

“Patēriņa kredītlīguma gadījumā aizņēmējam ir [..] noteiktās atteikuma tiesības.”

11

BGB 312.b un 312.d panta saturs tika grozīts ar 2013. gada 20. septembraGesetz zur Umsetzung der Verbraucherrechterichtlinie und zur Änderung des Gesetzes zur Regelung der Wohnungsvermittlung (Likums par Patērētāju tiesību aizsardzības direktīvas īstenošanu un grozījumiem Likumā par nekustamā īpašuma aģentūru regulēšanu) (BGBl. 2013 I, 3642. lpp.). Tomēr Einführungsgesetz zum Bürgerlichen Gesetzbuch (Civilkodeksa ievadlikums) 229. panta 32. punktā ir paredzēts, ka šie BGB grozījumi neattiecas uz līgumiem, kas noslēgti pirms 2014. gada 13. jūnija. Turklāt no minētā 229. panta 32. punkta izriet, ka patērētāja atteikuma tiesības attiecībā uz līgumiem par finanšu pakalpojumiem neizbeidzas, ja – attiecībā uz distances līgumiem, kas noslēgti pirms 2014. gada 13. jūnija, – patērētājs nav ticis informēts par savām atteikuma tiesībām vai tas nav izdarīts atbilstoši to tiesību normu prasībām, kuras bija spēkā līguma noslēgšanas dienā.

12

BGB 495. panta 1. punktā – redakcijā, kas bija piemērojama no 2002. gada 1. augusta līdz 2014. gada 12. jūnijam, – bija noteikts:

“Patēriņa kredītlīguma gadījumā aizņēmējam ir 355. pantā noteiktās atteikuma tiesības.”

13

BGB 355. panta 3. punktā – redakcijā, kas bija piemērojama pamatlietas faktu rašanās laikā, – bija noteikts:

“Atteikuma tiesības izbeidzas, kad apritējuši seši mēneši no līguma noslēgšanas. Preču piegādes gadījumā termiņu skaita no dienas, kad pircējs tās ir saņēmis. Atkāpjoties no pirmā teikuma, atteikuma tiesības neizbeidzas, ja patērētājs nav pienācīgi informēts par savām atteikuma tiesībām, un distances līguma par finanšu pakalpojumiem gadījumā tās neizbeidzas arī tad, ja piegādātājs nav izpildījis savus 312.c panta 2. punkta 1. apakšpunktā noteiktos informēšanas pienākumus.”

14

1994. gada 1. jūlijā un 17. jūlijā un 1999. gada 4. novembrī KH un kredītiestāde, kuras tiesību pārņēmēja ir Sparkasse Südholstein, noslēdza trīs aizdevuma līgumus. Pirmais līgums, kura pamatsumma bija 114000 Vācijas marku (DEM) (aptuveni 57000 EUR) un procentu likme –6,95 %, bija paredzēts nekustamā īpašuma iegādes finansēšanai, un kā nodrošinājums tika izmantota nekustamā īpašuma tiesību ķīla. Arī otrais līgums, kura pamatsumma bija 112000 DEM (aptuveni 56000 EUR) un procentu likme –5,7 %, bija paredzēts nekustamā īpašuma iegādes finansēšanai, un kā nodrošinājums tika izmantota nekustamā īpašuma tiesību ķīla. Trešais līgums, kura pamatsumma bija 30000 DEM (aptuveni 15000 EUR) un procentu likme –6,6 %, bija paredzēts patēriņa preču iegādes finansēšanai.

15

Šajos līgumos iekļautās klauzulās bija paredzēts, ka katrai līguma pusei ir tiesības pēc konkrēta laikposma lūgt sākotnēji pielīgtās procentu likmes pielāgošanu un ka nevienošanās gadījumā kredītiestāde var piemērot mainīgu procentu likmi, kas līdzīga likmei, kura piemērojama šā veida līgumiem.

16

Atbilstoši šīm klauzulām līguma puses laikā no 2008. līdz 2010. gadam noslēdza trīs līguma grozījumus par gada procentu likmju atjaunināšanu, izmantojot tikai attālinātas saziņas paņēmienus. Šo grozījumu pieņemšanas gaitā Sparkasse Südholstein neinformēja KH par to, ka viņa var izmantot atteikuma tiesības.

17

Ar 2015. gada 2. septembra paziņojumu, ko Sparkasse Südholstein saņēma 2015. gada 8. septembrī, KH to informēja, ka viņa plāno atkāpties no minētajiem grozījumiem. Uzsvērusi, ka katrs no šiem grozījumiem ir uzskatāms par distances līgumu, viņa apgalvoja, ka, tā kā viņa nebija informēta par savām atteikuma tiesībām, viņai joprojām ir iespēja atkāpties no līguma, pamatojoties uz BGB 495. panta 1. punktu vai – pakārtoti – uz BGB 312.d panta 1. punktu.

18

KH cēla prasību Landgericht Kiel (Ķīles apgabaltiesa, Vācija), lūdzot atzīt, ka līdz ar atkāpšanos no otrā un trešā līguma grozījumiem esot kopumā zudusi līguma pušu vienošanās par šajos grozījumos pielīgtajām procentu likmēm, un piespriest Sparkasse Südholstein atmaksāt viņai procentu maksājumu, pamatsummas atmaksas un kontu apkalpošanas maksu summas, kas samaksātas kopš šo grozījumu noslēgšanas, kā arī samaksāt viņai kompensāciju.

19

Sparkasse Südholstein lūdza šo prasību noraidīt, apgalvojot, ka KH nebija atteikuma tiesību attiecībā uz šiem grozījumiem. Proti, šī kredītiestāde norāda, ka sākotnējie līgumi netika noslēgti, izmantojot attālinātas saziņas paņēmienus, un neesot iespējams atsevišķi atkāpties no grozījumiem, kuros nav runa par citiem finanšu pakalpojumiem. Pakārtoti – ja KH izdarītā atkāpšanās būtu spēkā, tās vienīgās sekas būtu grozījumu atcelšana, nevis sākotnējā līguma atcelšana, un turpmāk būtu maksājami procenti pēc mainīgas likmes, kā paredzēts līgumā.

20

Iesniedzējtiesa norāda, ka pamatlietas iznākums ir atkarīgs no atbildēm uz jautājumiem, vai šie grozījumi ir uzskatāmi par tādiem, kas, pirmkārt, noslēgti, izmantojot piegādātāja organizētu tālpārdošanas vai pakalpojumu sniegšanas sistēmu Direktīvas 2002/65 2. panta a) punkta izpratnē, un, otrkārt, ietilpst šajā pašā normā minētajā jēdzienā “līgums par finanšu pakalpojumiem”. Konkrētāk, iesniedzējtiesa uzsver, ka atbilde uz šo otro jautājumu esot nepieciešama, lai pamatlietā attiecīgā gadījumā varētu piemērot BGB 312.b panta 1. punktu, kā arī BGB 312.d panta 1. un 2. punktu, un piebilst, ka pēc Vācijas likumdevēju gribas BGB 312.b panta 1. punkta pirmajā teikumā minētais jēdziens “līgums par pakalpojumu sniegšanu, ieskaitot finanšu pakalpojumus” esot jāinterpretē atbilstoši Direktīvai 2002/65.

21

Šādos apstākļos Landgericht Kiel (Ķīles apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

22

Ar otro jautājumu, kas izskatāms vispirms, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2002/65 2. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka aizdevuma līguma grozījums ietilpst jēdzienā “līgums par finanšu pakalpojumiem” šīs normas izpratnē, ja ar grozījumu tiek mainīta tikai sākotnējā procentu likme – bez aizdevuma līguma termiņa pagarināšanas un izmaiņām aizdevuma pamatsummā – un ja aizdevuma līguma sākotnējās klauzulās ir paredzēts šāds grozījums vai – nevienošanās gadījumā – mainīgas procentu likmes piemērošana.

23

Vispirms – līdzīgi kā ģenerāladvokāte to ir darījusi secinājumu 45. punktā – ir jānorāda, ka principā Direktīvā 2002/65 ir paredzēta tajā reglamentēto aspektu pilnīga saskaņošana un ka tādēļ tās noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, lai interpretācija būtu vienveidīga visās dalībvalstīs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 11. septembris, Romano, C‑143/18, EU:C:2019:701, 34. un 55. punkts).

24

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa prasībām izriet, ka Savienības tiesību normas formulējums, kurā nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu tās saturu un piemērošanas jomu, visā Savienībā tostarp ir interpretējams autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā ne tikai šīs tiesību normas formulējumu, bet arī tās kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi (spriedums, 2019. gada 23. maijs, WB, C‑658/17, EU:C:2019:444, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

25

Attiecībā uz Direktīvas 2002/65 2. panta a) punktā minētā jēdziena “līgums par finanšu pakalpojumiem” formulējumu jānorāda, ka tajā ietvertā norāde uz “finanšu pakalpojumiem” ir uzskatāma par šā jēdziena diferencējošu elementu, jo ar to tiek identificēta konkrēta līgumu kategorija.

26

Jēdziens “finanšu pakalpojums” šīs direktīvas 2. panta b) punktā ir definēts kā jebkurš bankas, kredīta, apdrošināšanas, personālo pensiju, ieguldījumu vai maksājumu rakstura pakalpojums.

27

Konkrētāk, attiecībā uz kredīta līgumu Tiesai jau ir bijusi iespēja precizēt, ka šādu līgumu raksturojošā saistība ir pati aizdotās summas piešķiršana, bet aizņēmēja saistība atdot aizdoto summu ir tikai aizdevēja saistības izpildījuma sekas (spriedums, 2017. gada 15. jūnijs, Kareda, C‑249/16, EU:C:2017:472, 41. punkts).

28

Turpinot – kā pareizi norādījusi gan iesniedzējtiesa, gan ģenerāladvokāte secinājumu 41. punktā, attiecībā uz Direktīvas 2002/65 2. panta a) punkta kontekstu nākas konstatēt, ka tad, ja līgumā par finanšu pakalpojumiem ir ietverts sākotnējais līgums par pakalpojumiem, kam seko secīgas darbības vai tāda paša rakstura atsevišķu darbību sērija, kuru veic laika gaitā, saskaņā ar tās 1. panta 2. punkta pirmo daļu šīs direktīvas noteikumi ir piemērojami tikai sākotnējam līgumam. Minētās direktīvas 17. apsvēruma otrajā teikumā šajā ziņā ir precizēts, ka jaunu elementu pievienošana sākotnējam līgumam nav “darbība”, bet papildu līgums, uz ko attiecas šī direktīva.

29

Tomēr, ņemot vērā šajā 17. apsvērumā sniegtos darbību piemērus, ir uzskatāms – tas, ka ar grozījumu tiek noteikta jauna procentu likme, tādējādi izpildot jau sākotnējā līgumā iekļauto pārskatīšanas klauzulu, kurā ir arī paredzēts, ka nevienošanās gadījumā automātiski ir piemērojama rezerves klauzula, kurā noteikta mainīga procentu likme, nav uzskatāms nedz par darbību Direktīvas 2002/65 1. panta 2. punkta pirmās daļas izpratnē, nedz par sākotnējā līguma papildināšanu ar jauniem elementiem.

30

Tādējādi gan no Direktīvas 2002/65 2. panta a) punkta gramatiskās interpretācijas, gan no tās sistemātiskas interpretācijas izriet, ka “līgums par finanšu pakalpojumiem” ir uzskatāms par līgumu, kurā paredzēta šādu pakalpojumu sniegšana. Tomēr šis nosacījums nav izpildīts gadījumā, kad – kā tas ir pamatlietā – attiecīgajā grozījumā tikai tiek pielāgota likme procentiem, kas maksājami kā pretizpildījums par iepriekš pielīgtu pakalpojumu.

31

Šādu interpretāciju apstiprina citu Direktīvas 2002/65 normu izvērtējums, no kura izriet, ka tā principā attiecas uz ikvienu vienošanos par raksturīgām piegādātāja saistībām. Tā minētās direktīvas 3. pantā konkrēti ir paredzēts, ka patērētājam sniedz pilnīgu informāciju par piegādātāja identitāti vai finanšu pakalpojuma galvenajām īpašībām, tostarp atteikuma tiesību esamību vai neesamību. Tomēr gadījumā, kad grozījums attiecas tikai uz procentu likmi, patērētāja atkārtotai informēšanai par šiem aspektiem nebūtu praktiskas nozīmes.

32

Visbeidzot, attiecībā uz Direktīvas 2002/65 mērķi ir konstatējams – kā jau teikts tās 3. un 13. apsvērumā –, ka tās mērķis ir patērētāju tiesību aizsardzības nodrošināšana augstā līmenī, lai veicinātu patērētāju uzticēšanos tālpārdošanai un nodrošinātu finanšu pakalpojumu brīvu apriti.

33

Tomēr nav tā, ka no šāda mērķa automātiski izrietētu nepieciešamība ikvienā gadījumā, kad, pamatojoties uz aizdevuma līguma sākotnēju klauzulu, tiek pieņemts līguma grozījums, kurā noteikta jauna procentu likme, šo grozījumu kvalificēt kā jaunu līgumu par finanšu pakalpojumiem.

34

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2002/65 2. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka aizdevuma līguma grozījums neietilpst jēdzienā “līgums par finanšu pakalpojumiem” šīs normas izpratnē, ja ar grozījumu tiek mainīta tikai sākotnējā procentu likme – bez aizdevuma līguma termiņa pagarināšanas un izmaiņām aizdevuma pamatsummā – un ja aizdevuma līguma sākotnējās klauzulās ir paredzēts šāds grozījums vai – nevienošanās gadījumā – mainīgas procentu likmes piemērošana.

35

Ņemot vērā uz otro jautājumu sniegto atbildi, uz pirmo jautājumu nav jāatbild.

36

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/65/EK (2002. gada 23. septembris) par patēriņa finanšu pakalpojumu tālpārdošanu un grozījumiem Padomes Direktīvā 90/619/EEK un Direktīvās 97/7/EK un 98/27/EK 2. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka aizdevuma līguma grozījums neietilpst jēdzienā “līgums par finanšu pakalpojumiem” šīs normas izpratnē, ja ar grozījumu tiek mainīta tikai sākotnējā procentu likme – bez aizdevuma līguma termiņa pagarināšanas un izmaiņām aizdevuma pamatsummā – un ja aizdevuma līguma sākotnējās klauzulās ir paredzēts šāds grozījums vai – nevienošanās gadījumā – mainīgas procentu likmes piemērošana.