–

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér un G. Koós, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – L. Havas un J. Jokubauskaitė, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Sesto direktīvu 77/388/EEK (1977. gada 17. maijs) par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV 1977, L 145, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”), un Padomes Direktīvu 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp EUROVIA Ipari, Kereskedelmi, Szállítmányozási és Idegenforgalmi Kft. (turpmāk tekstā – “Eurovia”) un Nemzeti Adó‑ és Vámhivatal Fellebbviteli Igazgatósága (Valsts nodokļu un muitas administrācijas Sūdzību nodaļa, Ungārija) (turpmāk tekstā – “nodokļu administrācija”) par pēdējās minētas lēmuma, piemērojot noilgumu, Eurovia atteikt tiesības atskaitīt priekšnodoklī samaksāto pievienotās vērtības nodokli (turpmāk tekstā – “PVN”) likumību.

3

Sestās direktīvas 10. pantā bija paredzēts:

“1.   [Šajā direktīvā]:

2.   Darbība, par kuru jāmaksā nodoklis, notiek, un nodoklis kļūst iekasējams tad, kad preces ir piegādātas vai pakalpojumi ir sniegti. [..] pakalpojumu sniegšanu, kas rada vēlākus rēķinu pārskatus vai maksājumus, uzskata par pabeigtu, kad beidzas laiks, uz kuru attiecas šādi rēķinu pārskati vai maksājumi.

[..]

Neatkarīgi no iepriekš izklāstītajiem noteikumiem dalībvalstis var noteikt, ka dažiem darījumiem vai nodokļa maksātāju kategorijām nodoklis kļūst iekasējams vai nu:

[..]”

4

Šīs direktīvas 17. pantā bija paredzēts:

“1.   Atskaitīšanas tiesības rodas brīdī, kad atskaitāmais nodoklis kļūst iekasējams.

2.   Ja preces un pakalpojumus nodokļa maksātājs izmanto ar nodokli apliekamiem darījumiem, viņam ir tiesības atskaitīt no nodokļa, kurš viņam jāmaksā:

[..].”

5

Minētās direktīvas 18. pantā bija precizēts:

“1.   Lai īstenotu savas atskaitīšanas tiesības, nodokļa maksātājam:

[..]

2.   Nodokļa maksātājs īsteno atskaitīšanu, no kopējās pievienotās vērtības nodokļa summas, kas maksājama par attiecīgo taksācijas periodu, atņemot kopējo nodokļa summu, par kuru tajā pašā periodā atbilstīgi 1. punkta noteikumiem radušās un ir īstenojamas atskaitīšanas tiesības.

[..]”

6

Direktīvas 2006/112 411. panta 1. punktā it īpaši ir paredzēts, ka Sestā direktīva tiek atcelta. Saskaņā ar šī panta 2. punktu atsauces uz Sesto direktīvu uzskata par atsaucēm uz attiecīgajām Direktīvas 2006/112 normām.

7

Direktīvas 2006/112 62. panta 1) un 2) punktā ir pārņemti attiecīgi Sestās direktīvas 10. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkts. Direktīvas 2006/112 63. pantā identiski ir pārņemts šī 10. panta 2. punkta pirmās daļas pirmā teikuma formulējums, savukārt Direktīvas 2006/112 64. panta 1. punktā bez grozījumiem pēc būtības ir pārņemts šīs pirmās daļas otrā teikuma formulējums, un Direktīvas 2006/112 66. panta pirmās daļas a)–c) apakšpunktā būtībā ir ietverti tādi paši precizējumi kā tie, kas ir norādīti Sestās direktīvas 10. panta 2. punkta trešās daļas no pirmā līdz trešajam ievilkumam.

8

Direktīvas 2006/112 167. pantā identiski ir pārņemts Sestās direktīvas 17. panta 1. punkta formulējums un Direktīvas 2006/112 168. pants būtībā atbilst šī 17. panta 2. punkta a) apakšpunktam.

9

Direktīvas 2006/112 178. pantā un 179. panta pirmajā daļā būtībā ir pārņemti attiecīgi Sestās direktīvas 18. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 18. panta 2. punkta pirmās daļas noteikumi.

10

Az általános forgalmi adóról szóló 1992. évi LXXIV. törvény (1992. gada Likums Nr. LXXIV par pievienotās vērtības nodokli) (Magyar Közlöny 1992/128 (XII. 19.)) redakcijā, kas bija piemērojama laikā, kad tika sniegts pamatlietā aplūkotais pakalpojums (turpmāk tekstā – “agrākais Likums par PVN”), 16. pantā bija paredzēts:

“(1)   Ja vien 17. un 18. pantā nav noteikts citādi, preču piegādes un pakalpojumu sniegšanas gadījumā nodoklis kļūst iekasējams izpildes brīdī vai attiecīgi daļējas izpildes brīdī ([..] “izpilde”).

(2)   Ja vien šajā likumā nav noteikts citādi, izpildes brīdis tiek noteikts saskaņā ar Civilkodeksu.”

11

Agrākā Likuma par PVN 32. pantā bija noteikts:

“(1)   34. pantā norādītajam nodokļa maksātājam ir tiesības atskaitīt no nodokļa summas, kas viņam jāmaksā:

12

Atbilstoši agrākā Likuma par PVN 35. pantam:

“(1)   Ja vien Likumā par nodokļu uzlikšanas kārtību nav paredzēts citādi, tiesības uz nodokļa atskaitīšanu var īstenot tikai tad, ja ir dokumenti, kuri apliecina iepriekš samaksātā nodokļa summu. Par tādiem tiek uzskatīti šādi dokumenti:

13

Az általános forgalmi adóról szóló 2007. évi CXXVII. törvény (2007. gada Likums Nr. CXXVII par pievienotās vērtības nodokli) (Magyar Közlöny 2007/155 (XI. 16.)) redakcijā, kas bija piemērojama datumā, kad izdots pamatlietā aplūkotais rēķins (turpmāk tekstā – “Likums par PVN”), 55. panta 1. punktā bija paredzēts, ka “pienākums maksāt nodokli rodas brīdī, kad notiek fakts, ar kuru tiek īstenots ar nodokli apliekamais darījums (turpmāk tekstā – “izpilde”)”.

14

Likuma par PVN 119. panta 1. punktā bija noteikts – “ja vien likumā nav noteikts citādi, tiesības uz nodokļa atskaitīšanu rodas brīdī, kad ir jānosaka maksājamais nodoklis, kas atbilst priekšnodoklim (120. pants)”.

15

Atbilstoši Likuma par PVN 120. pantam:

“Ciktāl nodokļu maksātājs lieto vai citādi izmanto preces vai pakalpojumus – un kā tādam –, lai veiktu ar nodokli apliktu preču vai pakalpojumu piegādes, tam ir tiesības atskaitīt no nodokļa summas, kas tam ir jāmaksā:

16

Likuma par PVN 127. pantā bija noteikts:

“(1)   Objektīvs tiesību uz atskaitīšanu īstenošanas priekšnoteikums ir tas, ka nodokļu maksātājam personiski ir:

17

Az adózás rendjéről szóló 2003. évi XCII. törvény (2003. gada Likums Nr. XCII par nodokļu procesa kodeksu) (Magyar Közlöny 2003/131 (XI. 14.)) 164. pantā ir paredzēts:

“(1)   Tiesības uz nodokļa konstatēšanu noilgst, kad ir pagājuši pieci gadi pēc tā kalendārā gada pēdējās dienas, kurā vajadzēja nodokli deklarēt, vai tad, ja nav iesniegta deklarācija, kurā vajadzēja samaksāt nodokli. Tiesības lūgt valsts atbalstu un tiesības lūgt pārmaksāto summu atmaksāšanu noilgst – ja vien šajā likumā nav noteikts citādi –, kad ir pagājuši pieci gadi pēc tā kalendārā gada pēdējās dienas, kurā šīs tiesības radās.”

18

1996. gada 12. novembrī un 1997. gada 17. septembrīEurovia noslēdza ar kādu komercsabiedrību (turpmāk tekstā – “komersants”) uzņēmuma līgumus par gaisa telekomunikāciju tīkla būvdarbiem. Tā kā starp Eurovia un komersantu radās strīds par cenas apmēru, Eurovia pēdējam minētajam samaksāja tikai daļu no šīs summas.

19

Tad komersants uzsāka tiesvedību, kurā tika pieņemts Fővárosi Ítélőtábla (Galvaspilsētas Budapeštas apgabala apelācijas tiesa, Ungārija) 2004. gada 17. septembra nolēmums, ar kuru Eurovia tika piespriests samaksāt 19703394 Ungārijas forintu (HUF) (aptuveni 59000 EUR) kopā ar procentiem, un tas tika apstiprināts ar Legfelsőbb Bíróság (Augstākā tiesa, Ungārija) 2010. gada 5. oktobra spriedumu. Izpildes procedūras iznākumā Eurovia samaksāja šo summu.

20

2011. gada 15. jūnijā pēc Eurovia lūguma komersants izrakstīja rēķinu, kurā kā pamatlietā aplūkotā darījuma izpildes datums bija norādīts 2011. gada 6. jūnijs. Deklarācijā par 2011. gada otro ceturksni Eurovia, pamatojoties uz šo rēķinu, atskaitīja PVN summu 3940679 HUF (aptuveni 11800 EUR) apmērā.

21

Pēc iepriekšējas samaksas pārbaudes veikšanas nodokļu administrācija konstatēja, ka Eurovia ir nepamatoti veikusi šo atskaitījumu, un piemēroja tai nodokļa sodu 394000 HUF (aptuveni 1200 EUR) apmērā. Šī administrācija uzskata, ka saskaņā ar agrākā Likuma par PVN 36. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 16. panta 15. punktu noilguma termiņa sākums esot 2004. gada 31. decembris, tādējādi tiesības uz priekšnodoklī samaksātā PVN atmaksāšanu esot beigušās 2009. gada 31. decembrī.

22

Pēc Eurovia celtās prasības par šo lēmumu Kúria (agrāk – Legfelsőbb Bíróság) (Augstākā tiesa, Ungārija) to atcēla ar 2014. gadā pieņemtu nolēmumu, pamatojoties uz to, ka agrākā Likuma par PVN 16. panta 15. punkts nebija piemērojams un ka pamatlietā aplūkotā darījuma izpildes datums bija jānosaka, piemērojot likuma vispārīgos noteikumus.

23

Jaunā procedūrā nodokļu administrācija, pamatojoties uz Fővárosi Ítélőtábla (Galvaspilsētas Budapeštas apgabala apelācijas tiesa) 2004. gada 17. septembra lēmumu, noteica, ka pamatlietā aplūkotā darījuma izpildes datums ir 1998. gada 16. novembris, un apstrīdēja tiesības uz PVN atskaitīšanu, pamatojoties uz to noilgumu, jo agrākais likums par PVN saistīja tiesību uz nodokļa atskaitīšanu rašanās datumu ar datumu, kurā šis nodoklis kļūst iekasējams no piegādātāja. Tā kā pamatlietā aplūkotā darījuma izpilde faktiski notika 1998. gada 16. novembrī, uzņēmēja izrakstītajā rēķinā esot bijis kļūdains datums, jo darījuma “izpildes” jēdziens attiecoties nevis uz tā samaksas datumu, bet gan uz tā konkrētas izpildes datumu.

24

Eurovia cēla prasību par šo jauno lēmumu, it īpaši norādot, ka tiesības uz PVN atskaitīšanu nerodas, kamēr nav izsniegts rēķins. Šī prasība pirmajā instancē tika noraidīta, pamatojoties it īpaši uz to, ka nav ticis apstrīdēts, ka komersants ir izpildījis pienākumus, kas tam ir atbilstoši ar Eurovia kopš 1998. gada noslēgtajiem līgumiem, un ka nodokļu administrācija līdz ar to ir pamatoti uzskatījusi, ka tiesībām uz PVN atskaitīšanu ir iestājies noilgums.

25

Eurovia iesniedza kasācijas sūdzību Kúria (Augstākā tiesa), iesniedzējtiesā, it īpaši norādot, ka rēķina neesamības gadījumā tā neesot varējusi atsaukties uz savām tiesībām uz PVN atskaitīšanu tik ilgi, kamēr nebija izpildīti šo tiesību uz nodokļa atskaitīšanu īstenošanas nosacījumi, noilguma termiņš neesot sācies un esot pastāvējusi nedrošība par parāda summu, kas liedza izpildīt pienākumu izrakstīt rēķinu. Nodokļu administrācija lūdz noraidīt kasācijas sūdzību.

26

Iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai strīda starp lietas dalībniekiem par rēķina izrakstīšanu par pakalpojuma cenu gadījumā, ja šī cena ir noteikta ar tiesas nolēmumu un rēķins ir izrakstīts tikai pēc tam, kad tā faktiski bija samaksāta, ir iespējams neņemt vērā Sestajā direktīvā un Direktīvā 2006/112 ietverto noteikumu par attiecīgā darījuma izpildi un tā aplikšanu ar nodokli un vai ir iespējams atkāpties no valsts tiesību aktiem par tiesību uz PVN atskaitīšanu noilgumu.

27

Šajā gadījumā strīda starp lietas dalībniekiem dēļ rēķins tika izrakstīts tikai 2011. gadā. Tādējādi šī tiesa uzskata, ka Eurovia tiesības uz PVN atskaitīšanu esot varējušas rasties tikai tajā brīdī un ka šo tiesību uz nodokļa atskaitīšanu īstenošanai piemērojamais termiņš esot jāaprēķina no brīža, kad pamatlietā aplūkotā PVN summa tika pārskaitīta Valsts kasei un kad tika izrakstīts rēķins. Nodokļu administrācijas nostāja tai šķiet pretrunā PVN neitralitātes principam, jo tiesību uz PVN atskaitīšanu izmantošana tiek atteikta tāpēc, ka darījuma izpildes datums tiek interpretēts šauri, neņemot vērā šīs lietas īpatnības.

28

Tā arī jautā, vai tas, ka Eurovia pēc savas gribas nav izpildījusi samaksas pienākumu, kas ir aizkavējis rēķina sagatavošanu, var ietekmēt tās tiesību uz PVN atskaitīšanu īstenošanu.

29

Šādos apstākļos Kúria (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

30

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesai ir kompetence interpretēt Savienības tiesības attiecībā uz to piemērošanu dalībvalstī tikai, sākot no tās pievienošanās datuma Eiropas Savienībai (spriedumi, 2006. gada 10. janvāris, Ynos, C‑302/04, EU:C:2006:9, 36. punkts, kā arī 2018. gada 27. jūnijs, Varna Holideis, C‑364/17, EU:C:2018:500, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

No tā izriet tostarp, ka Tiesas kompetencē neietilpst Savienības direktīvu par PVN interpretēšana, ja pamatlietā aplūkotais attiecīgais nodokļu iekasēšanas periods ir pirms attiecīgās dalībvalsts pievienošanās Savienībai (spriedums, 2018. gada 27. jūnijs, Varna Holideis, C‑364/17, EU:C:2018:500, 18. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Saskaņā ar iesniedzējtiesas lēmumu pakalpojumu sniegšana, attiecībā uz kuru tika īstenotas pamatlietā aplūkotās tiesības uz PVN atskaitīšanu, notika 1998. gada 16. novembrī, proti, pirms Ungārijas pievienošanās Savienībai 2004. gada 1. maijā.

33

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Sestās direktīvas 10. panta 2. punkta pirmās daļas pirmo teikumu un Direktīvas 2006/112 63. pantu darbība, par kuru jāmaksā nodoklis, ir preču piegāde vai pakalpojumu sniegšana, un PVN kļūst iekasējams brīdī, kad tiek veikta šī preču piegāde vai tiek sniegti pakalpojumi.

34

Līdz ar to, pieņemot, ka pamatlietā aplūkoto pakalpojumu sniegšanu regulē tādas tiesību normas, kādas ir paredzētas Sestajā direktīvā, šī sniegšana ir notikusi un PVN ir kļuvis iekasējams pirms Ungārijas pievienošanās Savienībai (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 27. jūnijs, Varna Holideis, C‑364/17, EU:C:2018:500, 21. punkts).

35

Šajā ziņā jāpiebilst, pirmkārt, ka nešķiet, ka minētais pakalpojums būtu radījis turpmākus rēķinu pārskatus vai [secīgus] maksājumus Sestās direktīvas 10. panta 2. punkta pirmās daļas otrā teikuma vai Direktīvas 2006/112 64. panta 1. punkta izpratnē, kas ļautu uzskatīt, ka viens un tas pats pakalpojums ir sniegts katra tā laikposma beigās, uz kuru attiecas katrs rēķinu pārskats vai katrs maksājums.

36

Protams, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Eurovia sākotnēji samaksāja tikai daļu no cenas, kas bija jāmaksā par pamatlietā aplūkoto pakalpojumu, un tikai pēc tam, kad 2010. gadā tiesas ceļā tika galīgi noteikta kopējā maksājamā summa, Eurovia samaksāja visu šo cenu. Tomēr no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlietā nav jāizlemj jautājums par to, vai uz šādiem apstākļiem var attiekties šīs tiesību normas, bet tas ir par to, vai nodokļu administrācijai bija pamats uzskatīt, ka Eurovia noteiktais tiesību atskaitīt par šo pakalpojumu samaksāto PVN noilguma termiņš varēja sākties, pirms tika izsniegts rēķins par šo pakalpojumu.

37

Līdz ar to tas, ka Eurovia samaksāja visu cenu, kas jāmaksā par pamatlietā aplūkoto pakalpojumu sniegšanu, tikai 2011. gadā, neietekmē šī sprieduma 34. punktā veikto konstatējumu.

38

Otrkārt, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu neizriet, ka pamatlietā būtu runa par tādu situāciju, kāda ir paredzēta Sestās direktīvas 10. panta 2. punkta trešās daļas pirmajā līdz trešajā ievilkumā, kā arī Direktīvas 2006/112 66. panta pirmās daļas a)–c) punktā, kurā nodokļa iekasējamība tiek balstīta uz rēķina izsniegšanu, samaksas iekasēšanu vai konkrēta termiņa izbeigšanos, kas sākas no datuma, kurā notikusi darbība, par kuru jāmaksā nodoklis saskaņā ar valsts tiesību normām, kas ir pieņemtas, pamatojoties uz vienu no šīm tiesību normām.

39

Attiecībā uz gan Sestajā direktīvā, gan Direktīvā 2006/112 paredzētajām tiesībām uz nodokļa atskaitīšanu – gan materiālā, gan laika ziņā tās ir tieši saistītas ar PVN, kas iepriekš maksājams vai samaksāts par precēm un pakalpojumiem, iekasējamību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 27. jūnijs, Varna Holideis, C‑364/17, EU:C:2018:500, 22. punkts).

40

Proti, nodokļu maksātāju tiesības no maksājamā PVN atskaitīt PVN, kas ir jāmaksā vai kas jau iepriekš kā priekšnodoklis ir samaksāts par iegādātajām precēm un saņemtajiem pakalpojumiem, ir ar Savienības tiesību aktiem izveidotās kopējās PVN sistēmas pamatprincips. Kā Tiesa vairākkārt ir uzsvērusi, tiesības uz nodokļa atskaitīšanu, kas bija paredzētas Sestās direktīvas 17.–20. pantā un kas tagad ir paredzētas Direktīvas 2006/112 167. un nākamajos pantos, ir PVN mehānisma neatņemama sastāvdaļa un principā nevar tikt ierobežotas. It īpaši šīs tiesības nekavējoties ir izmantojamas attiecībā uz visiem ar darījumiem saistītajiem priekšnodokļiem (skat. spriedumus, 2010. gada 29. jūlijs, Profaktor Kulesza, Frankowski, Jóźwiak, Orłowski, C‑188/09, EU:C:2010:454, 19. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2018. gada 27. jūnijs, Varna Holideis, C‑364/17, EU:C:2018:500, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Kā paredzēts Sestās direktīvas 17. panta 1. punktā un 18. panta 2. punkta pirmajā daļā, kuru būtība ir pārņemta Direktīvas 2006/112 167. pantā un 179. panta pirmajā daļā, tiesības uz PVN atskaitīšanu principā tiek īstenotas tajā pašā laikposmā, kurā tās ir radušās, proti, brīdī, kad nodoklis kļūst iekasējams (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 8. maijs, Ecotrade, C‑95/07 un C‑96/07, EU:C:2008:267, 41. punkts, kā arī 2018. gada 27. jūnijs, Varna Holideis, C‑364/17, EU:C:2018:500, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

No tā izriet, ka saskaņā ar šī sprieduma 30. un 31. punktā atgādināto judikatūru Tiesas kompetencē nav atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem, jo tie attiecas uz atskaitīšanas tiesību īstenošanu saistībā ar pakalpojumu sniegšanu, kas notikusi pirms Ungārijas pievienošanās Savienībai (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 27. jūnijs, Varna Holideis, C‑364/17, EU:C:2018:500, 25. punkts).

43

Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka vienīgi tas, ka pastāv kāds elements, kas ir vēlāks par attiecīgās dalībvalsts pievienošanās Savienībai datumu un kas attiecas uz apstākļiem pirms šī datuma, un kas ir tā sekas, nav pietiekami, lai Tiesai būtu kompetence atbildēt uz prejudiciālajiem jautājumiem, kas attiecas uz direktīvas interpretāciju (spriedums, 2018. gada 27. jūnijs, Varna Holideis, C‑364/17, EU:C:2018:500, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Līdz ar to tas, ka precīza cena, kas ir jāmaksā par pamatlietā aplūkoto pakalpojumu sniegšanu, tika noteikta tikai pēc Ungārijas pievienošanās Savienībai un ka līdz ar to tikai pēc šī datuma tika samaksāta visa šī maksa un tika izsniegts rēķins par šo pakalpojumu, uz kuru pamatojoties tika īstenotas pamatlietā aplūkotās tiesības uz nodokļa atskaitīšanu, šīs lietas apstākļos nevar radīt Tiesas kompetenci interpretēt Sesto direktīvu vai Direktīvu 2006/112, jo visi šie fakti nedalāmi ir saistīti ar pakalpojumu sniegšanu, attiecībā uz ko ir skaidrs, ka tā ir notikusi pirms pievienošanās (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 27. jūnijs, Varna Holideis, C‑364/17, EU:C:2018:500, 31. punkts).

45

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Tiesas kompetencē nav atbildēt uz Kúria (Augstākā tiesa) uzdotajiem jautājumiem.

46

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež:

Eiropas Savienības Tiesas kompetencē nav sniegt atbildi uz Kúria (Augstākā tiesa, Bulgārija) uzdotajiem jautājumiem.