1.

Ar apelācijas sūdzību apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2018. gada 8. novembra spriedumu Troszczynski/Parlaments (T‑550/17, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2018:754), ar kuru tā noraidīja viņas prasību, ar ko tiek lūgts atcelt Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. jūnija lēmumu par apelācijas sūdzības iesniedzējas parlamentārās imunitātes atcelšanu (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

2.

Izskatāmajā lietā Tiesai būs jālemj par tās imunitātes apjomu, kas ikvienam Eiropas Parlamenta deputātam ir saskaņā ar LES un LESD pievienoto Protokolu (Nr. 7) par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā (turpmāk tekstā – “Protokols”) ( 2 ). Tiesai būs iespēja no jauna apstiprināt savu judikatūru šajā jautājumā, it īpaši principus, kuri ir noteikti 2011. gada 6. septembra spriedumā C‑163/10 Patriciello ( 3 ), tādējādi sniedzot lietderīgas norādes un pamatnostādnes, kas veicinās labāku sadarbību starp Eiropas Parlamentu un dalībvalstu tiesu iestādēm.

3.

Protokola 8. pantā ir noteikts:

“Attiecībā uz Eiropas Parlamenta locekļiem nevar veikt izmeklēšanas darbības, viņus aizturēt vai uzsākt tiesvedību sakarā ar viedokli, ko viņi pauduši, vai balsojumu, ko viņi veikuši, pildot pienākumus.”

4.

Šī protokola 9. pantā ir noteikts:

“Eiropas Parlamenta sesijās tā locekļiem ir:

Imunitāte tāpat attiecas uz Eiropas Parlamenta locekļiem, kamēr viņi dodas uz Eiropas Parlamenta sanāksmes vietu un prom no tās.

Ja Eiropas Parlamenta locekli aiztur pārkāpuma izdarīšanas laikā, viņš nevar atsaukties uz imunitāti, un tā neliedz Eiropas Parlamentam izmantot tiesības kādam no tā locekļiem atņemt imunitāti.”

5.

Eiropas Parlamenta Reglamenta (8. sasaukums – 2014. gada jūlijs) (turpmāk tekstā – “Reglaments”) 5. panta 2. punktā bija noteikts:

“Deputāta imunitāte nav viņa personīgā privilēģija, bet gan visa Parlamenta un tā deputātu neatkarības garantija.”

6.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja Mylène Troszczynski (turpmāk tekstā – “apelācijas sūdzības iesniedzēja”) tika ievēlēta par Eiropas Parlamenta deputāti 2014. gada 1. jūlijā.

7.

2015. gada 23. septembrī apelācijas sūdzības iesniedzējas Twitter vietnē tika publicēta fotogrāfija, kurā bija attēlota sieviešu grupa, kas valkā apģērbu, ar kuru ir aizsegta visa seja, izņemot acis, un kas, spriežot pēc visa, gaida rindā pie Ģimenes pabalstu kases (CAF). Fotogrāfijai bija pievienots šāds komentārs: “CAF à Rosny‑sous‑Bois2014. gada 9. decembrī. Seju pilnībā aizklājoša plīvura valkāšana taču ir aizliegta ar likumu…” (turpmāk tekstā – “strīdīgā sīkziņa”).

8.

2015. gada 27. novembrī Sensendenī [Seine‑Saint‑Denis] (Francija) CAF ģenerāldirektors iesniedza sūdzību kopā ar civilprasību par valsts pārvaldes publisku goda aizskaršanu.

9.

2016. gada 19. janvārī Bobiņī [Bobigny] prokurors (Francija) uzsāka tiesas izmeklēšanu par naida kurināšanu vai kūdīšanu uz vardarbību, kas vērsta pret personu vai personu grupu, pamatojoties uz viņu izcelsmi vai piederību vai nepiederību kādai noteiktai etniskai grupai, nācijai, rasei vai reliģijai, un par publisku goda aizskaršanu.

10.

Izmeklēšanas tiesnesis pirmo reizi uzaicināja apelācijas sūdzības iesniedzēju ierasties tiesā 2016. gada 20. septembrī. Pēc viņas atteikuma pakļauties šim uzaicinājumam, pamatojoties uz viņas Eiropas parlamentāro imunitāti, izmeklēšanas tiesnesis ar 2016. gada 23. septembra pieteikumu lūdza vērsties Parlamentā ar pieprasījumu atcelt minēto imunitāti.

11.

Ar 2016. gada 1. decembra vēstuli cour d’appel de Paris [Parīzes apelācijas tiesas] (Francija) ģenerālprokurors ar labvēlīgu atzinumu nosūtīja izmeklēšanas tiesneša pieprasījumu Francijas tieslietu ministram, lai viņš minēto pieprasījumu nosūtītu Parlamenta priekšsēdētājam. Tajā pašā dienā Francijas tieslietu ministrs Parlamenta priekšsēdētājam nosūtīja pieprasījumu atcelt apelācijas sūdzības iesniedzējas parlamentāro imunitāti, kuru izdevis tribunal de grande instance de Bobigny [Bobiņī Vispārējās pirmās instances tiesas] (Francija) izmeklēšanas tiesnesis.

12.

2017. gada 16. janvārī Parlamenta priekšsēdētājs plenārsēdē paziņoja, ka šis pieprasījums esot nosūtīts Juridiskajai komitejai.

13.

2017. gada 11. aprīlī Juridiskā komiteja uzklausīja apelācijas sūdzības iesniedzēju. Minētā komiteja sniedza savu ziņojumu 2017. gada 12. jūnijā.

14.

Ar 2017. gada 14. jūnija lēmumu Parlaments atcēla apelācijas sūdzības iesniedzējas imunitāti.

15.

Pēc prasības celšanas Vispārējā tiesā ar 2018. gada 26. aprīļa rīkojumu par izmeklēšanu atbildīgās tribunal de grande instance de Bobigny priekšsēdētāja vietnieks nodeva apelācijas sūdzības iesniedzējas lietu tribunal correctionnel [Krimināltiesai] (Francija).

16.

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 12. augustā, apelācijas sūdzības iesniedzēja cēla prasību, ar kuru tiek lūgts atcelt strīdīgo lēmumu, kā arī atlīdzināt morālo kaitējumu, kas, iespējams, nodarīts ar šo lēmumu.

17.

Savu prasījumu pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzīja četrus pamatus: pirmo – saistībā ar Protokola 8. panta pārkāpumu; otro – saistībā ar Protokola 9. panta pārkāpumu; trešais pamats attiecās uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, kā arī vienlīdzīgas attieksmes principa un labas pārvaldības principa pārkāpumu; ceturtais pamats attiecās uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu un iebildi par Reglamenta 9. panta 9. punkta un 150. panta 2. panta prettiesiskumu.

18.

Vispārējā tiesa divus pirmos pamatus izskatīja kopā, iesākumā atgādinot judikatūru, kurā noteikts, ka tad, ja Parlaments secina, ka uz pieprasījuma atcelt parlamentāro imunitāti pamatā esošajiem faktiem neattiecas Protokola 8. pants, tam ir jāpārbauda, vai deputātam ir Protokola 9. pantā paredzētā imunitāte attiecībā uz šiem faktiem, un – ja tas tā ir – jāizlemj, vai šī imunitāte ir vai nav jāatceļ.

19.

Attiecībā uz argumentāciju, kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja bija izklāstījusi šo divu pamatu pamatošanai, Vispārējā tiesa to sadalīja piecos iebildumos, lai veiktu analīzi: pirmais iebildums ir saistīts ar to, ka Francijas Konstitūcijas 26. pants attiecoties uz strīdīgo sīkziņu; otrais – ar to, ka minētā sīkziņa esot viedoklis, kas pausts, pildot apelācijas sūdzības iesniedzējas parlamentāros pienākumus, Protokola 8. panta izpratnē; trešais iebildums attiecas uz pamattiesību uz vārda brīvību pārkāpumu, ko pieļāvis Parlaments, nepamatoti atceļot apelācijas sūdzības iesniedzējas parlamentāro imunitāti; ceturtais iebildums ir saistīts ar to, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja neesot strīdīgās sīkziņas autore; piektais iebildums attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzējas, kā arī Parlamenta neatkarības aizskārumu.

20.

Runājot par pirmo iebildumu, Vispārējā tiesa to noraidīja kā neefektīvu. Pārsūdzētā sprieduma 41. punktā tā konstatēja, ka iemesls, kura dēļ Parlaments ir uzskatījis, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nevarēja atsaukties uz Francijas Konstitūcijas 26. pantu, bija saistīts nevis ar to, ka strīdīgais paziņojums bija sniegts Twitter vietnē, bet drīzāk ar to, ka strīdīgā sīkziņa nevarēja tikt kvalificēta kā viedoklis, kas pausts, vai balsojums, kas veikts, pildot apelācijas sūdzības iesniedzējas parlamentāros pienākumus, Protokola 8. panta izpratnē.

21.

Attiecībā uz otro iebildumu – Vispārējā tiesa to kā nepamatotu noraidīja pārsūdzētā sprieduma 54. punktā. Tā konstatēja, ka strīdīgās sīkziņas galvenais mērķis bija paust nožēlu par Francijas likuma, ar kuru ir aizliegts aizsegt seju sabiedriskās vietās, neievērošanu. Tā kā šī sīkziņa attiecās uz konkrētu notikumu, kurš, domājams, noticis, pārkāpjot Francijas likumu, pie iestādes, kam ir uzticēts sabiedriskā pakalpojuma uzdevums Francijas teritorijā, un nevarēja tikt pielīdzināts vispārīgākas nostājas paušanai par aktuālu tematu vai Parlamenta izskatāmiem jautājumiem, Vispārējā tiesa nosprieda, ka, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, Parlaments ir uzskatījis, ka pret apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītās apsūdzības neattiecas uz viedokli, kas pausts, vai balsojumu, kas veikts, pildot savus deputāta pienākumus Parlamentā, Protokola 8. panta izpratnē.

22.

Runājot par trešo iebildumu, arī to Vispārējā tiesa noraidīja kā nepamatotu pārsūdzētā sprieduma 59. punktā, atgādinot, ka Protokola 8. pants ir paredzēts, lai aizsargātu deputātu vārda brīvību un neatkarību, un tādējādi ir “cieši saistīts ar vārda brīvību”. Ņemot vērā, ka uz apelācijas sūdzības iesniedzējai pārmestajiem faktiem minētais pants neattiecās, Vispārējā tiesa no tā secināja, ka Parlaments nav pārkāpis šo brīvību.

23.

Ceturto iebildumu Vispārējā tiesa noraidīja kā neefektīvu. Pārsūdzētā sprieduma 61. un 62. punktā tā norādīja, pirmkārt, ka “jautājums, vai nosacījumi imunitātes atcelšanai bija izpildīti brīdī, kad par to tika iesniegts pieprasījums, atšķiras no jautājuma par to, vai attiecīgajam deputātam pārmestie fakti ir pierādīti”, un, otrkārt, ka Parlamentam nav ne jālemj par šo faktu attiecināmību uz apelācijas sūdzības iesniedzēju, ne arī jānosaka, vai viņa bija vai nebija strīdīgās sīkziņas autore.

24.

Visbeidzot, piektais iebildums, ko ir identificējusi Vispārējā tiesa saistībā ar pirmo un otro pamatu, tika noraidīts kā nepamatots. Pārsūdzētā sprieduma 66. un 67. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, tā kā Protokola 9. pantā skaidri ir paredzēta iespēja atcelt imunitāti, kura deputātiem piemīt atbilstoši šai tiesību normai, “Parlamentam tādējādi nevar pārmest, ka tas, ņemot vērā lietas apstākļus un Francijas tieslietu ministra nosūtīto pieprasījumu, ir uzskatījis par lietderīgu atcelt [[apelācijas sūdzības iesniedzējas] imunitāti, kas izriet no [Protokola], lai ļautu turpināt Francijas tiesu iestāžu veikto izmeklēšanu”. Katrā ziņā, pēc Vispārējās tiesas domām, apelācijas sūdzības iesniedzēja nav minējusi nevienu apstākli, kas var likt konstatēt, ka Parlaments šajā lietā būtu apdraudējis neatkarību, kas viņai izriet no viņas deputātes statusa.

25.

Tālāk attiecībā uz trešo pamatu, kura pirmā daļa ir saistīta ar pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, kā arī vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu un kura otrā daļa attiecas uz labas pārvaldības principa pārkāpumu, Vispārējā tiesa to noraidīja kopumā pārsūdzētā sprieduma 102. punktā.

26.

Pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā norādīja, ka viņai esot bijis savā labā jāizmanto princips Nr. 2, kas ietverts Parlamenta Juridiskās un iekšējā tirgus komitejas 2003. gada 6. jūnija Paziņojumā locekļiem Nr. 11/2003 “Imunitātes atcelšana atbilstoši Protokola par privilēģijām un imunitāti [9.] pantam. Principi, kas noteikti, pamatojoties uz lietām par viedokļu paušanu” (turpmāk tekstā – “Paziņojums Nr. 11/2003”), saskaņā ar kuru “tas ir pamatprincips, ka gadījumos, kad darbības, kurās deputāts tiek apsūdzēts, ietilpst viņa politiskajā darbībā vai ir tieši saistītas ar to, imunitāte netiks atcelta”.

27.

Lai noraidītu šo apgalvojumu, Vispārējā tiesa balstījās uz judikatūru, saskaņā ar kuru Paziņojums Nr. 11/2003 nevar būt saistošs Parlamentam, jo tas nav Parlamenta tiesību akts LESD 288. panta izpratnē ( 4 ). Vispārējā tiesa norādīja, pirmkārt, ka, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja nav precizējusi ne darbības vai izteikumus, kas bija pārmesti deputātiem, kurus viņa ir norādījusi kā minētā paziņojuma saņēmējus, ne arī apstākļus, kādos attiecīgie fakti esot norisinājušies, viņa nav pierādījusi, ka šo deputātu situācija bija salīdzināma ar viņas situāciju. Otrkārt, tā kā šajā lietā nepastāvēja tieša saikne starp strīdīgo sīkziņu un apelācijas sūdzības iesniedzējas parlamentārajiem pienākumiem, viņa arī nav pierādījusi, ka Parlaments būtu atkāpies no principa Nr. 2 (pārsūdzētā sprieduma 81. punkts).

28.

Trešā pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā norādīja, ka Parlaments nav ievērojis labas pārvaldības principu, šajā gadījumā nekonstatējot, ka pastāv fumus persecutionis, kas ir definēts Paziņojumā Nr. 11/2003, proti, gadījums, kad būtu bijis jāpieņem, ka tiesvedība attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju ir tikusi sākta ar nolūku kaitēt viņas politiskajai darbībai. Pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, šo tiesvedību ir uzsācis toreizējais Francijas tieslietu ministrs, kas bija Front national [Nacionālā fronte], kas ir politiskā partija, kurā viņa bija viena no pārstāvjiem, atklāts pretinieks. Turklāt šī tiesvedība tika uzsākta pirms vēlēšanas kampaņas.

29.

Vispārējā tiesa noraidīja trešā pamata otro daļu, norādot, pirmkārt, ka prasītāja nav sniegusi “nevienu konkrētu pierādījumu, izņemot politiskās ideoloģijas atšķirību, kas var pierādīt, ka Francijas valdība, it īpaši Francijas tieslietu ministrs, būtu veicis Nacionālās frontes vajāšanu”, ne arī to, ka “vienīgi vai pat daļēji viņas piederība Nacionālajai frontei būtu izraisījusi tiesas izmeklēšanas uzsākšanu šajā lietā” ( 5 ).

30.

Otrkārt, Vispārējā tiesa konstatēja, ka neviens pierādījums neļauj uzskatīt, ka pieprasījums atcelt apelācijas sūdzības iesniedzējas parlamentāro imunitāti ir iesniegts saistībā ar tiesvedību, kas būtu norisinājusies neatbilstoši, it īpaši termiņu ziņā.

31.

Treškārt, Vispārējā tiesa pēc tam, kad tā bija atkārtojusi, ka jautājums, vai nosacījumi parlamentārās imunitātes atcelšanai ir izpildīti brīdi, kad par to ir iesniegts pieprasījums, atšķiras no jautājuma par to, vai attiecīgajam deputātam pārmestie fakti ir pierādīti, uzskatīja, ka neviens no apelācijas sūdzības iesniedzējas šajā kontekstā izvirzītajiem pierādījumiem – proti, pirmām kārtām, ka strīdīgo sīkziņu ir sagatavojusi apelācijas sūdzības iesniedzējas palīdze, viņai nezinot, otrām kārtām, ka strīdīgais attēls bija fotomontāža, kura veikta, izmantojot brīvi pieejamu attēlu, kas jau bija izvietots un izplatīts internetā, un neviena tiesvedība nav tikusi ierosināta, it īpaši no Sensendenī CAF puses, trešām kārtām, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja izdzēsa sīkziņu, tiklīdz viņa par to uzzināja, un ceturtām kārtām, ka notiesāšanas gadījumā viņa riskēja ar to, ka viņai kā papildu sods var tikt noteikts ierobežojums tikt ievēlētai, kā arī viņa var zaudēt savu Eiropas Parlamenta deputātes mandātu un visus savus vēlētos amatus, – neietilpst “to apstākļu vidū, kuri Parlamentam bija jāņem vērā, lai noteiktu, vai nosacījumi parlamentārās imunitātes atcelšanai bijuši izpildīti šajā lietā” ( 6 ).

32.

Ad abundantiam Vispārējā tiesa konstatēja, ka rīkojums nodot lietu krimināltiesai, kuru tribunal de grande instance de Bobigny priekšsēdētāja vietnieks pieņēmis pēc strīdīgā lēmuma pieņemšanas un kurš iesniegts tiesas sēdes laikā, bija vērsts uz to, lai iebilstu apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācijai par fumus persecutionis esamību no Francijas tiesu iestāžu puses. Šajā ziņā Vispārējā tiesa uzsvēra, ka saskaņā ar minēto rīkojumu apstāklis, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav strīdīgās sīkziņas autore, nav šķērslis tam, ka attiecībā uz viņu tiek uzsākta tiesvedība, pamatojoties uz 1881. gada 29. jūlija Likumu par preses brīvību (turpmāk tekstā – “1881. gada 29. jūlija likums”).

33.

Visbeidzot, pārsūdzētā sprieduma 105.–120. punktā Vispārējā tiesa izvērtēja un noraidīja ceturto atcelšanas pamatu, kas attiecās uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu un iebildi par Reglamenta 9. panta 9. punkta un 150. panta 2. punkta prettiesiskumu.

34.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:

35.

Parlamenta prasījumi Tiesai ir šādi:

36.

Eiropas Parlamenta deputāti ir Savienības pilsoņu pārstāvji. Viņi uzklausa pilsoņu, interešu grupu un uzņēmumu problēmas. Ievēlēti vispārējās tiešās vēlēšanās brīvā un aizklātā balsojumā uz piecu gadu pilnvaru termiņu, viņi veido saikni starp pilsoņiem un dažādām iestādēm. Kā Parlamenta locekļi viņi piešķir demokrātisku leģitimitāti visam integrācijas procesam. Eiropas Parlamenta deputātiem ne tikai ir galvenā loma likumdošanas procesā, jo viņi it īpaši ir tiesīgi ierosināt grozījumus to dokumentu projektos, kas viņiem ir iesniegti balsošanai, bet viņi var arī piedāvāt risinājumus visās savu pilnvaru jomās. Viņi arī ietekmē Padomes un Eiropas Komisijas darbību, jo var mudināt šīs iestādes rīkoties. Tādējādi viņi piedalās lēmumu pieņemšanā tādos svarīgos mūsdienu jautājumos kā klimata pārmaiņas, migrācija, cilvēktiesības pasaulē, nolīgumi ar trešajām valstīm vai starptautiskajām organizācijām un finanšu tirgu regulējums. Turklāt Eiropas Parlamenta deputāti īsteno būtiskas kontroles pilnvaras, jo viņi balso par Savienības budžetu, apstiprina Komisijas sastāvu un var veidot izmeklēšanas komisijas un pat izteikt neuzticību Komisijas locekļiem, kuri tad ir spiesti atkāpties.

37.

Lai nodrošinātu, ka Eiropas Parlamenta deputāti savas pilnvaras īsteno pilnīgi neatkarīgi un bez iejaukšanās, viņiem ir piešķirts īpašs statuss. Kā Tiesa ir norādījusi spriedumā, kas pieņemts apvienotajās lietās C‑200/07 un C‑201/07 Marra ( 7 ), Eiropas Parlamenta deputātu parlamentārā imunitāte, kas paredzēta Protokola 8. un 9. pantā, ietver divu veidu dalībvalstu parlamentu deputātiem parasti atzītu aizsardzību, proti, imunitāti saistībā ar viedokli un balsojumu, kas ir izteikts, pildot deputāta pienākumus, kā arī parlamentāro neaizskaramību, kas principā nozīmē aizsardzību pret tiesvedību ( 8 ). Ir jānorāda, ka ar Protokolu deputātiem piešķirtās imunitātes, kuras nolūks nebūt nav radīt viņiem personīgu labumu, mērķis ir, lai Parlaments savā darbībā tiktu aizsargāts pret šķēršļiem vai apdraudējumiem tā pareizai darbībai, kā Tiesa nesen ir atgādinājusi lietā, kurā pasludināts spriedums Junqueras Vies ( 9 ).

38.

Tādēļ ir loģiski ļaut Parlamentam pašam noteikt, vai ar tiesvedību, kas sākta pret kādu no tā locekļiem, ir gribēts apdraudēt tā darbību. Proti, kā izriet no Protokola 9. panta trešās daļas, šis īpašais statuss neliedz Parlamentam izmantot tiesības kādam no tā locekļiem atņemt imunitāti. Pamatojoties tieši uz šo tiesību normu, Parlaments ir atcēlis apelācijas sūdzības iesniedzējas imunitāti pēc Francijas iestāžu pieprasījuma. Tiesvedībā Vispārējā tiesā apelācijas sūdzības iesniedzēja papildus vairāku procesuālo garantiju pārkāpumam pārmeta Parlamentam, ka tas ir neatbilstoši piemērojis Protokola tiesību normas, jo nav ievērojis viņai piešķirtās parlamentārās imunitātes apjomu. Savukārt izskatāmajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai “acīmredzamu kļūdu vērtējumā”, kas ir jādefinē no procesuālā viedokļa, lai atbilstoši varētu izskatīt apelācijas sūdzību.

39.

Apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza divus pamatus, kas apvienoti vienā sadaļā “Savienības tiesību pārkāpums, ko pieļāvusi Vispārējā tiesa – tiesību kļūda un kļūda faktu juridiskā rakstura kvalifikācijā – acīmredzama kļūda vērtējumā”. Apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi “acīmredzamu kļūdu vērtējumā”, veicot prasības atcelt tiesību aktu, kas celta par strīdīgo lēmumu atbilstoši LESD 263. pantam, otrā un trešā pamata analīzi. Viņa uzskata, ka katra no abām apgalvotajām kļūdām vērtējumā “ietekmē juridisko kvalifikāciju, ko Vispārējā tiesa devusi attiecībā uz izteikumiem, par kuriem notika izmeklēšana, un to kontekstu, un uz priekšrocību, kuras izriet no Protokola 8. un 9. panta normām, neesamību [viņas interesēs]”.

40.

Pirms šo abu pamatu analīzes vēlos norādīt, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja izmanto neprecīzu terminoloģiju, lai aprakstītu iespējamās kļūdas, kuras pieļāvusi Vispārējā tiesa. Turklāt, kā būs redzams tālāk, nav skaidri identificēts, kādā mērā iespējamās kļūdas vērtējumā, uz kurām norāda apelācijas sūdzības iesniedzēja, varētu likt apšaubīt atsevišķu secinājumu, kurus Vispārējā tiesa ir izdarījusi pārsūdzētajā spriedumā, juridisko spēkā esamību. To ievērojot, manuprāt, ir jāatgādina principi, kuri ir raksturīgi apelācijas tiesvedībai un kuri būs atsauces punkti veicamajā analīzē.

41.

Saskaņā ar LESD 256. panta 1. punkta otro daļu un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmo daļu apelācijas sūdzību var iesniegt tikai par tiesību jautājumiem un tai ir jāpamatojas uz to, ka Vispārējai tiesai nav bijusi kompetence, Vispārējā tiesā ir pieļauti procesuāli pārkāpumi, nelabvēlīgi ietekmējot apelācijas iesniedzēja intereses, vai arī Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Savienības tiesības. Faktu un pierādījumu vērtējums, izņemot to sagrozīšanas gadījumus, nav tiesību jautājums, kas būtu pakļauts pārbaudei Tiesā apelācijas ietvaros ( 10 ). Šādos apstākļos sagrozīšana būs notikusi tad, ja, neizdarot atsauci uz jauniem pierādījumiem, jau esošo pierādījumu vērtējums ir acīmredzami kļūdains vai acīmredzami pretējs to formulējumam ( 11 ). Turpretī Tiesas kompetencē ir veikt pārbaudi par faktu juridisko klasifikāciju, kā arī tiesiskajām sekām, kuras no šiem faktiem ir secinājusi Vispārējā tiesa ( 12 ). Pamatojoties tieši uz šiem principiem, turpinājumā ir jāizvērtē apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītie pamati.

42.

Vispirms saistībā ar kļūdu vērtējumā, kas, iespējams, ir pieļauta, analizējot prasības otro pamatu, apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir konstatējusi, pirmkārt, ka strīdīgajā sīkziņā komentētais notikums tā ģeogrāfiskās atrašanās vietas Francijā dēļ neietilpst Eiropas Parlamenta deputāta interešu jautājumos, otrkārt, ka viedoklis noteikti ir vispārējas nostājas paušana un nevar attiekties uz konkrētu notikumu un, treškārt, ka “tas, ka parlamentārietis uzsver rīcību, kas ir pretrunā Francijas likumam, nav aktuāls temats”.

43.

Attiecībā uz pirmo, iespējams, kļūdaino Vispārējās tiesas konstatējumu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka katrs deputāts ir ievēlēts savā valstī, viņš pārstāv savus vēlētājus un viņam sava mandāta laikā ir jāsaglabā nepieciešamā saikne ar viņiem, “tostarp atsaucoties uz faktiem, kuri viņus interesē vai uz viņiem attiecas”.

44.

Attiecībā uz otro, iespējams, kļūdaino Vispārējās tiesas konstatējumu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, pirmkārt, ka tas ir pretrunā Paziņojumam Nr. 11/2003, it īpaši tā principam Nr. 2, otrkārt, ka saskaņā ar 1881. gada 29. jūlija likumu strīdīgā sīkziņa ir uzskatāma par viedokli un, treškārt, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas uzskatu 2009. gada 8. oktobra spriedumā Brunet‑Lecomte un Tanant pret Franciju ( 13 )“aizvainojošs, godu aizskarošs vai kāds cits izteikums var kļūt par politisko debašu elementu un tikt aizsargāts atbilstoši pamattiesībām, ko veido vārda brīvība, ja ir vispārējas intereses to apspriest”.

45.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd trešo, iespējams, kļūdaino Vispārējās tiesas konstatējumu, norādot, pirmkārt, ka seju pilnībā aizklājoša plīvura valkāšana sabiedriskās vietās kā piederības islāmticībai ārējā izpausme “ir vispārējo interešu jautājums, kas attiecas uz sabiedrības dzīvi un sieviešu tiesībām”, un, otrkārt, ka Vispārējai tiesai bijusi jāpiemēro judikatūra, kas izstrādāta spriedumā Patriciello, jo, lai atteiktos atcelt deputāta parlamentāro imunitāti, tajā esot minētas “vispārējas viņa vēlētāju intereses viņa politiskās darbības kontekstā”.

46.

Parlaments norāda, ka šie trīs iebildumi ir balstīti uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma izpratni. Pirmkārt, atsaucoties uz pārsūdzētā sprieduma 53. punktu, tas norāda, ka Vispārējā tiesa ir apgalvojusi nevis to, ka komentētais notikums tā ģeogrāfiskās atrašanās vietas Francijā dēļ neietilpst Eiropas Parlamenta deputāta interešu jautājumos, bet gan drīzāk to, ka strīdīgā sīkziņa attiecas uz konkrētu notikumu un nevar tikt pielīdzināta vispārīgākas nostājas paušanai par aktuālu tematu vai Parlamenta izskatāmiem jautājumiem.

47.

Otrkārt, pēc Parlamenta domām, Vispārējā tiesa ir noteikusi nevis to, ka viedoklim ir jābūt vispārējas nostājas paušanai, kas nevar attiekties uz konkrētu notikumu, bet drīzāk to, ka konkrētajam viedoklim, kas ir aplūkots, nebija tiešas un acīmredzamas saiknes ar apelācijas sūdzības iesniedzējas parlamentārajiem pienākumiem.

48.

Treškārt, pēc Parlamenta domām, Vispārējā tiesa nav nolēmusi, ka tas, ka deputāts uzsver rīcību, kas ir pretrunā valsts likumam, nav aktuāls temats, bet vienīgi paudusi to, ka strīdīgā sīkziņa nevarēja tikt pielīdzināta vispārīgākas nostājas paušanai par aktuālu tematu.

49.

Turklāt saistībā ar atsauci uz spriedumu Patriciello Parlaments uzsver, ka attiecīgais citāts izriet no minētā sprieduma 12. punkta, kurš ir daļa no faktu izklāsta lietā, kas ir iesniegta Tiesai, nevis Tiesas argumentācijas daļa.

50.

Iesākumā es vēlos uzsvērt, ka no Protokola 8. panta skaidri izriet, ka attiecībā uz Parlamenta locekļiem “nevar veikt izmeklēšanas darbības, viņus aizturēt vai uzsākt tiesvedību sakarā ar viedokli, ko viņi pauduši, vai balsojumu, ko viņi veikuši, pildot savus pienākumus” ( 14 ). Šīs tiesību normas teksta analīze ļauj secināt, ka Eiropas Parlamenta deputāts var pilnībā atsaukties uz savu parlamentāro imunitāti, ja pastāv pietiekami cieša saikne starp viedokli, ko viņš paudis, vai balsojumu, ko viņš veicis, un parasti veicamajiem pienākumiem. Šādu secinājumu ir iespējams izdarīt arī tad, ja šī tiesību norma tiek analizēta, ņemot vērā tās mērķi, kas jau ir atgādināts manās ievada piezīmēs ( 15 ) un kas ir aizsargāt Parlamenta pareizu darbību no jebkādas iejaukšanās.

51.

Šo interpretāciju apstiprina spriedums Patriciello, kurā šo tiesību normu Tiesa ir interpretējusi kā tādu, ar kuru tiek pieprasīts, ka “saiknei starp pausto viedokli un parlamentārajiem pienākumiem jābūt tiešai un acīmredzamai” ( 16 ). Šajā kontekstā ir jānorāda, ka Tiesa ir atbalstījusi drīzāk šauru “imunitātes” jēdziena interpretāciju ( 17 ), kam par pamatu ir iemesli, kuri man šķiet atbilstoši. Tā ir izklāstījusi, ka Protokola 8. pantā paredzētā imunitāte “var neatgriezeniski liegt valsts tiesu iestādēm un tiesām īstenot to attiecīgās pilnvaras kriminālvajāšanas un kriminālsodu uzlikšanas jomā, lai nodrošinātu sabiedrisko kārtību to teritorijā, un līdz ar to pilnībā liegt personām, kuras šādi paziņojumi ir aizskāruši, iespēju vērsties tiesā, tostarp tāpēc, lai civiltiesās panāktu nodarīto zaudējumu atlīdzinājumu” ( 18 ). No tā izriet nepieciešamība katrā atsevišķā gadījumā izvērtēt, vai nosacījumi, kas ļauj Eiropas Parlamenta deputātam pamatoti atsaukties uz imunitāti, ir izpildīti ( 19 ).

52.

To ievērojot, starp šīs lietas apstākļiem un lietas Patriciello apstākļiem konstatēju zināmu līdzību, kuru, manuprāt, ir svarīgi norādīt šajā analīzē, lai labāk saprastu Vispārējās tiesas argumentāciju. Abās lietās konkrētie deputāti – vai nu paši, vai ar trešo personu starpniecību – izsakās par faktiem, par kuriem tiek pieņemts, ka tie ir notikuši ārpus Parlamenta telpām, un kuriem nav nekādas acīmredzamas saiknes ar Eiropas Parlamenta deputāta pienākumiem.

53.

Proti, lietā Patriciello attiecīgais deputāts bija izteicis komentārus par policistes, iespējams, prettiesisko rīcību savā izcelsmes dalībvalstī, kas ir apstākļi, kurus Tiesa ir uzskatījusi par “samērā tāli[em] no Eiropas Parlamenta locekļa pienākumiem, un tādējādi tiem diez vai varētu būt tieša saikne ar iedzīvotājiem svarīgām vispārējām interesēm”. Tādējādi saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ievērojot vērtējumus, kuri būtu jāveic iesniedzējtiesai, Tiesa ir uzskatījusi, ka “tādējādi pat tad, ja šāda saikne varētu tikt konstatēta, tā nevarētu būt acīmredzama” ( 20 ).

54.

Izskatāmajā lietā Francijas tiesu iestādes pārmet apelācijas sūdzības iesniedzējai, ka viņa savā Twitter vietnē ir publicējusi fotogrāfiju, kura, kā apgalvots, ir saistīta ar konkrētu notikumu, kas, domājams, norisinājies valsts iestādes ēkā, kura atrodas apelācijas sūdzības iesniedzējas izcelsmes dalībvalsts apdzīvotā vietā. Konkrētāk, no pārsūdzētā sprieduma 52. punkta izriet, ka strīdīgās sīkziņas mērķis bija “paust nožēlu par to, ka grupa sieviešu ar apģērbu, kas aizsedz visu seju, izņemot acis, kura, domājams, atradās pie Rosny‑sous‑Bois CAF, nav ievērojusi Francijas likumu [..], ar ko tiek aizliegts aizsegt visu seju sabiedriskās vietās”. Man šķiet, ka saikne starp šo darbību un Eiropas Parlamenta deputāta tipiskiem pienākumiem, kuri aprakstīti manās ievada piezīmēs ( 21 ), nav acīmredzama. Katrā ziņā tāpat kā apstākļos, kas bija par pamatu spriedumam Patriciello. Nebūtu saskatāma nekāda saikne ar Savienības mērķiem vai politiku, ko Parlaments, kā tiek uzskatīts, ietekmē saistībā ar savu lēmuma pieņēmēja lomu. Tāpat nešķiet, ka attiecīgās darbības varētu pārsniegt vienīgi vietējo līmeni. Līdz ar to abu lietu apstākļi no juridiskā viedokļa ir jānovērtē vienādi.

55.

Tādējādi es piekrītu vērtējumam, kuru veikusi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 54. punktā, attiecībā uz to, ka nepastāv tieša un acīmredzama saikne starp, pirmkārt, faktiem, kuros prasītāja un viņas darbinieki tiek atzīti par vainojamiem, un, otrkārt, viņas pienākumiem kā deputātei. Tādēļ ir jāsecina, ka, nepieļaujot tiesību kļūdu, Vispārējā tiesa ir apstiprinājusi, ka iespējamās darbības neattiecās uz viedokli, kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja paudusi, vai balsojumu, ko viņa veikusi, pildot savus Parlamenta deputātes pienākumus, Protokola 8. panta izpratnē.

56.

Pirms noslēgt šo jautājumu, es vēlētos sniegt dažus paskaidrojumus attiecībā uz sprieduma Patriciello 12. punktu, kuram apelācijas sūdzības iesniedzēja, šķiet, piešķir īpašu nozīmi, lai interpretētu Protokolu. Savos apsvērumos viņa norāda, ka minētajā rindkopā ir ietverti tiesību “principi”, kuri Vispārējai tiesai esot bijis jāpiemēro attiecībā uz viņu. Tomēr ir jākonstatē, ka attiecīgā rindkopa ir nevis sprieduma pamatojuma daļa, bet gan faktisko apstākļu kopsavilkuma daļa. Tādējādi no tās nevar tikt secināts neviens tiesību princips, kas varētu būt saistošs Vispārējai tiesai. Turklāt, tā kā tajā ir minēti iemesli, kuru dēļ Parlaments tajā laikā bija nolēmis aizstāvēt konkrētā Eiropas Parlamenta deputāta imunitāti, proti, fakts, ka šis pēdējais minētais esot iesaistījies “vispārējās savu vēlētāju interesēs savas politiskās darbības kontekstā”, ir pietiekami, lai tiktu vērsta uzmanība uz faktu, ka šī lēmuma, kas ir balstīts uz Parlamenta Juridiskās komitejas ieteikumu, pamatā esošajam vērtējumam nav bijusi nekāda ietekme uz interpretāciju, kuru Tiesa ir sniegusi attiecībā uz Protokola 8. pantu. Gluži pretēji, no sprieduma Patriciello rezolutīvās daļas skaidri izriet, ka uz tādu darbību kā iepriekš aprakstītā neattiecas imunitāte, kas piešķirta ar šo tiesību normu. No tā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nevar lietderīgi atsaukties tikai uz faktu konstatējumiem, kuri ir ietverti sprieduma Patriciello 12. punktā.

57.

Tā kā viens no galvenajiem Protokola 8. panta kritērijiem nav izpildīts, principā nav jāizvērtē, vai attiecīgā darbība ir “viedokļa” paušana šīs tiesību normas izpratnē. Proti, spriedumā Patriciello Tiesa ir tikai atgādinājusi, ka šis jēdziens ir “jāsaprot plaši, proti, kā tāds, kas attiecas uz izteikumiem vai paziņojumiem, kuri sava satura ziņā atbilst apgalvojumiem, kas veido subjektīvu vērtējumu” ( 22 ), tomēr nesniedzot iesniedzējtiesai papildu norādi, lai tā varētu pārbaudīt, vai attiecīgā deputāta paziņojumi ietilpst šajā jēdzienā. Līdz ar to nevar kategoriski izslēgt, ka jebkurš paziņojums, kurš attiecas uz noteiktu tematu, kas ir publisko debašu centrā Eiropas mērogā, tāpat kā temati, kas minēti manās ievada piezīmēs ( 23 ), un ar kuru tiek pausta deputāta personiskā pārliecība, varētu veidot šādu viedokli.

58.

Iestādēm, kurām ir uzdots piemērot protokolu un nodrošināt tā pareizu piemērošanu, vispirms un pirmām kārtām Parlamentam, kad tam ir iesniegts pieprasījums atcelt imunitāti, šis jautājums ir jāizvērtē katrā gadījumā atsevišķi ( 24 ). Šajā lietā norādu, ka strīdīgajā lēmumā Parlaments atturas skaidri kvalificēt attiecīgo darbību par “viedokļa” paušanu, kas varētu tikt interpretēts kā vēlme piešķirt apelācijas sūdzības iesniedzējai tiesības uz šaubu tulkošanu viņai par labu. Šāda pieeja ir saprotama, ņemot vērā šī jēdziena plašo nozīmi ( 25 ). Turklāt norādīšu, ka šis jautājums arī nav ticis skaidri apspriests tiesvedībā Vispārējā tiesā.

59.

Katrā ziņā, manuprāt, nav atbilstoši pievērsties šim jautājumam šajā apelācijas tiesvedībā, ņemot vērā to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas izteiktie iebildumi attiecas tikai un vienīgi uz Vispārējās tiesas vērtējumu par kritēriju, kas saistīts ar “tiešu un acīmredzamu saikni” ar Eiropas Parlamenta deputāta pienākumiem. Izskatīt jautājumu par to, vai fotomontāža saistībā ar notikumu, kas, iespējams, nekad nav noticis, veido “viedokļa” paušanu Protokola 8. panta izpratnē, nozīmētu pārsniegt apelācijas tiesvedībā veicamās pārbaudes tiesā apjomu.

60.

Iepriekš minētie apsvērumi ir pamats, uz kuru balstoties tagad ir jāanalizē apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītie iebildumi. Kā es to izskaidrošu šajā analīzē, minētie iebildumi liecina par pārsūdzētā sprieduma nepareizu izpratni, radot šaubas par pirmā pamata pamatotību ( 26 ).

61.

Pretēji tam, ko norāda apelācijas sūdzības iesniedzēja, pārsūdzētā sprieduma 53. punktā Vispārējā tiesa nav apgalvojusi, ka iespējamais notikums, kas ir komentēts strīdīgajā sīkziņā, tā ģeogrāfiskās atrašanās vietas Francijā dēļ neietilpst Eiropas Parlamenta deputāta interešu jautājumos. Gluži pretēji, Vispārējā tiesa kategoriski nav izslēgusi, ka notikumi, kuri ir saistīti ar problemātiku attiecībā uz islāmu un sieviešu tiesību aizskārumu – kura skar vairākas valstis pasaulē, tostarp Franciju, – tiešām varētu būt vispārējo interešu jautājumi.

62.

Ir jāprecizē, ka Vispārējā tiesa konkrēti šajā 53. punktā ir paskaidrojusi, ka “fotogrāfija un strīdīgā sīkziņa drīzāk parādās kā vēlme uzsvērt rīcību, kas ir pretrunā Francijas likumam, nevis rūpju aizsargāt sieviešu tiesības izpausme”. Vispārējā tiesa no tā ir secinājusi, ka “fakts, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir Parlamenta Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas locekļa aizvietotāja, nevar ļaut saistīt strīdīgo sīkziņu ar pienākumiem, kurus tā veic kā deputāte”. Šo faktu vērtējumu, kas ietilpst Vispārējās tiesas ekskluzīvā kompetencē, nevar apšaubīt apelācijas tiesvedības ietvaros, vēl jo vairāk tāpēc, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav sniegusi nevienu pierādījumu, kas norāda uz iespējamu tiesību kļūdu.

63.

No tā izriet, ka šis iebildums ir jānoraida, pamatojoties uz to, ka tas ir balstīts uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma izpratni.

64.

Pretēji tam, ko norāda apelācijas sūdzības iesniedzēja, Vispārējā tiesa principā nav arī apgalvojusi, ka viedoklis noteikti ir vispārējas nostājas paušana un tas nevar attiekties uz konkrētu notikumu. Proti, no pārsūdzētā sprieduma 46. punkta izriet, ka, lai izvērtētu, vai strīdīgā sīkziņa bija viedoklis, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja paudusi, pildot savus parlamentāros pienākumus, Vispārējā tiesa nav ierobežojusi šo jēdzienu ar vispārējām nostājām, izslēdzot jebkādu atsauci uz konkrētu notikumu. Gluži pretēji – Vispārējā tiesa ir balstījusies uz Tiesas izstrādāto un iepriekš minēto jēdzienu “viedoklis” ( 27 ), saskaņā ar kuru tas ir jāsaprot plaši, tādējādi neizslēdzot nevienu no abiem gadījumiem.

65.

To ievērojot, ja viedoklis noteikti var attiekties uz konkrētu notikumu, šajā lietā nav strīda par to, ka strīdīgā sīkziņa attiecas uz konkrētu notikumu, kas, domājams, norisinājies kādā Francijas apdzīvotā vietā, un to nevar pielīdzināt vispārīgākas nostājas paušanai par aktuālu tematu vai Parlamentā parasti izskatāmiem jautājumiem debašu vai darbu laikā dažādās komitejās ( 28 ), piemēram, tiem, kurus esmu minējis savās ievada piezīmēs ( 29 ). Ir jāpatur prātā, kā esmu noteicis iepriekš, ka tematam nav tiešas un acīmredzamas saiknes ar apelācijas sūdzības iesniedzējas parlamentārajiem pienākumiem, kā tas pieprasīts Protokola 8. pantā.

66.

Tā kā šis iebildums ir balstīts uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma izpratni, es iesaku to noraidīt.

67.

1881. gada 29. jūlija likumam, uz ko atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzēja, saskaņā ar kuru strīdīgā sīkziņa esot uzskatāma par “viedokli”, manuprāt, nav nozīmes šajā kontekstā, vēl jo vairāk tāpēc, ka Protokola 8. pantā paredzētās imunitātes apjoms ir jānosaka, pamatojoties vienīgi uz Savienības tiesībām. Proti, kā Tiesa ir norādījusi savā judikatūrā, pretēji Protokola 9. panta pirmās daļas a) punktā paredzētajai Parlamenta locekļu neaizskaramībai, kura ir atkarīga no valsts tiesībām, Protokola 8. pantā paredzētās imunitātes apjoms, nepastāvot atsaucei uz valstu tiesībām, ir jānosaka, pamatojoties vienīgi uz Savienības tiesībām ( 30 ).

68.

Līdz ar to es iesaku noraidīt arī šo iebildumu, jo tas izriet no tā, ka nav ievērots Savienības tiesību autonomais raksturs.

69.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, apelācijas sūdzības pirmais pamats ir jānoraida kā acīmredzami nepamatots.

70.

Saistībā ar acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ko Vispārējā tiesa, iespējams, pieļāvusi, analizējot prasības trešo pamatu, apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza trīs iebildumus.

71.

Pirmais iebildums attiecas uz to, ka Vispārējā tiesa esot konstatējusi, ka “Parlamentam nav jānoskaidro, vai attiecīgajam deputātam pārmestie fakti ir pierādīti”, lai gan Parlaments esot izvērtējis šos faktus, “savā lēmumā atzīstot, ka [apelācijas sūdzības iesniedzēja] nav sīkziņas autore”.

72.

Ar otro iebildumu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav izdarījusi pareizos juridiskos secinājumus no atsevišķiem lietas materiāliem, it īpaši no 1881. gada 29. jūlija likuma 42. panta, kurā ir noteikta “vairāklīmeņu atbildība”, kas ļaujot kompetentajām valsts iestādēm veikt kriminālvajāšanu attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas palīdzi, kura ir sīkziņas autore, atsevišķi no viņas.

73.

Visbeidzot ar trešo iebildumu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā no rīkojuma nodot viņas lietu krimināltiesai ir izdarījusi “juridisko secinājumu, kas ir pretējs tam, kas izdarīts [šajā rīkojumā]”, ņemot vērā, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav bijusi strīdīgās sīkziņas autore un to ir izdzēsusi, tiklīdz viņa par to ir uzzinājusi, kas pierādot to, ka viņai nav bijis nekāda nodoma izdarīt pārkāpumu. Turklāt fakts, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja bija vienīgā, kuras lieta tika nodota krimināltiesai, lai gan strīdīgās sīkziņas autore ir izmantojusi prasības noilgumu, atspoguļojot “tiesu sistēmas amatpersonas veiktu vajāšanu” attiecībā pret viņu un norādot uz “nodomu viņai kaitēt politiskā aspektā, kas esot fumus persecutionis raksturojoša rīcība.

74.

Parlaments uzskata, ka otrais pamats ir nepieņemams. Vispirms apelācijas sūdzības iesniedzēja neesot precizējusi, kādā veidā Vispārējās tiesas izmantotā Protokola 9. panta interpretācija, saskaņā ar kuru Parlamentam nav jānosaka, vai attiecīgajam deputātam pārmestie fakti ir pierādīti, esot kļūdaina un – tādējādi – kā izpaužoties Vispārējās tiesas pieļautā kļūda. Apelācijas sūdzības iesniedzēja arī pietiekami precīzi neesot norādījusi juridiskos argumentus savas kritikas pamatojumam vai juridisko pamatu, uz kuru balstoties Vispārējai tiesai esot bijis jāizdara citāds secinājums. Tas pats attiecoties uz kritiku, kas vērsta pret pārsūdzētā sprieduma 100. punktu, kurā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka Parlamentam nevar pārmest, ka tas nav izdarījis secinājumu no fakta, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nebija strīdīgās sīkziņas autore un ka viņa to bija izdzēsusi, tiklīdz viņa par to bija uzzinājusi.

75.

Turpinājumā Parlaments norāda, ka tas nav sapratis, kādi ir juridiskie secinājumi, kuri, pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, Vispārējai tiesai esot bijuši jāizdara no 1881. gada 29. jūlija likuma 42. panta, jo nav sniegti juridiskie argumenti viņas kritikas pamatošanai un norāde par juridisko pamatu, uz kuru balstoties Vispārējai tiesai esot bijis jāsecina citādi.

76.

Visbeidzot Parlaments norāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nevar kritizēt Vispārējās tiesas veikto vērtējumu attiecībā uz rīkojumu, ar kuru viņas lieta tika nodota krimināltiesai, jo runa esot par pierādījumu. Tomēr faktu un pierādījumu vērtējums neesot tiesību jautājums, kas ir pakļauts tiesas pārbaudei apelācijas ietvaros, izņemot šo faktu un pierādījumu sagrozīšanas gadījumu, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja neesot apgalvojusi un kas acīmredzami neizrietot no lietas materiāliem.

77.

Attiecībā uz otrā pamata pirmo iebildumu vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru no LESD 256. panta 1. punkta otrās daļas un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas, kā arī Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunkta izriet, ka apelācijas sūdzībā precīzi jānorāda tā sprieduma apstrīdētās daļas, kura atcelšana tiek pieprasīta, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti izvirzīti šīs prasības atbalstam, pretējā gadījumā apelācijas sūdzība vai attiecīgais pamats ir nepieņemams ( 31 ). Šai prasībai neatbilst un līdz ar to ir jānoraida kā acīmredzami nepieņemams iebildums, kurā ir tikai komentēts pārsūdzētā sprieduma punkts, nesniedzot konsekventu juridisko argumentāciju, kuras mērķis konkrēti būtu identificēt kļūdu tiesību piemērošanā, kas ir pieļauta šajā punktā ( 32 ).

78.

To ievērojot, norādīšu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nenorāda, kā precīzi izpaužas tiesību kļūda, ko pieļāvusi Vispārējā tiesa. Viņa arī pietiekami detalizēti nenorāda juridiskos argumentus, kuri pamato viņas kritiku, un viņa neprecizē juridisko pamatu, uz kuru balstoties Vispārējai tiesai esot bijis jāsecina citādi. Līdz ar to varētu uzskatīt, ka šis iebildums neatbilst iepriekš minētajiem pieņemamības nosacījumiem.

79.

Aiz piesardzības tomēr ir jāizvērtē pārsūdzētā sprieduma fragmenti, kurus ir minējusi apelācijas sūdzības iesniedzēja, lai pārbaudītu, vai pastāv acīmredzami trūkumi pamatojumā, it īpaši saistībā ar faktu juridisko vērtējumu, kas var veidot tiesību kļūdu.

80.

Iesākumā norādīšu, ka pārsūdzētā sprieduma 60.–62. punkta, uz kuriem apelācijas sūdzības iesniedzēja acīmredzami atsaucas, analīze neļauj secināt, ka Vispārējā tiesa būtu pieļāvusi kļūdu faktu vērtējumā. Gluži pretēji – Vispārējā tiesa tikai pamatoti ir atgādinājusi, ka jautājums par deputāta vainojamību par faktiem, kas viņam tiek pārmesti, ietilpst tās dalībvalsts iestāžu kompetencē, kura ir iesniegusi pieprasījumu atcelt imunitāti.

81.

Turklāt ir jāprecizē, ka Vispārējā tiesa nepārmet Parlamentam, ka tas nav ievērojis šo iestāžu kompetenci. Faktiski strīdīgajā lēmumā Parlaments atturas sniegt faktu galīgo juridisko vērtējumu attiecībā uz Francijas krimināltiesībām, aprobežojoties ar Francijas tiesu iestāžu krimināllietā attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzīto apsūdzību atkārtošanu. Turklāt, tā kā Parlaments norāda, ka Twitter vietnē publiskotais attēls patiesībā bija fotomontāža, ko publicējusi [deputātes] palīdze un kas vēlāk tika izdzēsta, Parlaments tikai kopsavilkuma veidā ir izklāstījis faktus, kuri ir veicinājuši pieprasījuma atcelt imunitāti iesniegšanu. Parlaments neizsakās par apelācijas sūdzības iesniedzējas atbildību par iespējamu viņas Twitter vietnes izmantošanu, ko veikusi viņas palīdze. No tā izriet, ka, pretēji tam, ko, šķiet, iesaka apelācijas sūdzības iesniedzēja, attiecīgie strīdīgā lēmuma fragmenti veido tikai faktu apzināšanos no Parlamenta puses. Turklāt nekas apstrīdētajā lēmumā neļauj pieņemt, ka Vispārējā tiesa būtu nepareizi sapratusi Parlamenta apsvērumu jēgu un juridisko vērtību.

82.

Tā kā Vispārējā tiesa nav pieļāvusi nevienu kļūdu vērtējumā, kas varētu būt faktu sagrozīšana, tādēļ es iesaku noraidīt šo iebildumu.

83.

Saistībā ar otro iebildumu es piekrītu Parlamenta kritikai par to, ka apelācijas iesniedzējas izvirzītais arguments, ka Vispārējai tiesai esot bijis “jāizdara secinājumi no 1881. gada 29. jūlija likuma 42. panta”, ir neskaidrs. Ņemot vērā nepietiekamo argumentāciju, man šķiet, ka šis iebildums arī neatbilst apelācijas sūdzības pieņemamības nosacījumiem, kādi tie ir noteikti judikatūrā un minēti iepriekš ( 33 ).

84.

Pilnības labad es tomēr izvērtēšu šo iebildumu attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 100. un 101. punktu, kuros, pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu vērtējumā, pat ja viņa nav paskaidrojusi, kā izpaužas šī kļūda un kādas ir tās tiesiskās sekas.

85.

Iesākumā vēlos norādīt, ka 1881. gada 29. jūlija likuma 42. pantā, kuru minējusi apelācijas sūdzības iesniedzēja, ir noteiktas to personu kategorijas, kuras ir atbildīgas par sevišķi smagiem noziegumiem vai smagiem vai mazāk smagiem noziegumiem, kuri ir izdarīti, izmantojot presi. Tātad ir jākonstatē, ka attiecīgā Francijas tiesību norma ietilpst valsts krimināltiesību jomā. Pat ja nav skaidri saprotams, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja konkrēti ir gaidījusi no Vispārējās tiesas, man šķiet, ka viņa būtībā pieprasa valsts tiesību piemērošanu šajā lietā. Ja šī iebilduma interpretācija izrādītos pareiza, apelācijas sūdzības iesniedzēja, šķiet, ir balstījusi savu prasību uz ideju, ka ar attiecīgo valsts tiesību normu viņai var tikt piešķirta priekšrocība, ļaujot viņai izvairīties no kriminālvajāšanas. Taču šī ideja nav pamatota ar pierādījumiem vai faktiskajiem apstākļiem. Turklāt man šķiet apšaubāms, ka šis aspekts varētu būt atbilstošs šajā tiesvedībā.

86.

Šajā ziņā ir svarīgi uzsvērt, kā pārsūdzētā sprieduma 62. punktā ir atgādinājusi Vispārējā tiesa, ka Parlamentam nav jālemj par jautājumu, vai attiecīgais deputāts ir vainojams par faktiem, kas viņam tiek pārmesti, jo šāda kompetence ir tās dalībvalsts iestādēm, kura ir iesniegusi pieprasījumu atcelt imunitāti. Proti, tikai minētās iestādes ir tiesīgas interpretēt un piemērot attiecīgās dalībvalsts, kas rīkojas, īstenojot valsts suverenitāti (“ius puniendi”) ( 34 ), krimināltiesības. Šie apsvērumi a fortiori ir spēkā attiecībā uz Vispārējo tiesu, kuras kompetence aprobežojas ar prasības atcelt tiesību aktu, kas celta par strīdīgo lēmumu, izvērtēšanu. No tā izriet, ka, pretēji tam, ko uzskata apelācijas sūdzības iesniedzēja, Vispārējā tiesa nebija tiesīga piemērot 1881. gada 29. jūlija likuma 42. pantu šajā lietā.

87.

Līdz ar to, tā kā nepastāv tiesību kļūda, ir jānoraida arī šis iebildums.

88.

Attiecībā uz trešo iebildumu es piekrītu Parlamenta nostājai, ka vienkāršs apgalvojums par acīmredzamu kļūdu, ko, iespējams, pieļāvusi Vispārējā tiesa, izvērtējot pierādījumu – proti, 2018. gada 26. aprīļa rīkojumu, ar kuru tribunal de grande instance de Bobigny, kas bija atbildīga par izmeklēšanu, priekšsēdētāja vietnieks nodeva apelācijas sūdzības iesniedzējas lietu krimināltiesai, – neatbilst iepriekš minētajiem apelācijas sūdzības pamata precizitātes kritērijiem. It īpaši nav saprotams, kāda ir pieļautā kļūda un kādi ir “juridiskie secinājumi”, kuri Vispārējai tiesai esot bijis jāizdara no šī pierādījuma vērtējuma.

89.

Pilnības labad es tomēr pārbaudīšu, vai Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu pārsūdzētā sprieduma 101. punktā, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja min savos apsvērumos.

90.

Kā esmu norādījis ievada piezīmēs, Tiesas kompetence apelācijas tiesvedībā ir ierobežota ar tiesību jautājumiem, kas attiecībā uz faktu un pierādījumu vērtējuma pārbaudi tiesā tostarp nozīmē, ka tai ir jāpārbauda, vai Vispārējā tiesa ir piemērojusi pareizos kritērijus, vai tā pareizi tos ir kvalificējusi no juridiskā viedokļa un vai tā ir izdarījusi tiesiski pamatotus secinājumus ( 35 ).

91.

Man šķiet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja balstās uz informāciju, kas ietverta iepriekš minētajā 2018. gada 26. aprīļa rīkojumā kā pierādījumā, lai pamatotu ideju, ka pret viņu neesot bijusi jāuzsāk tiesvedība, ņemot vērā, ka strīdīgo sīkziņu bija publicējusi viņas palīdze. Proti, apelācijas sūdzības iesniedzēja savos procesuālajos rakstos sūdzas, ka viņa “bija vienīgā, kuras lieta tika nodota krimināltiesai, jo attiecībā uz viņas palīdzi ir iestājies prasības noilgums”. Pieņemot, ka šī apelācijas sūdzības iesniedzējas nostājas interpretācija ir pareiza, šķiet, ka viņa pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav izdarījusi “juridiskos secinājumus”, t.i., atcēlusi strīdīgo lēmumu, pamatojoties uz to, ka tas, iespējams, ir balstīts uz nepareizu pieņēmumu, proti, apelācijas sūdzības iesniedzējas kriminālatbildību.

92.

Uz šo argumentu ir jāatbild, kā jau esmu izklāstījis, ka Vispārējās tiesas kompetencē nav lemt par jautājumu, vai attiecīgais deputāts ir vainojams par faktiem, kas viņam tiek pārmesti, ņemot vērā, ka uz šo jautājumu attiecas tikai un vienīgi valsts tiesības ( 36 ). Līdz ar to neatkarīgi no notiekošās kriminālvajāšanas iznākuma, kuras mērķis tieši ir noskaidrot šo jautājumu un kura var izraisīt apelācijas sūdzības iesniedzējas notiesāšanu vai attaisnošanu, Vispārējā tiesa nebūtu varējusi aizstāt valsts tiesu iestādes, atceļot strīdīgo lēmumu iespējamas kriminālatbildības neesamības dēļ. Tādēļ Vispārējā tiesa pamatoti ir atturējusies lemt par apelācijas sūdzības iesniedzējas kriminālatbildību, aprobežojoties tikai ar norādi uz attiecīgo rīkojumu, no kura izriet, ka izmeklēšanas tiesneša rīcībā ir pietiekama informācija, lai pamatotu apelācijas sūdzības iesniedzējas lietas nodošanu krimināltiesai.

93.

Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācija acīmredzami ir balstīta uz kompetenču sadalījuma starp valsts tiesu iestādēm un Savienības tiesu neievērošanu, tā ir jānoraida.

94.

Šķiet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja kritizē arī pamatojumu, ko pārsūdzētā sprieduma 101. punktā Vispārējā tiesa ir veltījusi iespējamajai fumus persecutionis neesamībai. Viņa uzskata, ka attiecīgais rīkojums “atspoguļo tiesu sistēmas amatpersonas veiktu ievēlēta pārstāvja vajāšanu, kura par katru cenu vēlas viņu aizvilkt uz krimināltiesu” ar “nodomu viņam kaitēt politiskā aspektā”. No tā var secināt, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav pareizi izvērtējusi šīs lietas apstākļus un līdz ar to nav atcēlusi strīdīgo lēmumu.

95.

Šajā ziņā uzreiz norādīšu, ka no strīdīgā lēmuma skaidri izriet, ka Parlaments, pamatojoties uz faktu vērtējumu, bija secinājis, ka nepastāv aizdomas par fumus persecutionis. Proti, Parlamenta Juridiskās komitejas sagatavotajā ziņojumā par pieprasījumu atcelt imunitāti skaidri ir norādīts, ka “nepastāv pietiekami pamatotas aizdomas par to, ka tiesas izmeklēšana, kas uzsākta pēc pieteikuma par valsts pārvaldes goda aizskaršanu, ko iesniegusi CAF, ir tikusi sākta ar nodomu kaitēt [apelācijas sūdzības iesniedzējas] parlamentārajai darbībai”. Tādējādi Vispārējai tiesai nav bijis neviena objektīva iemesla apšaubīt šī vērtējuma patiesumu vai spēkā esamību. Gluži pretēji – Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka šis vērtējums drīzāk ir apstiprināts ar informāciju, kas ir ietverta 2018. gada 26. aprīļa rīkojumā, kurā ir norādīts, ka pastāv pietiekama informācija, lai pamatotu apelācijas sūdzības iesniedzējas lietas nodošanu krimināltiesai. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēja kļūdaini ir saskatījusi tiesību kļūdu, kuru ir pieļāvusi Vispārējā tiesa, atteikumā atzīt kriminālvajāšanas risku, kas pamatots tikai ar mērķi viņai kaitēt.

96.

Ad abundantiam ir jāuzsver, ka pārsūdzētā sprieduma 83.–101. punktā Vispārējā tiesa ir veikusi rūpīgu to argumentu analīzi, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja ir izvirzījusi fumus persecutionis esamības pamatošanai, kuras beigās Vispārējā tiesa tos pilnībā ir noraidījusi. Ņemot vērā to, ka faktu vērtējums ietilpst Vispārējās tiesas ekskluzīvā kompetencē un ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav iesniegusi nevienu loģisku un pietiekami pamatotu argumentu, ar kuru var tikt apšaubīta Vispārējās tiesas argumentācijas atbilstība procesuālajiem principiem, ar kuriem tiek reglamentēts faktu un pierādījumu vērtējums prasības atcelt tiesību aktu ietvaros, ir jāapstiprina Vispārējās tiesas secinājumi attiecībā uz norāžu par fumus persecutionis neesamību šajā lietā.

97.

No tā izriet, ka, tā kā nav pieļauta kļūda 2018. gada 26. aprīļa rīkojuma kā pierādījuma vērtējumā, apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītais arguments ir jāuzskata par nepamatotu.

98.

No visa iepriekš minētā izriet, ka šis iebildums ir jānoraida.

99.

Šīs analīzes noslēgumā es uzskatu, ka apelācijas sūdzības otrais pamats nevar tikt atbalstīts. Es iesaku to noraidīt kā acīmredzami nepieņemamu vai katrā ziņā kā acīmredzami nepamatotu.

100.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es iesaku Tiesai: