–

Stanleyparma Sas di Cantarelli Pietro & C. vārdā – D. Agnello, V. Varzi un M. Mura, avvocati,

–

Stanleybet Malta Ltd vārdā – R. A. Jacchia, F. Ferraro, A. Terranova un D. Agnello, avvocati,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz P. Marrone un S. Fiorentino, avvocati dello Stato,

–

Beļģijas valdības vārdā – L. Van den Broeck un M. Jacobs, pārstāves, kam palīdz P. Vlaemminck un R. Verbeke, advocaten,

–

Čehijas valdības vārdā – M. Smolek, O. Serdula un J. Vláčil, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – P. Rossi un N. Gossement, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 52., 56. un 57. pantu, kā arī nediskriminācijas nodokļu jomā un vienlīdzīgas attieksmes principus.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Stanleyparma Sas di Cantarelli Pietro & C. un Stanleybet Malta Ltd un Agenzia delle Dogane e dei Monopoli UM Emilia Romagna – SOT Parma (Muitas un monopolu aģentūra, Monopolu dienests, Emīlija‑Romanja, Parmas teritoriālais darbības centrs, Itālija) (turpmāk tekstā – “ADM”) saistībā ar to, vai ir tiesisks pēdējās minētās lēmums par pienākumu galvenokārt tādiem Centri Trasmissione Dati (datu pārraides centri, turpmāk tekstā – “CTD”) kā Stanleyparma, kā arī pakārtoti Stanleybet Malta kā solidārajam parādniekam maksāt Itālijā vienoto derību nodokli (turpmāk tekstā – “vienotais nodoklis”).

3

Saskaņā ar decreto legislativo n. 504 – Riordino dell’imposta unica sui concorsi pronostici e sulle scommesse, a norma dell’articolo 1, comma 2, della legge 3 agosto 1998, n. 288 (1998. gada 23. decembra Leģislatīvais dekrēts Nr. 504 par vienotā nodokļa par prognožu konkursiem un derībām reorganizēšanu saskaņā ar 1998. gada 3. augusta Likuma Nr. 288 1. panta 2. punktu) (1999. gada 3. februāraGURI Nr. 27, turpmāk tekstā – “Leģislatīvais dekrēts Nr. 504/1998”) 1. pantu vienotais nodoklis ir jāmaksā par prognožu konkursiem un jebkura veida derībām attiecībā uz jebkuru pasākumu, pat ja tie notiek ārvalstīs.

4

Šī paša leģislatīvā dekrēta 3. pants “Nodokļa maksātāji” ir formulēts šādi:

“Vienotā nodokļa maksātāji ir tie, kuri – tostarp saņemot koncesiju – pārvalda prognožu konkursus un derības.”

5

Atbilstoši legge Nr. 220 – Disposizioni per la formazione del bilancio annuale e pluriennale dello Stato (legge di stabilità 2011) (2010. gada 13. decembra Likums Nr.°220 par valsts gada un daudzgadu budžeta veidošanas noteikumiem (2011. gada Stabilitātes likums) (2010. gada 21. decembraGURI Nr. 297, turpmāk tekstā – “2011. gada Stabilitātes likums”) 1. panta 66. punktam:

“[..]

a) [..] vienotais nodoklis [..] ir jāmaksā arī tad, ja derību likmju, tostarp attālināti rīkotās derībās, iekasēšanai nav Ekonomikas un finanšu ministrijas – Valsts monopolu autonomās pārvaldes piešķirtas koncesijas vai ja šī koncesija nav spēkā;

b) Likumdošanas dekrēta [Nr. 504/1998] 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka nodokļa maksātājs ir ikviens, kurš arī bez Ekonomikas un finanšu ministrijas – Valsts monopolu autonomās pārvaldes piešķirtas koncesijas vai šai koncesijai neesot spēkā ar jebkura līdzekļa palīdzību – arī telemātiski – savā un trešo personu, tostarp ārvalstīs reģistrētu, vārdā pārvalda prognožu konkursus un jebkura veida derības. Ja darbību veic trešo personu vārdā, subjektam, kura vārdā darbība tiek veikta, ir solidāri jāmaksā nodoklis un ar to saistītās sankcijas.”

6

Decreto del Ministero dell’Economia e delle Finanze n. 111 – Norme concernenti la disciplina delle scommesse a quota fissa su eventi sportivi diversi dalle corse dei cavalli e su eventi non sportivi da adottare ai sensi dell’articolo 1, comma 286, della legge 30 dicembre 2004, n. 311 (Ekonomikas un finanšu ministrijas 2006. gada 1. marta Dekrēts par noteikumiem, kas saskaņā ar 2004. gada 30. decembra Likuma Nr. 311 1. panta 286. punktu ir jāpieņem par fiksētu likmju pieņemšanu derībās attiecībā uz sporta pasākumiem, kas nav zirgu skriešanās sacīkstes, un attiecībā uz pasākumiem, kas nav sporta pasākumi) (2006. gada 21. martaGURI Nr. 67) 16. pantā ir paredzēts, ka koncesionārs veic vienotā nodokļa summu maksājumu.

7

Saskaņā ar legge no 190 – Disposizioni per la formazione del bilancio annuale e pluriennale dello Stato (legge di stabilità 2015) (2014. gada 23. decembra Likums Nr. 190 par valsts gada un daudzgadu budžeta izveides noteikumiem (2015. gada Stabilitātes likums) (2014. gada 29. decembraGURI Nr. 300 kārtējais pielikums)) 1. panta 644. punkta g) apakšpunktu vienotais nodoklis tiek piemērots “atbilstoši vienotas likmes nodokļa bāzei, ko aprēķina, trīskāršojot vidējo summu, kādā likmes ir pieņemtas provincē, kurā atrodas uzņēmums vai likmju pieņemšanas vieta, un ko secina no valsts totalizatorā reģistrētajiem datiem par taksācijas periodu pirms atsauces perioda”.

8

Stanleybet Malta darbojas Itālijā derību iemaksu iekasēšanas jomā, izmantojot tādu CTD kā Stanleyparma, pamatojoties uz pilnvarojuma līguma formā pastāvošām attiecībām. CTD atrodas sabiedrībai pieejamās vietās, tie spēlētāju rīcībā nodod telemātikas savienojumu un saviem pilnvarotājiem nodod datus par katru izdarīto likmi. Stanleybet Malta, kas savu darbību Itālijā veic jau apmēram divdesmit gadus, nav ne koncesijas, ne policijas atļaujas.

9

Ar 2016. gada 21. septembra lēmumu par nodokļu uzrēķinu ADM izdeva Stanleyparma un pakārtoti Stanleybet Malta kā solidārajam parādniekam paziņojumu par piedziņu, piemērojot Likumdošanas dekrēta Nr. 504/1998 3. pantu, kā tas ir interpretēts 2011. gada Stabilitātes likuma 1. panta 66. punktā, attiecībā uz vienotā nodokļa par derībām, kuru likmes Itālijā pieņemtas 2011. taksācijas gadā, samaksu 8422,60 EUR apmērā. ADM uzskatīja, ka šis nodoklis bija jāmaksā tādēļ, ka Stanleyparma veica derību pārvaldību “trešo personu vārdā”.

10

Stanleyparma un Stanleybet Malta vērsās iesniedzējtiesā Commissione tributaria provinciale di Parma (Parmas provinces Nodokļu lietu tiesa, Itālija) ar prasību atcelt šo lēmumu, norādot, ka ar pamatlietā aplūkoto valsts tiesisko regulējumu ir ierobežota to pakalpojumu sniegšanas brīvība.

11

Iesniedzējtiesai, kurai ir tādas pašas šaubas kā prasītājām, it īpaši rodas jautājums par valsts tiesiskā regulējuma saderību ar Savienības tiesībām, konkrēti ar LESD 52., 56. un 57. pantu, kā arī ar vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principiem.

12

Šī tiesa uzskata, ka fakts, ka CTD ir jāmaksā vienotais nodoklis, ir pakalpojumu sniegšanas brīvības nelikumīgs ierobežojums LESD 56. panta izpratnē, raugoties no diviem aspektiem. Pirmkārt, neesot paredzēta šī nodokļa uzlikšana CTD, kas darbojas valsts koncesionāru vārdā, lai gan to darbība ir salīdzināma ar Stanleyparma darbību. Otrkārt, Stanleyparma, kurai ir jāmaksā minētais nodoklis, esot pielīdzināma šiem koncesionāriem, kuru darbība tomēr ir atšķirīga.

13

Iesniedzējtiesa uzskata, ka, ņemot vērā to, ka pamatlietā aplūkotajam valsts tiesiskajam regulējumam ir tikai ekonomiska rakstura mērķis, iespējamam pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumam nav nekāda pamatojuma. Sava viedokļa pamatošanai šī tiesa atsaucas uz Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa, Itālija) 2018. gada 23. janvāra spriedumu, kurā pēdējā minētā ir atzinusi, ka šis valsts tiesiskais regulējums ir pretrunā Konstitūcijai attiecībā uz finanšu gadiem pirms 2011. gada, ciktāl tajā bija paredzēts, ka CTD, kuri darbojas trešo personu vārdā un kuriem, tāpat kā Stanleybet Malta, nav koncesijas, bija jāmaksā vienotais nodoklis.

14

Šādos apstākļos Commissione tributaria provinciale di Parma (Parmas provinces Nodokļu lietu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

15

Uzdodot pirmo un otro jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 56. pantam ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru derību nodoklis ir jāmaksā šajā dalībvalstī reģistrētajiem CTD un – solidāri un pakārtoti – citā dalībvalstī reģistrētiem derību organizētājiem, kas ir to pilnvarotāji.

16

Pirmkārt, ir jānorāda, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru uz azartspēlēm attiecas noteikumi par pakalpojumu sniegšanu un līdz ar to tās ietilpst LESD 56. panta piemērošanas jomā, ja vismaz viens no pakalpojumu sniedzējiem ir reģistrēts citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā pakalpojums tiek piedāvāts (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2003. gada 13. novembris, Lindman, C‑42/02, EU:C:2003:613, 19. punkts, kā arī 2014. gada 22. oktobris, Blanco un Fabretti, C‑344/13 un C‑367/13, EU:C:2014:2311, 27. punkts). Tādēļ šī lieta ir jāaplūko no pakalpojumu sniegšanas brīvības viedokļa.

17

Jāatgādina, ka LESD 56. pantā paredzētā pakalpojumu sniegšanas brīvība prasa ne tikai jebkādas diskriminācijas novēršanu attiecībā uz citā dalībvalstī dibinātu pakalpojumu sniedzēju tā pilsonības dēļ, bet arī jebkāda ierobežojuma atcelšanu, kaut arī tas ir vienādi piemērojams gan vietējiem, gan citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzējiem, ja šis ierobežojums aizliedz, apgrūtina vai padara mazāk pievilcīgus tā pakalpojumu sniedzēja pakalpojumus, kurš dibināts citā dalībvalstī, kurā tas likumīgi sniedz līdzīgus pakalpojumus (spriedums, 2014. gada 22. oktobris, Blanco un Fabretti, C‑344/13 un C‑367/13, EU:C:2014:2311, 26. punkts).

18

Turklāt ir jānorāda – Tiesa ir atzinusi, ka azartspēļu jomā koncesiju sistēma var būt efektīvs mehānisms uzņēmumu, kuri darbojas azartspēļu sektorā, kontrolei, lai novērstu šo darbību izmantošanu kriminālos vai krāpšanas nolūkos (spriedums, 2018. gada 19. decembris, Stanley International Betting un Stanleybet Malta, C‑375/17, EU:C:2018:1026, 66. punkts).

19

Lai noteiktu, vai pastāv diskriminācija, jāpārbauda, vai līdzīgas situācijas netiek aplūkotas atšķirīgi un atšķirīgas situācijas netiek aplūkotas vienādi, ja vien diferenciācijai nav objektīva attaisnojuma (spriedums, 2019. gada 6. jūnijs, P. M. u.c., C‑264/18, EU:C:2019:472, 28. punkts).

20

Šajā gadījumā, kā izriet no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem, vienotais nodoklis ir saistīts ar derību likmju pieņemšanas darbību Itālijā. Saskaņā ar 2011. gada Stabilitātes likuma 1. panta 66. punkta a) un b) apakšpunktu šī nodokļa maksātāji ir visi organizētāji, ar nosacījumu, ka tie pārvalda derības, neatkarīgi no tā, vai tie darbojas savā vai trešo personu vārdā, vai tiem ir vai nav koncesija, un no to juridiskās adreses atrašanās vietas, pat ja tā ir ārvalstīs.

21

Ņemot vērā šo iesniedzējtiesas sniegto informāciju, šķiet, ka vienotais nodoklis ir piemērojams visiem organizētājiem, kas pārvalda derības, kuru likmes tiek pieņemtas Itālijas teritorijā, neveicot nošķiršanu atkarībā no šo organizētāju uzņēmējdarbības veikšanas vietas, tādēļ šī nodokļa piemērošanu Stanleybet Malta nevar uzskatīt par diskriminējošu.

22

Jānorāda, ka pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā nav paredzēts atšķirīgs nodokļu režīms atkarībā no tā, vai pakalpojumi tiek sniegti Itālijā vai citās dalībvalstīs.

23

Turklāt, ciktāl Stanleybet Malta apgalvo, ka, piemērojot pamatlietā aplūkoto Itālijas tiesisko regulējumu, Maltā un Itālijā tā tiek dubulti aplikta ar nodokli, ir jānorāda, ka Savienības tiesību pašreizējā attīstības stadijā dalībvalstīm ar nosacījumu, ka tiek ievērotas šīs tiesības, ir zināma neatkarībā nodokļu jomā un attiecīgi tām nav pienākuma saskaņot savu nodokļa režīmu ar citu dalībvalstu dažādajiem nodokļu režīmiem, lai tostarp izvairītos no dubultas nodokļu uzlikšanas, kas rodas, minētajām dalībvalstīm paralēli īstenojot savu nodokļu kompetenci (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 1. decembris, Komisija/Ungārija, C‑253/09, EU:C:2011:795, 83. punkts).

24

No tā izriet, ka Stanleybet Malta salīdzinājumā ar valsts saimnieciskās darbības subjektu, kas veic savu darbību tādos pašos apstākļos kā šī sabiedrība, nav pakļauta nekādiem diskriminējošiem ierobežojumiem tāda valsts tiesiskā regulējuma kā pamatlietā piemērošanas dēļ. Tāpat nešķiet, ka minētais tiesiskais regulējums aizliedz, apgrūtina vai padara mazāk pievilcīgas tādas sabiedrības kā Stanleybet Malta darbības attiecīgajā dalībvalstī.

25

Stanleyparma kā Stanleybet Malta starpniece veic derību piedāvāšanas un likmju pieņemšanas darbību, par to saņemot atlīdzību.

26

Šī sabiedrība tāpat kā valsts derību organizētāji veic derību pārvaldīšanas darbību, kas ir priekšnoteikums, kurš ir nepieciešams aplikšanai ar vienoto nodokli. Tādējādi saskaņā ar 2011. gada Stabilitātes likuma 1. panta 66. punkta b) apakšpunktu Stanleyparma solidāri ar Stanleybet Malta ir pienākums maksāt šo nodokli.

27

Turklāt no Ekonomikas un finanšu ministrijas 2006. gada 1. marta Dekrēta Nr. 111 16. panta izriet, ka organizētāji, kuriem ir koncesija derību organizēšanai Itālijā, arī maksā vienoto nodokli. Iesniedzējtiesa uzskata, ka, pretēji Stanleyparma, to CTD tomēr nav solidāri jāmaksā šis nodoklis.

28

Šajā ziņā tomēr ir jākonstatē, ka atšķirībā no CTD, kas datus par spēlēm pārsūta valsts derību organizētāju vārdā, Stanleyparma pieņem derību likmes citā dalībvalstī reģistrētās Stanleybet Malta vārdā. Tādējādi, ņemot vērā 2011. gada Stabilitātes likuma mērķus, tā neatrodas ar valsts organizētājiem salīdzināmā situācijā.

29

Līdz ar to pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums nekādā veidā diskriminējoši neierobežo Stanleybet Malta un Stanleyparma un attiecībā uz tām pakalpojumu sniegšanas brīvību neapdraud.

30

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka LESD 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru derību nodoklis ir jāmaksā šajā dalībvalstī reģistrētajiem CTD un – solidāri un pakārtoti – citā dalībvalstī reģistrētiem derību organizētājiem, kas ir to pilnvarotāji, neatkarīgi no šo organizētāju juridiskās adreses un derību organizēšanas koncesijas neesamības.

31

Uzdodot trešo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 56. pantam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka CTD, kas darbojas tādu derību organizētāju vārdā, kuri ir reģistrēti citā dalībvalstī un kuriem nav koncesijas, kā arī pašiem derību organizētājiem tiek palielināts derību nodoklis, par pamatu ņemot vienotas likmes nodokļa bāzi, kas atbilst trīskāršai vidējai summai, kādā likmes ir pieņemtas likmju pieņemšanas vietā, kas atrodas dalībvalstī.

32

Itālijas valdība un Komisija apstrīd trešā jautājuma pieņemamību, jo, to skatījumā, atbilde uz to nav nepieciešama pamatlietā aplūkotā strīda atrisināšanai.

33

Šajā ziņā atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību normas interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1997. gada 9. oktobris, Grado un Bashir, C‑291/96, EU:C:1997:479, 12. punkts, kā arī 2019. gada 19. novembris, A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība), C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982, 98. punkts).

34

Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka valsts tiesiskais regulējums, kas izriet no 2014. gada 23. decembra Likuma Nr. 190, pamatlietā nav piemērojams, jo pamatlietā apstrīdētais lēmums par nodokļu uzrēķinu attiecas uz 2011. taksācijas gadu. Līdz ar to trešais jautājums, kuram nav nozīmes iesniedzējtiesā izskatāmā strīda atrisināšanai, ir nepieņemams.

35

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

LESD 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru derību nodoklis ir jāmaksā šajā dalībvalstī reģistrētiem datu pārraides centriem un – solidāri un pakārtoti – citā dalībvalstī reģistrētiem derību organizētājiem, kas ir to pilnvarotāji, neatkarīgi no šo organizētāju juridiskās adreses un derību organizēšanas koncesijas neesamības.