–

Dilly’s Wellnesshotel GmbH vārdā – M. Kroner, Rechtsanwalt,

–

Austrijas valdības vārdā – F. Koppensteiner, H. Schamp un G. Hesse, kā arī C. Pesendorfer, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – K. Blanck-Putz, K. Herrmann un P. Němečková, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Komisijas Regulas (EK) Nr. 800/2008 (2008. gada 6. augusts), kas atzīst noteiktas atbalsta kategorijas par saderīgām ar kopējo [iekšējo] tirgu, piemērojot [LESD 107. un 108. pantu] (vispārējā grupu atbrīvojuma regula) (OV 2008, L 214, 3. lpp.), 108. panta 3. punktu, kā arī Komisijas Regulu (ES) Nr. 651/2014 (2014. gada 17. jūnijs), ar ko noteiktas atbalsta kategorijas atzīst par saderīgām ar iekšējo tirgu, piemērojot [LESD] 107. un 108. pantu (OV 2014, L 187, 1. lpp.), it īpaši šīs pēdējās minētās regulas 58. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedībām, ko ierosinājušas Finanzamt Linz (Lincas Finanšu pārvalde, Austrija) un Finanzamt Kirhdorf Perg Steyr (Kirhdorfas Pergas Steiras Finanšu pārvalde, Austrija) par enerģijas nodokļa atmaksāšanu Dilly’s Wellnesshotel GmbH.

3

Padomes Regulas (EK) Nr. 994/98 (1998. gada 7. maijs) par to, kā piemērot [LESD] 107. un 108. pantu attiecībā uz dažu kategoriju valsts horizontālo atbalstu (OV 1998, L 142, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Regulu (ES) Nr. 733/2013 (2013. gada 22. jūlijs) (OV 2013, L 204, 11. lpp.), (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 994/98”) 4. un 5. apsvērums bija formulēti šādi:

4

Atbilstoši šīs regulas 1. pantam “Kategoriju atbrīvojumi”:

“1.   Komisija var ar regulām, kas pieņemtas saskaņā ar šīs regulas 8. pantā noteikto procedūru un saskaņā ar [LESD] 107. pantu, paziņot, ka šādu kategoriju atbalstam ir jābūt saskaņā ar kopējo [iekšējo] tirgu un ka uz to neattiecas [LESD] 108. panta 3. punktā noteiktās paziņošanas prasības:

[..].”

5

Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 (1999. gada 22. marts), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD] 108. panta piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.), 1. pantā “Definīcijas” bija noteikts:

“Šajā regulā:

[..]

[..].”

6

Šīs regulas 2. pantā “Paziņojums par jaunu atbalstu” bija noteikts:

“1.   Ja regulās, kas pieņemtas saskaņā ar [LESD] 109. pantu vai citiem attiecīgiem tā noteikumiem, nav paredzēts kas cits, tad par visiem projektiem piešķirt jaunu atbalstu attiecīgā dalībvalsts laikus paziņo Komisijai. [..]

[..]”

7

Komisijas Regulas (EK) Nr. 794/2004 (2004. gada 21. aprīlis), ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 659/1999 (OV 2004, L 140, 1. lpp., un labojums OV 2005, L 25, 74. lpp.), 4. pantā “Vienkāršota procedūra paziņošanai par dažām izmaiņām esošajā [pastāvošajā] atbalstā” ir paredzēts:

“1.   Regulas (EK) Nr. 659/1999 1. panta c) punkta nolūkiem izmaiņas esošajā [pastāvošajā] atbalstā ir jebkādas pārmaiņas, izņemot pilnībā formāla vai administratīva rakstura izmaiņas, kas nevar ietekmēt novērtējumu par atbalsta pasākuma saderību ar kopējo [iekšējo] tirgu. Tomēr esošas [pastāvošas] atbalsta shēmas sākotnējā budžeta palielinājumu par summu līdz 20 % apmērā neuzskata par [pastāvoša] atbalsta izmaiņām.

2.   Par šādām turpmāk minētām izmaiņām [pastāvošā] atbalstā paziņo, izmantojot vienkāršoto paziņojuma veidlapu, kas iekļauta II pielikumā:

[..]

[..]”

8

Regulas Nr. 800/2008 3. panta “Atbrīvojuma nosacījumi”, kas ietverts šīs regulas I nodaļā “Vispārīgi noteikumi”, 1. punktā bija noteikts:

“Atbalsta shēmas, kas atbilst visiem šīs regulas I nodaļas nosacījumiem, kā arī šīs regulas II nodaļas attiecīgajiem nosacījumiem, ir saderīgas ar kopējo [iekšējo] tirgu [LESD] 107. panta 3. punkta nozīmē un ir atbrīvotas no [LESD] 108. panta 3. punktā paredzētās paziņošanas prasības, ja katrs individuālais atbalsts, kas piešķirts saskaņā ar šādu shēmu, atbilst visiem šīs regulas nosacījumiem un shēmā ir tieša atsauce uz šo regulu, norādot tās nosaukumu un atsauci uz publikāciju Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.”

9

Regula Nr. 800/2008 tika atcelta ar Regulu Nr. 651/2014.

10

Regulas Nr. 651/2014 2.–5. un 64. apsvērums ir formulēti šādi:

[..]

11

Šīs regulas 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..].”

12

Minētās regulas 3. pantā “Atbrīvojuma piešķiršanas nosacījumi” ir paredzēts:

“Atbalsta shēmas, atbalsta shēmu ietvaros piešķirts individuālais atbalsts un ad hoc atbalsts ir saderīgi ar iekšējo tirgu [LESD] 107. panta 2. vai 3. punkta nozīmē un ir atbrīvoti no [LESD] 108. panta 3. punktā noteiktās paziņošanas prasības, ja minētais atbalsts atbilst visiem šīs regulas I nodaļā paredzētajiem nosacījumiem, kā arī attiecīgajai atbalsta kategorijai noteiktajiem īpašajiem nosacījumiem, kas paredzēti šīs regulas III nodaļā.”

13

Šīs pašas regulas 44. pantā “Atbalsts dabas resursu nodokļa samazinājumu veidā saskaņā ar [Direktīvu 2003/96]” ir paredzēts:

“1.   Atbalsta shēmas dabas resursu nodokļa samazinājumu veidā, kas atbilst nosacījumiem [Direktīvā 2003/96], ir saderīgas ar iekšējo tirgu [LESD] 107. panta 3. punkta nozīmē un ir atbrīvotas no [LESD] 108. panta 3. punktā noteiktās paziņošanas prasības, ja ir izpildīti šajā pantā un I nodaļā paredzētie nosacījumi.

[..]

3.   Atbalsta shēmas nodokļu samazinājumu veidā balstās uz piemērojamās dabas resursu nodokļa likmes samazinājumu vai fiksētas kompensācijas summas maksājumu, vai šo mehānismu apvienojumu.

[..]”

14

Regulas Nr. 651/2014 58. pantā “Pārejas noteikumi” ir paredzēts:

“1.   Šo regulu piemēro individuālam atbalstam, kas piešķirts pirms tās stāšanās spēkā, ja tas atbilst visiem šajā regulā paredzētajiem nosacījumiem, izņemot 9. pantu.

2.   Atbalstu, kas saskaņā ar šo regulu vai citām iepriekš spēkā esošām regulām, kuras pieņemtas atbilstoši [Regulas Nr. 994/98] 1. pantam, nav atbrīvots no [LESD] 108. panta 3. punktā noteiktās paziņošanas prasības, Komisija izvērtē saskaņā ar attiecīgajām pamatnostādnēm, vadlīnijām un paziņojumiem.

3.   Individuālais atbalsts, kas līdz 2015. gada 1. janvārim piešķirts saskaņā ar jebkuru no atbalsta piešķiršanas brīdī spēkā esošām regulām, kuras pieņemtas atbilstoši [Regulas Nr. 994/98] 1. pantam, ir saderīgs ar iekšējo tirgu un ir atbrīvots no [LESD] 108. panta 3. punktā noteiktās paziņošanas prasības, izņemot reģionālo atbalstu. Riska kapitāla atbalsta shēmas [mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU)], kuras izveidotas līdz 2014. gada 1. jūlijam un ir atbrīvotas no [LESD] 108. panta 3. punktā noteiktās paziņošanas prasības saskaņā ar [Regulu Nr. 800/2008], paliek atbrīvotas un saderīgas ar iekšējo tirgu līdz finansējuma līguma termiņa beigām, ja saistības piešķirt publisko finansējumu atbalstāmajam privātā kapitāla ieguldījumu fondam, pamatojoties uz minēto līgumu, ir noteiktas pirms 2015. gada 1. janvāra un joprojām ir izpildīti pārējie atbrīvojuma nosacījumi.

4.   Beidzoties šīs regulas spēkā esības periodam, visām atbalsta shēmām, kurām ir piešķirts atbrīvojums saskaņā ar šo regulu, atbrīvojums paliek spēkā vēl uz sešus mēnešus ilgu pielāgošanās periodu, izņemot reģionālā atbalsta shēmas. Atbrīvojums reģionālā atbalsta shēmām ir spēkā līdz apstiprināto reģionālā atbalsta plānu termiņa beigām. Atbrīvojums, kas piešķirts riska finansējuma atbalstam saskaņā ar 21. panta 2. punkta a) apakšpunktu, zaudē spēku, beidzoties finansējuma līgumā paredzētajam termiņam, ja saistības piešķirt publisko finansējumu atbalstāmajam privātā kapitāla ieguldījumu fondam, pamatojoties uz minēto līgumu, ir noteiktas sešu mēnešu laikā no šīs regulas spēkā esības perioda beigām un joprojām ir izpildīti visi pārējie atbrīvojuma nosacījumi.”

15

Šīs regulas 59. pants ir formulēts šādi:

“Šī regula stājas spēkā 2014. gada 1. jūlijā.

[..]”

16

Energieabgabenvergütungsgesetz (Likums par enerģijas nodokļa atmaksu, turpmāk tekstā – “EAVG”) 1. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Samaksātais enerģijas nodoklis par 3. punktā minētajiem energoresursiem pēc pieprasījuma ir atmaksājams par kalendāro gadu (pārskata gadu), ciktāl šis nodoklis (kopā) pārsniedz 0,5 % no starpības starp:

1.   darījumiem [Umsatzsteuergesetz 1994 (1994. gada Likums par pievienotās vērtības nodokli)] 1. panta 1. punkta 1) un 2) apakšpunkta izpratnē un

2.   darījumiem, kuros uzņēmums ir saņēmējs, 1994. gada Likuma par pievienotās vērtības nodokli 1. panta 1. punkta 1) un 2) apakšpunkta izpratnē (neto produkcijas vērtība).”

17

EAVG 1. panta 1. punktu papildina šī likuma 2. panta 2. punkts, kurā ir noteikts:

“1.   Pamatojoties uz personas, kurai ir tiesības uz atmaksu, pieprasījumu, par kalendāro gadu (pārskata gadu) tiek atmaksāta summa, kas pārsniedz neto produkcijas vērtības daļu, kura minēta 1. pantā. Pieprasījumā ir jānorāda uzņēmumā izlietotais 1. panta 3. punktā minēto energoresursu daudzums un 1. pantā minētās summas. Pieprasījums ir jāiesniedz ne vēlāk kā piecu gadu laikā, sākot no dienas, kad ir izpildīti atmaksas saņemšanas nosacījumi. Pieprasījums ir uzskatāms par nodokļu deklarāciju. Par pieprasījumu ir jāpieņem lēmums, un tajā ir jānorāda atmaksājamā summa.

2.   Aprēķinot atmaksājamo summu, ir spēkā vai nu 0,5 % slieksnis no neto produkcijas vērtības, vai arī turpmāk minētās maksas, turklāt izmaksājot mazāko summu:

Atmaksājamo summu piešķir, atskaitot vispārējo līdzdalības maksu 400 EUR apmērā. [..]”

18

EAVG, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2004. gada 30. jūlijaBudgetbegleitgesetz (Budžetu pavadošais likums; BGBl. I, Nr. 92/2004: turpmāk tekstā – “BBG”) 2. panta 1. punktā bija noteikts:

“Tiesības uz atmaksu ir visiem uzņēmumiem, ja tie nepiegādā 1. panta 3. punktā minētos energoresursus vai siltumu (tvaiku vai karsto ūdeni), kas ražots no 1. panta 3. punktā minētajiem energoresursiem.”

19

Ar 2010. gada 30. decembraBudgetbegleitgesetz (Budžetu pavadošais likums; BGBl. I, 111/2010; turpmāk tekstā – “BBG 2011”) EAVG 2. panta 1. punkts tika grozīts šādi:

“Tiesības uz atmaksu ir vienīgi uzņēmumiem, attiecībā uz kuriem ir pierādīts, ka to galvenā nodarbošanās ir ķermenisku lietu ražošana, un tad, ja tie nepiegādā energoresursus, kas minēti 1. panta 3. punktā, vai siltumu (tvaiku vai karsto ūdeni), kuri ražoti no minētajā 1. panta 3. punktā minētajiem energoresursiem.”

20

Ar BBG 2011 EAVG 4. pantam tika pievienots 7. punkts, kas ir formulēts šādi:

“2. un 3. pantu [BBG 2011 redakcijā], ar nosacījumu, ka ir saņemta [Komisijas] atļauja, piemēro atmaksas pieprasījumiem, kas attiecas uz laikposmu pēc 2010. gada 31. decembra.”

21

Saskaņā ar iesniedzējtiesas lēmumu Bundesministerium für Finanzen (Federālā finanšu ministrija, Austrija) sagatavotajās 2011. gada 15. aprīļa Pamatnostādnēs attiecībā uz enerģijas nodokli par 2011. gadu, kas ir palīgs interpretācijai attiecībā uz enerģijas nodokļa atmaksu, šī ministrija ir norādījusi, ka no 2011. gada 1. janvāra tikai ražošanas uzņēmumiem ir tiesības uz enerģijas nodokļa atmaksu.

22

2013. gada 29. augustā minētā ministrija grozīja minētās pamatnostādnes, pārceļot šo datumu uz 2011. gada 1. februāri.

23

Ar 2011. gada 29. decembra pieprasījumu Dilly’s Wellnesshotel, kas pārvalda viesnīcu, lūdza atmaksāt enerģijas nodokli par 2011. gadu.

24

Ar 2012. gada 21. februāra lēmumu Lincas Finanšu pārvalde noraidīja šo lūgumu, pamatojot ar to, ka pēc 2011. gada BBG attiecībā uz pieprasījumiem, kas iesniegti pēc 2010. gada 31. decembra, ar EAVD 2. un 3. pantu enerģijas nodokļa atmaksa tiek attiecināta tikai uz tiem uzņēmumiem, attiecībā uz kuriem ir pierādīts, ka to pamatdarbība ir ķermenisku lietu ražošana. Līdz ar to “pakalpojumu sniedzēji uzņēmumi” nevarot saņemt enerģijas nodokļa atmaksu par laiku pēc pēdējā minētā datuma.

25

Dilly’s Wellnesshotel par šo lēmumu cēla prasību.

26

Ar 2012. gada 23. marta spriedumu Unabhängiger Finanzsenat (Neatkarīgais finanšu senāts, Austrija) noraidīja šo prasību kā nepamatotu.

27

Dilly’s Wellnesshotel šo spriedumu pārsūdzēja.

28

Ar 2013. gada 19. marta spriedumu Verwaltungsgerichtshof (Federālā administratīvā tiesa, Austrija) atcēla minēto spriedumu. It īpaši šī tiesa nosprieda, ka Unabhängiger Finanzsenat (Neatkarīgais finanšu senāts) kļūdaini ir atteicies atzīt tiesības uz enerģijas nodokļa atmaksu par 2011. gada janvāri.

29

Bundesfinanzgericht (Federālā finanšu tiesa, Austrija), kas stājās Unabhängiger Finanzsenat (Neatkarīgais finanšu senāts) vietā, ar 2014. gada 31. oktobra lēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu uzdeva Tiesai prejudiciālus jautājumus.

30

Ar 2016. gada 21. jūlija spriedumu Dilly’s Wellnesshotel (C‑493/14, EU:C:2016:577) Tiesa nosprieda, ka Regulas Nr. 800/2008 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja tādā atbalsta shēmā kā lietā, kurā taisīts šis spriedums, aplūkotā nav skaidras atsauces uz šo regulu, citējot tās nosaukumu un norādot atsauci uz tās publikāciju Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, tad šis pants nepieļauj uzskatīt, ka šī shēma atbilst nosacījumiem, lai to saskaņā ar minēto regulu varētu uzskatīt par atbrīvotu no LESD 108. panta 3. punktā paredzētā paziņošanas pienākuma.

31

Ar 2016. gada 3. augusta spriedumu Bundesfinanzgericht (Federālā finanšu tiesa) apmierināja Dilly’s Wellnesshotel celto prasību un, pamatojoties it īpaši uz to, ka gadījumā, ja nebūtu atbrīvojuma no paziņošanas pienākuma, uzņēmumu izslēgšana no tiesībām uz enerģijas nodokļa atmaksu nebūtu stājusies spēkā, tai piešķīra enerģijas nodokļa atmaksu nevis tikai par 2011. gada janvāri, bet par visu gadu.

32

Iesniedzējtiesa pašlaik izskata apelācijas sūdzību, ko par šo spriedumu iesniegusi Lincas Finanšu pārvalde.

33

Ar vēl vienu 2014. gada 25. jūlija pieprasījumu Dilly’s Wellnesshotel lūdza atmaksāt enerģijas nodokli par laikposmu no 2013. gada februāra līdz 2014. gada janvārim.

34

Ar 2015. gada 9. janvāra lēmumu Kirhdorfas Pergas Steiras Finanšu pārvalde noraidīja šo pieteikumu, pamatojot ar to, ka viesnīca ir pakalpojumu uzņēmums, nevis uzņēmums, kura galvenā darbība ir ķermenisku lietu ražošana. No 2011. gada 1. februāra enerģijas nodoklis varot tikt atmaksāts tikai uzņēmumiem, kuru pamatdarbība ir ķermenisku lietu ražošana.

35

Ar 2017. gada 13. februāra spriedumu Bundesfinanzgericht (Federālā finanšu tiesa) apmierināja Dilly’s Wellnesshotel celto prasību pret šo lēmumu un atbilstoši Dilly’s Wellnesshotel pieprasījumam piešķīra nodokļa atmaksu, būtībā atsaucoties uz tās 2016. gada 3. augusta spriedumu, kas minēts šī sprieduma 31. punktā.

36

Pašlaik iesniedzējtiesa izskata Kirhdorfas Pergas Steiras Finanšu pārvaldes iesniegto apelācijas sūdzību par 2017. gada 13. februāra spriedumu.

37

Iesniedzējtiesa uzskata, ka enerģijas nodokļa atmaksa, piemērojot EAVG, tā redakcijā, kas izriet no BBG, ir atbalsts, kuru Komisija netieši un neierobežoti ir apstiprinājusi saskaņā ar Komisijas Lēmuma 2005/565/EK (2004. gada 9. marts) par Austrijā izmantotu atbalsta shēmu, kas attiecas uz dabas gāzes un elektroenerģijas nodokļa atmaksu 2002. un 2003. gadā (OV 2005, L 190, 13. lpp.), 3. pantu un 72. apsvērumu.

38

Tā arī norāda, ka gadījumā, ja Savienības tiesības liedz ierobežot atbalsta saņēmēju loku, kāds ir ieviests ar 2011. gada BBG, saskaņā ar kuru tiesības uz enerģijas nodokļa atmaksu var tikt piešķirtas tikai tiem uzņēmumiem, attiecībā uz kuriem ir pierādīts, ka to pamatdarbība ir ķermenisku lietu ražošana, agrākajam valsts tiesiskajam regulējumam būtu jāpaliek spēkā.

39

Iesniedzējtiesa norāda, ka pamatlietās rodas vairāki Savienības tiesību jautājumi, kā atrisināšanai tai ir jāinterpretē EAVG 4. panta 7. punkts, kurā ir paredzēts, ka ar 2011. gada BBG izdarītie grozījumi tiesību aktos ir piemērojami “ar nosacījumu, ka ir saņemta [Komisijas] atļauja”.

40

Iesniedzējtiesai ir šaubas, pirmkārt, par to, vai ar BBG 2011 veiktais atbalsta shēmas ierobežojums ir jāpaziņo Komisijai.

41

Gadījumā, ja pamatlietās būtu bijis paziņošanas pienākums par grozīto atbalsta shēmu, iesniedzējtiesa šaubās, otrkārt, vai tas, ka paziņošana Komisijai neatbilst visiem Regulā Nr. 800/2008 paredzētajiem formālajiem nosacījumiem, nozīmē, ka attiecīgo atbalstu ir jāturpina piešķirt visiem EAVG – tā redakcijā, kurā grozījumi izdarīti ar BBG, – paredzētajiem saņēmējiem, līdz ar to pastāvētu pienākums īstenot atbalsta shēmu, kas pastāvēja pirms tiesību aktu grozījumiem, kuri izriet no 2011. gada BBG.

42

Treškārt, iesniedzējtiesa šaubās, vai tas, ka nodokļu atvieglojums tiek noteikts ar valsts tiesību aktā noteiktu konkrētu aprēķina formulu, atbilst Regulas Nr. 651/2014 44. panta 3. punkta prasībai, saskaņā ar kuru aprēķinam ir jābalstās uz piemērojamās dabas resursu nodokļa likmes samazinājumu vai fiksētas kompensācijas summas maksājumu, vai abu šo mehānismu apvienojumu. Turklāt tā šaubās par šīs regulas piemērojamību laikā.

43

Šādos apstākļos Verwaltungsgerichtshof (Federālā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

44

Jānorāda, ka Austrijas valdība apgalvo, ka informācijas kopsavilkumu attiecībā uz pamatlietās aplūkoto atbalsta shēmu, saskaņā ar kuru enerģijas nodokļa attiecībā uz dabasgāzi un elektroenerģiju daļēja atmaksa ir paredzēta tikai uzņēmumiem, attiecībā uz kuriem ir pierādīts, ka to pamatdarbība ir ķermenisku lietu ražošana, Austrijas Republika ir paziņojusi Komisijai un ka šis paziņojums ir jāuzskata par paziņojumu, kas veikts saskaņā ar vienkāršoto paziņošanas procedūru, kas paredzēta Regulas Nr. 794/2004 4. pantā.

45

Šajā ziņā vispirms jāatgādina –, kā Tiesa daudzkārt ir lēmusi, LESD 267. pantā noteiktās prejudiciālā nolēmuma tiesvedības ietvaros, kuras pamatā ir skaidra funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu, tikai valsts tiesas kompetencē ir konstatēt un novērtēt pamatlietas faktus. Šajā ziņā Tiesa ir pilnvarota lemt vienīgi par Savienības tiesību interpretāciju vai spēkā esamību, ņemot vērā iesniedzējtiesas izklāstīto faktisko un tiesisko situāciju, lai varētu sniegt šai tiesai informāciju, kas ir noderīga tajā izskatāmās lietas izlemšanai (spriedums, 2017. gada 27. aprīlis, A‑Rosa Flussschiff, C‑620/15, EU:C:2017:309, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

46

Šajā gadījumā Tiesai uzdotie jautājumi ir pamatoti ar pieņēmumu, ka Austrijas Republika nav paziņojusi Komisijai par attiecīgo atbalsta shēmu pamatlietās saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu. It īpaši, uzdodot pirmo un trešo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai uz šo shēmu attiecas minētajā tiesību normā paredzētais paziņošanas pienākums vai arī tā ir atbrīvota no šī pienākuma saskaņā ar Regulu Nr. 651/2014, savukārt ar otro jautājumu šī tiesa vēlas noteikt iespējamās sekas, kas tai būtu jāsecina no minētā pienākuma pārkāpuma.

47

Komisijas un Dilly’s Wellnesshotel Tiesā iesniegtie apsvērumi arī ir balstīti uz šo pašu pieņēmumu. Komisija precizē, ka saskaņā ar Regulu Nr. 800/2008 kodolīga informācija par pamatlietās aplūkoto valsts tiesisko regulējumu nevar aizstāt atbilstošu paziņojumu saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu un ka Austrijas Republika turklāt nav izmantojusi Regulas Nr. 794/2004 II pielikumā paredzēto vienkāršotā paziņojuma veidlapu saskaņā ar šīs regulas 4. panta 2. punkta c) apakšpunktu.

48

Līdz ar to un neskarot jautājumu par to, kādos apstākļos var uzskatīt, ka tāds paziņojums par atbalsta shēmu, kāds tiek aplūkots pamatlietās, ir veikts saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu, jo uz šo jautājumu neattiecas šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, Tiesai ir jāatbild uz šajā lietā uzdotajiem jautājumiem, pamatojoties uz pieņēmumu, ka pamatlietās aplūkotā atbalsta shēma netika paziņota Komisijai.

49

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 108. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesiskais regulējums, ar ko tiek grozīta atbalsta shēma, samazinot šī atbalsta saņēmēju loku, principā ir pakļauts šajā normā paredzētajam paziņošanas pienākumam.

50

Vispirms jāprecizē, ka jautājums par šādu paziņošanas pienākumu ir jāizskata, ievērojot iespējamību, ka attiecīgā atbalsta shēma ir atbrīvota no šī pienākuma tādēļ, ka šai shēmai tiek piemērots grupu atbrīvojums, un šī iespējamība tiks izskatīta, sniedzot atbildi uz trešo jautājumu.

51

Šajā gadījumā, kā tas izriet no šī sprieduma 44. punkta, šķiet, ka pamatlietās aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā enerģijas nodokļa attiecībā uz dabasgāzi un elektroenerģiju daļēja atmaksa ir paredzēta tikai tiem uzņēmumiem, attiecībā uz kuriem ir pierādīts, ka to pamatdarbība ir ķermenisku lietu ražošana. Līdz ar to saskaņā ar šo tiesisko regulējumu tādi pakalpojumu sniedzēji kā Dilly’s Wellnesshotel ir izslēgti no enerģijas nodokļa atmaksas.

52

Jānorāda, ka, uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa vadās no pieņēmuma, kas katrā ziņā nav apstrīdēts šajā lietā, ka atbalsta shēmu, kas bija pirms tās, kas tika aplūkota pamatlietās, kurās tika atzītas daļējas tiesības uz enerģijas nodokļa atmaksu gan ražošanas uzņēmumiem, gan pakalpojumu uzņēmumiem, Komisija netieši ir apstiprinājusi atbilstoši Lēmumam 2005/565.

53

Šādos apstākļos, lai atbildētu uz šo jautājumu, šajā gadījumā ir jāņem vērā šis pieņēmums, neskarot tā pamatotību, tādējādi atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta ii) apakšpunktam iepriekšējā atbalsta shēma, kas pastāvēja pirms pamatlietās aplūkotās, ir jāuzskata par pastāvošu atbalstu.

54

Runājot par pirmā jautājuma būtību, jāatgādina, ka LESD 108. panta 3. punktā paredzētais paziņošanas pienākums ir viens no pamatelementiem kontroles sistēmai, kas valsts atbalsta jomā ir ieviesta ar LESD. Šīs sistēmas ietvaros dalībvalstīm ir pienākums, pirmkārt, paziņot Komisijai katru pasākumu, ar kuru tiek ieviests vai izmainīts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, un, otrkārt, neīstenot šādu pasākumu tikmēr, kamēr šī iestāde nav pieņēmusi galīgo lēmumu par minēto pasākumu (spriedums, 2019. gada 5. marts, Eesti Pagar, C‑349/17, EU:C:2019:172, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

55

Attiecīgajai dalībvalstij piekrītošs pienākums paziņot Komisijai jebkuru jaunu atbalstu ir precizēts Regulas Nr. 659/1999 2. pantā (spriedums, 2016. gada 21. jūlijs, Dilly’s Wellnesshotel, C‑493/14, EU:C:2016:577, 32. punkts).

56

Kā Tiesa jau ir nospriedusi, par jaunu atbalstu, uz ko attiecas LESD 108. panta 3. punktā paredzētais paziņošanas pienākums, ir jāuzskata pasākumi, kas ieviesti pēc LESD spēkā stāšanās, kuru mērķis ir izveidot vai grozīt atbalstu, precizējot, ka šie grozījumi var attiekties vai nu uz pastāvošiem atbalstiem, vai uz sākotnējiem projektiem, par kuriem paziņots Komisijai (it īpaši skat. spriedumus, 1994. gada 9. augusts, Namur‑Les assurances du crédit, C‑44/93, EU:C:1994:311, 13. punkts, un 2010. gada 20. maijs, Todaro Nunziatina & C., C‑138/09, EU:C:2010:291, 46. punkts).

57

Saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 1. panta c) punktu jauns atbalsts ir jebkādas atbalsta shēmas vai individuāls atbalsts, kas nav pastāvošs atbalsts, tostarp izmaiņas pastāvošā atbalstā.

58

Šajā ziņā izmaiņas pastāvošā atbalstā atbilstoši Regulas Nr. 794/2004 4. panta 1. punktam tiek definētas kā visas pārmaiņas, kas nav vienkārši formāla vai administratīva rakstura izmaiņas, kuras nevar ietekmēt valsts atbalsta pasākuma saderības ar iekšējo tirgu novērtējumu.

59

It īpaši atbilstoši Regulas Nr. 794/2004 4. panta 2. punkta c) apakšpunktam atļautās atbalsta shēmas piemērošanas kritēriju pastiprināšana ir vienas no izmaiņām, kas tiek veiktas pastāvošam atbalstam, par kurām principā ir jāpaziņo.

60

Katrā ziņā saskaņā ar Tiesas judikatūru, izskatot jautājumu par to, vai pasākums ir atbalsts LESD 107. panta izpratnē, tostarp tiek ņemts vērā to saņēmēju loks, kuriem šī atbalsta piešķiršana ir paredzēta, lai it īpaši pārbaudītu šī pasākuma selektīvo raksturu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2001. gada 8. novembris, Adria‑Wien Pipeline un Wietersdorfer & Peggauer Zementwerke, C‑143/99, EU:C:2001:598, 33.–36., kā arī 40. un 55. punkts).

61

No minētā izriet, ka grozījums kritērijos, saskaņā ar kuriem tiek identificēti atbalsta saņēmēji, nav tikai tīri formāls vai administratīvs grozījums, bet ir arī elements, kura sekas var ietekmēt jautājumu, vai pasākums ir jāuzskata par atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, un līdz ar to vajadzību paziņot par šo atbalstu saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktā paredzēto pienākumu.

62

Kā to pamatoti apgalvo Komisija, kontrole, kas šai iestādei ir jāveic pēc paziņojuma, kurš veikts saskaņā ar šo pēdējo minēto tiesību normu, par projektu, kura mērķis ir grozīt atbalsta shēmas saņēmēju loku, neaprobežojas ar pārbaudi par to, vai attiecīgās izmaiņas ir izraisījušas atbalsta saņēmēju skaita samazinājumu, bet ietver tostarp vērtējumu par to, vai izmaiņas piemērošanas kritērijos, kas izriet no minētajiem grozījumiem, izkropļo konkurenci vai draud radīt tās izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai. Tomēr iepriekšēja paziņošana par šādu grozījumu ļauj precīzi pārbaudīt, vai tas tā ir.

63

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka LESD 108. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka uz valsts tiesisko regulējumu, ar ko ir izdarītas izmaiņas atbalsta shēmā, samazinot šī atbalsta saņēmēju loku, principā attiecas šajā normā paredzētais paziņošanas pienākums.

64

Ar trešā jautājuma otro daļu, kas ir jāizskata vispirms, jo tā attiecas uz Regulas Nr. 651/2014 piemērojamību laikā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai šīs regulas 58. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka atbalsts, kas piešķirts pirms minētās regulas stāšanās spēkā, pamatojoties uz tādu atbalsta shēmu kā pamatlietās aplūkotā, saskaņā ar šo pašu regulu var tikt atbrīvots no LESD 108. panta 3. punktā paredzētā paziņošanas pienākuma.

65

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 109. pantu Padomei ir atļauts pieņemt jebkādas attiecīgas regulas, kas vajadzīgas, lai piemērotu LESD 107. un 108. pantu, un, it īpaši, noteikt LESD 108. panta 3. punkta piemērošanas nosacījumus, kā arī no šajā pēdējā minētajā tiesību normā paredzētās procedūras atbrīvojamā atbalsta kategorijas. Katrā ziņā saskaņā ar LESD 108. panta 4. punktu Komisija var pieņemt regulas attiecībā uz valsts atbalsta kategorijām, ko Padome saskaņā ar LESD 109. pantu ir paredzējusi atbrīvot no LESD 108. panta 3. punktā paredzētās procedūras (spriedums, 2019. gada 5. marts, Eesti Pagar, C‑349/17, EU:C:2019:172, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

66

Tādējādi, piemērojot EK līguma 94. pantu (kļuvis par EKL 89. pantu, kas savukārt kļuvis par LESD 109. pantu), tika pieņemta Regula Nr. 994/98, saskaņā ar kuru vēlāk tika pieņemta Regula Nr. 800/2008 (spriedums, 2019. gada 5. marts, Eesti Pagar, C‑349/17, EU:C:2019:172, 58. punkts un tajā minētā judikatūra). Šī pēdējā regula savukārt tika atcelta un aizstāta ar Regulu Nr. 651/2014, kura tika pieņemta saskaņā ar Regulu Nr. 994/98.

67

No minētā izriet, ka, neraugoties uz iepriekšēju paziņošanu par ikvienu pasākumu, ar ko tiek plānots ieviest vai grozīt atbalstu, kurš dalībvalstīm ir jāparedz atbilstoši līgumiem un kurš, kā tas izriet no šī sprieduma 54. punkta, ir viens no valsts atbalsta kontroles sistēmas pamatelementiem, ja dalībvalsts pieņemts atbalsta pasākums atbilst atbilstošajiem Regulā Nr. 651/2014 paredzētajiem nosacījumiem, šī dalībvalsts var atsaukties uz iespēju tikt atbrīvotai no paziņošanas pienākuma (šajā nozīmē attiecībā uz Regulu Nr. 800/2008 skat. spriedumu, 2016. gada 21. jūlijs, Dilly’s Wellnesshotel, C‑493/14, EU:C:2016:577, 36. punkts).

68

Savukārt no Regulas Nr. 651/2014 58. panta 2. punkta izriet, ka Komisija saskaņā ar piemērojamām pamatnostādnēm, pamatnostādnēm un paziņojumiem izvērtē, vai jebkāds atbalsts, kas saskaņā ar šo regulu vai citām iepriekš spēkā esošām regulām, kuras pieņemtas atbilstoši Regulas Nr. 994/98 1. pantam un bija spēkā iepriekš, nav atbrīvots no LESD 108. panta 3. punktā noteiktā paziņošanas pienākuma.

69

Šajā ziņā, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 30. punktā, Tiesa 2016. gada 21. jūlija spriedumā Dilly’s Wellnesshotel (C‑493/14, EU:C:2016:577) ir nospriedusi, ka tāda atbalsta shēma kā tā, kas aplūkota lietā, kurā taisīts šis spriedums, nav atbrīvota no paziņošanas pienākuma saskaņā ar Regulu Nr. 800/2008, jo šajā shēmā nav tiešas atsauces uz šo regulu saskaņā ar tās 3. panta 1. punktu. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu šajā lietā izriet, ka attiecīgā atbalsta shēma lietā, kurā tika taisīts minētais spriedums, ir tā pati, kas tiek aplūkota pamatlietās. No šajā pieteikumā aprakstītās šo strīdu priekšvēstures, kas izklāstīta šī sprieduma 30.–32., kā arī 35. un 36. punktā, izriet, ka iesniedzējtiesā iesniegtās apelācijas sūdzības ir iesniegtas par spriedumiem, ar kuriem Bundesfinanzgericht (Federālā finanšu tiesa) pēc 2016. gada 21. jūlija sprieduma Dilly’s Wellnesshotel (C‑493/14, EU:C:2016:577) piešķīra Dilly’s Wellnesshotel pieprasīto nodokļa atmaksu.

70

Apstāklis, ka tāpēc, ka pamatlietās aplūkotajā atbalsta shēmā nav tiešas atsauces uz Regulu Nr. 800/2008, šai shēmai nevar tikt piemērots atbrīvojums saskaņā ar šo regulu, pats par sevi nevar būt šķērslis tam, lai minētā shēma atbilstu attiecīgajiem nosacījumiem, kas ir paredzēti Regulā Nr. 651/2014, kura, kā izriet no šī sprieduma 9. un 66. punkta, ir atcelta un aizstāta ar Regulu Nr. 800/2008. Kā izriet no Regulas Nr. 651/2014 2.–4. apsvēruma, pārskatot Regulu Nr. 800/2008, Regulas Nr. 651/2014 mērķis it īpaši bija labāk definēt nosacījumus, ar kuriem noteiktas atbalsta kategorijas var tikt uzskatītas par saderīgām ar iekšējo tirgu, un paplašināt kategoriju atbrīvojumu piemērošanas jomu. Tātad, kā tas izriet gan no Regulas Nr. 651/2014 3. panta, gan no tās 6. apsvēruma, ņemot vērā visus Regulā Nr. 651/2014 noteiktos gan vispārīgos, gan specifiskos attiecīgā atbalsta kategorijas nosacījumus, ir jāizvērtē, vai atbalsts var saņemt atbrīvojumu atbilstoši šai pēdējai minētajai regulai.

71

Tādējādi, runājot par jautājumu, vai atbalsts, kas piešķirts, pamatojoties uz tādu atbalsta shēmu kā pamatlietās, var tikt atbrīvots no paziņošanas pienākuma saskaņā ar Regulu Nr. 651/2014, ir jānorāda, ka – tāpat kā Regula Nr. 800/2008, kurā ir mīkstināts vispārīgais noteikums par paziņošanas pienākumu, – Regula Nr. 651/2014 un tajā paredzētie nosacījumi ir jāinterpretē šauri (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 21. jūlijs, Dilly’s Wellnesshotel, C‑493/14, EU:C:2016:577, 37. punkts).

72

Šāda pieeja apstiprinās, ņemot vērā ar vispārējām grupu atbrīvojuma regulām attiecībā uz noteiktām atbalsta kategorijām sasniedzamos mērķus, kā tie minēti Regulas Nr. 994/98 4. un 5. apsvērumā. Faktiski, lai arī Komisijai efektīvas konkurences noteikumu valsts atbalsta jomā uzraudzības nodrošināšanai un administratīvās pārvaldības vienkāršošanai ir tiesības pieņemt šādas regulas, nevājinot Komisijas kontroli šajā jomā, šādu regulu mērķis arī ir palielināt pārredzamību un tiesisko noteiktību. Šajās regulās, tostarp Regulā Nr. 651/2014, paredzēto nosacījumu ievērošana ļauj nodrošināt, lai šie mērķi tiktu pilnībā sasniegti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. jūlijs, Dilly’s Wellnesshotel, C‑493/14, EU:C:2016:577, 38. punkts).

73

Šajā gadījumā attiecīgais atbalsts pamatlietās attiecas uz enerģijas nodokļa atmaksu par 2011. gadu, kā arī par laikposmu no 2013. gada februāra līdz 2014. gada janvārim, lai gan Regula Nr. 651/2014 saskaņā ar šīs pēdējās minētās regulas 59. pantu stājās spēkā 2014. gada 1. jūlijā.

74

Šajā ziņā ir jānorāda, kā tas izriet no paša Regulas Nr. 651/2014 58. panta nosaukuma, ka šajā pantā ir paredzēti pārejas noteikumi, kas piemērojami valsts atbalstam, uz ko attiecas tās normas. Šī panta 1. punktā it īpaši ir noteikts, ka Regula Nr. 651/2014 ir piemērojama individuālam atbalstam, kas piešķirts pirms tās stāšanās spēkā, ja vien tas atbilst visiem šajā regulā paredzētajiem nosacījumiem, izņemot tās 9. pantu, kurā ir paredzēts publicēšanas un informēšanas pienākums attiecībā uz atbalsta pasākumiem.

75

Saskaņā ar Regulas Nr. 651/2014 2. panta 14. punktu jēdziens “individuāls atbalsts” šīs regulas izpratnē ietver tostarp jebkādu atbalstu, kas piešķirts individuālam saņēmējam, pamatojoties uz atbalsta shēmu. Šis jēdziens attiecas uz nodokļu atvieglojumiem, uz kuriem prasītāja pretendē pamatlietās.

76

No tā izriet, ka saskaņā ar pašu Regulas Nr. 651/2014 58. panta 1. punkta formulējumu pamatlietās aplūkotais atbalsts, lai gan tas tika piešķirts pirms šīs regulas stāšanās spēkā, tomēr var tikt atbrīvots no paziņošanas pienākuma saskaņā ar šo regulu.

77

Šī interpretācija katrā ziņā atbilst Regulas Nr. 651/2014 mērķim, kas, kā izriet no tās 3. apsvēruma, ir nodrošināt labāku prioritāšu definēšanu valsts atbalsta noteikumu īstenošanas jomā. Proti, kā izriet no minētās regulas 2. apsvēruma, Regulas Nr. 800/2008 pārskatīšana bija galvenais elements Savienības politikas valsts atbalsta jomā modernizācijai, jo šajā modernizācijā apjomīgi tika pārskatīti valsts atbalstam piemērojamie noteikumi un viens no tās galvenajiem mērķiem bija, lai Komisijas veikto atbalsta pasākumu ex ante pārbaude koncentrētos uz gadījumiem, kas ļoti lielā mērā ietekmē iekšējo tirgu.

78

Ar Dilly’s Welnesshotel izvirzīto argumentu, ka šis punkts ir jāinterpretē kopā ar šī panta 2. un 3. punktu, nevar tikt apšaubīta Regulas Nr. 651/2014 58. panta 1. punkta interpretācija, kas ir izklāstīta šī sprieduma 76. punktā. Kā to norāda ģenerāladvokāts secinājumu 53. punktā, Regulas Nr. 651/2014 58. panta 1. punktā nekādi nav prasīts, ka, lai minētais 1. punkts būtu piemērojams, ir jābūt izpildītiem šā panta citos punktos paredzētajiem nosacījumiem, jo katrā no minētā 58. panta 1.–4. punktam ir paredzēti pārejas noteikumi attiecībā uz atšķirīgām situācijām.

79

Ņemot vērā iepriekš minēto, jāuzskata, kā to norāda Austrijas valdība un Komisija, ka Regulas Nr. 651/2014 58. panta 1. punktā no paziņošanas pienākuma ir atbrīvots tāds individuālais atbalsts, kas piešķirts pirms 2014. gada 1. jūlija, kā, piemēram, saskaņā ar tiesisko regulējumu pamatlietās piešķirtais, ja šis atbalsts atbilst visiem šajā regulā paredzētajiem nosacījumiem, izņemot tās 9. pantu.

80

Līdz ar to uz trešā jautājuma otro daļu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 651/2014 58. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka atbalsts, kas piešķirts pirms minētās regulas stāšanās spēkā, pamatojoties uz tādu atbalsta shēmu kā pamatlietās aplūkotā, saskaņā ar šo pašu regulu var tikt atbrīvots no LESD 108. panta 3. punktā paredzētā paziņošanas pienākuma.

81

Trešā jautājuma pirmajā daļā iesniedzējtiesa vispārīgi atsaucas uz Regulā Nr. 651/2014 paredzētajiem nosacījumiem, neminot konkrētu tās normu. Tomēr no paša šī jautājuma formulējuma, kā arī no citiem lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu izklāstītajiem secinājumiem, kas pārņemti šī sprieduma 42. punktā, izriet, ka ar minēto jautājumu šī tiesa vēlas noskaidrot, vai pamatlietās ir izpildīts šīs regulas 44. panta 3. punktā paredzētais nosacījums.

82

It īpaši trešā jautājuma pirmās daļas formulējumā ir atsauce uz faktu, ka pamatlietās aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā skaidri ir noteikta enerģijas nodokļa atmaksas summa ar aprēķina formulu, savukārt Regulas Nr. 651/2014 44. panta 3. punktā ir noteikts, ka atbalsta shēmām nodokļu samazinājumu veidā ir jāpamatojas uz piemērojamā dabas resursu nodokļa likmes samazinājumu, fiksētas kompensācijas summas maksājumu vai abu apvienojumu. Katrā ziņā, lai gan iesniedzējtiesa lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu detalizēti paskaidro iemeslus, kuru dēļ tai ir šaubas par to, vai attiecīgā atbalsta shēma pamatlietās var tikt uzskatīta par tādu, kas atbilst šajā tiesību normā paredzētajam nosacījumam, tā skaidri norāda, ka tās ieskatā gan Regulas Nr. 651/2014 44. panta 1., 2. un 4. punktā paredzētie nosacījumi, gan tie, kas izriet no dažādām normām, kuras iekļautas šīs regulas I nodaļā, pamatlietu gadījumā ir izpildīti.

83

Līdz ar to ir jāuzskata, ka trešā jautājuma pirmajā daļā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 651/2014 44. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda atbalsta shēma kā pamatlietās, kurā enerģijas nodokļa atmaksas summa ir skaidri noteikta ar tajā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētu aprēķina formulu, ar ko tiek ieviesta šī shēma, atbilst šai tiesību normai.

84

Šajā ziņā jāatgādina, ka Regulas Nr. 651/2014 3. pantā ir paredzēts, ka ar iekšējo tirgu LESD 107. panta 2. vai 3. punkta izpratnē ir saderīgas un no LESD 108. panta 3. punktā noteiktā paziņošanas pienākuma ir atbrīvotas it īpaši atbalsta shēmas un individuālais atbalsts, kas piešķirts kā atbalsta shēma, ciktāl šīs shēmas un šie atbalsti atbilst visiem šīs regulas I nodaļā paredzētajiem nosacījumiem, kā arī īpašajiem nosacījumiem, kas attiecīgajai atbalsta kategorijai paredzēti šīs regulas III nodaļā.

85

Regulas Nr. 651/2014 44. panta normas, kas ir ietvertas šīs regulas III nodaļā, kā tas izriet no paša šī panta nosaukuma un tā 1. punkta, attiecas uz atbalstiem dabas resursu nodokļa samazinājumu veidā, kas piešķirti saskaņā ar Direktīvu 2003/96. Tātad ir jāuzskata, ka pamatlietās šīs tiesību normas ir piemērojamas, ievērojot, vai šajā direktīvā paredzētie nosacījumi tiešām ir izpildīti pamatlietās aplūkoto atbalsta shēmu ietvaros, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

86

Tādējādi, runājot par jautājumu, vai šāda atbalsta shēma atbilst Regulas Nr. 651/2014 44. panta 3. punktā paredzētajām prasībām, no izvēles, ko atbilstoši šai tiesību normai Savienības likumdevējs ir piešķīris dalībvalstīm, tām atļaujot paredzēt vai nu piemērojamās nodokļa likmes samazinājumu, vai fiksētas kompensācijas summas maksājumu, vai arī abus kopā, izriet, ka šīs tiesību normas mērķis, kā to apgalvo Komisija, ir nodrošināt, lai izvēlētā nodokļa samazinājuma mehānisms ļautu pārskatāmi noteikt, kāda nodokļa samazināšana faktiski ir piemērojama, atstājot dalībvalstīm zināmu rīcības brīvību attiecībā uz tās noteikumiem.

87

Pēdējā minētā ziņā Regulas Nr. 651/2014 64. apsvērumā ir precizēts, ka, lai uzņēmumiem efektīvāk dotu signālu saistībā ar cenu, ko ar dabas resursu nodokli ir paredzēts piešķirt uzņēmumiem, dalībvalstīm būtu jādod iespēja nodokļu samazinājumu shēmu izstrādāt, pamatojoties uz fiksētas ikgadējas kompensācijas summas (nodokļa atmaksas) maksājumu mehānismu.

88

Tāpat ir jānorāda, ka mērķis nodrošināt nodokļu samazinājuma aprēķināšanas mehānisma pārskatāmību iekļaujas Regulas Nr. 651/2014 mērķī un tās 3.–5. apsvērumā ir uzsvērts, ka galvenokārt ir jāpiešķir lielāka nozīme pārskatāmībai un valsts un Savienības tiesību normu par valsts atbalstu ievērošanas kontrolei. Kā izriet no šī sprieduma 72. punkta, šis mērķis ir viens no tiem, kas vispārīgi tiek īstenoti ar vispārējām grupu atbrīvojuma regulām attiecībā uz noteiktām atbalsta kategorijām.

89

Šajā gadījumā no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka nodokļu samazinājums, kas ir piešķirts saskaņā ar pamatlietās aplūkoto atbalsta shēmu, ir balstīts uz aprēķina formulu, kas konkrēti ir noteikta valsts tiesiskajā regulējumā, ar kuru tiek ieviesta minētā shēma. It īpaši saskaņā ar šo tiesisko regulējumu enerģijas nodoklis ir jāatmaksā kalendārā gada laikā, ja tas kopā pārsniedz 0,5 % no uzņēmuma neto produkcijas vērtības. Turklāt minētajā tiesiskajā regulējumā atmaksas summa ir ierobežota atbilstoši Direktīvā 2003/96 paredzētajam minimālajam nodokļu līmenim. Valsts pārvaldei katrā ziņā nav rīcības brīvības attiecībā uz nodokļa samazinājuma summu, kas izriet no šīs aprēķina formulas.

90

Tādējādi saskaņā ar šo shēmu atmaksājamā enerģijas nodokļa summa atbilst vai nu starpībai starp šī nodokļa kopējo summu un 0,5 % no saņēmēja uzņēmuma neto produkcijas vērtības, vai arī starpībai starp šī nodokļa kopējo summu un minimālo nodokļa līmeni, kāds tiek piemērots minētajiem enerģijas avotiem. No šiem diviem aprēķināšanas veidiem ir piemērojams tas, kas nosaka vismazāko atmaksājamo enerģijas nodokļa summu.

91

No tā izriet, ka saskaņā ar tajā paredzēto aprēķina formulu pamatlietās aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā ir noteiktas divas iespējamās dabas resursu nodokļa samazinātās likmes, kā arī tas, kura no šīm divām likmēm ir jāpiemēro attiecībā uz katru saņēmēju uzņēmumu. Šāda aprēķina formula neļauj valsts iestādēm brīvi noteikt nodokļa summu, kas uzņēmumam faktiski ir jāmaksā un kas atbilst summai, kuru nodokļu iestādes ir paturējušas pēc šādi aprēķinātās atmaksas izmaksas.

92

Šajos apstākļos ir jākonstatē, kā to norāda Komisija, ka katrs alternatīvais aprēķina veids, ko veido pamatlietās aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētā aprēķina formula, kā tas ir izklāstīts šī sprieduma 89. un 90. punktā, nozīmē, ka tiek samazināts dabas resursu nodoklis Regulas Nr. 651/2014 44. panta 3. punkta izpratnē. Saistībā ar pirmo no šiem aprēķina veidiem piemērojamā nodokļa likme tiek samazināta līdz 0,5 % no saņēmēja uzņēmuma neto produkcijas vērtības, bet otrā aprēķina veida ietvaros piemērojamā nodokļu likme faktiski tiek samazināta līdz minimālajam nodokļu līmenim, kāds piemērojams attiecīgajam enerģijas avotam.

93

Tātad jākonstatē, ka tāda atbalsta shēma kā pamatlietās aplūkotā ir balstīta uz specifiskiem dabas resursu nodokļa samazināšanas mehānismiem, kas paredzēti Regulas Nr. 651/2014 44. panta 3. punktā, tādējādi šajā tiesību normā paredzētais nosacījums ir jāuzskata par izpildītu.

94

Šo apsvērumu neliek apšaubīt apstāklis, ka pamatlietās aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēta aprēķina formula, no kuras izriet divas atšķirīgas nodokļu likmes, jo, kā tas izriet no šī sprieduma 89.–91. punkta, šis tiesiskais regulējums ļauj arī noteikt, kura no šīm divām likmēm faktiski ir jāpiemēro konkrētā gadījumā, tādējādi divu alternatīvu nodokļu likmju esamība neapdraud šī sprieduma 86. un 87. punktā izklāstīto Regulas Nr. 651/2014 44. panta 3. punkta mērķi.

95

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz trešā jautājuma pirmo daļu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 651/2014 44. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda atbalsta shēma kā pamatlietās aplūkotā, kurā enerģijas nodokļa atmaksas summa ir skaidri noteikta ar aprēķina formulu, kas ir paredzēta valsts tiesiskajā regulējumā, ar kuru tiek ieviesta šī shēma, atbilst šai tiesību normai.

96

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noteikt, kādi secinājumi tai būtu jāizdara saistībā ar pamatlietās aplūkotajiem strīdiem gadījumā, ja Tiesa nospriestu, ka par tādu atbalsta shēmu kā pamatlietās aplūkotā būtu bijis jāpaziņo saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu, un tādējādi saskaņā ar šo shēmu piešķirtais atbalsts būtu jāuzskata par nelikumīgu.

97

No atbildēm, kas sniegtas uz pirmo un trešo jautājumu, izriet, ka, neraugoties uz principiālu paziņošanas pienākumu saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu attiecībā uz tādu atbalsta shēmu kā pamatlietās aplūkotā, saskaņā ar šo shēmu piešķirtais atbalsts attiecīgajos laikposmos saistībā ar šīm tiesvedībām ir atbrīvots no šī pienākuma saskaņā ar Regulas Nr. 651/2014 3. pantu, ciktāl ir izpildīti visi minētās regulas I nodaļā, kā arī 44. pantā paredzētie nosacījumi; un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

98

Šādos apstākļos uz otro jautājumu nav jāatbild.

99

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: