1

Eiropas Komisija savā prasības pieteikumā lūdz Tiesu atzīt, ka Itālijas Republika,

2

Atbilstoši Direktīvas 2000/29 16. pantam:

“1.   Katra dalībvalsts nekavējoties ziņo Komisijai un pārējām dalībvalstīm par visiem I pielikuma A daļas I iedaļā [..] minētajiem kaitīgajiem organismiem, kas sastopami tās teritorijā [..].

Tā veic visus vajadzīgos pasākumus, lai iznīcinātu vai, ja tas nav iespējams, aizkavētu attiecīgo kaitīgo organismu izplatīšanos. Tā informē Komisiju un pārējās dalībvalstis par veiktajiem pasākumiem.

[..]

3.   Gadījumos, kas minēti 1. un 2. punktā, Komisija, cik vien ātri iespējams, noskaidro radušos stāvokli Augu veselības pastāvīgajā komitejā. Izmeklējumus uz vietas var veikt Komisijas pakļautībā un saskaņā ar attiecīgajiem 21. panta noteikumiem. Vajadzīgos pasākumus, balstoties uz kaitēkļu riska analīzi vai kaitēkļu riska provizorisko analīzi gadījumos, kas minēti 2. punktā, ieskaitot tos, kas paredz pieņemt lēmumu par dalībvalstu veikto pasākumu atcelšanu vai grozīšanu, var noteikt, ievērojot 18. panta 2. punktā izklāstīto procedūru. Komisija seko līdzi stāvokļa attīstībai un, ievērojot to pašu procedūru, groza vai atceļ minētos pasākumus atkarībā no apstākļiem. [..]

[..]”

3

Direktīvas 2000/29 I pielikuma A daļā ir uzskaitīti “kaitīgie organismi, kurus aizliegts ievest un izplatīt visās dalībvalstīs”. Šīs daļas II iedaļa “Kaitīgie organismi, kuri nav sastopami nevienā Kopienas reģionā un kuri jāuzmana visā Kopienā” ietver b) apakšvirsrakstu “Baktērijas”, kurā ir 3. punkts, kas ir formulēts šādi: “Xylella fastidiosa (Well un Raju)”.

4

Komisijas Īstenošanas lēmumā 2014/87/ES (2014. gada 13. februāris) attiecībā uz pasākumiem, kas veicami, lai novērstu Xylella fastidiosa (Well un Raju) izplatīšanos Savienībā (OV 2014, L 45, 29. lpp.), kas tika pieņemts, pamatojoties uz Direktīvu 2000/29, it īpaši tās 16. panta 3. punkta ceturto teikumu, 2.–4., kā arī 7. un 8. apsvērumā ir noteikts:

[..]

5

Saskaņā ar šo pirmo Īstenošanas lēmumu Komisija tādējādi 1. pantā aizliedza kopš tā brīža “stādīšanai paredzētu augu pārvietošanu no Lecce [Lečes] provinces Apūlijas reģionā Itālijā”, 2. pantā izdeva rīkojumu veikt ikgadējus oficiālus apsekojumus attiecībā uz baktērijas Xf klātbūtni un 3. pantā noteica, ka dalībvalstis nodrošina, ka gadījumos, kad personai kļūst zināms par šīs baktērijas klātbūtni vai ir pamats aizdomām par šādu klātbūtni, šī persona to paziņo kompetentajai iestādei desmit dienu laikā.

6

Ar Komisijas Īstenošanas lēmumu 2014/497/ES (2014. gada 23. jūlijs) par [..] pasākumiem, kas veicami, lai novērstu Xylella fastidiosa (Well un Raju) ievešanu un izplatīšanos Savienībā (OV 2014, L 219, 56. lpp.), minētais lēmums tika atcelts.

7

Saskaņā ar šo otro Īstenošanas lēmumu, kam ir tāds pats juridiskais pamats kā pirmajam, Komisija ierobežoja to augu pārvietošanu, kas ir baktērijas Xf saimniekaugi, un noteica dažādus nosacījumus to ievešanai Savienībā no trešajām valstīm, kurās šī baktērija ir sastopama (2. un 3. pants). Turklāt, lai izskaustu baktēriju Xf un neļautu tai izplatīties, Komisija pieprasīja dalībvalstīm izveidot, ja nepieciešams, “norobežotas teritorijas”, kas ietvertu “inficēto zonu” un “buferzonu” un kurās dalībvalstīm it īpaši jāiznīcina visi ar baktēriju Xf inficētie augi, kā arī visi augi ar simptomiem, kas liecina par iespējamo inficēšanos ar šo baktēriju, un visi augi, kas noteikti kā iespējami inficēti (7. pants un III pielikuma 2. iedaļas a) punkts).

8

Īstenošanas lēmums 2014/497 tika atcelts ar Īstenošanas lēmumu 2015/789, kas pieņemts uz tā paša juridiskā pamata kā divi pirmie, un tajā ir ietverti šādi apsvērumi:

[..]

[..]

[..]”

9

Īstenošanas lēmums 2015/789 ir grozīts ar Komisijas Īstenošanas lēmumu (ES) 2015/2417 (2015. gada 17. decembris) (OV 2015, L 333, 43. lpp.), pēc tam – ar Īstenošanas lēmumu 2016/764, kura 1.–4. apsvērums ir formulēti šādi:

10

Grozītā Īstenošanas lēmuma 2015/789 1. pantā “Definīcijas” ir paredzēts:

“Šajā lēmumā piemēro šādas definīcijas:

[..].”

11

Grozītā Īstenošanas lēmuma 2015/789 4. pantā “Norobežoto teritoriju izveide” ir noteikts:

“1.   Ja tiek apstiprināta konkrētā organisma klātbūtne, attiecīgā dalībvalsts nekavējoties izveido norobežotu teritoriju saskaņā ar 2. punktu (turpmāk “norobežotā teritorija”).

[..]

2.   Norobežotā teritorija ietver inficēto zonu un buferzonu.

Inficētā zona ietver visus augus, par kuriem zināms, ka tie ir inficēti ar minēto organismu, visus augus ar simptomiem, kas liecina par iespējamu inficēšanos ar šo organismu, un visus pārējos augus, kas varētu būt inficēti ar šo organismu, ņemot vērā, ka šie augi atrodas inficēto augu tiešā tuvumā vai tiem ir kopīgs ražošanas avots (ja tas ir zināms) ar inficētajiem augiem vai augiem, kas no šādiem inficētiem augiem audzēti.

Attiecībā uz minētā organisma klātbūtni Lečes provincē un II pielikumā uzskaitītajās pašvaldībās inficētā zona ietver vismaz minēto provinci un minētās pašvaldības vai attiecīgā gadījumā minēto pašvaldību zemes gabalus (“Fogli”).

Buferzonas platums ir vismaz 10 km ap inficēto zonu.

[..]”

12

Grozītā Īstenošanas lēmuma 2015/789 6. pants “Izskaušanas pasākumi” ir formulēts šādi:

“1.   Dalībvalsts pēc 4. pantā minētās norobežotās teritorijas izveidošanas šajā teritorijā veic pasākumus, kas izklāstīti 2. līdz 11. punktā.

2.   Attiecīgā dalībvalsts 100 m rādiusā ap augiem, kas ir testēti un atzīti par inficētiem ar minēto organismu, nekavējoties aizvāc:

[..]

7.   Attiecīgā dalībvalsts uzrauga minētā organisma klātbūtni, piemērotā laikā katru gadu veicot apsekojumus. Tā veic minēto augu vizuālās pārbaudes, ņem paraugus no augiem, kuriem ir attiecīgie simptomi, kā arī no bezsimptomu augiem, kuri atrodas tuvumā augiem ar simptomiem, un veic šo paraugu testēšanu.

Buferzonās uzraudzības zonas pamatā ir koordinātu tīkls ar iedalījumu 100 × 100 m kvadrātos. Vizuālas pārbaudes veic katrā no šiem kvadrātiem.

[..]

9.   Vajadzības gadījumā attiecīgā dalībvalsts veic pasākumus, lai novērstu visus apstākļus vai sarežģījumus, par kuriem ir pamatotas bažas, ka tie varētu nepieļaut, aizkavēt vai novilcināt izskaušanu, īpaši tādus, kas saistīti ar visu to augu pieejamību un pienācīgu iznīcināšanu, kuri ir inficēti vai iespējami inficēti neatkarīgi no to atrašanās vietas, no tā, vai tie ir publiskā vai privātā sektora īpašumā, un no tā, kura persona vai iestāde ir par tiem atbildīga.

[..]”

13

Saskaņā ar grozītā Īstenošanas lēmuma 2015/789 7. pantu “Izplatības ierobežošanas pasākumi”:

“1.   Atkāpjoties no 6. panta, tikai 4. panta 2. punkta trešajā daļā minētajā inficētajā zonā attiecīgās dalībvalsts atbildīgā oficiālā struktūra var lemt par tādu izplatības ierobežošanas pasākumu piemērošanu, kas aprakstīti 2. līdz 7. punktā [..].

2.   Attiecīgā dalībvalsts nekavējoties aizvāc vismaz visus augus, kam konstatēta inficēšanās ar minēto organismu, ja tie atrodas jebkurā no šādām vietām:

[..]

[..]

7.   Attiecīgā dalībvalsts uzrauga minētā organisma klātbūtni ar piemērotā laikā katru gadu veiktu apsekojumu starpniecību teritorijās, kas atrodas 20 km attālumā, kā minēts 2. punkta c) apakšpunktā.

[..]”

14

Grozītā Īstenošanas lēmuma 2015/789 II pielikumā, kurā ir ietverts tā 4. panta 2. punktā norādīto pašvaldību saraksts, ir iekļautas pašvaldības, kas atrodas Brindizi un Taranto provincēs.

15

2015. gada 11. decembrī, ņemot vērā baktērijas Xf izplatīšanos Apūlijas reģionā un situācijas nemainīgumu kopš 2013. gada oktobra, Komisija nosūtīja Itālijas iestādēm brīdinājuma vēstuli, pārmetot tām, pirmkārt, ka tās nav aizvākušas inficētos augus un tos, uz kuriem attiecas konkrēti pienākumi saskaņā ar Īstenošanas lēmuma 2015/789 6. panta 2. punktu un 7. panta 2. punkta c) apakšpunktu, un, otrkārt, ka tā nav izpildījusi pienākumu veikt apsekojumus saskaņā ar šī īstenošanas lēmuma 6. panta 7. punktu un 8. panta 2. punktu.

16

2016. gada 10. februārī Itālijas iestādes atbildēja uz šo brīdinājuma vēstuli, it īpaši uzsverot, ka Tribunale amministrativo regionale del Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) esot noteikusi atliekošus pasākumus un atbilstoši LESD 267. pantam 2016. gada 22. janvārī tā ir iesniegusi Tiesā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecībā uz Īstenošanas lēmuma 2015/789 6. panta 2. punkta a) apakšpunkta, kurš attiecas uz izciršanas pienākumu 100 metru rādiusā ap inficētiem augiem, spēkā esamību. Itālijas iestādes paziņoja, ka šo tiesas procesu dēļ koku izciršana ir ievērojami aizkavējusies un ka izpildīt daļu no Īstenošanas lēmuma 2015/789 ir kļuvis juridiski neiespējami.

17

Tā kā no 2016. gada 25. jūlija ar Īstenošanas lēmumu 2016/764 tika grozīts 2015. gada 11. decembra brīdinājuma vēstulē norādītais iebildumu ģeogrāfiskais tvērums, Komisija nosūtīja Itālijas iestādēm papildu brīdinājuma vēstuli, kurā tā apgalvoja, ka Itālijas Republika turpināti un pastāvīgi neesot izpildījusi savus īpašos pienākumus atbilstoši grozītajam Īstenošanas lēmumam 2015/789 un Direktīvas 2000/29 16. panta 1. punktā paredzētajam vispārīgajam pienākumam. Turklāt Komisija norādīja, ka Itālijas Republika esot pārkāpusi LES 4. panta 3. punktā paredzēto lojālās sadarbības principu. Katrā ziņā šajā brīdinājuma vēstulē it īpaši tika apgalvots tas, ka nekavējoties nav aizvākti inficētie augi, un nepilnības attiecībā uz apsekojumiem.

18

2016. gada 26. augustā, atbildot uz papildu brīdinājuma vēstuli, Itālijas iestādes uzsvēra, ka juridiskie šķēršļi grozītajā Īstenošanas lēmumā 2015/789 paredzēto uzraudzības un aizvākšanas pasākumu izpildei esot tikuši atcelti un ka šīs darbības esot tikušas atsāktas vai esot gatava to atsākšana, un sniedza papildu ziņas par izplatības ierobežošanas pasākumu izpildi, kā arī par 2015. un 2016. gadā veiktajiem uzraudzības pasākumiem.

19

2017. gada 14. jūlijā Komisija izdeva motivētu atzinumu, kurā tā pārmeta Itālijas Republikai vairāku Savienības tiesību neizpildi. Pirmkārt, tā apgalvoja, ka pēdējā minētā, pārkāpjot grozītā Īstenošanas lēmuma 2015/789 7. panta 2. punkta c) apakšpunktu, nekavējoties nav izcirtusi inficētos augus izplatības ierobežošanas teritorijā. Otrkārt, Komisija tai pārmeta, ka tā esot pārkāpusi grozītā Īstenošanas lēmuma 2015/789 6. panta 3., 7. un 9. punkta, kā arī 7. panta 2., 3. un 7. punkta normas, jo šī dalībvalsts neesot izpildījusi savu pienākumu nodrošināt, ka gan izplatības ierobežošanas teritorijā, gan buferzonā tiek ņemti paraugi 100 metru rādiusā ap inficētajiem augiem, kā arī uzraudzīta situācija, kas attiecas uz Xf klātbūtni, piemērotos brīžos veicot ikgadējos apsekojumus. Treškārt, Komisija apgalvoja, ka Itālijas Republika pastāvīgi un vispārēji neesot izpildījusi valsts pienākumu veikt vajadzīgos pasākumus, lai novērstu Xf izplatīšanos, tādējādi pārkāpjot Direktīvas 2000/29 16. panta 1. punkta, kā arī minētā grozītā Īstenošanas lēmuma 2015/789 6. panta 2. punkta un 7. panta 2. punkta normas. Ceturtkārt, tā apgalvoja, ka šī dalībvalsts ar dažādām neizpildēm, kuru dēļ minētā dalībvalsts nespēja novērst slimības izplatīšanos vairāk par 40 kilometriem 2015. gadā, esot pārkāpusi LES 4. panta 3. punktā paredzēto lojālas sadarbības pienākumu.

20

2017. gada 14. septembrī Itālijas iestādes atbildēja uz šo motivēto atzinumu. Pilnībā atzīstot situācijas nopietnību un savu pienākumu nekavējoties aizvākt augus, šīs iestādes it īpaši uzsvēra, ka izciršana, pateicoties reģionālā līmenī noteiktām jaunām procedūrām, ir ievērojami uzlabojusies.

21

Uzskatīdama, ka 2018. gada maijā Itālijas Republika nebija izpildījusi motivētajā atzinumā formulēto prasību nekavējoties iejaukties, lai aizkavētu Xf izplatīšanos, un ka, turpinoties daudzskaitlīgām neizpildēm, kaitīgais organisms izplatības ierobežošanas teritorijā un buferzonā ir ievērojami izplatījies, Komisija cēla šo prasību.

22

Ar savu pirmo iebildumu Komisija pārmet Itālijas Republikai, ka tā, atstājot daudzus augus uz vietas vairākus mēnešus, dažkārt pat vairāk nekā gadu, pēc tam, kad infekcija tika atklāta, un kukaiņu pārnēsātāju pārlidojumu sezonā, nav izpildījusi grozītā Īstenošanas lēmuma 2015/789 7. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzēto pienākumu nekavējoties aizvākt inficētos augus. Laikam no slimības atklāšanas līdz inficēto augu faktiskajai izciršanai esot jābūt ierobežotam līdz dažām dienām, un tas – atkarībā no apstākļiem – nekādā ziņā nedrīkstot pārsniegt desmit darba dienas.

23

Šajā gadījumā motivētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās, tas ir, 2017. gada 14. septembrī, Itālijas iestāžu izcirsto inficēto augu proporcija esot sasniegusi tikai 78 % no inficētajiem augiem, kas identificēti, veicot uzraudzību par 2016. gadu, un šajā datumā vēl esot bijis jānovāc 191 aizvācams koks. Turklāt šo iestāžu sniegtās informācijas analīze parādot ievērojamo laiku starp brīdi, kad inficētie augi ir identificēti, un brīdi, kad iznīcināšanas rīkojums ir piegādāts un paziņots, tas ir, apmēram astoņas nedēļas. Vajadzība identificēt īpašniekus un tiem paziņot par izciršanas pasākumu esot viens no galvenajiem kavēšanās iemesliem. Ja šī identifikācija izrādās neiespējama, izciršanas pasākums netiekot paziņots un iestādes tātad nevarot veikt izciršanu. Turklāt, ja īpašnieks esot iebildis pret pasākumu, Itālijas iestādes neesot varējušas nodrošināt tūlītēju inficēto augu aizvākšanu.

24

Pienākums nekavējoties veikt šādu aizvākšanu tomēr nozīmējot, ka kompetentās iestādes rīkojas bez kavēšanās. Šajā ziņā Itālijā un citās dalībvalstīs, kurās ir atklāta baktērijas Xf klātbūtne, iegūtā pieredze parādot, ka inficēto koku ir iespējams aizvākt mazāk kā nedēļas laikā. Savukārt, ja laiks, kāds ir pagājis no baktērijas atklāšanas līdz inficēto augu iznīcināšanai, ļoti pārsniedz šo termiņu, baktērija turpinot izplatīties. Tā kā kukaiņu pārnēsātāju lielākā daļa var pārvietoties attālumā, kas sasniedz 100 metrus 12 dienu laikā, izšķiroši svarīgi esot iejaukties nekavējoties. Tas tā esot vēl jo vairāk attiecībā uz izplatības ierobežošanas pasākumiem inficētās zonas daļā, kas norādīta grozītā Īstenošanas lēmuma 2015/789 7. panta 2. punkta c) apakšpunktā, kurā aizvākšanas pienākums attiecas vienīgi uz inficētiem augiem.

25

Laika no inficēto augu atklāšanas līdz to aizvākšanai samazināšana līdz minimumam tātad esot vienīgais veids, kā aizkavēt kaitīgā organisma izplatīšanos pārējā Savienībā. Šajā ziņā dalībvalstīm esot pienākums sasniegt rezultātu. Grozītais Īstenošanas lēmums 2015/789, kas ir tieši piemērojams, neatstājot nekādu rīcības brīvību dalībvalstij attiecībā uz tā īstenošanu. Pienākums aizvākt inficētos augus tātad nevarot tikt interpretēts tādējādi, ka tas ietver tikai augu aizvākšanas pasākumu noteikšanu un neietver minēto pasākumu izpildi.

26

2016. gada 9. jūnija spriedumā Pesce u.c. (C‑78/16 un C‑79/16, EU:C:2016:428) Tiesa esot apstiprinājusi, ka Komisija pamatoti varēja uzskatīt, ka pienākums nekavējoties aizvākt inficētos augus ir piemērots un vajadzīgs pasākums, lai izskaustu baktērijas Xf izplatīšanos. Tā arī esot atzinusi, ka Komisija esot līdzsvarojusi dažādas iesaistītās intereses. Tas vēl jo vairāk attiecoties uz pasākumu, kas norādīts grozītā Īstenošanas lēmuma 2015/789 7. panta 2. punkta c) apakšpunktā, atbilstoši kuram ir jāaizvāc vienīgi inficētie koki. Turklāt, ievērojot pastāvīgo un nemainīgo kavēšanos, kas ir fiksēta attiecībā uz ikgadējiem apsekojumiem, inficēto augu ātras aizvākšanas nozīme pirms kukaiņu pārnēsātāju pārlidojumu perioda sākuma esot vēl izšķirošāka.

27

Itālijas Republikas apgalvotās juridiskās un praktiskās problēmas, kas saistītas ar zemesgabalu īpašnieku noteikšanu un pret dažiem no tiem celtajām prasībām, nevarot attaisnot to, ka inficēto koku aizvākšana nav notikusi vairākus mēnešus pēc infekcijas atklāšanas. Šī dalībvalsts vēl jo mazāk varot atsaukties uz vispārīgām valsts tiesību normām, kaut arī tās ir tikušas pieņemtas atbilstoši citām Savienības tiesību normām. Komisija nevēloties iebilst pret īpašnieku atbilstošu līdzdalību un to tiesību un prasījuma tiesību īstenošanu. Tomēr saskaņā ar grozītā Īstenošanas lēmuma 2015/789 6. panta 9. punktu pienākums sasniegt rezultātu saistībā ar koku izciršanu liekot Itālijas Republikai noteikt visus vajadzīgos pasākumus, lai varētu rīkoties nekavējoties pēc inficētā koka atklāšanas. Tā 2015. gadā Itālijas iestādes esot izmantojušas valsts ārkārtas pasākumus, lai tiktu galā ar pirmo gadījumu.

28

Itālijas Republika apgalvo, ka formulējums “nekavējoties”, kas paredzēts grozītā Īstenošanas lēmuma 2015/789 7. panta 2. punktā, esot jāsaprot, ņemot vērā paša pienākuma saturu un to reglamentējošos juridiskos apstākļus.

29

Tā kā tāda pasākuma noteikšana, kāda ir inficēto augu aizvākšana, būtiski ietekmē individuālās īpašumtiesības, esot būtiski iepriekš noteikt īpašnieku un paziņot tam par pasākumu. Šajā lietā, ņemot vērā Apūlijas reģiona lauksaimniecības zemju īpašuma un pārvaldības īpašo režīmu, esot bijis ļoti sarežģīti noteikt īpašniekus, jo ievērojamā skaitā gadījumu tie esot miruši vai dzīvojot ārpus Apūlijas reģiona, un tas esot aizkavējis paziņošanu. Turklāt esot bijis skarts ievērojams skaits liela izmēra olīvkoku.

30

Turklāt ar Procura della Repubblica di Lecce (Republikas prokurors Lečē, Itālija) 2015. gada 18. decembra rīkojumu, ar kuru tika noteikta visu nocērtamo olīvkoku ārkārtas piesardzības konfiskācija, laikposmā no 2015. gada 28. decembra, datuma, kad Giudice delle indagini preliminari presso il Tribunale di Lecce (Lečes tiesas iepriekšējās izmeklēšanas tiesnesis, Itālija) apstiprināja šo rīkojumu, līdz 2016. gada 25. jūlijam, datumam, kad konfiskācija tika atcelta, esot iestājusies juridiska neiespējamība īstenot pasākumu.

31

Attiecīgo aizvākšanas pasākumu noteikšana esot arī tikusi ievērojami apstrīdēta, un to pastiprināja pietiekamas drošības neesamība šo pasākumu piemērošanas laikā attiecībā uz saikni starp olīvkoku nokalšanu un baktēriju Xf. Šī nedrošība esot tikusi likvidēta tikai ar Eiropas pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) 2016. gada 31. marta zinātnisko atzinumu. Tomēr vēl joprojām valsts līmenī esot dezinformācijas kampaņa, kurā tiek ierosināts inficētos augus nevis izcirst, bet ārstēt.

32

Katrā ziņā esot neprecīzi uzskatīt, ka grozītajā Īstenošanas lēmumā 2015/789 dalībvalstīm ir paredzēts pienākums sasniegt rezultātu, kas izpaužas kā nodrošināšana, lai inficētie koki tiktu izcirsti ļoti ierobežotā termiņā pēc infekcijas esamības konstatēšanas. Šī grozītā Īstenošanas lēmuma 2015/789 7. panta 2. punkta tekstā esot atsauce uz rīcību, proti, “aizvākšanu”, nevis uz šīs rīcības rezultātu. Tā kā neesot šāda pienākuma sasniegt rezultātu, pienākumu izpilde, kā izriet no 2017. gada 5. aprīļa sprieduma Komisija/Bulgārija (C‑488/15, EU:C:2017:267) 107. un 108. punkta, prasa katrā konkrētajā gadījumā analizēt dalībvalsts rūpīgo pūļu piemērotību, neatkarīgi no regulējuma mērķa sasniegšanas. Šajā gadījumā Itālijas Republikas īstenotā kompleksā līdzekļu reglamentēšanas, organizēšanas un pārvaldības darbība attiecībā uz attiecīgo pasākumu noteikšanu un īstenošanu pierādot, ka tā ir ievērojusi pienākumus, kas tai paredzēti minētajā grozītajā Īstenošanas lēmumā 2015/789.

33

Atbilstoši grozītā Īstenošanas lēmuma 2015/789 7. panta 2. punkta c) apakšpunktam attiecīgajai dalībvalstij tā saucamajā “ierobežošanas” teritorijā, kas daļēji atbilst inficētajai zonai, ietverot Lečes provinci un tās II pielikumā uzskaitītās pašvaldības, kuras visas atrodas Brindizi un Taranto provincēs, “nekavējoties” kā izplatības ierobežošanas pasākums bija jāaizvāc vismaz visi augi, kuru inficēšanās ar konkrēto organismu, proti, baktēriju Xf, ir konstatēta, ja tie atrodas šīs teritorijas vietā ne vairāk kā 20 kilometrus no minētās teritorijas un pārējās Savienības teritorijas robežas (turpmāk tekstā – “izplatības ierobežošanas teritorijas 20 kilometru josla”).

34

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tas, vai valsts pienākumi nav izpildīti, ir jāizvērtē, ņemot vērā to situāciju dalībvalstī, kāda tā bija brīdī, kad beidzās argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš, un pēc tam veiktās izmaiņas Tiesa nevar ņemt vērā (it īpaši skat. spriedumu, 2019. gada 21. marts, Komisija/Itālija, C‑498/17, EU:C:2019:243, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Šajā gadījumā argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš beidzās 2017. gada 14. septembrī.

36

Itālijas Republika neapstrīd, ka šajā datumā kopumā no 886 inficētiem augiem, kas fiksēti, veicot apsekojumus uzraudzības par 2016. gadu ietvaros, to būtiska proporcionāla daļa, tas ir, 191, kas ir gandrīz 22 % no visiem inficētajiem augiem, vēl nebija aizvākti izplatības ierobežošanas teritorijas 20 kilometru joslā.

37

Turklāt šī dalībvalsts neapstrīd arī to, ka inficēto augu aizvākšana šajā 20 kilometru joslā, ja tā ir notikusi, tika veikta tikai vairākus mēnešus pēc tam, kad tika konstatēta šo augu inficēšanās.

38

Grozītā Īstenošanas lēmuma 2015/789 7. panta 2. punkts šajā ziņā ir formulēts tādējādi, ka nav iespējamas nekādas saprātīgas šaubas. Termins “nekavējoties”, kas ir lietots šajā tiesību normā, ievērojot tā parasto nozīmi ikdienas valodā, nevar būt savienojams ar vairāku nedēļu vai pat, kā šajā gadījumā, vairāku mēnešu termiņu.

39

Šī interpretācija vēl jo vairāk nozīmē, ka atbilstoši EFSA2015. gada 6. janvāra un 2016. gada 17. marta atzinumiem, kuru konstatējumi šajā ziņā nav apstrīdēti, vienīgi inficēto augu ātra aizvākšana var novērst baktērijas Xf izplatīšanos. Kā izriet no zinātniskajiem datiem, ko Komisija ir iesniegusi šīs prasības atbalstam un ko turklāt Itālijas Republika nav apstrīdējusi, kukainis pārnēsātājs, šajā gadījumā – cikāde, pārvietojas gandrīz 100 metrus telpā vien 12 dienu laikā.

40

Tādējādi Komisijas sagatavotajā revīzijas ziņojumā par 2018. gadu [Final report of an audit carried out in Italy from 28 May 2018 to 1 June 2018 in order to evaluate the situation and official controls for [Xylella fastidiosa] (No 2018. gada 28. maija līdz 2018. gada 1. jūnijam Itālijā veiktās revīzijas gala ziņojums, lai novērtētu situāciju un oficiālās kontroles saistībā ar Xylella fastidiosa), ĢD (SANTE) 2018‑6485, 23. un 24. lpp.] (turpmāk tekstā – “2018. gada revīzijas ziņojums”) ir skaidri uzsvērts, ka vairāk nekā 90 % no pozitīvajiem infekcijas gadījumiem, kas identificēti uzraudzības par 2016. gadu laikā, kura tika pabeigta 2017. gada maijā, ir tikuši atklāti tādu augu tuvumā, kuri 2015. gadā bija klasificēti kā inficēti un kuru iznīcināšana ir notikusi ar būtisku kavēšanos.

41

Pretēji tam, ko apgalvo Itālijas Republika, grozītā lēmuma 2015/789 7. panta 2. punktā paredzētā neatliekamības prasība nevar tikt interpretēta kā tāda, kas attiecas vienīgi uz to, ka valsts iestādes nosaka pasākumus, lai veiktu šo aizvākšanu.

42

Gan no šīs tiesību normas, kurā nepārprotami ir paredzēta inficēto augu “aizvākšana”, formulējuma, gan no tās lietderīgās iedarbības izriet, ka šī prasība var attiekties vienīgi uz pašu aizvākšanu, jo nevis to pasākumu pieņemšana, ar kuriem tiek noteikts šis pienākums, bet tikai šo inficēto augu faktiskā aizvākšana ir veids, kā novērst baktērijas Xf izplatīšanos, kas, kā izriet tostarp no Īstenošanas lēmuma 2015/789 4., 7. un 8. apsvēruma, kā arī no Īstenošanas lēmuma 2015/2417 1., 2. un 4. apsvēruma, ir grozītā Īstenošanas lēmuma 2015/789 un, it īpaši, izplatības ierobežošanas pasākumu mērķis (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 9. jūnijs, Pesce u.c., C‑78/16 un C‑79/16, EU:C:2016:428, 54. punkts).

43

Ar šādu aizvākšanu tādējādi var tikt īstenots mērķis Direktīvai 2000/29, pamatojoties uz kuru ir pieņemts grozītais Īstenošanas lēmums 2015/789, proti, augstā līmenī nodrošināt augu aizsardzību pret kaitīgo organismu ievešanu Savienībā no trešajām valstīm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 30. septembris, Anastasiou u.c., C‑140/02, EU:C:2003:520, 45. punkts).

44

No minētā izriet, ka grozītā Īstenošanas lēmuma 2015/789 7. panta 2. punktā dalībvalstīm ir paredzēts konkrēts pienākums sasniegt rezultātu attiecībā uz ar baktēriju Xf inficēto augu aizvākšanu un ka šī pienākuma pārkāpuma objektīva konstatēšana pati par sevi ir pietiekama, lai pierādītu neizpildi. Tātad šajā lietā aplūkotā situācija nav līdzīga tai, ko Tiesa ir pārbaudījusi 2017. gada 5. aprīļa sprieduma Komisija/Bulgārija (C‑488/15, EU:C:2017:267) 107. un 108. punktā, uz ko atsaucas Itālijas Republika.

45

Attiecībā uz dažādiem materiāliem, administratīviem un juridiskiem šķēršļiem, ko izvirzījusi Itālijas Republika, lai attaisnotu kavēšanos to inficēto augu aizvākšanā, kas atrodas izplatības ierobežošanas teritorijas 20 kilometru joslā, un kas attiecas uz ļoti liela izmēra olīvkoku lielo skaitu, pienākumu saskaņā ar valsts tiesībām noteikt attiecīgo zemesgabalu īpašniekus, kā arī tiem paziņot par aizvākšanas pasākumiem, un attiecībā uz prasībām, kas celtas tiesā, lai novērstu izciršanu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, dalībvalsts nevar attaisnoties ar situācijām, kas izriet no tās iekšējās tiesību sistēmas, lai attaisnotu no Savienības tiesību normām izrietošu pienākumu un termiņu neievērošanu (it īpaši skat. spriedumu, 2019. gada 21. marts, Komisija/Itālija, C‑498/17, EU:C:2019:243, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

46

Vispirms Itālijas Republika nav apstrīdējusi, ka tā, kā to apgalvo Komisija, tāpat kā 2015. gadā noteiktajos pasākumos likumīgi varēja noteikt valsts ārkārtas pasākumus, paredzot ātrākas procedūras, lai novērstu šādus administratīvos un juridiskos šķēršļus.

47

Turklāt, lai gan ir taisnība, ka mantas apķīlāšana, par ko kriminālprocesā rīkojumu ir izdevis Procura della Repubblica di Lecce (Republikas prokurors Lečē) un ko ir apstiprinājusi Giudice delle indagini preliminari presso il Tribunale di Lecce (Lečes tiesas iepriekšējās izmeklēšanas tiesnesis), bija piemērota, lai 2016. gada pirmajā daļā kavētu inficēto olīvkoku aizvākšanu visā attiecīgajā zonā, tomēr jākonstatē, kā to apgalvo Komisija un ko Itālijas valdība pamatoti nav apstrīdējusi, ka Itālijas iestādes pēc šīs piesardzības konfiskācijas atcelšanas nav veikušas nekavējošus pasākumus, kas prasīti grozītā Īstenošanas lēmuma 2015/789 7. panta 2. punkta c) apakšpunktā.

48

Tādējādi pirmais iebildums ir jāpieņem.

49

Ar savu otro pamatu Komisija pārmet Itālijas Republikai, ka tā nav ievērojusi pienākumu uzraudzīt baktērijas Xf klātbūtni izplatības ierobežošanas teritorijas 20 kilometru joslā saskaņā ar grozītā Īstenošanas lēmuma 2015/789 7. panta 7. punktu.

50

Šajā gadījumā apsekošanas darbības par 2016. gadu, lai atklātu baktērijas Xf klātbūtni, esot sāktas 2016. gada augustā un pabeigtas 2017. gada maijā. Apsekošana, kas īstenota atbilstoši uzraudzības veikšanai par 2017. gadu, esot sākta 2017. gada jūlijā un pabeigta 2018. gada aprīlī. Tādējādi šie apsekojumi esot veikti daļēji infekcijas pazīmju uz augiem un lapu kokiem konstatēšanai nepiemērotā gadalaikā, tas ir, ziemā, kad lapu kokiem un zālaugiem ar lapām vairs nebija lapu. Līdz ar to vizuālo inspekciju efektivitāte kā gadījumu, kad ir aizdomas par infekciju, noteikšanas līdzeklis, bija apdraudēta.

51

Pienākums īstenot ikgadējo apsekojumu “piemērotā laikā katru gadu” grozītā Īstenošanas lēmuma 2015/789 7. panta 7. punkta izpratnē saskaņā ar tā un Direktīvas 2000/29 mērķi, proti, novērst slimības izplatīšanos, prasot, lai šie apsekojumi tiktu veikti gadalaikā, kad šī slimība var tikt atklāta, tas ir, attiecībā uz olīvkokiem – vasarā. Turklāt attiecībā uz pienākumu sniegt ziņojumu vēlākais līdz 31. decembrim, lai ļautu likvidēt inficētos augus pirms pavasara iestāšanās, gadalaika, kurā kukainis, kas ir baktērijas Xf pārnēsātājs, sāk vairoties, apsekojumi esot jāslēdz līdz gada beigām.

52

Tātad ar grozīto Īstenošanas lēmumu 2015/789 ir paredzēts pienākums dalībvalstīm izbeigt savus ikgadējos uzraudzības pasākumus tā, lai ziņojums un jauns darbības plāns nākamajam gadam varētu tikt iesniegts līdz decembra beigām. Šajā Īstenošanas lēmumā tādējādi skaidri esot norādīts, ka uzraudzība ir jāveic ne tikai no zinātniskā viedokļa piemērotākajā brīdī, lai noteiktu inficētos kokus, bet arī brīdī, kad pastāv garantija, ka koki nekavējoties un noteikti tiks nocirsti pirms nākamas pārlidojumu sezonas sākuma.

53

Itālijas Republika apgalvo, ka uzraudzības uzsākšana 2016. gada augustā sakrīt ar laikposmu, kas tiek uzskatīts par optimālu lielākajai daļai Xf saimniekaugu, tas ir, laikposmu, kad tipiskie lapu apdeguma simptomi parādās uz nobriedušām lapām.

54

Katrā ziņā Xf izraisītās infekcijas simptomi un to nopietnība atšķiroties atkarībā no saimniekaugiem un baktērijas pasugas. Tādējādi olīvkoka gadījumā infekcijas izraisītie ievainojumi neizpaužoties kā tipiski nobriedušu lapu apdeguma simptomi vasaras beigās, bet galvenokārt kā tipiska zaru nokalšana, kas skar lielāku vai mazāku zaru skaitu.

55

Uz vietas iegūtie pierādījumi norādot, ka simptomi var parādīties visu gadu. Tas izrietot arī no Komisijas Veselības un pārtikas nekaitīguma ģenerāldirektorāta darba grupas 2015. gada 16. decembra Vadlīnijām par apsekošanas darbībām attiecībā uz Xf klātbūtni Savienības teritorijā, kas publicētas tā interneta vietnē. Turklāt vasaras laikā izraisītās infekcijas uz olīvkokiem varot tikt konstatētas, sākot no trešā mēneša pēc iespējamās pārnešanas. Tātad esot iespējams ziemas laikā agri konstatēt infekcijas, kas ir sākumstadijā un ir radušās iepriekšējās vasaras laikā.

56

Atbilstoši grozītā Īstenošanas lēmuma 2015/789 7. panta 7. punktam attiecīgajai dalībvalstij ir pienākums uzraudzīt situāciju attiecībā uz konkrētā organisma klātbūtni, veicot ikgadējos apsekojumus “piemērotā laikā katru gadu” izplatības ierobežošanas zonas 20 kilometru joslā.

57

Lai gan šajā tiesību normā atbilstoši tās formulējumam nav noteikts, ka attiecīgie ikgadējie apsekojumi ir veicami noteiktā gadalaikā, tādējādi atstājot kompetentajām valsts iestādēm rīcības brīvību šajā ziņā, tomēr saskaņā ar šo pašu formulējumu šie ikgadējie apsekojumi ir jāveic “piemērotā” brīdī.

58

Ņemot vērā grozītā Īstenošanas lēmuma 2015/789 mērķi un, it īpaši, tā 7. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzētos izplatības ierobežošanas pasākumus, kas, kā izriet no šī sprieduma 42. punkta, ir novērst baktērijas Xf izplatīšanos, jāuzskata, ka minētie apsekojumi ir jāveic gadalaikā, kurā ir iespējams vienlaikus noteikt augu inficēšanos un īstenot šīs infekcijas izplatības ierobežošanas pasākumus, kas saskaņā ar šo tiesību normu izpaužas kā inficēto augu tūlītēja aizvākšana.

59

Šajā gadījumā nav apstrīdēts, ka apsekošanas darbības, kas veiktas saistībā ar uzraudzību attiecībā uz 2016. gadu, lai klasificētu baktērijas Xf klātbūtni izplatības ierobežošanas teritorijas 20 kilometru joslā, tika uzsāktas 2016. gada augustā, lai tās pabeigtu 2017. gada maijā.

60

Jākonstatē, kā Komisija to pamatoti apgalvo, ka šāds apsekojums, kas ir pabeigts pavasarī, kurš atbilst kukaiņa pārnēsātāja pārlidojumu sezonai un – kas nav apstrīdēts – laikposmam, kad atsākas baktērijas Xf izplatīšanās fāze, praksē rada neiespējamību kompetentajām valsts iestādēm lietderīgi īstenot izplatības ierobežošanas pasākumus izplatības ierobežošanas teritorijas 20 kilometru joslā, aizvācot inficētos augus pirms šī vairošanās perioda sākuma.

61

Tādējādi pat tad, ja, kā apgalvo Itālijas Republika, pieņemam, ka baktērija Xf var tikt atklāta visu gadu, ko Komisija apstrīd, grozītā Īstenošanas lēmuma 2015/789 7. panta 7. punktā paredzētie ikgadējie apsekojumi tomēr ir jāpabeidz pietiekami agri gadā pirms pavasara iestāšanās, lai saskaņā ar šī panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzētajām prasībām savlaicīgi varētu tikt veikta inficēto augu aizvākšana.

62

Tādējādi otrais iebildums ir jāpieņem.

63

Ar savu trešo iebildumu Komisija pārmet Itālijas Republikai, ka tā nav izpildījusi pastāvīgo un vispārējo pienākumu novērst Xf izplatīšanos, kas konkrēti izpaudās kā atkārtoti un atsevišķi ar grozīto Īstenošanas lēmumu 2015/789 noteikto pasākumu pārkāpumi. Šī neizpilde esot pretrunā ne tikai pienākumiem, kas izriet no šī Īstenošanas lēmuma 6. panta 2., 7. un 9. punkta, kā arī 7. panta 2. punkta c) apakšpunkta un 7. punkta, bet arī pamatpienākumam, kas noteikts Direktīvas 2000/29 16. panta 1. punktā, kā arī pienākumam lojāli sadarboties, kas norādīts LES 4. panta 3. punktā.

64

Vispārēja un pastāvīga neizpilde varot tikt konstatēta ne tikai tad, ja dalībvalsts neievēro savus pienākumus saskaņā ar Savienības tiesībām, kas attiecas uz īpašām situācijām, kuras ir jānovērš, pirms pārkāpuma procedūra ir pietiekami pavirzījusies uz priekšu, bet arī un galvenokārt, ja, kā šajā lietā, tā kā attiecīgā dalībvalsts nav novērsusi agrākas neizpildes, tā rezultātā baktērija ir izplatījusies un tas Komisijai ir licis grozīt noteiktos pasākumus attiecībā uz īpašām teritorijām, uz kurām attiecas izskaušanas un ierobežošanas pienākumi.

65

Tādējādi šajā gadījumā, ja Komisija no attiecīgajās zonās piemērojamā Īstenošanas lēmuma izrietošā īpašā pienākuma neizpildes konstatāciju attiecinātu vienīgi uz noteikto brīdi, tā mēģinātu sasniegt kustīgu mērķi. Šīs iestādes mērķis esot izskaust baktēriju Xf vai vismaz novērst tās izplatīšanos ārpus šobrīd inficētās zonas. Līdz ar to pamatpienākums aizvākt inficētos augus paliekot nemainīgs laika gaitā, pat ja tas atšķirīgās zonās ir jāpiemēro atbilstoši secīgiem Īstenošanas lēmumiem. Turklāt šāda lēmuma pieņemšana neatbrīvojot dalībvalstis no to pamatpienākuma, kas izriet no Direktīvas 2000/29 16. panta 1. punkta, veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai novērstu baktērijas Xf izplatīšanos.

66

Tas, ka Itālijas iestādes pastāvīgi nav aizvākušas inficētos augus kopš paziņošanas par pirmo atklāto saimniekaugu Apūlijas reģiona pašos dienvidos 2013. gada oktobrī, pamazām esot ļāvis baktērijai Xf izplatīties visā “Itālijas zābaka papēdī”. Šī izplatīšanās esot saasinājusies tādēļ, ka Itālijas iestādes neesot izpildījušas savu pienākumu piemērotā laikā veikt ikgadējos apsekojumus pirms kukaiņu pārnēsātāju pārlidojumu sezonas sākuma.

67

Tādējādi 2018. gadā Itālijas iestāžu nodotie dati par ar kavēšanos veikto apsekojumu par 2017. gadu izplatības ierobežošanas teritorijā rezultātiem atklājot vairāku tūkstošu inficētu koku esamību un vēlreiz pierādot ievērojamus kavējumus inficēto koku izciršanā kukaiņu pārnēsātāju pārlidojumu periodā. It īpaši šie dati, kas norādīti 2018. gada revīzijas ziņojumā, parādot, ka kukaiņu pārnēsātāju pārlidojumu sezonā 2018. gadā turpināja pastāvēt liels skaits nenocirstu inficētu koku, un tas esot veicinājis baktērijas Xf izplatīšanos. Tā kā izplatības ierobežošanas teritorija un buferzona, kas paredzētas atbilstoši grozītajam Īstenošanas lēmumam 2015/789, arī neesot atbildušas saviem uzdevumiem līdzīgos apstākļos, šīs zonas divas reizes esot pārvietotas uz ziemeļiem. Šī pārvietošana pierādot, ka baktērija Xf esot izplatījusies Lečes provincē visā Brindizi un Taranto teritorijā.

68

Tikai tas, ka dalībvalsts iestādes nespēj veikt vajadzīgos pasākumus, lai aizkavētu tādas noteiktas situācijas kā vides pasliktināšanās rašanos, pats par sevi pierādot neizpildi. Tādējādi ar baktērijas Xf izplatīšanos visā Apūlijas reģionā un pārējā kontinenta virzienā no 2013. līdz 2018. gadam, ko Itālijas iestādes nespēja novērst, ir pietiekami, lai pierādītu, ka pēdējās minētās pastāvīgi neveica vajadzīgos pasākumus, lai novērstu Xf izplatīšanos, tā pārkāpjot trešajā iebildumā norādītos noteikumus.

69

Itālijas Republika uzskata, ka progresējoša infekcijas izplatīšanās Apūlijas reģionā –, acīmredzami nenovēršama, ievērojot grozīto Īstenošanas lēmumu 2015/789, – nav tikai tās vaina un pati par sevi nevar pierādīt šīs dalībvalsts pieļautu vispārēju un pastāvīgu neizpildi.

70

Šī izplatīšanās esot dabas fenomens, kas pats par sevi automātiski neesot novēršams ar cilvēka darbībām, bet varot tikt vienīgi kontrolēts un palēnināts. Lai gan valsts iestāžu veikto pasākumu reglamentācija, organizācija un pārvaldība ir viens no elementiem, kas ir jāīsteno, lai ierobežotu baktērijas izplatīšanos, neesot saprātīgi apgalvot, ka šai darbībai pašai par sevi ir jānovērš nevēlamā infekcijas izplatīšanās. Tas tieši esot atkarīgs no faktoriem, kas arī nav atkarīgi no valsts pārvaldes darbības un katrā ziņā ir raksturīgi pašam fitosanitārās infekcijas fenomenam.

71

Ar šo iebildumu Komisija būtībā apgalvo, ka pats fakts, ka kopš 2013. gada Apūlijas reģionā baktērija Xf nav pārstājusi izplatīties un ka tātad Itālijas Republika nav sasniegusi grozītajā Īstenošanas lēmumā 2015/789 norādīto rezultātu, pierāda, ka šī dalībvalsts ir pieļāvusi pienākuma veikt vajadzīgos pasākumus, lai novērstu šīs baktērijas izplatīšanos, vispārēju un pastāvīgu neizpildi.

72

No minētā Komisija secina, ka Itālijas Republika atkārtoti nav izpildījusi gan šī Īstenošanas lēmuma 7. panta 2. punkta c) apakšpunktā un 7. punktā paredzētos īpašos pienākumus, uz ko attiecas divi pirmie iebildumi, gan tos, kas paredzēti minētā Īstenošanas lēmuma 6. panta 2., 7. un 9. punktā. Šī iemesla dēļ šī dalībvalsts esot pārkāpusi arī pamatpienākumu, kas noteikts Direktīvas 2000/29 16. panta 1. punktā, kā arī pienākumu lojāli sadarboties, kas norādīts LES 4. panta 3. punktā.

73

Šajā ziņā jāatgādina, ka no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Komisija vienlaikus var konstatēt Savienības tiesību konkrētu normu pārkāpumu attiecībā uz dalībvalsts iestāžu pieņemtu pieeju konkrētām situācijām, kas ir īpašā veidā konstatētas, un minēto tiesību normu neizpildi tādēļ, ka šīs iestādes ir pieņēmušas tām pretēju vispārēju praksi, kuru ilustrācijai vajadzības gadījumā ir minētās īpašās situācijas (it īpaši skat. spriedumus. 2005. gada 26. aprīlis, Komisija/Īrija, C‑494/01, EU:C:2005:250, 27. punkts, un 2014. gada 2. decembris, Komisija/Itālija, C‑196/13, EU:C:2014:2407, 33. punkts).

74

Par administratīvo praksi var celt prasību par pienākumu neizpildi, ja tā ir zināmā mērā konstanta un vispārīga (it īpaši skat. spriedumus, 2004. gada 29. aprīlis, Komisija/Vācija, C‑387/99, EU:C:2004:235, 28. punkts; 2005. gada 26. aprīlis, Komisija/Īrija, C‑494/01, EU:C:2005:250, 28. punkts, kā arī 2007. gada 26. aprīlis, Komisija/Itālija, C‑135/05, EU:C:2007:250, 21. punkts).

75

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tiktāl, ciktāl prasības mērķis ir konstatēt kompetento valsts iestāžu pieļautu vispārēja rakstura pienākumu neizpildi, fakts, ka situācija ir novērsta atbilstoši norādītajiem trūkumiem, šādā vai citādā konkrētā gadījumā nebūt nenozīmē, ka šo iestāžu vispārējā un ilgstošā pieeja, kuru vajadzības gadījumā apliecinātu šādi noteikti trūkumi, ir izbeigusies. Šādā gadījumā principā nav izslēdzama papildu elementu iesniegšana, kuras mērķis ir tiesvedības Tiesā stadijā pierādīt tādējādi apgalvotās pienākumu neizpildes vispārējumu un pastāvīgumu (it īpaši skat. spriedumus, 2005. gada 26. aprīlis, Komisija/Īrija, C‑494/01, EU:C:2005:250, 32. un 37. punkts; 2017. gada 5. aprīlis, Komisija/Bulgārija, C‑488/15, EU:C:2017:267, 42. punkts, kā arī 2018. gada 22. februāris, Komisija/Polija, C‑336/16, EU:C:2018:94, 47. un 48. punkts).

76

It īpaši prasības par apgalvoti ilgstošu pārkāpumu priekšmets var tikt paplašināts, attiecinot to uz faktiem, kuri iestājušies pēc argumentētā atzinuma pieņemšanas, ja tiem ir tāds pats raksturs un tos rada tā pati rīcība kā tos, kuri minēti šajā atzinumā (spriedumi, 2017. gada 5. aprīlis, Komisija/Bulgārija, C‑488/15, EU:C:2017:267, 43. punkts, kā arī 2018. gada 22. februāris, Komisija/Polija, C‑336/16, EU:C:2018:94, 49. punkts).

77

Katrā ziņā ir arī jāatgādina, ka Komisija, kā tā to apgalvo šī iebilduma pamatojumam, var prasīt Tiesai konstatēt neizpildi tāpēc, ka nav sasniegts Savienības tiesību aktā norādītais rezultāts (šajā nozīmē it īpaši skat. spriedumu, 2006. gada 27. aprīlis, Komisija/Vācija, C‑441/02, EU:C:2006:253, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

78

Pēc tam, kad tas ir konkretizēts, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru par pierādīšanas pienākumu tiesvedībā sakarā ar pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam Komisijai tomēr ir jāpierāda, ka pastāv attiecīgā pienākumu neizpilde. Tai ir jāiesniedz Tiesai fakti, kas vajadzīgi šīs pienākumu neizpildes fakta pārbaudei, un tā nevar vienīgi pamatoties uz kaut kādu pieņēmumu (it īpaši skat. spriedumus, 2006. gada 27. aprīlis, Komisija/Vācija, C‑441/02, EU:C:2006:253, 48. punkts, un 2019. gada 2. maijs, Komisija/Horvātija (Décharge de Biljane Donje), C‑250/18, nav publicēts, EU:C:2019:343, 33. punkts).

79

Tādējādi, protams, kā Komisija pareizi ir norādījusi, Tiesa jau ir nospriedusi, ka faktiskas situācijas turpināšanās, kas izraisa vides ievērojamu pasliktināšanos ilgā laikposmā, neiejaucoties kompetentajām iestādēm, var norādīt uz to, ka dalībvalstis ir pārsniegušas novērtēšanas brīvību, kas tām ir piešķirta īpašā direktīvas normā, lai sasniegtu šajā tiesību normā paredzēto mērķi. Tomēr Tiesa ir arī precizējusi, ka principā faktiskas situācijas neatbilstību šim mērķim ir iespējams tieši secināt tikai tad, ja attiecīgā dalībvalsts nenovēršami nav izpildījusi minētajā tiesību normā paredzētos pienākumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 26. aprīlis, Komisija/Itālija, C‑135/05, EU:C:2007:250, 37. punkts, un 2015. gada 16. jūlijs, Komisija/Slovēnija, C‑140/14, nav publicēts, EU:C:2015:501, 69. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

80

It īpaši, ievērojot šī sprieduma 78. punktā atgādināto Komisijas pienākumu pierādīt apgalvoto neizpildi, pārmetot attiecīgajai dalībvalstij vispārēju un pastāvīgu pienākumu, kas pēdējai minētai ir atbilstoši Savienības tiesībām, neizpildi, pamatojoties uz to, ka nav sasniegts tajās prasītais rezultāts, Komisija, pamatodamās uz konkrētiem apstākļiem, kas raksturo to, ka ir pārkāpti īpaši noteikumi, uz kuriem tā atsaucas, un pamatodamās uz vienkāršiem pieņēmumiem vai shematiskām cēloņsakarībām, nevar atbrīvoties no pienākuma izpildīt šo pienākumu sniegt pierādījumus par pārmesto pienākumu neizpildi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 22. februāris, Komisija/Polija, C‑336/16, EU:C:2018:94, 78. punkts).

81

Tādējādi šajā gadījumā tikai fakts, ka grozītajā Īstenošanas lēmumā 2015/789 norādītais rezultāts nav ticis sasniegts, neļauj Komisijai no tā secināt, ka Itālijas Republika ir pārkāpusi šajā Īstenošanas lēmumā paredzētos īpašos pienākumus, lai sasniegtu šo rezultātu, izņemot, ja tā, pamatojoties uz konkrētiem pierādījumiem, katrā ziņā pierāda, ka šī dalībvalsts tiešām ir pieļāvusi šādu pārkāpumu.

82

Lai gan no pirmo divu iebildumu pārbaudes izriet, ka Komisija ir pierādījusi, ka Itālijas Republika ir pārkāpusi īpašos pienākumus, kas paredzēti grozītā Īstenošanas lēmuma 2015/789 7. panta 2. punkta c) apakšpunktā un 7. punktā, un lai gan pierādījumi, ko tā izvirzījusi, lai pamatotu trešo iebildumu, it īpaši 2018. gada revīzijas ziņojums, norāda, ka šis pārkāpums ir turpinājies pēc argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām, šī iestāde nav sniegusi ne mazāko konkrētu pierādījumu, lai pierādītu, ka šī dalībvalsts ir pārkāpusi šī Īstenošanas lēmuma 6. panta 2., 7. un 9. punktā paredzētos īpašos pienākumus.

83

Tomēr šo pēdējo minēto tiesību normu par izskaušanas pasākumiem gan inficēto zonu, gan buferzonu ietverošajā norobežotajā teritorijā pārkāpums, kas attiecas gan uz inficētajiem augiem, gan uz augiem, kas atrodas 100 metru rādiusā ap inficētajiem augiem, it īpaši baktērijas Xf saimniekaugiem, neatkarīgi no to veselības stāvokļa, nekādā gadījumā nevar tikt pierādīts ar apstākļiem, kas pierāda minētā Īstenošanas lēmuma 7. panta 2. punkta c) apakšpunktā un 7. punktā paredzēto to atsevišķo noteikumu pārkāpumu, kuri attiecas tikai uz inficētiem augiem izplatības ierobežošanas teritorijas 20 kilometru joslā, kas atrodas vienīgajā inficētajā zonā un veido tikai daļu no tās.

84

No minētā izriet, ka tādējādi – apgalvojot, ka tas, ka Itālijas Republika ir pārkāpusi Īstenošanas lēmuma 2015/789 6. panta 2., 7. un 9. punktā paredzētos īpašos pienākumus, ir secināts no konstatējuma, ka kopš 2013. gada Apūlijas reģionā baktērija Xf turpina izplatīties, – Komisija ir prezumējusi, ka pastāv šāds pārkāpums, kā arī cēloņsakarība starp to un baktērijas Xf izplatīšanos.

85

Tā kā nav šādu konkrētu pierādījumu par šo īpašo pienākumu pārkāpumu, nevar izslēgt, ka baktērijas Xf izplatīšanās, vismaz daļēji, kā pamatoti apgalvo Itālijas Republika, ir nevis šīs dalībvalsts pienākumu pārkāpuma, bet citu apstākļu sekas.

86

Tādējādi ir jākonstatē, ka Komisija nav pierādījusi, ka Itālijas Republika atkārtoti būtu pārkāpusi grozītā Īstenošanas lēmuma 2015/789 6. panta 2., 7. un 9. punktā paredzētos īpašos pienākumus.

87

No minētā izriet, ka Komisija arī nevar pārmest Itālijas Republikai, ka tā būtu pārkāpusi Direktīvas 2000/29 16. panta 1. punkta un LES 4. panta 3. punkta normas, jo šīs iestādes šajā ziņā formulētie iebildumi tāpat balstās tikai uz faktu, ka Apūlijas reģionā kopš 2013. gada baktērija Xf ir izplatījusies.

88

Šādos apstākļos šķiet, ka Komisija nav pierādījusi, ka Itālijas Republika būtu pieļāvusi vispārēju un pastāvīgu pienākuma veikt vajadzīgos pasākumus, lai novērstu baktērijas Xf izplatīšanos, neizpildi, atkārtoti un atsevišķi pārkāpjot grozītajā Īstenošanas lēmumā 2015/789 paredzētos pasākumus.

89

Tādējādi trešais iebildums ir jānoraida.

90

Ievērojot visus iepriekšminētos apsvērumus, ir jāatzīst, ka Itālijas Republika:

91

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 3. punktam, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Tā kā lietas dalībnieku prasības ir apmierināmas tikai daļēji, katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: