1

Ar attiecīgajām apelācijas sūdzībām, pirmkārt, Eiropas Savienība, kuru pārstāv Eiropas Savienības Tiesa (C‑447/17 P), un, otrkārt, Guardian Europe Sàrl (C‑479/17 P) lūdz daļēji atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2017. gada 7. jūnija spriedumu Guardian Europe/Eiropas Savienība (T‑673/15, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2017:377), ar ko tā, pirmām kārtām, piesprieda Eiropas Savienībai, kuru pārstāv Eiropas Savienības Tiesa, samaksāt Guardian Europe atlīdzību 654523,43 EUR apmērā par mantisko kaitējumu, kas šai sabiedrībai radies saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārkāpuma dēļ lietā, kurā tika pasludināts 2012. gada 27. septembra spriedums Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija (T‑82/08, EU:T:2012:494) (turpmāk tekstā – “lieta T‑82/08”), un, otrām kārtām, prasību pārējā daļā noraidīja.

2

Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantā ir noteikts:

“Tiesā var iesniegt apelāciju divos mēnešos pēc tam, kad paziņots lēmums, ko pārsūdz, pret Vispārējās tiesas galīgajiem lēmumiem un šīs tiesas lēmumiem, kas tikai daļēji atrisina lietas būtību vai izlemj procesa jautājumus attiecībā uz kompetences trūkumu vai prasības nepieļaujamību.

Šādas apelācijas var iesniegt personas, kuru prasījumi vai iebildumi nav apmierināti vai ir apmierināti daļēji.”

3

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 174. pantam “atbildes rakstā uz apelācijas sūdzību lūdz pilnībā vai daļēji apmierināt vai noraidīt apelācijas sūdzību”.

4

Šī reglamenta 176. pants ir formulēts šādi:

“1.   Šā Reglamenta 172. pantā minētie lietas dalībnieki var iesniegt pretapelācijas sūdzību tādā pašā termiņā, kāds noteikts atbildes raksta uz apelācijas sūdzību iesniegšanai.

2.   Pretapelācijas sūdzību iesniedz ar atsevišķu dokumentu, kas nav atbildes raksts uz apelācijas sūdzību.”

5

Šī reglamenta 178. pantā ir noteikts:

“1.   Pretapelācijas sūdzībā lūdz pilnībā vai daļēji atcelt Vispārējās tiesas nolēmumu.

2.   Tajā arī var lūgt atcelt tiešu vai netiešu lēmumu par Vispārējā tiesā celtās prasības pieņemamību.

[..]”

6

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2008. gada 12. februārī, Guardian Industries Corp. un Guardian Europe cēla prasību par Komisijas 2007. gada 28. novembra Lēmumu C(2007) 5791, galīgā redakcija, par procesu saskaņā ar [LESD 101.] pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/39165 – Lokšņu stikls) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Prasības pieteikumā šīs sabiedrības būtībā lūdza, lai Vispārējā tiesa šo lēmumu daļēji atceļ, ciktāl tas uz tām attiecas, un samazina tām ar šo lēmumu uzliktā naudas soda apmēru.

7

Ar 2012. gada 27. septembra spriedumu Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija (T‑82/08, EU:T:2012:494) Vispārējā tiesa noraidīja šo prasību.

8

Ar apelācijas sūdzības pieteikumu, ko 2012. gada 10. decembrī iesniedza Guardian Industries un Guardian Europe, tās cēla apelācijas sūdzību par 2012. gada 27. septembra spriedumu Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija (T‑82/08, EU:T:2012:494).

9

Tiesa ar 2014. gada 12. novembra spriedumu Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija (C‑580/12 P, EU:C:2014:2363), pirmkārt, atcēla 2012. gada 27. septembra spriedumu Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija (T‑82/08, EU:T:2012:494), ciktāl šajā spriedumā tika noraidīts pamats par nediskriminācijas principa pārkāpumu saistībā ar Guardian Industries un Guardian Europe solidāri uzliktā naudas soda apmēra noteikšanu un šīm abām pēdējām bija piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Otrkārt, Tiesa atcēla apstrīdētā lēmuma 2. pantu, ciktāl tajā Guardian Industries un Guardian Europe solidāri uzliktais naudas sods bija noteikts 148000000 EUR apmērā. Treškārt, Guardian Industries un Guardian Europe solidāri uzliktā naudas soda summu par apstrīdētā lēmuma 1. pantā konstatēto pārkāpumu Tiesa ir noteikusi 103600000 EUR apmērā. Ceturtkārt, pārējā daļā Tiesa apelācijas sūdzību noraidīja. Piektkārt, Tiesa sadalīja tiesāšanās izdevumus.

10

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 19. novembrī, Guardian Europe, pamatojoties uz LESD 268. pantu un 340. panta otro daļu, cēla prasību pret Savienību, ko pārstāv Eiropas Komisija un Eiropas Savienības Tiesa, par to zaudējumu atlīdzību, kas šai sabiedrībai esot radušies, pirmkārt, pārmērīga tiesvedības ilguma dēļ Vispārējā tiesā saistībā ar lietu T‑82/08, un, otrkārt, vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpuma dēļ, kurš ir pieļauts apstrīdētajā lēmumā un 2012. gada 27. septembra spriedumā Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija (T‑82/08, EU:T:2012:494).

11

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa nosprieda:

12

Eiropas Savienības, ko pārstāv Eiropas Savienības Tiesa, apelācijas sūdzībā lietā C‑447/17 P izklāstītie prasījumi Tiesai ir šādi:

13

Guardian Europe prasījumi Tiesai ir šādi:

14

Eiropas Savienības, ko pārstāv Komisija, prasījumi Tiesai ir šādi:

15

Ar savu apelācijas sūdzību lietā C‑479/17 P Guardian Europe lūdz Tiesu:

16

Eiropas Savienības, ko pārstāv Eiropas Savienības Tiesa, prasījumi Tiesai ir šādi:

17

Eiropas Savienības, ko pārstāv Komisija, prasījumi Tiesai ir šādi:

18

Eiropas Savienības, ko pārstāv Eiropas Savienības Tiesa, pretapelācijas sūdzībā lietā C‑479/17 P izklāstītie prasījumi Tiesai ir šādi:

19

Guardian Europe prasījumi Tiesai ir šādi:

20

Ar Tiesas priekšsēdētāja vietnieces, kas pilda pirmās palātas priekšsēdētāja pienākumus, 2019. gada 3. jūnija lēmumu lietas C‑447/17 P un C‑479/17 P tika apvienotas sprieduma taisīšanai.

21

Eiropas Savienības, ko pārstāv Eiropas Savienības Tiesa, apelācijas sūdzības pieteikumā lietā C‑447/17 P ir norādīti četri pamati. Tomēr ar 2019. gada 7. janvāra vēstuli tā atteicās no savas apelācijas sūdzības pirmā, trešā un ceturtā pamata.

22

Lai pamatotu savu otro un – pēc daļējas atteikšanās no apelācijas sūdzības – vienīgo pamatu, Eiropas Savienība, kuru pārstāv Eiropas Savienības Tiesa, kas ir apelācijas sūdzības iesniedzēja lietā C‑447/17 P, apgalvo, ka, pārsūdzētā sprieduma 161. punktā uzskatot, ka pastāv pietiekami tieša cēloņsakarība starp saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārkāpumu lietā T‑82/08 un kaitējumu, kas Guardian Europe nodarīts laikposmā, kurš atbilst minētā termiņa pārsniegumam, izdevumu par bankas garantiju samaksas dēļ, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot jēdzienu “cēloņsakarība”.

23

Konkrēti, apelācijas sūdzības iesniedzēja lietā C‑447/17 P uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pamatojusies uz kļūdainu premisu, saskaņā ar kuru izvēle noformēt bankas garantiju tiek izdarīta vienā vienīgā brīdī, proti, “sākotnējās izvēles” noformēt šo garantiju brīdī. Taču, tā kā pienākums maksāt naudas sodu pastāvēja visā tiesvedības Savienības tiesās laikā, Guardian Europe bija iespēja samaksāt naudas sodu un tādējādi izpildīt tai šai ziņā uzlikto pienākumu. Tā kā šai sabiedrībai bija iespēja jebkurā brīdī samaksāt naudas sodu, tās izvēle šo samaksu aizstāt ar bankas garantiju bija turpināta izvēle, ko tā izdarīja visā tiesvedības laikā. Tādējādi noteicošais bankas garantijas izdevumu samaksas faktors slēpjas minētās sabiedrības pašas izvēlē nemaksāt visu naudas soda summu un šo maksājumu aizstāt ar bankas garantiju, nevis saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārkāpumā.

24

Turklāt šīs lietas fakti apstiprinot šo interpretāciju. Proti, kā izrietot no pārsūdzētā sprieduma 156. punkta, Guardian Europe esot atcēlusi bankas garantiju 2013. gada 2. augustā, datumā, kuram nebija nekādas saiknes ar Savienības tiesās notiekošo tiesvedību, proti, desmit mēnešus pēc 2012. gada 27. septembra sprieduma Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija (T‑82/08, EU:T:2012:494) pasludināšanas un 16 mēnešus pirms 2014. gada 12. novembra sprieduma Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija (C‑580/12 P, EU:C:2014:2363) pasludināšanas.

25

Eiropas Savienība, ko pārstāv Komisija, piekrīt apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītajiem argumentiem lietā C‑447/17 P.

26

Guardian Europe, kas ir atbildētāja apelācijas tiesvedībā lietā C‑447/17 P, norāda, ka Vispārējās tiesas kavēšanās šajā gadījumā bija vienīgais iemesls, kādēļ tai bija radušies papildu izdevumi par bankas garantiju, kas šai sabiedrībai bija jāsedz, un šajā ziņā tai nav jāuzņemas nekāda atbildība. Šajā kontekstā Guardian Europe uzsver, ka tā nav pārkāpusi nevienu tiesību noteikumu, nolemjot Komisijai iesniegt bankas garantiju, jo šī izvēle, tieši pretēji, ir pilnībā likumīga. Tādējādi, ja Tiesa atzītu, ka ar likumīgu izvēli iesniegt bankas garantiju Guardian Europe rastos “atbildība”, prasība par tiesību pārkāpumu, kas aizsargātas ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu, zaudētu jebkādu efektivitāti, ja uzņēmums ir izvēlējies segt daļu no sava naudas soda ar garantiju.

27

Guardian Europe norāda, ka pastāv atšķirība starp, no vienas puses, izdevumiem par bankas garantiju, kuri radušies lietas izspriešanas saprātīgā termiņā un kuri, piemērojot judikatūru, kas izriet tostarp no 2005. gada 21. aprīļa sprieduma Holcim (Deutschland)/Komisija (T‑28/03, EU:T:2005:139), kā arī 2007. gada 12. decembra rīkojuma Atlantic Container Line u.c./Komisija (T‑113/04, nav publicēts, EU:T:2007:377), nav atgūstami, un, no otras puses, izdevumiem par bankas garantiju, kuri radušies pēc minētā termiņa beigām.

28

Šajā ziņā, pamatojoties uz 2005. gada 21. aprīļa sprieduma Holcim (Deutschland)/Komisija (T‑28/03, EU:T:2005:139) 62. punktu, Guardian Europe uzsver, ka viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Eiropas Savienības tiesas ir nospriedušas, ka izdevumi par bankas garantiju nav atlīdzināmi, ja ir anulēts Komisijas lēmums, ar ko nosaka naudas sodu, ir tas, ka izdevumi, kas jau radušies saistībā bankas garantiju, būtu jāmaksā bankām, lai kāds arī būtu prasības atcelt tiesību aktu galīgais iznākums. Tomēr šī argumentācija nav skaidri piemērojama šajā lietā, jo Guardian Europe nebūtu bijis jāmaksā papildu izdevumi par bankas garantiju, ja Vispārējā tiesa būtu lēmusi par savu prasību saprātīgā termiņā.

29

Guardian Europe lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus, kas izvirzīti apelācijas tiesvedībā lietā C‑447/17 P attiecībā uz izvēli kvalificēt bankas garantiju kā “nepārtrauktu izvēli”, un apstiprināt Vispārējās tiesas pārsūdzētā sprieduma 160. punktā veikto analīzi.

30

Guardian Europe piebilst, ka saskaņā ar dalībvalstu tiesībām cēloņsakarība tiek pārtraukta tikai tad, ja cietušā rīcība ir raksturojama kā pārkāpums. Šajā gadījumā šīs sabiedrības rīcību nevarot uzskatīt par pārkāpumu, jo tā ir aktīvi mēģinājusi paātrināt procesu Vispārējā tiesā un ir vairākkārt sazinājusies ar kanceleju, lai saņemtu informāciju par tiesvedības gaitu.

31

Tādējādi Guardian Europe lūdz noraidīt šo pamatu.

32

Jāatgādina, kā Tiesa jau ir uzsvērusi, ka LESD 340. panta otrajā daļā paredzētais nosacījums par cēloņsakarību attiecas uz pietiekami tiešas cēloņsakarības pastāvēšanu starp Savienības iestāžu rīcību un zaudējumiem, un pierādīšanas pienākums par šīs cēloņsakarības pastāvēšanu ir prasītājam tādējādi, ka pārmestajai rīcībai ir jābūt noteicošajam zaudējumu cēlonim (spriedums, 2018. gada 13. decembris, Eiropas Savienība/Kendrion, C‑150/17 P, EU:C:2018:1014, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Tātad ir jāpārbauda, vai saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārkāpums lietā T‑82/08 ir noteicošais cēlonis zaudējumiem, kuri izriet no bankas garantijas izdevumu samaksas laikposmā, kas atbilst šī termiņa pārsniegšanai, lai noteiktu, vai pastāv tieša cēloņsakarība starp Eiropas Savienības, kuru pārstāv Eiropas Savienības Tiesa, pārmesto rīcību un apgalvotajiem zaudējumiem.

34

Šajā ziņā jānorāda, ka prasībā par zaudējumu atlīdzību, kas celta pret Komisiju par prasītāju izdevumu par garantiju atlīdzināšanu nolūkā panākt, lai tiktu apturēta attiecīgo lēmumu par izmaksāto kompensāciju atgūšanu – kas ir lēmumi, kuri vēlāk tika atcelti, – piemērošana, Tiesa ir nospriedusi, ka tad, ja papildus lēmumam, ar kuru uzliek naudas sodu, pastāv iespēja sniegt garantiju minētā maksājuma un kavējuma procentu nodrošināšanai, gaidot pret šo lēmumu celtas prasības iznākumu, zaudējumi, ko veido garantijas izmaksas, izriet nevis no minētā lēmuma, bet no ieinteresētās personas pašas izvēles nodrošināt garantiju, nevis tūlīt izpildīt atmaksāšanas pienākumu. Šādos apstākļos Tiesa nosprieda, ka nepastāv nekāda tieša cēloņsakarība starp Komisijai pārmesto rīcību un apgalvotajiem zaudējumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 28. februāris, Inalca un Cremonini/Komisija, C‑460/09 P, EU:C:2013:111, 118. un 120. punkts).

35

Pārsūdzētā sprieduma 160. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka saistību starp faktu, ka lietā T‑82/08 saprātīgs lietas izspriešanas termiņš tika pārsniegts, un bankas garantijas izdevumu maksāšanu pārsniegšanas periodam atbilstošajā laikposmā nevar uzskatīt par pārtrauktu ar Guardian Europe sākotnējo lēmumu uzreiz nemaksāt ar apstrīdēto lēmumu uzlikto naudas soda daļu un iesniegt bankas garantiju.

36

It īpaši, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 160. punkta, divi apstākļi, uz kuriem Vispārējā tiesa pamatojās, lai nonāktu pie šī sprieduma iepriekšējā punktā minētā secinājuma, ir, pirmkārt, tas, ka datumā, kad Guardian Europe cēla savu prasību lietā T‑82/08, un datumā, kad šī sabiedrība iesniedza bankas garantiju, nevarēja paredzēt to, ka tiks pārkāpts sprieduma taisīšanas saprātīgais termiņš, un šī sabiedrība varēja pamatoti gaidīt, ka tās prasību izskatīs saprātīgā termiņā, un, otrkārt, tas, ka sprieduma taisīšanas saprātīga termiņa pārkāpšana notika vēlāk, pēc Guardian Europe sākotnējās izvēles iesniegt bankas garantiju.

37

Taču abiem apstākļiem nevar būt nozīmes, lai uzskatītu, ka cēloņsakarība starp lietas izspriešanas saprātīga termiņa pārkāpumu lietā T‑82/08 un zaudējumiem, kas Guardian Europe nodarīti bankas garantijas izdevumu maksāšanas dēļ šī termiņa pārsniegšanai atbilstošajā laikposmā, nevar būt tikusi pārtraukta ar šī uzņēmuma izvēli iesniegt šo garantiju (spriedums, 2018. gada 13. decembris, Eiropas Savienība/Kendrion, C‑150/17 P, EU:C:2018:1014, 57. punkts).

38

Tas tā būtu tikai tad, ja bankas garantijas saglabāšanai būtu obligāts raksturs tādējādi, ka uzņēmumam, kas cēlis prasību par Komisijas lēmumu, ar kuru tam uzlikts naudas sods, un kas ir izvēlējies sniegt bankas garantiju, lai neizpildītu šo lēmumu nekavējoties, nebūtu tiesību pirms sprieduma par šo prasību pasludināšanas datuma samaksāt šo naudas sodu un izbeigt tā sniegto bankas garantiju (spriedums, 2018. gada 13. decembris, Eiropas Savienība/Kendrion, C‑150/17 P, EU:C:2018:1014, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

Kā Tiesa jau ir konstatējusi, gan bankas garantijas sniegšana, gan tās saglabāšana ir attiecīgā uzņēmuma brīva izvēle, ņemot vērā savas finansiālās intereses. Nekas Savienības tiesībās neliedz šim uzņēmumam jebkurā brīdī izbeigt tā sniegto bankas garantiju un samaksāt uzlikto naudas sodu, ja, ņemot vērā apstākļu izmaiņas salīdzinājumā ar tiem apstākļiem, kas pastāvēja šīs garantijas sniegšanas brīdī, minētais uzņēmums uzskata, ka šis variants ir tam izdevīgāks. Tā tas varētu būt it īpaši tad, ja tiesvedības gaita Vispārējā tiesā attiecīgajam uzņēmumam liktu domāt, ka spriedums tiks pasludināts vēlākā datumā, nekā tas sākotnēji paredzēja, un ka līdz ar to bankas garantijas izmaksas būs augstākas par tā sākotnēji paredzētajām šīs garantijas sniegšanas brīdī (spriedums, 2018. gada 13. decembris, Eiropas Savienība/Kendrion, C‑150/17 P, EU:C:2018:1014, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Šajā gadījumā, ņemot vērā, ka, pirmkārt, 2010. gada 12. februārī, proti, divus gadus pēc prasības pieteikuma iesniegšanas saistībā ar lietu T‑82/08, mutvārdu procesa uzsākšana šajā lietā pat vēl nebija notikusi, kā tas izriet no Vispārējās tiesas konstatējumiem pārsūdzētā sprieduma 133. punktā, un ka, otrkārt, termiņš, kādu Guardian Europe pati savā prasības pieteikumā pirmajā instancē uzskatīja par parasto termiņu tādas lietas izskatīšanai kā lieta T‑82/08, ir tieši divi gadi, ir jākonstatē, ka vēlākais 2010. gada 12. februārī Guardian Europe nevarēja nezināt, ka tiesvedības ilgums minētajā lietā būtiski pārsniegs to, ko tā sākotnēji bija paredzējusi, un ka tā varēja apsvērt iespēju saglabāt bankas garantiju, ņemot vērā papildu izmaksas, kas varētu rasties saistībā ar šīs garantijas saglabāšanu.

41

Šādos apstākļos lietas izspriešanas saprātīga termiņa pārkāpums lietā T‑82/08 nevar būt noteicošais cēlonis zaudējumiem, ko Guardian Europe cieta bankas garantijas izdevumu maksāšanas dēļ šī termiņa pārsniegšanai atbilstošajā laikposmā. Šie zaudējumi izriet no pašas Guardian Europe izvēles saglabāt bankas garantiju visā šīs lietas tiesvedības laikā, neraugoties uz tās radītajām finansiālajām sekām (spriedums, 2018. gada 13. decembris, Eiropas Savienība/Kendrion, C‑150/17 P, EU:C:2018:1014, 61. punkts)

42

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, uzskatot, ka pastāv pietiekami tieša cēloņsakarība starp saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārkāpumu lietā T‑82/08 un Guardian Europe ciestajiem zaudējumiem bankas garantijas izmaksu maksāšanas dēļ laikposmā, kas atbilst šī saprātīgā termiņa pārsniegšanai, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot jēdzienu “cēloņsakarība”.

43

Līdz ar to, tā kā šis pamats ir jāatzīst par pamatotu, ir jāapmierina apelācijas sūdzība lietā C‑447/17 P un ir jāatceļ pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) punkts.

44

Ar savu vienīgo pamatu, kas izvirzīts tās pretapelācijas sūdzības pamatošanai lietā C‑479/17 P un kas ir jāanalizē pirms galvenās apelācijas sūdzības šajā lietā, Eiropas Savienība, kuru pārstāv Eiropas Savienības Tiesa un kura ir minētās pretapelācijas sūdzības iesniedzēja, apgalvo, ka, pārsūdzētā sprieduma 65. punktā noraidīdama iebildi par nepieņemamību, kas pamatota ar to, ka Guardian Europe norādītā negūtās peļņas atlīdzināšana iznīcinātu galīgā lēmuma, proti, Komisijas 2014. gada 23. decembra lēmuma (turpmāk tekstā – “2014. gada decembra lēmums”) juridiskās sekas, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

45

Apelācijas sūdzības iesniedzēja lietā C‑479/17 P, pamatojoties uz to, ka procenti, kurus Komisija ir samaksājusi Guardian Europe saskaņā ar 2014. gada decembra lēmumu, ir vērsti uz to, lai atlīdzinātu kaitējumu, ko šī sabiedrība ir cietusi tādēļ, ka tai ir liegta nepamatoti samaksātā naudas soda summas izmantošana, apgalvo, ka ar Guardian Europe iesniegto prasību par zaudējumu atlīdzību saistībā ar neiegūto peļņu galu galā ir lūgts atlīdzināt šo kaitējumu ar likmi, kas ir augstāka par to, kuru Komisija izmantojusi minētajā lēmumā.

46

Taču, lai varētu pretendēt uz lielāku peļņas likmi par summu, ko Guardian Europe nevarēja izmantot tādēļ, ka bija nepamatoti jāmaksā naudas sods, šai sabiedrībai būtu bijusi jāceļ prasība par minētā lēmuma atcelšanu. Tādējādi pretēji pārsūdzētā sprieduma 64. punktā minētajiem konstatējumiem šai prasībai par zaudējumu atlīdzību esot tāds pats priekšmets un tādas pašas sekas kā prasībai atcelt 2014. gada decembra lēmumu.

47

Šādos apstākļos Vispārējai tiesai būtu bijis jāpiemēro princips, saskaņā ar kuru galīgais lēmums nevar tikt apstrīdēts, ceļot prasību par zaudējumu atlīdzību, kurai ir tāds pats priekšmets un tādas pašas sekas kā prasībai atcelt tiesību aktu, kas izrietot no Tiesas judikatūras, it īpaši no Tiesas 1966. gada 15. decembra sprieduma Schreckenberg/Komisija (59/65, EU:C:1966:60) un 1989. gada 14. februāra sprieduma lietā Bossi/Komisija (346/87 P, EU:C:1989:59, 31.–35. punkts), kā arī no 2010. gada 4. oktobra sprieduma Ivanov/Komisija (C‑532/09 P, nav publicēts, EU:C:2010:577, 23.–25. punkts), un līdz ar to noraidīt kā nepieņemamu Guardian Europe prasību par zaudējumu atlīdzību saistībā ar apgalvoto neiegūto peļņu.

48

Guardian Europe apstrīd pretapelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus lietā C‑479/17 P.

49

Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasība par zaudējumu atlīdzību, kas balstīta uz LESD 340. panta otro daļu, ir izveidota kā patstāvīgs tiesību aizsardzības līdzeklis, kuram ir īpaša funkcija tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā un uz kuru attiecas izpildes nosacījumi, kas paredzēti tā īpašajam mērķim, līdz ar to tā atzīšana par nepieņemamu automātiski neizraisa prasības par zaudējumu atlīdzību nepieņemamību (spriedums, 1993. gada 21. jūnijs, Van Parijs u.c./Padome un Komisija, C‑257/93, EU:C:1993:249, 14. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

50

Tomēr, lai gan lietas dalībnieks var rīkoties, ceļot prasību sakarā ar atbildību, un neviena norma tam neuzliek pienākumu prasīt prettiesiskā akta, ar kuru tam ir nodarīts kaitējums, atcelšanu, šādā veidā tas tomēr nevar izvairīties no tādas prasības nepieņemamības, kas ir celta par to pašu nelikumību un ir vērsta uz tiem pašiem finansiālajiem mērķiem (Tiesas priekšsēdētāja rīkojums, 1995. gada 26. oktobris, Pevasa un Inpesca/Komisija, C‑199/94 P un C‑200/94 P, EU:C:1995:360, 27. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

51

Tātad, ja prasība par zaudējumu atlīdzību patiesībā ir vērsta uz to, lai atsauktu individuālu lēmumu, kas ir kļuvis galīgs, un ja tās apmierināšanas gadījumā šīs prasības rezultātā tiek atceltas šī lēmuma tiesiskās sekas, šī prasība par zaudējumu atlīdzību ir jāatzīst par nepieņemamu. Tas tā ir tad, ja prasītāja, izmantojot pamatu par zaudējumu atlīdzību, vēlas panākt rezultātu, kas ir identisks tam, kuru prasītājam būtu devis prasības atcelt tiesību aktu, ko tas nav iesniedzis pienācīgā laikā, labvēlīgs iznākums (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2010. gada 4. oktobris, Ivanov/Komisija, C‑532/09 P, nav publicēts, EU:C:2010:577, 23. un 24. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

52

Ir jāpārbauda, vai, kā apgalvo pretapelācijas sūdzības iesniedzēja lietā C‑479/17 P, prasība par zaudējumu atlīdzību, ko Guardian Europe cēlusi, pamatojoties uz LESD 340. panta otro daļu, lai panāktu, ka tiek atlīdzināti zaudējumi saistībā ar apgalvoto neiegūto peļņu, ir vērsta uz to, lai panāktu tādu pašu rezultātu kā ar prasību atcelt tiesību aktu, kas būtu celta par 2014. gada decembra lēmumu.

53

Kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 24. punkta, savā prasībā par zaudējumu atlīdzību Guardian Europe lūdza atlīdzināt zaudējumus, kas tai esot radušies, pirmkārt, saistībā ar tiesvedības ilgumu lietā T‑82/08 un, otrkārt, ar apstrīdētajā lēmumā un 2012. gada 27. septembra spriedumā Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija (T‑82/08, EU:T:2012:494) pieļauto vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, kurš izpaudās kā negūtā peļņa, kas saistīta ar starpību starp, pirmkārt, Komisijas atmaksātajiem procentiem par naudas soda daļu, kuru Tiesa galu galā bija atzinusi par nepamatotu 2014. gada 12. novembra spriedumā Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija (C‑580/12 P, EU:C:2014:2363), un, otrkārt, ienākumiem, kurus tā būtu varējusi gūt, ja tā vietā, lai samaksātu Komisijai summu, ko Tiesa galu galā atzina par nepamatotu, prasītāja to būtu ieguldījusi savā darbībā.

54

Turklāt, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 54. un 55. punkta, ar 2014. gada decembra lēmumu Komisija atmaksāja daļu no naudas soda summas, ko Tiesa atzina par nepamatotu 2014. gada 12. novembra spriedumā Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija (C‑580/12 P, EU:C:2014:2363), un izmaksāja par šo summu procentus 988620 EUR apmērā.

55

Saistībā ar šo lēmumu ir jāatgādina, kā to Tiesa jau ir norādījusi, ka no LESD 266. panta pirmās daļas izriet, ka iestādei, kura ir pieņēmusi atcelto aktu, ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai pildītu spriedumu, ar kuru aktu pasludina par spēkā neesošu. Tas tostarp nozīmē maksājamo summu izmaksu, nepamatotu maksājumu atgūšanu, kā arī nokavējuma procentu samaksu. Šajā kontekstā Tiesa precizēja, ka šo nokavējuma procentu samaksa ir sprieduma, ar kuru atceļ tiesību aktu, izpildes pasākums LESD 266. panta pirmās daļas izpratnē, ciktāl ar to ir paredzēts ar vienotas likmes maksājumu atlīdzināt liegumu izmantot attiecīgos līdzekļus un stimulēt parādnieku pēc iespējas drīzāk izpildīt spriedumu, ar ko atceļ tiesību aktu (skat. spriedumu, 2015. gada 12. februāris, Komisija/IPK International, C‑336/13 P, EU:C:2015:83, 29. un 30. punkts).

56

Lai noteiktu nokavējuma procentus, kas jāizmaksā uzņēmumam, kurš ir samaksājis Komisijas noteikto naudas sodu, pēc šī naudas soda atcelšanas, šai iestādei ir jāpiemēro likme, kas šajā sakarā noteikta ar Komisijas Deleģēto regulu (ES) Nr. 1268/2012 (2012. gada 29. oktobris) par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, piemērošanas noteikumiem (OV 2012, L 362, 1. lpp.).

57

Tādējādi, ja Komisijas sodītā uzņēmuma pieejamais kapitāls tam ļauj samaksāt uzlikto naudas sodu un šis naudas sods vēlāk tiek atcelts, zaudējumi, ko veido šī kapitāla izmantošanas liegšana, parasti tiek segti ar to, ka Komisija samaksā nokavējuma procentus par nepamatoti samaksāto naudas soda summu, kas aprēķināti saskaņā ar Deleģēto regulu Nr. 1268/2012, šajā gadījumā –988620 EUR.

58

Līdz ar to nevar izslēgt, ka īpašos apstākļos šo procentu summa ir nepietiekama, lai nodrošinātu pilnīgu atlīdzību par kaitējumu, kas nodarīts ar liegšanu pilnībā izmantot nepamatoti samaksāto summu.

59

Šādos apstākļos, lai saņemtu atlīdzību par kaitējumu, kurš izriet no nepamatoti samaksātas naudas summas izmantošanas liegšanas un kura summa atbilst nokavējuma procentiem, kas Komisijai ir jāmaksā, attiecīgajam uzņēmumam ir jāiesniedz prasība par zaudējumu atlīdzību, kas pamatota ar LESD 340. panta otro daļu.

60

Šo vērtējumu apstiprina LESD 266. panta otrā daļa, kurā ir noteikts, ka iestādes, kas ir atceltā akta autore, pienākums veikt vajadzīgos pasākumus, lai pildītu pašu spriedumu, tostarp izmaksāt nokavējuma procentus, neiespaido tos pienākumus, kas izriet no LESD 340. panta otras daļas piemērošanas.

61

Šajā gadījumā ir jāatgādina, ka ar savu prasību par zaudējumu atlīdzību Guardian Europe neprasa atmaksāt ne naudas soda daļu, kas tika atzīta par nepamatotu 2014. gada 12. novembra spriedumā Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija (C‑580/12 P, EU:C:2014:2363), ne arī izmaksāt procentus, kas ir uzkrāti par šo summu, kad tā vēl atradās Komisijas valdījumā, bet gan negūto peļņu, kas norādīta šī sprieduma 53. punktā.

62

Jānorāda arī, ka attiecībā uz nokavējuma procentiem 2014. gada decembra lēmuma eventuālā atcelšana nevarētu izraisīt to, ka Guardian Europe tiktu pārskaitīta summa, kas nav procentu summa, kura Komisijai jāatmaksā saskaņā ar Deleģēto regulu Nr. 1268/2012.

63

Ir jākonstatē, ka prasība par zaudējumu atlīdzību, ko Guardian Europe cēlusi, pamatojoties uz LESD 340. panta otro daļu, lai panāktu, ka tiek atlīdzināti zaudējumi saistībā ar apgalvoto neiegūto peļņu, nav vērsta uz to, lai panāktu tādu pašu rezultātu kā ar prasību atcelt tiesību aktu, kas būtu celta par 2014. gada decembra lēmumu.

64

Tādēļ Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 64. punktā pamatoti konstatēja, ka Guardian Europe iesniegtajai prasībai par zaudējumu atlīdzību attiecībā uz neiegūto pelņu nav ne kopīga priekšmeta, ne kopīgu seku, kādas būtu attiecīgā gadījumā celtai prasībai atcelt tiesību aktu, kura būtu celta par 2014. gada decembra lēmumu, līdz ar to tā nav atzīstama par nepieņemamu saistībā ar procedūras nepareizu izmantošanu.

65

Līdz ar to Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā būtu pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 65. punktā noraidīdama iebildi par nepieņemamību, kas izriet no tā, ka apgalvotā neiegūtās peļņas atlīdzināšana dzēstu lēmuma, kurš ir kļuvis galīgs, sekas.

66

Tādējādi pretapelācijas sūdzības pamatojumam lietā C‑479/17 P izvirzītais vienīgais pamats ir jānoraida kā nepamatots un šī sūdzība ir jānoraida.

67

Apelācijas sūdzības pamatošanai lietā C‑479/17 P Guardian Europe izvirza sešus pamatus.

68

Ar sesto pamatu, kas ir jāizskata vispirms, Guardian Europe apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka tikai Savienības pēdējās instances tiesas spriedums var izraisīt Eiropas Savienības atbildības iestāšanos Savienības tiesību pārkāpuma dēļ.

69

Guardian Europe norāda, ka Tiesas judikatūrā nav skaidri izslēgta iespēja, ka zemākas instances tiesas nolēmums varētu būt pamats prasībai par zaudējumu atlīdzību saistībā ar Savienības tiesību pārkāpumu. Ar 2003. gada 30. septembra spriedumu Köbler (C‑224/01, EU:C:2003:513) noteiktais princips neattiecas tikai uz pēdējās instances tiesām.

70

Turklāt, pat ja tiktu atzīts, ka vienīgi dalībvalsts pēdējās instances tiesas nolēmums var radīt atbildību par Savienības tiesību pārkāpumu, no tā neizriet, ka šis princips būtu piemērojams arī attiecībā uz Vispārējo tiesu, ņemot vērā atšķirības starp to un dalībvalstu tiesām.

71

Turklāt, tā kā Tiesa pēc definīcijas nevar spriedumā pārkāpt Savienības tiesības, pārsūdzētā sprieduma 122. punktā veiktā vērtējuma sekas būtu tādas, ka Savienības tiesas nekad nebūtu atzītas par atbildīgām par Savienības tiesību pārkāpumu.

72

Turklāt Guardian Europe pārmet Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētā sprieduma 124. punktā tā esot uzskatījusi, ka Guardian Europe nav norādījusi nopietnus tiesu iestāžu darbības traucējumus, tostarp tādus, kuriem ir procesuāls vai administratīvs raksturs.

73

Eiropas Savienība, ko pārstāv Eiropas Savienības Tiesa un kas ir atbildētāja apelācijas tiesvedībā lietā C‑479/17 P, apstrīd Guardian Europe argumentus.

74

Lai novērtētu Guardian Europe izvirzītā iebilduma pamatotību attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 122. punktu, ir jāatgādina, ka saistībā ar principu par dalībvalsts atbildību par privātpersonām radītajiem zaudējumiem, kas nodarīti ar Savienības tiesību pārkāpumiem, kuros tā ir vainojama, Tiesa ir nospriedusi, ka šis princips ir piemērojams arī tad, ja attiecīgais pārkāpums izriet no šīs dalībvalsts tiesas nolēmuma, kura lietu izskata pēdējā instancē (skat. spriedumu, 2003. gada 30. septembris, Köbler, C‑224/01, EU:C:2003:513, 50. punkts).

75

Lai nonāktu pie šāda vērtējuma, Tiesa tostarp ir pamatojusies uz tiesu iestāžu būtisko nozīmi saistībā ar tiesību, kas privātpersonām izriet no Savienības tiesību normām, aizsardzību, un uz to, ka tiesa, kas lemj pēdējā instancē, pēc definīcijas ir pēdējā instance, kurā tās var atsaukties uz tiesībām, ko tām piešķir Savienības tiesības. Šajā pēdējā ziņā Tiesa ir uzsvērusi, ka, tā kā šādu tiesību pārkāpumu šīs tiesas nolēmumā, kas ir galīgs, parasti vairs nevar pārsūdzēt, privātpersonām nevar liegt iespēju ierosināt valsts atbildību, lai tādējādi panāktu savu tiesību aizsardzību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 30. septembris, Köbler, C‑224/01, EU:C:2003:513, 33. un 34. punkts).

76

Ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo Guardian Europe, no Tiesas judikatūras skaidri izriet, ka šī sprieduma 74. punktā minētais princips nav piemērojams, ja Savienības tiesību pārkāpumu ir izdarījusi dalībvalsts tiesa, kas nelemj pēdējā instancē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 28. jūlijs, Tomášová, C‑168/15, EU:C:2016:602, 36. punkts).

77

Proti, lai gan gadījumā, kad valsts līmenī nepastāv iespēja pārsūdzēt tiesas nolēmumu, ko pasludinājusi tiesa, kura lemj pēdējā instancē, prasība par valsts atbildību ir vienīgais tiesību aizsardzības līdzeklis, kas ļauj nodrošināt cietušo tiesību atjaunošanu un tādējādi nodrošināt efektīvu to tiesību aizsardzību tiesā, kas privātpersonām izriet no Savienības tiesiskās kārtības, tomēr tas tā nav attiecībā uz pirmās instances tiesu pieņemtajiem nolēmumiem, jo tie var tikt pārsūdzēti valsts ietvaros, tādējādi Savienības tiesību pārkāpumi, kas izriet no šiem pēdējiem minētajiem nolēmumiem, var tikt koriģēti vai laboti.

78

Līdz ar to, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 110. punktā, prasības celšana tiesā ir atbilstošs veids, kā atlīdzināt Savienības tiesību pārkāpumus, kas izriet no nolēmumiem, kurus pieņēmušas valsts tiesas, kas nelemj pēdējā instancē.

79

Ir jāpārbauda, vai princips, kas izslēdz dalībvalsts atbildību par privātpersonām radītiem zaudējumiem, kuri nodarīti ar šīs dalībvalsts tiesas nolēmumā pieļautu Savienības tiesību pārkāpumu, kura nelemj pēdējā instancē, ir pārnesams uz LESD 340. panta otrajā daļā paredzēto Savienības atbildības sistēmu.

80

Šajā ziņā ir jānorāda, ka, pirmkārt, kā izriet no LES 19. panta 1. punkta pirmās daļas, Eiropas Savienības Tiesu, kurai ir uzticēts nodrošināt tiesību ievērošanu Līgumu interpretēšanā un piemērošanā, veido vairākas tiesas, proti, Tiesa, Vispārējā tiesa un specializētās tiesas.

81

Otrkārt, LESD 256. pantā ir precizēts, ka Vispārējās tiesas kompetencē ir izskatīt un izlemt “pirmajā instancē” lietas, kas minētas šajā tiesību normā, un ka par lēmumiem, kurus Vispārējā tiesa pieņem saistībā ar šīm prasībām, Tiesā var iesniegt apelāciju. Iespēja iesniegt apelācijas sūdzību Tiesā ir paredzēta arī Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantā.

82

Tādējādi Savienības tiesu sistēmas, kas izveidota ar Līgumiem, lai nodrošinātu pārbaudi tiesā Savienības tiesību sistēmā, iezīmes ļauj Vispārējo tiesu pielīdzināt dalībvalsts tiesai, kas nelemj pēdējā instancē, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 112. punktā.

83

Šādos apstākļos, tā kā Savienības tiesību pārkāpumi, kas izriet no Vispārējās tiesas nolēmumiem, par kuriem var iesniegt apelācijas sūdzību Tiesā, var tikt koriģēti vai laboti, kas, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 123. punkta, tieši attiecas uz 2012. gada 27. septembra spriedumu Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija (T‑82/08, EU:T:2012:494), ir jāsecina, ka apelācijas sūdzības īstenošana ir piemērots veids, kā atlīdzināt šajos lēmumos pieļautās kļūdas tiesību piemērošanā, jo šī sprieduma 79. punktā minētais princips tādējādi ir attiecināms uz LESD 340. panta otrajā daļā paredzēto Savienības atbildības sistēmu saistībā ar minētajiem lēmumiem.

84

Līdz ar to Savienības tiesību pārkāpumi, kas izriet no tāda Vispārējās tiesas nolēmuma kā 2012. gada 27. septembra spriedums Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija (T‑82/08, EU:T:2012:494), nevar izraisīt Savienības atbildības iestāšanos.

85

Tādējādi, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 122. punktā nosprieda, ka Savienības atbildība nevar iestāties tāda tiesas nolēmuma satura dēļ, kuru nav pieņēmusi Savienības tiesa, kas lemj pēdējā instancē, un par kuru tātad varētu tikt iesniegta apelācijas sūdzība.

86

Attiecībā uz šī sprieduma 72. punktā izklāstīto Guardian Europe argumentu par Vispārējās tiesas vērtējumu pārsūdzētā sprieduma 124. punktā, kā to ir norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 121. punktā, pretēji tam, ko apgalvo šī sabiedrība, no Vispārējā tiesā iesniegtā prasības pieteikuma skaidri izriet, ka prasība par to kaitējuma atlīdzību, kas esot nodarīts ar 2012. gada 27. septembra spriedumu Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija (T‑82/08, EU:T:2012:494), bija balstīta vienīgi uz to, ka Vispārējā tiesa minētajā spriedumā nav ievērojusi Tiesas judikatūru. Tātad Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā pārsūdzētā sprieduma 124. punktā ir uzskatījusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācija šajā ziņā nav tikusi pamatota ar to, ka pastāv būtiski tiesas darbības, kas ietekmē Savienības tiesas darbību, traucējumi.

87

Līdz ar to sestais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

88

Ar pirmo un ceturto pamatu, kas ir jāizskata kopā, Guardian Europe pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 103. un 153. punktā ir apstiprinājusi, ka Guardian Europe nav personīgi segusi Komisijas noteikto naudas sodu un tātad tā nevarot apgalvot, ka sakarā ar sprieduma taisīšanas saprātīga termiņa pārkāpumu lietā T‑82/08, kā arī vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu apstrīdētajā lēmumā un 2012. gada 27. septembra spriedumā Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija (T‑82/08, EU:T:2012:494) tai būtu nodarīts reāls un droši zināms kaitējums, kas saistīts ar norādīto neiegūto peļņu.

89

Guardian Europe it īpaši norāda, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi jēdzienu “uzņēmums” Savienības tiesību izpratnē. Tā kā administratīvā procesa laikā Komisijā, kura rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, Guardian grupa vienmēr ir tikusi uzskatīta par “vienotu uzņēmumu” Savienības tiesību izpratnē, jo Guardian Europe uzliktais naudas sods tika aprēķināts, pamatojoties uz Guardian grupas pārdošanas apjoma vērtību, nevis uz Guardian Europe pārdošanas apjoma vērtību, Guardian grupa esot bijusi jāuzskata par “vienotu uzņēmumu” arī, lai saskaņā ar LESD 340. panta otro daļu vērtētu kaitējumu, kas izriet no tā, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Hartas 47. pantu, un ka Komisija, kā arī Vispārējā tiesa ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu.

90

Guardian Europe arī uzskata – lai novērtētu, vai pastāv tās personiskais kaitējums, Vispārējā tiesa nevarēja ignorēt tās grupas saikņu ar tās meitassabiedrībām esamību, turklāt attiecībā uz meitassabiedrībām, kuras tai piederēja 100 % apmērā.

91

Visbeidzot Guardian Europe apgalvo, ka Tiesas rīcībā ir visi elementi, kas vajadzīgi, lai varētu atlīdzināt neiegūto peļņu, ko tā esot cietusi šo pārkāpumu dēļ.

92

Eiropas Savienība, ko pārstāv Eiropas Savienības Tiesa, apstrīd Guardian Europe argumentus.

93

Galvenokārt Komisija apgalvo, ka Vispārējai tiesai, ņemot vērā, ka apstrīdētajā lēmumā ir pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips, prasība par zaudējumu atlīdzību esot bijusi jāuzskata par noilgušu. Komisija uzskata, ka runa ir par pieņemamības jautājumu un tātad absolūta rakstura jautājumu, kuru Savienības tiesa var izvirzīt un kas tai pat ir jāizvirza pēc savas ierosmes.

94

Pakārtoti Komisija norāda, ka ceturtais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā nepieņemams, jo prasība par zaudējumu atlīdzību, kas vērsta pret Komisiju, ir novēlota lēmuma par pārmaksātās provizoriskās naudas soda summas atmaksu apstrīdēšana.

95

Pakārtotāk – Komisija apgalvo, ka katrā ziņā Vispārējā tiesa nav pieļāvusi nekādu kļūdu, secinot, ka Guardian Europe nav cietusi nekādus zaudējumus, provizoriski samaksājot naudas sodu. Pretēji tam, ko apgalvo Guardian Europe, apstrīdētajā lēmumā naudas soda noteikšanas mērķiem tā netika uzskatīta par vienotu uzņēmumu Savienības tiesību izpratnē. Saskaņā ar Komisijas teikto tikai vienības, kurām ir juridiskas personas statuss, var tikt uzskatītas par atbildīgām par pārkāpumiem.

96

Visbeidzot, vēl pakārtotāk, Komisija uzskata, ka pat tad, ja saistībā ar ceturto pamatu izvirzītie argumenti tiktu pieņemti, Guardian Europe nav cietusi nekādu peļņas negūšanu apstrīdētajā lēmumā apgalvoti pieļautā pietiekami būtiska vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpuma dēļ. Šajā sakarā Komisija apgalvo, ka, tā kā Guardian Europe nav veikusi pārdošanu pašas vajadzībām, tādas naudas soda aprēķina metodes piemērošana, kas ietvertu šos pārdevumus, faktiski izraisīto to, ka tiktu palielināti naudas soda apmēri citiem adresātiem.

97

Pirmkārt, runājot par Guardian Europe argumentāciju saistībā ar apgalvoto neiegūto peļņu vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpuma dēļ, kas esot pieļauts 2012. gada 27. septembris spriedumā Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija (T‑82/08, EU:T:2012:494), kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 122.–125. punkta, Vispārējā tiesa noraidīja prasību par zaudējumu atlīdzību, kas izriet no šī apgalvotā pārkāpuma, nevis pamatojoties uz šī sprieduma 103. un 153. punktā veiktajiem konstatējumiem par to, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja personīgi nav segusi ar strīdīgo lēmumu uzliktā naudas soda maksājumu, bet gan pamatojoties uz to, ka Savienības atbildība nevar iestāties tāda tiesas nolēmuma dēļ, kuru nav pieņēmusi Savienības tiesa, kas izskata lietu pēdējā instancē. No tā izriet, ka šī argumentācija ir balstīta uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma izpratni un līdz ar to nav pamatota, vēl jo vairāk tāpēc, kā tas izriet no šī sprieduma 84. punkta, ka Vispārējā tiesa katrā ziņā pamatoti ir nospriedusi, ka šāds pārkāpums nevar izraisīt Savienības atbildības iestāšanos atbilstoši LESD 340. panta otrajai daļai.

98

Otrkārt, ir jānorāda, kā tas izriet no šī sprieduma 93. un 94. punkta, ka savā atbildes rakstā Komisija apstrīd to, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 46. un 65. punktā ir noraidījusi iebildi par nepieņemamību, pamatojoties, pirmkārt, uz prasības noilgumu par mantiskā kaitējuma atlīdzību, kas esot nodarīts ar apstrīdēto lēmumu pieļautā vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpuma dēļ, kā arī, otrkārt, uz to, ka ar negūtās peļņas, kas izriet no šāda pārkāpuma, atlīdzināšanu tiekot atceltas 2014. gada decembra lēmuma tiesiskās sekas. Komisija uzskata, ka šai iebildei par nepieņemamību esot absolūts raksturs un līdz ar to Tiesai tā ir jāizvirza pēc savas ierosmes.

99

Šajā ziņā, runājot, pirmkārt, par iebildi par nepieņemamību saistībā ar minētās prasības noilgumu, ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka noilgums veido iebildi par nepieņemamību, kas atšķirībā no procesuālajiem termiņiem nav absolūts pamats, bet izslēdz prasību sakarā ar atbildību vienīgi tad, ja to ir lūdzis atbildētājs (spriedums, 2012. gada 8. novembris, Evropaïki Dynamiki/Komisija, C‑469/11 P, EU:C:2012:705, 54. punkts), un Savienības tiesa pēc savas ierosmes nevar pārbaudīt noilguma termiņa ievērošanu, bet uz to ir jānorāda attiecīgajam lietas dalībniekam (spriedums, 2016. gada 14. jūnijs, Marchiani/Parlaments, C‑566/14 P, EU:C:2016:437, 94. punkts un tajā minētā judikatūra).

100

Tādējādi ir jākonstatē, ka, lai gan Komisija vēlējās, lai Tiesa atceltu pārsūdzētā sprieduma 46. punktu, lūdzot noraidīt šo iebildi par nepieņemamību, tai, kā tas izriet no Tiesas Reglamenta 174. un 176. panta un 178. panta 2. punkta, būtu bijusi jāceļ pretapelācijas sūdzība.

101

Otrkārt, attiecībā uz iebildi par nepieņemamību, kas pamatota ar to, ka ar prasību, lai tiktu atlīdzināta peļņa, kas nav gūta tādēļ, ka apstrīdētajā lēmumā ir pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips, tiktu atceltas 2014. gada decembra lēmuma tiesiskās sekas, neskarot jautājumu par to, vai šo iebildi par nepieņemamību Tiesa var izvirzīt pēc savas ierosmes, ir jānorāda, ka ar Komisijas argumentāciju Vispārējai tiesai tiek pārmesta tā pati kļūda tiesību piemērošanā, kas norādīta vienīgajā pamatā, kurš izvirzīts pretapelācijas sūdzības pamatojumam lietā C‑479/17 P, ko ir iesniegusi Eiropas Savienība, kuru pārstāv Eiropas Savienības Tiesa. Kā norādīts šī sprieduma 66. punktā, šis pamats tika noraidīts kā nepamatots.

102

Treškārt, attiecībā uz Guardian Europe argumentāciju, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 103. un 153. punktā nav ievērojusi jēdzienu “uzņēmums” Savienības tiesību izpratnē, ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka Līgumu autoru izvēle ir bijusi izmantot jēdzienu “uzņēmums”, lai apzīmētu konkurences tiesību pārkāpuma izdarītāju, par ko var tikt piemērots sods saskaņā ar LESD 101. vai 102. pantu, nevis LESD 54. pantā lietoto jēdzienu “sabiedrība” vai “juridiska persona” (spriedums, 2013. gada 18. jūlijs, Schindler Holding u.c./Komisija, C‑501/11 P, EU:C:2013:522, 102. punkts).

103

No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka konkurences tiesības attiecas uz uzņēmumu darbību un uzņēmuma jēdziens aptver jebkādu saimnieciskā darbībā iesaistītu vienību neatkarīgi no tās juridiskā statusa un finansēšanas veida (spriedums, 2017. gada 27. aprīlis, Akzo Nobel u.c./Komisija, C‑516/15 P, EU:C:2017:314, 47. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

104

Tiesa ir arī precizējusi, ka jēdziens “uzņēmums”, skatīts šajā kontekstā, ir jāsaprot kā tāds, kas apzīmē ekonomisku vienību pat tad, ja no juridiskā viedokļa šī ekonomiskā vienība sastāv no vairākām fiziskām vai juridiskām personām (spriedums, 2017. gada 27. aprīlis, Akzo Nobel u.c./Komisija, C‑516/15 P, EU:C:2017:314, 48. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

105

Tādējādi jēdziens “uzņēmums” šī sprieduma iepriekšējā punktā minētajā izpratnē ir izmantots konkrēti, lai īstenotu atbilstošās Savienības konkurences tiesību normas un, it īpaši, lai noteiktu LESD 101. un 102. panta pārkāpuma izdarītāju.

106

Savukārt šis jēdziens nav piemērojams prasības par zaudējumu atlīdzību ietvaros, pamatojoties uz LESD 340. panta otro daļu. Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 73. punktā, šāda prasība ir vispārējo tiesību prasība, ko reglamentē vispārējās procesuālās normas, kuras konkrētajā gadījumā ir pakļautas sabiedrību tiesībām un kuras nav atkarīgas no atbildības loģikas, kā izriet no tiesībām aizliegto vienošanos jomā.

107

Līdz ar to Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 103. un 153. punktā nav neievērojusi jēdzienu “uzņēmums” Savienības tiesību izpratnē.

108

Ceturtkārt, attiecībā uz Guardian Europe kritiku – saistībā ar tās attiecībām ar tās meitassabiedrībām – par Vispārējās tiesas veikto konstatējumu pārsūdzētā sprieduma 103. un 153. punktā, ka tā personīgi nav veikusi naudas soda samaksu, vispirms ir jāatgādina, ka tad, ja persona atsaucas uz savām tiesībām uz kaitējuma atlīdzību, tai tostarp ir jāpierāda, ka tai ir nodarīts kaitējums, kuru tā lūdz atlīdzināt.

109

Šajā gadījumā, runājot par Guardian Europe apgalvoto kaitējumu negūtās peļņas dēļ, ir jāatgādina, kā tas izriet no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem, ka nav apstrīdēts tas, ka, pirmkārt, daļa no naudas soda 148000000 EUR apmērā, kas Guardian Europe un tās mātessabiedrībai tika uzlikts solidāri, proti, 111000000 EUR, uzreiz tika samaksāta Komisijai 2008. gada martā, un atlikums 37000000 EUR apmērā tika nosegts ar bankas garantiju, un ka, otrkārt, 2013. gada jūlijā šī garantija tika atcelta, kopumā 48263003 EUR apmērā, kas atbilst visam naudas soda atlikumam, kuram pieskaitīti procenti, un kas vēlāk tika samaksāti Komisijai.

110

Nav apstrīdēts arī tas, ka 2014. gada 12. novembra sprieduma Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija (C‑580/12 P, EU:C:2014:2363), kurā tostarp minētā naudas soda summa tika samazināta līdz 103600000 EUR, rezultātā gan summa 7400000 EUR, kas bija sākotnēji samaksātās summas 111000000 EUR pārsniegums salīdzinājumā ar Tiesas koriģēto naudas sodu, gan summa 48263003 EUR, kas tika pārskaitīta Komisijai pēc bankas garantijas atcelšanas, ir izrādījušās nepamatotas, proti, kopumā 55663003 EUR apmērā.

111

Šajā kontekstā saistībā ar prasību par to zaudējumu atlīdzību, kas, iespējams, radušies vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpuma dēļ, Vispārējā tiesā Guardian Europe pieprasīja kompensāciju 9292000 EUR apmērā par peļņu, ko tā neesot guvusi laika posmā no 2008. gada marta, proti, dienas, kad tika samaksāta summa 111000000 EUR, līdz 2014. gada 12. novembrim, datumam, kad Tiesa samazināja uzlikto naudas sodu. Apgalvotā negūtā peļņa it īpaši esot starpība starp, no vienas puses, Komisijas atmaksātajiem procentiem pēc tam, kad Tiesa bija samazinājusi naudas sodu, un, no otras puses, ienākumiem, kurus Guardian Europe būtu varējusi gūt norādītajā laikposmā, ja tā vietā, lai samaksātu summu 55663003 EUR apmērā, tā būtu ieguldījusi to savā darbībā.

112

Turklāt saistībā ar prasību atlīdzināt kaitējumu, kas, iespējams, radies sprieduma taisīšanas saprātīga termiņa pārkāpuma dēļ lietā T‑82/08 Vispārējā tiesā, Guardian Europe pieprasīja kompensāciju 1671000 EUR apmērā par peļņu, ko tā neesot guvusi laikposmā no 2010. gada 12. februāra, datuma, kad, pēc tās domām, būtu bijis jāpasludina spriedums lietā T‑82/08, līdz 2012. gada 27. septembrim, datumam, kurā pasludināts spriedums, ar ko tiek izbeigta šī lieta, sprieduma taisīšanas saprātīgā termiņā pārkāpuma dēļ. Apgalvotā negūtā peļņa it īpaši esot starpība starp, no vienas puses, daļu no procentiem, kurus Komisija atmaksājusi pēc tam, kad Tiesa bija samazinājusi naudas sodu par minēto laikposmu, un, no otras puses, ienākumiem, kurus Guardian Europe būtu varējusi gūt šajā pašā laikposmā, ja tā vietā, lai nekavējoties samaksātu summu 7400000 EUR, tā to būtu ieguldījusi savā darbībā.

113

Kā izriet no Vispārējās tiesas konstatējumiem pārsūdzētā sprieduma 100.–102. punktā, pirmkārt, no summas 111000000 EUR, kas samaksāta Komisijai 2008. gada martā, Guardian Industries samaksāja 20000000 EUR. Attiecībā uz atlikušo summu 91000000 EUR, lai gan to Komisijai samaksāja Guardian Europe, tomēr, piemērojot vairākus nolīgumus, kas noslēgti starp Guardian Europe un tās septiņām meitassabiedrībām, šīs pēdējās minētās sabiedrības no 2007. gada 31. decembra no grāmatvedības un finanšu viedokļa ir nomaksājušas Komisijas uzliktā naudas soda daļu, kura atbilst šai summai 91000000 EUR apmērā, saskaņā ar sadalījumu, kas izriet no minētajiem nolīgumiem. Otrkārt, attiecībā uz summu 48263003 EUR, kas samaksāta 2013. gada jūlijā, katru šīs summas daļu Komisijai tieši samaksāja septiņas Guardian Europe meitassabiedrības.

114

No tā izriet, ka summu 55663003 EUR apmērā, ieskaitot summu 7400000 EUR, kas pārskaitīta Komisijai 2008. gada martā, faktiski samaksāja nevis Guardian Europe, bet daļēji tās meitassabiedrības un daļēji Guardian Industries, un to turklāt nav apstrīdējusi arī Guardian Europe.

115

Tomēr ir jāņem vērā, kā Guardian Europe to apgalvo savos apsvērumos gan Tiesā, gan jau Vispārējā tiesā, ka šai sabiedrībai piederēja šīs meitassabiedrības 100 % apmērā. Šajos apstākļos, kā to būtībā secinājumu 79. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, minēto meitassabiedrību līdzekļu samazināšanās, kas izriet no attiecīgā naudas soda samaksas, faktiski ir finansiāls kaitējums, kuru cieš sabiedrība, no kuras tie ir pilnībā atkarīgi. Ņemot vērā šo apstākli, Vispārējā tiesa nevarēja, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, secināt, ka, tā kā šo naudas sodu bija samaksājušas Guardian Europe meitassabiedrības, šī sabiedrība nebija to segusi personīgi, nedz arī secināt, ka tā nevar lūgt atlīdzināt šī sprieduma 111. un 112. punktā minēto negūto peļņu.

116

Tomēr šī kļūda tiesību piemērošanā nav tāda, kas liktu apšaubīt Vispārējās tiesas noraidītos Guardian Europe prasījumus par kaitējuma atlīdzību saistībā ar minēto negūto peļņu. Faktiski šī sabiedrība nevar pamatoti apgalvot, ka tai personīgi būtu nodarīts reāls un droši zināms kaitējums, kas izpaužas kā negūta peļņa, kura saistīta ar to, ka nav iespējams ieguldīt tās darbībā summas, ko nepamatoti samaksājušas Komisijai septiņas meitassabiedrības un Guardian Industries, ja vien tā nepierāda, ka tad, ja šīs sabiedrības būtu varējušas rīkoties ar šīm summām, tās būtu tās ieguldījušas Guardian Europe darbībā.

117

Taču Guardian Europe nav sniegusi nevienu pierādījumu, kas ļautu konstatēt šādu apstākli, jo šī sabiedrība ir vienīgi apgalvojusi, ka naudas soda samaksāšana, ko veikušas tās meitassabiedrības un Guardian Industries, ir izraisījusi resursu samazināšanos, kas ir ietekmējusi tās darbību Eiropā.

118

Tādējādi no iepriekš minētā izriet, ka Vispārējai tiesai bija pamats noraidīt prasības atlīdzināt iepriekš minēto negūto peļņu.

119

Līdz ar to pirmais un ceturtais pamats ir jānoraida.

120

Ar otro pamatu Guardian Europe apgalvo, ka, piešķirot tai tikai 82 % no summas, ko tā ir pieprasījusi kā bankas garantiju, kas samaksāta sakarā ar sprieduma taisīšanas saprātīgā termiņā pārsniegšanu lietā T‑82/08, jo Guardian Europe mātessabiedrība, proti, Guardian Industries, ir samaksājusi 18 % no šīs summas, Vispārējā tiesa nav ievērojusi jēdziena “uzņēmums” nozīmi Savienības tiesību izpratnē un ir sagrozījusi Guardian Europe iesniegtos pierādījumus.

121

Tā kā šis pamats ir saistīts ar tās atlīdzības apmēru, ko Vispārējā tiesa piešķīra par mantisko kaitējumu, kuru Guardian Europe cieta tāpēc, ka laikposmā, kas pārsniedza lietas izspriešanas sapratīgu termiņu, tai bija jāmaksā bankas garantijas izdevumi lietā T‑82/08, un – kā izriet no šā sprieduma 43. punkta – tā kā pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) punkts ir atcelts, šis pamats vairs nav jāizskata.

122

Ar trešo un piekto pamatu, kas ir jāizskata kopā, Guardian Europe pārmet Vispārējai tiesai kļūdu tiesību piemērošanā, noraidot tās prasības atlīdzināt kaitējumu par apgalvoto tās reputācijas aizskārumu, kas izriet no sprieduma taisīšanas saprātīga termiņa pārkāpuma lietā T‑82/08, kā arī no vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpuma apstrīdētajā lēmumā un 2012. gada 27. septembra spriedumā Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija (T‑82/08, EU:T:2012:494), pamatojoties, pirmkārt, uz to, ka nav pierādījumu par minēto nemantisko kaitējumu, un, otrkārt, uz to, ka ikviens tās reputācijas aizskārums, kas izriet no šiem pārkāpumiem, esot pietiekami atlīdzināts ar konstatējumu par saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārkāpumu lietā T‑82/08, kā arī apstrīdētā lēmuma atcelšanu un Tiesas veikto naudas soda apmēra samazināšanu.

123

Guardian Europe uzsver, ka tiesības uz nemantiskā kaitējuma atlīdzību ir balstītas uz tiesību tikt tiesātam saprātīgā termiņā, kas paredzēts Hartas 47. pantā, pašu mērķi un ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā ir atzīts, ka pastāv prezumpcija, saskaņā ar kuru tiesvedības pārmērīgais ilgums rada morālu kaitējumu.

124

Turklāt Guardian Europe norāda, ka tas, ka naudas sods, ko apstrīdētajā lēmumā tai uzlika Komisija, bija vislielākais, radīja iespaidu, ka šī sabiedrība bija galvenā aizliegtās vienošanās dalībniece, kas tika vainota šajā lēmumā, lai gan tā bija vismazākā ražotāja un tās dalība šajā aizliegtās vienošanās darbībā bija visīsākā, un šis iespaids tika izlabots tikai tad, kad Tiesa savā 2014. gada 12. novembra spriedumā Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija (C‑580/12 P, EU:C:2014:2363) samazināja Guardian Europe uzlikto naudas sodu līdz otrajai viszemākajai summai, jo Komisija esot pārkāpusi nediskriminācijas principu.

125

Tādējādi Guardian Europe“relatīvais svars” pārkāpumā esot ticis saglabāts nesamērīgi lielā līmenī pārāk ilgu laiku, un tam būtu jādod tiesības pieprasīt atlīdzību, nesniedzot nekādus papildu pierādījumus.

126

Visbeidzot Guardian Europe uzskata, ka ne sprieduma taisīšanas saprātīga termiņa pārkāpums, ne apstrīdētā lēmuma atcelšana un Tiesas piespriestā naudas soda samazināšana neesot pienācīgs atlīdzinājums par tās reputācijas aizskārumu, ko tā esot cietusi līdz minētajam konstatējumam un minētajai atcelšanai.

127

Šajā ziņā Guardian Europe atgādina, ka naudas sodi, ko Komisija uzlikusi uzņēmumiem, kuri pārkāpj Savienības konkurences tiesību normas, ir publicēti tā, lai tirgus dalībnieki, tostarp patērētāji, par to zinātu. Tādējādi Guardian Europe esot kļūdaini tikusi uztverta kā aizliegtās vienošanās, kas apstrīdētajā lēmumā ir pārmesta attiecībā uz atbilstošo laikposmu, galvenā protagoniste.

128

Šajos apstākļos Guardian Europe uzskata, ka vienīgais pienācīgais atlīdzinājums šajā lietā ir finansiāla atlīdzība, kas aprēķināta kā tās naudas soda procentuālā daļa, kā to Vispārējā tiesa esot nospriedusi 2011. gada 16. jūnija spriedumā Bavaria/Komisija (T‑235/07, EU:T:2011:283, 342. un 343. punkts).

129

Eiropas Savienība, ko pārstāv Eiropas Savienības Tiesa, apstrīd Guardian Europe argumentus.

130

Komisija, pamatojoties tostarp uz 2013. gada 28. februāra spriedumu Inalca un Cremonini/Komisija (C‑460/09 P, EU:C:2013:111, 99. punkts), norāda, ka prasība par zaudējumu atlīdzību saistībā ar apgalvoto Guardian Europe reputācijas aizskārumu, kas izriet no apstrīdētā lēmuma, ir noilgusi, jo šādam aizskārumam nav atkārtota rakstura un tas ir noticis vienīgi šī lēmuma pieņemšanas brīdī.

131

Pakārtoti Komisija apgalvo, ka Guardian Europe argumenti nav pamatoti.

132

Pirmkārt, runājot par Guardian Europe argumentāciju saistībā ar tās apgalvoto neiegūto peļņu vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpuma dēļ, kurš pieļauts 2012. gada 27. septembra spriedumā Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija (T‑82/08, EU:T:2012:494), kā tas izriet no pārsūdzētā sprieduma 122.–125. punkta, Vispārējā tiesa noraidīja prasību par zaudējumu atlīdzību, kas pamatota ar šo apgalvoto pārkāpumu, pamatojoties nevis uz apgalvotā nemantiskā kaitējuma pierādījumu neesamību vai uz to, ka jebkāds prasītājas reputācijas aizskārums, kas izriet no šī pārkāpuma, ir ticis pietiekami atlīdzināts, bet gan pamatojoties uz to, ka Savienības atbildība nevar iestāties tāda tiesas nolēmuma dēļ, kuru nav pieņēmusi Savienības tiesa, kas izskata lietu pēdējā instancē. No tā izriet, ka šī argumentācija ir balstīta uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma izpratni un līdz ar to tā nav pamatota, vēl jo vairāk tāpēc, kā tas izriet no šī sprieduma 84. punkta, ka Vispārējā tiesa katrā ziņā pamatoti ir nospriedusi, ka šāds pārkāpums nevar izraisīt Savienības atbildības iestāšanos atbilstoši LESD 340. panta otrajai daļai.

133

Otrkārt, attiecībā uz Komisijas argumentāciju par prasības par zaudējumu atlīdzību noilgumu saistībā ar apgalvoto Guardian Europe reputācijas aizskārumu, kas izriet no vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpuma, kurš pieļauts apstrīdētajā lēmumā, tā kā – gluži kā izriet no šī sprieduma 99. punktā izklāstītās judikatūras – Tiesai pēc savas ierosmes nav jāpārbauda, vai ar šādu prasību tika ievērots tai piemērojamais noilguma termiņš, Komisijai par šo argumentāciju būtu bijusi jāiesniedz pretapelācijas sūdzība saskaņā ar Tiesas Reglamenta 174. un 176. pantu un 178. panta 2. punktu.

134

Treškārt, Guardian Europe apstrīd pamatus, kuru dēļ Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 115. un 148. punktā ir noraidījusi tās prasības par kaitējuma atlīdzību sakarā ar iespējamu tās reputācijas aizskārumu, kas izriet no vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpuma, kurš pieļauts apstrīdētajā lēmumā, kā arī no sprieduma taisīšanas saprātīga termiņa pārkāpuma lietā T‑82/08, proti, pirmkārt, ka tā neesot pierādījusi, ka šie pārkāpumi var aizskart tās reputāciju, kā tas ir konstatēts pārsūdzētā sprieduma 113. un 145. punktā, un, otrkārt, ka, pieņemot, ka šie pārkāpumi ir aizskāruši Guardian Europe reputāciju, konstatējums par lietas izspriešanas saprātīga termiņa pārkāpumu lietā T‑82/08, kā arī apstrīdētā lēmuma atcelšana un Tiesas uzliktā naudas soda samazināšana esot pietiekami, lai atlīdzinātu nemantisko kaitējumu, kā tas ir konstatēts pārsūdzētā sprieduma 114. un 146. punktā.

135

Pirmkārt, attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 113. un 145. punktā minēto pamatojumu ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, pirmkārt, jebkuram kaitējumam, par kuru tiek prasīta atlīdzība saistībā ar prasību par Savienības ārpuslīgumisko atbildību atbilstoši LESD 340. panta otrajai daļai, ir jābūt reālam un droši zināmam. Otrkārt, lai varētu iestāties Savienības ārpuslīgumiskā atbildība, kaitējumam ir pietiekami tieši jāizriet no iestāžu prettiesiskās rīcības. Katrā ziņā lietas dalībniekam, kas atsaucas uz Savienības ārpuslīgumisko atbildību, ir jāsniedz pārliecinoši pierādījumi gan par kaitējuma, uz ko tas atsaucas, pastāvēšanu un apmēru, gan arī par pietiekami tiešu cēloņsakarību starp attiecīgās iestādes rīcību un apgalvoto kaitējumu (spriedums, 2017. gada 30. maijs, Safa Nicu Sepahan/Padome, C‑45/15 P, EU:C:2017:402, 61. un 62. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

136

No tā izriet, ka Guardian Europe argumentācija, saskaņā ar kuru šajā gadījumā pastāv prezumpcija par apgalvoto nemantisko kaitējumu, par ko tai šajā ziņā nav jāsniedz nekādi pierādījumi, nav pamatota.

137

Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru vienīgi Vispārējās tiesas kompetencē ir konstatēt un izvērtēt faktus un principā pārbaudīt pierādījumus, ar kuriem tā šos faktus pamato. Proti, ja šie pierādījumi ir iegūti atbilstoši un ja ir ievēroti vispārējie tiesību principi, kā arī piemērojamie procesuālie noteikumi pierādīšanas pienākuma un pierādījumu sniegšanas jomā, tikai Vispārējā tiesa var noteikt vērtību, kāda piešķirama tai iesniegtajiem pierādījumiem. Tādēļ šis izvērtējums, ja vien šie pierādījumi nav sagrozīti, nav tiesību jautājums, kas pats par sevi ir jāpārbauda Tiesai. Turklāt šādai sagrozīšanai ir acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem tā, lai nebūtu jāveic jauna faktu un pierādījumu izvērtēšana (spriedums, 2016. gada 16. jūnijs, Evonik Degussa un AlzChem/Komisija, C‑155/14 P, EU:C:2016:446, 23. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

138

Šajā gadījumā pārsūdzētā sprieduma 112. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka Guardian Europe argumentācija, saskaņā ar kuru apstrīdētais lēmums ir radījis maldinošu iespaidu attiecībā uz šī uzņēmuma lomu lokšņu stikla kartelī, nebija pamatota ar pierādījumiem par to, ka vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums, kas pieļauts šajā lēmumā, varēja ietekmēt tās reputāciju papildus sekām, kas saistītas ar tās piedalīšanos aizliegtās vienošanās darbībā.

139

Turklāt pārsūdzētā sprieduma 144. punktā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka Guardian Europe argumentācija, saskaņā ar kuru šī sabiedrība ilgāku laiku ir tikusi uztverta kā tāda, kam ir sevišķa atbildība attiecīgajā pārkāpumā saprātīga lietas izspriešanas termiņa neievērošanas dēļ lietā T‑82/08, šī argumentācija nav pamatota ar pierādījumiem, ar kuriem varētu pierādīt, ka saprātīga lietas izspriešanas termiņa neievērošana tās smaguma dēļ varēja ietekmēt tās reputāciju papildus tai ietekmei, kāda radīta ar apstrīdēto lēmumu.

140

Jānorāda, ka Guardian Europe nav nedz pierādījusi, nedz pat apgalvojusi, ka pārsūdzētā sprieduma 112. un 144. punktā ietvertais vērtējums būtu balstīts uz pierādījumu sagrozīšanu.

141

Šādos apstākļos Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 113. un 145. punktā pamatoti nosprieda, ka Guardian Europe nav pierādījusi, ka ar strīdīgo lēmumu pieļautais vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums, kā arī sprieduma taisīšanas saprātīga termiņa pārkāpums lietā T‑82/08 varēja apdraudēt tās reputāciju, un tādējādi pārsūdzētā sprieduma 115. un 148. punktā pamatoti noraidīja šajā ziņā iesniegtās prasības par kaitējuma atlīdzību.

142

Otrkārt, runājot par pārsūdzētā sprieduma 114. un 146. punktā izklāstīto pamatojumu, no paša šo punktu formulējuma skaidri izriet, ka šie pamati ir sniegti papildus, jo pārsūdzētā sprieduma 113. un 145. punktā izklāstītie pamati ir pietiekami, lai noraidītu prasību atlīdzināt Guardian Europe apgalvoto kaitējumu tās reputācijai.

143

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru, ja viens no Vispārējās tiesas izmantotajiem pamatojumiem ir pietiekams, lai pamatotu tās sprieduma rezolutīvo daļu, kļūdas, kas varētu būt citā pamatojumā, kurš arī ir minēts attiecīgajā spriedumā, katrā ziņā neietekmē minēto rezolutīvo daļu, tādējādi pamats, ar ko uz tiem atsaucas, ir neefektīvs un ir jānoraida (spriedums, 2004. gada 29. aprīlis, Komisija/CAS Succhi di Frutta, C‑496/99 P, EU:C:2004:236, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).

144

Līdz ar to trešais un piektais pamats ir jānoraida kā daļēji neefektīvi un daļēji nepamatoti.

145

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai gadījumā, ja apelācijas sūdzība ir pamatota, Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu. Tā var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma pieņemšanai Vispārējā tiesā.

146

Šajā gadījumā, tā kā lietā C‑447/17 P ir apmierināta apelācijas sūdzība un pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) punkts ir atcelts, Tiesa uzskata, ka tai ir jāpieņem galīgais spriedums attiecībā uz Guardian Europe celto prasību par zaudējumu atlīdzību, ciktāl tā ar to vēlas panākt, ka tiek atlīdzināti zaudējumi, ko radījusi bankas garantijas izdevumu samaksa par laiku, kurš pārsniedz lietas izspriešanas saprātīgu termiņu lietā T‑82/08.

147

Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās LESD 340. panta otrās daļas izpratnē ir atkarīga no tā, vai ir izpildīti visi nosacījumi, proti, Savienības iestādei pārmestā rīcība ir prettiesiska, zaudējumi ir reāli un pastāv cēloņsakarība starp iestādes rīcību un apgalvoto kaitējumu (spriedums, 2016. gada 20. septembris, Ledra Advertising u.c./Komisija un ECB, no C‑8/15 P līdz C‑10/15 P, EU:C:2016:701, 64. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

148

Kā Tiesa jau ir nospriedusi, ja kāds no šiem nosacījumiem nav izpildīts, prasība ir jānoraida kopumā un nav jāpārbauda, vai ir izpildīti pārējie Savienības ārpuslīgumiskās atbildības nosacījumi (spriedums, 1999. gada 14. oktobris, Atlanta/Eiropas Kopiena, C‑104/97 P, EU:C:1999:498, 65. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt Savienības tiesai šie nosacījumi nav jāizvērtē noteiktā kārtībā (spriedums, 2010. gada 18. marts, Trubowest Handel un Makarov/Padome un Komisija, C‑419/08 P, EU:C:2010:147, 42. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

149

Šā sprieduma 32.–41. punktā minēto iemeslu dēļ Guardian Europe Vispārējā tiesā celtā prasība par zaudējumu atlīdzību, ciktāl tā ir vērsta uz to, lai panāktu, ka tiek atlīdzināta summa 936000 EUR apmērā par apgalvoto mantisko kaitējumu, kuru radījusi bankas garantijas izdevumu samaksa par laiku, kas pārsniedz lietas izspriešanas saprātīgu termiņu lietā T‑82/08, ir jānoraida.

150

Atbilstoši Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācija ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

151

Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz minētā reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

152

Tā kā Eiropas Savienība, ko pārstāv gan Eiropas Savienības Tiesa, gan Komisija, ir prasījusi piespriest Guardian Europe atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Guardian Europe spriedums ir nelabvēlīgs gan attiecībā uz apelācijas sūdzību lietā C‑447/17 P, gan saistībā ar galveno apelācijas sūdzību lietā C‑479/17 P, ir jāpiespriež šai sabiedrībai segt savus, kā arī atlīdzināt Eiropas Savienības, ko pārstāv gan Eiropas Savienības Tiesa, gan Komisija, tiesāšanās izdevumus gan pirmajā instancē, gan saistībā ar šīm abām apelācijas sūdzībām.

153

Turklāt, tā kā Guardian Europe ir prasījusi piespriest Eiropas Savienībai, ko pārstāv Eiropas Savienības Tiesa, atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Eiropas Savienībai spriedums ir nelabvēlīgs saistībā ar tās vienīgo pamatu pretapelācijas sūdzībā lietā C‑479/17 P, tai ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt visus Guardian Europe tiesāšanās izdevumus saistībā ar šo pretapelācijas sūdzību.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: