1

Savā apelācijas sūdzībā Red Bull GmbH lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2017. gada 30. novembra spriedumu Red Bull/EUIPO – Optimum Mark (Zilas un sudraba krāsas kombinācija) (T‑101/15 un T‑102/15, EU:T:2017:852, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja tās prasības atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas pirmās padomes 2014. gada 2. decembra lēmumu lietā R 2036/2013‑1 un lietā 2037/2013‑1 attiecībā uz diviem spēkā neesamības atzīšanas procesiem starp Optimum Mark sp. z o.o. un Red Bull.

2

Regulas (EK) Nr. 40/94 (1993. gada 20. decembris) par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.) 4. pantā “Apzīmējumi, kas var būt Kopienas preču zīmes” ir noteikts:

“Kopienas preču zīme var tikt izveidota no visiem apzīmējumiem, ko var attēlot grafiski, jo īpaši no vārdiem – tostarp personvārdiem – modeļiem, burtiem, cipariem, preču vai to iepakojuma formas, ar nosacījumu, ka tās ir atšķiramas starp dažādu uzņēmumu precēm un pakalpojumiem [ka ar šo apzīmējumu palīdzību iespējams parādīt viena uzņēmuma preču un pakalpojumu atšķirību no citu uzņēmumu precēm un pakalpojumiem].”

3

Šīs regulas 7. pantā “Absolūta atteikuma pamatojums” ir noteikts:

“1.   Nereģistrē:

[..]

3.   Šā panta 1. punkta b), c) un d) apakšpunktu nepiemēro, ja preču zīme tās izmantošanas rezultātā ir kļuvusi atšķirīga [ieguvusi atšķirtspēju] attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, par ko reģistrācija ir pieteikta.”

4

Minētās regulas 15. pantā “Kopienas preču zīmju izmantošana” ir paredzēts:

“1.   Ja piecos gados pēc Kopienas preču zīmes reģistrācijas tās īpašnieks nav sācis šo preču zīmi Kopienā patiesi izmantot saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz ko tā ir reģistrēta, vai ja tās izmantošana ir pārtraukta uz nepārtrauktu piecu gadu laikposmu, uz Kopienas preču zīmi attiecina šajā regulā paredzētās sankcijas, ja vien šai neizmantošanai nav pamatotu iemeslu.

2.   Izmantošana 1. punkta nozīmē ir arī:

[..].”

5

Šīs pašas regulas 51. pants “Absolūts spēkā neesamības pamats” ir formulēts šādi:

“1.   Kopienas preču zīmi paziņo [atzīst] par spēkā neesošu, ja [EUIPO] iesniegts attiecīgs iesniegums, vai pamatojoties uz pretprasību lietas izskatīšanas procesā par pārkāpumu:

2.   Ja Kopienas preču zīme ir reģistrēta, pārkāpjot 7. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunkta prasības, to tomēr var neatzīt par spēkā neesošu, ja tās izmantošanas rezultātā tā ir ieguvusi atšķirīgumu [atšķirtspēju] saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, [attiecībā] uz ko tā ir reģistrēta.

[..]”

6

Ar Padomes Regulu (EK) Nr. 207/2009 (2009. gada 26. februāris) par [Eiropas Savienības] preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.), kas stājusies spēkā 2009. gada 13. aprīlī, tika atcelta un aizstāta Regula Nr. 40/94.

7

Ar Regulas Nr. 207/2009 4. pantu, 7. pantu, 15. panta 1. punktu un 52. pantu būtībā tiek pārņemts attiecīgi Regulas Nr. 40/94 4. un 7. panta, 15. panta 1. un 2. punkta, kā arī 51. panta saturs.

8

Tiesvedības priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 1.–26. punktā, un šīs tiesvedības vajadzībām to var apkopot šādi.

9

Lietā T‑101/15 Red Bull2002. gada 15. janvārī iesniedza reģistrācijas pieteikumu, kas attiecas uz divu krāsu pašu par sevi kombināciju, kura attēlota šādi:

10

Ar 2003. gada 30. jūnija paziņojumu apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza papildu dokumentus, lai pierādītu atšķirtspēju, kas iegūta, izmantojot šo preču zīmi. 2004. gada 11. oktobrī apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza šīs preču zīmes aprakstu, kas ir šāds:

“Aizsardzība tiek lūgta saistībā ar zilo krāsu (RAL 5002) un sudraba krāsu (RAL 9006). Krāsu proporcija ir aptuveni 50 % pret 50 %.”

11

Preces, attiecībā uz kurām tika pieteikta reģistrācija, ietilpst 32. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām un atbilst šādam aprakstam: “Enerģijas dzērieni”.

12

Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikums tika publicēts 2005. gada 7. martaBulletin des marques communautaires [Kopienas Preču Zīmju Biļetenā] Nr. 10/2005. Preču zīme ir reģistrēta 2005. gada 25. jūlijā ar numuru 002534774, ar norādi, ka tās atšķirtspēja ir iegūta izmantošanas rezultātā, un ar aprakstu, kas izklāstīts iepriekš šī sprieduma 10. punktā.

13

Optimum Mark2013. gada 20. septembrī iesniedza EUIPO pieteikumu par preču zīmes atzīšanu par spēkā neesošu.

14

Pamatojot savu pieteikumu, šī sabiedrība apgalvoja, ka, pirmkārt, preču zīme neatbilst Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta prasībām, jo tās grafiskajā attēlojumā nav ietverts krāsu sistemātisks salikums, kas tās saista iepriekš noteiktā un nemainīgā veidā, un, otrkārt, ka preču zīmes apraksts, saskaņā ar kuru preču zīmi veidojošo abu krāsu proporcija ir “aptuveni 50 % pret 50 %”, var ļaut izmantot daudzas kombinācijas, līdz ar ko patērētāji nevarētu ar pārliecību atkārtot pirkumu.

15

Attiecībā uz lietu T‑102/15 apelācijas sūdzības iesniedzēja 2010. gada 1. oktobrī iesniedza EUIPO otru Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, kas attiecas krāsu pašu par sevi kombināciju, kas attēlota šī sprieduma 9. punktā un kas attiecas uz tām pašām precēm, kuras minētas šī sprieduma 11. punktā.

16

Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikums tika publicēts 2010. gada 29. novembraBulletin des marques communautaires Nr. 48/2011.

17

2010. gada 22. decembrī pārbaudītājs izdeva paziņojumu par formas nosacījumu neievērošanu un lūdza apelācijas sūdzības iesniedzēju precizēt “proporcijas, kādās abas krāsas tiks piemērotas (piemēram, vienādās proporcijās), un veidu, kādā tās tiks attēlotas”.

18

2011. gada 10. februārī apelācijas sūdzības iesniedzēja norādīja pārbaudītājam, ka “saskaņā ar [tā] 2010. gada 22. decembra paziņojumu, [tā] informē EUIPO [..] par to, ka abas krāsas tiek piemērotas vienādas proporcijās un viena pie otras”.

19

2011. gada 8. martā šī otrā apstrīdētā preču zīme tika reģistrēta, pamatojoties uz atšķirtspēju, kas iegūta izmantošanas rezultātā, ar norādi krāsa “zila (Pantone 2747 C), sudraba (Pantone 877 C)” un šādu aprakstu: “Abas krāsas tiek piemērotas vienādas proporcijās un sastatītas viena otrai līdzās”.

20

2011. gada 27. septembrīOptimum Mark iesniedza pieteikumu EUIPO par preču zīmes atzīšanu par spēkā neesošu, apgalvojot, pirmkārt, ka tā neatbilst Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta prasībām, un, otrkārt, ka vārdam “sastatītas viena otrai līdzās” varētu būt vairākas nozīmes, jo preču zīmes aprakstā nav norādīta salikuma veids, saskaņā ar kuru abas krāsas tikšot izvietotas uz precēm, un līdz ar to tas pats par sevi nav pilnīgs, skaidrs un precīzs.

21

Ar diviem 2013. gada 9. oktobra lēmuma EUIPO Anulēšanas nodaļa atzina abas attiecīgās preču zīmes (turpmāk tekstā – “apstrīdētās preču zīmes”) par spēkā neesošām, tostarp tādēļ, ka tās nav pietiekami precīzas. Anulēšanas nodaļa ir pamatojusies uz to, ka tās ļautu izveidot daudzas dažādas kombinācijas, kas patērētājam nedod iespēju uztvert un atcerēties kādu īpašu kombināciju, kuru viņš varētu izmantot, lai ar pārliecību veiktu atkārtotu pirkumu.

22

Red Bull pārsūdzēja abus šos lēmumus EUIPO Apelācijas padomē.

23

Ar diviem 2014. gada 2. decembra lēmumiem (turpmāk tekstā – “apstrīdētie lēmumi”) EUIPO Apelācijas pirmā padome noraidīja šīs sūdzības, būtībā uzskatot, ka apstrīdēto preču zīmju grafiskais attēlojums, novērtēts kopā ar tiem pievienoto aprakstu, neatbilst precizitātes un noturīguma prasībām, kas noteiktas 2004. gada 24. jūnija spriedumā Heidelberger Bauchemie (C‑49/02, EU:C:2004:384), saskaņā ar kuru preču zīmēm, kas sastāv no krāsu kombinācijas, ir jābūt ietvertām sistemātiskā salikumā, kurā krāsas ir saistītas iepriekš noteiktā un nemainīgā veidā. EUIPO Apelācijas pirmā padome uzskata, ka apstrīdētās preču zīmes atļauj šo abu krāsu salikumu daudzās dažādās kombinācijās, radot ļoti atšķirīgu kopiespaidu.

24

Ar prasības pieteikumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2015. gada 26. februārī, apelācijas sūdzības iesniedzēja cēla šīs abas prasības par apstrīdēto lēmumu atcelšanu.

25

Lai pamatotu savas prasības, Red Bull norādīja divus pamatus – attiecīgi saistībā ar pirmo pamatu tiek apgalvots Regulas Nr. 207/2009 4. panta un 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta, kā arī samērīguma principa un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums un saistībā ar otro pamatu tiek apgalvots tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpums.

26

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa prasību noraidīja kopumā.

27

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:

28

EUIPO prasījumi Tiesai ir šādi:

29

Optimum Mark Tiesai ir šādi:

30

Apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda piecus pamatus, pirmkārt, par vienlīdzības attieksmes principa un samērīguma principa pārkāpumu Regulas Nr. 207/2009 4. panta un 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta kontekstā, otrkārt, par Regulas Nr. 207/2009 4. panta un 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta pārkāpumu, treškārt, par tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu, ceturtkārt, par samērīguma principa pārkāpumu un, visbeidzot un piektkārt, Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punkta un 135. panta pārkāpumu.

31

Ar savu otro pamatu, kas ir jāanalizē vispirms, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot nepareizi interpretējusi 2004. gada 24. jūnija spriedumu Heidelberger Bauchemie (C‑49/02, EU:C:2004:384) un esot pārkāpusi Regulas Nr. 207/2009 4. pantu un 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu, nospriezdama, ka preču zīmēm, kas sastāv no krāsu kombinācijas, sistemātiski jāietver informācija par krāsu salikumu telpā, un līdz ar to uzskatīdama, ka šajā gadījumā apstrīdēto preču zīmju grafiskais attēlojums nav pietiekami precīzs, jo nav šāda salikuma.

32

Ar otrā pamata pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka 2004. gada 24. jūnija spriedums Heidelberger Bauchemie (C‑49/02, EU:C:2004:384), jo īpaši tā 34. punkts, pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 55., 64., 96., 114. un 119. punktā, ir jāinterpretē tās lietas konkrētajā kontekstā, kurā pasludināts minētais spriedums, kas attiecas uz preču zīmi, kura sastāv no krāsu kombinācijas un kuras aprakstā ir norādīts, ka šis krāsas ir jāizmanto “visās iespējamajās formās”. Šajā gadījumā, uzskatot, ka vienkārša krāsu sastatīšana nav pietiekama, lai izveidotu precīzu un nemainīgu grafisko attēlojumu, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi noteikumu par to, ka preču zīme ir jāizvērtē tāda, kāda tā ir iesniegta, kā to ir nospriedusi Tiesa 2014. gada 10. jūlija spriedumā Apple (C‑421/13, EU:C:2014:2070), un tādējādi esot noliegusi preču zīmju īpašo raksturu, kas attiecas uz krāsu kombināciju, kurai nav kontūru.

33

Otrā pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja kritizē pārsūdzētā sprieduma 78. un 89. punktu, jo Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka preču zīmēm, kas sastāv krāsu kombinācijas, ir jāpievieno grafiskā attēlojuma apraksts, lai gan tas vienmēr ir bijis atstāts pušu ziņā. Katrā ziņā katrai no apstrīdētajām preču zīmēm ir bijis pievienots apraksts, kas nav pretrunā grafiskajam attēlojumam un kas nepamato to atzīšanu par spēkā neesošām.

34

Ar otrā pamata trešo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja sūdzas par to, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 65., 66., 69., 71., 72. un 90. punktā ir ņēmusi vērā preču zīmju faktisko izmantojumu, lai pierādītu, ka to grafiskais attēlojums pieļauj daudzus salikumus, un tādējādi esot sajaukusi grafiskā attēlojuma analīzi ar attiecīgā apzīmējuma atšķirtspējas analīzi, lai gan saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punktu un 15. panta 1. punktu preču zīmes īpašniekam ir tiesības izmantot šo preču zīmi dažādos variantos, un ka tādējādi preču zīmes, kas sastāv no krāsu kombinācijas, nevar reducēt līdz vienam grafiskam salikumam, kas atbilst veidam, kādā tās faktiski izmanto.

35

EUIPO un Optimum Mark lūdz šo pamatu noraidīt.

36

Saistībā ar otrā pamata pirmo daļu ir jānorāda, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, kas attiecas uz Regulām Nr. 40/94 un Nr. 207/2009, apzīmējumu var reģistrēt kā preču zīmi tikai tad, ja pieteikuma iesniedzējs to ir grafiski attēlojis atbilstoši šo regulu 4. pantā ietvertajai prasībai tādējādi, ka prasītās aizsardzības priekšmets un apjoms ir skaidri un precīzi noteikts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 27. marts, Hartwall, C‑578/17, EU:C:2019:261, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Ja pieteikumam pievieno apzīmējuma vārdisku aprakstu, šim aprakstam jāpalīdz precizēt aizsardzības, kas tiek lūgta saskaņā ar preču zīmju tiesībām, priekšmets un apjoms un šāds apraksts nedrīkst būt pretrunā ne preču zīmes grafiskajam attēlojumam, ne radīt šaubas šī grafiskā attēlojuma priekšmetu un apjomu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 27. marts, Hartwall, C‑578/17, EU:C:2019:261, 39. un 40. punkts).

38

Turklāt 2004. gada 24. jūnija sprieduma Heidelberger Bauchemie (C‑49/02, EU:C:2004:384) 33. punktā Tiesa nosprieda, ka divu vai vairāku krāsu, kuras ir norādītas abstraktā veidā un bez kontūras, grafiskajā attēlojumā, ir jāietver sistemātisks salikums, kurā attiecīgās krāsas ir saistītas iepriekš noteiktā un pastāvīgā veidā, un minētā sprieduma 34. punktā norādīja, ka tikai divu vai vairāku krāsu nostatīšanai blakus viena otrai, neizmantojot formu vai kontūru, vai atsaucei uz divām vai vairākām krāsām “visās iespējamās formās” nav precizitātes un nemainīguma īpašību, kas prasītas Regulas Nr. 40/94 4. pantā (tagad Regulas Nr. 207/2009 4. pants). Kā to Tiesa ir izskaidrojusi minētā sprieduma 35. punktā, šādi attēlojumi ļautu izveidot daudzas dažādas kombinācijas, kas patērētājam nedod iespēju uztvert un atcerēties kādu īpašu kombināciju, kuru viņš varētu izmantot, lai ar pārliecību veiktu atkārtotu pirkumu, kā arī kompetentajām iestādēm un uzņēmējiem neļauj zināt preču zīmes īpašnieka aizsargāto tiesību apjomu.

39

Šajā gadījumā nav strīda par to, ka gan viens, gan otrs Red Bull iesniegtais reģistrācijas pieteikums attiecas uz zilās un sudraba krāsas pašas par sevi kombināciju.

40

Abas preču zīmes, kuru aizsardzība tika pieprasīta saskaņā ar preču zīmju tiesībām, tika grafiski attēlotas divās vertikālās paralēlās joslās, kas atrodas viena pie otras un no kurām viena ir zilā krāsā, bet otra – sudraba krāsā.

41

Turklāt šiem grafiskajiem attēlojumiem ir bijuši pievienoti divi apraksti; pirmajā tika norādīts, ka katra no šīm divām krāsām aizņemtajām proporcijām ir “aptuveni 50 % pret 50 %”, un otrajā tika norādīts, ka divas krāsas ir sastatītas un ka tās tikšot piemērotas vienādā veidā.

42

Vispārējā tiesa, apstiprinot Apelācijas padomes secinājumus, pārsūdzētā sprieduma 89. punktā ir konstatējusi, ka vienīgi norāde uz zilās un sudraba krāsas proporcijām pieļauj šo krāsu salikumu daudzās dažādās kombinācijās, un tāpēc tas nav sistemātisks salikums, kurā šīs krāsas ir saistītas iepriekš noteiktā un nemainīgā veidā, un ir secinājusi, ka šajā lietā iesniegtais grafiskais attēlojums, kam pievienots apraksts, kurā ir vienīgi norādītas abu krāsu proporcijas, nevar tikt uzskatīts par pietiekami precīzu un ka apstrīdētā preču zīme ir reģistrēta, pārkāpjot Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

43

Saistībā ar pirmo reģistrācijas pieteikumu Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 90. punktā ir norādījusi, ka aprakstā izmantotais vārds “aptuveni” vienīgi apstiprina grafiskā attēlojuma, kurš ir identisks abām apstrīdētajām preču zīmēm un kurš pieļauj abu attiecīgo krāsu dažādus salikumus, neprecīzo raksturu.

44

Saistībā ar otro reģistrācijas pieteikumu, lai gan apelācijas sūdzības iesniedzēja ir norādījusi, ka “abas krāsas tiek piemērotas vienādas proporcijās un sastatītas viena otrai līdzās”, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 62. punktā ir uzskatījusi, ka šādai sastatīšanai var būt dažādas formas, radot dažādus attēlus vai shēmas, visās ievērojot vienādas proporcijas.

45

Šajā sakarā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 65. punktā ir it īpaši norādījusi, ka abu grafisko attēlojumu, kuriem pievienotas to apraksts, nepietiekami precīzo raksturu apstiprina tas, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja saviem reģistrācijas pieteikumiem, kas iesniegti, pamatojoties uz apstrīdēto preču zīmju izmantošanas rezultātā iegūto atšķirtspēju, ir pievienojusi pierādījumus, kuros tās ir ļoti atšķirīgi attēlotas salīdzinājumā ar abu krāsu vertikālu sastatījumu, kas ir norādīts šajos pieteikumos ietvertajā grafiskajā attēlojumā.

46

Pat pieņemot, ka attiecīgie grafiskie attēlojumi būtu precīzāki nekā tie, kas izriet no 2004. gada 24. jūnija sprieduma Heidelberger Bauchemie (C‑49/02, EU:C:2004:384), apelācijas sūdzības iesniedzēja nav pamatoti apgalvojusi, ka Vispārējā tiesa savos faktiskajos vērtējumos, saskaņā ar ko nav sistemātiska salikuma, kurā attiecīgās krāsas ir saistītas iepriekš noteiktā un pastāvīgā veidā, ir nepareizi piemērojusi principus, kas izriet no šī sprieduma.

47

Konkrētāk, Vispārējā tiesa, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, ir varējusi pārsūdzētajā spriedumā secināt, ka preču zīmes reģistrācija, kas pieļauj daudzus attēlojumus, kuri nav ne iepriekš noteikti, ne nemainīgi, nav saderīga ar Regulas Nr. 207/2009 4. pantu un 2004. gada 24. jūnija spriedumu Heidelberger Bauchemie (C‑49/02, EU:C:2004:384).

48

Turklāt un pretēji apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvotajam prasība, lai preču zīme, kas sastāv no krāsu kombinācijas, būtu sistemātisks salikums, kurā krāsas ir saistītas iepriekš noteiktā un nemainīgā veidā, nekādi nepārveido šāda veida preču zīmi par grafisku preču zīmi, jo šāda prasība neietver to, ka šādas krāsas ir jāierobežo ar kontūrām.

49

Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēja nevar atsaukties uz 2014. gada 10. jūlija spriedumu Apple (C‑421/13, EU:C:2014:2070), lai apgalvotu, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini nospriedusi, ka apstrīdēto preču zīmju grafiskais attēlojums nav pietiekami precīzs.

50

Lieta, kurā pasludināts minētais spriedums, attiecas uz preču zīmi, kas ietver grafisko attēlojumu, kurš sastāv no “līniju, kontūru un formu kopuma”, kas tā nav apstrīdēto preču zīmju gadījumā, līdz ar to minētajā spriedumā pieņemto risinājumu nevar transponēt šajā lietā.

51

No iepriekš izklāstītajiem elementiem izriet, ka otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

52

Attiecībā uz otrā pamata otro daļu ir jāņem vērā, ka arguments, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 78. un 89. punktā ir nepareizi nospriedusi, ka preču zīmei, kura sastāv no krāsu kombinācijas, ir sistemātiski jāpievieno apraksts, kas attiecas uz salikumu, kurš ir katrai krāsai, ir jānoraida kā neefektīvs.

53

Nav strīda par to, ka katrai no apstrīdētajām preču zīmēm ir bijis pievienots apraksts.

54

Līdz ar to, pat ja Tiesa piekristu šim argumentam, tam nebūtu nekādas ietekmes uz apelācijas sūdzības izvērtēšanu šajā lietā.

55

Saistībā ar otrā pamata trešo daļu ir jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 4. pantu Eiropas Savienības preču zīme var tikt izveidota no visiem apzīmējumiem, ko var attēlot grafiski, ar nosacījumu, ka ar šiem apzīmējumiem var nošķirt viena uzņēmuma preces un pakalpojumus no citu uzņēmumu precēm un pakalpojumiem.

56

Tādējādi, lai apzīmējumu varētu reģistrēt kā Eiropas Savienības preču zīmi, tam ir jābūt atšķirtspējai, lai attiecīgā uzņēmuma preces vai pakalpojumus varētu nošķirt no citu uzņēmumu precēm vai pakalpojumiem.

57

Šajā lietā apstrīdētās preču zīmes ir tikušas reģistrētas izmantošanas rezultātā iegūtās atšķirtspējas dēļ.

58

Šajā situācijā ir bijis leģitīmi, ka EUIPO un pēc tam Vispārējā tiesa pārbaudīja, vai apstrīdētās preču zīmes atbilst Regulas Nr. 207/2009 4. panta prasībām, un saistībā ar šo pārbaudi ņēma vērā minētās izmantošanas dažādās izpausmes, jo īpaši šo preču zīmju faktisko izmantošanu.

59

Ņemot vērā iepriekš minēto, otrā pamata trešā daļa ir jānoraida kā nepamatota, un līdz ar to otrais pamats ir jānoraida kopumā.

60

Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzas iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principus Regulas Nr. 207/2009 4. panta un 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta kontekstā.

61

Apelācijas sūdzības iesniedzēja kritizē pārsūdzētā sprieduma 85., 96. un 114. punktu, jo Vispārējā tiesa esot nepamatoti ņēmusi vērā “preču zīmju, ko veido krāsas pašas par sevi, mazāk precīzo raksturu”, to ierobežoto spēju paust kādu precīzu nozīmi, kā arī apsvērumus par konkurenci, pieprasīdama, lai preču zīme, kas sastāv no krāsu kombinācijas, būtu šo krāsu sistemātisks salikums.

62

Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka šādi apsvērumi nav saistīti ar preču zīmes grafiskā attēlojuma analīzi, līdz ar to Vispārējā tiesa, šādi rīkodamās, esot pieļāvusi nevienlīdzīgu un nesamērīgu attieksmi pret preču zīmēm, kas sastāv no krāsu kombinācijas, attiecībā pret citiem preču zīmju veidiem, un reducējusi tās līdz vienkāršām grafiskām krāsas, raksta vai pozīcijas preču zīmēm.

63

EUIPO un Optimum Mark lūdz šo pamatu noraidīt.

64

Ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 85.–87. punktā Vispārējā tiesa ir galvenokārt atgādinājusi, ka preču zīmēm, ko veido divu vai vairāku krāsu kombinācija, ir jābūt sistemātiskam salikumam, kurā krāsas ir saistītas iepriekš noteiktā un nemainīgā veidā.

65

Šajā sakarā, atsaucoties uz “prasību par krāsu pieejamību” komercdarbībā, Vispārējā tiesa pareizi piemēroja Tiesas pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru pārbaudes laikā, kas tiek veikta, kad tiek reģistrēts apzīmējums, kurš sastāv no krāsu kombinācijas, īpaša uzmanība jāpievērš tam, lai netiktu ierobežota krāsu pieejamība citiem tirgus dalībniekiem, kas piedāvā tāda veida preces vai pakalpojumus kā tie, attiecībā uz kuriem tiek pieprasīta reģistrācija (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2003. gada 6. maijs, Libertel, C‑104/01, EU:C:2003:244, 54.–56. punkts, un 2004. gada 24. jūnijs, Heidelberger Bauchemie, C‑49/02, EU:C:2004:384, 41. punkts).

66

Turklāt, kā izriet no iepriekšējiem punktiem, prasība, lai preču zīmes, kas sastāv no krāsu kombinācijas, reģistrācijas pieteikumā būtu norādīts sistemātisks salikums, kurā krāsas ir saistītas iepriekš noteiktā un nemainīgā veidā, ir nepieciešama, lai izpildītu skaidrības un precizitātes nosacījumu, kam preču zīmei ir jāatbilst.

67

Šajos apstākļos Vispārējā tiesa, atgādinādama šo prasību, nav pārkāpusi ne samērīguma principu, ne vienlīdzīgas attieksmes principu.

68

Līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

69

Ar trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pārkāpusi tiesiskās paļāvības aizsardzības principu.

70

Ar trešā pamata pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka pēc 2012. gada 19. jūnija sprieduma Chartered Institute of Patent Attorneys (C‑307/10, EU:C:2012:361) pasludināšanas, kurš attiecās uz jautājumu par skaidrību un precizitāti preču un pakalpojumu identificēšanā preču zīmju reģistrācijas jomā, 2017. gada 16. februāra spriedums Brandconcern/EUIPO un Scooters India (C‑577/14 P, EU:C:2017:122), pēc tam 2017. gada 11. oktobra spriedums EUIPO/Cactus (C‑501/15 P, EU:C:2017:750) bija vērsti uz to, lai pirmā sprieduma, kurš bija pretrunā EUIPO pastāvīgajai praksei, sekām nebūtu atpakaļejoša spēka un tās neietekmētu preču zīmes, kas reģistrētas pirms minētā sprieduma pasludināšanas, līdz ar ko tiktu ievērots tiesiskās paļāvības princips.

71

Apelācijas sūdzības iesniedzēja precizē – tā kā pirms 2004. gada 24. jūnija sprieduma Heidelberger Bauchemie (C‑49/02, EU:C:2004:384) pasludināšanas EUIPO uzskatīja apstrīdētās zīmes par spēkā esošām, prasības, kas izriet no minētā sprieduma, būtu jāpiemēro tikai tām preču zīmēm, kuras reģistrētas pēc minētā sprieduma pasludināšanas.

72

Ar trešā pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja kritizē pārsūdzētā sprieduma 100., kā arī 129.–144. punktu, jo Vispārējā tiesa atturējās visaptverošā veidā izvērtēt, vai EUIPO rīcība nebija radījusi apelācijas sūdzības iesniedzējai tiesisko paļāvību attiecībā uz apstrīdēto preču zīmju spēkā esamību, kuru atšķirtspēja tika noteikta, pamatojoties uz to izmantošanu.

73

Šajā sakarā, kā apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, Vispārējā tiesa uzskatot, ka nav iespējama nekāda tiesiskā paļāvība, balstoties uz EUIPO sniegtajiem solījumiem, lai gan tolaik vienīgi 2004. gada 24. jūnija spriedums Heidelberger Bauchemie (C‑49/02, EU:C:2004:384) attiecās uz krāsu kombinācijām “visās iespējamajās formās”, un ka vienīgie apelācijas sūdzības iesniedzējai pieejamie norādījumi bija pastāvīgās EUIPO vadlīnijas, saskaņā ar kurām apstrīdētās preču zīmes tika uzskatītas par spēkā esošām. Turklāt saskaņā ar apelācijas sūdzības iesniedzējas teikto Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 100. punktā ir nepamatoti atsaukusies tikai uz EUIPO vadlīnijām, kas izdotas pēc 2016. gada, savukārt iepriekšējās vadlīnijās bija iekļautas norādes, saskaņā ar kurām apstrīdētās preču zīmes ir uzskatāmas par spēkā esošām, un pārsūdzētā sprieduma 141. un 142. punktā tā ir uzskatījusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nevar atsaukties uz Savienības tiesu spriedumiem, kas pasludināti, pamatojoties tikai uz Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Papildus tam apelācijas sūdzības iesniedzēja kritizē pārsūdzētā sprieduma 126., 134., 135. un 138. punktu, jo Vispārējā tiesa tajā esot uzskatījusi, ka EUIPO prakse attiecībā uz preču zīmēm, kas sastāv no krāsu kombinācijas, ir prettiesiska.

74

EUIPO lūdz atzīt šo pamatu par nepieņemamu. Attiecībā uz šī pamata pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesvedības laikā Vispārējā tiesā neesot atsaukusies sev par labu uz 2017. gada 16. februāra spriedumu Brandconcern/EUIPO un Scooters India (C‑577/14 P, EU:C:2017:122). Attiecībā uz šā pamata otro daļu, kas attiecas uz tiesiskās paļāvības principu, apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītie argumenti esot vienkārši apgalvojumi.

75

Optimum Mark uzskata, ka šis pamats nav pamatots.

76

Attiecībā uz trešā pamata pirmo daļu ir jāuzskata, ka prasības pieteikumā, kas iesniegts Vispārējā tiesā, apelācijas sūdzības iesniedzēja šī pieteikuma 85. punktā ir izklāstījusi argumentāciju, kas balstīta galvenokārt uz judikatūru, kura izriet no 2017. gada 16. februāra sprieduma Brandconcern/EUIPO un Scooters India (C‑577/14 P, EU:C:2017:122). Šādos apstākļos nevar uzskatīt, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja atsaucas uz jaunu elementu, kas nav ticis iesniegts Vispārējai tiesai.

77

Attiecībā uz šā pamata otro daļu visi apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītie argumenti ir paredzēti, lai pamatotu tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu, kas pats par sevi nav nepieņemamības iemesls.

78

Līdz ar to šis pamats ir pieņemams kopumā.

79

Saistībā ar šī pamata otro daļu vispirms saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ir jāizvērtē tiesības pamatoties uz tiesiskās paļāvības principu, kuras ir ikvienam, kam kāda iestāde ir radījusi pamatotas cerības. Neviens nevar atsaukties uz šī principa pārkāpumu, ja Savienības kompetentā iestāde tam nav devusi precīzus, beznosacījuma un saskanīgus solījumus (spriedumi, 2011. gada 22. septembris, Bell & Ross/ITSB, C‑426/10 P, EU:C:2011:612, 56. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2016. gada 14. jūnijs, Marchiani/Parlaments, C‑566/14 P, EU:C:2016:437, 77. punkts).

80

Šajā gadījumā neviens no apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentiem nepierāda to, ka EUIPO būtu pārkāpis tiesiskās paļāvības principu un ka Vispārējā tiesa līdz ar to būtu pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

81

Patiešām, vienkārši norādot uz “dažādu faktoru kombināciju”, kuras vispārējais novērtējums būtu tāds, kas dotu iespēju paļauties uz šādu principu, apelācijas sūdzības iesniedzēja faktiski nav pamatojusies ne uz vienu apstiprinošu EUIPO darbību, kas varētu tai sniegt precīzus, beznosacījuma un saskanīgus solījumus, ka abas apstrīdētās preču zīmes nevar atzīt par spēkā neesošām.

82

Šajā ziņā vispirms jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nemin nekādas konkrētas izmaiņas EUIPO vadlīnijās, saskaņā ar kurām tas būtu informējis sabiedrību, ka nav nepieciešams, lai preču zīmes, kas sastāv no krāsu kombinācijas, būtu krāsu sistemātisks salikums, kurā krāsas ir saistītas iepriekš noteiktā un nemainīgā veidā. Otrkārt, kā Vispārējā tiesa norādīja pārsūdzētā sprieduma 132. punktā, faktu, ka EUIPO pārbaudītājs pieprasīja papildu precizējumus par apstrīdētajām preču zīmēm, nevar uzskatīt par precīzu un beznosacījuma solījumu, ko EUIPO ir devis apelācijas sūdzības iesniedzējai attiecībā uz šo preču zīmju grafiskā attēlojuma pietiekami precīzo raksturu. Gluži pretēji, pārbaudītāja rīcība drīzāk norādīja, ka EUIPO uzskata šos apzīmējumus par nepietiekami precīziem, lai tie atbilstu Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta prasībām. Treškārt, tas, ka apstrīdētās preču zīmes sākotnēji reģistrēja EUIPO, neuzliek EUIPO saistības sakarā ar nākotni, jo – kā Vispārējā tiesa būtībā ir konstatējusi pārsūdzētā sprieduma 133. punktā – preču zīmes reģistrācija nav šķērslis tam, ka tā tiks atzīta par spēkā neesošu, ja šāda reģistrācija ir veikta, pārkāpjot kādu no šīs regulas 7. pantā minētajiem absolūtajiem atteikuma pamatiem. Pretēja interpretācija padarītu bezjēdzīgu Regulas Nr. 207/2009 52. panta tiesību normu tvērumu.

83

Tādēļ Vispārējā tiesa, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, ir varējusi secināt, ka EUIPO nav devis apelācijas sūdzības iesniedzējai precīzus, beznosacījuma un saskanīgus solījumus par to, ka tās iesniegtie apraksti atbilst Regulas Nr. 207/2009 4. pantā paredzētajām prasībām.

84

Tāpēc tikai pilnīguma labad Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 134. punktā ir norādījusi, ka, pat ja EUIPO pārbaudītāja sniegto informāciju varētu raksturot kā precīzus un beznosacījuma solījumus, tomēr šādi solījumi, kas nav atbilstoši piemērojamajām tiesību normām, nevarētu pamatot tiesisko paļāvību. No tā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas iebildums, kas vērsts pret šo argumentu, kurš tika iesniegts vienīgi pilnīguma labad, nav efektīvs.

85

Jāpiebilst, ka pretēji apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvotajam Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 142. punktā nospriezdama, ka tas, ka Savienības tiesa ir lēmusi par preču zīmes atšķirtspēju Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, ne obligāti nozīmē, ka preču zīme ir uzskatāma par atbilstošu minētās regulas 4. pantam. EUIPO vai Savienības tiesas veikta atšķirtspējas pārbaude nenozīmē, ka prasības saistībā ar preču zīmes skaidrības un precizitātes nosacījumiem ir jau izpildītas.

86

Tā kā ar šiem elementiem vien pietiek, lai noteiktu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai nav tiesību atsaukties uz tiesiskās paļāvības principu, arguments par Vispārējās tiesas atsauci uz EUIPO vadlīnijām pēc 2016. gada ir jānoraida kā neefektīvs.

87

Šajos apstākļos trešā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

88

Attiecībā uz šī pamata pirmo daļu ir pietiekami norādīt, ka 2017. gada 16. februāra spriedums Brandconcern/EUIPO un Scooters India (C‑577/14 P, EU:C:2017:122) un 2017. gada 11. oktobra spriedums EUIPO/Cactus (C‑501/15 P, EU:C:2017:750) nav transponējami attiecībā uz šo lietu, jo, kā norāda EUIPO, pirmkārt, lietas, kurās ir pasludināti šie spriedumi, neattiecās uz absolūtu spēkā neesamības pamatu, otrkārt, šie spriedumi ir bijuši pasludināti, savukārt 2012. gada 19. jūnija spriedums Chartered Institute of Patent Attorneys (C‑307/10, EU:C:2012:361) noraidīja kādu EUIPO praksi, kas iepriekš bija sīki aprakstīta vienā no tā paziņojumiem.

89

Taču šī lieta attiecas uz absolūtu spēkā neesamību un, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 81. punktā, ir notikusi bez tā, ka puses ir izpildījušas precīzās un saskanīgas norādes, ko EUIPO ir izstrādājis vienā no saviem paziņojumiem.

90

Ņemot vērā iepriekš minēto, šī pamata trešā daļa ir jānoraida kā nepamatota un līdz ar to trešais pamats kopumā ir jānoraida kā nepamatots.

91

Ar ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka ar pārsūdzēto spriedumu tiek pārkāpts samērīguma princips, nepārbaudot apstrīdēto lēmumu nesamērīgumu un neļaujot tai izskaidrot apstrīdēto preču zīmju aprakstu, lai nepieļautu, ka šīs preču zīmes tiek atzītas par spēkā neesošām.

92

Apelācijas sūdzības iesniedzēja piekrīt, ka ar Regulas Nr. 207/2009 43. un 48. pantu principā nav atļauts grozīt preču zīmi un tās priekšmetu, līdzko tā ir reģistrēta. Tomēr saistībā ar apstrīdētajām preču zīmēm apraksti, kas uz tām attiecas, ir tikuši pievienoti pēc šo preču zīmju iesniegšanas. Tādējādi saskaņā ar 2003. gada 6. maija sprieduma Libertel (C‑104/01, EU:C:2003:244) 37. un 38. punktu šo trūkumu būtu varēts novērst, pievienojot nepieciešamos precizējumus, kas bija prakse, kāda ir bijusi atļauta ar EUIPO priekšsēdētāja 2003. gada 10. novembra Paziņojumu Nr. 6/03.

93

EUIPO un Optimum Mark lūdz šo pamatu noraidīt.

94

Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamats, kas pirmo reizi izvirzīts apelācijas stadijā Tiesā, ir jānoraida kā nepieņemams. Ja kādam lietas dalībniekam ļautu Tiesā pirmoreiz izvirzīt pamatu, ko tas nav izvirzījis Vispārējā tiesā, Tiesai, kuras kompetence apelācijas tiesvedībā ir ierobežota, varētu lūgt risināt strīdu, kas ir plašāks par strīdu, ko ir izskatījusi Vispārējā tiesa. Apelācijas tiesvedībā Tiesas kompetencē ir tikai pārbaudīt, kā Vispārējā tiesa ir izvērtējusi pamatus, kas tajā ir tikuši apspriesti (rīkojums, 2018. gada 13. novembris, Toontrack Music/EUIPO, C‑48/18 P, nav publicēts, EU:C:2018:895, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

95

Šajā lietā, lai gan apelācijas sūdzības iesniedzēja pamato savu lūgumu ar to, ka Tiesa, iespējams, ir pārkāpusi samērīguma principu, ir jāņem vērā, ka savā prasības pieteikumā Vispārējā tiesā tā centās panākt apstrīdēto preču zīmju pārskatīšanu, pamatodamās nevis uz samērīguma principu, bet gan uz tiesiskās paļāvības principu.

96

Tā kā apelācijas sūdzības ceturtais pamats tādējādi ir jauns pamats, tas ir jānoraida kā nepieņemams.

97

Ar piekto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pārkāpusi Reglamenta 134. un 135. pantu, piespriezdama apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

98

Pamatojot šo savu pamatu, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, ņemot vērā lietas izņēmuma raksturu, Vispārējai tiesai saskaņā ar taisnīguma apsvērumiem būtu vajadzējis piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

99

EUIPO un Optimum Mark lūdz šo pamatu noraidīt.

100

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta otrajai daļai “apelāciju nevar iesniegt tikai par izdevumu apjomu vai pusi, kurai jāsedz šie izdevumi”. Turklāt atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai gadījumā, kad visi citi apelācijas sūdzības pamati ir noraidīti, prasījumi par Vispārējās tiesas lēmuma par tiesāšanās izdevumiem iespējamu nelikumību atbilstoši šai tiesību normai ir jānoraida kā nepieņemami (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2012. gada 15. oktobris, Internationaler Hilfsfonds/Komisija, C‑554/11 P, nav publicēts, EU:C:2012:629, 38. un 39. punkts).

101

Šajā lietā, tā kā pirmie četri apelācijas pamati ir noraidīti, piektais pamats, piemērojot iepriekšējā punktā minēto judikatūru, ir jānoraida kā nepieņemams.

102

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apelācijas sūdzība ir jānoraida kā daļēji nepamatota un daļēji nepieņemama.

103

Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī paša reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā EUIPO un Optimum Mark ir prasījuši piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež: