1

Ar apelācijas sūdzību RF lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2017. gada 13. septembra rīkojumu lietā RF/Komisija (T‑880/16, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”, EU:T:2017:647), ar kuru pēdējā minētā kā nepieņemamu noraidīja viņa prasību atcelt Komisijas Lēmumu C(2016) 5925 final (2016. gada 15. septembris), ar kuru tika noraidīta viņa sūdzība lietā COMP AT.40251 – Dzelzceļa transports, kravu pārvadāšana (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2

Eiropas Savienības Tiesas statūtu III sadaļas “Tiesas process” 45. pantā ir noteikts:

“Termiņu pagarinājumus, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, nosaka reglaments.

Termiņam beidzoties, attiecīgā persona nezaudē savas tiesības, ja pierāda, ka pastāvējuši neparedzēti apstākļi vai force majeure.”

3

Šo statūtu IV sadaļas, kas attiecas uz Vispārējo tiesu, 53. panta pirmajā un otrajā daļā ir paredzēts:

“Vispārējās tiesas procesu reglamentē III sadaļa.

Vispārējās tiesas procesu precizē un papildina ar noteikumiem, kas var būt vajadzīgi un ko fiksē reglamentā. [..]”

4

2015. gada 4. marta Vispārējās tiesas Reglamenta (OV 2015, L 105, 1. lpp.), kas stājās spēkā 2015. gada 1. jūlijā, trešajā sadaļā “Tiešās prasības” ir ietverta pirmā nodaļa “Vispārīgi noteikumi”. Šī nodaļa ir sadalīta piecās iedaļās, no kurām ceturtā, kas attiecas uz termiņiem, ietver šī reglamenta 58.–62. pantu.

5

Vispārējās tiesas Reglamenta 58. pantā, kas attiecas uz termiņu aprēķināšanu, ir noteikts:

“1.   Termiņus, kas procesuālo darbību veikšanai ir noteikti Līgumos, Statūtos vai šajā Reglamentā, skaita šādi:

[..]

[..].”

6

Šī reglamenta 60. pantā “Termiņš, kas noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu” ir noteikts:

“Procesuālos termiņus pagarina par vienotu desmit dienu termiņu, kas noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu.”

7

Minētā reglamenta 73. panta “Procesuālā dokumenta iesniegšana kancelejā papīra formā” 3. punktā bija paredzēts:

“Atkāpjoties no 72. panta 2. punkta otrā teikuma, dienu un laiku, kad parakstīta procesuālā dokumenta oriģināleksemplāra pilnu kopiju [..] saņem kancelejā pa faksu, procesuālo termiņu ievērošanas nolūkos uzskata par dienu un laiku, kad dokumenti ir iesniegti kancelejā, ar nosacījumu, ka attiecīgā parakstītā procesuālā dokumenta oriģināleksemplāru [..] iesniedz kancelejā vēlākais desmit dienu laikā. Uz šo desmit dienu termiņu neattiecina 60. pantu.”

8

Šis 73. pants tika atcelts, izdarot grozījumus Vispārējās tiesas Reglamentā 2018. gada 11. jūlijā (OV 2018, L 240, 68. lpp.), ar kuriem tika noteikts, ka procesuālo dokumentu iesniegšanai obligāti ir jāizmanto lietojumprogramma “e‑Curia”.

9

Saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 126. pantu, ja prasība ir acīmredzami nepieņemama, Vispārējā tiesa, neveicot tālākas procesuālās darbības, jebkurā brīdī var lemt, izdodot attiecīgu motivētu rīkojumu.

10

Vispārējās tiesas Reglamenta izpildes praktisko noteikumu (OV 2015, L 152, 1. lpp.) III.A.2. daļas, kas attiecas uz procesuālo dokumentu un to pielikumu iesniegšanu pa faksu, 79.–81. punktā ir paredzēts:

11

Tā kā RF prasība ir prasība atcelt tiesību aktu, tā saskaņā ar LESD 263. panta sesto daļu bija jāiesniedz divu mēnešu termiņā, skaitot attiecīgi no tā lēmuma publicēšanas, pret kuru bija vērsta prasība, no tā paziņošanas dienas vai no dienas, kad RF par to uzzināja.

12

Apstrīdētais lēmums RF šajā gadījumā tika paziņots 2016. gada 19. septembrī. Tādējādi divu mēnešu termiņš prasības celšanai, kuram pieskaitīts desmit dienu termiņa pagarinājums, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, kas ir paredzēts Vispārējās tiesas Reglamenta 60. pantā, beidzās 2016. gada 29. novembrī pusnaktī.

13

2016. gada 18. novembrī RF Vispārējās tiesas kancelejā pa faksu iesniedza prasības pieteikumu atcelt tiesību aktu. Tomēr šī prasības pieteikuma parakstītais oriģināls Vispārējās tiesas kancelejā tika saņemts tikai 2016. gada 5. decembrī, proti, pēc Vispārējās tiesas Reglamenta 73. panta 3. punktā paredzētā desmit dienu termiņa beigām, skaitot no faksa saņemšanas dienas.

14

Ar 2016. gada 20. decembra, 2017. gada 7. marta un 2017. gada 19. jūnija vēstulēm Vispārējās tiesas kanceleja lūdza apelācijas sūdzības iesniedzēju sniegt informāciju par datumu, kurā apstrīdētais lēmums viņam tika paziņots, un paskaidrojumus saistībā ar prasības pieteikuma novēlotu iesniegšanu.

15

Ar 2016. gada 28. decembra, 2017. gada 28. aprīļa un 2017. gada 27. jūnija vēstulēm apelācijas sūdzības iesniedzējs sniedza lūgtos paskaidrojumus.

16

It īpaši savā 2016. gada 28. decembra vēstulē RF norādīja, ka prasības pieteikums papīra formā tika nosūtīts tajā pašā dienā, kad tas Vispārējai tiesai tika nosūtīts pa faksu, un tādējādi cik vien iespējams drīz salīdzinājumā ar pēdējo minēto datumu. Apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka bija saprātīgi pieņemt, ka prasības pieteikums papīra formā Vispārējā tiesā tiks saņemts pirms desmit dienu termiņa beigām. Tas, ka Vispārējā tiesa to saņēma tikai 2016. gada 5. decembrī, ir jāuzskata par ārkārtas kavēšanos, uz ko attiecas Eiropas Savienības Tiesas statūtu 45. panta 2. punkts, kurš aplūkots kopā ar to 53. panta pirmo daļu. To apstiprinot fakts, ka desmit dienu termiņš tika arī uzskatīts par saprātīgu gan Vispārējās tiesas Reglamentā, gan šī Reglamenta izpildes praktiskajos noteikumos (80. punkts). RF secināja, ka prasības pieteikums ir jāuzskata par iesniegtu termiņā.

17

2017. gada 27. jūnija vēstulē RF ir ietvēris dokumentus, kas apliecina, ka sūtījums ar parakstītu prasības pieteikuma oriģinālu Poczta Polska, galvenajam pasta pakalpojumu sniedzējam Polijā, tika iesniegts 2016. gada 18. novembrī. Šis apstāklis apliecina, ka RF ir izrādījis rūpību, kas ir vajadzīga, lai prasības pieteikums papīra formā tiktu iesniegts desmit dienu termiņā, skaitot no tā nosūtīšanas pa faksu. Tas, ka sūtījums 2016. gada 2. decembrī vēl atradās Polijā un Vispārējās tiesas kancelejā tika piegādāts tikai 2016. gada 5. decembrī, proti, 17 dienas pēc nosūtīšanas pa faksu, neesot ar viņa gribu saistīts apstāklis.

18

Šajā vēstulē RF arī ir uzsvēris, ka prasības pieteikuma papīra versijas nosūtīšana tika uzticēta Poczta Polska, ņemot vērā šī publiskā pakalpojumu sniedzēja sniegtās garantijas. RF turklāt norādīja, ka kopš sūtījuma, kurā bija ietverts prasības pieteikums, nodošanas brīža tas pilnībā atradās ārpus RF kontroles.

19

Pārsūdzētā rīkojuma 15. punktā atgādinājusi par LESD 263. pantā paredzēto termiņu prasības celšanai absolūto raksturu, Vispārējā tiesa minētā rīkojuma 16. punktā norādīja, ka no šiem termiņiem var atkāpties tikai ārkārtas apstākļos, kas rodas neparedzētu apstākļu vai nepārvaramas varas dēļ.

20

Pārsūdzētā rīkojuma 17. un 18. punktā Vispārējā tiesa atgādināja, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru “force majeure” vai “neparedzētu apstākļu” jēdzieniem piemīt objektīvs elements, kas ir saistīts ar neparastiem un no apelācijas sūdzības iesniedzēja gribas neatkarīgiem apstākļiem, un subjektīvs elements, kurš ir saistīts ar tā pienākumu nodrošināties pret neparedzēta notikuma sekām, bez pārmērīgām pūlēm veicot atbilstošus pasākumus. Apelācijas sūdzības iesniedzējam it īpaši ir rūpīgi jāseko uzsāktās tiesvedības norisei un rūpīgi jāievēro paredzētie termiņi. Tādējādi jēdzieni “force majeure” un “neparedzēti apstākļi” neattiecas uz situāciju, kad rūpīga un saprātīga persona objektīvi būtu varējusi novērst prasības celšanai noteiktā termiņa nokavējumu.

21

Minētā rīkojuma 19. punktā Vispārējā tiesa uzsvēra, ka, lai notikumu kvalificētu kā “neparedzētus apstākļus” vai “force majeure”, tam ir jābūt nenovēršamam, līdz ar to šis notikums kļūst par izšķirošo iemeslu noilgumam.

22

Pārsūdzētā rīkojuma 20. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja – tas, ka tās Reglamenta 73. panta 3. punktā ir paredzēts desmit dienu termiņš, nenozīmē, ka vēstules, kurā ir ietverts prasības pieteikuma parakstīts oriģināls, piegāde termiņā, kas pārsniedz desmit dienas, ir neparedzēti apstākļi vai force majeure. Šī rīkojuma 21. punktā tā uzsvēra, ka vēstules lēna piegāde vien, ja nepastāv citi īpaši apstākļi, piemēram, administrācijas krīze, dabas katastrofa vai streiks, pati par sevi nav neparedzēti apstākļi vai force majeure gadījums, pret kuru apelācijas sūdzības iesniedzējs nevarētu nodrošināties.

23

Pārsūdzētā rīkojuma 26. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs, atbildot uz Vispārējās tiesas lūgumu sniegt informāciju, tikai norādīja, pirmkārt, ka sūtījumu ar prasības pieteikuma parakstītu oriģinālu tas ir nosūtījis ar ierakstītu vēstuli ar apstiprinājumu par saņemšanu un, otrkārt, ka, ņemot vērā savu pieredzi, tas uzskatīja, ka parasti nosūtītais dokuments Vispārējās tiesas kancelejā nonāks pirms desmit dienu termiņa beigām. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, lai gan apelācijas sūdzības iesniedzējam bija rūpīgi jāseko vēstules piegādes procesam, tas šajā ziņā nav iesniedzis nekādus pierādījumus.

24

Turklāt minētā rīkojuma 27. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka RF nav norādījis nevienu citu īpašu apstākli, piemēram, administrācijas krīzi, dabas katastrofu vai streiku.

25

Pārsūdzētā rīkojuma 28. punktā Vispārējā tiesa tādējādi konstatēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs nav iesniedzis pierādījumus, kas tam bija jāiesniedz par to, ka vēstules piegādes ilgums ir bijis izšķirošs iemesls noilgumam tādā ziņā, ka runa esot par nenovēršamu notikumu, pret kuru apelācijas sūdzības iesniedzējs nav varējis nodrošināties.

26

Šī rīkojuma 29. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka RF nav pierādījis, ka šajā gadījumā pastāv neparedzēti apstākļi vai force majeure, un līdz ar to prasību atcelt tiesību aktu noraidīja kā acīmredzami nepieņemamu.

27

RF prasījumi Tiesai ir šādi:

28

RF turklāt lūdz atsevišķus dokumentus pieņemt kā jaunus pierādījumus.

29

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

30

Lūgums pieņemt jaunus pierādījumus ir jānoraida. Saskaņā ar LESD 256. panta 1. punkta otro daļu un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmo daļu apelācijas sūdzību iesniedz tikai par tiesību jautājumiem, izslēdzot jebkādu faktu vērtējumu, līdz ar to apelācijas stadijā jauni pierādījumi nav pieņemami (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1995. gada 14. septembris, Henrichs/Komisija, C‑396/93 P, EU:C:1995:280, 14. punkts, kā arī Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu, 2008. gada 25. janvāris, Provincia di Ascoli Piceno un Comune di MonteUrano/Apache Footwear u.c., C‑464/07 P(I), nav publicēts, EU:C:2008:49, 12. punkts).

31

RF apelācijas sūdzības pamatojumam izvirza četrus pamatus.

32

Ar pirmo pamatu, kas attiecas uz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 45. un 53. panta pārkāpumu, RF pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā rīkojuma 17.–22. punktā “force majeure” jēdzienu kļūdaini ir pielīdzinājusi “neparedzētu apstākļu” jēdzienam. Atsaucoties uz 22. punktu 2014. gada 30. septembra rīkojumā Faktor B. i W. Gęsina/Komisija (C‑138/14 P, nav publicēts, EU:C:2014:2256), RF atgādina, ka Vispārējās tiesas Reglamentā paredzētais desmit dienu termiņš, kas noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, atbilst laika posmam, kurā ikvienai vēstulei no jebkura punkta Savienībā parasti būtu jāspēj nonākt Vispārējās tiesas kancelejā, neizslēdzot tomēr iespēju, ka šis termiņš varētu tikt pārsniegts. No tā RF secina, ka šī termiņa pārsniegšana ar pasta pakalpojumu sniedzēju saistītu iemeslu dēļ nenoliedzami ir neparedzēti apstākļi, proti, apstākļi, kurus nevar paredzēt.

33

Šo argumentu apstiprinot Vispārējās tiesas Reglamenta izpildes praktisko noteikumu 80. punkts, saskaņā ar kuru pārstāvja parakstīts dokumenta oriģināls ir jānosūta bez kavēšanās, tūlīt pēc tā nosūtīšanas pa faksu.

34

Visbeidzot RF norāda, ka “neparedzētu apstākļu” jēdziena interpretācija, ko Vispārējā tiesa ir sniegusi pārsūdzētajā rīkojumā, rada diskrimināciju, jo lietas dalībnieks, kura domicils ir Polijā, nevar gūt labumu no tiesiskā regulējuma, kas lietas dalībniekiem, kuru dzīvesvieta ģeogrāfiski atrodas tālu no Vispārējās tiesas atrašanās vietas, prasības pieteikumu ļauj nosūtīt pa faksu. Tā kā pastāv risks, ka parakstīts oriģināls Vispārējā tiesā varētu nonākt tikai pēc desmit dienu termiņa beigām, šiem lietas dalībniekiem nav lietderīgi prasības pieteikumu nosūtīt pa faksu. Taču tiem arī nevar prasīt, lai viņi savu prasības pieteikumu Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtu personīgi.

35

Ar otro pamatu RF uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi sava Reglamenta 126. pantu, uzskatot, ka prasība ir acīmredzami nepieņemama.

36

Komisija apstrīd šo pamatu pamatotību.

37

Jākonstatē, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kas attiecas uz prasības celšanai paredzēto termiņu ievērošanu, jēdzienos “neparedzēti apstākļi” un “force majeure” ietilpst vieni un tie paši elementi, un tiem ir vienas un tās pašas juridiskās sekas. Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā rīkojuma 17. punktā atgādinot, ka šie jēdzieni ietver objektīvu elementu, kas ir saistīts ar neparastiem un no apelācijas sūdzības iesniedzēja gribas neatkarīgiem apstākļiem, un subjektīvu elementu, kurš ir saistīts ar tā pienākumu nodrošināties pret neparasta notikuma sekām, bez pārmērīgām pūlēm veicot atbilstošus pasākumus (spriedums, 1994. gada 15. decembris, Bayer/Komisija, C‑195/91 P, EU:C:1994:412, 32. punkts; rīkojumi, 2007. gada 8. novembris, Beļģija/Komisija, C‑242/07 P, EU:C:2007:672, 17. punkts, un 2014. gada 30. septembris, Faktor B. i W. Gęsina/Komisija, C‑138/14 P, nav publicēts, EU:C:2014:2256, 19. punkts).

38

Tiesa uzsvēra, ka apelācijas sūdzības iesniedzējam rūpīgi ir jāseko uzsāktās tiesvedības norisei un rūpīgi jāievēro paredzētie termiņi (spriedums, 1994. gada 15. decembris, Bayer/Komisija, C‑195/91 P, EU:C:1994:412, 32. punkts; rīkojumi, 2007. gada 8. novembris, Beļģija/Komisija, C‑242/07 P, EU:C:2007:672, 17. punkts, un 2014. gada 30. septembris, FaktorB. i W. Gęsina/Komisija, C‑138/14 P, nav publicēts, EU:C:2014:2256, 19. punkts) un ka jēdzieni “neparedzēti apstākļi” un “force majeure” neattiecas uz situāciju, kad rūpīga un saprātīga persona objektīvi būtu varējusi novērst prasības celšanai noteiktā termiņa nokavējumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1984. gada 12. jūlijs, Ferriera Valsabbia/Komisija, 209/83, EU:C:1984:274, 22. punkts, un rīkojumu, 2014. gada 30. septembris, Faktor B. i W. Gęsina/Komisija, C‑138/14 P, nav publicēts, EU:C:2014:2256, 20. punkts).

39

Šajā gadījumā apelācijas sūdzības iesniedzējs tikai apgalvo, ka Vispārējās tiesas Reglamentā paredzētā desmit dienu termiņa, kas ir noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, pārsniegšana notika ar pasta pakalpojumu sniedzēju saistītu iemeslu dēļ, nepierādot, kā ģenerāladvokāts to ir norādījis secinājumu 71. punktā, ka tas ir veicis visus atbilstošos pasākumus, lai nodrošinātos pret šādu notikumu, jo parakstīta oriģināla nosūtīšana tūlīt pēc kopijas nosūtīšanas pa faksu ir tikai viens no pasākumiem, kas ir veicami šajā nolūkā.

40

Šādu secinājumu apstiprina Tiesas judikatūra, saskaņā ar kuru tas, ka Vispārējās tiesas Reglamentā ir paredzēts fiksēts desmit dienu termiņš oriģināla nosūtīšanai pēc tā nosūtīšanas, izmantojot elektroniskās saziņas līdzekļus, nenozīmē, ka vēstules piegāde termiņā, kas pārsniedz desmit dienas, ir neparedzēti apstākļi vai force majeure. Tāpat kā Vispārējās tiesas Reglamenta 60. pantā paredzētais fiksētais termiņš, kas noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, arī desmit dienu termiņš, kurš bija ietverts Vispārējās tiesas Reglamenta 73. panta 3. punktā, ļāva ņemt vērā lielākus vai mazākus veicamos attālumus un mainīgo pasta pakalpojumu sniedzēju ātrumu. Tādējādi šis termiņš atbilst nevis maksimālajam laikam, kas ir garantēts vēstules piegādei, bet gan laikam, kādā ikvienai vēstulei no jebkura punkta Savienībā parasti būtu jānonāk Vispārējās tiesas kancelejā, neizslēdzot iespēju, ka šis laika posms varētu tikt pārsniegts (pēc analoģijas skat. rīkojumu, 2014. gada 30. septembris, Faktor B. iW. Gęsina/Komisija, C‑138/14 P, nav publicēts, EU:C:2014:2256, 22. punkts).

41

Pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējs, vēstules piegādes termiņš, kurš pārsniedz desmit dienas, nav neparedzams notikums, bet ir iespējamība, kas var iestāties, neraugoties uz pasta pakalpojumu sniedzēju norādēm.

42

Tādējādi vēstules lēna piegāde vien, ja neņem vērā citus īpašus apstākļus, nevar būt neparedzēti apstākļi vai force majeure, pret ko apelācijas sūdzības iesniedzējs nevarēja nodrošināties (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2014. gada 30. septembris, Faktor B. iW. Gęsina/Komisija, C‑138/14 P, nav publicēts, EU:C:2014:2256, 23. punkts).

43

Šo pašu iemeslu dēļ no Vispārējās tiesas Reglamenta izpildes praktisko noteikumu 80. punkta nevar secināt, ka tad, ja pārstāvja parakstīts dokumenta oriģināls ir ticis nosūtīts bez kavēšanās, tūlīt pēc tā nosūtīšanas pa faksu, šī dokumenta saņemšana pēc desmit dienu termiņa ir jāuzskata par tādu, kas ir saistīta ar neparedzētiem apstākļiem vai force majeure. Uz šiem praktiskajiem noteikumiem, kuros ir ietverti paskaidrojumi un padomi lietas dalībniekiem, lai tos mudinātu būt uzmanīgiem saistībā ar termiņu ievērošanu, katrā ziņā nevar atsaukties, lai vērstos pret Eiropas Savienības Tiesas statūtu 45. pantu, kas ir interpretēts Tiesas judikatūrā.

44

Runājot par iespējamas diskriminācijas esamību, kas izriet no judikatūras, kura attiecas uz jēdzienu “neparedzēti apstākļi”, Tiesa vairākkārt ir atzinusi, ka no Savienības procesuālo termiņu tiesiskā regulējuma piemērošanas var atkāpties tikai izņēmuma apstākļos, neparedzētos apstākļos vai force majeure gadījumā saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 45. panta otro daļu, ņemot vērā, ka šo noteikumu stigra piemērošana atbilst tiesiskās drošības prasībai un vajadzībai novērst jebkādu patvaļīgu rīcību tiesvedībā (rīkojums, 2007. gada 8. novembris, Beļģija/Komisija, C‑242/07 P, EU:C:2007:672, 16. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Tas, ka netiek atzīts, ka lēna pasta pakalpojumu sniegšana pati par sevi varētu veidot neparedzētus apstākļus vai force majeure gadījumu, ir noteikums, kas ir piemērojams visiem indivīdiem neatkarīgi no to dzīvesvietas vai attiecīgā dokumenta nosūtīšanas vietas. Šī noteikuma piemērošana ļauj novērst jebkādu diskrimināciju vai patvaļīgu rīcību attiecībā pret indivīdiem, jo neviens no šiem indivīdiem nesaņem labvēlīgāku attieksmi, ja atsaucas uz neparedzētu apstākļu vai force majeure gadījuma negaidītu iestāšanos vai pierāda tos.

46

Tādēļ divi pirmie pamati ir jānoraida.

47

Ar trešo pamatu RF pārmet Vispārējai tiesai, ka tā kļūdaini uzskatīja, ka RF nav pierādījis neparedzētu apstākļu esamību Eiropas Savienības Tiesas statūtu 45. panta otrās daļas izpratnē, un šajā ziņā kritizē pārsūdzētā rīkojuma 26. punktā ietvertos konstatējumus. Tas norāda, ka ir grūti iedomāties, kādus “papildu pasākumus” tas būtu varējis veikt, lai novērstu kavēšanos sūtījuma piegādē, jo tas pārbaudīja sūtījuma norisi, izmantojot pakalpojumu “Sūtījuma monitorings – Tracking”, pat ja, sākot no zināma brīža, tas zaudēja turpmāku kontroli pār sūtījumu. RF uzskata, ka Vispārējās tiesas tēze, ka tas varēja ietekmēt sūtījuma piegādes termiņu, ir acīmredzami nepamatota.

48

Komisija uzskata, ka trešais pamats ir jānoraida kā nepieņemams, jo apelācijas sūdzības iesniedzējs, neapgalvojot, ka ir sagrozīti Vispārējā tiesā iesniegtie pierādījumi, apstrīd tās veikto pierādījumu vērtējumu.

49

Jākonstatē, ka pārsūdzētā rīkojuma 26. punktā Vispārējā tiesa ir atgādinājusi, ka pats apelācijas sūdzības iesniedzējs bija norādījis, ka sūtījumu ar parakstītu prasības pieteikuma oriģinālu ir nosūtījis ar ierakstītu vēstuli ar apstiprinājumu par saņemšanu, bet nebija veicis nekādus citus pasākumus. Minētā rīkojuma 27. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka RF nav minējis nevienu citu īpašu apstākli, piemēram, administrācijas krīzi, dabas katastrofu vai streiku. 28. punktā tā ir secinājusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs nav iesniedzis pierādījumus, kas tam bija jāiesniedz par to, ka vēstules piegādes ilgums bija izšķirošs iemesls noilgumam tādā ziņā, ka runa esot par nenovēršamu notikumu, pret kuru apelācijas sūdzības iesniedzējs nav varējis nodrošināties.

50

Taču šādi elementi ir faktu konstatējums un pierādījumu vērtējums, ko Tiesa nevar pārbaudīt, izņemot sagrozīšanas gadījumu, kas šajā gadījumā nav apgalvots. Kā tas ir atgādināts šī sprieduma 30. punktā, Tiesas kompetence apelācijas ietvaros attiecas tikai uz tiesību jautājumiem.

51

Ņemot vērā šos faktiskos secinājumus, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā rīkojuma 29. punktā secinot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs nav pierādījis neparedzētu apstākļu vai force majeure gadījuma esamību šajā gadījumā.

52

Šādos apstākļos trešais pamats ir jānoraida.

53

Ar ceturto pamatu RF uzskata, ka interpretācija, kādu Vispārējā tiesa ir sniegusi Eiropas Savienības Tiesas statūtu 45. pantam, saskaņā ar kuru pasta pakalpojumu sniedzēja kavēšanās, kas izraisa termiņa, kurš noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, pārsniegšanu, neietilpst jēdzienā“neparedzēti apstākļi”, ir 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1. panta, 6. panta 1. punkta un 14. panta pārkāpums. Tas norāda, ka šī interpretācija izraisa nevienlīdzīgu attieksmi atkarībā no domicila atrašanās vietas un līdz ar to ir diskriminējoša. RF uzskata, ka attiecīgajām pamattiesībām tādējādi radītais ierobežojums nav ne vajadzīgs, ne samērīgs ar paredzēto mērķi.

54

Komisija apgalvo, ka ceturtais pamats ir nepieņemams, jo ir pārāk neskaidrs, un katrā ziņā ir nepamatots.

55

Jāatgādina, ka efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas tagad ir pausts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā, kurš Savienības tiesībās atbilst Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 1. punktam (spriedums, 2014. gada 10. jūlijs, Telefónica un Telefónica de España/Komisija, C‑295/12 P, EU:C:2014:2062, 40. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

56

Šis princips, kas izpaužas kā lietas taisnīgas izskatīšanas nodrošināšana ikvienai personai, neliedz paredzēt termiņu prasības celšanai tiesā (rīkojums, 2010. gada 16. novembris, Internationale Fruchtimport Gesellschaft Weichert/Komisija, C‑73/10 P, EU:C:2010:684, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

57

Tiesa arī ir atzinusi, ka tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā nekādā veidā neietekmē Savienības procesuālo termiņu tiesiskā regulējuma stingra piemērošana, kas saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbilst tiesiskās drošības prasībai un vajadzībai novērst jebkādu diskrimināciju vai patvaļīgu rīcību tiesvedībā (rīkojums, 2010. gada 16. novembris, Internationale Fruchtimport Gesellschaft Weichert/Komisija, C‑73/10 P, EU:C:2010:684, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

58

Vēl no judikatūras izriet, ka atkāpi no minētā tiesiskā regulējuma nevar pamatot ar to, ka tiek apdraudētas pamattiesības. Noteikumi par termiņiem prasības celšanai ir absolūti, un tiesai tie ir jāpiemēro tā, lai nodrošinātu tiesisko drošību, kā arī indivīdu vienlīdzību likuma priekšā (rīkojums, 2010. gada 16. novembris, Internationale Fruchtimport Gesellschaft Weichert/Komisija, C‑73/10 P, EU:C:2010:684, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

59

Visbeidzot, kā tas izriet no šī sprieduma 45. punkta, tāda noteikuma piemērošana, saskaņā ar kuru lēna pasta pakalpojumu sniegšana vien nevar būt pamats tam, ka pastāv neparedzēti apstākļi vai force majeure, ļauj novērst jebkādu diskrimināciju vai patvaļīgu rīcību attiecībā pret indivīdiem, jo nevienam no viņiem nedrīkst tikt radīta labvēlīgāka situācija, ja atsaucas uz neparedzētu apstākļu vai force majeure gadījuma negaidītu iestāšanos un pierāda to.

60

No minētā izriet, ka ceturtais pamats nav pamatots.

61

Tā kā neviens no apelācijas sūdzības pamatiem nav apmierināts, tā ir jānoraida.

62

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī paša reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

63

Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest RF atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tam spriedums ir nelabvēlīgs, tam ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: