1

Ar savu prasību Eiropas Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, Starptautisko dzelzceļa pārvadājumu starpvaldību organizācijas (OTIF) Revīzijas komitejas 25. sesijā balsojot pret nostāju, kura iekļauta Padomes Lēmumā 2014/699/ES (2014. gada 24. jūnijs) par nostāju, kas Eiropas Savienības vārdā ir jāieņem OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijā attiecībā uz dažiem grozījumiem Konvencijā par starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem (COTIF) un tās papildinājumos (OV 2014, L 293, 26. lpp.), un atklāti paziņojot savus iebildumus attiecībā uz šo nostāju un tajā paredzētajiem noteikumiem par balsstiesību izmantošanu, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar minēto lēmumu un LES 4. panta 3. punktu.

2

1980. gada 9. maija Konvencija par starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem, kas grozīta ar 1999. gada 3. jūnija Viļņas protokolu (turpmāk tekstā – “COTIF”), stājās spēkā 2006. gada 1. jūlijā. OTIF ietilpst 49 valstis, kas ir COTIF dalībvalstis, to skaitā visas Eiropas Savienības dalībvalstis, izņemot Kipras Republiku un Maltas Republiku.

3

Saskaņā ar COTIF 2. panta 1. punktu OTIF mērķis ir visādā ziņā veicināt, pilnveidot un atvieglot starptautisko dzelzceļa satiksmi, izveidojot vienotu likumu sistēmu dažādās tiesību jomās saistībā ar starptautisko dzelzceļa satiksmi.

4

OTIF Revīzijas komiteja principā sastāv no visām COTIF dalībniecēm. Saskaņā ar COTIF 17. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu OTIF Revīzijas komiteja savas kompetences robežās lemj par priekšlikumiem grozīt COTIF un tostarp izskata priekšlikumus, kas jānosūta izlemšanai OTIF Ģenerālajai asamblejai. Šo divu OTIF instanču attiecīgā kompetence COTIF grozīšanas jomā ir noteikta šīs konvencijas 33. pantā.

5

COTIF VI sadaļas “[COTIF] grozījumi” 33. pantā “Kompetence” ir noteikts:

“[..]

2.   Ciktāl 4.–6. [punktā] nav noteikta cita kompetence, lēmumus par priekšlikumiem grozīt [COTIF] pieņem Ģenerālā Asambleja.

[..]

4.   Attiecībā uz 3. [punkta] pirmajā teikumā minētajiem Ģenerālās Asamblejas lēmumiem Revīzijas komiteja var lemt par priekšlikumiem grozīt šādus noteikumus:

[..]

[..].”

6

COTIF 35. pantā “Komiteju lēmumi” ir noteikts:

“1.   Ģenerālsekretārs paziņo Dalībvalstīm par [COTIF] grozījumiem, attiecībā uz kuriem lēmumus pieņem Komitejas.

2.   Pašas [COTIF] grozījumi, kurus pieņēmusi Revīzijas komiteja, stājas spēkā visām Dalībvalstīm divpadsmitā mēneša pirmajā dienā pēc tā mēneša, kura laikā Ģenerālsekretārs ir paziņojis par šiem lēmumiem Dalībvalstīm. [..]

3.   [COTIF] Papildinājumu grozījumi, kurus pieņēmusi Revīzijas komiteja, stājas spēkā visām Dalībvalstīm divpadsmitā mēneša pirmajā dienā pēc tā mēneša, kura laikā Ģenerālsekretārs ir paziņojis Dalībvalstīm par šiem lēmumiem. [..]

[..]”

7

No COTIF 38. panta 2. punkta izriet, ka Savienība kā reģionāla organizācija, kas ir pievienojusies COTIF, var īstenot tiesības, kuras ir pieejamas tās dalībvalstīm saskaņā ar COTIF, ciktāl tās attiecas uz jautājumiem, kas ietilpst tās kompetencē. No COTIF 38. panta 3. punkta izriet, ka, lai īstenotu šīs konvencijas 35. panta 2. un 4. punktā paredzētās balsstiesības un tiesības iebilst, tās balsu skaits ir līdzvērtīgs to Savienības dalībvalstu balsu skaitam, kuras vienlaikus ir OTIF dalībnieces. Pēdējās minētās var īstenot savas tiesības, jo īpaši balsstiesības, tikai tādā apmērā, kādā tas atļauts šī 38. panta 2. punktā.

8

Nolīgums starp Eiropas Savienību un Starptautisko dzelzceļa pārvadājumu starpvaldību organizāciju par Eiropas Savienības pievienošanos 1980. gada 9. maija Konvencijai par starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem (COTIF), kas grozīta ar 1999. gada 3. jūnija Viļņas protokolu (OV 2013, L 51, 8. lpp.) (turpmāk tekstā – “Pievienošanās nolīgums”), tika parakstīts 2011. gada 23. jūnijā Bernē (Šveice) un atbilstoši tā 9. pantam stājās spēkā 2011. gada 1. jūlijā.

9

Saskaņā ar Pievienošanās nolīguma 6. pantu:

“1.   Pieņemot lēmumus jautājumos, kuros Savienībai ir ekskluzīva kompetence, Savienība īsteno tās dalībvalstu balsošanas tiesības saskaņā ar [COTIF].

2.   Pieņemot lēmumus jautājumos, kuros Savienībai un tās dalībvalstīm ir dalīta kompetence, balso vai nu Savienība, vai tās dalībvalstis.

3.   Savienības balsu skaits ir līdzvērtīgs to Savienības dalībvalstu balsu skaitam, kuras vienlaikus ir [COTIF] dalībnieces, ievērojot [COTIF] 26. panta 7. punktu. Ja balso Savienība, tās dalībvalstis nebalso.

4.   Savienība katrā gadījumā atsevišķi informē pārējās konvencijas dalībnieces, ja tā saistībā ar dažādiem Ģenerālās asamblejas un citu padomdevēju struktūru darba kārtībā iekļautiem jautājumiem gatavojas īstenot 1.–3. punktā paredzētās balsošanas tiesības. Šis pienākums attiecas arī uz gadījumiem, kad lēmumus pieņem sarakstes veidā. Šī informācija pietiekami laicīgi jāpaziņo OTIF ģenerālsekretāram, lai to varētu izplatīt kopā ar sanāksmes dokumentiem vai sarakstes veidā pieņemamo lēmumu.”

10

Pievienošanās nolīgums tika apstiprināts Savienības vārdā ar Padomes Lēmumu 2013/103/ES (2011. gada 16. jūnijs) par to, lai noslēgtu Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Starptautisko Dzelzceļa pārvadājumu starpvaldību organizāciju par Eiropas Savienības pievienošanos 1980. gada 9. maija Konvencijai par starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem (COTIF), kas grozīta ar 1999. gada 3. jūnija Viļņas protokolu (OV 2013, L 51, 1. lpp.).

11

Šī lēmuma 5. pantā ir noteikts, ka “iekšējie noteikumi par to, kā sagatavoties OTIF sanāksmēm, un par pārstāvību un balsošanu sanāksmēs ir izklāstīti šā lēmuma III pielikumā”.

12

Minētā lēmuma III pielikums, kā izriet no tā ievaddaļas, ir veltīts Eiropas Savienības Padomes, dalībvalstu un Komisijas iekšējiem noteikumiem procedūrās saistībā ar OTIF, lai īstenotu “prasības par Savienības un tās dalībvalstu vienotu starptautisko pārstāvību saskaņā ar [LES] un [LESD] un [..] Tiesas judikatūru arī starptautisku saistību īstenošanas posmā”.

13

Minētā pielikuma 2. punktā “Koordinācijas procedūra” ir noteikts:

“[..]

[..]

14

Šī paša pielikuma 3. punktā “Paziņojumi un balsošana OTIF sanāksmēs” ir paredzēts, ka:

15

Lēmuma 2014/699 1. panta 1. punktā ir noteikts, ka “nostāja, kas Savienības vārdā ir jāieņem saskaņā ar [COTIF] izveidotās Revīzijas komitejas 25. sesijā, atbilst šā lēmuma pielikumam”. Saskaņā ar minētā lēmuma 1. panta 2. punktu “Savienības pārstāvji Revīzijas komitejā drīkst vienoties par nelieliem grozījumiem šā lēmuma pielikumā minētajos dokumentos bez jauna Padomes lēmuma”.

16

Lēmuma 2014/699 pielikuma 3. punktā attiecībā uz vairākiem OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas darba kārtības punktiem ir noteikta kompetences sadale starp Savienību un tās dalībvalstīm, balsstiesību īstenošana, kā arī ieteicamā saskaņotā nostāja.

17

Attiecībā uz OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas darba kārtības 4. un 7. punktu, kuri attiecas uz COTIF 12. panta un COTIF D papildinājuma par vienveida noteikumiem attiecībā uz līgumu par transportlīdzekļu izmantošanu starptautiskajā dzelzceļa satiksmē (CUV) 2. un 9. panta grozījumu priekšlikumiem (turpmāk tekstā – “attiecīgie grozījumi”) Lēmuma 2014/699 pielikuma 3. punktā ir noteikts:

“4. punkts. COTIF pamatteksta daļēja pārskatīšana

[..]

Kompetence: dalīta.

Balsstiesību īstenošana: dalībvalstis.

Ieteicamā saskaņotā nostāja:

[..]

atbalstīt grozījumus 12. pantā (“Sprieduma izpildīšana. Pielikums”), jo ar tiem groza termina “valdītājs” definīciju, saskaņojot to ar Savienības tiesību aktiem;

[..]

7. punkts. D papildinājuma (CUV) daļēja pārskatīšana

[..]

Kompetence: dalīta.

Balsstiesību īstenošana: Savienība

Ieteicamā Savienības nostāja: atbalstīt grozījumus 2. un 9. pantā, jo ar tiem tiek skaidrota valdītāja un par uzturēšanu atbildīgās struktūras loma atbilstoši Savienības tiesību aktiem (Eiropas Parlamenta un Padomes [2008. gada 16. decembra] Direktīvai 2008/110/EK[, ar ko groza Direktīvu 2004/49/EK par drošību Kopienas dzelzceļos (Dzelzceļu drošības direktīva) (OV 2008, L 345, 62. lpp.)]. [..]

[..]”

18

Komisija 2014. gada 4. augusta vēstulē aicināja Vācijas Federatīvo Republiku paskaidrot tās rīcību OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijā, kura notika 2014. gada 25. un 26. jūnijā.

19

2014. gada 12. novembra atbildē Vācijas Federatīvā Republika uzskatīja, ka tās rīcība ir bijusi absolūti likumīga un tiesiska, pamatojoties uz to, ka neviens no apstrīdētajiem grozījumiem neietilpst Eiropas Savienības kompetencē, jo pēdējā nav īstenojusi savu iekšējo kompetenci attiecīgajās jomās.

20

Komisija 2015. gada 29. maijā sāka pienākumu neizpildes procedūru saskaņā ar LESD 258. panta 1. punktu, Vācijas Federatīvajai Republikai nosūtot oficiālo brīdinājuma vēstuli, kurā tā apgalvoja, ka minētā dalībvalsts ar savu rīcību OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijā nav izpildījusi savus pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar Lēmumu 2014/699 un LES 4. panta 3. punktu. Turklāt Komisija norādīja, ka, pamatojoties uz to, ka Vācijas Federatīvā Republika – saskaņā ar tās pašas apgalvojumiem – skaidri uzskatīja, ka tās rīcība bija likumīga, bija iespējams secināt, ka šī dalībvalsts nākotnē līdzīgos apstākļos varētu rīkoties līdzīgi.

21

Savā 2015. gada 7. jūlija atbildē Vācijas Federatīvā Republika apstrīdēja Komisijas apgalvojumus.

22

Kad tika pieņemts Padomes Lēmums (ES) 2015/1734 (2015. gada 18. septembris) par nostāju, kas Eiropas Savienības vārdā ir jāieņem Starptautisko dzelzceļa pārvadājumu starpvaldību organizācijas (OTIF) 12. ģenerālajā asamblejā attiecībā uz dažiem grozījumiem Konvencijā par starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem (COTIF) un tās papildinājumos (OV 2015, L 252, 43. lpp.), Vācijas Federatīvā Republika izdeva paziņojumu (turpmāk tekstā – “2015. gada 17. septembra paziņojums”), kurš ietverts Padomes protokolā un kurā ir teikts šādi:

“[Vācijas Federatīvā Republika] uzskata, ka no juridiskā viedokļa tai ir tiesības balsot par 8. punktu (COTIF pamatteksta daļēja pārskatīšana), 10. punktu (D papildinājuma (CUV) daļēja pārskatīšana) un 13. punktu (Paskaidrojuma ziņojums, pārskatītā un konsolidētā redakcija), pat ja tas ir pretēji Lēmumam [2015/1734]. Tā iemesls ir Savienības kompetences neesamība šajā aspektā. Par kompetenču sadali starp Savienību un dalībvalstīm pašlaik notiek tiesvedība Tiesā [..] (lieta C‑600/14 – Vācija/Padome). Gaidot Tiesas nolēmumu [..] [Vācijas Federatīvā Republika], joprojām saglabājot savu juridisko nostāju un neskarot Tiesā notiekošo tiesvedību [..], īstenos savas balsstiesības OTIF Ģenerālajā asamblejā, neatkāpjoties no šī Padomes lēmuma, kaut arī tā to uzskata par prettiesisku.”

23

Komisija 2015. gada 11. decembrī nosūtīja argumentētu atzinumu, kurā tā atkārtoja savu nostāju, kas pausta brīdinājuma vēstulē. Komisija aicināja Vācijas Federatīvo Republiku veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu atbilstību argumentētajam atzinumam divu mēnešu laikā pēc tā saņemšanas un jo īpaši izbeigtu tajā aprakstīto apgalvoto pārkāpumu.

24

Vācijas Federatīvā Republika 2016. gada 1. februāra vēstulē atbildēja uz šo argumentēto atzinumu, paliekot pie nostājas, ko tā bija paudusi savā atbildē uz brīdinājuma vēstuli.

25

Uzskatīdama, ka Vācijas Federatīvā Republika noteiktajā termiņā nav veikusi pasākumus, lai izpildītu argumentētajā atzinumā noteikto, Komisija nolēma celt šo prasību.

26

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2018. gada 3. janvāra lēmumu Padomei tika atļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

27

Vācijas Federatīvā Republika 2014. gada 22. decembrī cēla prasību Tiesā, lūdzot daļēji atcelt Lēmumu 2014/699, ciktāl tas attiecas uz apstrīdētajiem grozījumiem. Tās prasības pamati attiecas uz iespējamu, pirmkārt, LES 5. panta 2. punktā paredzētā kompetences piešķiršanas principa pārkāpumu, jo Eiropas Savienībai neesot kompetences, otrkārt, LESD 296. pantā noteiktā pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un, treškārt, LES 4. panta 3. punktā noteiktā lojālas sadarbības principa pārkāpumu kopā ar efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa pārkāpumu.

28

Ar 2017. gada 5. decembra spriedumu Vācija/Padome (C‑600/14, EU:C:2017:935), kas pasludināts pēc rakstveida procesa pabeigšanas šajā lietā, Tiesa noraidīja Vācijas Federatīvās Republikas prasību, noraidīdama šīs dalībvalsts izvirzītos trīs pamatus.

29

Ar atsevišķu dokumentu Vācijas Federatīvā Republika 2017. gada 8. februārī izvirzīja iebildi par šīs prasības nepieņemamību atbilstoši Tiesas Reglamenta 151. pantam. Ar 2017. gada 10. maija lēmumu pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas Tiesa šo iebildi pievienoja lietas izskatīšanai pēc būtības un aicināja Vācijas Federatīvo Republiku iesniegt iebildumu rakstu.

30

Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka prasība ir nepieņemama.

31

Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka līdz OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas beigām, t.i., pirms Komisijas argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām visas šajā prasībā aplūkotās rīcības sekas ir beigušās. Tomēr atbilstoši Tiesas judikatūrai lietās, kurās pasludināti 2005. gada 27. oktobra spriedums Komisija/Itālija (C‑525/03, EU:C:2005:648) un 2007. gada 11. oktobra spriedums Komisija/Grieķija (C‑237/05, EU:C:2007:592), prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi ir nepieņemama, ja dalībvalstij pārmestā rīcība pirms minētā termiņa beigām vairs nerada juridiskas sekas.

32

Vācijas Federatīvā Republika šajā ziņā uzsver, ka LESD 258. pantā paredzētā procedūra saistībā ar valsts pienākumu neizpildi ir tieši vērsta uz to, lai dalībvalstis izbeigtu pārkāpumus, kuru sekas turpinās argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās, un lai tās katrā ziņā tos neatkārtotu. Taču tās darbības, par ko ir strīds, neesot radījušas nekādas negatīvas sekas, kuras būtu bijis jālikvidē.

33

Proti, šī dalībvalsts turklāt apgalvo, ka tam, ka tā īstenoja savas balsstiesības, nebija nekādas nozīmes attiecībā uz OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijā pieņemtajiem lēmumiem, kā to atzīst Komisija, un tas arī nekaitēja Eiropas Savienības reputācijai, uzticamībai vai vienotai pārstāvībai starptautiskās kopienas locekļu vidū. Katrā ziņā, veicinot dažādus viedokļus šajā sesijā, Savienība esot organizējusi procedūru Lēmuma 2014/699 pieņemšanai tā, lai neļautu Vācijas Federatīvajai Republikai saņemt tiesisko aizsardzību pret minēto lēmumu.

34

Turklāt Vācijas Federatīvā Republika, pamatodamās uz LESD 258. panta otro daļu, uzskata, ka tikai tad, kad attiecīgā dalībvalsts noteiktajā termiņā neizpilda argumentētajā atzinumā prasīto, Komisija var vērsties Tiesā ar prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi. Proti, kā procesuāla norma LESD 258. pants ir jāinterpretē šauri, lai garantētu tiesisko drošību. Šajā pašā saistībā Vācijas Federatīvā Republika atsaucas uz Tiesas judikatūru, no kuras izriet, ka Komisija tajā ar prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi nevar vērsties, ja attiecīgā dalībvalsts pārkāpumu ir izbeigusi pirms argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām (spriedums, 2003. gada 5. jūnijs, Komisija/Itālija, C‑145/01, EU:C:2003:324, 15. punkts).

35

Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka iespējamo kaitējumu Savienības tēlam vairs nav iespējams novērst. Taču šī dalībvalsts apstrīd Komisijas apgalvojumu, ka tā nav veikusi nekādus pasākumus, nedz, pirmkārt, lai novērstu savas rīcības, par kuru ir strīds šajā pienākumu neizpildes tiesvedībā, sekas, nedz, otrkārt, lai izslēgtu šaubas par tās turpmāko rīcību. Proti, Vācijas Federatīvā Republika norāda – attiecībā uz Lēmuma 2015/1734 pieņemšanu, uzskatīdama, ka šis lēmums ir prettiesisks un tai ir tiesības balsot pret to saistībā ar diviem tā punktiem, tā 2015. gada 17. septembra paziņojumā norādīja, ka, gaidot Tiesas 2017. gada 5. decembra spriedumu Vācija/Padome (C‑600/14, EU:C:2017:935), tā, novirzoties no Eiropas Savienības nostājas, neizmantos savas balsstiesības attiecībā uz strīdīgajiem jautājumiem. Tādējādi praksi, ko savā argumentētajā atzinumā kritizēja Komisija, dalībvalsts izbeidza jau, pat pirms tajā noteiktais laikposms bija sācies.

36

Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka tai nevar uzdot publiski atvainoties un atteikties no savas juridiskās analīzes, lai a posteriori likvidētu iespējamo kaitējumu Savienības reputācijai un uzticamībai. Katrā ziņā ne oficiālajā paziņojuma vēstulē, ne arī argumentētajā atzinumā neesot nekā, kas liecinātu, ka Vācijas Federatīvā Republika būtu pārkāpusi Savienības tiesības, jo netika izteikta šāda atvainošanās. Turklāt, lai prasība par pienākumu neizpildi būtu pieņemama, saskaņā ar Tiesas judikatūru nepietiekot ar to, ka starp dalībvalsti un Komisiju pastāv viedokļu atšķirība tiesību jautājumos, ja vien, neraugoties uz šīm atšķirībām, šī dalībvalsts tomēr atbilst Komisijas analīzei. Tas a fortiori attiecoties uz situāciju, kad par juridisko jautājumu jau notiek tiesvedība Tiesā, kā tas ir šajā gadījumā.

37

Turklāt Vācijas Federatīvā Republika kritizē Komisiju, ka tā ir ļāvusi šaubīties par tās prasības pieteikuma faktisko tvērumu, kas ir pretrunā prasībām par prasības pieteikuma pietiekami skaidru formulēšanu. Proti, Komisija tikai replikas rakstā pirmo reizi esot precizējusi, ka tā šai dalībvalstij nepārmet Lēmuma 2014/699 pārkāpumu saistībā ar OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas darba kārtības 4. un 7. punktu.

38

Komisija lūdz noraidīt Vācijas Federatīvās Republikas valdības izvirzīto iebildi par nepieņemamību.

39

Vispirms ir jāatgādina, ka no LESD 258. panta otrās daļas teksta izriet, ka gadījumā, ja dalībvalsts argumentētajā atzinumā izvirzītās prasības neizpilda tajā noteiktā termiņā, Komisija var vērsties Tiesā. Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai pienākumu neizpildes esamība līdz ar to ir jāizvērtē, aplūkojot situāciju dalībvalstī, kāda tā bija šī termiņa beigās (skat. it īpaši spriedumu, 2017. gada 4. maijs, Komisija/Luksemburga, C‑274/15, EU:C:2017:333, 47. punkts).

40

No Tiesas judikatūras arī izriet, ka LESD 258. pantā paredzētā procedūra ir balstīta uz objektīvu atzinumu par to, ka dalībvalsts nav izpildījusi pienākumus, kas tai noteikti LESD vai atvasināto tiesību aktā, un ļauj turklāt noteikt, vai dalībvalsts konkrētajā gadījumā ir pārkāpusi Savienības tiesības (spriedums, 2018. gada 22. februāris, Komisija/Polija, C‑336/16, EU:C:2018:94, 61. un 62. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

41

Vācijas Federatīvā Republika apstrīd šīs prasības sakarā ar valsts pienākumu neizpildi pieņemamību divu iemeslu dēļ.

42

Pirmkārt, tā uzskata, ka tai pārmestā pienākumu neizpilde attiecas uz darbībām pagātnē, kuras sekas izbeidzās jau pirms argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām, kā rezultātā tās šajā termiņā nevarēja izbeigt.

43

Šajā ziņā ir svarīgi norādīt, ka Komisija Vācijas Federatīvajai Republikai pārmet tās rīcību OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijā, proti, šīs dalībvalsts balsojumu minētās komitejas ietvaros un nostāju, ko tā bija paudusi, pārkāpjot, pirmkārt, Lēmumu 2014/699 un, otrkārt, LES 4. panta 3. punktu.

44

Izvirzītais pārkāpums ietver apgalvotu Savienības nostājas neievērošanu, kas ietverta Padomes lēmumā atbilstoši LESD 218. panta 9. punktam, kas ir norma, kura ietver vienkāršotu kārtību Savienības pieņemamās nostājas noteikšanai, kad tā ar attiecīgo starptautisko nolīgumu izveidotajā lēmējstruktūrā piedalās tādu aktu pieņemšanā, kas ietilpst minētā starptautiskā nolīguma piemērošanā vai īstenošanā (spriedums, 2015. gada 6. oktobris, Padome/Komisija, C‑73/14, EU:C:2015:663, 65. punkts). Tādējādi šī apgalvotā pienākumu neizpilde ietilpst Savienības ārējās darbības jomā un, konkrētāk, tā attiecas uz tādas starptautiskas struktūras lēmumpieņemšanas procesu, kura izveidota ar līgumu, ko noslēgusi arī Savienība, un kurā Savienībai ar Lēmumu 2014/699 ir ticis atļauts paust nostāju.

45

Taču Padomes lēmuma, kas pieņemts, pamatojoties uz LESD 218. panta 9. punktu, pārkāpums, kāds tiek pārmests Vācijas Federatīvajai Republikai šajā lietā, rada ne vien iekšēja rakstura, bet arī starptautiska rakstura sekas attiecībā uz Savienības ārējās darbības vienotību un saskaņotību, kas ir tieši tās intereses, kuru īstenošanu ir mērķis panākt, pieņemot šādi pamatotu lēmumu (šajā nozīmē skat. atzinumu 1/94 (PTO nolīgumam pievienotie nolīgumi), 1994. gada 15. novembris, EU:C:1994:384, 108. punkts; spriedumus, 2005. gada 2. jūnijs, Komisija/Luksemburga, C‑266/03, EU:C:2005:341, 60. punkts; 2005. gada 14. jūlijs, Komisija/Vācija, C‑433/03, EU:C:2005:462, 66. punkts, un 2010. gada 20. aprīlis, Komisija/Zviedrija, C‑246/07, EU:C:2010:203, 73. punkts).

46

Jāpiebilst, ka atšķirībā no Vācijas Federatīvās Republikas viedokļa uz LESD 218. panta 9. punkta pamata pieņemta Padomes lēmuma neizpildes kaitējumu radošās sekas neaprobežojas ar starptautiskās organizācijas, kurā apstrīdētā darbība ir notikusi, lēmumpieņemšanas procesu, bet izpaužas arī vispārīgāk, proti, Savienības starptautiskajā darbībā šīs starptautiskās organizācijas ietvaros.

47

Šāda pienākumu neizpilde it īpaši var apdraudēt Savienības ārējās darbības vienotību un saskaņotību, pārsniedzot attiecīgo konkrēto lēmumpieņemšanas procesu.

48

Šādos apstākļos, ja Vācijas Federatīvās Republikas arguments tiktu atzīts, tad ikviena dalībvalsts, kura ar savu rīcību apdraudētu uz LESD 218. panta 9. punkta pamata pieņemta lēmuma mērķa sasniegšanu, varētu izvairīties no procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi, jo šī neizpilde vairs nerada sekas, kā rezultātā dalībvalstis varētu gūt labumu no pašu vainas.

49

Šādā gadījumā Komisija nevarētu rīkoties tai LESD 258. pantā paredzētās kompetences ietvaros, vēršoties pret attiecīgo dalībvalsti Tiesā nolūkā konstatēt šādu pienākumu neizpildi un pilnībā izpildīt savu Līgumu ievērošanas uzraudzītājas lomu, kas tai paredzēta LES 17. pantā.

50

Turklāt, atzīstot, nav pieņemama prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi pret dalībvalsti, kas pārkāpusi uz LESD 218. panta 9. punkta pamata pieņemtu lēmumu, tiktu apdraudēts gan lēmumu atbilstoši LESD 288. panta ceturtajai daļai saistošais raksturs, gan arī, vispārīgākā veidā, vērtību, kuras ir Savienības un tostarp LES 2. panta pamatā un kuru vidū ietilpst arī tiesiskums, ievērošana.

51

Proti, Vācijas Federatīvā Republika pēc dalības apspriedēs un balsošanās Padomē par lēmumu, ar ko pieņem Savienības nostāju, kāds ir Lēmums 2014/699, varētu vienpusēji atkāpties no šī lēmuma pēc tā pieņemšanas, tajā pašā laikā būdama pārliecināta, ka Komisija par šādu pienākumu neizpildi nevar vērsties Tiesā saskaņā ar LESD 258. pantu.

52

No tā izriet, ka nevar uzskatīt, ka Vācijas Federatīvās Republikas darbību OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijā sekas ir beigušās šīs sesijas beigās. Šīs darbības ir uzskatāmas par tādām, kas ir ietekmējušas Savienības starptautiskās darbības OTIF ietvaros, ārpus šīs sesijas, vienotību un saskaņotību.

53

No tā izriet, ka, ņemot vērā šo darbību īpašo kontekstu, Vācijas Federatīvā Republika nolūkā apstrīdēt šīs prasības pieņemamību nevar atsaukties uz judikatūru publiskā iepirkuma jomā, kura radīta pilnībā iekšējos Savienības kontekstos un no kuras izriet, ka prasība, kas vērsta uz Savienības publiskā iepirkuma jomas tiesiskā regulējuma pārkāpumiem, nav pieņemama, ja argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās attiecīgais paziņojums par līgumu vai attiecīgie līgumi jau vairs neradīja sekas (spriedumi, 2005. gada 27. oktobris, Komisija/Itālija, C‑525/03, EU:C:2005:648, 12.–17. punkts, un 2007. gada 11. oktobris, Komisija/Grieķija, C‑237/05, EU:C:2007:592, 33.–35. punkts).

54

Attiecībā uz Vācijas Federatīvās Republikas apgalvoto faktu, ka Savienība Lēmuma 2014/699 pieņemšanu organizēja tā, lai nevarētu iegūt aizsardzību pret šo lēmumu Tiesā, ir jānorāda, ka šāds iebildums attiecas uz šīs prasības pārbaudi pēc būtības, nevis uz tās pieņemamību.

55

Otrkārt, Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka tā ir veikusi visus pasākumus atbilstoši LESD 258. panta otrajai daļai, lai izpildītu argumentēto atzinumu tajā noteiktajā termiņā, un tādēļ Komisijas prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi nav pieņemama.

56

Šajā ziņā ir jānorāda, ka šis apgalvojums ir sajaukts ar pienākumu neizpildes pārbaudi pēc būtības, jo tā analīzes nolūkā ir jāpārbauda Vācijas Federatīvās Republikas rīcība pēc OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2005. gada 14. aprīlis, Komisija/Luksemburga, C‑519/03, EU:C:2005:234, 20. punkts). Līdz ar to šī apgalvojuma pamatotība tiks izskatīta, analizējot pienākumu neizpildi pēc būtības.

57

Vācijas Federatīvās Republikas arguments, ka vairs nav iespējams labot apgalvoto kaitējumu Savienības tēlam un uzticamībai, pieņemot, ka tas tiktu pierādīts, nav pamats šīs prasības nepieņemamībai. Kā secinājumu 62. punktā norādījis ģenerāladvokāts, nevar pieņemt, ka dalībvalsts var atsaukties uz pašas izdarītu, notikušu faktu, lai izvairītos no prasības sakarā ar valsts pienākumu neizpildi Tiesā (spriedums, 1973. gada 7. februāris, Komisija/Itālija, 39/72, EU:C:1973:13, 10. punkts).

58

Turklāt jānoraida arī Vācijas Federatīvās Republikas paustā kritika par Komisijas prasības pieteikuma neprecizitāti.

59

Šajā ziņā no prasības pieteikuma 15.–19. punkta skaidri izriet, ka Komisija šai dalībvalstij pārmet, ka tā nav izpildījusi Lēmumā 2014/699 un LES 4. panta 3. punktā paredzētos pienākumus tikai attiecībā uz OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas darba kārtības 4. un 7. punktu. Proti, savā prasības pieteikumā Komisija uz Lēmuma 2014/699 pielikumu ir atsaukusies tikai tajā ziņā, ka šis pielikums attiecas uz COTIF grozījumiem, kas norādīti šīs sesijas darba kārtības 4. un 7. punktā, un faktu kopsavilkumā, kurus Vācijas Federatīvā Republika nav apstrīdējusi, tā norādīja uz šiem diviem darba kārtības punktiem.

60

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Komisijas celtā prasība ir pieņemama.

61

Ar pirmo iebildumu Komisija pārmet Vācijas Federatīvajai Republikai, ka tā, OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijā balsojot pret Savienības minētajā lēmumā definēto nostāju attiecībā uz šīs sesijas darba kārtības 4. un 7. punktu un publiski apstrīdot Savienības tiesības balsot, ir pārkāpusi Lēmumu 2014/699.

62

Komisija uzsver, ka saskaņā ar LESD 288. panta ceturto daļu Lēmums 2014/699 uzliek saistības kopumā gan Eiropas Savienības iestādēm, gan dalībvalstīm. Komisija piebilst, ka tas, ka Vācijas Federatīvā Republika balsoja pret šo lēmumu Padomē un cēla Tiesā prasību par minētā lēmuma atcelšanu, neietekmē šī lēmuma saistošo raksturu un no tā izrietošos dalībvalstu pienākumus.

63

No Tiesas judikatūras faktiski izriet, ka dalībvalstis pašas nevar īstenot koriģējošus vai aizsargājošus pasākumus, kas paredzēti, lai labotu to, ka iestāde, kura ir pieņēmusi apstrīdēto tiesību aktu, iespējami nav ievērojusi Savienības tiesības. No tā izriet – kamēr Tiesa nav atcēlusi Lēmumu 2014/699 vai apturējusi tā izpildi, Vācijas Federatīvajai Republikai tas ir jāpilda. Pretējā gadījumā tiktu apdraudēta Savienības tiesību konsekventa un vienota piemērošana, kas ir Savienības sistēmas būtiska iezīme.

64

Turklāt Komisija uzskata, ka Vācijas Federatīvajai Republikai nebija nedz neiespējami, nedz nelietderīgi pieprasīt pagaidu pasākumus. Šī iestāde uzsver, ka ar LESD ir izveidota visaptveroša tiesiskās aizsardzības līdzekļu sistēma, kura, kā izriet no LESD 278. un 279. panta, ļauj risināt ārkārtas situācijas. Iespējamas grūtības šajā sakarā, piemēram, tādas, uz kurām atsaucas šī dalībvalsts, neļauj dalībvalstīm rīkoties vienpusēji, pārkāpjot Savienības tiesības.

65

Šajā kontekstā Komisija arī uzsver, ka Vācijas Federatīvajai Republikai bija dota iespēja laikus panākt pagaidu pasākumu noteikšanu.

66

Attiecībā uz Vācijas Federatīvās Republikas pret Lēmumu 2014/699 izvirzīto iebildi par prettiesiskumu Komisija atgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru dalībvalstis procedūrā par valsts pienākumu neizpildi, kura izriet no šī akta neizpildes, nevar atsaukties uz šī akta prettiesiskumu. Šī judikatūra ir piemērojama attiecībā uz visiem vispārpiemērojamiem aktiem neatkarīgi no tā, vai konkrētā dalībvalsts ir vai nav attiecīgā akta adresāte.

67

Ar otro iebildumu, kas saistīts ar LES 4. panta 3. punkta pārkāpumu, Komisija apgalvo, ka tas, ka Vācijas Federatīvā Republika OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijā balsoja pret Savienības nostāju, distancējās no Savienības balsojuma un centās īstenot savas balsstiesības, kad šīs tiesības bija uzticētas Eiropas Savienībai, radīja neskaidrību attiecībā uz balsojuma rezultātu un radīja kaitējumu Savienības uzticamībai un reputācijai, tās starptautiskās pārstāvības vienotībai, kā arī tās tēlam kopumā. Ar šo rīcību esot ticis pārkāpts lojālas sadarbības princips, kas ietverts LES 4. panta 3. punktā.

68

Attiecībā uz Komisijas pirmo iebildumu Vācijas Federatīvā Republika neapstrīd to, ka tā nav izpildījusi Lēmumu 2014/699, ciktāl tas attiecas uz minētajiem grozījumiem. Taču tā uzskata, ka pret viņu nevar atsaukties uz minētā lēmuma attiecīgajām normām to prettiesiskuma dēļ, kā izklāstīts lietā, kurā tika pasludināts 2017. gada 5. decembra spriedums Vācija/Padome (C‑600/14, EU:C:2017:935).

69

Šādā kontekstā šī dalībvalsts precizē, ka Tiesas judikatūra, no kuras izriet, ka uz dalībvalstīm adresētas direktīvas vai lēmuma prettiesiskumu dalībvalstis nevar atsaukties savai aizstāvībai saistībā ar prasību sakarā ar pienākumu neizpildi, kas balstīta uz šāda tiesību akta neievērošanu, nav pretrunā tam, ka tā procedūrā par valsts pienākumu neizpildi saistībā ar Lēmuma 2014/699 neizpildi saskaņā ar LESD 277. pantu var izvirzīt iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz šo, proti, vispārpiemērojamu aktu, kas tā adresātiem nav paziņots.

70

Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka tā tostarp var atsaukties uz Lēmuma 2014/699 prettiesiskumu šajā tiesvedībā sakarā ar valsts pienākumu neizpildi, it īpaši ņemot vērā to, ka tai de facto nebija iespējams panākt tiesību aizsardzību tiesā pret šo lēmumu pirms OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas.

71

Tiesas sēdē Vācijas Federatīvā Republika oficiāli atsauca argumentu saistībā ar atbilstoši LESD 277. pantam izvirzīto iebildi par prettiesiskumu. Tomēr tā norādīja, ka vēlas turpināt netieši atsaukties uz Lēmuma 2014/699 prettiesiskumu, jo tai nav iespējams panākt tiesību aizsardzību tiesā saistībā ar šo lēmumu pirms OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas.

72

Katrā ziņā Vācijas Federatīvā Republika attiecībā uz COTIF 12. panta grozījumu, kas ietverts OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas darba kārtības 4. punktā, uzsver, ka tā neesot pārkāpusi Lēmumu 2014/699, jo tajā ir definēta tikai “ieteicamā saskaņotā nostāja” un tajā attiecībā uz šo 4. punktu ir paredzēts, ka dalībvalstis izmanto savas balsstiesības. Šī dalībvalsts atgādina, ka ieteikums saskaņā ar LESD 288. panta piekto daļu neuzliek saistības. Attiecībā uz D papildinājuma (CUV) 2. un 9. panta grozījumiem, kas ietverti OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas darba kārtības 7. punktā, minētā dalībvalsts apgalvo, ka, lai gan Lēmums 2014/699 bija paredzēts, lai īstenotu Eiropas Savienības balsstiesības, Eiropas Savienība aprobežojās ar ieteikumu formulēšanu attiecībā uz nostājām, neuzliekot nekādas saistības.

73

Turklāt Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka tā nopietno trūkumu dēļ Lēmums 2014/699 ir neesošs tiesību akts, un tas Tiesai būtu jāizskata ex officio.

74

Attiecībā uz otro Komisijas iebildumu, kas saistīts ar LES 4. panta 3. punkta pārkāpumu, Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka šī iestāde nav pierādījusi nedz to, ka ir radīts reāls kaitējums Savienības uzticamībai un reputācijai, nedz arī to, ka tās rīcība ir šāda kaitējuma iemesls. Tieši pretēji, Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka tieši Savienības pievienošanās OTIF radīja jaunas problēmas OTIF un neskaidrības balsošanas laikā minētajā struktūrā izraisīja steiga, kādā Savienības iestādes gatavojās OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijai.

75

Runājot par pirmo iebildumu, kas saistīts ar Lēmuma 2014/699 neievērošanu, no OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas protokola, kas pievienots Komisijas prasības pieteikumam, 31.–36. lappuses izriet, ka Vācijas Federatīvā Republika saistībā ar šīs sesijas darba kārtības 4. un 7. punktu ir paudusi no šajā lēmumā formulētās Savienības nostājas atšķirīgu nostāju un ir balsojusi pret Savienības nostāju. Turklāt no minētās sesijas protokola 33.–36. lappuses ir secināms, ka šī dalībvalsts saistībā ar šīs darba kārtības 7. punktu ir norādījusi, ka tā nepiekrīt, ka Savienība izmanto balsstiesības, kā paredzēts minētajā lēmumā.

76

Vācijas Federatīvā Republika šos faktus neapstrīd. Tomēr tā norāda, ka, pirmkārt, tā kā Lēmumā 2014/699 attiecībā uz OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas darba kārtības 4. un 7. punktu ir definētas “ieteicamā[s] saskaņotā[s] nostāja[s]” un attiecībā uz šīs darba kārtības 4. punktu dalībvalstīm tiek piešķirtas balsstiesības, tā šo lēmumu nav pārkāpusi.

77

Šo argumentu nevar atbalstīt.

78

Lai gan pirms Lēmuma 2014/699 pielikuma 3. punktā definētajām nostājām ir ietverta frāze “ieteicamā saskaņotā nostāja”, šis lēmums tomēr ir pieņemts saskaņā ar LESD 218. panta 9. punktu, kurā ir paredzēta “lēmuma” pieņemšana par Savienības vārdā apstiprināmas nostājas kādā ar nolīgumu izveidotā struktūrā. Turklāt saskaņā ar LESD 288. panta ceturto daļu “lēmumi uzliek saistības kopumā”.

79

Turklāt no Lēmuma 2014/699 satura pārbaudes izriet, ka tajā saskaņā ar tā 1. panta 1. punktu ir noteikta “nostāja, kas Savienības vārdā ir jāieņem saskaņā ar [COTIF] izveidotās Revīzijas komitejas 25. sesijā”, pavēles formā, kā to apliecina frāžu “atbalstīt grozījumus”, “Savienība nav gatava [..] atbalstīt [..] un ierosina”, vai “Savienība ieņem” lietojums, lai definētu Lēmuma 2014/699 pielikuma 3. punktā ietverto nostāju saistībā ar šīs sesijas darba kārtības 4. un 7. punktu.

80

Šajā lēmumā ietvertās Savienības nostājas saistošo raksturu apliecina tā 1. panta 2. punkts, kas Savienības pārstāvjiem OTIF Revīzijas komitejā ļauj vienoties tikai par “nelieliem grozījumiem” šā lēmuma pielikumā minētajos dokumentos. Turklāt jāpiebilst, ka Lēmums 2014/699 tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša L sērijā kā saistošs akts.

81

No šī lēmuma tiesiskuma pārbaudes Tiesā 2017. gada 5. decembra spriedumā Vācija/Padome (C‑600/14, EU:C:2017:935) saistībā ar Vācijas Federatīvās Republikas izvirzītajiem pamatiem prasībai, kas bija šī sprieduma pamatā, gan izriet, ka minētais lēmums ir apstrīdams tiesību akts, jo tas ir paredzēts saistošu tiesisku seku radīšanai.

82

No tā izriet, ka Lēmums 2014/699 ir akts, kas rada saistošas tiesiskas sekas, jo ar to tiek izveidota Savienības nostāja OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijā, pirmkārt, attiecībā uz Komisiju un, otrkārt, attiecībā uz dalībvalstīm, jo tām tiek noteikts pienākums aizstāvēt šo nostāju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 1. oktobris, Komisija/Padome, C‑370/07, EU:C:2009:590, 44. punkts).

83

Tādēļ Vācijas Federatīvā Republika, rīkojoties, kā aprakstīts šī sprieduma 75. punktā, pārkāpa šajā lēmumā ietverto Savienības nostāju, kā arī neievēroja šajā lēmumā definēto balsošanas kārtību attiecībā uz minētās sesijas darba kārtības 7. punktu.

84

Otrkārt, atbalstāms nav arī arguments par Lēmuma 2014/699 prettiesiskumu, jo Vācijas Federatīvā Republika neesot varējusi gūt tiesību aizsardzību tiesā pret šo lēmumu pirms OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas sākuma.

85

Kā secinājumu 84. punktā norādījis ģenerāladvokāts, tiesiskumā balstītā Savienībā uz iestāžu aktiem ir attiecināma likumības prezumpcija. Pēc tam, kad Lēmums 2014/699 tika pieņemts, Vācijas Federatīvajai Republikai bija pienākums to ievērot un pildīt (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 20. septembris, Komisija/Spānija, C‑177/06, EU:C:2007:538, 36. un 38. punkts).

86

Tas, ka Vācijas Federatīvā Republika pēc tam apstrīdēja Lēmumu 2014/699 arī Tiesā saskaņā ar LESD 263. pantu, apgalvojot it īpaši efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa pārkāpumu, negroza šī lēmuma saistošo raksturu.

87

Proti, darbības, par kurām ir strīds, notika, vēl pirms Vācijas Federatīvā Republika bija cēlusi prasību atcelt tiesību aktu par Lēmumu 2014/699. Šī dalībvalsts turklāt arī nelūdza nedz apturēt šī lēmuma izpildi, nedz Tiesai noteikt pagaidu pasākumus atbilstoši LESD 278. un 279. pantam, un tā rezultātā prasībai atcelt tiesību aktu atbilstoši LESD 278. pantam nebija apturošas iedarbības.

88

Taču no Tiesas judikatūras izriet, ka dalībvalsts pēc savas iniciatīvas nevar vienpusēji veikt koriģējošus vai aizsardzības pasākumus nolūkā labot jebkādu iespējamu Savienības tiesību normu pārkāpumu, ko izdarījusi kāda iestāde (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 12. februāris, Komisija/Grieķija, C‑45/07, EU:C:2009:81, 26. punkts).

89

Katrā ziņā Tiesa jau ir atzinusi, ka ar LESD iedibināto tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā ir nošķiramas LESD 258. un 259. pantā minētās prasības, kuru mērķis ir panākt, ka tiek atzīts, ka dalībvalsts nav izpildījusi tai uzliktos pienākumus, un LESD 263. un 265. pantā minētās prasības, kuru mērķis ir nodrošināt, ka tiek kontrolēts Savienības iestāžu tiesību aktu un atturēšanās no rīcības tiesiskums. Šie tiesību aizsardzības līdzekļi ir paredzēti dažādiem mērķiem, un tie ir pakļauti atšķirīgiem īpašiem noteikumiem. Tādējādi dalībvalsts nevar lietderīgi atsaukties uz tai adresētā lēmuma vai direktīvas prettiesiskumu kā tādu pamatu aizstāvībai pret prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi, kas pamatots ar šī lēmuma vai direktīvas prasību neizpildi, ja nav Līguma noteikuma, kurā skaidri ir paredzēta atļauja to darīt. Citādi varētu būt tikai gadījumā, ja aplūkojamajā tiesību aktā būtu vērojamas rupjas un acīmredzamas kļūdas un tādējādi tas varētu tikt atzīts par neesošu (spriedumi, 2012. gada 18. oktobris, Komisija/Čehijas Republika, C‑37/11, EU:C:2012:640, 46. punkts, un 2016. gada 11. oktobris, Komisija/Itālija, C‑601/14, EU:C:2016:759, 33. punkts).

90

Pretēji tam, ko apgalvo Vācijas Federatīvā Republika, šī pati judikatūra mutatis mutandis ir piemērojama šajā lietā attiecībā uz Lēmumu 2014/699, lai gan šī dalībvalsts formāli nav tā adresāte. Proti, Vācijas Federatīvajai Republikai kā Padomes, kas ir šī lēmuma autore, loceklei noteikti vajadzēja par to zināt, un tai vajadzēja būt pilnībā spējīgai celt prasību par minētā lēmuma atcelšanu, ievērojot LESD 263. panta sestajā daļā noteikto divu mēnešu termiņu, kā tā darīja lietā, kurā tika pasludināts 2017. gada 5. decembra spriedums Vācija/Padome (C‑600/14, EU:C:2017:935).

91

Attiecībā uz Vācijas Federatīvās Republikas argumentu, ka Lēmums 2014/699 ir neesošs akts, jo tam ir tikai ieteikuma raksturs bez saistošām sekām attiecībā uz OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas darba kārtības 4. un 7. punktu, ir svarīgi norādīt, ka ar 2017. gada 5. decembra spriedumu Vācija/Padome (C‑600/14, EU:C:2017:935) Tiesa noraidīja šīs dalībvalsts celto daļējas atcelšanas prasību, nekonstatējot, ko tā varēja darīt pēc savas ierosmes, šī lēmuma neesamību. Šādos apstākļos minētais lēmums nav kvalificējams par neesošu aktu šī sprieduma 89. punktā minētās judikatūras izpratnē. Katrā ziņā ir jāpiebilst, ka minētais arguments ir jānoraida, jo tā pamatā šī sprieduma 78.–82. punktā norādīto iemeslu dēļ ir Lēmuma 2014/699 kļūdaina izpratne.

92

Attiecībā uz otro iebildumu par LES 4. panta 3. punkta pārkāpumu ir jāatgādina, ka no šīs normas par lojālas sadarbības principu izriet, ka Savienība un dalībvalstis ar patiesu savstarpējo cieņu palīdz cita citai veikt uzdevumus, ko nosaka Līgumos (spriedums, 2017. gada 5. decembris, Vācija/Padome, C‑600/14, EU:C:2017:935, 105. punkts).

93

No pastāvīgās judikatūras, it īpaši saistībā ar nolīgumu vai konvenciju, kas daļēji ietilpst Savienības kompetencē un daļēji – dalībvalstu kompetencē, izriet, ka ir jānodrošina cieša sadarbība starp šīm dalībvalstīm un Savienības iestādēm gan sarunu procesā un līguma noslēgšanā, gan uzņemto saistību izpildē. Minētais pienākums sadarboties izriet no prasības par vienotību Eiropas Savienības starptautiskajā pārstāvībā (spriedums, 2010. gada 20. aprīlis, Komisija/Zviedrija, C‑246/07, EU:C:2010:203, 73. punkts un tajā minētā judikatūra).

94

Tādēļ tas, ka dalībvalstis ievēro Padomes atbilstoši LESD 218. panta 9. punktam pieņemtu lēmumu, ir īpaša Savienības pārstāvības vienotības prasības izpausme, kas izriet no lojālas sadarbības principa.

95

Taču jākonstatē, ka Vācijas Federatīvā Republika ar savu rīcību OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijā, kā to apliecina šīs sesijas protokols, ir radījusi pamatu bažām par Savienības spēju paust nostāju un pārstāvēt dalībvalstis starptautiskā arēnā, neraugoties uz to, ka tika pieņemts Lēmums 2014/699. Konkrētāk, apstāklis, ka Vācijas Federatīvā Republika šajā sesijā atkāpās no šajā lēmumā noteiktās Savienības nostājas, rada risku vājināt Savienības kā līgumpartneres pozīciju OTIF saistībā ar minētajā sesijā izskatītajiem jautājumiem un ar tiem saistītajām tēmām.

96

Šo secinājumu neatspēko Vācijas Federatīvās Republikas arguments, ka ar 2015. gada 17. septembra paziņojumu tā ir kliedējusi jebkādas šaubas par savu rīcību nākotnē, lai izslēgtu risku, ko rada tai pārmestā rīcība. Šajā ziņā ir jānorāda, kā prasības pieteikumā to darījusi Komisija, ka Vācijas Federatīvā Republika 2016. gada 1. februāra atbildē uz argumentēto atzinumu nebija kliedējusi šīs iestādes bažas par atkārtošanās iespēju, bet gan, tieši pretēji, tā bija uzstājusi, ka tās rīcība bija likumīga, jo Lēmums 2014/699, kā uzskata šī dalībvalsts, ir prettiesisks un tam nav nekādu saistošu seku. Vācijas Federatīvā Republika turklāt šajā ziņā bija balstījusies nevis uz 2015. gada 17. septembra paziņojumu, bet gan uz agrāku paziņojumu, kas bija pausts, pieņemot Lēmumu 2014/699, no kura izrietēja, ka šī dalībvalsts OTIF Revīzijas komitejā paudīs nostāju, kura atšķiras no šajā lēmumā nostiprinātās.

97

Turklāt Vācijas Federatīvā Republika Tiesā arī nav apgalvojusi, ka tā OTIF kompetentās struktūrvienības būtu informējusi par 2015. gada 17. septembra paziņojuma saturu, nedz arī, ka tā šajā organizācijā būtu paskaidrojusi savu turpmāko rīcību tās ietvaros.

98

No minētā izriet, ka ar savu rīcību minētā dalībvalsts ir kaitējusi Savienības starptautiskās darbības efektivitātei, kā arī tās uzticamībai un reputācijai starptautiskajā līmenī.

99

Vācijas Federatīvā Republika savu rīcību nevar attaisnot nedz ar iespējamu Savienības iestāžu pieļautu lojālas sadarbības pienākuma neizpildi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 12. februāris, Komisija/Grieķija, C‑45/07, EU:C:2009:81, 26. punkts), nedz ar grūtībām saistībā ar Savienības pievienošanos OTIF.

100

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir jākonstatē, ka, OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijā balsojot pret nostāju, kura definēta Lēmumā 2014/699, un atklāti paziņojot savus iebildumus attiecībā uz šo nostāju un tajā paredzētajiem noteikumiem par balsstiesību izmantošanu, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar minēto lēmumu un LES 4. panta 3. punktu.

101

Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā pēdējai minētajai šis spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Atbilstoši šī paša Reglamenta 140. panta 1. punktam, saskaņā ar kuru iestādes, kas iestājušās tiesvedībā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas, ir jānolemj, ka Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: