–

Club de Variedades Vegetales Protegidas vārdā – P. Tent Alonso, abogado, kā arī V. Gigante Pérez, G. Navarro Pérez un I. Pérez‑Cabrero Ferrández, abogadas,

–

A. J. Martínez Sanchís vārdā – C. Kraus Frutos, abogada, un M. L. Maestre Gómez, procuradora,

–

Grieķijas valdības vārdā – G. Kanellopoulos, kā arī E. Leftheriotou un A. Vasilopoulou, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – B. Eggers, I. Galindo Martín, G. Koleva un F. Castilla Contreras, kā arī F. Castillo de la Torre, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Padomes Regulas (EK) Nr. 2100/94 (1994. gada 27. jūlijs) par Kopienas augu šķirņu aizsardzību (OV 1994, L 227, 1. lpp.; un labojums – OV 2001, L 111, 31. lpp.) 13. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Club de Variedades Vegetales Protegidas [Aizsargāto augu šķirņu klubs] (turpmāk tekstā – “CVVP”), kas pārstāv mandarīnu šķirnes “Nadorcott”, kurai ir piešķirta Kopienas augu šķirņu aizsardzība, īpašnieka intereses, un Adolfo Juan Martínez Sanchís par to, ka pēdējais minētais izmanto šīs šķirnes stādus.

3

1961. gada 2. decembra Starptautiskā konvencija par jaunu augu šķirņu aizsardzību, redakcijā, kas pārskatīta 1991. gada 19. martā (turpmāk tekstā – “UPOV konvencija”), Eiropas Kopienu vārdā tika apstiprināta ar Padomes 2005. gada 30. maija lēmumu (OV 2005, L 192, 63. lpp.).

4

Saskaņā ar šīs konvencijas 14. pantu:

“1.   [Darbības attiecībā uz [atjaunošanas vai] pavairošanas materiālu] a) Ievērojot 15. un 16. pantu, selekcionāra atļauja nepieciešama šādām darbībām attiecībā uz aizsargātās šķirnes [atjaunošanas vai] pavairošanas materiālu:

2.   [Darbības attiecībā uz iegūto materiālu] Ievērojot 15. un 16. pantu, 1. punkta a) apakšpunkta i) līdz vii) ievilkumā minētajām darbībām attiecībā uz iegūto materiālu, ieskaitot veselus augus un augu daļas, kas iegūtas, bez atļaujas izmantojot aizsargātās šķirnes [atjaunošanas vai] pavairošanas materiālu, obligāti vajadzīga selekcionāra atļauja, ja vien selekcionāram nav bijusi pietiekama iespēja izmantot savas tiesības saistībā ar minēto pavairošanas materiālu.

[..]”

5

Saskaņā ar Regulas Nr. 2100/94 četrpadsmito, septiņpadsmito, astoņpadsmito, divdesmito un divdesmit devīto apsvērumu:

“tā kā Kopienas augu šķirņu aizsardzības piemērošanas sekām visā Kopienā jābūt vienādām, precīzi jānodala tirdzniecības darījumi, kas var notikt ar īpašnieka atļauju; tā kā aizsardzības apgabals jāpaplašina tā, lai salīdzinājumā ar lielāko daļu valstu sistēmu attiecībā uz noteiktu šķirņu materiālu ņemtu vērā bez aizsardzības notiekošo tirdzniecību ar valstīm, kuras nav Kopienā; tā kā tomēr, ieviešot tiesību izsmelšanas principu, ir jānodrošina, lai aizsardzība nebūtu pārmērīga;

[..]

tā kā Kopienas augu šķirņu aizsardzības izmantošanai jābūt pakļautai ierobežojumiem, kas izklāstīti sabiedrības interesēs pieņemtajos noteikumos;

tā kā tas ietver lauksaimniecības produkcijas aizsardzību; tā kā šajā nolūkā lauksaimniekiem ir vajadzīga atļauja, lai izmantotu ievāktos produktus pavairošanai saskaņā ar zināmiem nosacījumiem;

[..]

tā kā sabiedrības interesēs būtu jāparedz arī obligāta licencēšana atbilstīgi zināmiem nosacījumiem, kas var ietvert vajadzību apgādāt tirgu ar materiālu, kam ir īpašas iezīmes, vai saglabāt stimulu uzlabotu šķirņu selekcijas turpināšanai;

[..]

tā kā šajā regulā ir ņemtas vērā tādas starptautiskas konvencijas kā [UPOV konvencija] [..].”

6

Šīs regulas 5. panta “Kopienas augu šķirņu aizsardzības objekts” 3. punktā ir paredzēts:

“Augu grupa sastāv no veseliem augiem vai to daļām tiktāl, cik šādas daļas spēj radīt veselus augus, šeit turpmāk abi saukti “šķirnes komponenti”.”

7

Minētās regulas 13. pantā “Kopienas augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieka tiesības un aizliegtās darbības” ir noteikts:

“1.   Kopienas augu šķirņu aizsardzības nolūks ir panākt, ka Kopienas augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieks vai īpašnieki, kas šeit turpmāk saukti par “īpašnieku”, ir tiesīgi veikt darbības, kas izklāstītas 2. punktā.

2.   Neierobežojot 15. un 16. pantu, attiecībā uz šķirnes komponentiem vai no aizsargājamās šķirnes ievākto materiālu, šeit turpmāk abi saukti “materiāls”, vajadzīga īpašnieka atļauja šādām darbībām:

Īpašnieks var dot atļauju, ievērojot nosacījumus un ierobežojumus.

3.   2. punktu piemēro novāktajam materiālam tikai tad, ja tas iegūts, neatļauti lietojot aizsargājamas šķirnes komponentus, un ja īpašniekam nav bijis piemērotas iespējas izmantot savas tiesības attiecībā uz minētās šķirnes komponentiem.

[..]”

8

Šīs pašas regulas 16. pantā “Kopienas augu šķirņu aizsardzības tiesību izsmelšana” ir noteikts:

“Kopienas augu šķirņu aizsardzība neattiecas uz darbībām, kas saistītas ar jebkuru aizsargātās šķirnes vai šķirnes, uz ko attiecas 13. panta 5. punkta noteikumi, materiālu, ko īpašnieks ir nodevis vai ko ar viņa piekrišanu nodod citiem jebkurā Kopienas daļā, vai uz jebkuru materiālu, kas atvasināts no minētā materiāla, ja vien šādas darbības:

9

Saskaņā ar Regulas Nr. 2100/94 94. pantu “Pārkāpums”:

“1.   Lai kurš:

īpašnieks viņu var iesūdzēt tiesā, lai viņš novērstu šādu pārkāpumu vai samaksātu saprātīgu kompensāciju, vai veiktu kā vienu, tā otru.

2.   Lai kurš tā rīkotos apzināti vai nolaidības dēļ, viņš turklāt atlīdzina īpašniekam jebkādus papildu zaudējumus, kas radušies no attiecīgās darbības. Nenozīmīgas nolaidības gadījumā šīs prasības var samazināt atbilstīgi šādas nenozīmīgas nolaidības pakāpei, tomēr ne tādā mērā, lai tās būtu mazākas nekā labums, ko tādējādi ieguvusi persona, kura izdarījusi attiecīgo pārkāpumu.”

10

Šīs regulas 95. pants ir formulēts šādi:

“Īpašnieks var pieprasīt saprātīgu kompensāciju no jebkuras personas, kas laikā starp pieteikuma Kopienas augu šķirņu aizsardzības piešķiršanai publicēšanu un šīs aizsardzības piešķiršanu veikusi darbību, kuras veikšana viņam turpmāk būtu aizliegta.”

11

Pēc pieteikuma, ko 1995. gada 22. augustāNadorcott Protection SARL iesniedza Kopienas Augu šķirņu birojā (CPVO), pēdējais minētais 2004. gada 4. oktobrī tam piešķīra Kopienas augu šķirņu aizsardzību attiecībā uz mandarīnu šķirni “Nadorcott”. Par šo lēmumu tika celta prasība ar apturošu iedarbību, kas 2005. gada 8. novembrī tika noraidīta ar lēmumu, kurš publicēts CPVO2006. gada 15. februāraCPVO Oficiālajā Vēstnesī.

12

Laikposmā no 1995. gada 22. augusta līdz 2006. gada 15. februārim A. J. Martínez Sanchís no stādaudzētavas, kas ir pieejama sabiedrībai, iegādājās Nadorcott šķirnes stādus, no kuriem daži tika iestādīti 2005. gada pavasarī un citi – 2006. gada pavasarī. Pēc 2006. gada 15. februāra viņš zināmu skaitu šīs augu šķirnes stādu aizstāja ar jauniem stādiem, kas, kā tas izriet no iesniedzējtiesas lēmuma, bija nopirkti no šīs pašas stādaudzētavas.

13

CVVP, kam bija uzticēts celt prasības par preču zīmes pārkāpumiem saistībā ar šķirni Nadorcott, pret A. J. Martínez Sanchís vērsās tiesā, jo viņš esot pārkāpis Kopienas augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieka tiesības attiecībā uz šo augu šķirni. Tādējādi CVVP cēla, pirmkārt, prasību par “pagaidu aizsardzību” saistībā ar darbībām, ko A. J. Martínez Sanchís veicis pirms šīs aizsardzības piešķiršanas, proti, pirms 2006. gada 15. februāra, un, otrkārt, prasību par preču zīmes pārkāpumu saistībā ar darbībām, kuras ir veiktas pēc šī datuma. CVVP turklāt lūdza izbeigt visas šīs darbības, tostarp darbību, kas ir saistīta ar augļu, kuri ir iegūti no minētās augu šķirnes augļu kokiem, tirdzniecību, kā arī atlīdzināt kaitējumu, kas esot nodarīts, ņemot vērā A. J. Martínez Sanchís veiktās darbības gan pagaidu aizsardzības laikposmā, gan pēc tā.

14

Uzskatot, ka CVVP prasībai par preču zīmes pārkāpumu saskaņā ar Regulas Nr. 2100/94 96. pantu ir iestājies noilguma termiņš, pirmās instances tiesa tā prasību noraidīja.

15

Audiencia Provincial (Provinces tiesa, Spānija), kas izskatīja apelācijas sūdzību par šo lēmumu, nosprieda, ka prasībai noilguma termiņš nav iestājies, taču to noraidīja kā nepamatotu. Minētā tiesa konstatēja, pirmkārt, ka A. J. Martínez Sanchís Nadorcott šķirnes stādus no stādaudzētavas, kas ir pieejama sabiedrībai, ir iegādājies labticīgi un, otrkārt, ka šī iegāde notika datumā, kurš bija pirms tā, kad tika piešķirta Kopienas augu šķirņu aizsardzība attiecībā uz šo šķirni, proti, 2006. gada 15. februārī. Šādos apstākļos minētā tiesa nolēma, ka CVVP apgalvojumi ir nepamatoti.

16

CVVP par minēto spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija).

17

Šī tiesa vēlas uzzināt, vai aizsargātas šķirnes komponentu audzēšana un šo komponentu augļu ražas ievākšana ir jāuzskata par darbību, kas ir saistīta ar “šķirnes komponentiem”, kuriem saskaņā ar Regulas Nr. 2100/94 13. panta 2. punkta a) apakšpunktu ir vajadzīga ar augu šķirni saistīta iepriekšēja Kopienas augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieka atļauja, pretējā gadījumā tā veido preču zīmes pārkāpumu, vai drīzāk par darbību, kas ir saistīta ar “ievākto materiālu” un kas, kā uzskata šī pati tiesa, šai prasībai par iepriekšēju atļauju ir pakļauta tikai šīs regulas 13. panta 3. punktā paredzētajos apstākļos.

18

Gadījumā, ja Regulas Nr. 2100/94 13. panta 3. punkts būtu piemērojams tajā izskatāmajai lietai, iesniedzējtiesa vēl arī jautā, vai nosacījums, kas attiecas uz “neatļautu aizsargājamas šķirnes komponentu lietošanu” šīs tiesību normas izpratnē, var būt izpildīts, ja attiecīgā šķirne, kuras stādi ir iegādāti laikposmā no aizsardzības pieteikuma publicēšanas līdz faktiskai šīs aizsardzības piešķiršanai, saņem tikai “pagaidu aizsardzību” saskaņā ar šīs regulas 95. pantu.

19

Šādos apstākļos Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

20

Vispirms ir jānorāda, ka, lai gan CVVP iesniedzējtiesā norāda, ka A. J. Martínez Sanchís esot iestādījis, potējis vai komerciāli izmantojis pamatlietā aplūkoto augu šķirni, šī tiesa savā ar pamatlietu saistīto faktu izklāstā min tikai, ka viņš bija iestādījis stādus, ko bija iegādājies kādā stādaudzētavā. Tādējādi šķiet, ka viņš pats neveica aizsargātās šķirnes komponentu pavairošanu, bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai. Turklāt ir jānorāda, kā tas saskaņoti izriet no Tiesā iesniegtajiem rakstveida apsvērumiem, ka pamatlietā aplūkotos no Nadorcott šķirnes mandarīnkokiem ievāktos augļus nevar izmantot kā šīs augu šķirnes pavairojamo materiālu.

21

Šādos apstākļos ir jāsaprot, ka ar pirmo un otro jautājumu, kas ir jāaplūko kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 2100/94 13. panta 2. punkta a) apakšpunkts un 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka aizsargātas šķirnes audzēšanai un tās augļu ievākšanai, ko nevar izmantot kā pavairošanas materiālu, ir vajadzīga minētās augu šķirnes īpašnieka atļauja, ja vien ir izpildīti minētā panta 3. punktā paredzētie nosacījumi.

22

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 2100/94 13. panta 2. punkta a) apakšpunktu attiecībā uz “šķirnes komponentiem” vai no aizsargājamās šķirnes “ievākto materiālu”“ražošanai un atjaunošanai (pavairošanai)” ir vajadzīga augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieka atļauja.

23

Lai gan minētajā tiesību normā atsauce ir gan uz šķirnes komponentiem, gan uz aizsargātās šķirnes ievākto materiālu, kas kopā tajā tiek saukti par “materiālu”, šīm abām kategorijām paredzētā aizsardzība tomēr atšķiras. Šīs regulas 13. panta 3. punktā ir precizēts, ka saistībā ar šī panta 2. punktā paredzētajām darbībām ar ievākto materiālu šāda atļauja ir vajadzīga tikai tad, ja tas ir iegūts, neatļauti izmantojot aizsargātās šķirnes komponentus, un ar nosacījumu, ka šīs šķirnes īpašnieks nav saprātīgi varējis īstenot savas tiesības saistībā ar aizsargātās šķirnes komponentiem. Tādējādi atļauja, kas saskaņā ar minētās regulas 13. panta 2. punkta a) apakšpunktu ir jāiegūst no Kopienas augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieka, saistībā ar darbībām ar ievākto materiālu ir vajadzīga tikai tad, ja ir izpildīti šī panta 3. punktā paredzētie nosacījumi.

24

Tādējādi ir jāuzskata, ka Regulā Nr. 2100/94 ir paredzēta “pirmās pakāpes” aizsardzība, kas attiecas uz šķirnes komponentu ražošanu vai atjaunošanu saskaņā ar šīs regulas 13. panta 2. punkta a) apakšpunktu. Savukārt uz ievākto materiālu attiecas “otrās pakāpes” aizsardzība, kas, lai gan arī ir minēta šajā tiesību normā, ir daudz ierobežotāka ar papildu nosacījumiem, kuri ir paredzēti šī paša panta 3. punktā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 20. oktobris, Greenstar‑Kanzi Europe, C‑140/10, EU:C:2011:677, 26. punkts).

25

Tādējādi, lai noskaidrotu, vai un ar kādiem nosacījumiem Regulas Nr. 2100/94 13. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir piemērojams aizsargātas augu šķirnes audzēšanai un tādu šīs šķirnes augļu ievākšanai, ko nevar izmantot kā pavairošanas materiālu, ir jāpārbauda, vai šī darbība var izraisīt aizsargātas šķirnes komponentu vai ievāktā materiāla ražošanu vai atjaunošanu.

26

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, ņemot vērā šajā tiesību normā izmantoto jēdzienu “ražošana” un “atjaunošana” parasto nozīmi, tā ir piemērojama darbībām, ar kurām tiek radīti jauni šķirnes komponenti vai ievāktais materiāls.

27

Turklāt ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 2100/94 5. panta 3. punktā jēdziens “šķirnes komponenti” ir definēts kā tāds, kas attiecas uz veseliem augiem vai to daļām, ja vien šādas daļas spēj radīt veselus augus.

28

Šajā gadījumā no pamatlietā aplūkotās šķirnes kokiem ievākti augļi, kā tas izriet no šī sprieduma 20. punkta, nevar tikt izmantoti kā šīs šķirnes augu pavairošanas materiāls.

29

Tādējādi šādas aizsargātas šķirnes audzēšana un šīs šķirnes augu augļu novākšana nevar tikt kvalificēta kā šķirnes komponentu “ražošanas vai atjaunošanas (pavairošanas) darbība” Regulas Nr. 2100/94 13. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē, bet ir jāuzskata par ievāktā materiāla ražošanu, kam Kopienas augu šķirnes aizsardzības tiesību īpašnieka atļauja saskaņā ar šo tiesību normu, kas aplūkota kopā ar šīs regulas 13. panta 3. punktu, ir vajadzīga tikai tad, ja šis ievāktais materiāls ir iegūts, neatļauti izmantojot aizsargātās šķirnes komponentus, izņemot, ja šis īpašnieks ir varējis saprātīgi īstenot savas tiesības saistībā ar minētajiem šķirnes komponentiem.

30

Nozīmi, kāda ir pavairošanas spējai nolūkā šīs regulas 13. panta 2. punkta a) apakšpunktu piemērot ražošanas vai atjaunošanas darbībām, izņemot gadījumus, kuros ir izpildīti šī panta 3. punkta nosacījumi saistībā ar ievākto materiālu, apstiprina konteksts, kādā iekļaujas šis 13. pants.

31

It īpaši no Regulas Nr. 2100/94 16. panta noteikumiem, kas attiecas uz Kopienas augu šķirņu aizsardzības tiesību izsmelšanu, izriet, ka šī aizsardzība attiecas uz darbībām, kuras ir saistītas ar aizsargātas šķirnes materiālu, ko īpašnieks ir nodevis vai ko ar viņa piekrišanu nodod citiem, tikai tad, ja šīs darbības ir saistītas ar attiecīgās šķirnes turpmāku pavairošanu, kurai īpašnieks nav piekritis.

32

Runājot par Regulas Nr. 2100/94 mērķiem, no šīs regulas piektā, četrpadsmitā un divdesmitā apsvēruma izriet, ka, lai gan Savienības ieviestā režīma mērķis ir piešķirt aizsardzību selekcionāriem, kas attīsta jaunas šķirnes, lai sabiedrības interesēs veicinātu jaunu šķirņu selekciju un attīstīšanu, šī aizsardzība nedrīkst pārsniegt to, kāda ir nepieciešama, lai veicinātu šo darbību, pretējā gadījumā tiktu apdraudēta to sabiedrības interešu aizsardzība, kuras veido lauksaimniecības produkcijas aizsardzība un tirgus apgāde ar materiālu, kam ir īpašas iezīmes, vai tiktu apdraudēts pats mērķis turpināt veicināt uzlaboto šķirņu pastāvīgu selekciju. It īpaši saskaņā ar minētās regulas septiņpadsmito un astoņpadsmito apsvērumu, kas ir aplūkoti kopā, lauksaimniecības produkcija veido sabiedrības intereses, kuras pamato ierobežojumu noteikšanu to tiesību īstenošanai, kuras ir piešķirtas ar Kopienas augu šķirņu aizsardzību. Lai sasniegtu šo mērķi, Regulas Nr. 2100/94 13. panta 3. punktā ir noteikts, ka aizsardzība, kas ar šī panta 2. punktu ir piešķirta Kopienas augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašniekam, “ievāktajam materiālam” ir piemērojama tikai ar zināmiem nosacījumiem.

33

Savukārt interpretācija, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 2100/94 13. panta 2. punkts neatkarīgi no šī panta 3. punktā paredzētajiem nosacījumiem attiecas arī uz darbību, ko veido aizsargātas šķirnes augļu novākšana, pat ja šos augļus nevar izmantot šīs šķirnes pavairošanai, neesot saderīga ar minēto mērķi, jo tās rezultātā jebkādu lietderību zaudē šī panta 3. punkts, un tādējādi tiek apšaubīta ar šīs regulas 13. panta 2. un 3. punktu izveidotā vairākposmu aizsardzības sistēma.

34

Turklāt ar lauksaimniecības produkcijas aizsardzību saistītās sabiedrības intereses, kas ir paredzētas Regulas Nr. 2100/94 septiņpadsmitajā un astoņpadsmitajā apsvērumā, iespējams, būtu apdraudētas, ja tiesības, kuras Kopienu augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašniekam ir saskaņā ar Regulas Nr. 2100/94 13. panta 2. punkta a) apakšpunktu, neatkarīgi no šī panta 3. punktā paredzētajiem nosacījumiem attiektos uz aizsargātas šķirnes novāktajiem augļiem, ko nevar izmantot pavairošanai.

35

Interpretāciju, saskaņā ar kuru “pirmās pakāpes” aizsardzība saskaņā ar šīs regulas 13. panta 2. punkta a) apakšpunktu, izņemot gadījumus, kuros ir izpildīti šī panta 3. punktā paredzētie nosacījumi saistībā ar ievākto materiālu, attiecas tikai uz šķirnes komponentiem kā uz pavairošanas materiālu, apstiprina UPOV konvencijas 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts, kas ir jāņem vērā minētās regulas interpretācijai saskaņā ar tās 29. apsvērumu.

36

Saskaņā ar šīs konvencijas 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu selekcionāra atļauja ir vajadzīga attiecībā uz “ražošanas” vai “atjaunošanas” darbībām, kas tiek veiktas saistībā ar “aizsargātas šķirnes ražošanas vai pavairošanas materiālu”.

37

Turklāt, kā to ir norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 32.–35. punktā, no UPOV konvencijas 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta sagatavošanas darbiem izriet, ka atjaunošanas materiāla izmantošana nolūkā saražot ražu skaidri ir izslēgta no šīs tiesību normas piemērošanas jomas, kurā ir noteikti pirmās pakāpes aizsardzības, kas atbilst Regulas Nr. 2100/94 13. panta 2. punktā paredzētajai, piemērošanas nosacījumi.

38

Tādējādi saskaņā ar UPOV konvencijas 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu selekcionārs var aizliegt nevis šķirnes komponentu izmantošanu vienkāršai lauksaimniecības ražas novākšanai, bet tikai darbības, kas izraisa aizsargātās šķirnes atjaunošanu vai pavairošanu.

39

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 2100/94 13. panta 2. punkta a) apakšpunkts un 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka aizsargātas šķirnes audzēšanai un tās augļu, ko nevar izmantot kā pavairošanas materiālu, ievākšanai ir vajadzīga Kopienas augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieka atļauja, kas attiecas uz minēto augu šķirni, ja vien ir izpildīti šīs regulas 13. panta 3. punktā paredzētie nosacījumi.

40

Uzdodot trešo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 2100/94 13. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka augu šķirnes augļi, ko nevar izmantot kā pavairošanas materiālu, ir jāuzskata par tādiem, kuri ir iegūti, “neatļauti izmantojot [šīs augu] šķirnes komponentus” šīs tiesību normas izpratnē, ja šos šķirnes komponentus ir pavairojusi un lauksaimniekam pārdevusi stādaudzētava laikposmā no minētās šķirnes Kopienas aizsardzības pieteikuma publicēšanas līdz tās piešķiršanai.

41

Šajā ziņā ir jānorāda, pirmkārt, ka pēc Kopienas augu šķirņu aizsardzības piešķiršanas neatļauta Regulas Nr. 2100/94 13. panta 2. punktā paredzēto darbību veikšana attiecībā uz augu šķirni, uz ko attiecas šī aizsardzība, veido “neatļautu izmantošanu” Regulas Nr. 2100/94 13. panta 3. punkta izpratnē. Tādējādi saskaņā ar minētās regulas 94. panta 1. punkta a) apakšpunktu ikvienu personu, kas šādos apstākļos veic vienu no šīm darbībām, šis īpašnieks var iesūdzēt tiesā, lai šī persona novērstu šādu pārkāpumu vai samaksātu saprātīgu kompensāciju, vai veiktu kā vienu, tā otru.

42

Otrkārt, runājot par laikposmu pirms šīs aizsardzības piešķiršanas, minētais īpašnieks saskaņā ar Regulas Nr. 2100/94 95. pantu var pieprasīt saprātīgu kompensāciju no jebkuras personas, kas laikā no pieteikuma Kopienas augu šķirņu aizsardzības piešķiršanai publicēšanas līdz minētās aizsardzības piešķiršanai ir veikusi darbību, kuras veikšana pēc minētā laikposma saskaņā ar šādu aizsardzību viņam būtu aizliegta.

43

Jāuzskata, ka, tā kā šīs regulas 95. pantā ir paredzēta tikai augu šķirnes Kopienas augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieka iespēja pieprasīt saprātīgu kompensāciju, tajā viņam nav piešķirtas citas tiesības, piemēram, tiesības atļaut vai aizliegt izmantot šīs augu šķirnes komponentus laikposmā, kas ir paredzēts šajā 95. pantā. Tādējādi šis aizsardzības režīms atšķiras no tā, kas paredz iepriekšēju atļauju, kura ir vajadzīga tad, ja Regulas Nr. 2100/94 13. panta 2. punktā paredzētās darbības tiek veiktas pēc Kopienas aizsardzības piešķiršanas.

44

No tā izriet, ka saistībā ar Regulas Nr. 2100/94 95. pantā paredzēto aizsardzības laikposmu Kopienas augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieks nevar aizliegt veikt kādu no šīs regulas 13. panta 2. punktā paredzētajām darbībām tāpēc, ka nav saņemta viņa piekrišana, līdz ar to šo darbību veikšana neveido “neatļautu izmantošanu” minētās regulas 13. panta 3. punkta izpratnē.

45

Šajā gadījumā no iepriekš izklāstītā izriet, ka, tā kā pamatlietā aplūkoto aizsargātas augu šķirnes stādu pavairošanu un pārdošanu A. J. Martínez Sanchís veica Regulas Nr. 2100/94 95. pantā paredzētajā laikposmā, šīs darbības nevar uzskatīt par šādu neatļautu izmantošanu.

46

Tādējādi no šiem stādiem iegūtie augļi nevar tikt uzskatīti par tādiem, kas ir iegūti no neatļautas izmantošanas šīs regulas 13. panta 3. punkta izpratnē, pat ja tie tika novākti pēc Kopienas augu šķirņu aizsardzības piešķiršanas. Kā tas izriet no atbildes uz pirmo un otro jautājumu, augu šķirnes komponentu audzēšana un šo augu augļu novākšana, ko nevar izmantot kā pavairošanas materiālu, neveido šķirnes komponentu ražošanas vai atjaunošanas darbību Regulas Nr. 2100/94 13. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

47

Runājot par aizsargātas augu šķirnes stādiem, ko stādaudzētava pavairoja un pārdeva A. J. Martínez Sanchís pēc Kopienas augu šķirņu aizsardzības piešķiršanas, ir jānorāda, ka gan šo stādu pavairošana, gan to pārdošana var veidot šādu neatļautu izmantošanu, jo saskaņā ar Regulas Nr. 2100/94 13. panta 2. punkta c) un d) apakšpunktu aizsargātas šķirnes augļu piedāvāšanai pārdošanai un pārdošanai vai kādai citai laišanai tirgū ir jāsaņem iepriekšēja Kopienas augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieka piekrišana.

48

Šādos apstākļos iepriekšējā punktā paredzētie aizsargātas augu šķirnes stādu augļi, ko novāca A. J. Martínez Sanchís, var tikt uzskatīti par tādiem, kuri ir iegūti, neatļauti izmantojot aizsargātas šķirnes komponentus Regulas Nr. 2100/94 13. panta 3. punkta izpratnē.

49

To ņemot vērā, lai piemērotu šo pēdējo minēto tiesību normu, ir vajadzīgs, lai šis īpašnieks attiecībā uz stādaudzētavu, kas veica šķirnes komponentu pavairošanu un pārdošanu, saprātīgi nav varējis īstenot savas tiesības saistībā ar pamatlietā aplūkoto augu šķirni.

50

Tā kā iesniedzējtiesas lēmumā nav konkrētas norādes par šo pēdējo minēto nosacījumu, kas ir paredzēts Regulas Nr. 2100/94 13. panta 3. punktā, iesniedzējtiesai katrā ziņā ir jāveic šajā ziņā vajadzīgās pārbaudes.

51

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 2100/94 13. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka augu šķirnes augļi, ko nevar izmantot kā pavairošanas materiālu, nevar tikt uzskatīti par tādiem, kuri ir iegūti, “neatļauti izmantojot [šīs augu] šķirnes komponentus” šīs tiesību normas izpratnē, ja stādaudzētava šos šķirnes komponentus pavairoja un pārdeva lauksaimniekam laikposmā no Kopienas augu šķirņu aizsardzības pieteikuma, kas attiecas uz minēto augu šķirni, publicēšanas līdz tās piešķiršanai. Ja pēc šīs aizsardzības piešķiršanas minētie šķirnes komponenti ir pavairoti un pārdoti bez šīs aizsardzības tiesību īpašnieka piekrišanas, pēdējais minētais var atsaukties uz tiesībām, kas viņam ir piešķirtas šīs regulas 13. panta 2. punkta a) apakšpunktā un 3. punktā saistībā ar minētajiem augļiem, izņemot, ja viņš saistībā ar šiem pašiem šķirnes komponentiem saprātīgi ir varējis īstenot savas tiesības.

52

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež: