–

JR vārdā – P.‑F. Onimus, E. Moyne, G. Goubin un F. Joyeux, avocats,

–

YC vārdā – T. E. Korff un H. G. Koopman, advocaten,

–

Parquet général du Grand‑Duché de Luxembourg vārdā – J. Petry,

–

Openbaar Ministerie vārdā – K. van der Schaft un N. Bakkenes,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un J. Langer, pārstāvji,

–

Īrijas vārdā – G. Hodge un M. Browne, pārstāves, kurām palīdz R. Kennedy, SC,

–

Spānijas valdības vārdā – L. Aguilera Ruiz, pārstāvis,

–

Francijas valdības vārdā – A. Daniel un A.‑L. Desjonquères, pārstāves,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz L. Fiandaca, avvocato dello Stato,

–

Somijas valdības vārdā – M. Pere, pārstāve,

–

Eiropas Komisijas vārdā – S. Grünheid un R. Troosters, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV 2002, L 190, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Pamatlēmumu 2009/299/TI (2009. gada 26. februāris) (OV 2009, L 81, 24. lpp.), (turpmāk tekstā – “Pamatlēmums 2002/584”) 6. panta 1. punktu.

2

Šie lūgumi tika iesniegti saistībā ar tādu Luksemburgā un Nīderlandē izdotu Eiropas apcietināšanas orderu izpildi, kurus attiecīgi 2019. gada 24. aprīlī izdevis procureur de la République près le tribunal de grande instance de Lyon [Republikas prokurors, kas piesaistīts Lionas Vispārējai pirmās instances tiesai] (Francija), lai veiktu kriminālvajāšanu pret JR (lieta C‑566/19 PPU), un 2019. gada 27. martā – procureur de la République près le tribunal de grande instance de Tours [Republikas prokurors, kas piesaistīts Tūras Vispārējai pirmās instances tiesai] (Francija), kriminālvajāšanas veikšanai pret YC (lieta C‑626/19 PPU).

3

Pamatlēmuma 2002/584 5., 6., 10. un 12. apsvērums ir izteikti šādi:

[..]

[..]

4

Šā pamatlēmuma 1. pantā “Eiropas apcietināšanas ordera definīcija un pienākums to izpildīt” ir noteikts:

“1.   Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.

2.   Dalībvalstis izpilda ikvienu Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem.

3.   Šis pamatlēmums [negroza] pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti [LES] 6. pantā.”

5

Minētā pamatlēmuma 2. panta “Eiropas apcietināšanas ordera piemērošanas joma” 1. punktā ir paredzēts:

“Eiropas apcietināšanas orderi var izsniegt par darbībām, par kurām izsniegšanas dalībvalsts tiesībās paredzēts brīvības atņemšanas sods vai ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis, kura maksimālais ilgums ir vismaz 12 mēneši vai par jau piespriestu sodu vai jau piemērotu drošības līdzekli, kuru ilgums ir vismaz četri mēneši.”

6

Saskaņā ar šī paša pamatlēmuma 6. pantu “Kompetento tiesu iestāžu noteikšana”:

“1.   Izsniegšanas tiesu iestāde ir izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestāde, kas ir kompetenta izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz šīs valsts tiesību aktiem.

2.   Izpildes tiesu iestāde ir izpildes dalībvalsts tiesu iestāde, kas ir kompetenta izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz šīs valsts tiesību aktiem.

3.   Katra dalībvalsts informē Padomes ģenerālsekretariātu par kompetento iestādi saskaņā ar tās tiesību aktiem.”

7

Saskaņā ar 1958. gada 4. oktobra Konstitūcijas 64. panta pirmo daļu:

“Republikas prezidents ir tiesu iestāžu neatkarības garants.”

8

Saskaņā ar 1958. gada 22. decembra Rīkojuma Nr. 58–1270 attiecībā uz konstitucionālo likumu par tiesnešiem (1958. gada 23. decembraJORF, 11551. lpp.) 5. pantu:

“Prokuratūras prokuroru vadību un kontroli nodrošina viņu tiešie hierarhiskie priekšnieki prokuratūrā, un viņi ir tieslietu ministra padotībā. Tiesas sēdē viņi drīkst izteikties brīvi.”

9

Code de procédure pénale [Kriminālprocesa kodeksa] (turpmāk tekstā – “CPP”), likumdošanas daļas I grāmata “Krimināltiesību politika, kriminālvajāšanas un izmeklēšanas veikšana” ietver četras sadaļas.

10

CPP I grāmatas I sadaļa “Iestādes, kas atbildīgas par krimināltiesību politikas noteikšanu, kriminālvajāšanas un izmeklēšanas veikšanu” tostarp ietver tā 30., 31. un 36. pantu. Šajā 30. pantā ir noteikts:

“Tieslietu ministrs īsteno valdības noteikto krimināltiesību politiku, nodrošinot tās saskaņotu piemērošanu Republikas teritorijā.

Šajā nolūkā viņš sniedz prokuratūras prokuroriem vispārīgus norādījumus.

Viņš nevar dot norādījumus konkrētās lietās.

[..]”

11

CPP 31. panta redakcija ir šāda:

“Prokuratūra veic kriminālvajāšanu un piemēro likumu, ievērojot neitralitātes pienākumu.”

12

CPP 36. pantā ir noteikts:

“Ģenerālprokurors var likt Republikas prokuroriem ar rakstveida norādījumiem, kas pievienoti lietas materiāliem, uzsākt vai likt uzsākt kriminālvajāšanu vai vērsties kompetentajā tiesā tādu rakstveida apsvērumu dēļ, kurus ģenerālprokurors uzskata par piemērotiem.”

13

CPP I grāmatas III sadaļa “Tiesu iestādes, kas veic izmeklēšanu” ietver tostarp I daļu “Izmeklētājtiesnesis: pirmās pakāpes izmeklēšanas tiesa”, kurā ir trīspadsmit nodaļas.

14

CPP 122. pantā, kurš ir šīs I daļas 6. nodaļā “Orderi un to izpilde”, ir noteikts:

“Izmeklētājtiesnesis atkarībā no gadījuma var izdot meklēšanas orderi, rīkojumu par ierašanos tiesā, par atvešanu uz tiesu vai par apcietināšanu. Tiesnesis, kurš pieņem lēmumu par personas atbrīvošanu vai ieslodzīšanu, var izdot apcietināšanas orderi.

[..]

Apcietināšanas orderis ir rīkojums par aizturēšanu ar publisku spēku, ko izdod, lai tiktu meklēta persona, pret kuru tas ir izdots, un to atvestu šim tiesnesim pēc tam, kad attiecīgajā gadījumā tā ir atvesta uz rīkojumā norādīto aizturēšanas centru, kurā tā tiek uzņemta un turēta.

[..]”

15

Saskaņā ar CPP 131. pantu, kurš tāpat ietilpst minētajā 6. nodaļā:

“Ja persona ir aizbēgusi vai dzīvo ārpus Republikas teritorijas, izmeklētājtiesnesis, saņēmis Republikas prokurora atzinumu, var pret šo personu izdot apcietināšanas orderi, ja par nodarījumu ir paredzēts īslaicīgs līdz vidēji ilgs brīvības atņemšanas sods vai smagāks sods.”

16

CPP 170. pants, kurš ir tā I grāmatas III sadaļas I daļas 10. nodaļā un kura virsraksts ir “Izmeklēšanas darbību spēkā neesamība”, ir noteikts:

“Jebkurā jomā izmeklēšanas palātā izmeklēšanas darbību laikā var vērsties izmeklētājtiesnesis, Republikas prokurors, lietas dalībnieki vai liecinieks, lai panāktu akta vai procesuāla dokumenta atcelšanu.”

17

CPP IV grāmata ir veltīta “dažām īpašām procedūrām” un tostarp ietver X sadaļu “Starptautiskā tiesiskā palīdzība”, kurā ir septiņas nodaļas, tostarp IV nodaļa “Eiropas apcietināšanas orderis, nodošanas procedūras starp Eiropas Savienības dalībvalstīm, kas izriet no Eiropas Savienības Padomes 2002. gada 13. jūnija pamatlēmuma, un nodošanas procedūras, kas izriet no nolīgumiem, kurus Eiropas Savienība noslēgusi ar citām valstīm”. CPP IV sadaļā esošā 695‑16. panta pirmajā daļā ir paredzēts:

“Tiesai, kura veic izmeklēšanu, pasludina spriedumu vai piemēro sodu, piesaistīta prokuratūra, kas ir izdevusi apcietināšanas orderi, nodod to izpildei Eiropas apcietināšanas ordera formā vai nu pēc tiesas lūguma, vai pēc savas ierosmes, atbilstoši 695‑12. līdz 695.‑15. panta noteikumiem un ievērojot tajos paredzētos nosacījumus.”

18

2019. gada 24. aprīlīprocureur de la République près le tribunal de grande instance de Lyon izdeva Eiropas apcietināšanas orderi, lai veiktu kriminālvajāšanu pret JR, kurš tiek turēts aizdomās par iesaistīšanos noziedzīgos nodarījumos, kas saistīti ar noziedzīgu organizāciju.

19

Ar šo orderi tika īstenots valsts apcietināšanas orderis, ko tajā pašā dienā bija izdevis tribunal de grande instance de Lyon [Lionas Vispārējās pirmās instances tiesas] izmeklētājtiesnesis.

20

Šajā pašā 2019. gada 24. aprīlī JR tika apcietināts Luksemburgā, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi. Tomēr 2019. gada 25. aprīlītribunal d’arrondissement de Luxembourg [Luksemburgas apgabaltiesas] (Luksemburga) izmeklētājtiesnesis, kura priekšā tika stādīts JR, atbrīvoja nupat minēto, jo uzskatīja, ka faktu apraksts minētajā Eiropas apcietināšanas orderī bijis ļoti īss un neļāva viņam saprast, kādi noziedzīgi nodarījumi tiek pārmesti JR.

21

2019. gada 28. maijāprocureur d’État du Luxembourg [Luksemburgas valsts prokurors] (Luksemburga) lūdza tribunal d’arrondissement de Luxembourg slēgtajai palātai atzīt, ka JR ir jānodod Francijas iestādēm.

22

Ar 2019. gada 19. jūnija rīkojumu tribunal d’arrondissement de Luxembourg slēgtā palāta atzina, ka tās kompetencē nav izskatīt pieteikumu par minētā Eiropas apcietināšanas ordera, kurš izdots pret JR, atzīšanu par spēkā neesošu, un apmierināja pieteikumu par nupat minētā nodošanu Francijas iestādēm.

23

JR šo rīkojumu pārsūdzēja Cour d’appel [Apelācijas tiesā] (Luksemburga), galvenokārt apgalvojot, ka prokuratūras prokurori Francijā nevarot tikt kvalificēti kā izsniegšanas tiesu iestāde Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkta izpratnē, jo viņiem izpildvara var sniegt netiešus norādījumus.

24

Iesniedzējtiesa uzskata, ka no pirmā acu uzmetiena šķiet, ka prokuratūras prokurori var tikt uzskatīti par tādiem, kas atbilst neatkarības prasībām, kuras noteiktas 2019. gada 27. maija spriedumā OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) (C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456), jo atbilstoši CPP 30. pantam tieslietu ministrs viņiem nevar sniegt norādījumus konkrētās lietās. Tomēr šī tiesa norāda, ka CPP 36. pantā ģenerālprokuroram ir atļauts likt Republikas prokuroriem ar rakstveida norādījumiem uzsākt kriminālvajāšanu vai vērsties kompetentajā tiesā, iesniedzot rakstveida apsvērumus.

25

Tādējādi, atsaucoties uz ģenerāladvokāta M. Kamposa Sančesa‑Bordonas [M. Campos Sánchez‑Bordona] secinājumiem lietās OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) (C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:337), iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šī hierarhiskā saikne ir saderīga ar neatkarības prasībām, kas ir jāievēro, lai valsts iestāde tiktu uzskatīta par izsniegšanas tiesu iestādi Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkta izpratnē.

26

Šī tiesa arī apgalvo, ka prokuratūru raksturo tās nedalāmība tādā nozīmē, ka kāda no tās locekļiem īstenota rīcība tiek īstenota visas prokuratūras vārdā. Turklāt prokuratūra, kurai ir jāpārbauda, vai lietā ir izpildīti visi Eiropas apcietināšanas ordera izdošanas nosacījumi, un jāizvērtē tā samērīgums, vienlaikus esot iestāde, kas ir pilnvarota veikt kriminālvajāšanu šajā pašā lietā, un tādēļ tās neitralitāte varot šķist apšaubāma.

27

Šādos apstākļos Cour d’appel nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Francijas prokuratūru pie izmeklēšanas tiesas vai sprieduma pasludināšanas tiesas, kas ir kompetenta Francijā saskaņā ar šīs valsts likumiem izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi, var uzskatīt par izsniegšanas tiesu iestādi autonomajā nozīmē, kas minēta Pamatlēmuma [2002/584] 6. panta 1. punktā, gadījumā, ja ir paredzēts, ka tā pārbauda Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas nosacījumu ievērošanu un tā samērīgumu, ņemot vērā krimināllietas apstākļus, un tā vienlaikus ir arī iestāde, kas atbildīga par kriminālvajāšanu tajā pašā lietā?”

28

2019. gada 27. martāprocureur de la République près le tribunal de grande instance de Tours izdeva Eiropas apcietināšanas orderi, lai veiktu kriminālvajāšanu pret YC, kurš tiek turēts aizdomās par piedalīšanos bruņotā uzbrukumā Francijā.

29

Ar šo orderi tika īstenots valsts apcietināšanas orderis, ko tajā pašā dienā bija izdevis tribunal de grande instance de Tours izmeklētājtiesnesis.

30

2019. gada 5. aprīlī YC tika apcietināts Nīderlandē, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi.

31

Tajā pašā dienā Openbaar Ministerie (prokuratūra, Nīderlande), piemērojot 2004. gada 29. aprīļaOverleveringswet (Likums par personu nodošanu) 23. pantu, redakcijā, kas ir piemērojams pamatlietā, vērsās rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande), lūdzot izvērtēt minēto Eiropas apcietināšanas orderi.

32

Iesniedzējtiesa uzskata, ka no 2019. gada 27. maija sprieduma lietā OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) (C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456), 50., 74. un 75. punkta izriet, ka prokurors var tikt kvalificēts par izsniegšanas tiesu iestādi Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkta izpratnē, ja viņš piedalās tiesvedības īstenošanā izsniegšanas dalībvalstī, ja viņš rīkojas neatkarīgi un ja viņa lēmums par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu var tikt pārsūdzēts tiesā.

33

Šajā gadījumā šī tiesa uzskata, ka pirmās divas prasības ir izpildītas, jo Francijā prokuratūras prokurori piedalās tiesvedības īstenošanā un nav pakļauti riskam saņemt tiešus vai netiešus rīkojumus vai individuālus norādījumus no izpildvaras.

34

Turpretī attiecībā uz trešo prasību minētā tiesa norāda, ka lēmums par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu – kā izriet no informācijas, ko tai iesniegušas Francijas iestādes, – un tā samērīgums nav pārsūdzami tiesā, ceļot atsevišķu prasību. Tomēr praksē, izdodot valsts apcietināšanas orderi, kas ir Eiropas apcietināšanas ordera pamatā, izmeklētājtiesnesis izvērtējot arī pēdējā minētā ordera izdošanas nosacījumus un samērīgumu.

35

Ņemot vērā šos apsvērumus, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, pirmkārt, vai tiesas vērtējums, kas veikts, izsniedzot valsts apcietināšanas orderi, un tātad pirms faktiskā prokurora lēmuma par Eiropas apcietināšanas ordera izdošanu, attiecībā uz to, vai ir samērīgi izdot šo pēdējo minēto orderi, būtībā atbilst prasībām, kas noteiktas 2019. gada 27. maija sprieduma OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) (C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456) 75. punktā, saskaņā ar kuru prokuratūras lēmumam izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi ir jābūt pārsūdzamam tiesā, pilnībā ievērojot efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgās prasības.

36

Otrkārt, ņemot vērā, ka atbilstoši Francijas iestāžu iesniegtajai informācijai persona, pret kuru izdots Eiropas apcietināšanas orderis, pēc viņas faktiskās nodošanas izsniegšanas dalībvalstij tiesā var iesniegt prasības pieteikumu par šā ordera atzīšanu par spēkā neesošu, iesniedzējtiesa jautā, vai šī iespēja atbilst minētajām prasībām.

37

Šādos apstākļos rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

38

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2019. gada 17. septembra lēmumu lietas C‑566/19 PPU un C‑626/19 PPU tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesam, kā arī sprieduma taisīšanai.

39

2019. gada 17. septembrī Tiesas pirmā palāta pēc tiesneses referentes priekšlikuma, uzklausījusi ģenerāladvokātu, nolēma piemērot steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedību lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu lietās C‑566/19 PPU un C‑626/19 PPU.

40

Proti, vispirms norādījusi, ka abi lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Pamatlēmuma 2002/584 interpretāciju, uz ko attiecas LESD trešās daļas V sadaļa par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, un ka tādējādi uz tiem var tikt attiecināta steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedība, kas paredzēta Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23.a pantā un Tiesas Reglamenta 107. pantā, Tiesas pirmā palāta attiecībā uz lietu C‑626/19 PPU, kurai rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) lūdza piemērot šo tiesvedību, norādīja, ka YC ir atņemta brīvība un ka viņa paturēšana apcietinājumā ir atkarīga no strīda atrisinājuma pamatlietā. Runājot par lietu C‑566/19 PPU, Tiesas pirmā palāta uzskatīja – lai gan JR nav atņemta brīvība, jautājums, kurš uzdots šajā lietā, ir nesaraujami saistīts ar jautājumiem lietā C‑626/19 PPU un tādēļ pareizas tiesvedības labad uz minēto lietu pēc savas ierosmes būtu jāattiecina steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība.

41

Ar jautājumiem, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesas būtībā jautā, pirmkārt, vai Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “izsniegšanas tiesu iestāde” šīs tiesību normas izpratnē attiecas uz dalībvalsts prokuratūras prokuroriem, kuri ir atbildīgi par kriminālvajāšanu un kurus vada un kontrolē viņu tiešie priekšnieki, un, otrkārt, vai ir izpildīta prasība pārbaudīt Eiropas apcietināšanas ordera izdošanas kriminālvajāšanas nolūkā nosacījumu izpildi un tostarp tā samērīgumu, uz ko ir atsauce 2019. gada 27. maija sprieduma OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) (C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456) 75. punktā, ja izsniegšanas dalībvalstī tiesa pārbauda lēmuma par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu samērīgumu pirms tā pieņemšanas, un – ja nav izpildīta – vai tā ir izpildīta gadījumā, kad šo lēmumu var pārbaudīt tiesā arī pēc pieprasītās personas faktiskās nodošanas.

42

Uzreiz ir jāatgādina, ka gan savstarpējas uzticēšanās starp dalībvalstīm principam, gan arī savstarpējās atzīšanas principam, kurš pats ir balstīts uz savstarpējo uzticēšanos starp šīm dalībvalstīm, Savienības tiesībās ir fundamentāla nozīme, jo tie ļauj izveidot un uzturēt telpu bez iekšējām robežām. Konkrētāk, it īpaši attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, ar savstarpējas uzticēšanās principu katrai no šīm valstīm ir noteikts pienākums, izņemot ārkārtas apstākļus, uzskatīt, ka visas pārējās dalībvalstis ievēro Savienības tiesības, it īpaši šajās tiesībās atzītās pamattiesības (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības), C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

43

Tāpat ir jānorāda, ka Pamatlēmums 2002/584, kā izriet no tā 6. apsvēruma, ir pirmais konkrētais pasākums, ar ko krimināltiesību jomā īsteno savstarpējas atzīšanas principu, kuram ir veltīts LESD 82. panta 1. punkts, ar ko ir aizstāts LES 31. pants, pamatojoties uz kuru šis pamatlēmums ticis pieņemts. Kopš tā laika tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās pakāpeniski tika pievienoti tiesību akti, kuru saskanīgas piemērošanas nolūks ir stiprināt dalībvalstu uzticību attiecīgajām valstu tiesību sistēmām, lai nodrošinātu spriedumu atzīšanu un izpildi krimināllietās Savienībā ar mērķi, lai personas, kas ir izdarījušas noziedzīgus nodarījumus, nepaliktu nesodītas.

44

Savstarpējās atzīšanas princips, kas ir Pamatlēmuma 2002/584 struktūras pamatā, atbilstoši tā 1. panta 2. punktam nozīmē, ka dalībvalstīm principā ir jāizpilda Eiropas apcietināšanas orderis (spriedums, 2010. gada 16. novembris, Mantello, C‑261/09, EU:C:2010:683, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Proti, saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 noteikumiem dalībvalstis var atteikties izpildīt šādu orderi tikai tā 3. pantā paredzētos obligātas neizpildīšanas gadījumos, kā arī tā 4. un 4.a pantā uzskaitītajos fakultatīvas neizpildīšanas gadījumos. Turklāt izpildes tiesu iestāde var pakļaut Eiropas apcietināšanas ordera izpildi tikai minētā pamatlēmuma 5. pantā paredzētajiem nosacījumiem (spriedums, 2013. gada 29. janvāris, Radu, C‑396/11, EU:C:2013:39, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

46

Tāpat arī ir jāvērš uzmanība uz to, ka ar Pamatlēmumu 2002/584 ieviestās vienkāršotas notiesāto vai par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu aizdomās turēto personu nodošanas sistēmas efektivitāte un raita darbība ir balstīta uz noteiktu šajā pamatlēmumā paredzēto prasību izpildi un šo prasību tvērums ir precizēts Tiesas judikatūrā.

47

Šajā gadījumā prasības, par kurām iesniedzējtiesas lūdz sniegt paskaidrojumus, attiecas, pirmkārt, uz jēdzienu “izsniegšanas tiesu iestāde” Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkta izpratnē un, otrkārt, uz efektīvas tiesību aizsardzības tiesā, kas ir jānodrošina personām, uz kurām attiecas Eiropas apcietināšanas orderis, tvērumu.

48

Šajā ziņā, kā secinājumu 70. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, ir jāuzsver, ka tas, ka pastāv iespēja tiesā pārsūdzēt lēmumu par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu, ko ir izdevusi cita iestāde, nevis tiesa, nav nosacījums, lai šo iestādi varētu uzskatīt par izsniegšanas tiesu iestādi Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkta izpratnē. Šāda prasība neattiecas uz minētās iestādes normatīviem un organizatoriskiem noteikumiem, bet gan ir saistīta ar šāda ordera izsniegšanas procedūru.

49

Šo interpretāciju apstiprina 2019. gada 27. maija spriedums PF (Lietuvas ģenerālprokurors) (C‑509/18, EU:C:2019:457), kurā Tiesa nosprieda, ka dalībvalsts ģenerālprokurors, kas, būdams strukturāli neatkarīgs no tiesu varas, ir tiesīgs veikt kriminālvajāšanu un kam šajā dalībvalstī ir statuss, kurš Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas ietvaros tam piešķir neatkarības garantiju no izpildvaras, ir jākvalificē par izsniegšanas tiesu iestādi Pamatlēmuma 2002/584 izpratnē, turklāt Tiesa ir atstājusi iesniedzējtiesas ziņā pārbaudīt, vai šī prokurora lēmumi var tikt pārsūdzēti, pilnībā ievērojot efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgās prasības.

50

Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punktā izsniegšanas tiesu iestāde ir norādīta kā izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestāde, kas ir kompetenta izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz šīs valsts tiesību aktiem.

51

Saskaņā ar Tiesas judikatūru, lai arī atbilstoši procesuālās autonomijas principam dalībvalstis saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem var izraudzīties “tiesu iestādi”, kurai ir kompetence izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi, šī jēdziena nozīme un tvērums nevar tikt atstāti katras dalībvalsts vērtējumam, jo minētais jēdziens visā Savienībā ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā vienlaicīgi Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkta tekstu, tā kontekstu un šī pamatlēmuma mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 27. maijs, OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras), C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456, 48. un 49. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

52

Tādējādi Tiesa nosprieda, ka jēdziens “izsniegšanas tiesu iestāde” Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkta izpratnē var aptvert dalībvalsts iestādes, kas, lai gan ne vienmēr būdamas tiesneši vai tiesas, šajā dalībvalstī piedalās tiesvedības īstenošanā krimināllietās un rīkojas neatkarīgi, īstenojot savas ar Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu saistītās funkcijas, un minētā neatkarība prasa, lai pastāvētu normatīvi un organizatoriski noteikumi, ar kuriem būtu iespējams nodrošināt, lai izsniegšanas tiesu iestādei, pieņemot lēmumu par šāda apcietināšanas ordera izsniegšanu, nebūtu nekāda riska tikt pakļautai tostarp konkrētiem izpildvaras norādījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 27. maijs, OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras), C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456, 51. un 74. punkts).

53

Šajā gadījumā netiek apstrīdēts, ka prokuratūras darbinieki, kuriem Francijā ir tiesnešu statuss, piedalās tiesvedības īstenošanā krimināllietās.

54

Attiecībā uz jautājumu par to, vai šie prokurori rīkojas neatkarīgi, veicot ar Eiropas apcietināšanas ordera izdošanu saistītās funkcijas, no rakstveida un mutvārdu apsvērumiem, ko Francijas valdība sniedza tiesas sēdē Tiesā, izriet, ka Konstitūcijas 64. pantā ir garantēta tādas tiesu iestādes neatkarība, kas sastāv no tiesnešiem un prokuratūras prokuroriem, un ka saskaņā ar CPP 30. pantu prokuratūra objektīvi pilda savas funkcijas, nesaņemot nekādus individuālus norādījumus no izpildvaras, un tieslietu ministrs var vērsties pie prokuratūras prokuroriem vienīgi ar vispārīgiem norādījumiem par politiku krimināllietās, lai nodrošinātu šīs politikas saskaņotību visā teritorijā. Šīs valdības ieskatā, šie vispārīgie norādījumi nekādā gadījumā nevar kavēt prokuratūras prokuroru īstenot savu novērtējuma brīvību attiecībā uz Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas samērīgumu. Turklāt atbilstoši CPP 31. pantam prokuratūra veic kriminālvajāšanu un tai ir jāpiemēro likums, ievērojot neitralitātes principu.

55

Ar šiem elementiem pietiek, lai pierādītu, ka Francijā prokuratūras prokuroriem ir pilnvaras neatkarīgi (tostarp no izpildvaras) izvērtēt, vai ir nepieciešams un samērīgi izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi, un tie šīs pilnvaras īsteno objektīvi, ņemot vērā visus apsūdzošos un attaisnojošos pierādījumus.

56

Lai gan ir tiesa, ka prokuratūras prokuroriem ir pienākums ievērot savu tiešo priekšnieku norādījumus, no Tiesas judikatūras, it īpaši no 2019. gada 27. maija sprieduma OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) (C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456), kā arī no 2019. gada 27. maija sprieduma PF (Lietuvas Ģenerālprokurors) (C‑509/18, EU:C:2019:457) izriet, ka neatkarības prasība, kas izslēdz to, ka pirmo minēto lēmumu pieņemšanas pilnvaras tiek ietekmētas ārpus tiesu varas, tostarp no izpildvaras, neaizliedz iekšējās instrukcijas, kuras, pamatojoties uz padotības saikni, kas regulē prokuratūras raitu darbību, prokuratūras prokuroriem var sniegt viņu tiešie priekšnieki, kuri paši ir prokuratūras prokurori.

57

Prokuratūras neatkarība netiek apstrīdēta arī tādēļ, ka tai ir jāveic kriminālvajāšana. Proti, kā tiesas sēdē Tiesā ir norādījusi Parquet général du Grand‑Duché de Luxembourg [Luksemburgas Lielhercogistes ģenerālprokuratūra], jēdziens “izsniegšanas tiesu iestāde” Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkta izpratnē neattiecas tikai uz dalībvalstu tiesnešiem vai tiesām. Šajā ziņā Tiesa nosprieda, ka šis jēdziens attiecas arī uz dalībvalsts ģenerālprokuroru, kura kompetencē ir veikt kriminālvajāšanu, ar nosacījumu, ka viņa statuss tam piešķir neatkarības garantiju no izpildvaras Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas ietvaros (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 27. maijs, PF (Lietuvas Ģenerālprokurors), C‑509/18, EU:C:2019:457, 57. punkts).

58

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “izsniegšanas tiesu iestāde” šīs tiesību normas izpratnē aptver dalībvalsts prokuratūras prokurorus, kuri ir pilnvaroti veikt kriminālvajāšanu un ir savu tiešo priekšnieku vadībā un kontrolē, ja viņu statuss tiem piešķir neatkarības garantiju (tostarp no izpildvaras) Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas ietvaros.

59

Eiropas apcietināšanas ordera sistēma ietver divu līmeņu aizsardzību attiecībā uz pieprasītās personas procesuālajām tiesībām un pamattiesībām, jo pirmajā līmenī – tāda valsts tiesas nolēmuma kā valsts apcietināšanas orderis piemērošanu pieņemšanas brīdī – paredzētajai aizsardzībai tiek pievienota aizsardzība, kas ir jānodrošina otrajā līmenī, – izsniedzot Eiropas apcietināšanas orderi, un tas attiecīgā gadījumā var notikt ļoti drīz pēc minētā valsts tiesas lēmuma pieņemšanas (spriedums, 2019. gada 27. maijs, OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras), C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456, 67. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

60

Tādējādi, runājot par tādu pasākumu kā Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšana, kas var apdraudēt attiecīgās personas tiesības uz brīvību, šī aizsardzība nozīmē, ka lēmums, kurš atbilst prasībām, kas ir raksturīgas efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā, ir jāpieņem vismaz vienā no diviem minētajiem aizsardzības līmeņiem (spriedums, 2019. gada 27. maijs, OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras), C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456, 68. punkts).

61

Konkrēti, otrais attiecīgās personas tiesību aizsardzības līmenis nozīmē, ka izsniegšanas tiesu iestāde pārbauda, vai ir ievēroti izsniegšanas nosacījumi, un objektīvi – ņemot vērā visus apsūdzošos un attaisnojošos pierādījumus, bez riska tikt pakļautai ārējiem norādījumiem, tostarp no izpildvaras, – izvērtē, vai šī izsniegšana ir samērīga (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 27. maijs, OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras), C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456, 71. un 73. punkts).

62

Turklāt, ja izsniegšanas dalībvalsts tiesībās kompetence izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi ir paredzēta iestādei, kura, lai gan piedalās tiesvedības īstenošanā šajā dalībvalstī, tomēr pati nav tiesu iestāde, minētajā dalībvalstī ir jāpastāv iespējai pārsūdzēt tiesā lēmumu izsniegt šādu apcietināšanas orderi, tostarp šāda lēmuma samērīgumu, pilnībā ievērojot efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgās prasības (spriedums, 2019. gada 27. maijs, OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūra), C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456, 75. punkts).

63

Šāda prasība par lēmumu izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi, ko pieņēmusi iestāde, kura, lai gan piedalās tiesvedības īstenošanā un ir atbilstoši neatkarīga no izpildvaras, tomēr pati nav tiesu iestāde, ir paredzēta, lai nodrošinātu, ka pārbaude par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas kriminālvajāšanai nosacījumiem un tostarp tās samērīgumu tiek īstenota tiesvedībā, kas atbilst no efektīvas tiesību aizsardzības tiesā izrietošajām prasībām.

64

Līdz ar to dalībvalstīm ir jānodrošina, lai to tiesību sistēmās efektīvi būtu garantēts Pamatlēmumā 2002/584 prasītais tādas tiesību aizsardzības tiesā līmenis, kāda tā ir interpretēta Tiesas judikatūrā, izmantojot procesuālus noteikumus, ar kuriem tā tiek īstenota un kuri var atšķirties vienā vai citā sistēmā.

65

It īpaši atsevišķu pārsūdzības tiesību ieviešana attiecībā uz lēmumu izdot Eiropas apcietināšanas orderi, ko pieņēmusi tiesu iestāde, kas nav tiesa, šajā ziņā ir tikai iespēja.

66

Proti, Pamatlēmums 2002/584 neliedz dalībvalstij piemērot savus procesuālos noteikumus par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu, ja vien tiek sasniegts šā pamatlēmuma mērķis un no tā izrietošās prasības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 30. maijs, F, C‑168/13 PPU, EU:C:2013:358, 53. punkts).

67

Šajā gadījumā, kā izriet no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem, Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšana kriminālvajāšanas veikšanai Francijas tiesību sistēmā noteikti izriet no valsts apcietināšanas ordera, ko izdod tiesu iestāde, parasti izmeklētājtiesnesis. Saskaņā ar CPP 131. pantu, ja pieprasītā persona ir aizbēgusi vai dzīvo ārpus Francijas teritorijas, izmeklētājtiesnesis, saņēmis Republikas prokurora atzinumu, var pret šo personu izdot apcietināšanas orderi, ja par nodarījumu ir paredzēts īslaicīgs vai vidēji ilgs brīvības atņemšanas sods vai smagāks sods.

68

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑626/19 PPU izriet, ka tad, ja prokuratūra izdod Eiropas apcietināšanas orderi kriminālvajāšanas veikšanai, tiesu iestāde, kas izdevusi valsts apcietināšanas orderi, kurš ir Eiropas apcietināšanas ordera pamatā, lūdz prokuratūru vienlaikus izdot Eiropas apcietināšanas orderi un izvērtē šāda Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas nosacījumus, tostarp tā samērīgumu.

69

Turklāt, Francijas valdības ieskatā, Francijas tiesību sistēmā, pamatojoties uz CPP 170. pantu, var tikt celta prasība atzīt lēmumu izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi – kā procesuālu aktu – par spēkā neesošu. Šāda prasības celšanas iespēja, kas pastāv, kamēr vien tiek veikta izmeklēšana krimināllietā, ļauj tiesvedības pusēm panākt, lai tiktu ievērotas viņu tiesības. Ja Eiropas apcietināšanas orderis ir izdots attiecībā uz personu, kas vēl nav lietas dalībnieks, tā var celt prasību par spēkā neesamības atzīšanu pēc tās faktiskās nodošanas un tās ierašanās pie izmeklētājtiesneša.

70

Šādu procesuālo noteikumu esamība Francijas tiesību sistēmā tātad liecina, ka prokuratūras lēmuma izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi samērīgums var iepriekš (vai pat gandrīz kopā ar tā izsniegšanu) tikt pārbaudīts tiesā, un katrā ziņā to var izdarīt pēc Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas, attiecīgā gadījumā to veicot pirms vai pēc pieprasītās personas faktiskās nodošanas.

71

Šāda sistēma tādēļ atbilst efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasībai.

72

Turklāt, kā ir atgādināts šā sprieduma 43. punktā, Pamatlēmums 2002/584 ietilpst kopējā to garantiju par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā sistēmā, kas paredzētas citos Savienības tiesību aktos, kuri pieņemti tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās jomā un kuri palīdz atvieglot atbilstoši Eiropas apcietināšanas orderim pieprasītajai personai īstenot savas tiesības pat vēl pirms tās nodošanas izsniegšanas dalībvalstij.

73

It īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/48/ES (2013. gada 22. oktobris) par tiesībām uz advokāta palīdzību kriminālprocesā un Eiropas apcietināšanas ordera procesā, par tiesībām uz to, ka pēc brīvības atņemšanas informē trešo personu, un par tiesībām, kamēr atņemta brīvība, sazināties ar trešām personām un konsulārajām iestādēm (OV 2013, L 294, 1. lpp.), 10. pantā ir noteikts, ka kompetentā iestāde izpildes dalībvalstī bez nepamatotas kavēšanās pēc brīvības atņemšanas informē pieprasītās personas, ka tām ir tiesības izsniegšanas dalībvalstī iecelt advokātu.

74

Ņemot vērā šos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “izsniegšanas tiesu iestāde” šīs tiesību normas izpratnē aptver dalībvalsts prokuratūras prokurorus, kuri ir pilnvaroti veikt kriminālvajāšanu un kurus vada un kontrolē viņu tiešie priekšnieki, ja viņu statuss tiem piešķir neatkarības garantiju (tostarp no izpildvaras) Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas ietvaros. Pamatlēmums 2002/584 ir jāinterpretē tādējādi, ka prasības, kuras ir raksturīgas efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā, kas pienākas personai, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis kriminālvajāšanas veikšanai, ir izpildītas, ja saskaņā ar izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktiem šajā dalībvalstī tiesā tiek pārbaudīti šā ordera izsniegšanas nosacījumi un tostarp tā samērīgums.

75

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Pamatlēmumu 2009/299/TI (2009. gada 26. februāris), 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “izsniegšanas tiesu iestāde” šīs tiesību normas izpratnē aptver dalībvalsts prokuratūras prokurorus, kuri ir pilnvaroti veikt kriminālvajāšanu un kurus vada un kontrolē viņu tiešie priekšnieki, ja viņu statuss tiem piešķir neatkarības garantiju (tostarp no izpildvaras) Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas ietvaros.

Pamatlēmums 2002/584, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Pamatlēmumu 2009/299, ir jāinterpretē tādējādi, ka prasības, kuras ir raksturīgas efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā, kas pienākas personai, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis kriminālvajāšanas veikšanai, ir izpildītas, ja saskaņā ar izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktiem šajā dalībvalstī tiesā tiek pārbaudīti šā ordera izsniegšanas nosacījumi un tostarp tā samērīgums.