–

TV Play Baltic AS vārdā – L. Darulienė, advokatė, kā arī R. Gediminskaitė un I. Barauskienė,

–

Lietuvas valdības vārdā – R. Dzikovič un K. Dieninis, kā arī K. Juodelytė, pārstāvji,

–

Francijas valdības vārdā – A.‑L. Desjonquères un R. Coesme, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – S. L. Kalėda un L. Nicolae, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu galvenokārt ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/21/EK (2002. gada 7. marts) par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) (OV 2002, L 108, 33. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatdirektīva”) 2. panta m) punktu un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/22/EK (2002. gada 7. marts) par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (universālā pakalpojuma direktīva) (OV 2002, L 108, 51. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/136/EK (2009. gada 25. novembris), ar ko groza Direktīvu 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem, Direktīvu 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē un Regulu (EK) Nr. 2006/2004 par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā (OV 2009, L 337, 11. lpp.) (turpmāk tekstā – “Universālā pakalpojuma direktīva”), 31. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp TV Play Baltic AS (iepriekš – Viasat AS) un Lietuvos radijo ir televizijos komisija (Lietuvas Radio un televīzijas komisija, turpmāk tekstā – “LRTK”) par to, ka minētā komisija noraidīja Viasat lūgumu atbrīvot to no pienākuma retranslēt televīzijas kanālu LRT Kultūra.

3

Pamatdirektīvas 2. panta “Definīcijas” m) punktā ir noteikts:

“elektronisko komunikāciju tīkla nodrošināšana” nozīmē šāda tīkla izveidi, darbību, kontroli vai padarīšanu par pieejamu;

4

Universālā pakalpojuma direktīvas 43.–45. apsvērumā ir noteikts:

5

Universālā pakalpojuma direktīvas 31. pants “Saistības, kas jāievēro” (must carry) ir formulēts šādi:

“1.   Dalībvalstis var noteikt pamatotas saistības, kas jāievēro, īpašu radio un televīzijas apraides kanālu un papildu pakalpojumu[, it sevišķi pieejamības pakalpojumu, ar kuru galalietotājiem invalīdiem nodrošina pienācīgu piekļuvi,] raidīšanai uzņēmumiem, kas ir to jurisdikcijā un kas nodrošina elektronisko komunikāciju tīklus, kurus izmanto radio vai televīzijas apraides izplatīšanai sabiedrībai, ja nozīmīgs šādu tīklu lietotāju skaits izmanto tos kā galveno līdzekli radio un televīzijas apraides saņemšanai. Šādas saistības nosaka tikai tad, ja tās ir vajadzīgas, lai īstenotu vispārējo interešu mērķus, kas skaidri un konkrēti noteikti katras dalībvalsts tiesību aktos, un tās ir samērīgas un pārskatāmas.

[..]”

6

Lietuvos Respublikos visuomenės informavimo įstatymas (Lietuvas Republikas likums par sabiedrības informēšanu, turpmāk tekstā – “Likums par sabiedrības informēšanu”), kas grozīts ar 2015. gada 21. maija Likumu Nr. XII‑1731, 33. panta 5.–7. punktā ir paredzēts:

“5.   Operatori, kas Lietuvā sniedz televīzijas programmu retranslācijas pakalpojumus, kā arī citas personas, kas Lietuvas patērētājiem sniedz televīzijas kanālu un/vai raidījumu pārraides pakalpojumus internetā, ir pienākums retranslēt un pārraidīt internetā visus Lietuvos nacionalinis radijas ir televizija valsts televīzijas kanālus nekodētus.

6.   Lietuvos radijo ir televizijos komisija [Lietuvas radio un televīzijas komisija] var nolemt atbrīvot no pienākuma retranslēt vai pārraidīt internetā Lietuvos nacionalinis radijas ir televizija valsts televīzijas kanālus nekodētus, ja šis lēmums neierobežo patērētāju iespēju skatīties šos kanālus, izmantojot tikai tehniskos līdzekļus, kas ir to rīcībā.

7.   Obligātā televīzijas programmu retranslēšana un/vai pārraidīšana internetā starp raidorganizācijām, retranslācijas pakalpojumu operatoriem un citiem uzņēmējiem, kas Lietuvas patērētājiem sniedz televīzijas kanālu un/vai televīzijas raidījumu pārraides pakalpojumus, notiek bez maksas.”

7

TV Play Baltic ir Igaunijā reģistrēta sabiedrība, kas veic maksas televīzijas kanālu pakešu pārraidi Lietuvā, izmantojot satelīttelevīzijas tīklu, kas pieder trešajai personai, kurai minētā sabiedrība par to maksā atlīdzību.

8

Kopš 2015. gada grozījumiem Likumā par sabiedrības informēšanu prasītājas pamatlietā darbības ir pielīdzināmas televīzijas programmu retranslēšanas darbībām un saskaņā ar šī likuma 33. panta 5. punktu tai ir pienākums retranslēt Lietuvos nacionalinis radijas ir televizija VšĮ (turpmāk tekstā – “LRT”) kanālus, kuru vidū ir arī kanāls LRT Kultūra.

9

Prasītāja pamatlietā iesniedza LRTK lūgumu piemērot atkāpi no pienākuma pārraidīt šo kanālu.

10

Tā kā šīs atkāpes piemērošana tai tika atteikta, prasītāja pamatlietā cēla prasību Vilniaus apygardos administracinis teismas (Viļņas Administratīvā apgabaltiesa, Lietuva) atcelt lēmumu, ar ko tika noraidīts tās lūgums.

11

Ar 2017. gada 4. janvāra nolēmumu šī tiesa it īpaši apstiprināja prasītājas pamatlietā pienākumu retranslēt minēto kanālu.

12

Lietuvos vyriausiasis administracinis teismas (Lietuvas Augstākā administratīvā tiesa), kura izskata apelācijas sūdzību, ir šaubas par to, kā interpretēt Savienības tiesības, it īpaši LESD 56. pantu, kā arī Pamatdirektīvu un Universālā pakalpojuma direktīvu.

13

Vispirms iesniedzējtiesa norāda, ka Likuma par sabiedrības informēšanu, kas grozīts ar 2015. gada 21. maija Likumu Nr. XII‑1731, 33. panta 5. punktā paredzētais retranslēšanas pienākums nav pakļauts nevienam nosacījumam un ka ar šo tiesību normu Lietuvas tiesībās ir transportēts Universālā pakalpojuma direktīvas 31. pants.

14

Pirmkārt, šai tiesai rodas jautājums, vai prasītājas pamatlietā darbības ir uzskatāmas par “elektronisko komunikāciju tīkla nodrošināšanu” Pamatdirektīvas 2. panta m) punkta un Universālā pakalpojuma direktīvas 31. panta izpratnē. Tā šajā ziņā norāda, ka prasītāja pamatlietā retranslē televīzijas kanālus, par maksu izmantojot citiem saimnieciskās darbības subjektiem piederošu komunikāciju infrastruktūru.

15

Minētā tiesa tomēr norāda, ka dažas šīs infrastruktūras iekārtas tiek izmantotas tikai, lai nodrošinātu prasītājas pamatlietā pārraidīto signālu plūsmu, un ka prasītāju varētu uzskatīt par tīkla operatoru Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/19/EK (2002. gada 7. marts) par piekļuvi elektronisko komunikāciju tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un to savstarpēju savienojumu (piekļuves direktīva) (OV 2002, L 108, 7. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/140/EK (2009. gada 25. novembris) (OV 2009, L 337, 37. lpp.), izpratnē.

16

Otrkārt, iesniedzējtiesa uzskata – ja prasītājas pamatlietā darbības neietilpst elektronisko komunikāciju tīkla nodrošināšanas jēdzienā, ir jānosaka, vai dalībvalsts saimnieciskās darbības subjektiem var uzlikt citas saistības, kas jāievēro un kas nav minētas Universālā pakalpojuma direktīvas 31. pantā. Tā uzskata, ka prasītājas pamatlietā darbības var tikt uzskatītas par elektronisko komunikāciju pakalpojumiem, kas ietilpst Pamatdirektīvas un Universālā pakalpojuma direktīvas piemērošanas jomā. Tomēr tā neizslēdz, ka šīs darbības varētu tikt uzskatītas par satura nodrošināšanas pakalpojumu, kam nav piemērojami universālā pakalpojuma pienākumi, kas paredzēti šajā direktīvā.

17

Treškārt, iesniedzējtiesai rodas jautājums par to, kā interpretēt Universālā pakalpojuma direktīvas 31. panta 1. punktā minēto prasību, saskaņā ar kuru saistības, kas jāievēro, var uzlikt tikai tad, ja nozīmīgs šādu tīklu lietotāju skaits izmanto attiecīgo tīklu kā galveno līdzekli radio un televīzijas apraides saņemšanai. Tā norāda, ka, lai arī šī prasība nav piemērojama uzņēmumiem, kas neietilpst šīs tiesību normas piemērošanas jomā, Lietuvas likumdevējs attiecībā uz šo pienākumu nodrošina vienveidīgu attieksmi pret visiem operatoriem retranslētājiem.

18

Ceturtkārt, iesniedzējtiesa norāda, ka saistības, kas jāievēro, ierobežo LESD 56. pantā paredzēto pakalpojumu sniegšanas brīvību. Tā uzskata – ja šādu ierobežojumu var pamatot ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, kas saistīti ar kultūras politiku, šīm saistībām jābūt samērīgām un nepieciešamām izvirzīto mērķu sasniegšanai. Tai rodas jautājums, vai tam, ka LRT pašai ir iespēja pārraidīt kanālu LRT Kultūra tajā pašā satelīttelevīzijas tīklā, kuru izmanto prasītājas pamatlietā klienti, ir nozīme šajā ziņā, jo LRT pārraida citu bezmaksas kanālu šajā pašā satelīttelevīzijas tīklā, kuru izmanto pēdējā minētā. Tai šādā pašā veidā rodas jautājums saistībā ar to, ka šis kanāls tiek pārraidīts, izmantojot zemes apraides tīklu un ka daļa no tā satura bez maksas ir pieejama internetā.

19

Šādos apstākļos Lietuvos vyriausiasis administracinis teismas (Lietuvas Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

20

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai televīzijas programmu retranslēšanas darbība, izmantojot trešajām personām piederošus satelītu tīklus, ietilpst jēdzienā “elektronisko komunikāciju tīkla nodrošināšana” Pamatdirektīvas 2. panta m) punkta izpratnē.

21

Ir jānorāda, ka Tiesa ir nospriedusi, ka uzņēmums, kas vienīgi piedāvā televīzijas programmu demonstrāciju straumēšanas režīmā un tiešraidē internetā, nenodrošina elektronisko komunikāciju tīklu, bet gan sniedz piekļuvi elektronisko komunikāciju tīklu nodrošinātu audiovizuālo pakalpojumu saturam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. decembris, France Télévisions, C‑298/17, EU:C:2018:1017, 18. un 19. punkts).

22

Tāda uzņēmuma situācija, kurš kā prasītāja pamatlietā retranslē televīzijas kanālus, izmantojot satelītu, neatšķiras no tāda uzņēmuma situācijas, kurš šādus kanālus pārraida internetā tādā izpratnē, ka tāpat kā šis pēdējais tas sniedz piekļuvi elektronisko komunikāciju tīklu, šajā gadījumā satelīta tīkla, nodrošinātu audiovizuālo pakalpojumu saturam.

23

Lai gan iesniedzējtiesai tomēr ir šaubas par to, vai var uzskatīt, ka darbība pamatlietā ir elektronisko komunikāciju tīklu nodrošināšana, jo dažas satelītu infrastruktūras iekārtas tiek izmantotas tikai, lai nodrošinātu prasītājas pamatlietā pārraidīto signālu plūsmu, ir skaidrs, ka pēdējā minētā neveic nevienu no uzdevumiem, kas uzticēti elektronisko komunikāciju tīkla nodrošinātājam Pamatdirektīvas 2. panta m) punkta izpratnē, proti, būt atbildīgam par tīkla izveidi, darbību, kontroli vai padarīšanu par pieejamu.

24

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Pamatdirektīvas 2. panta m) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka televīzijas programmas retranslēšana, izmantojot trešajām personām piederošu satelīta tīklu, neietilpst jēdzienā “elektronisko komunikāciju tīkla nodrošināšana” šīs tiesību normas izpratnē.

25

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Universālā pakalpojuma direktīvas 31. panta 1. punktam ir pretrunā tas, ka dalībvalsts uzņēmumiem, kuri, izmantojot trešajām personām piederošus satelīta tīklus, retranslē televīzijas programmas, kas ir aizsargātas ar ierobežotas piekļuves sistēmu, un piedāvā saviem klientiem televīzijas programmu paketes, uzliek pienākumu pārraidīt televīzijas programmu.

26

Ir jāatgādina, ka Tiesa ir nospriedusi, ka direktīvas, kas ietilpst kopējos reglamentējošos noteikumos, pie kuriem pieder arī Pamatdirektīva un Universālā pakalpojuma direktīva, neierobežo valsts līmenī saskaņā ar Savienības tiesību aktiem veiktos pasākumus, lai ievērotu vispārējo interešu mērķus, it īpaši attiecībā uz satura reglamentēšanas un audiovizuālo politiku, šie kopējie reglamentējošie noteikumi neattiecas uz to pakalpojumu saturu, kas sniegti, izmantojot elektronisko komunikāciju tīklus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. decembris, France Télévisions, C‑298/17, EU:C:2018:1017, 25. un 26. punkts).

27

Līdz ar to Tiesa atzina, ka Universālā pakalpojuma direktīva ļauj dalībvalstīm brīvi noteikt saistības, kas jāievēro, kuras neietilpst šīs direktīvas 31. panta 1. punktā minētajās, it īpaši uzņēmumiem, kuri, lai gan tie nenodrošina elektronisko komunikāciju tīklus, piedāvā televīzijas programmu demonstrāciju straumēšanas režīmā un tiešraidē internetā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. decembris, France Télévisions, C‑298/17, EU:C:2018:1017, 27. punkts).

28

Tāpat kā lietā, kurā pasludināts minētais spriedums, aplūkotās darbības, arī televīzijas programmu, kas aizsargātas ar nosacītu piekļuves sistēmu, retranslēšana, izmantojot satelīta tīklu, nozīmē televīzijas satura nodrošināšanu.

29

No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet, ka televīzijas satura pārraides darbība, ņemot vērā Universālā pakalpojuma direktīvas 31. panta 1. punktu, būtu jāvērtē atšķirīgi atkarībā no tā, vai pārraide ir notikusi, izmantojot satelītu vai internetu.

30

Līdz ar to uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Universālā pakalpojuma direktīvas 31. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tas, ka dalībvalsts uzņēmumiem, kuri, izmantojot trešajām personām piederošus satelīta tīklus, retranslē televīzijas programmas, kas ir aizsargātas ar ierobežotas piekļuves sistēmu, un piedāvā saviem klientiem televīzijas programmu paketes, uzliek pienākumu pārraidīt televīzijas programmu.

31

Ņemot vērā uz pirmo un otro jautājumu sniegto atbildi, uz trešo un ceturto jautājumu nav jāatbild.

32

Ar piekto un sesto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LESD 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tas, ka dalībvalstis uzņēmumiem, kas, izmantojot trešajām personām piederošus satelīta tīklus, retranslē televīzijas programmas, kuras ir aizsargātas ar nosacītu piekļuves sistēmu, un piedāvā saviem klientiem televīzijas programmu paketes, uzliek pienākumu bez maksas pārraidīt televīzijas kanālu, lai gan, pirmkārt, raidorganizācijai, kuras labā šis pienākums noteikts, ir iespēja par saviem līdzekļiem pārraidīt attiecīgo kanālu, izmantojot to pašu tīklu, un, otrkārt, šīs pienākums aptvertu tikai aptuveni 6 % no visām mājsaimniecībām un šīm mājsaimniecībām ir iespēja skatīties šo televīzijas kanālu, izmantojot zemes apraides tīklu vai internetu.

33

Vispirms ir jākonstatē, ka Savienības tiesībās nav veikta elektronisko komunikāciju pakalpojumu nozares saskaņošana pilnībā, un līdz ar to pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums attiecībā uz aspektiem, kuri neietilpst it īpaši Pamatdirektīvā un Universālā pakalpojuma direktīvā, ir jāpārbauda, ņemot vērā LESD 56. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 30. aprīlis, UPC DTH, C‑475/12, EU:C:2014:285, 70. punkts).

34

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru televīzijas signālu pārraide, tostarp arī izmantojot kabeļtelevīziju, ir pakalpojumu sniegšana LESD 56. panta izpratnē (spriedums, 2007. gada 13. decembris, United Pan‑Europe Communications Belgium u.c., C‑250/06, EU:C:2007:783, 28. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

35

Runājot par jautājumu, vai tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā ietver ierobežojumu, kas ir aizliegts LESD 56. pantā, ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru pakalpojumu sniegšanas brīvība nozīmē ne tikai jebkādas diskriminācijas novēršanu attiecībā uz pakalpojumu sniedzēju, kas veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, tā pilsonības dēļ, bet arī jebkādu ierobežojumu atcelšanu, pat ja tie ir vienādi piemērojami gan vietējiem, gan citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzējiem, ja šis ierobežojums aizliedz, apgrūtina vai padara mazāk pievilcīgu tā pakalpojumu sniedzēja pakalpojumu sniegšanu, kas veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, kurā tas likumīgi sniedz līdzīgus pakalpojumus (spriedums, 2007. gada 13. decembris, United Pan‑Europe Communications Belgium u.c., C‑250/06, EU:C:2007:783, 29. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

36

Ir jākonstatē, ka, uzliekot pienākumu pārraidīt noteiktas LRT televīzijas programmas uzņēmumiem, kuri, lai arī kāda būtu to reģistrācijas vieta, izmantojot satelītu, retranslē televīzijas programmas, kas paredzētas Lietuvas televīzijas skatītājiem, valsts tiesiskais regulējums pamatlietā rada pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu LESD 56. panta izpratnē.

37

Saskaņā ar judikatūru šāds LESD garantēto pamatbrīvību ierobežojums var būt pamatots, ja tas atbilst primāriem vispārējo interešu apsvērumiem ar nosacījumu, ka tas garantē izvirzītā mērķa sasniegšanu un nepārsniedz tā sasniegšanai nepieciešamo (spriedums, 2007. gada 13. decembris, United Pan‑Europe Communications Belgium u.c., C‑250/06, EU:C:2007:783, 39. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

38

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru kultūrpolitika var būt primārs vispārējo interešu apsvērums, kas pamato pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu. Plurālisma saglabāšana, ko garantē šī politika, ir saistīta ar izteiksmes brīvību, kas tiek aizsargāta ar Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. pantu, šī brīvība ir viena no pamatbrīvībām, ko garantē Savienības tiesiskā kārtība, tostarp Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. pants (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 13. decembris, United Pan‑Europe Communications Belgium u.c., C‑250/06, EU:C:2007:783, 41. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

39

Šajā gadījumā Lietuvas valdība norādīja, ka tādiem uzņēmumiem kā prasītāja pamatlietā uzliktais pienākums pārraidīt televīzijas kanālu LRT Kultūra ir, lai sasniegtu ar kultūras politiku saistītu vispārējo interešu mērķi, ņemot vērā šī kanāla būtisko sociālo un kultūras nozīmi Lietuvas skatītājiem.

40

Ar šādu kultūras politikas mērķi var pamatot pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu.

41

Taču valsts tiesiskajam regulējumam, ar kuru tiek radīts šāds ierobežojums, ir jābūt piemērotam, lai nodrošinātu izvirzītā mērķa sasniegšanu. Šajā ziņā, neskarot pārbaudi, kas jāveic iesniedzējtiesai, pienākums pārraidīt noteiktas televīzijas programmas var ļaut sasniegt ar šo pienākumu izvirzīto kultūras politikas mērķi tādējādi, ka ar to tiek nodrošināts, ka Lietuvas televīzijas skatītājiem, kuri piekļūst televīzijai tikai, izmantojot satelītu, ir iespēja skatīties kanāla LRT Kultūra programmas, kurām tiem citādi nebūtu piekļuves.

42

Attiecībā uz pamatlietā aplūkotā pasākuma samērīgumu, kas it īpaši izvirzīts piektajā un sestajā jautājumā, ja iesniedzējtiesai būs jālemj šajā ziņā, ņemot vērā apstākļus, kas tai darīti zināmi strīdā pamatlietā, Tiesa var tai sniegt norādes par faktoriem, kas būtu jāņem vērā šajā pārbaudē.

43

Kā Eiropas Komisija norādījusi savos apsvērumos, iesniedzējtiesai būtu jāņem vērā galalietotāju skaits vai procentuālā daļa, kas faktiski izmanto televīzijas kanālu pārraides līdzekļus, lai novērtētu pamatlietā aplūkota pārraides pienākuma samērīgumu.

44

Turklāt, lai novērtētu, vai pārraides pienākums pamatlietā ir samērīgs, iesniedzējtiesai būtu jāņem vērā – pēc to pārbaudes – tādi faktori kā prasītājas pamatlietā sniegto pakalpojumu gala lietotāju ģeogrāfiskais sadalījums, apstāklis, ka prasītāja retranslē kanālu LRT Kultūra, to nekodējot, tādējādi skarot lielāku sabiedrības daļu, un apstāklis, ka šis kanāls vai liela daļa tā programmu bez maksas ir pieejama internetā, kā arī zemes apraides tīklā.

45

Ņemot vērā šos apsvērumus, uz piekto un sesto jautājumu ir jāatbild, ka LESD 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tas, ka dalībvalstis uzņēmumiem, kas, izmantojot trešajām personām piederošus satelīta tīklus, retranslē televīzijas programmas, kas ir aizsargātas ar nosacītu piekļuves sistēmu, un piedāvā saviem klientiem televīzijas programmu paketes, uzliek pienākumu bez maksas pārraidīt televīzijas kanālu, ar nosacījumu, ka, pirmkārt, šis pārraidīšanas pienākums ļauj visu televīzijas programmu pārraidīšanas līdzekļu gala lietotāju lielam skaitam vai procentuālajai daļai piekļūt kanālam, uz kuru attiecas šis pienākums, un, otrkārt, ir jāņem vērā operatora, kam uzlikts šis pats pārraidīšanas pienākums, sniegto pakalpojumu gala lietotāju ģeogrāfiskais sadalījums, apstāklis, ka tas šo kanālu pārraida nekodētu un ka minētais kanāls bez maksas ir pieejams internetā, kā arī zemes apraides tīklā, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

46

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež: