–

Vorarlberger Landes‑ und Hypothekenbank AG vārdā – C. Nauer, Rechtsanwalt,

–

Austrijas valdības vārdā – G. Hesse, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – R. Lyal, kā arī N. Gossement un C. Tritz, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz LESD 56. un 63. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Vorarlberger Landes‑ und Hypothekenbank AG (turpmāk tekstā – “Hypothekenbank”) un Finanzamt Feldkirch (Feldkirhas Finanšu pārvalde, Austrija) par pēdējās minētās 2015. gada 20. janvāra lēmumiem, ar kuriem tika noteikta stabilitātes nodeva un ar stabilitātes nodevu saistītā īpašā iemaksa, kas minētajai bankai bija jāmaksā par 2014. gadu.

3

Stabilitätsabgabegesetz (Stabilitātes nodevas likums, turpmāk tekstā – “StabAbgG”), kas tika ieviests ar 2010. gada 30. decembraBudgetbegleitgesetz 2011 (2011. gada Budžeta izpildes likums) (BGBl. I, 111/2010), 1. pantā ir paredzēts:

“Kredītiestāžu darbībai tiek uzlikta stabilitātes nodeva. “Kredītiestādes” šī federālā likuma izpratnē ir iestādes, kurām ir piešķirta atļauja saskaņā ar Bankwesengesetz (Likums par banku sistēmu), BGBl. 532/1993, un ārvalsts kredītiestāžu filiāles, kurām atbilstoši Likumam par banku sistēmu ir tiesības piedāvāt pakalpojumus ar filiāles starpniecību Austrijā. [..]”

4

StabAbgG 2. pantā, redakcijā, kas bija piemērojama pirms Federālā likuma BGBl. I, 184/2013, ir paredzēts:

“(1)   Stabilitātes nodevas bāze ir kredītiestādes vidējā nekonsolidētā kopējā bilance (2. punkts), no kuras ir atņemtas 2. punktā minētās summas. 2011., 2012. un 2013. kalendārajā gadā par pamatu ir jāizmanto tā uzņēmējdarbības gada vidējā nekonsolidētā kopējā bilance, kas beidzas 2010. gadā. Sākot ar kalendāro gadu, kas tam seko, par pamatu ir jāizmanto tā uzņēmējdarbības gada vidējā nekonsolidētā kopējā bilance, kas beidzas gadā pirms kalendārā gada, par kuru ir jāmaksā stabilitātes nodeva.

[..]

(6)   Attiecībā uz 1. pantā minētajām kredītiestādēm ar juridisko adresi citā dalībvalstī [..] un kuras darbojas Austrijā ar filiāles starpniecību, ir jāaprēķina nosacīta uz šo filiāli attiecināma darījumu apjoma kopējā bilance saskaņā ar 1.–5. punkta tiesību normām, un tā ir aprēķina bāze.”

5

StabAbgG 3. pantā, redakcijā, kas bija piemērojama pirms Federālā likuma BGBl. I, 13/2014, ir paredzēts:

“Stabilitātes nodeva attiecībā uz to aprēķina bāzes daļu atbilstoši 2. pantam

6

StabAbgG 3. pantā, redakcijā, kas bija piemērojama pirms Federālā likuma BGBl. I, 13/2014, ir paredzēts:

“Stabilitātes nodeva attiecībā uz to aprēķina bāzes daļu atbilstoši 2. pantam

7

Saskaņā ar StabAbgG 7.a panta 1. punktu īpašā iemaksa saistībā ar stabilitātes nodevu ir jāaprēķina procentu likmēs no summām, kas ir jāmaksā kā stabilitātes nodeva.

8

Saskaņā ar StabAbgG 7.b panta 2. punktu stabilitātes nodeva attiecībā uz 2014. gadu izriet no kombinētas to minēto tiesību normu piemērošanas, kas bija spēkā pirms un pēc grozījumiem, kas izdarīti ar Federālajiem likumiem BGBl. I Nr. 184/2013 un BGBl. I, 13/2014.

9

Hypothekenbank ir Austrijā reģistrēta kredītiestāde, kas sniedz banku pakalpojumus klientiem, kas ir šīs dalībvalsts, kā arī citu dalībvalstu rezidenti. Nozīmīgu Hypothekenbank kopējās bilances daļu, proti, 2014. gadā gandrīz ceturto daļu, veido bankas darījumi ar otro minēto klientu grupu.

10

Feldkirhas Finanšu pārvalde ar diviem 2015. gada 20. janvāra lēmumiem atbilstoši StabAbgG noteica stabilitātes nodevas un ar stabilitātes nodevu saistītās īpašās iemaksas summu, kas Hypothekenbank bija jāmaksā par 2014. gadu. Bundesfinanzgericht (Federālā finanšu tiesa, Austrija) ar 2016. gada 1. aprīļa spriedumu noraidīja par šiem lēmumiem celto prasību.

11

Savas apelācijas sūdzības Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa, Austrija) pamatojumam Hypothekenbank norāda, ka tai neesot jāmaksā stabilitātes nodeva un ar to saistītā īpašā iemaksa, jo šīs nodevas esot pretrunā, pirmkārt, valsts atbalsta tiesību normām un, otrkārt, pakalpojumu sniegšanas brīvībai un kapitāla brīvai apritei. It īpaši šī kredītiestāde apgalvo, ka no StabAbgG 2. panta izrietot diskriminācija, jo tajā attiecībā uz līdzīgiem darījumiem esot paredzēta atšķirīga attieksme. Lai gan Austrijā reģistrētas kredītiestādes darījumi, kas veikti bez citas dalībvalsts filiāles starpniecības vai izmantošanas, ar citu dalībvalstu rezidentiem tiek ņemti vērā, lai noteiktu strīdīgo nodevu bāzi, tādi paši darījumi, kas veikti ar citā dalībvalstī reģistrēta meitas uzņēmuma starpniecību, netiek ņemti vērā.

12

Tādējādi kādai sabiedrību grupai tiekot piemērots labvēlīgāks nodokļu režīms nekā uzņēmumam, kurš neietilpst šajā grupā. Grupu gadījumā nekonsolidēšanas kritērija automātiskās sekas esot tādas, ka no attiecīgo nodevu bāzes tiek izslēgtas citā dalībvalstī, kas nav Austrija, reģistrētu meitas uzņēmumu bilances. Citādi būtu izolētas sabiedrības gadījumā, kura pati vai ar filiāles starpniecību sniedz pakalpojumus citās dalībvalstīs, kas nav Austrija, jo šie pakalpojumi automātiski tiktu iekļauti šīs sabiedrības bilancē un tai maksājamās stabilitātes nodevas bāzē. Šāda situācija, kā tas izriet no 2014. gada 5. februāra sprieduma Hervis Sport‑ és Divatkereskedelmi (C‑385/12, EU:C:2014:47), esot diskriminējoša. Šī diskriminācija varētu traucēt banku pakalpojumu sniegšanu citās dalībvalstīs, kas nav Austrija. No tās varētu izvairīties, ja stabilitātes nodevas un ar šo nodevu saistītās īpašās iemaksas bāze tiktu noteikta, ņemot vērā kopējo konsolidēto bilanci, vienlaicīgi ļaujot piemērot tādas pašas iespējamās nodevas, kādas maksājamas citas dalībvalsts meitas uzņēmumam.

13

Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa) uzskata, ka nav skaidrs, ka no 2014. gada 5. februāra sprieduma Hervis Sport‑ és Divatkereskedelmi (C‑385/12, EU:C:2014:47), kas taisīts brīvības veikt uzņēmējdarbību jomā, kā arī 2005. gada 2. jūnija sprieduma Komisija/Itālija (C‑174/04, EU:C:2005:350), 2006. gada 12. decembra sprieduma Test Claimants in the FII Group Litigation (C‑446/04, EU:C:2006:774) un 2007. gada 24. maija sprieduma Holböck (C‑157/05, EU:C:2007:297) attiecībā uz kapitāla brīvu apriti izrietētu, ka StabAbgG nav saderīgs ar Eiropas Savienības tiesībām.

14

Turklāt attiecībā uz valsts atbalsta tiesību normu piemērošanu iesniedzējtiesa atgādina, ka tostarp no 2015. gada 6. oktobra sprieduma Finanzamt Linz (C‑66/14, EU:C:2015:661, 21. punkts) izriet, ka nodokļu maksātājs nevar aizbildināties ar to, ka nodokļu pasākums, no kura gūst labumu citi uzņēmumi, ir valsts atbalsts, lai izvairītos no šī nodokļa samaksas. Līdz ar to tā uzskata, ka prejudiciālie jautājumi par šo tēmu nav nepieciešami.

15

Šādos apstākļos Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram ir jāmaksā nodeva no kredītiestāžu kopējās bilances, ir pretrunā pakalpojumu sniegšanas brīvībai saskaņā ar LESD 56. un nākamajiem pantiem un/vai kapitāla un maksājumu aprites brīvībai saskaņā ar LESD 63. pantu, ja kredītiestādei ar juridisko adresi Austrijā par bankas darījumiem ar klientiem pārējā Eiropas Savienībā ir jāmaksā nodeva, savukārt tas neattiecas uz kredītiestādi ar juridisko adresi Austrijā, kas šādus darījumus veic kā kredītiestāžu grupas galvenā kredītiestāde, izmantojot tādu grupā ietilpstošu kredītiestādi ar juridisko adresi pārējā Eiropas Savienībā, kuras bilance, ņemot vērā tās piederību grupai, ir jākonsolidē ar tās kredītiestādes bilanci, kas darbojas kā galvenā grupas kredītiestāde, jo nodeva ir jāmaksā no nekonsolidētās (grupas konsolidētajā bilancē vērā neņemtās) kopējās bilances?”

16

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka stabilitātes nodeva un ar šo nodevu saistītā īpašā iemaksa, kuru likumība pamatlietā tiek apšaubīta, skar Austrijā reģistrētas kredītiestādes, kā arī ārvalstu kredītiestāžu filiāles, kas reģistrētas šajā dalībvalstī. Šo nodevu bāze tiek noteikta, ņemot vērā Austrijā reģistrēto kredītiestāžu “vidējo nekonsolidēto kopējo bilanci”, bet ārvalstu sabiedrību filiāļu gadījumā – ņemot vērā nosacīto bilanci. Jēdziens “nekonsolidēts” nozīmē, ka stabilitātes nodeva un ar šo nodevu saistītā īpašā iemaksa tiek noteikta, ņemot vērā katras juridiskās personas, skatot to individuāli, kopējo bilanci, bet ne sabiedrību grupas konsolidēto bilanci.

17

Kā norādījusi iesniedzējtiesa, banku darījumi tiek atspoguļoti kredītiestāžu kopējā bilancē. No tā izriet, ka summa, kas jāmaksā saistībā ar nodevām pamatlietā, atšķiras atkarībā no tā, vai Austrijā reģistrētās kredītiestādes banku darījumus veic tieši vai savās filiālēs. Šādu Austrijas iestāžu filiāļu, kas reģistrētas citās dalībvalstīs, banku darījumi netiek ņemti vērā, lai noteiktu šo nodevu bāzi.

18

Turklāt pamatlieta neattiecas uz prasītājas pamatlietā Hypothekenbank iespēju sniegt pakalpojumus, izmantojot pastāvīgo uzņēmumu citā dalībvalstī, nevis Austrijā, vai arī veikt tajā uzņēmējdarbību. Kā prasītāja pati ir apstiprinājusi savos rakstveida apsvērumos, tā saviem klientiem, kas ir rezidenti citās dalībvalstīs, sniedz pakalpojumus, neizmantojot tajās reģistrētos pastāvīgos uzņēmumus.

19

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa tātad būtībā jautā, vai LESD 56. un 63. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu tiesisko regulējumu kā pamatlietā, ja saskaņā ar to Austrijā reģistrētām kredītiestādēm, kuras, tāpat kā pamatlietā aplūkotā, sniedz savus pakalpojumus saviem klientiem, kuri ir rezidenti citās dalībvalstīs, neizmantojot tajās reģistrētos pastāvīgos uzņēmumus, ir jāmaksā nodeva, kas noteikta, ņemot vērā “vidējo nekonsolidēto kopējo bilanci”, kurā ir ietverti banku darījumi, ko šīs iestādes tieši veikušas ar citu dalībvalstu rezidentiem, taču ir izslēgti tādi paši darījumi, ko veikušas Austrijā reģistrētu kredītiestāžu filiāles, ja šīs filiāles ir reģistrētas citā dalībvalstī.

20

Tā kā prejudiciālais jautājums ir uzdots gan saistībā ar LESD 56. pantu, gan tā 63. pantu, vispirms ir jānosaka, vai un attiecīgā gadījumā kādā mērā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais var ietekmēt pakalpojumu sniegšanas brīvības un kapitāla brīvas aprites īstenošanu (spriedums, 2018. gada 21. jūnijs, Fidelity Funds u.c., C‑480/16, EU:C:2018:480, 32. punkts).

21

Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka, ja banku pakalpojumi tiek sniegti citu dalībvalstu, kas nav Austrija, rezidentiem, Austrijā reģistrētām kredītiestādēm, ņemot vērā stabilitātes nodevu un ar šo nodevu saistīto īpašo iemaksu, tiek piemērota atšķirīga attieksme atkarībā no tā, vai tās šādus pakalpojumus sniedz bez vai ar citās dalībvalstīs reģistrētu meitas uzņēmumu starpniecību.

22

Hypothekenbank norādīja Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa), ka šī atšķirīgā attieksme esot diskriminējoša un ka tā varot traucēt, pirmkārt, banku pakalpojumu sniegšanai citās dalībvalstīs, kas nav Austrija, un, otrkārt, kapitāla brīvai apritei.

23

Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka uz tādiem banku darījumiem kā kredītu izsniegšana profesionālas darbības ietvaros attiecas gan pakalpojumu sniegšanas brīvība LESD 56. un nākamo pantu izpratnē, gan arī kapitāla brīva aprite LESD 63. un nākamo pantu izpratnē (spriedums, 2006. gada 3. oktobris, Fidium Finanz, C‑452/04, EU:C:2006:631, 43. punkts).

24

Turklāt ir jāatgādina, ka, ja valsts pasākums vienlīdz ir saistīts ar pakalpojumu sniegšanas brīvību un kapitāla brīvu apriti, Tiesa attiecīgo pasākumu principā izskata tikai attiecībā pret vienu no šīm brīvībām, ja izrādās, ka pamatlietas apstākļos viena no tām ir pilnībā sekundāra salīdzinājumā ar otru un var tai tikt piesaistīta (spriedums, 2016. gada 26. maijs, NN (L) International, C‑48/15, EU:C:2016:356, 39. punkts).

25

Šķiet, ka tādos apstākļos kā pamatlietā pakalpojumu sniegšanas brīvība salīdzinājumā ar kapitāla brīvu apriti ir primāra. Hypothekenbank ar savu argumentāciju, kā to rezumējusi iesniedzējtiesa, vēlas norādīt, ka tas, ka, lai noteiktu stabilitātes nodevu un ar šo nodevu saistīto īpašo iemaksu, tiek ņemti vērā banku darījumi, ko tā bez starpniecības veic ar klientiem citās dalībvalstīs, kas nav Austrija, palielina šo darījumu izmaksas un tādējādi padara pārrobežu darbību mazāk pievilcīgu. Šādas sekas galvenokārt attiecas uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, lai gan ietekme uz kapitāla brīvu apriti ir neizbēgams minēto seku rezultāts.

26

Līdz ar to uzdotais jautājums ir jāizvērtē, ņemot vērā nevis LESD 63. un nākamos pantus attiecībā uz kapitāla brīvu apriti, bet gan LESD 56. un nākamos pantus attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību.

27

Ir jānorāda, ka neraugoties uz to, vai stabilitātes nodeva un ar šo nodevu saistītā īpašā iemaksa ir tiešs vai netiešs nodoklis, tā Eiropas Savienībā nav harmonizēta un tātad ietilpst dalībvalstu kompetencē, kurām saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru šī kompetence ir jāizmanto, ievērojot Savienības tiesības (spriedums, 2011. gada 1. decembris, Komisija/Ungārija, C‑253/09, EU:C:2011:795, 42. punkts).

28

Ar minēto 56. pantu nav pieļaujama jebkāda valsts tiesību aktu piemērošana, kas pakalpojumu sniegšanu starp dalībvalstīm padara grūtāku par pakalpojumu sniegšanu tikai vienas dalībvalsts teritorijā. Saskaņā ar Tiesas judikatūru LESD 56. pantā ir prasīts novērst jebkādus pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus, kas noteikti tādēļ, ka pakalpojumu sniedzējs ir reģistrēts citā dalībvalstī, nevis dalībvalstī, kurā tiek sniegts pakalpojums (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, TTL, C‑553/16, EU:C:2018:604, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumi ir valsts pasākumi, ar kuriem tiek aizliegta, traucēta vai padarīta mazāk pievilcīga šīs brīvības izmantošana (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, TTL, C‑553/16, EU:C:2018:604, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Tiesības uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, kas LESD 56. pantā ir paredzētas dalībvalstu pilsoņiem, ietver arī “pasīvo” pakalpojumu sniegšanas brīvību, proti, pakalpojuma saņēmēju tiesības doties uz citu dalībvalsti, lai tur, nesastopoties ar ierobežojumiem, saņemtu kādu pakalpojumu (spriedums, 2017. gada 9. marts, Piringer, C‑342/15, EU:C:2017:196, 35. punkts).

31

Šajā ziņā ir jānorāda, ka stabilitātes nodeva un ar šo nodevu saistītā īpašā iemaksa nerada nekādu nošķiršanu ne atkarībā no klientu izcelsmes, ne atkarībā no pakalpojumu sniegšanas vietas. Lai noteiktu šo nodevu bāzi, ņemot vērā Austrijā reģistrēto kredītiestāžu vidējo nekonsolidēto kopējo bilanci, tiek ņemti vērā visi banku darījumi, ko šāda iestāde bez starpniecības veic Austrijā vai citā dalībvalstī.

32

Turklāt vienīgi tas, ka šīs nodevas var palielināt banku darījumu izmaksas, nerada šķērsli pakalpojumu sniegšanas brīvībai. Kā Tiesa jau ir nospriedusi, LESD 56. pants neattiecas uz pasākumiem, kas tikai rada papildu izdevumus attiecīgā pakalpojuma sniegšanai un kas vienādi ietekmē pakalpojumu sniegšanu starp dalībvalstīm un vienas dalībvalsts iekšienē (spriedumi, 2005. gada 8. septembris, Mobistar un Belgacom Mobile, C‑544/03 un C‑545/03, EU:C:2005:518, 31. punkts, kā arī 2015. gada 11. jūnijs, Berlington Hungary u.c., C‑98/14, EU:C:2015:386, 36. punkts).

33

Attiecībā uz apgalvojumu, ka Austrijā reģistrētas banku iestādes, kas veic banku darījumus citā dalībvalstī bez starpniecības, tiekot diskriminētas salīdzinājumā ar tām, kas šos pakalpojumus piedāvā, izmantojot neatkarīgus minētajā dalībvalstī reģistrētus meitas uzņēmumus, ir jānorāda, ka šie pēdējie minētie uzņēmumi ir izvēlējušies īstenot brīvību veikt uzņēmējdarbību, kas tiem piešķirta LESD 49. un 54. pantā, taču pirmie minētie ir reģistrēti tikai Austrijā un sniedz pārrobežu pakalpojumus, kas ietilpst pakalpojumu sniegšanas brīvībā, kas garantēta LESD 56. pantā.

34

Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka ir jānošķir attiecīgā pakalpojumu sniegšanas brīvības un brīvības veikt uzņēmējdarbību piemērošanas joma. Šajā ziņā ir jānoskaidro, vai saimnieciskās darbības subjekts veic vai neveic uzņēmējdarbību dalībvalstī, kurā tas piedāvā attiecīgo pakalpojumu. Ja tas veic uzņēmējdarbību dalībvalstī, kurā tas piedāvā šo pakalpojumu, tas ietilpst brīvības veikt uzņēmējdarbību piemērošanas jomā, kā tā ir definēta LESD 49. pantā. Savukārt, ja saimnieciskās darbības subjekts neveic uzņēmējdarbību galamērķa dalībvalstī, tas ir uzskatāms par pārrobežu pakalpojumu sniedzēju, uz kuru attiecas pakalpojumu sniegšanas brīvības princips (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2003. gada 11. decembrī, Schnitzer, C‑215/01, EU:C:2003:662, 28. un 29. punkts, kā arī 2012. gada 10. maijs, Duomo Gpa u.c., no C‑357/10 līdz C‑359/10, EU:C:2012:283, 30. punkts).

35

“Uzņēmuma” jēdziens LESD noteikumu par brīvību veikt uzņēmējdarbību izpratnē paredz faktisku “saimnieciskās darbības” veikšanu, stabili un uz neierobežotu laiku nodibinoties uzņemošajā dalībvalstī. Tas tādējādi paredz reālu attiecīgās sabiedrības nodibināšanos šajā dalībvalstī un efektīvu saimnieciskās darbības veikšanu tajā (spriedums, 2006. gada 12. septembris, Cadbury Schweppes un Cadbury Schweppes Overseas, C‑196/04, EU:C:2006:544, 54. punkts).

36

Turpretī gadījumā, kad pakalpojumu sniedzējs pārceļas uz citu dalībvalsti, nevis to, kurā tas veic uzņēmējdarbību, LESD nodaļas par pakalpojumiem tiesību normas, īpaši 57. panta trešā daļa, noteic, ka šā pakalpojumu sniedzēja darbībai ir jābūt īslaicīgai (spriedumi, 1995. gada 30. novembris, Gebhard, C‑55/94, EU:C:1995:411, 26. punkts, un 2003. gada 11. decembris, Schnitzer, C‑215/01, EU:C:2003:662, 27. punkts).

37

Šādos apstākļos dalībvalstis var ņemt vērā šīs atšķirības un līdz ar to aplikšanas ar nodokļiem mērķiem izturēties atšķirīgi pret personu un uzņēmumu darbībām, kuras ietilpst attiecīgi brīvības veikt uzņēmējdarbību vai pakalpojumu sniegšanas brīvības piemērošanas jomā, kas parasti rada atšķirīgas juridiskās un ekonomiskās sekas.

38

No tā izriet, ka tāds tiesiskais regulējums kā pamatlietā nevar traucēt vai padarīt mazāk pievilcīgu pakalpojumu sniegšanas brīvības īstenošanu.

39

Attiecībā uz iesniedzējtiesas paustajām šaubām par 2014. gada 5. februāra sprieduma Hervis Sport‑ és Divatkereskedelmi (C‑385/12, EU:C:2014:47), uz ko atsaucas prasītāja pamatlietā, nozīmi ir jāatgādina, ka minētā sprieduma 37.–41. punktā, kā arī 2018. gada 26. aprīļa sprieduma ANGED (C‑234/16 un C‑235/16, EU:C:2018:281) 23. punktā Tiesa nosprieda, ka obligāts nodoklis, kas paredz šķietami objektīvu diferenciācijas kritēriju, bet kas, ņemot vērā tā īpašības, vairumā gadījumu nostāda nelabvēlīgā situācijā sabiedrības, kuru juridiskā adrese ir citās dalībvalstīs un kuras ir salīdzināmā situācijā ar sabiedrībām, kuru juridiskā adrese ir nodokļa piemērošanas dalībvalstī, rada netiešu diskrimināciju uz sabiedrību juridiskās adreses atrašanās vietas pamata, kura ir aizliegta ar LESD 49. un 54. pantu.

40

Tomēr, kā izriet no šī sprieduma 18. un 26. punkta, Hypothekenbank pamatlietā nevar atsaukties uz LESD tiesību normu attiecībā uz brīvības veikt uzņēmējdarbību pārkāpumu.

41

LESD 267. pantā paredzētās procedūras ietvaros vienīgi valsts tiesa nosaka faktisko ietvaru, kurā ietilpst jautājumi, kurus tā uzdod Tiesai (spriedums, 2018. gada 10. jūlijs, Jehovan todistajat, C‑25/17, EU:C:2018:551, 28. punkts).

42

Neapšaubāmi, savos Tiesā iesniegtajos rakstveida apsvērumos Hypothekenbank apgalvo, ka praksē Austrijā reģistrētās reģionālās kredītiestādes, kas atrodas tuvu šīs dalībvalsts robežām, biežāk sniedzot pārrobežu pakalpojumus nekā citas šajā pašā dalībvalstī reģistrētās reģionālās kredītiestādes, līdz ar to stabilitātes nodeva un ar šo nodevu saistītā īpašā iemaksa galvenokārt ietekmējot pirmās minētās kredītiestādes. Šī situācija nozīmējot diskrimināciju, kas salīdzināma ar 2014. gada 5. februāra spriedumā Hervis Sport‑ és Divatkereskedelmi (C‑385/12, EU:C:2014:47) aplūkoto. Tomēr Hypothekenbank iesniegtā niecīgā informācija par banku sektoru Austrijā nekādi neļauj pārbaudīt šo apgalvojumu pamatotību. Katrā ziņā iesniedzējtiesa šos faktiskos apstākļus nav uzsvērusi.

43

Līdz ar to, tā kā nav pierādīts, ka tiesiskais regulējums pamatlietā var radīt situāciju, kas būtu pielīdzināma tai, kura tika aplūkota lietā, kurā taisīts 2014. gada 5. februāra spriedums Hervis Sport‑ és Divatkereskedelmi (C‑385/12, EU:C:2014:47), nav jāizvērtē šī sprieduma 39. punktā minētās judikatūras piemērojamība pēc analoģijas pakalpojumu sniegšanas brīvības jomā.

44

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka LESD 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj tādu tiesisko regulējumu kā pamatlietā, ja saskaņā ar to Austrijā reģistrētām kredītiestādēm, kuras, tāpat kā pamatlietā aplūkotā, sniedz savus pakalpojumus saviem klientiem, kuri ir rezidenti citās dalībvalstīs, neizmantojot tajās reģistrētus pastāvīgus uzņēmumus, ir jāmaksā nodeva, kas noteikta, ņemot vērā “vidējo nekonsolidēto kopējo bilanci”, kurā ir ietverti banku darījumi, ko šīs iestādes tieši veikušas ar citu dalībvalstu rezidentiem, taču ir izslēgti tādi paši darījumi, ko veikušas Austrijā reģistrētas kredītiestādes filiāles, ja šīs filiāles ir reģistrētas citā dalībvalstī.

45

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

LESD 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj tādu tiesisko regulējumu kā pamatlietā, ja saskaņā ar to Austrijā reģistrētām kredītiestādēm, kuras, tāpat kā pamatlietā aplūkotā, sniedz savus pakalpojumus saviem klientiem, kuri ir rezidenti citās dalībvalstīs, neizmantojot tajās reģistrētus pastāvīgus uzņēmumus, ir jāmaksā nodeva, kas noteikta, ņemot vērā “vidējo nekonsolidēto kopējo bilanci”, kurā ir ietverti banku darījumi, ko šīs iestādes tieši veikušas ar citu dalībvalstu rezidentiem, taču ir izslēgti tādi paši darījumi, ko veikušas Austrijā reģistrētas kredītiestādes filiāles, ja šīs filiāles ir reģistrētas citā dalībvalstī.