–

Niveles [Nivelles] pilsētas vārdā – L. Markey, avocate,

–

R. Matzak vārdā – P. Joassart, A. Percy un P. Knaepen, avocats,

–

Beļģijas valdības vārdā – M. Jacobs un L. Van den Broeck, pārstāves, kurām palīdz F. Baert un J. Clesse, avocats,

–

Francijas valdības vārdā – D. Colas un R. Coesme, pārstāvji,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. Bulterman un M. Noort, kā arī J. Langer, pārstāvji,

–

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – G. Brown un S. Simmons, kā arī D. Robertson, pārstāvji, kuriem palīdz R. Hill un B. Lask, barristers,

–

Eiropas Komisijas vārdā – D. Martin un J. Tomkin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88/EK (2003. gada 4. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (OV 2003, L 299, 9. lpp.) 2. pantu un 17. panta 3. punkta c) apakšpunkta iii) punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Niveles pilsētu un Rudy Matzak par atalgojumu par pakalpojumiem, kas sniegti šīs pilsētas ugunsdzēsības dienesta ietvaros.

3

Direktīvas 2003/88 1. pantā ir noteikts:

“1.   Šī direktīva nosaka minimālās drošības un veselības prasības darba laika organizēšanai.

2.   Šī direktīva attiecas uz:

3.   Šo direktīvu piemēro visām darbību nozarēm, gan valsts, gan privātajām, [Padomes Direktīvas 89/391/EEK (1989. gada 12. jūnijs) par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā (OV 1989, L 183, 1. lpp.)] 2. panta nozīmē, neskarot šīs direktīvas 14., 17., 18. un 19. pantu.

[..]

4.   Direktīvas 89/391[..] noteikumi ir pilnībā piemērojami 2. punktā minētajiem jautājumiem, neskarot stingrākus un/vai īpašus šīs direktīvas noteikumus.”

4

Direktīvas 2003/88 2. panta “Definīcijas” 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

5

Minētās direktīvas 15. pants “Labvēlīgāki noteikumi” ir formulēts šādi:

“Šī direktīva neskar dalībvalstu tiesības piemērot vai ieviest normatīvus un administratīvus aktus, kas ir labvēlīgāki darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzībai vai kas veicina vai atļauj piemērot koplīgumus vai citus līgumus starp darba devējiem un darba ņēmējiem nozarē, kuri ir labvēlīgāki darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzībai.”

6

Direktīvas 2003/88 17. pantā “Atkāpes” ir paredzēts:

“1.   Pienācīgi ievērojot darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzības principus, dalībvalstis var atkāpties no 3. līdz 6. panta[..], kā arī no 8. un 16. panta[..],

[..]

3.   Saskaņā ar šā panta 2. punktu var tikt pieļautas atkāpes no 3., 4., 5., 8. un 16. panta:

[..]

[..].”

7

Ar Loi du 14 décembre 2000 fixant certains aspects de l’aménagement du temps de travail dans le secteur public [2000. gada 14. decembra Likums, ar ko nosaka atsevišķus darba laika organizācijas aspektus valsts sektorā] (Moniteur belge, 2001. gada 5. janvāris, 212. lpp.) Direktīva 2003/88 tika transponēta valsts tiesībās attiecībā uz valsts sektoru.

8

Šī likuma 3. pantā ir noteikts:

Šī likuma piemērošanas nolūkos ir sniegtas šādas definīcijas:

9

Minētā likuma 8. pantā ir noteikts, ka darba laiks ir “laikposms, kad darba ņēmējs ir darba devēja rīcībā”.

10

Loi du 30 décembre 2009 portant des dispositions diverses [2009. gada 30. decembra Likums attiecībā uz dažādām normām] (Moniteur belge, 2009. gada 31. decembris, 82925. lpp.) 186. pantā ir paredzēts:

“2000. gada 14. decembra Likuma, ar ko nosaka atsevišķus darba laika organizācijas aspektus valsts sektorā, 3. pants ir interpretējams tādējādi, ka valsts ugunsdzēsības dienesta un 2007. gada 15. maija Likumā par civilo drošību paredzēto palīdzības sniegšanas zonu brīvprātīgie un civilās aizsardzības operatīvo dienestu brīvprātīgie neietilpst darba ņēmēju definīcijā.”

11

Règlement organique du service d’incendie de la ville de Nivelles [Noteikumos, ar ko regulē Niveles pilsētas Ugunsdzēsības dienesta darbību], kas pieņemti, piemērojot Karaļa dekrētu (1971. gada 6. maijs), ar ko nosaka pašvaldību noteikumu attiecībā uz pašvaldību ugunsdzēsības dienestiem veidus (Moniteur belge, 1971. gada 19. jūnijs, 7891. lpp.), ir reglamentēti jautājumi saistībā ar minēto dienestu nodarbinātajiem darbiniekiem.

12

Šajos noteikumos ir ietvertas tiesību normas saistībā ar profesionāliem darbiniekiem un brīvprātīgajiem darbiniekiem. Runājot par pieņemšanu darbā, kuras nosacījumi attiecībā uz abām kategorijām ir vienādi, minēto noteikumu 11.a panta 1. punktā ir paredzēts:

“Pēc viena gada prakses laika brīvprātīgajam praktikantam [..] ir jāatbilst šādam nosacījumam par dzīvesvietu:

domicilam vai pastāvīgajai dzīvesvietai ir jābūt tādā vietā, lai netraucētas satiksmes apstākļos un, ievērojot ceļu satiksmes noteikumus, Niveles Ugunsdzēsēju depo tie nokļūtu ne vairāk kā 8 minūtēs.

Dežūras laikā ikviens brīvprātīgais darbinieks, kas strādā Niveles Ugunsdzēsēju depo, apņemas:

13

Runājot par atalgojumu un atlīdzību darbiniekiem, Noteikumu, ar ko regulē Niveles pilsētas Ugunsdzēsības dienesta darbību, 39. pantā ir paredzēts, ka profesionālie darbinieki atalgojumu saņem atbilstoši nosacījumiem, kas noteikti Niveles pilsētas darbinieku finanšu statūtos.

14

Brīvprātīgie darbinieki saņem pabalstus, kas izklāstīti minēto noteikumu 40. pantā. Tie tiek aprēķināti proporcionāli to stundu skaitam, kurās ir sniegti pakalpojumi. Par “dežūrām [ugunsdzēsēju] mājās” ir noteikta ikgadēja atlīdzība. Tā atbilst atlīdzībai, kuru saņem profesionālie darbinieki.

15

Niveles pilsētas ugunsdzēsības dienests ietver profesionālus ugunsdzēsējus un brīvprātīgos ugunsdzēsējus.

16

Brīvprātīgie ugunsdzēsēji piedalās glābšanas darbos. Tiem uzticētajos uzdevumos ietilpst tostarp it īpaši dežūru un darba gatavības nodrošināšana ugunsdzēsēju depo, kuru grafiks tiek izstrādāts gada sākumā.

17

R. Matzak pievienojās Niveles pilsētas dienestam 1980. gada 1. augustā, un gadu vēlāk viņš ieguva brīvprātīgā ugunsdzēsēja statusu. Turklāt viņš tiek nodarbināts privātā uzņēmumā.

18

2009. gada 16. decembrīR. Matzak uzsāka tiesvedību tiesā ar lūgumu piespriest Niveles pilsētai provizoriski izmaksāt viņam 1 EUR zaudējumu atlīdzību saistībā ar atalgojuma par viņa brīvprātīgā ugunsdzēsēja statusā sniegtajiem pakalpojumiem, it īpaši dežūru mājās pakalpojumiem, nesamaksāšanu viņa dienesta gados.

19

Ar 2012. gada 22. marta spriedumu tribunal du travail de Nivelles [Niveles Darba lietu tiesa] (Beļģija) lielā mērā apmierināja R. Matzak prasību.

20

Niveles pilsēta iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu cour du travail de Bruxelles [Briseles Darba lietu tiesa].

21

2015. gada 14. septembrī iesniedzējtiesa daļēji apmierināja šo apelācijas sūdzību. Attiecībā uz prasīto atalgojumu par dežūras mājās pakalpojumiem, kuri R. Matzak ieskatā ir kvalificējami kā darba laiks, iesniedzējtiesa šaubās par to, vai šādi pakalpojumi var tikt uzskatīti par tādiem, kas izriet no darba laika definīcijas Direktīvas 2003/88 izpratnē.

22

Šādos apstākļos cour du travail de Bruxelles nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

23

Ievadā, pirmkārt, ir jānorāda, ka gan Niveles pilsēta, gan Eiropas Komisija norāda, ka prejudiciālie jautājumi, ciktāl tie attiecas uz atalgojuma jēdzienu, esot nepieņemami. Proti, Direktīva 2003/88, kas balstīta uz LESD 153. panta 2. punktu, atbilstoši šī paša panta 5. punktam neesot piemērojama darba ņēmēju, kas ietilpst [minētās direktīvas] piemērošanas jomā, atalgojuma jautājumam. Pamatlietas priekšmets ir jautājuma par R. Matzak atalgojumu par dežūru mājās pakalpojumiem, kurus viņš kā brīvprātīgais ugunsdzēsējs ir sniedzis Niveles pilsētai, izskatīšana.

24

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, izņemot īpašo Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktā paredzēto gadījumu apmaksāta ikgadēja atvaļinājuma jomā, šajā direktīvā ir reglamentēti vienīgi atsevišķi darba laika organizācijas aspekti, lai nodrošinātu darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzību, tā ka šī direktīva principā nav piemērojama darba ņēmēju atalgojumam (spriedums, 2017. gada 26. jūlijs, Hälvä u.c.,C‑175/16, EU:C:2017:617, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

25

Tomēr šis konstatējums nenozīmē, ka nav jāatbild uz prejudiciālajiem jautājumiem, kas iesniegti Tiesai šajā lietā.

26

Proti, kā savu secinājumu 20. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, no lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka valsts tiesa vēlas noskaidrot Direktīvas 2003/88 2. panta un 17. panta 3. punkta c) apakšpunkta iii) punkta interpretāciju, kuru minētā tiesa uzskata par nepieciešamu, lai izskatītu tajā iesniegto strīdu. Tam, ka pēdējais minētais galu galā attiecas uz atalgojuma jautājumu, šajā kontekstā nav nozīmes, jo nevis Tiesai, bet valsts tiesai šis jautājums ir jāizskata pamatlietas kontekstā.

27

Otrkārt, Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīva 2003/88 ir piemērojama ugunsdzēsēju darbībām, pat ja to veic ātrās reaģēšanas spēki un neņemot vērā, vai attiecīgo darbību mērķis ir cīnīties pret ugunsgrēku vai veikt cita veida glābšanas darbus, ja vien darbības tiek veiktas parastos apstākļos un atbilstoši attiecīgā dienesta uzdevumiem, neatkarīgi no tā, ka ar minētajām darbībām īstenotie glābšanas darbi būtībā nav paredzami un var radīt zināmu apdraudējumu tos veicošo darba ņēmēju drošībai un/vai veselībai (rīkojums, 2005. gada 14. jūlijs, Personalrat der Feuerwehr Hamburg, C‑52/04, EU:C:2005:467, 52. punkts).

28

Treškārt, attiecībā uz R. Matzak kvalifikāciju par “darba ņēmēju” ir jānorāda, ka Direktīvas 2003/88 piemērošanas nolūkā šis jēdziens nebūtu interpretējams dažādi atkarībā no valstu tiesībām, bet tam ir pašam sava Savienības tiesību nozīmes piemērojamība (spriedums, 2010. gada 14. oktobris, Union syndicale Solidaires Isère, C‑428/09, EU:C:2010:612, 28. punkts). Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šajā jomā par “darba ņēmēju” ir uzskatāma ikviena persona, kas veic reālu un faktisku darbību, izslēdzot darbības, kas ir tik ierobežotas, ka tām ir tikai margināls un papildu raksturs. Darba attiecību iezīme ir rodama apstāklī, ka persona noteiktā laikposmā citas personas labā un tās vadībā veic darbus, par kuriem tā saņem atalgojumu (spriedums, 2015. gada 26. marts, Fenoll, C‑316/13, EU:C:2015:200, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Tiesa ir arī precizējusi, ka darba tiesisko attiecību juridiskais raksturs saskaņā ar valsts tiesībām nekādi nevar ietekmēt darba ņēmēja statusu Savienības tiesību izpratnē (spriedums, 2007. gada 20. septembris, Kiiski, C‑116/06, EU:C:2007:536, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Tādējādi attiecībā uz pamatlietu tam, ka R. Matzak saskaņā ar valsts tiesībām nav profesionāla ugunsdzēsēja statusa, bet gan brīvprātīgā ugunsdzēsēja statuss, nav nozīmes viņa kvalificēšanai par “darba ņēmēju” Direktīvas 2003/88 izpratnē.

31

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka persona tādos apstākļos, kādos ir R. Matzak, Direktīvas 2003/88 izpratnē ir kvalificējama kā “darba ņēmējs” tiktāl, ciktāl no Tiesas rīcībā esošās informācijas izriet, ka pēdējais minētais bija integrēts Niveles pilsētas ugunsdzēsības dienestā, kurā viņš veica reālas un faktiskas darbības citas personas vadībā, par kurām viņš saņēma atlīdzību; tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

32

Ceturtkārt, tā kā Direktīvas 2003/88 1.–8. pantu redakcija būtībā ir identiska Padomes Direktīvas 93/104/EK (1993. gada 23. novembris) par dažiem darba laika organizācijas aspektiem (OV 1993, L 307, 18. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/34/EK (2000. gada 22. jūnijs) (OV 2000, L 195, 41. lpp.), 1.–8. panta redakcijai, Tiesas veiktā pēdējo minēto pantu interpretācija ir attiecināma uz iepriekš minētajiem Direktīvas 2003/88 pantiem (rīkojums, 2011. gada 4. marts, Grigore, C‑258/10, nav publicēts, EU:C:2011:122, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2003/88 17. panta 3. punkta c) apakšpunkta iii) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā dalībvalstīm attiecībā uz noteiktām ugunsdzēsēju, kuri pieņemti darbā valsts ugunsdzēsības dienestā, kategorijām ir atļauts atkāpties no visiem no šīs direktīvas tiesību normām izrietošajiem pienākumiem, tostarp no tās 2. panta, kurā it īpaši ir definēti jēdzieni “darba laiks” un “atpūtas laiks”.

34

Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvas 2003/88 2. pants nav viena no tās tiesību normām, no kurām ir ļauts atkāpties (rīkojums, 2011. gada 4. marts, Grigore, C‑258/10, nav publicēts, EU:C:2011:122, 45. punkts).

35

Proti, saskaņā ar Direktīvas 2003/88 17. panta 1. punktu dalībvalstis var atkāpties no šīs direktīvas 3.–6. panta un no 8. un 16. panta, un minētā panta 3. punktā ir precizēts, ka attiecībā uz tajā norādītajiem pakalpojumiem, tostarp ugunsdzēsēju pakalpojumiem, var tikt pieļautas atkāpes no minētās direktīvas 3., 4., 5., 8. un 16. panta.

36

Tādējādi pašā Direktīvas 2003/88 17. panta formulējumā nav atļauta atkāpe no tās 2. panta, kurā ir definēti šajā direktīvā ietvertie galvenie jēdzieni.

37

Turklāt, kā savu secinājumu 27. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, nepastāv nekāda iespēja veikt tik plašu minētās direktīvas 17. panta interpretāciju, kas varētu pārsniegt tajā atļauto atkāpju noteikumu formulējumu.

38

Proti, runājot par Direktīvā 2003/88, it īpaši tās 17. pantā, paredzēto atkāpju iespējām, no Tiesas judikatūras izriet, ka šīs atkāpes kā izņēmumi no šajā direktīvā paredzētā Eiropas Savienības tiesiskā regulējuma darba laika organizēšanas jomā ir jāinterpretē tādējādi, ka to piemērošanas joma ir attiecināma tikai uz to, kas ir nepieciešams to interešu nodrošināšanai, kuru aizsardzību šīs atkāpes padara iespējamu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 14. oktobris, Union syndicale Solidaires Isère, C‑428/09, EU:C:2010:612, 39. un 40. punkts).

39

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/88 17. panta 3. punkta c) apakšpunkta iii) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to dalībvalstīm attiecībā uz noteiktām ugunsdzēsēju, kuri pieņemti darbā valsts ugunsdzēsības dienestā, kategorijām nav atļauts atkāpties no visiem no šīs direktīvas tiesību normām izrietošajiem pienākumiem, tostarp no tās 2. panta, kurā it īpaši ir definēti jēdzieni “darba laiks” un “atpūtas laiks”.

40

Ar savu otro jautājumu iensiedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2003/88 15. pants ir interpretējams tādējādi, ka tajā dalībvalstīm ir atļauts saglabāt vai pieņemt mazāk ierobežojošu jēdziena “darba laiks” definīciju par to, kas ir minēta šīs direktīvas 2. pantā.

41

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāpārbauda Direktīvas 2003/88 15. panta formulējums, ņemot vērā ar pēdējo minēto ieviesto sistēmu, kā arī tās mērķi.

42

Saskaņā ar Direktīvas 2003/88 15. panta formulējumu dalībvalstīm ir tiesības piemērot vai ieviest normatīvus un administratīvus aktus, kas ir labvēlīgāki darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzībai. No šī panta izriet, ka valsts tiesību normas, uz kurām tajā ir atsauce, ir tās, kuras var tikt salīdzinātas ar Direktīvā 2003/88 paredzētajām tiesību normām saistībā ar darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzību.

43

Šīs pēdējās minētās tiesību normas var būt vienīgi tās tiesību normas, kuru uzdevums un mērķis ir noteikt minimālo darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzības līmeni. Tas tā ir attiecībā uz tiesību normām, kuras izriet no šī direktīvas 2. un 3. nodaļas. Turpretī minētās direktīvas 1. nodaļas, kurā ietilpst tās 1. un 2. pants, tiesību normām ir cits raksturs. Proti, šajās tiesību normās nav paredzēti nedz minimālie atpūtas laiku laikposmi, nedz arī tās attiecas uz citiem darba laika organizācijas aspektiem, bet gan ir noteiktas definīcijas, kas nepieciešamas, lai norobežotu Direktīvas 2003/88 priekšmetu, kā arī tās piemērošanas jomu.

44

Tātad no Direktīvas 2003/88 15. panta, lasot to, ņemot vērā tajā ieviesto sistēmu, formulējuma izriet, ka pēdējā minētajā pantā paredzētā izvēles iespēja nav piemērojama šīs direktīvas 2. pantā ietilpstošajai “darba laika” jēdziena definīcijai.

45

Šādu konstatējumu apstiprina Direktīvas 2003/88 mērķis. Proti, kā to savu secinājumu 33. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt tās piemērošanas jomā ietilpstošajās nozarēs minimālo Savienības darba ņēmējiem piemērojamo aizsardzību. Šajā nolūkā un lai nodrošinātu minētās direktīvas pilnīgu iedarbību, šīs direktīvas 2. pantā sniegtās definīcijas nevar tikt interpretētas atšķirīgi atkarībā no valsts tiesībām, bet gan, kā tas ir norādīts šī sprieduma 28. punktā attiecībā uz “darba ņēmēja” jēdzienu, tām ir pašām sava Savienības tiesību nozīmes piemērojamība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 1. decembris, Dellas u.c., C‑14/04, EU:C:2005:728, 44. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

46

Šajā kontekstā tomēr ir jāprecizē, ka, lai gan dalībvalstis, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 42. punktā, nav tiesīgas grozīt jēdziena “darba laiks” definīciju Direktīvas 2003/88 2. panta izpratnē, tās var savos attiecīgajos valsts tiesību aktos noteikt tiesību normas, kurās ir paredzēts darba laiku un atpūtas laiku ilgums, kas darba ņēmējiem ir labvēlīgāks par to, kas paredzēts šajā direktīvā.

47

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/88 15. pants ir interpretējams tādējādi, ka ar to dalībvalstīm nav atļauts saglabāt vai pieņemt mazāk ierobežojošu “darba laika” definīciju par to, kas ir minēta šīs direktīvas 2. pantā.

48

Ar savu trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2003/88 2. pants ir interpretējams tādējādi, ka tajā dalībvalstīm ir uzlikts pienākums noteikt atalgojumu par tādu dežūru mājās laikposmiem kā pamatlietā aplūkotie atkarībā no šo laikposmu kvalificēšanas par “darba laiku” un “atpūtas laiku”.

49

Šajā ziņā ir jāatgādina, kā to ir norādījusi arī iesniedzējtiesa, ka nav strīda par to, ka Direktīvā 2003/88 nav reglamentēts jautājums par darba ņēmēju atalgojumu, jo šis aspekts saskaņā ar LESD 153. panta 5. punktu neietilpst Savienības kompetencē.

50

Tātad, lai gan dalībvalstis ir tiesīgas noteikt Direktīvas 2003/88 piemērošanas jomā ietilpstošo darba ņēmēju atalgojumu atkarībā no šīs direktīvas 2. pantā ietverto jēdzienu “darba laiks” un “atpūtas laiks” definīcijas, tām tomēr nav pienākuma to darīt.

51

Tādējādi dalībvalstis savos valsts tiesību aktos var paredzēt, ka darba ņēmēja atalgojums “darba laikā” atšķiras no atalgojuma, kāds darba ņēmējam ir “atpūtas laikā”, turklāt tās pat var paredzēt, ka pēdējā minētajā laikposmā vispār netiek piešķirts atalgojums.

52

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/88 2. pants ir interpretējams tādējādi, ka ar to dalībvalstīm nav uzlikts pienākums noteikt atalgojumu par tādu dežūru mājās laikposmiem kā pamatlietā aplūkotie atkarībā no šo laikposmu kvalificēšanas par “darba laiku” un “atpūtas laiku”.

53

Ar savu ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2003/88 2. pants ir interpretējams tādējādi, ka dežūras laiks, kuru darba ņēmējs pavada mājās, ar pienākumu 8 minūšu laikā atsaukties uz darba devēja izsaukumu, kas ļoti būtiski ierobežo iespējas veikt citas darbības, ir uzskatāms par “darba laiku”.

54

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesai jau ir bijusi iespēja izskatīt jautājumu attiecībā uz tāda dežūras laika kvalificēšanu par “darba laiku” vai “atpūtas laiku”, ko īsteno darba ņēmēji, kas ietilpst Direktīvas 2003/88 piemērošanas jomā.

55

Šajā kontekstā Tiesa visupirms precizēja, ka jēdzieni “darba laiks” un “atpūtas laiks” ir viens otru izslēdzoši (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2000. gada 3. oktobris, Simap, C‑303/98, EU:C:2000:528, 47. punkts, kā arī 2015. gada 10. septembris, Federación de Servicios Privados del sindicato Comisiones obreras, C‑266/14, EU:C:2015:578, 26. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi ir jākonstatē, ka pašreizējā Savienības tiesību stāvoklī dežūras laiks, kuru darba ņēmējs pavada, veicot darbības sava darba devēja labā, ir kvalificējams vai nu par “darba laiku”, vai “atpūtas laiku”.

56

Jēdzienam “darba laiks” Direktīvas 2003/88 2. panta izpratnē raksturīgo elementu starpā nav algotā darbinieka padarītā darba intensitātes un darba ražīguma (spriedums, 2005. gada 1. decembris, Dellas u.c., C‑14/04, EU:C:2005:728, 43. punkts).

57

Turklāt ir nospriests, ka darba ņēmēja fiziskā klātesamība un pieejamība darba vietā dežūras laikposmā, lai sniegtu savus profesionālos pakalpojumus, ir uzskatāma par daļu no viņa pienākumu veikšanas, pat ja reāli veiktā darba apjoms atkarībā no apstākļiem ir mainīgs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2000. gada 3. oktobris, Simap, C‑303/98, EU:C:2000:528, 48. punkts).

58

Proti, ja no jēdziena “darba laiks” tiktu izslēgts dežūras laikposms fiziskās klātesamības darba vietā formā, tiktu apdraudēts Direktīvas 2003/88 mērķis nodrošināt darba ņēmēju drošību un veselību, ļaujot tiem izmantot minimālos atpūtas laikposmus un atbilstīgus pārtraukumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2000. gada 3. oktobris, Simap, C‑303/98, EU:C:2000:528, 49. punkts).

59

Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka noteicošais faktors “darba laika” kvalificēšanai Direktīvas 2003/88 izpratnē ir fakts, ka darba ņēmējam ir pienākums fiziski atrasties darba devēja noteiktajā vietā un būt pieejamam darba devējam, lai vajadzības gadījumā varētu uzreiz sniegt attiecīgos pakalpojumus. Proti, šis pienākums, kā dēļ attiecīgie darba ņēmēji nevar brīvi noteikt savu atrašanās vietu dežūras laikā, ir uzskatāms par viņu uzdevumu veikšanas sastāvdaļu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 9. septembris, Jaeger, C‑151/02, EU:C:2003:437, 63. punkts, kā arī rīkojumu, 2011. gada 4. marts, Grigore, C‑258/10, nav publicēts, EU:C:2011:122, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

60

Visbeidzot, ir jānorāda, ka citādi ir situācijā, kurā darba ņēmējs dežūru veic atbilstoši izsaukuma sistēmai, kas nozīmē, ka viņam visu laiku ir jābūt sasniedzamam, tomēr tam nav pienākuma būt klātesošam darba vietā. Proti, pat ja darba ņēmējs ir sava darba devēja rīcībā, ciktāl viņam šajā situācijā ir jābūt sasniedzamam, darba ņēmējs var savu laiku organizēt mazāk ierobežojoši un veltīt to pats savām interesēm. Šādos apstākļos vienīgi laiks, kurš ir saistīts ar reālu pakalpojumu sniegšanu, Direktīvas 2003/88 izpratnē ir uzskatāms par “darba laiku” (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 9. septembris, Jaeger, C‑151/02, EU:C:2003:437, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

61

Pamatlietā atbilstoši Tiesas rīcībā esošajai informācijai, kura ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, R. Matzak nav jābūt vienīgi sasniedzamam viņa dežūru laikā. Pirmkārt, viņam ir pienākums 8 minūšu laikā ierasties pēc viņa darba devēja izsaukuma un, otrkārt, jābūt fiziski klātesošam darba devēja noteiktajā vietā. Tomēr šī vieta ir R. Matzak dzīvesvieta, nevis – kā lietās, kurās ir pasludināta šī sprieduma 57.–59. punktā minētā judikatūra, – darba vieta.

62

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka jēdzieni “darba laiks” un “atpūtas laiks” Direktīvas 2003/88 izpratnē ir Savienības tiesību jēdzieni, kas jādefinē saskaņā ar objektīvām īpašībām, pamatojoties uz šīs direktīvas, kura ir vērsta uz to, lai noteiktu darba ņēmēju dzīves un darba apstākļu uzlabošanas minimālās prasības, sistēmu un mērķi (spriedums, 2015. gada 10. septembris, Federación de Servicios Privados del sindicato Comisiones obreras, C‑266/14, EU:C:2015:578, 27. punkts).

63

Tātad pienākums fiziski atrasties darba devēja noteiktā vietā, kā arī ierobežojumi, kas no ģeogrāfiskā un laika aspekta izriet no nepieciešamības 8 minūšu laikā ierasties darba vietā, ir pietiekami, lai objektīvi samazinātu tāda darba ņēmēja, kas ir R. Matzak situācijā, iespējas veltīt laiku savām personiskajām un sociālajām interesēm.

64

Ņemot vērā šos ierobežojumus, R. Matzak situācija atšķiras no tāda darba ņēmēja situācijas, kuram viņa dežūras laikā ir jābūt vienkārši sava darba devēja rīcībā, ciktāl viņam ir jābūt sasniedzamam.

65

Šādos apstākļos Direktīvas 2003/88 2. pantā paredzētais jēdziens “darba laiks” ir interpretējams tādējādi, ka tas ir piemērojams tādā situācijā, kurā darba ņēmējam ir noteikts ierobežojums dežūras laikposmā atrasties savās mājās, tur būt pieejamam savam darba devējam un spējīgam 8 minūšu laikā ierasties darba vietā.

66

No iepriekš izklāstītā izriet, ka uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/88 2. pants ir interpretējams tādējādi, ka dežūras laiks, kuru darba ņēmējs pavada mājās, ar pienākumu 8 minūšu laikā atsaukties uz darba devēja izsaukumu, kas ļoti būtiski ierobežo iespējas veikt citas darbības, ir uzskatāms par “darba laiku”.

67

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: