—

Ö. Altun, A. Altun, [S.] Maksutogullari, Y. Altun, kā arī Absa NV, M. Sedat BVBA un Alnur BVBA vārdā – H. Van Bavel, D. Demuynck, E. Matthys, N. Alkis, S. Renette, P. Wytinck un E. Baeyens, advocaten,

—

Beļģijas valdības vārdā – M. Jacobs un L. Van den Broeck, pārstāves, kam palīdz P. Paepe, advocaat,

—

Īrijas vārdā – A. Joyce un G. Hodge, pārstāvji, kuriem palīdz C. Toland, SC,

—

Francijas valdības vārdā – D. Colas un C. David, pārstāvji,

—

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér un G. Koós, kā arī E. E. Sebestyén, pārstāvji,

—

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, kā arī A. Siwek un D. Lutostańska, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – D. Martin un M. van Beek, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Regulas (EEK) Nr. 1408/71 (1971. gada 14. jūnijs) par sociālā nodrošinājuma shēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenes locekļiem, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Padomes Regulu (EK) Nr. 118/97 (1996. gada 2. decembris) (OV 1997, L 28, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 631/2004 (2004. gada 31. marts) (OV 2004, L 100, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1408/71”), 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu, kā arī Padomes Regulas (EEK) Nr. 574/72 (1972. gada 21. marts), ar kuru nosaka īstenošanas kārtību Regulai Nr. 1408/71, redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Regulu Nr. 118/97 (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 574/72”), 11. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts kriminālprocesā pret Ömer Altun, Abubekir Altun, Sedrettin Maksutogullari un Yunus Altun, kā arī pret Absa NV, M. Sedat BVBA un Alnur BVBA jautājumā par bulgāru darba ņēmēju norīkošanu darbā Beļģijā.

3

Regulas Nr. 1408/71 13. un 14. pants ietilpa II sadaļā “Piemērojamo tiesību aktu noteikšana”.

4

Šīs regulas 13. pantā bija noteikts:

“1.   Ievērojot 14.c un 14.f pantu, uz personām, kam piemēro šo regulu, attiecas tikai vienas dalībvalsts tiesību akti. Šos tiesību aktus nosaka saskaņā ar šo sadaļu.

2.   Ievērojot 14. līdz 17. pantu:

[..].”

5

Minētās regulas 14. pantā “Īpašie noteikumi, ko piemēro personām, kuras strādā algotu darbu, izņemot jūrniekus” bija noteikts:

“13. panta 2. punkta a) apakšpunktu piemēro, ņemot vērā šādus izņēmumus un apstākļus:

[..].”

6

Saskaņā ar šīs pašas regulas 80. panta 1. punktu:

“Pie Komisijas izveido Migrējošo darba ņēmēju sociālā nodrošinājuma administratīvo komisiju (še turpmāk sauktu “Administratīvā komisija”), kuru veido katras dalībvalsts valdības pārstāvis, nepieciešamības gadījumā palīdzot ekspertiem padomdevējiem. [..]”

7

Saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 81. panta a) punktu Administratīvajai komisijai bija pienākums tostarp nodarboties ar visiem administratīvajiem un interpretācijas jautājumiem, kas izriet no minētās regulas normām.

8

Minētās regulas 84.a panta 3. punktā bija paredzēts:

“Ja ir sarežģīti interpretēt vai piemērot šo regulu un tādēļ varētu tikt apdraudētas tās personas tiesības, uz ko tā attiecas, kompetentās valsts vai attiecīgās personas dzīvesvietas valsts iestādes sazinās ar attiecīgās[(‑o)] dalībvalsts(‑u) iestādi(‑ēm). Ja pienācīgā termiņā nav iespējams rast risinājumu, attiecīgās iestādes var lūgt iejaukties Administratīvo komisiju.”

9

Regula Nr. 1408/71, sākot no 2010. gada 1. maija, ir atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV 2004, L 166, 1. lpp.).

10

Regulas Nr. 1408/71 13. panta 2. punkta a) apakšpunkts būtībā ir aizstāts ar Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta a) apakšpunktu, kurā ir noteikts, ka, “ievērojot 12.–16. pantu [..], persona, kas veic darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā kādā dalībvalstī, ir pakļauta minētās dalībvalsts tiesību aktiem”.

11

Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts būtībā ir aizstāts ar Regulas Nr. 883/2004 12. panta 1. punktu, kurā ir noteikts, ka “persona, kas kādā dalībvalstī veic darbību nodarbinātas personas statusā tāda darba devēja uzdevumā, kurš parasti tur veic savas darbības, un ko minētais darba devējs ir nosūtījis uz citu dalībvalsti veikt darbu minētā darba devēja uzdevumā, arī turpmāk ir pakļauta pirmās dalībvalsts tiesību aktiem, ja paredzamais minētā darba ilgums nepārsniedz 24 mēnešus un ja minētā persona nav nosūtīta aizstāt citu personu”.

12

Regulas Nr. 574/72 III sadaļā “To regulas noteikumu izpilde, kas nosaka piemērojamos tiesību aktus” ir tostarp paredzēti Regulas Nr. 1408/71 13. un 14. panta piemērošanas noteikumi.

13

It īpaši Regulas Nr. 574/72 11. panta, kas ir par formalitātēm komandējuma [norīkojuma] gadījumā, 1. punkta a) apakšpunktā bija paredzēts, ka tostarp Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punktā minētajos gadījumos institūcija, ko izraudzījusies kompetentā iestāde dalībvalstī, kuras tiesību akti joprojām ir piemērojami, izdod tā saucamo “E 101 apliecību”, kas apliecina, ka darba ņēmējs līdz noteiktam datumam joprojām ir šīs valsts tiesību subjekts, norādot šo datumu.

14

Regula Nr. 574/72, sākot no 2010. gada 1. maija, ir atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 987/2009 (2009. gada 16. septembris), ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai Nr. 883/2004 (OV 2009, L 284, 1. lpp.).

15

Regulas Nr. 987/2009 5. pantā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalsts iestādes izsniegtus dokumentus, kas norāda personas stāvokli pamatregulas un īstenošanas regulas piemērošanas vajadzībām, un apstiprinošos pierādījumus, uz kuru pamata dokument[i] ir izsniegt[i], citas dalībvalsts iestādes atzīst, ja tā dalībvalsts, kas tos izdeva, nav tos atsaukusi vai pasludinājusi par spēkā neesošiem.

2.   Ja ir šaubas par dokumenta derīgumu vai to faktu pareizību, uz kuriem dokumentā norādītā informācija balstās, tās dalībvalsts iestāde, kas saņem dokumentu, lūdz izdevējiestādei nepieciešamo skaidrojumu un vajadzības gadījumā šā dokumenta atsaukumu. Izdevējiestāde pārskata dokumenta izsniegšanas pamatojumu un vajadzības gadījumā to atsauc.

3.   Saskaņā ar 2. punktu, ja pastāv šaubas par attiecīgās personas sniegto informāciju, dokumenta vai apstiprinošu pierādījumu derīgumu vai to faktu pareizību, uz kuriem dokumentā norādītā informācija balstās, dzīvesvietas vai uzturēšanās vietas iestāde, ciktāl tas iespējams, pēc kompetentās iestādes lūguma veic attiecīgu informācijas vai dokumentu pārbaudi.

4.   Ja attiecīgās iestādes nevar vienoties, kompetentās iestādes lietu var iesniegt Administratīvajā komisijā ne ātrāk kā mēnesi pēc dienas, kad iestāde, kas saņēma dokumentu, iesniedza savu pieprasījumu. Administratīvā komisija cenšas samierināt puses sešu mēnešu laikā no lietas iesniegšanas dienas.”

16

Regulas Nr. 987/2009 19. panta 2. punktā, ar kuru būtībā ir aizstāts Regulas Nr. 574/72 11. panta 1. punkts, ir noteikts, ka “pēc attiecīgās personas vai darba devēja lūguma tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kuras tiesību akti ir piemērojami, ievērojot [Regulas Nr. 883/2004] II sadaļu, nodrošina apliecinājumu, ka šādi tiesību akti ir piemērojami, un vajadzības gadījumā norāda, līdz kuram datumam un ar kādiem nosacījumiem”. Šāds apliecinājums tiek veikts ar apliecību, ko dēvē par “A 1 apliecību”.

17

Sociale Inspectie (Sociālā inspekcija, Beļģija) veica Absa, Beļģijā reģistrētas būvniecības jomā strādājošas sabiedrības, personāla nodarbinātības pārbaudi.

18

Šajā pārbaudē tika secināts, ka no 2008. gada Absa tikpat kā nav bijis neviena darbinieka un visi darbi būvlaukumos ar apakšuzņēmēju līgumiem ir bijuši uzticēti Bulgārijas uzņēmumiem, kuri norīko darba ņēmējus uz Beļģiju. Tāpat tika norādīts, ka šo norīkoto darba ņēmēju nodarbinātība nebija deklarēta par sociālās apdrošināšanas iemaksu iekasēšanu atbildīgajai Beļģijas iestādei, jo viņiem bija Bulgārijas kompetentās iestādes izsniegtas E 101 vai A 1 apliecības Regulas Nr. 574/72 11. panta 1. punkta izpratnē.

19

Bulgārijā veiktā tiesas izmeklēšanā, ko tiesiskās palīdzības lūgumā uzdevis Beļģijas izmeklētājtiesnesis, tika konstatēts, ka šie Bulgārijas uzņēmumi neveic nekādu būtisku darbību Bulgārijā.

20

Pamatojoties uz šīs izmeklēšanas rezultātiem, Beļģijas Sociālā inspekcija 2012. gada 12. novembrī vērsās pie kompetentās Bulgārijas iestādes ar pamatotu lūgumu pārskatīt vai atsaukt E 101 vai A 1 apliecības, kas izdotas pamatlietā minētajiem norīkotajiem darba ņēmējiem.

21

No Beļģijas valdības apsvērumiem izriet, ka 2013. gada 9. aprīlī – pēc tam, kad Beļģijas Sociālā inspekcija bija nosūtījusi tai atgādinājuma vēstuli, – kompetentā Bulgārijas iestāde atbildēja uz šo lūgumu, paziņojot izsniegto E 101 vai A 1 apliecību kopsavilkumu, norādot to derīguma termiņus un precizējot, ka šajā lietā šo apliecību izsniegšanas brīdī dažādie Bulgārijas uzņēmumi administratīvi bija izpildījuši norīkošanas nosacījumus. Turpretim šajā atbildē nebija ņemti vērā Beļģijas iestāžu konstatētie fakti.

22

Beļģijas iestādes sāka kriminālprocesus pret apsūdzētajiem pamatlietā kā darba devējiem, amatpersonām vai pilnvarniekiem, pirmkārt, par tādu ārvalstnieku nodarbināšanu vai nodarbināšanas pieļaušanu, kuriem nav atļauts dzīvot Beļģijā ilgāk par trim mēnešiem vai tur uzturēties, iepriekš nesaņemot darba atļauju, otrkārt, par to, ka, darba ņēmējiem uzsākot darbu, tie nebija vērsušies par sociālās apdrošināšanas iemaksu iekasēšanu atbildīgajā iestādē ar likumā noteikto paziņojumu, un, treškārt, par darba ņēmēju nereģistrēšanu Rijksdienst voor Sociale Zekerheid (Valsts sociālā nodrošinājuma dienests, Beļģija).

23

Ar 2014. gada 27. jūnija spriedumu correctionele rechtbank Limburg, afdeling Hasselt (Limburgas Krimināltiesas Haseltas nodaļa, Beļģija) attaisnoja apsūdzētos apsūdzībā, ko cēlusi Openbaar Ministerie (Ģenerālprokuratūra, Beļģija), jo “Bulgārijas darba ņēmēju nodarbināšanu pilnībā aptvēra veidlapas E 101/A 1, kuras šobrīd ir izsniegtas pareizi un likumīgi”.

24

Par šo spriedumu Ģenerālprokuratūra iesniedza apelācijas sūdzību.

25

Ar 2015. gada 10. septembra spriedumu hof van beroep te Antwerpen (Antverpenes apelācijas tiesa, Beļģija) notiesāja apsūdzētās personas pamatlietā. Lai gan šī tiesa konstatēja, ka E 101 vai A 1 apliecība bija izsniegta katram no minētajiem norīkotajiem darba ņēmējiem un ka Beļģijas iestādes nebija izmantojušas visas procedūras, kas paredzētas apliecību spēkā esamības apstrīdēšanai, tā tomēr uzskatīja, ka tai šie apstākļi nav saistoši, jo šīs apliecības esot iegūtas krāpnieciski.

26

2015. gada 10. septembrī apsūdzētie pamatlietā iesniedza kasācijas sūdzību par šo spriedumu.

27

Šauboties par Regulas Nr. 574/72 11. panta 1. punkta interpretāciju, Hof van Cassatie (Kasācijas tiesa, Beļģija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudicālo jautājumu:

“Vai apliecību E 101, kura izsniegta saskaņā ar Regulas [Nr. 574/72] 11. panta 1. punktu – redakcijā, kas bija spēkā līdz tās atcelšanai ar Regulas [Nr. 987/2009] 96. panta 1. punktu, – var atcelt vai neņemt vērā cita tiesa, kas nav nosūtītājas dalībvalsts tiesa, ja lietas apstākļi, par kuriem tai jālemj, pamato secinājumu, ka apliecība [ir] iegūta vai izmantota krāpnieciski?”

28

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts un Regulas Nr. 574/72 11. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja darba ņēmējs, kurš nodarbināts vienas dalībvalsts teritorijā reģistrētā uzņēmumā, tiek norīkots uz citas dalībvalsts teritoriju, šīs pēdējās dalībvalsts tiesa var neņemt vērā E 101 apliecību, kas izdota atbilstoši šai otrajai normai, gadījumā, ja vērtēšanai norādītie fakti ļauj tai secināt, ka šī apliecība ir iegūta vai izmantota krāpnieciski.

29

Šajā ziņā jāatgādina, ka Regulas Nr. 1408/71 II sadaļas, kurā ietilpst šīs regulas 14. pants, normas saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru ir daļa no pilnīgas un vienotas kolīziju normu sistēmas, kuras mērķis ir nodrošināt, ka darba ņēmējiem, kas pārvietojas Eiropas Savienībā, tiek piemērota tikai vienas dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēma, lai novērstu to, ka ir piemērojami vairāku dalībvalstu tiesību akti, un izvairītos no sarežģījumiem, kas tādēļ varētu rasties (spriedumi, 2000. gada 10. februāris, FTS, C‑202/97, EU:C:2000:75, 20. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2012. gada 4. oktobris, Format Urządzenia i Montaże Przemysłowe, C‑115/11, EU:C:2012:606, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Šim nolūkam Regulas Nr. 1408/71 13. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts princips, saskaņā ar kuru uz algotu darba ņēmēju sociālās nodrošināšanas jomā attiecas tās dalībvalsts tiesību akti, kurā viņš strādā (spriedums, 2012. gada 4. oktobris, Format Urządzenia i Montaże Przemysłowe, C‑115/11, EU:C:2012:606, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

Tomēr šis princips ir noteikts, “ievērojot [Regulas Nr. 1408/71] 14. līdz 17. pantu”. Tādējādi dažās īpašās situācijās šīs regulas 13. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētā vispārīgā noteikuma skaidra un vienkārša piemērošana varētu radīt iespējamību, ka tiek nevis novērsti, bet tieši pretēji – gan darba ņēmējam, gan darba devējam un sociālā nodrošinājuma iestādēm radīti administratīvi sarežģījumi, kuru rezultātā var tikt traucēta minētajā regulā paredzētā personu brīva pārvietošanās (spriedums, 2012. gada 4. oktobris, Format Urządzenia i Montaże Przemysłowe, C‑115/11, EU:C:2012:606, 31. punkts un tajā minētā judikatūra). Šādas situācijas reglamentējošie noteikumi ir paredzēti tostarp Regulas Nr. 1408/71 14. pantā.

32

Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta mērķis it īpaši ir veicināt pakalpojumu sniegšanas brīvību uzņēmumu labā darba ņēmēju norīkošanai darbā uz citām dalībvalstīm, kas nav valstis, kurās šie uzņēmumi ir dibināti. Šī tiesību norma ir paredzēta, lai pārvarētu darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai radītos šķēršļus un veicinātu pārrobežu ekonomisko mijiedarbību, novēršot administratīvos sarežģījumus, it īpaši darba ņēmējiem un uzņēmumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2000. gada 10. februāris, FTS, C‑202/97, EU:C:2000:75, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Lai novērstu to, ka vienas dalībvalsts teritorijā dibinātam uzņēmumam tiek noteikts pienākums darba ņēmējus, uz kuriem parasti attiecas šīs dalībvalsts sociālā nodrošinājuma tiesību akti, apdrošināt citas dalībvalsts, kurp viņi tiek norīkoti, lai veiktu laikā ierobežotu darbu, sociālā nodrošinājuma shēmā, Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā uzņēmumam ir ļauts saglabāt šo darba ņēmēju apdrošināšanu pirmās dalībvalsts sociālā nodrošinājuma shēmā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2000. gada 10. februāris, FTS, C‑202/97, EU:C:2000:75, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Šī noteikuma piemērošana tomēr ir atkarīga no divu nosacījumu izpildes. Pirmais nosacījums, kurš attiecas uz nepieciešamo saikni starp uzņēmumu, kurš norīko darba ņēmēju uz citu dalībvalsti, kurā tas nav reģistrēts, un šādi norīkoto darba ņēmēju, prasa organiskas saiknes pastāvēšanu starp šo uzņēmumu un šo darba ņēmēju šī pēdējā minētā norīkojuma laikā. Otrais nosacījums, kas ir saistīts ar pastāvošām attiecībām starp šo uzņēmumu un dalībvalsti, kurā tas ir reģistrēts, prasa, lai šis uzņēmums veiktu būtisku darbību šīs dalībvalsts teritorijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2000. gada 10. februāris, FTS, C‑202/97, EU:C:2000:75, 21.–24., 30., 33. un 40.–45. punkts).

35

Šajā saistībā E 101 apliecības – gluži kā Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto materiālo tiesību normu – mērķis ir atvieglot darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un pakalpojumu sniegšanas brīvību (spriedums, 2006. gada 26. janvāris, Herbosch Kiere, C‑2/05, EU:C:2006:69, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Minētajā apliecībā tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kurā ir reģistrēts uzņēmums, kas nodarbina attiecīgos darba ņēmējus, apliecina, ka uz šiem darba ņēmējiem joprojām attiecas attiecīgās dalībvalsts sociālā nodrošinājuma shēma. Tādējādi saskaņā ar principu, ka darba ņēmējiem ir piemērojama tikai viena sociālā nodrošinājuma shēma, ar šo apliecību tiek noteikts, ka citas dalībvalsts sociālā nodrošinājuma shēma nav piemērojama (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2006. gada 26. janvāris, Herbosch Kiere, C‑2/05, EU:C:2006:69, 21. punkts, un 2017. gada 27. aprīlis, A‑Rosa Flussschiff, C‑620/15, EU:C:2017:309, 38. punkts).

37

Šajā ziņā LES 4. panta 3. punktā noteiktais lojālas sadarbības princips uzliek apliecības E 101 izdevējiestādei pienākumu pareizi izvērtēt faktus, kas ir nozīmīgi piemērojamo sociālā nodrošinājuma tiesību aktu noteikšanu reglamentējošo normu piemērošanai, un tādējādi nodrošināt E 101 apliecībā norādītās informācijas pareizību (spriedums, 2017. gada 27. aprīlis, A‑Rosa Flussschiff, C‑620/15, EU:C:2017:309, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Attiecībā uz dalībvalsts, kurā tiek veikts darbs, kompetento iestādi no LES 4. panta 3. punktā noteiktajiem sadarbības pienākumiem izriet, ka šie pienākumi nebūtu izpildīti un ka nebūtu ievēroti Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta un Regulas Nr. 574/72 11. panta 1. punkta a) apakšpunkta mērķi, ja minētās dalībvalsts iestāde uzskatītu, ka tai nav saistošas E 101 apliecībā ietvertās norādes, un attiecinātu uz šiem darba ņēmējiem arī šīs dalībvalsts sociālā nodrošinājuma shēmu (skat. pēc analoģijas spriedumus, 2000. gada 30. marts, Banks u.c., C‑178/97, EU:C:2000:169, 39. punkts, kā arī 2017. gada 27. aprīlis, A‑Rosa Flussschiff, C‑620/15, EU:C:2017:309, 40. punkts).

39

Līdz ar to E 101 apliecība principā ir saistoša tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, kurā darba ņēmējs veic darbu, jo ar to tiek radīts pieņēmums, ka šī darba ņēmēja piederība tās dalībvalsts sociālā nodrošinājuma shēmai, kurā reģistrēts uzņēmums, kas šo darba ņēmēju nodarbina, ir likumīga (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 27. aprīlis, A‑Rosa Flussschiff, C‑620/15, EU:C:2017:309, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Lojālas sadarbības princips nozīmē arī savstarpējas uzticības principu.

41

Tādējādi, kamēr E 101 apliecība nav atsaukta vai atzīta par spēkā neesošu, tās dalībvalsts, kurā darba ņēmējs veic darbu, kompetentajai iestādei ir jāņem vērā, ka šim darba ņēmējam jau tiek piemēroti tās dalībvalsts tiesību akti sociālā nodrošinājuma jomā, kurā reģistrēts uzņēmums, kas viņu nodarbina, un līdz ar to šī iestāde uz attiecīgo darba ņēmēju nevar attiecināt savas valsts sociālā nodrošinājuma shēmu (spriedums, 2017. gada 27. aprīlis, A‑Rosa Flussschiff, C‑620/15, EU:C:2017:309, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

Tomēr jāatgādina, ka no lojālas sadarbības principa izriet, ka jebkurai dalībvalsts iestādei ir rūpīgi jāpārbauda savas sociālā nodrošinājuma shēmas piemērošana. No šī principa turklāt izriet, ka citu dalībvalstu iestādēm ir tiesības sagaidīt, ka attiecīgās dalībvalsts iestāde šo pienākumu pildīs (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2016. gada 3. marts, Komisija/Malta, C‑12/14, EU:C:2016:135, 37. punkts).

43

Līdz ar to dalībvalsts kompetentajai iestādei, kura ir izdevusi apliecību E 101, ir pienākums pārskatīt šīs izsniegšanas pamatotību un vajadzības gadījumā apliecību atsaukt, ja dalībvalsts, kurā darba ņēmējs veic darbu, kompetentā iestāde pauž šaubas par apliecības pamatā esošo faktu un tādējādi arī par tajā ietverto norāžu pareizību, it īpaši tādēļ, ka šīs norādes neatbilst Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta prasībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 27. aprīlis, A‑Rosa Flussschiff, C‑620/15, EU:C:2017:309, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 84.a panta 3. punktam gadījumā, kad attiecīgās iestādes nespēj vienoties par atsevišķā gadījuma konkrēto faktu vērtējumu un līdz ar to arī par jautājumu, vai tie atbilst minētās regulas 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta prasībām, tās var vērsties Administratīvajā komisijā, kas ir minēta šīs regulas 80. pantā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 27. aprīlis, A‑Rosa Flussschiff, C‑620/15, EU:C:2017:309, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Ja šī komisija nespēj saskaņot kompetento iestāžu viedokļus par attiecīgajam gadījumam piemērojamiem tiesību aktiem, dalībvalsts, kuras teritorijā attiecīgais darba ņēmējs veic darbu, var vismaz – neskarot pieejamās iespējas vērsties tiesā izdevējiestādes dalībvalstī – saskaņā ar LESD 259. pantu sākt procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi, lai Tiesai dotu iespēju saistībā ar šādu prasību izvērtēt jautājumu par minētajam darba ņēmējam piemērojamiem tiesību aktiem un tādējādi arī par E 101 apliecībā ietverto norāžu pareizību (spriedums, 2017. gada 27. aprīlis, A‑Rosa Flussschiff, C‑620/15, EU:C:2017:309, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

46

Tādējādi, pat ja ir bijusi acīmredzama kļūda vērtējumā par Regulu Nr. 1408/71 un Nr. 574/72 piemērošanas nosacījumiem un ja tomēr izrādās, ka attiecīgo darba ņēmēju nodarbinātības nosacījumi acīmredzami neietilpst tās normas materiālās piemērošanas jomā, pamatojoties uz kuru ir izdota E 101 apliecība, ir jāievēro procedūra, kāda jāpiemēro, risinot iespējamos strīdus starp attiecīgajām dalībvalstu iestādēm par E 101 apliecības spēkā esamību vai precizitāti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 27. aprīlis, A‑Rosa Flussschiff, C‑620/15, EU:C:2017:309, 52. un 53. punkts).

47

Turklāt ar pašreiz spēkā esošo Regulu Nr. 987/2009 ir kodificēta Tiesas judikatūra, nosakot apliecības E 101 saistošo raksturu un izdevējiestādes ekskluzīvo kompetenci saistībā ar minētās apliecības spēkā esamības izvērtēšanu un tieši pārņemot minēto procedūru kā līdzekli, lai atrisinātu strīdus gan par dalībvalsts kompetentās iestādes izdoto dokumentu precizitāti, gan par attiecīgajam darba ņēmējam piemērojamo tiesību aktu noteikšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 27. aprīlis, A‑Rosa Flussschiff, C‑620/15, EU:C:2017:309, 59. punkts).

48

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru šādi apsvērumi tomēr nevar izraisīt to, ka ieinteresētās personas drīkstētu krāpnieciskā vai ļaunprātīgā nolūkā atsaukties uz Savienības standartiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1996. gada 2. maijs, Paletta, C‑206/94, EU:C:1996:182, 24. punkts; 2006. gada 21. februāris, Halifax u.c., C‑255/02, EU:C:2006:121, 68. punkts; 2006. gada 12. septembris, Cadbury Schweppes un Cadbury Schweppes Overseas, C‑196/04, EU:C:2006:544, 35. punkts, kā arī 2016. gada 28. jūlijs, Kratzer, C‑423/15, EU:C:2016:604, 37. punkts).

49

Šajā judikatūrā paustais tiesību krāpnieciskas un ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma princips ir Savienības tiesību vispārējs princips, kurš ieinteresētajām personām ir jāievēro. Savienības tiesiskā regulējuma piemērošana nav paplašināma tiktāl, ka tā iekļautu darījumus, kas tiek veikti tikai tādēļ, lai krāpnieciski vai ļaunprātīgi gūtu labumu no Savienības tiesību sniegtajām priekšrocībām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 5. jūlijs, Kofoed, C‑321/05, EU:C:2007:408, 38. punkts, kā arī 2017. gada 22. novembris, Cussens u.c., C‑251/16, EU:C:2017:881, 27. punkts).

50

It īpaši krāpšanas konstatēšana balstās uz tādu netiešu pierādījumu kopumu, kuri pierāda, ka ir izpildīts viens objektīvs un viens subjektīvs elements.

51

Tādējādi, pirmkārt, objektīvo elementu veido tas, ka nav izpildīti nosacījumi E 101 apliecības iegūšanai un izmantošanai, kas paredzēti Regulas Nr. 1408/71 II sadaļā un atgādināti šī sprieduma 34. punktā.

52

Otrkārt, subjektīvais elements ir ieinteresēto personu nodoms apiet vai izvairīties no šīs apliecības izdošanas nosacījumiem, lai saņemtu ar to saistīto priekšrocību.

53

E 101 apliecības krāpnieciska iegūšana var būt tīša darbība, piemēram, norīkotā darba ņēmēja vai minēto darba ņēmēju norīkojošā uzņēmuma reālās situācijas kļūdaina atspoguļošana, vai tīša bezdarbība, piemēram, būtiskas informācijas nesniegšana nolūkā izvairīties no Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanas nosacījumiem.

54

Šādos apstākļos, tiklīdz dialoga ietvaros, kas paredzēts Regulas Nr. 1408/71 84.a panta 3. punktā, dalībvalsts, uz kuru darba ņēmēji ir norīkoti, iestāde vēršas E 101 apliecību izdevējiestādē, iesniedzot konkrētu informāciju, kas liek uzskatīt, ka šīs apliecības ir iegūtas krāpnieciski, otrajai minētajai iestādei, kā tas izriet no šī sprieduma 43. punktā atgādinātas judikatūras, atbilstoši lojālas sadarbības principam, ņemot vērā šo informāciju, ir jāpārskata šo apliecību izsniegšanas pamatotība un vajadzības gadījumā tās jāatsauc.

55

Ja pēdējā minētā iestāde neveic šādu pārskatīšanu saprātīgā termiņā, ir jābūt iespējai šo informāciju sniegt tiesvedībā, lūdzot tās dalībvalsts tiesai, uz kuru darba ņēmēji ir norīkoti, neņemt vērā minētās apliecības.

56

Personām, kurām šādā tiesvedībā tiek inkriminēts, ka tās ir izmantojušas norīkotus darba ņēmējus, uz kuriem attiecas krāpnieciski iegūtās apliecības, tomēr ir jābūt iespējai atspēkot šīs tiesvedības pamatā esošo informāciju, ievērojot garantijas saistībā ar tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu, pirms valsts tiesa attiecīgajā gadījumā nolemj neņemt vērā šīs apliecības un lemj par šo personu atbildību atbilstoši piemērojamajām valsts tiesību normām.

57

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas sniegtās informācijas izriet, ka Beļģijas Sociālās inspekcijas veiktā izmeklēšana Bulgārijā ļāva konstatēt, ka Bulgārijas uzņēmumi, kuri norīkoja darba ņēmējus pamatlietā, neveic nekādu būtisku darbību Bulgārijā.

58

Tāpat no iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm izriet, ka pamatlietā aplūkotās apliecības bija iegūtas krāpnieciski, izmantojot tādu faktu izklāstu, kurš neatbilst patiesībai, lai tādējādi izvairītos no nosacījumiem, kādi Savienības tiesiskajā regulējumā ir izvirzīti darba ņēmēju norīkošanai.

59

Turklāt, kā ir norādīts šī sprieduma 21. punktā, no Beļģijas valdības apsvērumiem izriet, ka iesniedzējtiesai ir jāpārbauda tiesvedībā konstatētie fakti par to, ka kompetentā Beļģijas iestāde, kurā iesniegts lūgums pārskatīt un atsaukt pamatlietā aplūkotās apliecības, ņemot vērā šī sprieduma 57. punktā minētās izmeklēšanas rezultātus, nav tos ņēmusi vērā, pārskatot šo apliecību izsniegšanas pamatotību.

60

Tādā gadījumā, kāds ir pamatlietā, valsts tiesa var neņemt vērā konkrētās E 101 apliecības un tai ir jānosaka, vai personas, kas tiek turētas aizdomās par to, ka tās ir izmantojušas norīkotus darba ņēmējus ar krāpnieciski iegūtām apliecībām, var tikt sauktas pie atbildības, pamatojoties uz piemērojamajām valsts tiesību normām.

61

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts un Regulas Nr. 574/72 11. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja tās dalībvalsts iestāde, kurp ir norīkoti darba ņēmēji, ir E 101 apliecību izdevējiestādei iesniegusi lūgumu tās pārskatīt un atsaukt, ņemot vērā informāciju, kas ir iegūta tiesas izmeklēšanā un kas ir ļāvusi konstatēt, ka šīs apliecības ir iegūtas vai izmantotas krāpnieciski un ka izdevējiestāde nav ņēmusi vērā šo informāciju, lai pārskatītu šo apliecību izsniegšanas pamatotību, valsts tiesa tiesvedībā pret personām, kuras tiek turētas aizdomās par to, ka tās ir izmantojušas norīkotus darba ņēmējus ar krāpnieciski iegūtām apliecībām, var neņemt vērā šīs apliecības, ja, pamatojoties uz minēto informāciju un ievērojot šīm personām piešķiramās garantijas saistībā ar tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu, tā konstatē šādu krāpšanu.

62

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

Padomes Regulas (EEK) Nr. 1408/71 (1971. gada 14. jūnijs) par sociālā nodrošinājuma shēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenes locekļiem, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Padomes Regulu (EK) Nr. 118/97 (1996. gada 2. decembris), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 631/2004 (2004. gada 31. marts), 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts un Padomes Regulas (EEK) Nr. 574/72 (1972. gada 21. marts), ar kuru nosaka īstenošanas kārtību Regulai Nr. 1408/71, redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Regulu Nr. 118/97, 11. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja tās dalībvalsts iestāde, kurp ir norīkoti darba ņēmēji, ir E 101 apliecību izdevējiestādei iesniegusi lūgumu tās pārskatīt un atsaukt, ņemot vērā informāciju, kas ir iegūta tiesas izmeklēšanā un kas ir ļāvusi konstatēt, ka šīs apliecības ir iegūtas vai izmantotas krāpnieciski un ka izdevējiestāde nav ņēmusi vērā šo informāciju, lai pārskatītu šo apliecību izsniegšanas pamatotību, valsts tiesa tiesvedībā pret personām, kuras tiek turētas aizdomās par to, ka tās ir izmantojušas norīkotus darba ņēmējus ar krāpnieciski iegūtām apliecībām, var neņemt vērā šīs apliecības, ja, pamatojoties uz minēto informāciju un ievērojot šīm personām piešķiramās garantijas saistībā ar tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu, tā konstatē šādu krāpšanu.