–

Länsförsäkringar Sak Försäkringsaktiebolag vārdā – P. Sjödin un K. Blomkvist, advokater, kā arī A. Martin, C. Waering un P. Öhrn, juristi,

–

J.‑E. Strobel u.c. vārdā – J. Larsson, advokat,

–

L. Bergström u.c. vārdā – L. Bengtsson, A. Elison un C. Kronström, advokater,

–

A.‑C. Jönsson u.c. vārdā – H. Asklund, advokat,

–

D. Röme u.c. vārdā – T. Eliasson, advokat,

–

Zviedrijas valdības vārdā – H. Shev, C. Meyer‑Seitz un A. Falk, kā arī L. Swedenborg un F. Bergius, pārstāvji,

–

Čehijas valdības vārdā – M. Smolek, O. Serdula un J. Vláčil, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – K.‑Ph. Wojcik un K. Simonsson, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/92/EK (2002. gada 9. decembris) par apdrošināšanas starpniecību (OV 2003, L 9, 3. lpp.) interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā, kurā tiek izskatītas divas lietas, pirmkārt, starp Länsförsäkringar Sak Försäkringsaktiebolag (turpmāk tekstā – “Länsförsäkringar”) un Dödsboet efter Ingvar Mattsson (Ingvar Mattsson mantinieki) un, otrkārt, starp Jan‑Erik Strobel u.c., Lisa Bergström u.c., Ann‑Christin Jönsson u.c., kā arī Daniel Röme u.c. (turpmāk tekstā kopā saukti – “Strobel u.c.”) un Länsförsäkringar saistībā ar zaudētām naudas summām, kas kapitālieguldījumu dzīvības apdrošināšanas ietvaros ieguldītas apdrošināšanas starpniecības sabiedrībās, kurām ir bijis ar Länsförsäkringar noslēgts civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līgums.

3

Direktīvas 2002/92 preambulas 8., 9. un 17. apsvērumā ir noteikts:

[..]

4

Šīs direktīvas 1. panta “Piemērošanas joma” 1. punktā ir paredzēts:

“Šajā direktīvā ir izklāstīti noteikumi attiecībā uz apdrošināšanas un pārapdrošināšanas starpniecības darbību sākšanu un veikšanu, ko īsteno fiziskas un juridiskas personas, kuras ir reģistrētas kādā dalībvalstī vai vēlas tajā reģistrēties.”

5

Minētās direktīvas 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..]

[..].”

6

Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 4. panta 3. un 4. punktu:

“3.   Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas starpniekiem ir jābūt profesionālās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanai, kas attiecas uz visu Kopienas teritoriju, vai citām pielīdzināmām garantijām attiecībā uz atbildību, kas rodas profesionālas nolaidības dēļ, vismaz EUR 1000000 apmērā attiecībā uz katru prasību un EUR 1500000 apmērā attiecībā uz visām prasībām gada laikā, ja vien šādu apdrošināšanu vai pielīdzināmas garantijas jau nav paredzējusi apdrošināšanas sabiedrība, pārapdrošināšanas sabiedrība vai cita uzņēmējsabiedrība, kuras vārdā rīkojas apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas starpnieks vai kuras interesēs apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas starpnieks ir pilnvarots rīkoties, vai ja šāda uzņēmējsabiedrība nav uzņēmusies pilnu atbildību par starpnieka rīcību.

4.   Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai aizsargātu klientus no apdrošināšanas starpnieka nespējas pārskaitīt prēmiju apdrošināšanas sabiedrībai vai pārskaitīt prasības summu vai atgriežamo prēmiju apdrošinātajam.

[..]”

7

Direktīvas 2002/92 12. panta “Apdrošināšanas starpnieka sniegtā informācija” 2. un 3. punktā ir paredzēts:

“2.   Ja apdrošināšanas starpnieks informē klientu, ka tas savas konsultācijas sniedz, pamatojoties uz taisnīgu analīzi, tā pienākums ir minētās konsultācijas sniegt, pamatojoties uz pietiekami liela tirgū pieejamu līgumu skaita analīzi, kas atbilstoši profesionālajiem kritērijiem tam ļauj sniegt ieteikumu par to, kurš līgums būtu piemērotākais, lai apmierinātu klienta vajadzības.

3.   Pirms konkrēta līguma noslēgšanas apdrošināšanas starpnieks vismaz precizē, jo īpaši pamatojoties uz informāciju, ko sniedzis klients, šā klienta prasības un vajadzības, kā arī iemeslus, kas ir par pamatu klientam sniegtajām konsultācijām par attiecīgo apdrošināšanas pakalpojumu. Šo informāciju modulē atbilstoši piedāvātā apdrošināšanas līguma sarežģītībai.”

8

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/39/EK (2004. gada 21. aprīlis), kas attiecas uz finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Padomes Direktīvas 85/611/EEK un 93/6/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/12/EK un atceļ Padomes Direktīvu 93/22/EEK (OV 2004, L 145, 1. lpp.), 1. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šī direktīva attiecas uz ieguldījumu sabiedrībām un regulētiem tirgiem.”

9

Šīs direktīvas 2. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Šī direktīva neattiecas uz:

[..]

[..]

[..].”

10

Minētās direktīvas 4. panta 1. punktā ir atrodamas šādas definīcijas:

“Šajā direktīvā piemēro turpmāk sniegtās definīcijas.

[..]

[..]

[..]”

11

Šīs pašas direktīvas I pielikuma A iedaļā uzskaitīto finanšu pakalpojumu un darbību vidū šīs iedaļas 5. punktā ir atrodamas arī ieguldījumu konsultācijas.

12

Direktīvas 2004/39 19. panta “Profesionālās ētikas normu īstenošana, sniedzot ieguldījumu pakalpojumus klientiem” 9. punktā ir paredzēts:

“Ja ieguldījumu pakalpojumu piedāvā kā daļu no finanšu produkta, uz kuru jau attiecas citi Kopienas tiesību aktu noteikumi vai kopīgi Eiropas standarti, kas saistīti ar kredītiestādēm un patēriņa kredītiem attiecībā uz klientu riska novērtējumu un/vai prasībām sniegt informāciju, uz šo pakalpojumu papildus neattiecas šajā pantā norādītie pienākumi.”

13

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/65/ES (2014. gada 15. maijs) par finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Direktīvu 2002/92/EK un Direktīvu 2011/61/ES (OV 2014, L 173, 349. lpp.) preambulas 87. apsvērumā ir noteikts:

“Ieguldījumus apdrošināšanas līgumu veidā bieži vien piedāvā klientiem kā iespējamo alternatīvu finanšu instrumentiem, kurus reglamentē ar šo direktīvu, vai to vietā. Lai nodrošinātu privāto klientu konsekventu aizsardzību un nodrošinātu līdzvērtīgus konkurences apstākļus līdzīgiem produktiem, ir svarīgi, lai apdrošināšanas ieguldījumu produktiem tiktu piemērotas attiecīgās prasības. Tā kā ieguldītāju aizsardzības prasības šajā direktīvā tādēļ būtu jāpiemēro arī ieguldījumiem, ko piedāvā kā apdrošināšanas līgumus, to atšķirīgā tirgus struktūra un produktu īpašības liecina par labu tam, ka ir lietderīgāk iekļaut sīki izstrādātas prasības pašlaik pārskatāmajā Direktīvā 2002/92/EK, nevis atrunāt tās šajā direktīvā. Turpmāk Savienības tiesību aktos, kas reglamentē apdrošināšanas starpnieku un apdrošināšanas sabiedrību darbību, būtu tādējādi jānodrošina konsekventa regulatīvā pieeja tādu atšķirīgu finanšu produktu izplatīšanai, kuri atbilst līdzīgām ieguldītāju vajadzībām un tātad rada salīdzināmas problēmas ieguldītāju aizsardzības jomā. [..] Minētās jaunās prasības apdrošināšanas ieguldījumu produktiem būtu jānosaka Direktīvā 2002/92/EK.”

14

Direktīvas 2014/65 91. pantā ir ietverti Direktīvā 2002/92 veiktie grozījumi. Pēdējās minētās 2. panta 3. punkta otrā daļa ir aizstāta ar šādu formulējumu:

“Izņemot šīs direktīvas III A nodaļu, šādas darbības, ja tās veic apdrošināšanas sabiedrība vai apdrošināšanas sabiedrības darbinieks, par kura rīcību atbildīga ir apdrošināšanas sabiedrība, neuzskata par apdrošināšanas starpniecību vai apdrošināšanas izplatīšanu.”

15

Minētajam 2. pantam ir pievienots 13. punkts, kurā “apdrošināšanas ieguldījumu produkts” ir definēts kā tāds, “kas piedāvā līguma termiņu vai maksājumu līguma pārtraukšanas gadījumā, kad šis līguma termiņš vai maksājums līguma pārtraukšanas gadījumā ir pilnībā vai daļēji, tieši vai netieši pakļauti tirgus svārstībām”, ja vien nav paredzēti atsevišķi izņēmumi.

16

III A nodaļa “Klientu papildu aizsardzība[s] prasības saistībā ar apdrošināšanas ieguldījumu produktiem” ir iekļauta Direktīvā 2002/92. Atbilstoši šīs nodaļas 13.a pantam “Darbības joma”:

“Ja attiecas 2. panta 3. punkta otrajā daļā minētais izņēmums, šajā nodaļā ir paredzētas papildu prasības apdrošināšanas starpniecības darbībām un tiešajai tirdzniecībai, kurus veic apdrošināšanas sabiedrības, veicot tos saistībā ar apdrošināšanas ieguldījumu produktu pārdošanu. Minētās darbības dēvē par apdrošināšanas izplatīšanas darbībām.”

17

Saskaņā ar lagen (2005:405) om försäkringsförmedling (Likums (2005:405) par apdrošināšanas starpniecību, turpmāk tekstā – “Likums par apdrošināšanas starpniecību”) 1. nodaļas 1. panta otro daļu:

“Apdrošināšanas starpniecība ir profesionālas darbības, ar kurām

18

Saskaņā ar šī likuma 2. nodaļas 1. pantu ar apdrošināšanas starpniecību, ar atsevišķiem izņēmumiem, var nodarboties, tiklīdz ir saņemta licence no Finanšu tirgu uzraudzības iestādes. Šāda licence ir pakārtota noteiktām prasībām. No šīs nodaļas 5. panta 4. punkta un 6. panta 2. punkta izriet, ka viena no šīm prasībām ir noslēgt apdrošināšanas starpnieka atbildības apdrošināšanu, kurš rada zaudējumus, nepildīdams savus pienākumus.

19

Likuma par apdrošināšanas starpniecību 5. nodaļas 4. pantā ir paredzēts, ka apdrošināšanas starpnieks savus ieteikumus pieskaņos klienta vēlmēm un vajadzībām, kā arī ieteiks klientam piemērotus risinājumus. Starpnieks arī klientam, kas ir fiziska persona un kurš galvenokārt rīkojas bez jebkāda komerciāla nodoma, neieteiks veikt tādas darbības, kuras nevar uzskatīt par piemērotām šādas personas vajadzībām, ekonomiskajam stāvoklim vai citiem apstākļiem.

20

Saskaņā ar šī likuma 5. nodaļas 7. pantu, ja apdrošināšanas starpnieks ar nodomu vai aiz nolaidības nav pildījis savus pienākumus atbilstoši 4. pantam, viņam tostarp ir jāatlīdzina mantiskie zaudējumi, kas šī iemesla dēļ ir nodarīti klientam.

21

Connecta Fond och Försäkring AB (turpmāk tekstā – “Connecta”), reģistrēta apdrošināšanas starpniecības sabiedrība, savu darbību galvenokārt ir veikusi no 2004. līdz 2010. gadam, saņemot licenci no Finanšu tirgu uzraudzības iestādes. Tai ar Länsförsäkringar bija noslēgts profesionālās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līgums, kā tas prasīts Likumā par apdrošināšanas starpniecību.

22

Virkne personu vairākus gadus pārskaitīja Connecta naudas summas, lai tā šīs summas investētu tā sauktajā “Sabiedrības Connecta obligāciju produktā”, kam būtu bijis jābūt iekļautam kapitālieguldījumu dzīvības apdrošināšanā. Pretī personas no Connecta saņēma noteiktus dokumentus. Vēlāk tomēr izrādījās, ka Connecta ģenerāldirektors ir piesavinājies attiecīgās summas. Par viņu tika iesniegts iesniegums policijā, un Connecta licence tika atsaukta. 2010. gada novembrī ģenerāldirektors nomira. Viņa mantojuma masa, kā arī Connecta tika pasludināti par maksātnespējīgiem 2010. gada decembrī. Connecta laikposmā no 2004. līdz 2010. gadam veica arī ievērojamu skaitu apdrošināšanas starpniecības darbību.

23

Strobel u.c., kuri šādi zaudēja naudas summas, cēla prasību pret Länsförsäkringar, prasot atlīdzināt zaudējumus, pamatojoties uz Connecta profesionālās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, jo pēdējai minētajai esot bijis pienākums atlīdzināt zaudējumus Likuma par apdrošināšanas starpniecību 5. nodaļas 7. panta izpratnē. Viņi norādīja, ka bija uzdevuši Connecta ieguldīt viņu naudu kapitālieguldījumu dzīvības apdrošināšanā un tādēļ darbība ir kvalificējama kā apdrošināšanas starpniecība.

24

Länsförsäkringar tostarp atbildēja, ka zaudējumi nav radušies saistībā ar apdrošinātās darbību, jo runa ir par fiktīviem produktiem. Tās skatījumā, Connecta ģenerāldirektora rīcība neesot bijusi uzskatāma par apdrošināšanas starpniecības darbību.

25

Strobel u.c. prasība pirmās instances tiesā lielākajā daļā tika apmierināta. Tā konstatēja, ka prasītājiem bija nodoms noslēgt kapitālieguldījumu dzīvības apdrošināšanas līgumu un varēja likumīgi uzskatīt, ka tā bija īsta starpniecība apdrošināšanas līguma noslēgšanas nolūkā. Patērētāju aizsardzības sakarā pirmās instances tiesa uzsvēra, ka Strobel u.c. pamatotais pieņēmums par Connecta ģenerāldirektora nodomiem liecinot par secinājumu, ka runa ir bijusi par apdrošināšanas starpniecību. Šī tiesa arī uzskatīja, ka, tā kā apdrošināšanas starpniecības jēdziens ietver priekšdarbus un Connecta faktiski veica arī apdrošināšanas starpniecības darbības, fakti – kā tie objektīvi ir norisinājušies – var tikt attiecināti uz “apdrošināšanas starpniecības” jēdzienu.

26

Izskatot par šo nolēmumu iesniegto apelācijas sūdzību, apelācijas tiesa nosprieda, ka patērētāju aizsardzības princips neprasa, ka nozīme jāpiešķir klienta subjektīvajam uzskatam par to, kas ir apdrošināšanas starpniecība, un ka šajā gadījumā objektīvi neesot pamata jautājumam par apdrošināšanas starpniecību.

27

Högsta domstolen (Augstākā tiesa, Zviedrija) norāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2002/92 2. panta 3) punktu “apdrošināšanas starpniecības” jēdzienā esot ietverti pat priekšdarbi un šīs direktīvas piemērošanā tādējādi netiek prasīts, lai faktiski būtu noslēgts apdrošināšanas līgums. Šī tiesa tomēr šai sakarā šaubās par apdrošināšanas starpnieka nodomu saistībā ar šāda līguma noslēgšanu, kā arī par to, kā to uztver patērētājs.

28

2010. gada janvārī pēc konsultācijas saņemšanas no sabiedrības European Wealth Management Group AB (turpmāk tekstā – “EWMG”) – apdrošināšanas starpniecības sabiedrības – darbinieka I. Mattsson kapitālieguldījumu dzīvības apdrošināšanā investēja 500000 Zviedrijas kronu (SEK) (apmēram 50000 euro) ieguldījumu sertifikātā, kas ir strukturēts finanšu instruments. Šim ieguldījumam zuda jebkāda vērtība.

29

EWMG ar Länsförsäkringar bija noslēgts profesionālās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līgums, kā tas prasīts Likumā par apdrošināšanas starpniecību. Saskaņā ar šiem apdrošināšanas noteikumiem apdrošināšana attiecas uz darbību atbilstoši minētajam likumam un paredz atbildību atlīdzināt zaudējumus saskaņā ar šā likuma 5. nodaļas 7. pantu.

30

EWMG tika pasludināta par bankrotējušu, un I. Mattsson cēla prasību pret Länsförsäkringar. Viņš, pirmkārt, norāda, ka EWMG ar nodomu vai aiz nolaidības nav pildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar Likuma par apdrošināšanas starpniecību 5. nodaļas 4. pantu, tāpēc apdrošinātājai ir pienākums atlīdzināt viņam zaudējumus. Otrkārt, šī darbība esot bijusi apdrošināšanas gadījums, kas paredzēts EWMG parakstītajā profesionālās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līgumā.

31

Länsförsäkringar piekrita, ka uz dzīvības apdrošināšanas starpniecības pakalpojumu kā tādu attiecas Likums par apdrošināšanas starpniecību. Taču tā it īpaši norādīja, ka EWMG sniegtās konsultācijas attiecas nevis uz kapitālieguldījumu dzīvības apdrošināšanas līgumu, bet uz ieguldījumiem finanšu instrumentā, kas tajā ir iekļautas. Līdz ar to uz šīm konsultācijām minētā civiltiesiskās atbildības apdrošināšana neattiecoties.

32

Tā kā I. Mattsson prasība pirmās instances tiesā un apelācijas instances tiesā tika apmierināta, Länsförsäkringar vērsās Högsta domstolen (Augstākā tiesa), atzīstot, ka EWMG esot rīkojusies nolaidīgi. Šī pēdējā minētā tiesa jautā, vai kapitālieguldījumu dzīvības apdrošināšanas sakarā sniegtās konsultācijas, kas pat neattiecas uz apdrošināšanas līguma parakstīšanu, bet ieguldīšanu, ietilpst Direktīvas 2002/92 tvērumā, kas Zviedrijas tiesībās ir transponēta ar Likumu par apdrošināšanas starpniecību, vai arī Direktīvas 2004/39, vai arī abu direktīvu tvērumos.

33

Šādos apstākļos Högsta domstolen (Augstākā tiesa, Zviedrija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

34

Uzdodot pirmo jautājumu, kura visas daļas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2002/92 2. panta 3) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdzienā “apdrošināšanas starpniecība” ietilpst priekšdarbu veikšana apdrošināšanas līguma noslēgšanai, pat ja attiecīgajam apdrošināšanas starpniekam nav nodoma slēgt konkrētu apdrošināšanas līgumu.

35

Šādi – kā izriet no Direktīvas 2002/92 1. panta 1. punkta – tās tvērumā ietilpst tostarp apdrošināšanas starpniecības darbības veikšana, par kuru šajā direktīvā ir izklāstīti noteikumi.

36

Šim nolūkam jēdziens “apdrošināšanas starpniecība” ir definēts minētās direktīvas 2. panta 3) punkta pirmajā daļā kā tāds, “kas aptver darbības, ar kurām ievieš, piedāvā vai veic citus priekšdarbus pirms apdrošināšanas līgumu noslēgšanas, vai šādu līgumu noslēgšanu, vai darbības, ar kurām palīdz šādu līgumu pārvaldībā un izpildē, it īpaši prasības gadījumā, [iestājoties apdrošināšanas gadījumam].”

37

No tā izriet, ka šajā tiesību normā uzskaitītās darbības ir norādītas kā alternatīvas, kur katra no tām atsevišķi ir apdrošināšanas starpniecība. Kā atzīst iesniedzējtiesa un visas ieinteresētās personas, kuras minētas Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantā un kuras šai sakarā savu viedokli izteica rakstveida apsvērumos, uz priekšdarbu veikšanu apdrošināšanas līgumu noslēgšanai attiecas “apdrošināšanas starpniecības” jēdziens neatkarīgi no tā, vai to rezultātā šādi līgumi tiek vai netiek noslēgti.

38

Katrā ziņā Länsförsäkringar uzskata, ka šādi priekšdarbi ir apdrošināšanas starpniecība Direktīvas 2002/92 2. panta 3) punkta izpratnē tikai tad, ja to veikšanā apdrošināšanas starpnieks plāno noslēgt konkrētus apdrošināšanas līgumus. Tā tādējādi uzskata, ka lietā Strobel u.c./Länsförsäkringar nav notikusi apdrošināšanas starpniecība, jo Connecta ģenerāldirektors šajā lietā ir piesavinājies Strobel u.c. pārskaitītās summas, lai gan šīs summas ir bijušas paredzētas līgumu noslēgšanai.

39

Lai noteiktu, vai apdrošināšanas starpniecības darbība, kurā ietilpst priekšdarbi apdrošināšanas līgumu noslēgšanai minētās tiesību normas izpratnē, ir pakārtota apdrošināšanas starpnieka nodomam noslēgt šos līgumus, ir jāatgādina, ka, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī tās konteksts un tā tiesiskā regulējuma mērķi, kurā tā iekļaujas (skat. it īpaši spriedumu, 2018. gada 23. janvāris, Piotrowski, C‑367/16, EU:C:2018:27, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Vispirms attiecībā uz Direktīvas 2002/92 2. panta 3) punktu – no vārdiem “darbība”, “ievieš”, “piedāvā” un “veic” it īpaši izriet, ka jēdziena “apdrošināšanas starpniecība” tajā ir definēta, atsaucoties tikai uz tādām darbībām, ko apdrošināšanas starpnieks objektīvi ir paveicis. Savukārt neviena tiesību normas daļa nav interpretējama kā tāda, kurā norādīts, ka apdrošināšanas starpniecības kvalificēšanai tajā minētās darbības ir jānošķir no konkrētā šī starpnieka nodoma.

41

Tālāk – attiecībā uz minētās tiesību normas kontekstu – ar Direktīvas 2002/92 4. panta 4. punktu dalībvalstīm ir uzlikts pienākums veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai aizsargātu klientus no apdrošināšanas starpnieka nespējas pārskaitīt prēmiju apdrošināšanas sabiedrībai. Tā kā pretēja precizējuma nav, ir jāuzskata, ka šīs tiesību normas mērķis ir aizsargāt klientus no jebkādas minētā starpnieka nespējas veikt pārskaitījumu, lai kāds arī būtu tās iemesls. Tādējādi šai aizsardzībai būtu jāattiecas uz nespēju pārskaitīt minēto prēmiju apdrošināšanas sabiedrībai, ja apdrošināšanas starpniecības sabiedrības darbinieks to ir piesavinājies, veikdams priekšdarbus apdrošināšanas līguma noslēgšanai.

42

Visbeidzot – jāatgādina, ka šīs direktīvas mērķis it īpaši ir, kā tas izriet no tās preambulas 8., 9. un 17. apsvēruma, klientu aizsardzības uzlabošana apdrošināšanas starpniecības jomā. Šim nolūkam šajā preambulas 9. apsvērumā ir minēts, ka minēto direktīvu attiecina uz visām iestādēm, kas izplata apdrošināšanas pakalpojumus. Taču, pirmkārt, darbības iekļaušanu šīs pašas direktīvas tvērumā pakārtot apdrošināšanas starpnieka subjektīvam nodomam, ko tas īsteno, būtu pretrunā tiesiskās noteiktības principam uz šī starpnieka klientu rēķina. Otrkārt, kā to norāda Eiropas Komisija, šādas juridiskas situācijas rezultātā apdrošināšanas starpnieks varētu atsaukties uz savu paša krāpniecisku darbību, lai izvairītos no atbildības, kas attiecībā pret viņa klientiem ir noteikta saskaņā ar Direktīvu 2002/92.

43

No iepriekš izklāstītā izriet, ka priekšdarbu veikšana apdrošināšanas līgumu noslēgšanai ir objektīvs jēdziens. Tajā tātad ietilpst apdrošināšanas starpniecības darbība šīs direktīvas 2. panta 3) punkta izpratnē, lai kāds arī būtu apdrošināšanas starpnieka nodoms attiecībā uz minētajiem līgumiem.

44

No tā izriet, ka šīs apdrošināšanas starpniecības darbības kvalifikācijā minētās tiesību normas izpratnē nav nozīmes nedz brīdim, kad starpniekam ir pietrūcis nodoma slēgt apdrošināšanas līgumus, nedz arī attiecīgo klientu subjektīvai uztverei saistībā ar minētā starpnieka darbību, kas izpaudusies kā priekšdarbu veikšana apdrošināšanas līgumu noslēgšanai.

45

Tādējādi uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2002/92 2. panta 3) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdzienā “apdrošināšanas starpniecība” ietilpst priekšdarbu veikšana apdrošināšanas līguma noslēgšanai pat, ja attiecīgajam apdrošināšanas starpniekam nav bijis nodoma slēgt konkrētu apdrošināšanas līgumu.

46

Ar savu otro jautājumu, kura abas daļas ir jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai finanšu konsultācijas saistībā ar kapitālieguldījumu, kas sniegtas apdrošināšanas starpniecības ietvaros par kapitālieguldījumu dzīvības apdrošināšanas līguma noslēgšanu, ietilpst Direktīvas 2002/92 vai arī Direktīvas 2004/39 tvērumā, un – ja tās ietilpst abu šo direktīvu tvērumos – kura no minētajām direktīvām būtu jāpiemēro primāri.

47

Kā izriet no šī sprieduma 35. un 36. punkta – lai noteiktu Direktīvas 2002/92 materiālās piemērošanas jomu, darbībai ir jāatbilst vienai no šīs direktīvas 2. panta 3) punktā minētajām darbībām, kurā ir definēts jēdziens “apdrošināšanas starpniecība”.

48

Tā kā visas šajā tiesību normā uzskaitītās darbības attiecas uz apdrošināšanas līgumu, vispirms ir jāizvērtē, vai kapitālieguldījumu dzīvības apdrošināšanas līgums, kāds ir aplūkots pamatlietā, ir “apdrošināšanas līgums” minētās tiesību normas izpratnē.

49

Šai sakarā jāatgādina, ka Direktīvā 2002/92 vispār nav ietverta nedz apdrošināšanas līguma definīcija, nedz arī skaidra norāde uz dalībvalstu tiesībām šai sakarā. Arī, kā tas izriet gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzīgas attieksmes principa prasībām, termina “apdrošināšanas līgums” jēga ir jānoskaidro, ņemot vērā, kādā kontekstā iekļaujas šī direktīva, un visā Eiropas Savienībā tā ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 1. marts, González Alonso, C‑166/11, EU:C:2012:119, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

50

Tiesai jau ir bijusi iespēja dažādos kontekstos nospriest, ka, vispārīgi ņemot, apdrošināšanas darījumu pamatā ir apdrošinātāja pienākums, iepriekš iekasējot prēmiju, sniegt apdrošinātai personai, ja ir iestājies apdrošināšanas gadījums, pakalpojumus, par kuriem ir panākta vienošanās, parakstot līgumu (spriedumi, 1999. gada 25. februāris, CCP, C‑349/96, EU:C:1999:93, 17. punkts, un 2015. gada 26. marts, Litaksa, C‑556/13, EU:C:2015:202, 28. punkts). Šādiem darījumiem ir raksturīgi, ka pastāv līgumiskas attiecības starp apdrošināšanas pakalpojuma sniedzēju un personu, kuras riski tiek apdrošināti, proti, apdrošināto personu (spriedums, 2016. gada 17. marts, Aspiro, C‑40/15, EU:C:2016:172, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

51

No tā izriet, ka, lai uz dzīvības apdrošināšanas līgumu, kāds aplūkots pamatlietā, attiecinātu Direktīvas 2002/92 2. panta 3) punktā minēto jēdzienu “apdrošināšanas līgums”, tajā ir jābūt noteiktam apdrošinātā prēmijas maksājumam, kā pretizpildījumu par šo prēmiju paredzot apdrošinātāja sniegtu pakalpojumu apdrošinātā nāves gadījumā vai iestājoties citam šajā līgumā paredzētam apdrošināšanas gadījumam. Šajā gadījumā šķiet – tas gan ir jāpārbauda iesniedzējtiesai –, ka pamatlietā aplūkotais līgums ir apdrošināšanas līgums iepriekšminētās tiesību normas izpratnē, ko turklāt Länsförsäkringar nav apstrīdējusi.

52

Šādi, otrkārt, rodas jautājums, vai uz tādām finanšu konsultācijām kā pamatlietā aplūkotās var attiecināt Direktīvas 2002/92 2. panta 3) punktā uzskaitītās darbības, ja tās apdrošināšanas starpniecības ietvaros ir sniegtas saistībā ar kapitālieguldījumu dzīvības apdrošināšanas līguma noslēgšanu.

53

Šai sakarā jākonstatē, ka šīs darbības ir formulētas plaši. Proti, tās ietver ne tikai informēšanu par apdrošināšanas līgumiem un to piedāvāšanu, bet arī citu priekšdarbu veikšanu to noslēgšanai, turklāt minēto priekšdarbu veids nekādā ziņā nav ierobežots.

54

Iesniedzējtiesas skatījumā, pamatlietā aplūkotās finanšu konsultācijas attiecās uz kapitālieguldījumu veikšanu ieguldījumu sertifikātā apdrošināšanas starpniecības ietvaros. Turklāt no Zviedrijas valdības iesniegtajiem rakstveida apsvērumiem izriet, ka šajā kapitālā ietilpa apdrošināšanas prēmijas, kas pārskaitītas aplūkotā produkta vajadzībām. Tādējādi jāuzskata, ka minētais ieguldījums ir apdrošināšanas līguma neatņemama sastāvdaļa un tādējādi konsultācijas par šo pašu ieguldījumu ir priekšdarbi minētā apdrošināšanas līguma noslēgšanai.

55

Šādu interpretāciju arī apstiprina Direktīvas 2002/92 mērķis, kas – kā atgādināts šī sprieduma 42. punktā – ir uzlabot patērētāju aizsardzību apdrošināšanas starpniecības jomā. Faktiski no tā izriet, ka pamatlietā aplūkotās konsultācijas ir pakārtotas šīs direktīvas 12. panta 2. un 3. punktā ietvertajām prasībām, saskaņā ar kurām apdrošināšanas starpnieka, kas informē klientu, ka tas savas konsultācijas sniedz, pamatojoties uz taisnīgu analīzi, pienākums ir minētās konsultācijas sniegt, pirmkārt, pamatojoties uz pietiekami liela tirgū pieejamu līgumu skaita analīzi, kas ļauj sniegt ieteikumu par to, kurš līgums būtu piemērotākais, lai apmierinātu šī klienta vajadzības, un, otrkārt, pirms konkrēta apdrošināšanas līguma noslēgšanas vismaz precizēt šā klienta prasības un vajadzības, kā arī iemeslus, kas ir par pamatu klientam sniegtajām konsultācijām par attiecīgo apdrošināšanas pakalpojumu, un šī informācija ir jāmodulē atbilstoši piedāvātā apdrošināšanas līguma sarežģītībai.

56

Šī sprieduma 54. punktā minēto interpretāciju vēl arī apstiprina Direktīva 2014/65, kura pamatlietas faktu norises laikā nebija spēkā un ar kuru ir veikti grozījumi Direktīvā 2002/92, tajā iekļaujot jaunu III A nodaļu “Klientu papildu aizsardzība[s] prasības saistībā ar apdrošināšanas ieguldījumu produktiem”. Šie produkti turpmāk ir definēti Direktīvas 2002/92 2. pantā, jaunā 13. punktā kā apdrošināšanas produkti, kas piedāvā līguma termiņu vai maksājumu līguma pārtraukšanas gadījumā, kad šis līguma termiņš vai maksājums līguma pārtraukšanas gadījumā ir pilnībā vai daļēji, tieši vai netieši pakļauti tirgus svārstībām.

57

No šīs definīcijas izriet, ka apdrošināšanas ieguldījumu produktā – tieši tāpat kā pamatlietā aplūkotajā kapitālieguldījumu dzīvības apdrošināšanas līgumā – ir ietverts ieguldījumu elements, kura attīstība ir atkarīga no finanšu tirgu attīstības. Līdz ar to ar Direktīvu 2014/65 nav veikti grozījumi Direktīvas 2002/92 2. panta 3) punkta pirmajā daļā atrodamajā apdrošināšanas starpniecības definīcijā, kas nozīmē, ka konsultācijas par šādu ieguldījumu elementu ir apdrošināšanas starpniecības darbība, kāda tā ir definēta šajā tiesību normā. Turklāt tas, ka III A nodaļā ir ietvertas “papildu” prasības attiecībā uz apdrošināšanas ieguldījumu produktiem, norāda uz to, ka šādu produktu starpniecība jau ietilpa Direktīvas 2002/92 tvērumā, pirms tajā tika izdarīti grozījumi ar Direktīvu 2014/65.

58

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka finanšu konsultācijas saistībā ar kapitālieguldījumu, kas sniegtas apdrošināšanas starpniecības ietvaros par kapitālieguldījumu dzīvības apdrošināšanas līguma noslēgšanu, ietilpst Direktīvas 2002/92 tvērumā.

59

Attiecībā uz Direktīvu 2004/39, protams, ir jāsecina, ka pamatlietā aplūkotās finanšu konsultācijas kā tādas ietilpst šīs direktīvas 4. panta 1. punkta 4) apakšpunktā definētajā jēdzienā “ieguldījumu konsultācijas”, lai gan attiecīgie ieguldījumi var tikt kvalificēti kā “finanšu instruments”, kas saskaņā ar tā paša punkta 17) apakšpunktu ir noteikts minētās direktīvas I pielikuma C iedaļā.

60

Uz šādu finanšu konsultāciju principā varētu attiekties Direktīvas 2004/39 materiālās piemērošanas joma, ja saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punkta 2) apakšpunktu un I pielikuma A iedaļas 5. punktu tā ir ieguldījumu pakalpojums un ja saskaņā ar minētā punkta 1) apakšpunktu apdrošināšanas starpniecība var tikt kvalificēta kā “ieguldījumu sabiedrība”, jo konsultāciju sniegšana tai ir kā pastāvīga nodarbošanās.

61

Katrā ziņā ar Direktīvas 2004/39 2. panta c) punktu no tās tvēruma ir izslēgtas personas, kas savā profesionālajā darbībā ieguldījumu pakalpojumus sniedz neregulāri, ja šo pēdējo minēto darbību reglamentē tiesību akti vai noteikumi, vai profesionālās darbības ētikas kodekss, kas neizslēdz minētā pakalpojuma sniegšanu.

62

Jākonstatē, ka apdrošināšanas starpnieka profesionālajā darbībā saskaņā ar Direktīvas 2002/92 2. panta 5) punktu ietilpst apdrošināšanas starpniecība. Ja šāds starpnieks no pieejamiem apdrošināšanas produktiem piedāvā tādu dzīvības apdrošināšanu kā pamatlietā aplūkotā, būtu jāuzskata, ka konsultācijas par kapitālieguldījumu, ko šis produkts paredz, tiek sniegtas pakārtoti, jo tās notiek apdrošināšanas starpniecības ietvaros par apdrošināšanas līguma noslēgšanu, kas ir darbība, kura pakļauta Savienības tiesību aktu, proti, Direktīvas 2002/92 normām.

63

Tādējādi nav nozīmes faktam, ko savos rakstveida apsvērumos ir norādījusi Zviedrijas valdība, ka apdrošināšanas starpnieks šādas konsultācijas piedāvā regulāri vai pastāvīgi, ja tās ikreiz tiek sniegtas starpniecības ietvaros par apdrošināšanas līguma noslēgšanu.

64

Direktīvas 2004/39 2. panta c) punktā paredzētais izņēmums turklāt atbilst šīs direktīvas mērķim, jo zināmos apstākļos no tās tvēruma vai no tajā paredzētajiem pienākumiem ir izslēgti ieguldījumu pakalpojumi vai darbības, kas tiek piedāvātas citas reglamentētas darbības ietvaros. Tādējādi šīs direktīvas 2. panta j) punktā ir paredzēts no minētās direktīvas tvēruma izslēgt personas, kas sniedz ieguldījumu konsultācijas, veicot citas profesionālas darbības, uz kurām neattiecas šī direktīva, ja šādu konsultāciju sniegšana nav atsevišķi apmaksāta.

65

Tāpat Direktīvas 2004/39 19. panta 9. punktā ir paredzēts, ka, ja ieguldījumu pakalpojumu piedāvā kā daļu no cita finanšu produkta, uz kuru jau attiecas citi Kopienas tiesību aktu noteikumi vai kopīgi Eiropas standarti, uz šo pakalpojumu papildus neattiecas šajā 19. pantā norādītie pienākumi, pat ja šie pienākumi nav identiski tiem, kas paredzēti minētajos tiesību aktos vai standartos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 30. maijs, Genil 48 un Comercial Hostelera de Grandes Vinos, C‑604/11, EU:C:2013:344, 45., kā arī 46. punkts).

66

Atšķirībā no tā, ko Länsförsäkringar un Zviedrijas vadība ir norādījušas savos rakstveida apsvērumos, viens vienīgs apgalvojums, saskaņā ar kuru Direktīvas 2004/39 noteikumos esot paredzēti plašāki ieguldījumu pakalpojumu aizsardzības noteikumi nekā Direktīvā 2002/92 – pat, ja tas ir patiess –, neļauj pamatlietā aplūkotās konsultācijas iekļaut Direktīvas 2004/39 tvērumā, ar kuras 2. panta c) punktu šādas konsultācijas ir izslēgtas, ja tās tiek sniegtas apdrošināšanas starpniecības ietvaros par kapitālieguldījumu dzīvības apdrošināšanas līguma noslēgšanu.

67

Šai sakarā ar Direktīvu 2014/65, ar kuru ir atcelta un pārstrādāta Direktīva 2004/39, – kā tas izriet no pirmās minētās direktīvas preambulas 87. apsvēruma – Direktīvā 2002/92 ir ieviestas jaunas prasības, nostiprinot ieguldītāju aizsardzību attiecībā uz apdrošināšanas ieguldījumu produktiem, lai Savienības tiesību aktos, kas reglamentē apdrošināšanas starpnieku un apdrošināšanas sabiedrību darbību, nodrošinātu konsekventu regulatīvo pieeju atšķirīgu finanšu produktu izplatīšanai.

68

Turklāt šis apsvērums apstiprina interpretāciju, saskaņā ar kuru pamatlietā aplūkotās konsultācijas neietilpst Direktīvas 2004/39 tvērumā, jo saskaņā ar to Direktīvas 2014/65 prasības ieguldītāju aizsardzības jomā ir jāpiemēro tāpat kā apdrošināšanas ieguldījumu produktiem, kas nozīmē to, ka šie produkti nebija pakļauti Direktīvā 2004/39 paredzēto aizsardzības noteikumu regulējumam.

69

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka finanšu konsultācijas saistībā ar kapitālieguldījumu, kas sniegtas apdrošināšanas starpniecības ietvaros par kapitālieguldījumu dzīvības apdrošināšanas līguma noslēgšanu, neietilpst Direktīvas 2004/39 tvērumā.

70

Tādējādi uz otro jautājumu ir jāatbild, ka finanšu konsultācijas saistībā ar kapitālieguldījumu, kas sniegtas apdrošināšanas starpniecības ietvaros par kapitālieguldījumu dzīvības apdrošināšanas līguma noslēgšanu, ietilpst Direktīvas 2002/92, nevis Direktīvas 2004/39 tvērumā.

71

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: