–

Oftalma Hospital Srl vārdā – M. Moretto un P. Bianco, avvocati,

–

Regione Piemonte vārdā – M. Scisciot, avvocato,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz F. Sclafani, avvocato dello Stato,

–

Eiropas Komisijas vārdā – G. Gattinara un A. Tokár, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvu 92/50/EEK (1992. gada 18. jūnijs) par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai (OV 1992, L 209, 1. lpp.), ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/52/EK (1997. gada 13. oktobris) (OV 1997, L 328, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 92/50”).

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā, kurā Oftalma Hospital Srl (turpmāk tekstā – “Oftalma”) vērsās pret Commissione Instituti Ospitalieri Valdesi (CIOV) (Valdensu ārstniecības iestāžu komisija, Itālija) un Regione Piemonte (Pjemontas reģions, Itālija) saistībā ar atlīdzību par Oftalma sniegtajiem aprūpes pakalpojumiem atbilstoši līgumam, kas bija noslēgts ar CIOV (turpmāk tekstā – “līgums”).

3

Direktīvas 92/50 II sadaļā ir definēta tā dēvētā “divu līmeņu” piemērošana. Saskaņā ar tās 8. pantu līgumu, kuru priekšmets ir šīs direktīvas I A pielikumā uzskaitītie pakalpojumi, slēgšanas tiesības piešķir saskaņā ar III līdz VI sadaļas noteikumiem, t.i., saskaņā ar minētās direktīvas 11.–37. pantu. Savukārt atbilstoši tās pašas direktīvas 9. pantam “līgumus, kuru priekšmets ir I B pielikumā uzskaitītie pakalpojumi, piešķir saskaņā ar 14. un 16. pantu”.

4

Direktīvas 92/50 14. pants ir ietverts tās IV sadaļā, kura attiecas uz vispārējiem tehniskiem noteikumiem.

5

Šīs direktīvas V sadaļas “Kopēji izsludināšanas noteikumi” 16. panta 1. punktā ir noteikts, ka līgumslēdzējas iestādes, kas piešķīrušas publisku pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesības vai sarīkojušas projektu konkursu, nosūta paziņojumu par piešķiršanas procedūras rezultātiem Eiropas Savienības Publikāciju birojam.

6

Direktīvas 92/50 27. panta 3. punktā ir noteikts:

“Ja līgumslēdzējas iestādes piešķir līgumu ar sarunu procedūru, kā norādīts 11. panta 2. punktā, uz pārrunām jāuzaicina vismaz trīs dalībnieki, ar nosacījumu, ka ir pietiekami daudz piemērotu dalībnieku.”

7

Šīs direktīvas I B pielikumā ir ietverts pakalpojumu kategoriju uzskaitījums, kurā veselības aprūpes un sociālie pakalpojumi ir ietverti 25. kategorijā.

8

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/18/EK (2004. gada 31. marts) par to, kā koordinēt būvdarbu valsts [publiskā iepirkuma] līgumu, piegādes valsts [publiskā iepirkuma] līgumu un pakalpojumu valsts [publiskā iepirkuma] līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (OV 2004, L 134, 114. lpp.), 20. un 21. pantu līgumu, kuru priekšmets ir šīs direktīvas II A pielikumā uzskaitītie pakalpojumi, slēgšanas tiesības piešķir saskaņā ar tās 23.–55. pantu, savukārt līgumu, kuru priekšmets ir šīs direktīvas II B pielikumā uzskaitītie pakalpojumi, slēgšanas tiesības piešķir saskaņā ar tās 23. pantu un 35. panta 4. punktu.

9

Šīs pašas direktīvas II B pielikumā ir ietverts pakalpojumu kategoriju uzskaitījums, kurā veselības aprūpes un sociālie pakalpojumi ir ietverti 25. kategorijā.

10

Direktīvas 2004/18 82. pantā “Atcelšana” ir noteikts, ka Direktīvu 92/50 atceļ no 2006. gada 31. janvāra un atsauces uz šo direktīvu uzskata par atsaucēm uz Direktīvu 2004/18.

11

1995. gada 17. martadecreto-legislativo n. 157 – Attuazione della direttiva 92/50/CEE in materia di appalti pubblici di servizi (Leģislatīvais dekrēts Nr. 157, ar kuru tiek īstenota Direktīva 92/50/EEK attiecībā uz publiskiem pakalpojumu līgumiem) (1995. gada 6. maijaGURI Nr. 104 kārtējais pielikums), redakcijā, kas bija piemērojama pamatlietas faktu norises laikā (turpmāk tekstā – “Leģislatīvais dekrēts Nr. 157/95), 3. pantā bija noteikts:

“1.   Publiski pakalpojumu līgumi ir atlīdzības līgumi, kas rakstveidā noslēgti starp pakalpojumu sniedzēju un 2. pantā minēto līgumslēdzēju iestādi par 1. un 2. pielikumā minēto pakalpojumu sniegšanu.

2.   Attiecībā uz 2. pielikumā minētajiem pakalpojumu līgumiem un tiem pakalpojumiem, kuru vērtība pārsniedz 1. pielikumā minēto pakalpojumu vērtību, piemēro tikai šā dekrēta 8. panta 3. punktu un 20. un 21. pantu.”

12

Minētā leģislatīvā dekrēta 7. panta 1. punktā bija paredzēts:

“Šajā dekrētā minētos līgumus var piešķirt bez iepriekšējas konkursa procedūras (līguma tieša piešķiršana), publicējot paziņojumu par līgumu, šādos gadījumos:

13

Minētā leģislatīvā dekrēta 22. panta 3. punktā bija noteikts:

“Piešķirot līgumu bez iepriekšējas konkursa procedūras (līguma tieša piešķiršana) saskaņā ar 7. panta 1. punktu, ir jāpiedalās vismaz trīs kandidātiem, ja vien ir pietiekoši daudz piemērotu kandidātu.”

14

Leģislatīvā dekrēta Nr. 157/95 2. pielikuma 25. punktā ir minēti “Veselības aprūpes un sociālie pakalpojumi”.

15

Ar 1999. gada 2. janvārī noslēgto līgumu, kas 2004. gadā tika grozīts ar papildu vienošanos, kurā Oftalma atteicās izmantot maksājuma rīkojuma procedūru, CIOV piešķīra Oftalma tiesības sniegt specializētus oftalmoloģijas pakalpojumus Ospedale evangelico valdese di Torino (Turīnas Valdensu evanģēliskā slimnīca, Itālija).

16

2005. gada 21. aprīlīTribunale di Torino (Turīnas tiesa, Itālija) uzdeva CIOV un Pjemontas reģionam maksāt Oftalma1727886,36 euro kopā ar procentiem kā atlīdzību par 2004. gadā sniegtajiem aprūpes pakalpojumiem.

17

Gan CIOV, gan Pjemontas reģions pārsūdzēja šo maksāšanas rīkojumu Tribunale di Torino (Turīnas tiesa). Šajā tiesvedībā Pjemontas reģions it īpaši izvirzīja argumentu par attiecīgā līguma spēkā neesamību, jo Pjemontas reģiona ieskatos tas esot ticis noslēgts, pārkāpjot ar Leģislatīvo dekrētu Nr. 157/95 noteiktās publiskā iepirkuma procedūras.

18

Ar 2007. gada 5. decembra spriedumu Tribunale di Torino (Turīnas tiesa) noraidīja CIOV un Pjemontas reģiona iebildumus un attiecīgi apmierināja Oftalma prasījumus.

19

Pirms šīs tiesvedības Oftalma 2004. gadā bija cēlusi prasību Tribunale di Torino (Turīnas tiesa), lūdzot piespriest CIOV un Pjemontas reģionam maksāt Oftalma1226535,07 euro kā korekciju par tarifiem, kuri tika piemēroti par 2002. un 2003., kā arī 2004. gada pirmajā semestrī sniegtajiem aprūpes pakalpojumiem.

20

Ar 2007. gada 9. oktobra spriedumu Tribunale di Torino (Turīnas tiesa) Oftalma prasību noraidīja.

21

Oftalma un Pjemontas reģions par diviem minētajiem spriedumiem iesniedza apelācijas sūdzību.

22

Pēc abu tiesvedību apvienošanas Corte d’appello di Torino (Turīnas apelācijas tiesa, Itālija) ar 2010. gada 7. jūnija spriedumu atzina līgumu par spēkā neesošu un līdz ar to piesprieda Oftalma atmaksāt summas, kas tai tika samaksātas, izpildot maksājuma rīkojumu.

23

Šī tiesa uzskatīja, ka attiecīgais līgums esot noslēgts, neievērojot Direktīvu 92/50 un to transponējošo Leģislatīvo dekrētu Nr. 157/95, jo pirms šī līguma noslēgšanas nav ticis organizēts nekāds konkurss, lai gan saskaņā ar Leģislatīvā dekrēta Nr. 157/95 2. pantu, lasot to kopsakarā ar Direktīvas 92/50 1. pantu, CIOV kā publisko tiesību subjekts bija uzskatāms par līgumslēdzēju iestādi.

24

Par šo spriedumu Oftalma iesniedza kasācijas sūdzību Corte suprema di cassazione (Kasācijas tiesa, Itālija).

25

Šajā ziņā iesniedzējtiesa it īpaši norāda, ka ne Leģislatīvā dekrēta Nr. 157/95 3. panta 2. punktā, ne Direktīvā 92/50 nav ietverts pienākums organizēt iepriekšēju izsludināšanas un konkursa procedūru, lai noslēgtu līgumus par veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu, un ka ar šo leģislatīvo dekrētu tieši nav noteikts arī tas, ka uz šādu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu attiecas noteikums ievērot efektivitātes, objektivitātes, vienlīdzīgas attieksmes un pārskatāmības principus.

26

Šai tiesai rodas jautājums par to, cik pamatota ir Itālijas administratīvo tiesu judikatūra, kurā ir noteikts, ka, lai gan uz veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanas līgumiem tieši neattiecas publiskiem pakalpojumu līgumiem piemērojamais tiesiskais regulējums, uz tiem tik un tā ir attiecināma iepriekšēja konkursa izsludināšana, pat ja tā ir neoficiāla, piemērojot vispārējās valsts tiesību normas un no LESD 49., 56. un 106. panta izrietošos principus.

27

Tomēr minētā tiesa konstatē, ka Leģislatīvā dekrēta Nr. 157/95 22. panta 3. punktā, ar kuru ir transponēts Direktīvas 92/50 27. panta 3. punkts, ir paredzēts, ka pat ierobežotas iepirkuma procedūras gadījumā nedrīkst būt mazāk par trīs kandidātiem. Vienlaikus uzsverot, ka šos noteikumus ir paredzēts piemērot pakalpojumu līgumiem, kuriem pilnībā ir piemērojami šīs direktīvas noteikumi, tā tomēr norāda, ka šāda valsts tiesību norma “var tikt uzskatīta par vispārīgu principu”, kura piemērošana ir attiecināma arī uz tādu pakalpojumu sniegšanu, kuriem noteikumus piemēro tikai daļēji. Tās pašas tiesas ieskatos šāda interpretācija atbilstot Direktīvas 92/50 mērķiem, atbilstoši kuriem iekšējais tirgus tiek īstenots, pienācīgi koordinējot pakalpojumu publiskā iepirkuma procedūras.

28

Iesniedzējtiesa piebilst, ka šī interpretācija atbilstot vienam no Direktīvas 92/50 mērķiem saskaņot līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas noteikumus ar būvdarbu un piegādes līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas noteikumiem. Šajā ziņā tā uzsver, ka gan Padomes Direktīvā 71/305/EKK (1971. gada 26. jūlijs), ar ko koordinē būvdarbu valsts līgumu piešķiršanas procedūras [būvdarbu publiskā iepirkuma procedūras] (OV 1971, L 185, 5. lpp.), kas grozīta ar Padomes Direktīvu 89/440/EEK (1989. gada 18. jūlijs) (OV 1989, L 210, 1. lpp.), gan Padomes Direktīvā 93/36/EEK (1993. gada 14. jūnijs), ar ko koordinē piegāžu valsts līgumu piešķiršanas procedūras [piegāžu publiskā iepirkuma procedūras] (OV 1993, L 199, 1. lpp.), līgumslēdzējai iestādei esot uzlikts pienākums nodrošināt īstu konkurenci, tostarp arī sarunu procedūrās.

29

Šī tiesa atzīst, ka veselības aprūpes pakalpojumu jomas līgumu pakļaušana šādiem noteikumiem atbilstot tiesas judikatūrai, saskaņā ar kuru uz pakalpojumu līgumiem, kuri neietilpst Direktīvas 92/50 piemērošanas jomā, attiecas LESD pamatprincipi.

30

Šādos apstākļos Corte suprema di cassazione (Kasācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

31

Uzdodama pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai gadījumā, kad tiek piešķirtas tiesības slēgt publisku pakalpojumu līgumu, uz ko attiecas Direktīvas 92/50 9. pants un kurš līdz ar to ir pakārtots tikai šīs direktīvas 14. un 16. panta regulējumam, līgumslēdzējai iestādei tomēr ir pienākums ievērot LESD pamatnoteikumus un vispārējos principus, it īpaši no tā izrietošo vienlīdzīgas attieksmes principu un nediskriminācijas pilsonības dēļ principu, kā arī pārskatāmības pienākumu.

32

Atbilstoši Direktīvas 92/50 9. pantam “līgumus, kuru priekšmets ir I B pielikumā uzskaitītie pakalpojumi, piešķir saskaņā ar 14. un 16. pantu”. Šajos pantos ir noteikti pienākumi saistībā ar līguma tehniskajām specifikācijām un paziņojuma par iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras rezultātiem nosūtīšanu.

33

Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka gadījumā, kad līgumi attiecas uz I B pielikumā minētajiem pakalpojumiem, līgumslēdzējām iestādēm ir pienākums tikai definēt tehniskās specifikācijas, atsaucoties uz valsts standartiem, ar kuriem tiek transponēti Eiropas standarti, kam ir jābūt ietvertiem vispārīgos dokumentos vai līguma dokumentos, kas attiecas uz katru konkrēto līgumu, un ir jānosūta Eiropas Savienības Publikāciju birojam paziņojums par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras rezultātiem (spriedums, 2011. gada 17. marts, Strong Segurança, C‑95/10, EU:C:2011:161, 34. punkts).

34

Tiesa ir arī nospriedusi, ka Direktīvas 92/50 I A un I B pielikumā norādīto pakalpojumu klasifikācija atbilst ar šo direktīvu izveidotajai sistēmai, kas paredz šīs direktīvas tiesību normu piemērošanu divos līmeņos (spriedums, 2011. gada 17. marts, Strong Segurança, C‑95/10, EU:C:2011:161, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Tāpat Tiesa ir norādījusi, ka Savienības likumdevējs ir uzskatījis, ka līgumi, kas attiecas uz Direktīvas 92/50 I B pielikumā minētajiem pakalpojumiem, ņemot vērā to specifisko raksturu, nav a priori saistīti ar tik pietiekamām pārrobežu interesēm, lai attaisnotu, ka to slēgšanas tiesību piešķiršana tiek veikta atbilstoši konkursa procedūrai, kas paredzēta, lai ļautu citu dalībvalstu uzņēmumiem iepazīties ar paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu un pieteikties tam (spriedums, 2011. gada 17. marts, Strong Segurança, C‑95/10, EU:C:2011:161, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Vienlaikus Tiesa ir uzskatījusi, ka gadījumā, ja šādiem iepirkuma līgumiem piemīt noteiktas pārrobežu intereses, uz tiem ir jāattiecina LESD pamatnoteikumi un vispārējie principi, it īpaši no tā izrietošais vienlīdzīgas attieksmes princips un nediskriminācijas pilsonības dēļ princips, kā arī pārskatāmības pienākums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 17. marts, Strong Segurança, C‑95/10, EU:C:2011:161, 35. punkts un tajā minētā judikatūra). Šis pienākums, lai arī tas nenozīmē, ka noteikti ir jāveic iepirkuma procedūra, nozīmē adekvāta publicitātes līmeņa garantēšanu, kas ļauj, pirmkārt, nodrošināt konkurenci un, otrkārt, pārbaudīt piešķiršanas procedūras objektivitāti (spriedums, 2008. gada 13. novembris, Coditel Brabant, C‑324/07, EU:C:2008:621, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Bez īpašiem apstākļiem, kuri neizriet no Tiesas rīcībā esošajiem šīs lietas materiāliem, tiesiskās noteiktības dēļ noteiktas pārrobežu intereses pastāvēšana ir jāizvērtē līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas brīdī (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2005. gada 10. novembris, Komisija/Austrija, C‑29/04, EU:C:2005:670, 38. punkts). Šajā ziņā fakts, ka pamatlietā attiecīgajam līgumam vēlāk ir tikusi pievienota papildu vienošanās, nav uzskatāms par tādu, kas varētu grozīt datumu, kurā šādas intereses pastāvēšana ir jāizvērtē, ja vien ar šādu papildu vienošanos netiek būtiski grozīta līguma vispārīgā būtība, bet tas tomēr ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

38

Šādi iesniedzējtiesai ir jāveic ar konkrēto iepirkuma līgumu saistīto visu būtisko elementu detalizēts vērtējums, lai pārliecinātos par noteiktas pārrobežu intereses esamību pamatlietā aplūkotā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas brīdī.

39

Šajā ziņā ir jāuzsver, ka, veicot šo pārbaudi, noteiktas pārrobežu intereses esamība nevar tikt secināta hipotētiski no zināmiem elementiem, kas, aplūkoti abstrakti, varētu šajā ziņā veidot norādes, bet tai ir skaidri jāizriet no attiecīgā līguma apstākļu konkrēta vērtējuma. Tādējādi nevar uzskatīt, ka noteiktas pārrobežu intereses pastāvēšana tiek noteikta, balstoties uz elementiem, kuri neizslēdz šādas intereses esamību, bet tās pārrobežu raksturs ir jāpierāda ar konkrētiem un objektīviem pierādījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 6. oktobris, Tecnoedi Costruzioni, C‑318/15, EU:C:2016:747, 22. punkts).

40

Tiesa jau ir nospriedusi, ka par objektīviem kritērijiem, kas var liecināt par noteiktas pārrobežu intereses esamību, var tikt uzskatīta nozīmīga konkrētā publiskā iepirkuma summa kopā ar darbu izpildes vietu vai arī publiskā iepirkuma tehniskie rādītāji un attiecīgo preču īpašais raksturs. Šajā kontekstā var tikt ņemtas vērā arī dalībvalstīs, kurās neatrodas līgumslēdzēja iestāde, reģistrēto saimnieciskās darbības subjektu iesniegtās sūdzības, ar nosacījumu, ka ir jāpārbauda, vai šīs sūdzības ir reālas, nevis fiktīvas (spriedums, 2016. gada 6. oktobris, Tecnoedi Costruzioni, C‑318/15, EU:C:2016:747, 20. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt vērā ņemams faktors var būt arī apstāklis, vai pamatlietas līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas brīdī līdzīgus veselības aprūpes pakalpojumus jau nodrošina vai nenodrošina citās dalībvalstīs reģistrēti uzņēmumi.

41

Tomēr ir jāatgādina, ka konkrēti saistībā ar veselības aprūpes jomu Tiesa saistībā ar prasību par pienākumu neizpildi ir uzskatījusi, ka noteiktas pārrobežu intereses esamību nevar pierādīt, balstoties vienīgi uz faktu, ka konkrētajam iepirkuma līgumam ir būtiska ekonomiskā vērtība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 29. aprīlis, Komisija/Vācija, C‑160/08, EU:C:2010:230, 18., 54. un 123. punkts).

42

Tomēr šajā lietā, kā to savos rakstveida apsvērumos ir norādījusi Oftalma, ir jākonstatē, ka lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu nav nekādu pierādījumu, kas varētu liecināt par to, ka konkrētajam iepirkuma līgumam tā piešķiršanas brīdī piemita noteiktas pārrobežu intereses.

43

Gadījumā, ja tādu noteiktu pārrobežu interešu pastāvēšana tomēr tiktu pierādīta un ja tādējādi pārskatāmības trūkums būtu varējis izraisīt atšķirīgu attieksmi, kaitējot dalībvalstī, kurā neatrodas līgumslēdzēja iestāde, esošiem uzņēmumiem, šādu atšķirīgu attieksmi var attaisnot objektīvi apstākļi (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 11. decembris, Azienda sanitaria locale n. 5 Spezzino u.c., C‑113/13, EU:C:2014:2440, 52. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

44

Attiecībā uz šādu attaisnojumu Oftalma savos rakstveida apsvērumos min 2014. gada 11. decembra sprieduma Azienda sanitaria locale n. 5 Spezzino u.c. (C‑113/13, EU:C:2014:2440) 57. punktu, kurā Tiesa ir nospriedusi, ka mērķis sabiedrības veselības apsvērumu dēļ saglabāt līdzsvarotu, visiem pieejamu medicīnisko un stacionāro aprūpi var būt viena no atkāpēm sabiedrības veselības apsvērumu dēļ.

45

Iesniedzējtiesa ir tā, kurai, ņemot vērā abos iepriekšējos punktos minēto judikatūru, ir jāizvērtē, vai gadījumā, ja pastāv noteiktas pārrobežu intereses, līguma slēgšanas tiesību piešķiršana pamatlietā ir bijusi pamatota.

46

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild šādi: gadījumā, kad tiek piešķirtas publiska pakalpojumu līguma slēgšanas tiesības, uz ko attiecas Direktīvas 92/50 9. pants un kurš līdz ar to principā ir pakārtots tikai šīs direktīvas 14. un 16. panta regulējumam, līgumslēdzējai iestādei tomēr ir pienākums ievērot LESD pamatnoteikumus un vispārējos principus, it īpaši no tā izrietošo vienlīdzīgas attieksmes principu un nediskriminācijas pilsonības dēļ principu, kā arī pārskatāmības pienākumu, ar nosacījumu, ka līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas brīdī šādam līgumam piemīt noteikts pārrobežu raksturs, bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

47

Turklāt tajā pašā saistībā Oftalma iebilst pret Pjemontas reģiona un CIOV apgalvojumiem, atsaucoties uz nemo auditur propriam turpitudinem allegans principu. Tā uzskata, ka gadījumā, ja ar to noslēgtā vienošanās ir prettiesiska, tad par to ir jāatbild Pjemontas reģionam un CIOV. Tā turklāt uzsver, ka atteikšanās maksāt atlīdzību par faktiski un regulāri sniegtajiem pakalpojumiem radītu CIOV nepamatotu priekšrocību.

48

Šajā ziņā ir jāsecina, ka šie principi ir jāizvērtē valsts tiesai, piemērojot valsts tiesību normas.

49

Uzdodama otro un trešo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 92/50 27. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams attiecībā uz publiskiem pakalpojumu līgumiem par šīs direktīvas I B pielikumā minētajiem pakalpojumiem.

50

Jānorāda, ka, pieņemot Direktīvas 92/50 9. pantu, Savienības likumdevējs ir tieši paredzējis, ka attiecībā uz I B pielikumā minētajiem pakalpojumiem ir jāpiemēro vienīgi šīs direktīvas 14. un 16. pants. Tā kā nekas neliecina par pretējo, ir jāuzskata, ka tā tas ir arī gadījumā, kad publiskam līgumam par šādu pakalpojumu piemīt noteiktas pārrobežu intereses.

51

No tā izriet, ka, ja uz Direktīvas 92/50 I B pielikumā minētajiem pakalpojumiem tiktu attiecināti citi panti, kuri nav tieši norādīti šīs direktīvas 9. pantā, tas būtu pretrunā šā panta skaidrajam formulējumam un līdz ar to arī netiktu ievērota Savienības likumdevēja griba.

52

Līdz ar to no minētās direktīvas 27. panta 3. punkta izrietošie pienākumi nav piemērojami attiecībā uz publiskiem pakalpojumu līgumiem par šīs direktīvas I B pielikumā ietvertajiem pakalpojumiem, pat ja tiem piemīt noteiktas pārrobežu intereses.

53

Šādi nedz pienākums ievērot Savienības pamatnoteikumus un vispārējos principus, nedz no tiem izrietošie pienākumi, kas šā sprieduma 36. punktā minētajā judikatūrā ir atzīti attiecībā uz publiskiem pakalpojumu līgumiem, kuriem piemīt noteiktas pārrobežu intereses, kā tādi nenozīmē, ka sarunu procedūrā, kā tas ir norādīts minētā 27. panta 3. punktā, ir uzaicināms minimāls skaits kandidātu.

54

Jāpiebilst, ka, atzīstot interpretāciju, saskaņā ar kuru noteiktas pārrobežu intereses gadījumā tādā lietā kā pamatlietā aplūkotā būtu jāpiemēro Direktīvas 92/50 27. panta 3. punkts, attiecībā uz līgumiem par pakalpojumiem, kas ir ietverti Direktīvas 92/50 I B pielikumā, tiktu piemēroti citi šīs direktīvas noteikumi, kuri ir attiecināmi vienīgi uz tās I A pielikumā minētajiem pakalpojumiem; bet šāds iznākums radītu risku atņemt jebkādu lietderīgu iedarbību atšķirībai starp šīs direktīvas I A un I B pielikumā ietvertajiem pakalpojumiem (šajā nozīmē attiecībā uz Direktīvas 2004/18 II A un II B pielikumu, kas atbilst Direktīvas 92/50 I A un I B pielikumam, skat. spriedumu, 2011. gada 17. marts, Strong Segurança, C‑95/10, EU:C:2011:161, 42. punkts).

55

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz otro un trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 92/50 27. panta 3. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tas nav piemērojams attiecībā uz publiskiem pakalpojumu līgumiem, kas ir ietverti šīs direktīvas I B pielikumā.

56

Savos apsvērumos Oftalma lūdz Tiesu ierobežot šā sprieduma iedarbību laikā tad, ja Savienības pamatnoteikumi un vispārējie principi, kā arī no tā izrietošais pārskatāmības pienākums tiktu interpretēts tādējādi, ka, pirms tiek piešķirtas tādas līguma slēgšanas tiesības kā pamatlietā aplūkotās, noteiktas pārrobežu intereses gadījumā tām ir jānodrošina adekvāts publicitātes līmenis. Oftalma skatījumā tādējādi varētu tikt apšaubīta spēkā esamība visiem līgumiem, kurus privātās iestādes ir noslēgušas ar valsts iestādēm veselības aprūpes sniegšanas jomā, un līdz ar to destabilizēta visa Itālijas veselības sistēma.

57

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesa tikai izņēmuma kārtā, piemērojot Savienības tiesību sistēmai raksturīgo vispārējo tiesiskās noteiktības principu, var ierobežot iespēju visām ieinteresētajām personām atsaukties uz normu, kuru tā ir interpretējusi, lai apstrīdētu labā ticībā nodibinātās tiesiskās attiecības. Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai šāds ierobežojums ir pieļaujams tikai tajā pašā spriedumā, kurā ir lemts par lūgto interpretāciju (spriedums, 2008. gada 17. jūlijs, Krawczyński, C‑426/07, EU:C:2008:434, 42. un 43. punkts).

58

Tomēr, kā tas izriet no šī sprieduma 36. punkta, Tiesa jau ir nospriedusi, ka līgumiem, kas attiecas uz Direktīvas 92/50 I B pielikumā minētajiem pakalpojumiem un kuriem ir noteiktas pārrobežu intereses, ir piemērojami LESD pamatnoteikumi un vispārējie principi, no kuriem izriet pārskatāmības pienākums.

59

Tādējādi šī sprieduma iedarbība laikā nav jāierobežo.

60

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež: