–

A. Buhagiar u.c. vārdā – L. Baglietto, QC, un C. Bonfante, barrister,

–

Minister for Justice vārdā – M. Llamas, QC, un Y. Sanguinetti, barrister,

–

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – G. Brown un C. Brodie, pārstāves, kurām palīdz M. Demetriou, QC, un M. Birdling, barrister,

–

Eiropas Parlamenta vārdā – P. Schonard un R. van de Westelaken, kā arī I. McDowell, pārstāvji,

–

Eiropas Savienības Padomes vārdā – S. Petrova un E. Moro, kā arī I. Lai, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – E. Manhaeve, K. Mifsud‑Bonnici, E. White un G. Braga da Cruz, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Akta par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanās nosacījumiem un par pielāgojumiem Līgumos (OV 1972, L 73, 14. lpp.; turpmāk tekstā – “1972. gada Pievienošanās akts”) 29. pantu, to skatot kopā ar šī akta I pielikuma I iedaļas 4. punktu, kā arī par Padomes Direktīvas 91/477/EEK (1991. gada 18. jūnijs) par ieroču iegādes un glabāšanas kontroli (OV 1991, L 256, 51. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas tajā izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/51/EK (2008. gada 21. maijs) (OV 2008, L 179, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 91/477”), 12. panta 2. punkta interpretāciju un spēkā esamību.

2

Šis lūgums ir iesniegts Albert Buhagiar un sešu citu prasītāju (turpmāk tekstā – “A. Buhagiar u.c.”) tiesvedībā pret Minister for Justice (tieslietu ministrs, Gibraltārs, turpmāk tekstā – “ministrs”) par šī pēdējā atteikumu apmierināt A. Buhagiar u.c. lūgumu izsniegt viņiem Eiropas šaujamieroču apliecību (turpmāk tekstā – “apliecība”).

3

1972. gada Pievienošanās akta 28. pantā ir paredzēts:

“[Eiropas Savienības] iestāžu tiesību akti, kuri attiecas uz EEK līguma II pielikumā norādītajiem produktiem un produktiem, kas, tos importējot [Savienībā], kopējās lauksaimniecības politikas īstenošanas rezultātā ir pakļauti īpašam tiesiskajam regulējumam, kā arī tiesību akti jautājumā par dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanu apgrozījuma nodokļa jomā nav piemērojami attiecībā uz Gibraltāru, ja vien Padome, pieņemot vienprātīgu lēmumu pēc Komisijas priekšlikuma, nenolemj citādi.” [Šeit un turpmāk neoficiāls tulkojums]

4

Šā Pievienošanās akta 29. pantā ir noteikts, ka “šā akta I pielikumā uzskaitītos aktus pielāgo, kā paredzēts minētajā pielikumā”.

5

Minētā Pievienošanās akta I pielikumā, kurš ietver iepriekšējā punktā minēto uzskaitījumu, ir iekļauta I iedaļa “Tiesību akti muitas jomā”. Šīs iedaļas 4. punktā ir minēti grozījumi, kas izdarīti Padomes Regulā (EEK) Nr. 1496/68 (1968. gada 27. septembris) par [Savienības] muitas teritorijas noteikšanu (OV 1968, L 238, 1. lpp.). Tādējādi šīs regulas 1. pantā teiktais ir aizstāts ar šādu tekstu:

“[Savienības] muitas teritoriju veido šādas teritorijas:

[..]

6

1972. gada Pievienošanās akta I pielikuma VIII iedaļā “Tirdzniecības politika” tika noteikts, ka Padomes Regulas (EEK) Nr. 1025/70 (1970. gada 25. maijs) par kopējiem noteikumiem importam no trešām valstīm (OV 1970, L 124, 6. lpp.), kas grozīta ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 1984/70 (1970. gada 29. septembris) (OV 1970, L 218, 1. lpp.), Padomes Regulu (EEK) Nr. 724/71 (1971. gada 30. marts) (OV 1971, L 80, 3. lpp.), Padomes Regulu (EEK) Nr. 1080/71 (1971. gada 25. maijs) (OV 1971, L 116, 8. lpp.), Padomes Regulu (EEK) Nr. 1429/71 (1971. gada 2. jūlijs) (OV 1971, L 151, 8. lpp.) un Padomes Regulu (EEK) Nr. 2384/71 (1971. gada 8. novembris) (OV 1971, L 249, 1. lpp.), II pielikumā ietvertais valstu saraksts tiek aizstāts ar jaunu sarakstu, no kura ir izslēgts Gibraltārs.

7

1972. gada Pievienošanās akta I pielikuma VI iedaļā, kuras nosaukums arī ir “Tirdzniecības politika”, attiecībā uz Regulu Nr. 1025/70 ir noteikts:

“Problēma, ko radījusi atsauces uz Gibraltāru svītrošana no II pielikuma, ir jāatrisina veidā, kas nodrošina, ka Gibraltārs būtu tādā pašā situācijā attiecībā uz [Savienības] importa liberalizācijas sistēmu, kādā tas bija pirms pievienošanās.”

8

Direktīvas 91/477 redakcija, kas ir piemērojama pamatlietas faktu laikā, izriet no grozījumiem, kuri tās sākotnējā tekstā ir izdarīti ar Direktīvu 2008/51 pēc Savienības pievienošanās Apvienoto Nāciju Organizācijas Protokolam par šaujamieroču, to detaļu, sastāvdaļu un munīcijas nelikumīgu ražošanu un tirdzniecību, kas pievienots Konvencijai pret transnacionālo organizēto noziedzību un ko ar 2001. gada 8. jūnija Rezolūciju 55/255 ir pieņēmusi Ģenerālā asambleja. Direktīva 2008/51 ir pieņemta, pamatojoties uz EKL 95. panta 1. punktu, kas savukārt būtībā atbilst gan EEK līguma 100.A panta 1. punktam, uz kuru ir balstīta Direktīva 91/477, gan šobrīd spēkā esošajam LESD 114. panta 1. punktam.

9

Direktīvas 91/477 preambulas otrajā līdz septītajā apsvērumā ir teikts:

“tā kā Eiropadome, tiekoties Fontenblo 1984. gada 25. un 26. jūnijā, skaidri noteica mērķi atcelt visas policijas un muitas formalitātes pie Kopienas iekšējām robežām;

tā kā baltajā grāmatā “Par iekšējā tirgus pabeigšanu” Komisija ir norādījusi, ka pārvadājamo objektu un personu drošības kontroles atcelšana, cita starpā, ir saistīta ar tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz ieročiem;

tā kā ieroču glabāšanas kontroles atcelšana pie Kopienas iekšējām robežām rada vajadzību pieņemt efektīvus noteikumus, kas ļautu dalībvalstīs veikt kontroli pār šaujamieroču iegādi un glabāšanu un to pārvietošanu uz citu dalībvalsti; [..]

tā kā savstarpēja uzticēšanās personu drošības aizsardzības jomā, ko starp dalībvalstīm radīs šie noteikumi, būs lielāka, ja tiem pamatā būs daļēji saskaņoti tiesību akti; tā kā tādēļ būtu derīgi noteikt to šaujamieroču kategoriju, kuru iegāde un glabāšana privātpersonām būtu jāaizliedz, jāpakļauj atļaujas saņemšanai vai arī jāpakļauj deklarēšanai;

tā kā pārvietošanās no vienas dalībvalsts uz otru ar ieroci būtu principā jāaizliedz; tā kā atkāpe no tā ir pieļaujama tikai tad, ja ir paredzēta kārtība, kas ļauj dalībvalstīm būt informētām par to, ka viņu teritorijā tiks ievests šaujamierocis;

tā kā tomēr jāpieņem elastīgāki noteikumi attiecībā uz medībām un šaušanu mērķī, lai izvairītos no personu brīvas kustības ierobežošanas vairāk, nekā tas nepieciešams.”

10

Saskaņā ar šīs direktīvas 1. pantu:

“1.   “Šajā direktīvā “šaujamierocis” ir pārnēsājams ierocis ar stobru, kurš šaujampulvera iedarbības rezultātā raida, ir paredzēts vai var tikt pielāgots, lai raidītu šāviņu, lodi vai lādiņu [..] Šaujamieroči ir klasificēti I pielikuma II daļā.

[..]

1.d   Šajā direktīvā “izsekošana” ir šaujamieroču un, ja iespējams, to detaļu un munīcijas sistemātiska izsekošana no ražotāja līdz pircējam [..].

[..]

2.   Šajā direktīvā “tirgotājs” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kuras arods vai nodarbošanās [..] ir šaujamieroču, detaļu un munīcijas ražošana, tirdzniecība, maiņa, izīrēšana, labošana vai pārveidošana.

[..]

4.   [Apliecību] dalībvalsts iestādes pēc pieprasījuma izsniedz personai, kura likumīgi kļūst par šaujamieroča glabātāju un lietotāju. Tās maksimālais derīguma termiņš ir pieci gadi, kuru var pagarināt, un tajā ir II pielikumā izklāstītā informācija. To nevar nodot citai personai, un tajā ieraksta apliecības īpašnieka īpašumā vai lietojumā esošo šaujamieroci vai šaujamieročus. Tai vienmēr jāglabājas pie personas, kura šaujamieroci lieto, un apliecībā norāda izmaiņas šaujamieroču glabāšanā vai īpašībās, kā arī šaujamieroča nozaudēšanu vai zādzību.”

11

Šīs direktīvas 4. pants ir formulēts šādi:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, vai nu ka jebkurš šaujamierocis vai detaļa, ko laiž tirgū, ir marķēta un reģistrēta saskaņā ar šo direktīvu, vai arī ka tā ir dezaktivēta.

[..]

4.   Dalībvalstis [..] nodrošina, ka tiek izveidots un uzturēts datorizēts datu reģistrs [..], kas pilnvarotām iestādēm nodrošina piekļuvi datu reģistriem, kuros reģistrē katru šaujamieroci, uz kuru attiecas šī direktīva. [..]

[..]

5.   Dalībvalstis nodrošina, ka visus šaujamieročus ir iespējams jebkurā brīdī saistīt ar to īpašniekiem. [..]”

12

Saskaņā ar Direktīvas 91/477 4.a pantu:

“Neskarot 3. pantu, dalībvalstis atļauj iegādāties un glabāt šaujamieročus vienīgi tām personām, kurām ir izsniegta atļauja vai – attiecībā uz C un D kategorijas šaujamieročiem – kurām šādu šaujamieroču iegāde un glabāšana ir īpaši atļauta saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem.”

13

Šīs direktīvas 5. pantā ir paredzēts:

“Neskarot 3. pantu, dalībvalstis atļauj šaujamieročus iegādāties un glabāt vienīgi personām, kam ir pamatots iemesls un:

Dalībvalstis var anulēt šaujamieroča glabāšanas atļauju, ja vairs netiek izpildīts kāds no nosacījumiem, uz kuru pamata atļauja piešķirta.

[..]”

14

Šīs direktīvas 6. pants ir formulēts šādi:

“Dalībvalstis veic visus nepieciešamos pasākumus, lai aizliegtu A kategorijas šaujamieroču un munīcijas iegādi un glabāšanu. [..]

[..]”

15

Saskaņā ar minētās direktīvas 7. pantu:

“1.   Dalībvalsts teritorijā neviens nedrīkst iegādāties B kategorijas šaujamieroci bez šīs dalībvalsts atļaujas.

[..]

2.   Dalībvalsts teritorijā neviens nevar glabāt B kategorijas šaujamieroci bez šīs dalībvalsts atļaujas. Ja persona ir citas dalībvalsts iedzīvotājs, šo dalībvalsti attiecīgi informē.

[..]”

16

Šīs pašas direktīvas 8. pantā ir paredzēts:

“1.   Neviens nevar glabāt C kategorijas šaujamieroci, ja tas nav deklarēts tās dalībvalsts iestādēm, kurā šo ieroci glabā.

[..]

3.   Ja dalībvalsts aizliedz vai pakļauj atļaujas saņemšanai B, C vai D kategorijas šaujamieroča iegādi vai glabāšanu tās teritorijā, tā par to informē citas dalībvalstis, kuras šajā sakarā iekļauj īpašu paziņojumu jebkurā [apliecībā], ko tās šādam šaujamierocim izdod saskaņā ar 12. panta 2. punktu.”

17

Direktīvas 91/477 11. pants ir izteikts šādi:

“1.   Neskarot 12. pantu, šaujamieročus var pārvest no vienas dalībvalsts uz otru tikai saskaņā ar turpmākajos punktos noteikto kārtību. Šie noteikumi attiecas arī uz šaujamieroču nosūtīšanu, pārdodot tos pēc pasūtījuma pa pastu.

[..]

3.   Tādu šaujamieroču pārvešanas gadījumā [..] katra dalībvalsts piešķir tirgotājiem tiesības veikt šaujamieroču pārvešanu no tās teritorijas tirgotājam, kurš reģistrēts citā dalībvalstī bez 2. punktā minētās iepriekšējās atļaujas. Šim mērķim tā izsniedz atļauju, kas derīga ne vairāk kā trīs gadus un ko jebkurā brīdī ar pamatotu lēmumu var pārtraukt vai anulēt. [..]

[..]”

18

Atbilstoši šīs direktīvas 12. pantam:

“1.   Ja neizmanto 11. pantā noteikto kārtību, nav atļauta šaujamieroča glabāšana ceļojuma laikā caur divām vai vairākām dalībvalstīm, ja vien attiecīgā persona nav ieguvusi katras šīs dalībvalsts atļauju.

Dalībvalstis var piešķirt šādu atļauju vienam vai vairākiem ceļojumiem uz ne vairāk kā vienu gadu ilgu laiku, un šo atļauju var pagarināt. Atļaujas ieraksta [apliecībā], kas ceļotājam jāuzrāda vienmēr, kad to pieprasa dalībvalstu iestādes.

2.   Neskarot 1. punktu, mednieki attiecībā uz C un D kategoriju un sporta šāvēji attiecībā uz B, C un D kategoriju var bez iepriekšējas atļaujas glabāt vienu vai vairākus šaujamieročus ceļojuma laikā caur divām vai vairāk dalībvalstīm, lai veiktu minētās darbības, ar nosacījumu, ka viņiem ir [apliecība], kurā norādīts šis šaujamierocis vai šie šaujamieroči, un ka viņi spēj pamatot sava ceļojuma iemeslus, jo īpaši uzrādot uzaicinājumu vai citus pierādījumus paredzētajām medību vai mērķī šaušanas darbībām galamērķa dalībvalstī.

Dalībvalstis nedrīkst noteikt, ka [apliecību] pieņem vienīgi tādā gadījumā, ja tiek samaksāta maksa vai nodeva.

Tomēr šī atkāpe neattiecas uz ceļojumiem uz dalībvalsti, kura aizliedz attiecīgā šaujamieroča iegādi un glabāšanu vai kura saskaņā ar 8. panta 3. punktu pakļauj to atļaujas saņemšanai; šādā gadījumā [apliecībā] par to tiek izdarīts speciāls ieraksts.

[..]”

19

Šīs direktīvas I pielikuma II daļas A punktā ir uzskaitīti priekšmeti, kas ir iedalīti šādās kategorijās: “A kategorija – Aizliegtie šaujamieroči”, “B kategorija – Šaujamieroči, kuriem jāsaņem atļauja”, “C kategorija – Šaujamieroči, kas jādeklarē” un “D kategorija – Citi šaujamieroči” un kas tādēļ principā ir uzskatāmi par “šaujamieročiem” šīs direktīvas nozīmē.

20

Direktīvas 91/477 II pielikumā ir precizēta informācija, kādai jābūt ietvertai apliecībā, un tas, ka tajā jānorāda:

““Tiesības ceļot uz citu dalībvalsti ar vienu vai vairākiem šajā apliecībā norādītiem B, C vai D kategorijas šaujamieročiem ir atkarīgas no vienas vai vairākām attiecīgām iepriekšējām atļaujām no apmeklējamās dalībvalsts. Šo vai šīs atļaujas var ierakstīt apliecībā.

Iepriekš minētā iepriekšējā atļauja principā nav vajadzīga, lai ceļotu ar C vai D kategorijas šaujamieroci ar mērķi medīt, vai arī ar B, C vai D kategorijas šaujamieročiem ar nolūku piedalīties šaušanā mērķī, ar nosacījumu, ka ceļotājam ir [apliecība] un tas var minēt ceļojuma iemeslu.”

Ja kāda dalībvalsts saskaņā ar [šīs direktīvas] 8. panta 3. punktu ir informējusi pārējās dalībvalstis, ka noteiktu B, C vai D kategorijas šaujamieroču glabāšana ir aizliegta vai par to jāsaņem atļauja, pievieno vienu no sekojošajiem paziņojumiem:

“Ieceļot… (attiecīgā valsts/valstis) ar... (identifikācija) šaujamieroci ir aizliegts.”

“Ieceļot… (attiecīgā valsts/valstis) ar... (identifikācija) šaujamieroci drīkst tikai tad, ja ir izsniegta atļauja.””

21

Direktīvas 2008/51 preambulas 1. apsvērumā ir noteikts:

“Ar Direktīvu [91/477] izveidoja iekšējā tirgus papildu pasākumu. Tā līdzsvaro saistības nodrošināt noteiktu šaujamieroču pārvietošanas brīvību Kopienā, no vienas puses, un nepieciešamību kontrolēt šo brīvību ar drošības garantijām, kas ir piemērotas šādiem izstrādājumiem, no otras puses.”

22

A. Buhagiar u.c. ir Gibraltāra šaušanas asociācijas Gibraltar Target Shooting Association biedri. 2015. gada 19. maijāA. Buhagiar kā šīs asociācijas priekšsēdētājs nosūtīja vēstuli ministram, lūdzot viņam izsniegt apliecību katram no prasītājiem pamatlietā.

23

2015. gada 2. jūnijā ministrs atbildēja, ka, ņemot vērā gan Eiropas Komisijas, gan Apvienotās Karalistes valdības nostāju, saskaņā ar kuru Direktīva 91/477 nav piemērojama Gibraltārā, jo tā ir domāta, lai veicinātu preču brīvu apriti, Gibraltāra valdība bija nolēmusi to netransponēt. Līdz ar to ministrs atbildēja, ka viņš nevar izsniegt prasītās apliecības. A. Buhagiar u.c., ņemot vērā šo atteikumu, cēla prasību Supreme Court of Gibraltar (Gibraltāra Augstākā tiesa).

24

Minētā tiesa uzskata, ka, pamatojoties uz LESD 355. panta 3. punktu, Savienības tiesības ir pilnībā piemērojamas Gibraltārā ar 1972. gada Pievienošanās akta 28.–30. pantā paredzētajiem izņēmumiem. Saskaņā ar šī Pievienošanās akta 29. pantu, aplūkojot to kopsakarā ar tā I pielikuma I iedaļas 4. punktu, Gibraltārs ir izslēgts no Savienības muitas teritorijas, un Tiesa šajā ziņā jau esot precizējusi, ka direktīvas, kuru juridiskais pamats ir LESD 114. vai 115. pants un kuru galvenais mērķis ir preču brīva aprite, nav piemērojamas Gibraltāra teritorijā.

25

Tomēr prasītāji pamatlietā apgalvo visupirms, ka, ņemot vērā 1972. gada Pievienošanās aktā paredzēto atkāpju – kuras jāinterpretē šauri – mērķi, Savienības tiesību akti par preču brīvu apriti, kas nelabvēlīgi neietekmē šo atkāpju mērķi, Gibraltārā ir jāpiemēro. Tas tā esot attiecībā uz Direktīvas 91/477 noteikumiem par apliecību, kas ir paredzēti mednieku un šaušanas sportistu interesēs, jo šī apliecība tiekot piešķirta tikai ceļojumiem uz un no dalībvalstīm, lai ļautu šīm personām piedalīties sporta pasākumos. Šīs apliecības izsniegšana neesot saistīta ar komercdarījumiem ar tajā aplūkotajām precēm, proti, šaujamieročiem.

26

Turpinājumā prasītāji pamatlietā apgalvo, ka Direktīvas 91/477 noteikumi par apliecību ir domāti, lai veicinātu mednieku un šaušanas sportistu brīvību sniegt un saņemt pakalpojumus starp dalībvalstīm. Tāpēc šie noteikumi esot piemērojami Gibraltārā, kas savukārt nozīmējot, ka kompetentajām iestādēm ir pienākums tos transponēt šajā teritorijā piemērojamā valsts tiesību aktā. Šādas netransponēšanas dēļ Gibraltārā dzīvojošie mednieki un šaušanas sportisti tiekot diskriminēti, jo, ceļojot Savienībā ar saviem šaujamieročiem, lai piedalītos medību vai šaušanas mērķī pasākumos vai sacensībās, viņiem rodoties papildu izdevumi un esot vajadzīgs ilgāks administratīvais termiņš, kas savukārt ir pretrunā LESD 56. pantam. Šaujamieroči, kas tiek izmantoti šādā kontekstā, nevar tikt uzskatīti par tirdzniecības darījumos iesaistītām precēm, bet gan būtu uzskatāmi par šādiem pasākumiem vai sacensībām nepieciešamo sporta inventāru.

27

Visbeidzot, A. Buhagiar u.c. apgalvo, ka Direktīvas 91/477 noteikumi par apliecību attiecas uz personu brīvu pārvietošanos, kā tas esot apstiprināts šīs direktīvas preambulas septītajā apsvērumā. Tādējādi, tā kā minētā direktīva ir pieņemta, pamatojoties uz EEK līguma 100.A panta 1. punktu, tā esot balstīta uz kļūdainu juridisko pamatu. EEK līguma 100.A panta 2. punktā, kura saturs būtībā atbilst EKL 95. panta 2. punktam un LESD 114. panta 2. punktam, ir noteikts, ka šo pantu 1. punktā paredzētā likumdošanas procedūra nevar tikt izmantota, lai pieņemtu Savienības tiesību aktus par personu brīvu pārvietošanos. Tādējādi prasītāji pamatlietā apstrīd Direktīvas 91/477 noteikumu par apliecību – vai pat visas šīs direktīvas – spēkā esamību.

28

Šādos apstākļos Supreme Court of Gibraltar (Gibraltāra Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

29

Ar saviem trim jautājumiem, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa lūdz Tiesu precizēt Gibraltāra izslēgšanas no Savienības muitas teritorijas, kas paredzēta 1972. gada Pievienošanās akta 29. pantā, to skatot kopā ar šī akta I pielikuma I iedaļas 4. punktu, apjomu, un šajā kontekstā pārbaudīt jautājumu par Direktīvas 91/477 tiesību normu par apliecību piemērojamību Gibraltārā, ciktāl tie attiecas uz medniekiem un šaušanas sportistiem.

30

Ievadam, pirmkārt, ņemot vērā pamatlietas priekšmetu, proti, atteikumu izsniegt A. Buhagiar u.c. apliecību, kas būtu izmantojama saistībā ar vienkāršoto kārtību mednieku un šaušanas sportistu veiktai šaujamieroču pārvietošanai starp dalībvalstīm, jāprecizē, ka Direktīvas 91/477 tiesību norma, kura, pēc viņu domām, bija jātransponē Gibraltāra teritorijā, ir noteikums par apliecības izmantošanu šādā kontekstā, proti, šīs direktīvas 12. panta 2. punkts, to lasot kopā ar tās 1. panta 4. punktu un II pielikumu. Šajās divās pēdējās tiesību normās ir definēts apliecības jēdziens un noteikts tās saturs.

31

Otrkārt, lai gan atbilstoši LESD 355. panta 3. punktam Savienības tiesības principā ir piemērojamas Gibraltāra teritorijā, tomēr noteiktu Savienības tiesību aktu piemērojamība atbilstoši 1972. gada Pievienošanās aktam tajā ir izslēgta, ņemot vērā šīs teritorijas īpašo tiesisko stāvokli un it īpaši tās brīvostas statusu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 21. jūlijs, Komisija/Apvienotā Karaliste, C‑349/03, EU:C:2005:488, 41. punkts, kā arī 2017. gada 13. jūnijs, The Gibraltar Betting and Gaming Association, C‑591/15, EU:C:2017:449, 29. un 30. punkts).

32

Kā Tiesa jau ir nospriedusi 2003. gada 23. septembra sprieduma Komisija/Apvienotā Karaliste (C‑30/01, EU:C:2003:489) 59. punktā, Gibraltāra izslēgšana no Savienības muitas teritorijas, kas paredzēta 1972. gada Pievienošanās akta 29. pantā, to skatot kopā ar šī akta I pielikuma I iedaļas 4. punktu, nozīmē, ka attiecībā uz Gibraltāru nav piemērojami ne Līguma noteikumi par preču brīvu apriti, ne Savienības atvasināto tiesību aktu noteikumi, kas paredz attiecībā uz preču brīvu apriti nodrošināt dalībvalstu normatīvo vai administratīvo aktu tuvināšanu, atbilstoši EKL 94. un 95. pantam, kas tagad ir LESD 114. un 115. pants.

33

Šo secinājumu neietekmēja apstāklis, ka direktīvas, par ko bija runa lietā, kurā tika pasludināts šis spriedums, un kas galvenokārt bija vērstas uz to, lai novērstu šķēršļus preču tirdzniecībai starp dalībvalstīm, un bija pamatotas ar šo 94. un 95. pantu, ietvēra noteikumus par vides aizsardzību – jomu, kurā Savienības tiesību normas principā ir piemērojamas Gibraltārā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 23. septembris, Komisija/Apvienotā Karaliste, C‑30/01, EU:C:2003:489, 61. un 62. punkts).

34

Šajā ziņā Tiesa precizēja, ka tas, ka Gibraltārā netiek piemērotas šīs direktīvas, patiešām var apdraudēt citu Savienības politiku saskaņotību, ja šīm direktīvām kā papildu mērķi ir arī ar šīm citām politikas jomām, piemēram, ar vides aizsardzības politiku, saistīti mērķi. Tomēr šāda riska pastāvēšana nevar likt paplašināt – pārsniedzot ar Līgumiem un 1972. gada Pievienošanās aktu uzliktās robežas – to direktīvu teritoriālo piemērojamību, kuru mērķis galvenokārt ir saistīts ar preču brīvu apriti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 23. septembris, Komisija/Apvienotā Karaliste, C‑30/01, EU:C:2003:489, 63. punkts).

35

No šiem apsvērumiem izriet, ka, pirmkārt, ja Savienības tiesību akts galvenokārt ir domāts, lai saskaņā ar LESD 114. un 115. pantu nodrošinātu dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz brīvu preču apriti, tas nevar būt piemērojams Gibraltāra teritorijā, par ja ar šo aktu papildus ir gribēts sasniegt vienu vai vairākus ar citām Savienības politikām saistītus mērķus.

36

Otrkārt, kā secinājumu 54. un 55. punktā norādījis ģenerāladvokāts un pretēji tam, kā šķiet uzskatām A. Buhagiar u.c., lai noteiktu, vai Savienības tiesību akts ir piemērojams teritorijā, kas kādā noteiktā jomā ir izslēgta no Savienības tiesību teritoriālās piemērošanas sfēras, ir jāizvērtē šā tiesību akta galvenais mērķis.

37

Iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi ir jāizvērtē, ņemot vērā šos apsvērumus.

38

Ar saviem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai 1972. gada Pievienošanās akta 29. pants, to skatot kopā ar šī akta I pielikuma I iedaļas 4. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka Direktīvas 91/477 12. panta 2. punkts, to skatot kopā ar tās 1. panta 4. punktu un II pielikumu, ir piemērojams Gibraltāra teritorijā vai nu tāpēc, ka tas ir domāts, lai veicinātu pakalpojumu brīvu apriti vai personu brīvu pārvietošanos, vai arī tāpēc, ka, lai gan tas attiecas uz preču brīvu apriti, tas nav ne par šaujamieroču tirdzniecību, ne par komerciāliem darījumiem ar tiem.

39

Ja Direktīvas 91/477 12. panta 2. punkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka tā mērķis ir veicināt personu brīvu pārvietošanos, minētā tiesa izsaka šaubas par šīs tiesību normas un pat visas Direktīvas 91/477 spēkā esamību, jo tās juridiskā pamata izvēle būtu kļūdaina, ciktāl šī direktīva ir balstīta uz EEK līguma 100.A panta 1. punktu, kas kļuvis par EKL 95. panta 1. punktu – uz kura pamata savukārt ir pieņemta Direktīva 2008/51, ar ko tika grozīta Direktīva 91/477, – un visbeidzot par LESD 114. panta 1. punktu; savukārt EEK līguma 100.A panta 2. punkts, kurš kļuvis par EKL 95. panta 2. punktu un visbeidzot par LESD 114. panta 2. punktu, izslēdz iespēju pieņemt, balstoties uz šo pantu 1. punktu, tiesību normas par personu brīvu pārvietošanos.

40

Šajā ziņā, pirmkārt, lai noskaidrotu, vai Direktīvas 91/477 12. panta 2. punkts, to skatot kopā ar tās 1. panta 4. punktu un II pielikumu, ir piemērojams Gibraltāram tāpēc, ka tas ir domāts, lai veicinātu pakalpojumu brīvu apriti vai personu brīvu pārvietošanos, ir jāpārbauda šīs direktīvas galvenais mērķis, kāds tas ir atgādināts šā sprieduma 36. punktā.

41

Turklāt, tā kā iesniedzējtiesa pauž šaubas par Direktīvas 91/477 juridiskā pamata pareizu izvēli, ir jānorāda, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību akta juridiskā pamata izvēle ir jāpamato ar objektīvu informāciju, ko tiesa var pārbaudīt, tostarp ar šī tiesību akta mērķi un saturu. Ja attiecīgā tiesību akta analīzē atklājas, ka tam ir divi mērķi vai ka tam ir divas sastāvdaļas, un ja viena no tām ir atzīstama par galveno, bet otrai ir tikai palīgraksturs, tad šis tiesību akts ir jābalsta tikai uz vienu juridisko pamatu, proti, uz to, ar ko ir saistīts galvenais mērķis vai sastāvdaļa (spriedums, 2014. gada 6. maijs, Komisija/Parlaments un Padome, C‑43/12, EU:C:2014:298, 29. un 30. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

42

Tādējādi, lai lietderīgi atbildētu uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem, ir jānoskaidro Direktīvas 91/477 galvenais mērķis un jāizvērtē tās saturs.

43

Kas attiecas uz šīs direktīvas mērķi, no tās preambulas otrā līdz ceturtā apsvēruma izriet, ka tā tika pieņemta, lai izveidotu iekšējo tirgu, un ka, lai varētu atcelt pārvadājamo priekšmetu un personu drošības kontroles, tostarp ir jātuvina tiesību akti, paredzot efektīvu tiesisko regulējumu, kas ļautu dalībvalstīs veikt kontroli pār šaujamieroču iegādi un glabāšanu, kā arī to pārvietošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 4. septembris, Zeman, C‑543/12, EU:C:2014:2143, 42. un 43. punkts). Šāds daļēji saskaņots tiesiskais regulējums atbilstoši šīs direktīvas preambulas piektajam apsvērumam radītu lielāku savstarpēju uzticēšanos starp dalībvalstīm personu drošības aizsardzības jomā.

44

Minētās direktīvas preambulas sestajā apsvērumā ir teikts, ka pārvietošanās no vienas dalībvalsts uz citu ar ieroci būtu jāaizliedz, un atkāpes no šā principa ir pieļaujamas tikai tad, ja pastāv kārtība, kas ļauj dalībvalstīm būt informētām par to, ka to teritorijā tiks ievests šaujamierocis. Preambulas septītajā apsvērumā ir teikts, ka tomēr ir jāpieņem elastīgāki noteikumi attiecībā uz medībām un šaušanu mērķī, lai izvairītos no personu brīvas pārvietošanās ierobežojumiem, kas pārsniedz nepieciešamos.

45

Attiecībā uz Direktīvas 91/477 saturu ir jānorāda, ka šīs direktīvas 1. pantā, kas ietverts tās 1. nodaļā par tās darbības jomu, ir definēta virkne tajā izmantoto jēdzienu, piemēram, “šaujamierocis” un “tirgotājs”, kā arī “apliecība”, kas minētā panta 4. punktā ir būtībā definēta kā dokuments, ko dalībvalsts iestādes pēc pieprasījuma izsniedz personai, kura likumīgi kļūst par šaujamieroča glabātāju un lietotāju. Tajā ir arī precizēts, ka apliecība ir personīgs dokuments, ko nevar nodot citai personai, tajā ieraksta apliecības īpašnieka īpašumā vai lietojumā esošo šaujamieroci vai šaujamieročus un tai vienmēr jāglabājas pie personas, kura šaujamieroci lieto; tās saturs ir sīkāk aprakstīts minētās direktīvas II pielikumā.

46

Direktīvas 91/477 2. nodaļa “Tiesību aktu saskaņošana attiecībā uz šaujamieročiem” ietver tiesību normas, kurās paredzēts, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par šaujamieroču glabāšanu un iegādi.

47

Direktīvas 91/477 3. nodaļā “Formalitātes ieroču pārvietošanai [Savienībā]” ir paredzēts princips, ka šaujamieročus ir aizliegts pārvest no vienas dalībvalsts uz otru, ja vien tas netiek darīts saskaņā kārtību, kas noteikta tās 11. pantā, kurā paredzēts, ka ir nepieciešama dalībvalsts, kurā šaujamierocis atrodas, iepriekšēja atļauja iecerētajai pārvietošanai, pēc tam, kad šī dalībvalsts ir pārbaudījusi, vai ir ievēroti nosacījumi par šādas pārvietošanas drošību. Minētās direktīvas 12. panta 1. punktā ir paredzēts, ka, ja neizmanto tās 11. pantā noteikto kārtību, nav atļauta šaujamieroča glabāšana ceļojuma laikā caur divām vai vairākām dalībvalstīm, ja vien attiecīgā persona nav ieguvusi katras šīs dalībvalsts atļauju, kas ir jāieraksta apliecībā.

48

Šīs direktīvas 12. panta 2. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka, neskarot šā panta 1. punktu, mednieki attiecībā uz C un D kategoriju, kā arī sporta šāvēji attiecībā uz B, C un D kategoriju var bez iepriekšējas atļaujas glabāt vienu vai vairākus šo kategoriju ieročus ceļojuma laikā caur divām vai vairākām dalībvalstīm ar mērķi veikt viņiem atbilstīgās darbības, ar nosacījumu, ka viņiem ir apliecība, kurā šis šaujamierocis vai šaujamieroči ir norādīti, un ka viņi spēj pamatot sava ceļojuma iemeslus.

49

No šiem Direktīvas 91/477 aspektiem izriet, ka tā tika pieņemta – kā apstiprināts Direktīvas 2008/51 preambulas 1. apsvērumā – kā “iekšējā tirgus papildu pasākums”, kas, nodrošinot augstu drošības līmeni Eiropas pilsoņiem, veicina tādu apstākļu radīšanu, kas ļautu atcelt robežkontroles starp dalībvalstīm, izveidojot saskaņotu minimālo ietvaru civilai lietošanai domātu šaujamieroču iegādei un glabāšanai, kā arī to pārvietošanai starp dalībvalstīm.

50

No tās satura it īpaši izriet, ka šī direktīva, pirmkārt, ir domāta, lai tuvinātu dalībvalstu tiesību normas par nosacījumiem, ar kādiem var iegādāties un glabāt dažādu kategoriju šaujamieročus, tai pat laikā imperatīvu sabiedriskās drošības apsvērumu dēļ paredzot, ka noteiktu šaujamieroču veidu iegāde ir jāaizliedz.

51

Otrkārt, šī direktīva ietver noteikumus, ar kuriem domāts saskaņot dalībvalstu administratīvos pasākumus saistībā ar civilai lietošanai domātu šaujamieroču apriti, balstoties uz pamatprincipu – joprojām tālab, lai nodrošinātu augstu sabiedriskās drošības līmeni – ka šaujamieroču aprite ir aizliedzama, ja vien netiek ievērota kārtība, kas šai nolūkā ir paredzēta minētajā direktīvā.

52

No iepriekš minētā izriet, ka Direktīva 91/477 ir pasākums, kas ir domāts, lai attiecībā uz preču, proti, civilai lietošanai domātu šaujamieroču, brīvu apriti nodrošinātu dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu saskaņošanu, tai pat laikā šo brīvību regulējot ar šo preču raksturam pielāgotām drošības garantijām.

53

Šo secinājumu neatspēko prasītāju pamatlietā argumenti, ka Direktīvas 91/477 12. panta 2. punkts, to skatot kopā ar tās 1. panta 4. punktu un II pielikumu, esot paredzēts, lai veicinātu vai nu mednieku un šaušanas sportistu brīvību sniegt un saņemt pakalpojumus, vai arī personu brīvu pārvietošanos.

54

Šajā ziņā ir jānorāda, ka, ņemot vērā šaujamieroču radīto risku personu drošībai, to brīva aprite varēja tikt panākta vienīgi, paredzot stingrus nosacījumus to pārvietošanai starp dalībvalstīm, tostarp principu par iepriekšēju atļauju, kuru izsniedz dalībvalstis, kurās šādu preču pārvietošana notiek.

55

Tomēr Savienības likumdevējs vēlējās, lai dažām šaujamieroču pārvietošanām katrā ziņā nebūtu nepieciešama šāda atļauja, ja var konstatēt, ka tās sabiedrības drošībai rada mazāku risku. Šo pārvietošanu vidū ir Direktīvas 91/477 11. panta 3. punktā minētās noteiktu tirgotāju veiktās pārvietošanas. Šīs kārtības izmantošana ir pakārtota nosacījumam par īpašas atļaujas saņemšanu, kas papildina šo personu darbības stingro kontroli, kura paredzēta šīs direktīvas 4. panta 3. punktā. Tāpat šīs direktīvas 12. panta 2. punktā minētās pārvietošanas veic mednieki un šaušanas sportisti, proti, tāda šaujamieroču glabātāju kategorija, attiecībā uz kuru to attiecīgās darbības dēļ tiek uzskatīts, ka viņiem šaujamieroču pārvietošanai ir leģitīmi iemesli, ko var viegli pārbaudīt, it īpaši ar apliecības palīdzību, kurai tiem noteikti ir jābūt līdzi.

56

Tādējādi Savienības likumdevējs, ņemot vērā ar sabiedrības drošību saistītus imperatīvus apsvērumus, attiecībā uz medībām un sporta sacensībām domātu šaujamieroču pārvietošanu ir paredzējis elastīgākus nosacījumus, jo, kā izriet no Direktīvas 91/477 preambulas septītā apsvēruma, ar šo direktīvu izveidotais saskaņotais ietvars var negatīvi ietekmēt citu pamatbrīvību īstenošanu personām, kuras vēlas pārvietot savus šaujamieročus likumīgiem mērķiem.

57

Šajā kontekstā Tiesa ir precizējusi, ka apliecības mērķis ir ļaut medniekiem un šaušanas sportistiem ar saviem ieročiem brīvi pārvietoties no vienas dalībvalsts uz citu, tai pat laikā uzsverot, ka Direktīvas 91/477 1. panta 4. punkts, to skatot kopā ar tās 12. panta 2. punktu, ir domāts galvenokārt, lai atvieglotu medībām vai sportam paredzētu ieroču apriti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 4. septembris, Zeman, C‑543/12, EU:C:2014:2143, 39., 52. un 57. punkts).

58

Tādējādi, lai gan Direktīvas 91/477 12. panta 2. punktā noteiktā vienkāršotā šaujamieroču pārvietošanas kārtība, kurā ir paredzēta apliecība, var pozitīvi ietekmēt pakalpojumu sniegšanas brīvību un personu brīvu pārvietošanos saistībā ar medībām un šaušanu mērķī, tomēr šai tiesību normai ir nozīme šīs direktīvas galvenā mērķa sekmēšanā, un tas ir nevis šo brīvību veicināšana, bet gan ietvara paredzēšana civilai lietošanai domātu šaujamieroču iegādei un glabāšanai, kā arī šo ieroču apritei Savienībā.

59

Līdz ar to nevar uzskatīt, ka Direktīvas 91/477 12. panta 2. punkts, to skatot kopā ar tās 1. panta 4. punktu un II pielikumu, būtu piemērojams Gibraltāram tāpēc, ka šī tiesību norma nav domāta, lai sekmētu preču brīvu apriti.

60

Tāpat šīs direktīvas analīze, kurā atbilstoši šā sprieduma 41. punktā atgādinātajai judikatūrai tika noskaidrots tās galvenais mērķis un izvērtēts tās saturs, nav atklājusi nevienu apstākli, kas varētu ietekmēt tās spēkā esamību tāpēc vien, ka Savienības likumdevējs izvēlējies šo direktīvu balstīt uz EEK līguma 100.A panta 1. punktu un – Direktīvas 2008/51 gadījumā – uz EKL 95. panta 1. punktu.

61

Otrkārt, kas attiecas uz jautājumu par to, vai Direktīvas 91/477 12. panta 2. punkts, to skatot kopā ar tās 1. panta 4. punktu un II pielikumu, ir piemērojams Gibraltāram tāpēc, ka, lai gan tas attiecas uz preču brīvu apriti, tas nav saistīts ne ar tirdzniecību, ne ar komerciāliem darījumiem, kas attiektos uz šaujamieročiem, ir jāprecizē, ka iesniedzējtiesa gan piekrīt premisai, ka 1972. gada Pievienošanās akta 29. pantā, to skatot kopā ar šī akta I pielikuma I iedaļas 4. punktu, paredzētā Gibraltāra izslēgšana principā paredz, ka Savienības tiesību akti, kas galvenokārt ir domāti, lai attiecībā uz preču brīvu apriti nodrošinātu dalībvalstu tiesību normu tuvināšanu, atbilstoši judikatūrai, kas izriet no 2003. gada 23. septembra sprieduma Komisija/Apvienotā Karaliste (C‑30/01, EU:C:2003:489), Gibraltāra teritorijā nav piemērojami.

62

Tomēr tā šaubās par to, kā vērtējami prasītāju pamatlietā izklāstītie argumenti – ka vispārējais izņēmumu šauras interpretācijas princips padarot tādas tiesību normas kā Direktīvas 91/477 12. panta 2. punkts, to skatot kopā ar tās 1. panta 4. punktu un II pielikumu, par piemērojamām šajā teritorijā tāpēc, ka tās neattiecas uz preču brīvu apriti saistībā ar tirdzniecību un tādējādi ietilpst tādu preču brīvas aprites pasākumu kategorijā, kas neaizskar šā sprieduma 31. punktā precizētās intereses, kuras ar šo izslēgšanu ir paredzēts aizsargāt.

63

Šajā ziņā nav strīda, ka 1972. gada Pievienošanās akta 29. pants ir izņēmums no LESD 355. panta 3. punktā paredzētā noteikuma, saskaņā ar kuru Savienības tiesības ir piemērojamas Gibraltārā, un šis izņēmums, kā Tiesa uzsvēra 2005. gada 21. jūlija sprieduma Komisija/Apvienotā Karaliste (C‑349/03, EU:C:2005:488) 43. un 51. punktā, ir jāinterpretē šauri tādā ziņā, ka tā darbības joma ir ierobežota ar to, kas ir absolūti nepieciešams to interešu nodrošināšanai, kuras Gibraltāram ar to ir ļauts aizsargāt.

64

Tomēr lietā, kurā tika pasludināts šis pēdējais minētais spriedums, Tiesai – atšķirībā no lietas, kurā pasludināts 2003. gada 23. septembra spriedums Komisija/Apvienotā Karaliste (C‑30/01, EU:C:2003:489) – nebija jālemj par to, kādā statusā no šā izņēmuma viedokļa atrodas Savienības tiesību akti par preču brīvu apriti.

65

No tā izriet, ka šā sprieduma 63. punktā atgādinātā nepieciešamība 1972. gada Pievienošanās akta 29. pantu interpretēt šauri nenozīmē, ka pastāv Savienības tiesību normas, kuras, lai gan tās sekmē tiesību akta galveno mērķi – attiecībā uz preču brīvu apriti nodrošināt dalībvalstu tiesību normu saskaņošanu, būtu piemērojamas Gibraltāra teritorijā, kā to, šķiet, uzskata prasītāji pamatlietā.

66

Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 28. panta 1. punktu, kurš ietilpst LESD trešās daļas II sadaļā par preču brīvu apriti, muitas savienība aptver visu preču tirdzniecību. Šī savienība noteikti prasa, lai tiek nodrošināta preču brīva aprite starp dalībvalstīm un vispārīgāk – tās iekšienē (spriedums, 2003. gada 23. septembris, Komisija/Apvienotā Karaliste, C‑30/01, EU:C:2003:489, 53. punkts).

67

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ar jēdzienu “preces” šīs normas izpratnē tiek saprastas preces, kuras var tikt novērtētas naudā un kuras kā tādas var būt komercdarījumu priekšmets. LESD noteikumi par preču brīvu apriti principā ir piemērojami neatkarīgi no tā, vai attiecīgās preces tiek pārvadātas ārpus valsts robežām, lai tās pārdotu vai tālākpārdotu, vai arī tās ir paredzētas personīgai izmantošanai vai patēriņam (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1989. gada 7. marts, Schumacher, 215/87, EU:C:1989:111, 22. punkts, kā arī 2015. gada 3. decembris, Pfotenhilfe‑Ungarn, C‑301/14, EU:C:2015:793, 47. punkts).

68

Tādējādi, tā kā Savienības atvasinātajām tiesībām principā ir tā pati piemērošanas joma kā Līgumiem (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 15. decembris, Parlaments un Komisija/Padome, no C‑132/14 līdz C‑136/14, EU:C:2015:813, 77. punkts) un Gibraltāra izslēgšanas no Savienības muitas teritorijas šaura interpretācija nevar – neapdraudot Savienības tiesību vienveidīgu piemērošanu – likt nonākt pie interpretācijas, saskaņā ar kuru preču brīvai apritei attiecībās ar Gibraltāru būtu ierobežotāka piemērojamība, nekā tas izriet no LESD tiesību normām, Direktīvas 91/477 tiesību normas par civilai lietošanai domātu šaujamieroču pārvietošanu ir uzskatāmas par tādām, kas attiecas uz preču brīvu apriti neatkarīgi no tā, vai šī pārvietošana tiek veikta saistībā ar tirdzniecību, tostarp ar tirgotāju starpniecību vai pārdodot pa pastu, vai ārpus šāda konteksta, proti, ja to veic privātpersonas, it īpaši mednieki un šaušanas sportisti, lai tos izmantotu savās attiecīgajās darbībās.

69

No tā izriet, ka Direktīvas 91/477 12. panta 2. punkts, to skatot kopā ar tās 1. panta 4. punktu un II pielikumu, nav piemērojams Gibraltāra teritorijā, pat ja šī Savienības tiesību norma neattiecas ne uz preču brīvu apriti, ne uz komerciāliem darījumiem ar šaujamieročiem.

70

Turklāt pretēji tam, ko savos rakstveida apsvērumos ierosina prasītāji pamatlietā, Savienības tiesību aktu par preču brīvu apriti reglamentējošo dalībvalstu tiesību normu saskaņošanu piemērojamība Gibraltāra teritorijā nevar būt atkarīga no iemesliem, kas ir attiecīgo preču pārvietošanas pamatā. Ja tas tā būtu, tas – kā to tiesas sēdē norādīja Gibraltāra valdība un Komisija, kā arī ģenerāladvokāts secinājumu 73. punktā – radītu tiesisko nenoteiktību jautājumā par to, kādas Savienības tiesību normas par preču brīvu apriti ir piemērojamas Gibraltāra teritorijā, un tas arī varētu apdraudēt intereses, kuras aizsargāt ir paredzēts ar 1972. gada Pievienošanās aktā Gibraltāram atzīto režīmu.

71

Turklāt no iepriekš izklāstītā izriet, pirmkārt, ka Direktīvas 91/477 12. panta 2. punktā paredzētās kārtības īstenošana nav iedomājama ārpus daļēji saskaņota šaujamieroču iegādes un glabāšanas tiesiskā ietvara, kas izveidots ar šo direktīvu.

72

Otrkārt, Direktīvas 91/477 tiesību normu, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu apliecības efektīvu un uzticamu darbību šīs kārtības kontekstā un mērķa nodrošināt personu drošības augstu līmeni sasniegšanu, transponēšana Gibraltāra teritorijā prasītu liela skaita šīs direktīvas tiesību normu transponēšanu, kas nepamatoti paplašinātu Savienības tiesību teritoriālo piemērojamību.

73

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka 1972. gada Pievienošanās akta 29. pants, to skatot kopā ar šī akta I pielikuma I iedaļas 4. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka Direktīvas 91/477 12. panta 2. punkts, to skatot kopā ar tās 1. panta 4. punktu un II pielikumu, Gibraltāra teritorijā nav piemērojams. Izvērtējot uzdotos jautājumus, nav atklāts neviens apstāklis, kas varētu ietekmēt šīs direktīvas spēkā esamību.

74

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: