1.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko iesniegusi Oberlandesgericht Innsbruck (Apelācijas tiesa Insbrukā, Austrija), ir viens no vairākiem Austrijas tiesu iesniegtiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, kuros Tiesai uzdots jautājums par to, vai ar diskriminācijas vecuma dēļ aizliegumu ir saderīgs valsts tiesiskais regulējums, kas reglamentē agrāk iegūtas profesionālās pieredzes atzīšanu valsts struktūru līgumdarbinieku klasificēšanai noteiktā pakāpē un klasifikācijai algas skalās ( 2 ).

2.

Lietā, kurā tika taisīts 2009. gada 18. jūnija spriedums Hütter (C‑88/08, EU:C:2009:381), Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) bija vērsusies Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju ( 3 ), saistībā ar tiesisko regulējumu, ko piemēro starp universitāšu struktūrām un to darbiniekiem noslēgtajiem darba līgumiem. Minētajā tiesiskajā regulējumā bija paredzēts, ka atsauces datums darba ņēmēja ierindošanai nākamajā darba samaksas kategorijā atbilstoši katra darba ņēmēja ieņemamajam amatam, kas ir nosakāms brīdī, kad konkrēto personu pieņem darbā ( 4 ), ir jānosaka, ņemot vērā attiecīgās personas iegūto profesionālo pieredzi, tomēr neieskaitot pieredzi, ko šī persona ieguvusi pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas. Pamatlietā prasītājs, ko kāda universitātes struktūra pieņēma darbā pēc trīsarpus gadu stažēšanās (jeb māceklības) laikposma, no kura tikai neliela daļa bija jau pēc astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas, prasīja savam darba devējam samaksāt kompensāciju, līdzvērtīgu starpībai starp algu, ko viņš saņēma sava līguma darbības laikā, un algu, uz ko viņam būtu bijušas tiesības, ja veiktais stažēšanās (jeb māceklības) laikposms būtu ticis pilnībā ieskaitīts. Tiesa uzskatīja, ka konkrētā tiesiskā regulējuma radītā atšķirīgā attieksme vecuma dēļ ir diskriminējoša, jo, lai gan tajā bija izvirzīti par tiesiskiem uzskatāmi mērķi, līdzekļus minēto mērķu sasniegšanai nevarēja uzskatīt par atbilstošiem saskaņā ar Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktu ( 5 ).

3.

Pēc 2009. gada 18. jūnija sprieduma Hütter (C‑88/08, EU:C:2009:381) Austrijas likumdevējs izdarīja vairākus leģislatīvus grozījumus, lai valsts darba ņēmējiem‑līgumdarbiniekiem piemērojamās sistēmas kļūtu saderīgas ar Direktīvu 2000/78. Likums par federālo dzelzceļu (Bundesbahngesetz ( 6 ), turpmāk tekstā – “ÖBB‑G”) tika grozīts ar 2011. gada likumu (turpmāk tekstā – “ÖBB‑G 2011”) ( 7 ). Grozītā ÖBB‑G 53. panta 1. punktā attiecībā uz darba ņēmējiem un pensionāriem, kuri bija uzsākuši dienesta attiecības ar Austrijas federālo dzelzceļu (Österreichische Bundesbahnen, turpmāk tekstā – “ÖBB”) līdz 2004. gada 31. decembrim un kuru individuālais atsauces datums darba ņēmēja ierindošanai nākamajā darba samaksas kategorijā tika noteikts, pamatojoties uz 1963. gada Noteikumiem par ÖBB darbinieku atalgojumu (Bundesbahn‑Besoldungsordnung 1963 ( 8 ), turpmāk tekstā – “BO 1963”), bija paredzēts, ka minētais datums tiks noteikts atkārtoti atbilstīgi aprēķina kritērijam, kurā netika ņemts vērā tas, vai minētie laikposmi ir veikti pirms vai pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas ( 9 ). Tā paša 53. panta 2. punktā bija paredzēts, ka gadījumā, ja tiek noteikts jauns individuālais atsauces datums darba ņēmēja ierindošanai nākamajā darba samaksas kategorijā atbilstīgi 1. punktam, katrs laikposms, kas nepieciešams ierindošanai nākamajā darba samaksas kategorijā katrā no trīs pirmajām pakāpēm, tiek pagarināts par vienu gadu ( 10 ). Lietā, kurā tika pieņemts 2015. gada 28. janvāra spriedums ÖBB Personenverkehr (C‑417/13, EU:C:2015:38), Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) uzdeva Tiesai vairākus jautājumus par to, kā interpretēt Direktīvu 2000/78, kuru mērķis būtībā bija dot iesniedzējtiesai iespēju izvērtēt ÖBB‑G 2011 saderību ar šo direktīvu. Tiesa toreiz uzskatīja, ka Direktīvai 2000/78 ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā no ÖBB‑G 2011 izrietošais, kurā, “lai izbeigtu diskrimināciju vecuma dēļ, tiek ņemti vērā nodarbinātības laikposmi pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas, bet kurš vienlaicīgi ietver noteikumu, kas patiesībā ir piemērojams vienīgi darbiniekiem, kuri ir šīs diskriminācijas upuri, ar kuru tiek par vienu gadu pagarināts laikposms, kas ir prasīts ierindošanai nākamajā darba samaksas kategorijā katrā no pirmajiem trīs darba samaksas līmeņiem, un ar kuru tādējādi tiek galīgi saglabāta atšķirīga attieksme vecuma dēļ” ( 11 ).

4.

Pēc minētā sprieduma Austrijas likumdevējs no jauna izdarīja grozījumus tiesību aktos par ÖBB darba ņēmēju atalgojumu, pieņemot 2015. gada likumu. Tieši ar minēto likumu īstenotā reforma tiek aplūkota pamatlietā, saistībā ar kuru tika iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, par ko ir šie secinājumi. Minētais jautājums radās saistībā ar strīdu, kuru iesniedzējtiesa izskata apelācijas instancē, starp Georg Stollwitzer un ÖBB Personenverkehr AG (turpmāk tekstā – “ÖBB PV”), saskaņā ar Austrijas tiesībām dibinātu akciju sabiedrību, kam vienīgā īpašniece ir Österreichische Bundesbahnen‑Holding AG, kuras akcijas savukārt pilnībā pieder Austrijas valstij ( 12 ).

5.

Norādu, ka pēc tiesvedības, par ko ir šie secinājumi, rakstveida procesa beigām Tiesai tika iesniegti vēl divi lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu par problēmām, kas būtībā ir līdzīgas šajā lietā izvirzītajām problēmām, kurus iesniedza attiecīgi Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa) ( 13 ) un Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa (Austrija)) ( 14 ). Minētie lūgumi par Direktīvas 2000/78 interpretāciju un, pirmā jautājuma gadījumā, par LESD 45. panta interpretāciju radās saistībā ar strīdiem par izmantoto pārklasifikācijas sistēmu – attiecīgi civildienesta līgumdarbiniekiem un ierēdņiem ‐ nolūkā pāriet uz jauno darba samaksas sistēmu, ko ieviesa 2015. gadā ( 15 ) ar mērķi izbeigt iepriekšējo sistēmu pieļauto diskrimināciju vecuma dēļ, ņemot vērā 2009. gada 18. jūnija spriedumu Hütter (C‑88/08, EU:C:2009:381) ( 16 ), 2014. gada 11. novembra spriedumu Schmitzer (C‑530/13, EU:C:2014:2359) ( 17 ) un 2015. gada 28. janvāra spriedumu ÖBB Personenverkehr (C‑417/13, EU:C:2015:38).

6.

Visbeidzot – norādu, ka arī par darba samaksas sistēmu, ko Vācijā piemēro federālā civildienesta ierēdņiem un dažu federālo zemju civildienesta ierēdņiem, vairakkārt ir iesniegti lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu, vienmēr saistībā ar to, kā tiek ievērots diskriminācijas vecuma dēļ aizliegums ( 18 ).

7.

Atbilstīgi Direktīvas 2000/78 1. pantam direktīvas mērķis, lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, ir panākt, ka attiecībā uz nodarbinātību un profesiju tiek noteikta sistēma, lai apkarotu diskrimināciju dažādu iemeslu, tostarp vecuma, dēļ.

8.

Direktīvas 2000/78 2. pantā ir noteikts diskriminācijas jēdziens. Šī panta 1. un 2. punktā ir noteikts šādi:

“1.   Šajā direktīvā “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš 1. pantā minēts iemesls.

2.   Šā panta 1. punktā:

9.

Direktīvas 2000/78 6. panta nosaukums ir “Tādas dažādas attieksmes attaisnojums, kuras pamatā ir cilvēka vecums”. Šī panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka dalībvalstis var paredzēt, ka dažāda attieksme, kuras pamatā ir vecums, neveido diskrimināciju, ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgu mērķi, tostarp likumīgu nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālās izglītības mērķiem, un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi. Saskaņā ar tā paša 1. punkta otrās daļas b) apakšpunktu šāda dažāda attieksme tostarp var ietvert “to, ka nosaka minimālos nosacījumus attiecībā uz vecumu, profesionālo pieredzi vai darba stāžu, lai iegūtu darbu vai konkrētas ar to saistītas priekšrocības”.

10.

Pamatojoties uz tās pašas direktīvas 16. panta a) un b) punktu, dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, pirmkārt, ka “atceļ normatīvus un administratīvus aktus, kas ir pretrunā ar vienlīdzīgas attieksmes principu” un, otrkārt, ka “pasludina vai var pasludināt par spēkā neesošiem vai groza jebkurus noteikumus, kas ir pretrunā ar vienlīdzīgas attieksmes principu, kurš ir iekļauts līgumos vai kolektīvajos līgumos, uzņēmumu iekšējās kārtības noteikumos vai noteikumos, kas reglamentē neatkarīgās profesijas un darba ņēmēju un darba devēju organizācijas”.

11.

Kā jau minēts iepriekš šo secinājumu 4. punktā, pēc 2015. gada 28. janvāra sprieduma lietā ÖBB Personenverkehr (C‑417/13, EU:C:2015:38) Austrijas likumdevējs 2015. gada jūnijā no jauna grozīja noteikumus par atsauces datuma noteikšanu ÖBB līgumdarbinieku ierindošanai nākamajā darba samaksas kategorijā.

12.

ÖBB‑G grozītās redakcijas, kas ietverta BGBl I 64/2015 (turpmāk tekstā – “ÖBB‑G 2015”), 53.a panta 2. punktā ir paredzēts, ka, lai noteiktu atsauces datumu darba ņēmēja ierindošanai nākamajā darba samaksas kategorijā, ņem vērā tikai noteiktus dienesta un/vai apmācību laikposmus, kas pabeigti pirms vai pēc astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas. Par minētajiem laikposmiem uzskata tos, kuri ir veikti uzņēmumā ÖBB ( 19 ) vai ar dzelzceļa infrastruktūru saistītos un dzelzceļa satiksmes uzņēmumos kādā Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) dalībvalstī, un, ievērojot noteiktus nosacījumus, Turcijas Republikā vai Šveices Konfederācijā.

13.

Tātad ÖBB‑G 2015, lai noteiktu atsauces datumu, aprēķinos neieskaitīja visus nepabeigtos nodarbinātības laikposmus, kas veikti īpašajā dzelzceļa satiksmes un dzelzceļa infrastruktūru nozarē (izņemot mācību laikposmus), no kuriem, piemērojot BO 1963, ierēķināja pusi ( 20 ).

14.

Jauno aprēķinu sistēmu piemēro ar atpakaļejošu spēku. ÖBB‑G 2015 56. panta 18. punktā ir noteikts, ka šā likuma 53.a pants ir piemērojams visiem darbiniekiem, kuri stājušies Austrijas federālā dzelzceļa dienestā līdz 2004. gada 31. decembrim. Atbilstīgi tā paša 56. panta 19. punktam 53.a panta 2. punkts stājās spēkā 1963. gada 1. aprīlī attiecībā uz darbiniekiem, kuru atsauces datums viņu ierindošanai nākamajā darba samaksas kategorijā ir noteikts uz BO 1963 pamata.

15.

ÖBB‑G 2015 53.a panta 5. punktā ir paredzēti noteikumi par darba ņēmēju pārklasifikāciju darba samaksas kategorijās. Pārklasifikācija notiek, pārrēķinot atsauces datumu uz tā paša panta 2. punkta noteikumu pamata, pēc tam, kad attiecīgā persona ir iesniegusi pierādījumus par agrāk pabeigtajiem nodarbinātības laikposmiem.

16.

Atbilstīgi ÖBB‑G 2015 53.a panta 6. punktam darba ņēmēju pārklasifikācija, ko veic uz tā paša panta 5. punkta pamata, neizraisa tās algas samazinājumu, ko darba ņēmējs saņēmis pēdējā mēnesī pirms ÖBB‑G 2015 publicēšanas. Ja atsauces datuma pārrēķina rezultātā minētais atalgojums samazinās, tad šā atalgojuma līmeni saglabā, līdz no pārklasifikācijas izrietošais atalgojums sasniedz minēto līmeni. Savukārt, ja pārrēķina rezultātā darba ņēmēju klasificē līmenī, kas atbilst augstākai algai, tad viņam būs tiesības uz atbilstošu atalgojumu un – par laikposmiem, attiecībā uz kuriem nav iestājies noilgums, – uz starpību starp šo pēdējo minēto un agrāk saņemto atalgojumu.

17.

Tā paša 53.a panta 7. punktā ir paredzēts, ka sešos mēnešos pēc ÖBB‑G 2015 publicēšanas algas skalās pirms atalgojumu sistēmas pēdējās pakāpes ievieš papildu algas palielinājumu.

18.

G. Stollwitzer uzsāka dienesta attiecības ar ÖBB PV1983. gada 17. janvārī. Viņa atsauces datums ierindošanai nākamajā darba samaksas kategorijā, kas aprēķināts, pamatojoties uz darbā pieņemšanas brīdī spēkā esošajiem noteikumiem, tika noteikts 1980. gada 2. jūlijs. No lietas materiāliem izriet, ka minētā datuma noteikšanai pilnībā tika aprēķināti Stollwitzer militārā dienesta laikposms un puse no laikposma, kas pagājis no astoņpadsmitās dzimšanas dienas līdz darbā pieņemšanas dienai un kad Stollwitzer veica santehniķa darbu un īslaicīgi saņēma bezdarbnieka pabalstu.

19.

2016. gada 4. martāStollwitzer cēla prasību Landesgericht Innsbruck (Insbrukas apgabaltiesa, Austrija), apstrīdot savu ierindojumu atalgojuma pakāpē un prasot samaksāt neizmaksāto darba algu, attiecībā uz kuru nav iestājies noilgums, par 2009. gada otro pusgadu EUR 837,13 apmērā. Minētajā tiesā viņš apgalvoja, ka, lai noteiktu viņa atsauces datumu, atbilstīgi 2009. gada 18. jūnija spriedumam Hütter (C‑88/08, EU:C:2009:381) un 2015. gada 28. janvāra spriedumam ÖBB Personenverkehr (C‑417/13, EU:C:2015:38) būtu bijis jāierēķina arī viņa pirms astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas pabeigtie nodarbinātības laikposmi (kopumā 1 gads 5 mēneši un 19 dienas). ÖBB PV savukārt lūdza noraidīt prasību, apgalvojot, ka konkrētie laikposmi nav aprēķināmi uz ÖBB‑G, ar 2015. gada grozījumiem, 53.a panta 2. punkta pamata un ka, tā kā minētais grozījums tika piemērots ar atpakaļejošu spēku, Stollwitzer vairs nav tiesību uz to, lai minētie laikposmi tiktu ieskaitīti viņa atsauces datuma noteikšanas nolūkā.

20.

Landesgericht Innsbruck (Insbrukas apgabaltiesa) atbalstīja ÖBB PV viedokli un ar 2016. gada 1. jūnija spriedumu prasību noraidīja. Stollwitzer iesniedza apelācijas sūdzību par minēto spriedumu iesniedzējtiesā.

21.

Iesniedzējtiesa šaubās, ka ar ÖBB‑G 2015 ieviestajai aprēķinu sistēmai nepiemīt neviena diskriminācijas pazīme. Pēc šīs tiesas domām, jaunajā tiesiskajā regulējumā ir nekonsekvences elementi, jo tajā nav ierēķināti agrākie nodarbinātības laikposmi, kuri, lai gan nav ieskaitāmi laikposmos, ko var ierēķināt uz ÖBB‑G 2015 53.a panta 2. punkta pamata, ļauj darba ņēmējam iegūt pieredzi konkrētajā nozarē, sniedzot viņam prasmi labāk veikt savu darbu, piemēram, nodarbinātības laikposmi publiskos vai privātos satiksmes uzņēmumos vai ar infrastruktūru saistītos uzņēmumos, kuri nodarbojas ar infrastruktūras izveidi vai pārvaldību. No tā izrietot diskriminācija attiecībā pret darba ņēmējiem, kuri ir veikuši tikpat nozīmīgu profesionālo darbību, bet neesot dienesta attiecībās ar ÖBB grupas sabiedrībām vai ar sabiedrībām, kas norādītas ÖBB‑G 2015 53.a panta 2. punktā. Pēc iesniedzējtiesas domām, šie darba ņēmēji lielākoties ir tie, kurus jau diskriminē BO 1963 noteiktā aprēķinu sistēma (turpmāk tekstā –“agrākā aprēķinu sistēma”), jo saskaņā ar ÖBB‑G 2015 53.a panta 2. punktu ierēķināmie laikposmi parasti tiek nostrādāti pēc astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas. Tāpat arī atalgojuma samazināšanās, kas pēc pārklasifikācijas var notikt ÖBB‑G 2015 53.a panta 6. punktā paredzētās algu iesaldēšanas dēļ, vissmagāk skartu tieši to darba ņēmēju grupu, kurus minētā sistēma jau diskriminē. Šādu atšķirīgu attieksmi nevarot attaisnot, ņemot vērā Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktu, jo Austrijas likumdevējs esot vadījies tikai no finansiāla un administratīva rakstura apsvērumiem.

22.

Vēl iesniedzējtiesa norāda, ka tai izskatīšanā pašlaik ir 120 prasības apelācijas stadijā, kuras cēluši federālā dzelzceļa darbinieki un kuru pamatojums ir tāds pats kā pamatlietas priekšmetam, un no kurām liela daļa tika celtas pirmajā instancē 2012. gadā pēc tam, kad ar 2011. gada 13. aprīļa spriedumu, ko iesniedzējtiesa 2011. gada 21. septembrī apstiprināja, Landesgericht Innsbruck (Insbrukas apgabaltiesa) atzina atsevišķu ÖBB PV darba ņēmēju tiesības uz to dienesta laikposmu ierēķināšanu, kas nostrādāti pirms astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas, atbilstīgi 2009. gada 18. jūnija spriedumam Hütter (C‑88/08, EU:C:2009:381) ( 21 ). Daudzas citas tiesvedības līdzīgu prasību izskatīšanai esot apturētas Landesgericht Innsbruck (Insbrukas apgabaltiesa), savukārt visā Austrijas teritorijā tiekot izskatīts aptuveni tūkstotis tāda paša veida lietu.

23.

No lietas materiāliem izriet, ka ar 2016. gada 2. jūlijā pasludināto spriedumu Verfassungsgerichtshof (Konstitucionālā tiesa, Austrija) atzina ÖBB‑G 2015 53.a pantu par atbilstošu Austrijas Konstitūcijai ( 22 ).

24.

Šādos apstākļos ar 2016. gada 2. septembra lēmumu Oberlandesgericht Innsbruck (Apelācijas tiesa Insbrukā) apturēja tās izskatīšanā esošo tiesvedību un uzdeva Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

“Vai Savienības tiesības to pašreizējā attīstības stadijā, it īpaši Savienības vispārējais vienlīdzīgas attieksmes princips, vispārējais diskriminācijas vecuma dēļ aizlieguma princips LES 6. panta 3. punkta un ES Pamattiesību hartas 21. panta izpratnē, ar LESD 45. pantā paredzēto darba ņēmēju brīvu pārvietošanos saistītais diskriminācijas aizliegums un Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīva 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, ir jāinterpretē tādējādi, ka tām pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums kā tas, kurš tiek aplūkots pamatlietā, ar kuru Eiropas Savienības Tiesas [2015. gada 28. janvāra] spriedumā [ÖBB Personenverkehr (C‑417/13, EU:C:2015:38)] konstatētās diskriminācijas vecuma dēļ (proti, ÖBB darbinieku pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas pabeigto nodarbinātības laikposmu pirms dienesta attiecību uzsākšanas neņemšana vērā) izbeigšanas nolūkā attiecībā uz nelielu daļu saskaņā ar veco tiesisko regulējumu diskriminēto ÖBB darbinieku gan tiek ņemti vērā līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai pabeigtie nodarbinātības laikposmi pirms dienesta attiecību uzsākšanas (taču tikai tie, kas ir faktiski nostrādāti ÖBB un tai pielīdzināmos publiskos ar dzelzceļa infrastruktūru saistītos un/vai dzelzceļa satiksmes uzņēmumos Savienībā, EEZ un valstīs, kuras ar Savienību saista asociācijas un/vai brīvas pārvietošanās nolīgumi), tomēr attiecībā uz lielāko daļu sākotnēji diskriminēto ÖBB darbinieku pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas pabeigtie nodarbinātības laikposmi pirms dienesta attiecību uzsākšanas vērā ņemti netiek, it īpaši bez ievērības atstājot tos nodarbinātības laikposmus pirms dienesta attiecību uzsākšanas, kas attiecīgajiem ÖBB darbiniekiem sniedz prasmi labāk veikt savu darbu, piemēram, pirms dienesta attiecību uzsākšanas pabeigti nodarbinātības laikposmi privātos un citos publiskos satiksmes uzņēmumos un/vai ar infrastruktūru saistītos uzņēmumos, kuri nodarbojas ar atbildētājas izmantotās infrastruktūras (ritošais sastāvs, sliežu ceļu būvniecība, līniju izbūve, elektriskas un elektroniskas ietaises, centralizācijas posteņi, staciju būvniecība u.tml.) izveidi, izplatīšanu un apkalpošanu, vai tiem pielīdzināmos uzņēmumos, un līdz ar to faktiski tiek nostiprināta nevienlīdzīga attieksme vecuma dēļ pret lielāko daļu ÖBB darbinieku, uz kuriem attiecas diskriminējošais tiesiskais regulējums?

Vai ar tādas dalībvalsts rīcību, kura ir 100 % dzelzceļa transporta uzņēmuma kapitāla daļu īpašniece un šajā uzņēmumā strādājošo darbinieku faktiskā darba devēja, ja tā, 2011. un 2015. gadā pieņemot likuma grozījumus ar atpakaļejošu spēku, pamatojoties uz tīri fiskāliem apsvērumiem, cenšas atņemt šiem darbiniekiem Savienības tiesībās noteiktās tiesības uz nesaņemtā atalgojuma izmaksu vairākos Eiropas Savienības Tiesas spriedumos (David Hütter, Siegfried Pohl, Gotthard Starjakob) konstatētās diskriminācijas tostarp vecuma dēļ, kas ir tikusi atzīta arī vairākos valsts tiesu spriedumos, tostarp arī Oberster Gerichtshof [Austrijas Republikas Augstākās tiesas] spriedumā (8 ObA 11/15y), ir izpildīti Tiesas judikatūrā izvirzītie nosacījumi šīs dalībvalsts atbildībai saskaņā ar Savienības tiesībām, un ir īstenots it īpaši pietiekami būtisks Savienības tiesību, piemēram, vairākos Tiesas spriedumos [(2009. gada 18. jūnijs, Hütter (C‑88/08, EU:C:2009:381); 2014. gada 16. janvāris, Pohl (C‑429/12, EU:C:2014:12), un 2015. gada 28. janvāris, ÖBB Personenverkehr/Gotthard Starjakob (C‑417/13, EU:C:2015:38)] interpretētā Direktīvas 2000/78/EK 2. panta 1. punkta apvienojumā ar 1. pantu pārkāpums?”

25.

Pamatlietas puses, Austrijas Republika un Komisija iesniedza Tiesai rakstveida apsvērumus un tika uzklausītas tiesas sēdē 2016. gada 5. jūlijā.

26.

Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa Tiesai būtībā jautā, vai Direktīvai 2000/78 un LESD 45. pantam ir pretrunā tāds tiesiskais regulējums, kāds tiek aplūkots pamatlietā, kurš attiecas uz agrāko nodarbinātības laikposmu ņemšanu vērā civildienesta līgumdarbinieku klasifikācijai algas skalā un kurš pieņemts, lai izbeigtu diskrimināciju vecuma dēļ, ko Tiesa konstatējusi divos vēlākos spriedumos.

27.

Vispirms ir jāpārbauda, vai ÖBB‑G 2015 53.a panta 2. punktā minētie jaunie aprēķina noteikumi paši par sevi – proti, neatkarīgi no apstākļa, ka tos ir paredzēts piemērot ar atpakaļejošu spēku, un neatkarīgi no kritērijiem, kas noteikti dienestā jau esošu darba ņēmēju pārklasifikācijai, – ietver diskrimināciju vecuma dēļ. Kā jau redzējām iepriekš, minētajā pantā ir paredzēts, ka, nosakot atsauces datumu ÖBB darba ņēmēju ierindošanai nākamajā darba samaksas kategorijā, ņem vērā tikai noteiktus pirms stāšanās dienestā veiktus darbības un/vai apmācības posmus. Jaunā sistēma būtībā neatkarīgi no vecuma, kurā profesionālā pieredze iegūta, atzīst tikai profesionālo pieredzi, kas pabeigta, atrodoties dienesta attiecībās tajā sabiedrību grupā, kurā ietilpst darbā pieņēmēja struktūra (papildus – iepriekš norādītajos gadījumos – ārpus Austrijas teritorijas pabeigtai analogai profesionālajai pieredzei).

28.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai gan tāda kritērija izmantošana darba samaksas sistēmā, kura pamatā ir darba stāža kritērijs, vai, kā aplūkojamajā gadījumā, agrākās profesionālās pieredzes kritērijs, piešķirot nozīmi ar laiku saistītam faktoram, savu īpašību dēļ var radīt netiešu diskrimināciju vecuma dēļ ( 23 ), Tiesa tomēr ir paskaidrojusi, ka atalgot iegūto profesionālo pieredzi, kas darba ņēmējam ļauj labāk izpildīt savus pienākumus, principā ir vispārēji atzīts likumīgs mērķis, ko darba devējs drīkst īstenot ( 24 ).

29.

Tiesa arī precizēja, ka dalībvalstīm, kā arī attiecīgā gadījumā darba devējiem un darba ņēmējiem valsts mērogā ir plašas izvērtēšanas pilnvaras, ne tikai izvēloties, kuru no sociālās un nodarbinātības politikas jomā noteiktajiem mērķiem censties sasniegt, bet arī nosakot pasākumus, ar kuriem šo mērķi var sasniegt ( 25 ).

30.

Tāda darba samaksas sistēma, kura paredzēta ÖBB‑G 2015 un kura, lai klasificētu darba ņēmējus algas skalās, ņem vērā tikai to profesionālo pieredzi, ko attiecīgā persona pabeigusi konkrētajā nozarē, kurā darbojas darba devējs, manuprāt, nevar tikt uzskatīta par nesaderīgu ar diskriminācijas vecuma dēļ aizliegumu tikai tā iemesla dēļ, ka tā nepiešķir nekādu nozīmi līdzīgās nozarēs gūtai salīdzināmai profesionālajai pieredzei, lai gan šāda pieredze objektīvi, gluži tāpat kā par būtisku uzskatītā pieredze, darba ņēmējam ļauj labāk izpildīt savus pienākumus. Ir taisnība, ka šāda darba samaksas sistēma, pastāvot vienādam profesionālās pieredzes gadu skaitam, kas pabeigti pirms pieņemšanas darbā, rezervē darba ņēmējiem atšķirīgu attieksmi atalgojuma kontekstā. Tomēr šī atšķirīgā attieksme pamatojas uz norādītās pieredzes veidu, precīzāk, uz tā darba devēja kvalitāti, pie kura tika veikta vērā ņemtā darbība, un – kā to pareizi norāda Austrijas valdība – ir neatkarīga no kritērijiem, kuri, vismaz tieši, ir saistīti vecumu, piemēram, brīdis, kurā minētā pieredze ir iegūta ( 26 ).

31.

Protams, nav izslēgts, ka arī šāda darba samaksas sistēma var izraisīt netiešu diskrimināciju vecuma dēļ, ja izrādītos, ka agrākās profesionālās pieredzes atšķirīgais svērums faktiski nelabvēlīgi ietekmē darba ņēmēju grupu, kurā lielākoties ietilpst personas, kas ir identificējamas pēc to vecuma vai pēc vecuma, kurā tās ieguvušas darbā izmantojamo profesionālo pieredzi. Iesniedzējtiesa šķiet apsveram šādu iespējamību, atsaucoties uz ÖBB‑G 2015 53.a panta 2. punktu tajā daļā, kurā ir apgalvots, ka nodarbinātības un/vai apmācību laikposmus, ko darba ņēmēji pirms dienesta attiecību uzsākšanas veikuši, vēl nebūdami sasnieguši astoņpadsmit gadu vecumu, saskaņā ar minēto tiesību normu parasti vērā neņem. Tiesas rīcībā tomēr nav elementu, kas ļautu izvērtēt, vai jaunajai aprēķinu sistēmai ir ekskluzīva vai dominējoša nelabvēlīga ietekme uz ÖBB PV darba ņēmējiem, kurus diskriminēja jau agrākā sistēma, proti, uz darba ņēmējiem, kuri savu agrāko profesionālo pieredzi pilnībā vai daļēji ir ieguvuši pirms astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas, un katrā ziņā šāda pārbaude galu galā ir jāveic valsts tiesai.

32.

Attiecībā uz ÖBB‑G 2015 53.a panta 2. punktā paredzēto aprēķina noteikumu iespējamo nesaderību ar LESD 45. pantu, uz ko iesniedzējtiesa norāda, sīkāk neiztirzājot šo tēmu savā pirmajā prejudiciālajā jautājumā, es – neatkarīgi ne no viena cita apsvēruma – tikai norādīšu, ka tiktāl, ciktāl citā dalībvalstī iegūto profesionālo pieredzi uz ÖBB‑G 2015 53.a panta 2. punkta pamata ņem vērā tieši ar tādiem pašiem nosacījumiem un ar tādām pašām sekām, kādi/kādas ir Austrijas teritorijā iegūtai pieredzei, vismaz pirmajā mirklī nešķiet, ka konkrētais Austrijas tiesiskais regulējums šajā aspektā būtu pretrunā Līguma noteikumiem par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos ( 27 ).

33.

Pēc iepriekš minēto aspektu noskaidrošanas būtu jāaplūko sekas, kādas izraisa ÖBB‑G 2015 53.a panta 2. punktā paredzētās aprēķinu sistēmas piemērošana ar atpakaļejošu spēku un noteikumi, kas paredzēti dienestā esošo darba ņēmēju pārklasifikācijai, lai pārbaudītu, vai šī piemērošana vai noteikumi ievieš jaunu diskriminācijas formu vecuma dēļ vai saglabā to, ko Tiesa konstatējusi 2009. gada 18. jūnija spriedumā Hütter (C‑88/08, EU:C:2009:381).

34.

Šajā ziņā es norādu, ka pats par sevi fakts, ka tiek paredzēts ar atpakaļejošu spēku piemērot noteikumus, ar kuriem aizstāj agrāku diskriminējoša rakstura tiesisku regulējumu, likvidējot prettiesisku atšķirīgu attieksmi, visdrīzāk ir elements, kas palīdz atjaunot tiesiskuma situāciju, tostarp palīdz novērst diskriminācijas agrākās sekas. Nozīme tātad šeit ir procedūrai, ar kuru šo diskrimināciju atceļ ar atpakaļejošu spēku.

35.

Šajā ziņā atgādinu, ka Tiesai 2015. gada 28. janvāra spriedumā ÖBB Personenverkehr (C‑417/13, EU:C:2015:38, 44. punkts) bija iespēja izskaidrot, ka ar Direktīvas 2000/78 16. pantu, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir pienākums atcelt normatīvus un administratīvus aktus, kas ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam, netiek noteikts neviens konkrēts pasākums diskriminācijas aizlieguma pārkāpuma gadījumā, bet tām tiek ļauts brīvi izvēlēties starp dažādiem risinājumiem, kas ir piemēroti, lai sasniegtu paredzēto mērķi atkarībā no dažādām situācijām, kuras var rasties.

36.

Lai izbeigtu diskrimināciju vecuma dēļ, ko Tiesa konstatējusi 2009. gada 18. jūnija spriedumā Hütter (C‑88/08, EU:C:2009:381), Austrijas likumdevējam bija iespēja izlemt, ko viņš arī izdarīja, ar atpakaļejošu spēku grozīt visu agrākās nodarbinātības laikposmu aprēķina sistēmu. Vienkārši atcelt aizliegumu ierēķināt pirms astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas iegūto profesionālo pieredzi bija tikai viena no minētajam likumdevējam piedāvātajām iespējām, lai panāktu atbilstību Direktīvas 2000/78 noteikumiem.

37.

Tāpēc nedz apstāklis, ka jaunā aprēķinu sistēma vairs neņem vērā dažus agrāk veiktos nodarbinātības un/vai apmācību laikposmus, kurus agrāk ierēķināja (lai gan diskriminējoši), nedz noteikums, ar kuru visus ÖBB dienestā esošos darba ņēmējus pārklasificē atalgojuma kontekstā, pamatojoties uz jauno noteikumu piemērošanu ar atpakaļejošu spēku, paši par sevi nav pretrunā minētajā 16. pantā noteiktajam pienākumam atcelt diskriminējošas valsts tiesību normas, ar acīmredzamu nosacījumu, ka tiek konkrēti sasniegts diskriminācijas izbeigšanas mērķis.

38.

Iepriekš minētais attiecas uz jauno aprēķina noteikumu piemērošanas ar atpakaļejošu spēku sekām. Tagad ir jāizvērtē procedūra, saskaņā ar kuru algas skalā klasificē tos darba ņēmējus, kuru atsauces datums ierindošanai nākamajā darba samaksas kategorijā ir ticis noteikts atkārtoti, uz ÖBB‑G 2015 53.a panta 2. punkta noteikumu pamata.

39.

Kā jau redzējām iepriekš, ja šādas pārklasifikācijas rezultātā darba ņēmējam nosaka klasifikāciju līmenī, kas atbilst zemākai algai salīdzinājumā ar to, kuru viņš saņēma pirms ÖBB‑G 2015 stāšanās spēkā, tad šo algu saglabā saskaņā ar minētā likuma 53.a panta 6. punktu. Iesniedzējtiesa uzskata, ka šāds noteikums, ko vienlīdz piemēro visiem pārklasificētajiem darba ņēmējiem, faktiski saglabā agrākajā sistēmā īstenoto diskrimināciju.

40.

Šajā ziņā ir jāprecizē, ka ÖBB‑G 2015 likvidē visas agrākās diskriminācijas sekas attiecībā uz darba ņēmējiem, kuru profesionālā pieredze pirms astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas tika iegūta tikai sabiedrībās, ko kontrolē ÖBB, vai citos ÖBB‑G 2015.53.a panta 2. punktā norādītajos tiesību subjektos. Proti, minētos darba ņēmējus ne tikai ierindo darba samaksas kategorijā, uz kuru viņiem būtu bijušas tiesības jau no paša savu darba attiecību ar ÖBB PV sākuma, ja agrākā aprēķinu sistēma būtu tikusi piemērota nediskriminējoši, bet viņiem arī izmaksā konkrētajai samaksas kategorijai atbilstošo neizmaksāto algu, attiecībā uz kuru vēl nav iestājies noilgums.

41.

Kad tas ir noskaidrots, nav šaubu, ka, tā kā ÖBB‑G 2015 53.a panta 6. punktā minētā “saņemtā alga” izriet no agrākās aprēķinu sistēmas diskriminējošo noteikumu piemērošanas, noteikums, atbilstīgi kuram minēto algu saglabā pārejas nolūkos uz jauno sistēmu, lai gan to piemēro vienlīdz visiem ÖBB darba ņēmējiem, var turpināt uz vecumu netieši balstītu atšķirīgu attieksmi pret tās kategorijas darba ņēmēju grupu, ko agrākā aprēķinu sistēma ietekmēja nelabvēlīgi, un tās kategorijas darba ņēmēju grupu, kurai minētā sistēma bija labvēlīga.

42.

Runājot konkrēti, tas notiek attiecībā uz darba ņēmējiem, kuri prasa ieskaitīt nodarbinātības un/vai apmācību laikposmus, kas neietilpst attiecīgajos laikposmos, kurus ņem vērā uz jauno aprēķina noteikumu pamata. Darba ņēmējiem, kuri minētos laikposmus ir veikuši pirms astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas, tāpat kā agrāk tiek atteikts tos ierēķināt – kaut arī iemesls ir cits, nevis vecums, kurā šis darbs ir veikts – un tas notiek gan, lai noteiktu atalgojumu, kurš saņemts pirms ÖBB 2015 publicēšanas un kura saglabāšanu garantē minētais likums, gan, lai samaksātu neizmaksāto algu, attiecībā uz kuru vēl nav iestājies noilgums. Savukārt darba ņēmēji, kas ir pabeiguši analogus un tikpat ilgus nodarbinātības un/vai apmācību laikposmus, taču pēc astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas, ir ne tikai saskaņā ar agrāko aprēķinu sistēmu saņēmuši lielāku algu nekā kolēģi, pastāvot vienādai lietderīgajai profesionālajai pieredzei, bet arī pēc jaunās sistēmas stāšanās spēkā, un kaut arī attiecīgie laikposmi vairs nav ierēķināmi, saglabā to atalgojuma līmeni, uz ko minētie laikposmi viņiem deva tiesības saskaņā ar iepriekš spēkā esošajiem aprēķina noteikumiem.

43.

Ir jāpārbauda, vai šo atšķirīgo attieksmi, kas netieši balstīta uz vecumu, var attaisnot, ņemot vērā Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktu.

44.

Šajā ziņā ir jāpārbauda, vai ÖBB‑G 2015 53.a panta 6. punktā paredzētā algu iesaldēšana ir pasākums, kuram ir likumīgs mērķis, un, ja tas tā ir, vai tas ir piemērots un vajadzīgs šī mērķa sasniegšanai ( 28 ). No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu un no Austrijas valdības Tiesā iesniegtajiem apsvērumiem izriet, ka minētajam pasākumam ir mērķis aizsargāt iegūtās tiesības.

45.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru kādas personu kategorijas iegūto tiesību aizsardzība ir primārs vispārējo interešu apsvērums ( 29 ). 2015. gada 28. janvāra spriedumā ÖBB Personenverkehr (C‑417/13, EU:C:2015:38, 37. punkts) Tiesai tostarp bija iespēja apstiprināt, ka darba ņēmēju, kurus labvēlīgi ietekmējusi iepriekšējā aprēķinu sistēma viņu atalgojuma kontekstā, šādu [iegūto] tiesību ievērošana un tiesiskās paļāvības aizsardzība ir likumīgi nodarbinātības politikas un darba tirgus mērķi, kas pārejas periodā var pamatot iepriekšējās darba samaksas un tādējādi vecuma dēļ diskriminējošās sistēmas spēkā paturēšanu ( 30 ).

46.

ÖBB‑G 2015 53.a panta 6. punkts, saskaņā ar kuru pirms minētā likuma publicēšanas saņemto algu saglabā, ja atsauces datuma atkārtota noteikšana un izrietošā ÖBB darba ņēmēju pārklasifikācija algas skalās izraisa atalgojuma samazināšanos, ietver pasākumu, kas bez šaubām ir atbilstošs, lai aizsargātu ÖBB to darba ņēmēju iegūtās tiesības, kuriem agrākā aprēķinu sistēma bija labvēlīga.

47.

Vēl atliek pārbaudīt, vai minētais pasākums nepārsniedz to, kas ir nepieciešams izvirzītā mērķa sasniegšanai. Šādā pārbaudē ir jāņem vērā arī to darba ņēmēju situācija, kurus minētā sistēma ietekmē nelabvēlīgi.

48.

Kā jau redzējām, ÖBB‑G 2015 53.a panta 6. punktā paredzēto saņemtās algas iesaldēšanas pasākumu piemēro vienlīdz darba ņēmējiem, kurus agrākā aprēķinu sistēma ietekmēja labvēlīgi, un darba ņēmējiem, kurus šī sistēma ietekmēja nelabvēlīgi. Šis pasākums tātad ir labvēlīgs arī šiem pēdējiem minētajiem darba ņēmējiem gadījumā, ja līdz ar jauno atsauces datuma noteikšanas noteikumu piemērošanu samazinātos viņu agrāk saņemtais atalgojums. Tomēr, kā esmu jau norādījis iepriekš, tiem darba ņēmējiem, kuriem agrākā aprēķinu sistēma bija labvēlīga, nosakot saņemto un tātad saskaņā ar ÖBB‑G 2015 53.a panta 6. punktu saglabāto algu, ņem vērā visus viņu veiktos nodarbinātības un/vai apmācību laikposmus, savukārt attiecībā uz darba ņēmējiem, kurus minētā sistēma ietekmēja nelabvēlīgi, daļu no minētajiem laikposmiem, proti, tos, kas veikti pirms astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas un nav iekļauti uz ÖBB‑G 2015 53.a panta 6. punkta pamata ierēķināmajos laikposmos, šajā pašā nolūkā neieskaita.

49.

Ir skaidrs, ka šāda atšķirīga attieksme nepastāvētu, ja darba ņēmējiem, kuriem agrākā aprēķinu sistēma bija nelabvēlīga un kurus, piemērojot jauno sistēmu, ierindoja zemākā darba samaksas kategorijā par to, ko viņi bija sasnieguši ÖBB‑G 2015 ( 31 ) publicēšanas brīdī, atzītu visus pirms astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas pabeigtos nodarbinātības un/vai apmācību laikposmus, pēc analoģijas ar kolēģiem, kuri ir veikuši tipoloģijas un ilguma ziņā līdzvērtīgus laikposmus, bet jau pēc astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas. Šādā gadījumā visi minētie laikposmi tāpat kā darba ņēmējiem, kuriem agrākā aprēķinu sistēma bija labvēlīga, veidotu daļu no algas, ko iesaldē uz ÖBB‑G 2015 53.a panta 6. punkta pamata.

50.

Tātad tieši tāpēc, ka piemēro atšķirīgus (un diskriminējošus) kritērijus attiecībā uz vērā ņemto laikposmu ierēķināšanu nolūkā noteikt atsauces algu, kam piemērojams minētajā pantā paredzētais iesaldēšanas pasākums, arī pēc pārklasifikācijas saglabājas atšķirīga attieksme pret daļu no darba ņēmējiem, kuriem agrākā aprēķinu sistēma bija labvēlīga, un daļu no darba ņēmējiem, kuriem minētā sistēma bija nelabvēlīga.

51.

Tātad, ja mērķis aizsargāt to darba ņēmēju iegūtās tiesības, kuriem agrākā aprēķinu sistēma bija labvēlīga un kuru atalgojums līdz ar ÖBB‑G 2015 stāšanos spēkā samazinātos, prasa turpināt attiecībā uz viņiem piemērot minētās sistēmas aprēķina noteikumus, tad šis mērķis tomēr neuzliek par pienākumu turpināt piemērot šos pašus noteikumus diskriminējoši attiecībā pret darba ņēmējiem, kurus minētā sistēma ietekmē nelabvēlīgi un kuriem ÖBB‑G 2015 dēļ atalgojums arī samazinātos. Citiem vārdiem, atšķirīgā attieksme, kas izriet no ÖBB‑G 2015 53. panta 2. punkta piemērošanas, nav nepieciešama šā likuma izvirzītā aizsardzības mērķa sasniegšanai.

52.

Ir taisnība, ka abu konkrēto darba ņēmēju kategoriju situācijas ir atšķirīgas. Nav šaubu, ka darba ņēmēji, kuriem agrākā aprēķinu sistēma bija labvēlīga, var izmantot savas faktiskās iegūtās tiesības, savukārt to pašu nevar apgalvot attiecībā uz darba ņēmējiem, kurus minētā sistēma ietekmēja nelabvēlīgi. Tomēr šādas atšķirības rašanās pamatā ir diskriminējošas atalgojuma sistēmas piemērošana, un tā, manuprāt, nevar būt vienīgais arguments nepamatotas atšķirīgas attieksmes, kas turpina minētās sistēmas īstenoto diskrimināciju, saglabāšanas atbalstam.

53.

Otrkārt, spriedumā ÖBB Personenverkehr (C‑417/13, EU:C:2015:38) Tiesa saskaņā ar savu agrāko judikatūru ( 32 ) uzsvēra, ka, gadījumos, kad tiek konstatēta diskriminācija, kas ir pretrunā Savienības tiesībām, un kamēr nav veikti pasākumi, kas atjauno vienlīdzīgu attieksmi, vienlīdzības principa ievērošanu var nodrošināt, vienīgi piešķirot personām nelabvēlīgā stāvoklī tās pašas priekšrocības, kādas ir personām privileģētā stāvoklī, – sistēma, kas nepareizas Savienības tiesību piemērošanas gadījumā ir vienīgā derīgā atsauces sistēma ( 33 ).

54.

No tā izriet, ka darba ņēmēji, kurus agrākā aprēķinu sistēma ietekmēja nelabvēlīgi, varēja no brīža, kad tika konstatēts minētās sistēmas diskriminējošais raksturs, proti, kad tika pasludināts 2009. gada 18. jūnija spriedums Hütter (C‑88/08, EU:C:2009:381), norādīt ne tikai uz tiesisko paļāvību, bet uz faktiskām tiesībām paplašināt un vismaz pa šo laiku attiecināt uz viņiem to pašu attieksmi, kāda ir pret darba ņēmējiem, kuriem minētā sistēma ir labvēlīga ( 34 ). Ja šāds paplašinājums tiktu viņiem atzīts sešos gados, kas prasīti, lai īstenotu ar ÖBB‑G 2015 veikto aprēķina noteikumu reformu, tad minētā likuma 53.a panta 6. punkta piemērošana nebūtu izraisījusi nekādu atšķirīgu attieksmi.

55.

No iepriekš minēto apsvērumu kopuma izriet, ka, faktiski saglabājot agrākās diskriminējošās aprēķinu sistēmas piemērošanu un neparedzot ÖBB‑G 2015 53.a panta 6. punkta piemērošanas nolūkā pielīdzināt darba ņēmēju, kuriem minētā sistēma ir nelabvēlīga, situāciju to darba ņēmēju situācijai, kuriem minētā sistēma ir labvēlīga, Austrijas likumdevējs ir saglabājis atšķirīgu attieksmi pret ÖBB darba ņēmēju kategorijām, ko nevar attaisnot, ņemot vērā Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktu.

56.

Manuprāt, šādu secinājumu nevar atspēkot nedz ar budžeta apsvērumiem, nedz ar administratīva rakstura apsvērumiem. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nedz vieni, nedz otri apsvērumi paši par sevi nevar būt likumīgs mērķis Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta izpratnē ( 35 ). Šajā ziņā es piebilstu, ka, tā kā ÖBB‑G 2015 jau paredz, ka jaunā atsauces datuma noteikšanai karjeras virzības nolūkos katra darba ņēmēja situāciju skata atsevišķi, iepriekš piedāvātajam risinājumam, proti, minētā likuma 53.a panta 6. punkta piemērošanas nolūkā atsauces algu noteikt, nediskriminējoši piemērojot agrāko aprēķinu sistēmu, principā nebūtu jārada administrācijai pārmērīgs papildu darba slogs.

57.

Tāpat arī secinājumu, kuru es izdarīju iepriekš 55. punktā, neatspēko nedz 2014. gada 19. jūnija spriedums Specht u.c. (no C‑501/12 līdz C‑506/12, C‑540/12 un C‑541/12, EU:C:2014:2005), nedz 2011. gada 8. septembra spriedums Hennigs (C‑297/10 un C‑298/10, EU:C:2011:560). Attiecībā uz lietām, kurās tika taisīti minētie spriedumi, pamatlietā ir skaidri identificējama gan to tiesību subjektu kategorija, kam diskriminējošais tiesiskais regulējums bija labvēlīgs, gan to tiesību subjektu kategorija, kam tas bija nelabvēlīgs. Citiem vārdiem, lietojot Tiesas izmantoto formulējumu, pastāv noderīga atsauces sistēma ( 36 ), kas ļauj pielīdzināt otrās kategorijas personu situāciju pirmās kategorijas personu situācijai. Attiecīgi, pretēji situācijai, kas raksturo lietu, kurā tika taisīts 2011. gada 8. septembra spriedums Hennigs (C‑297/10 un C‑298/10, EU:C:2011:560, 94. punkts), neitrāla un vienkārša to algu transponēšana, kuras tika saņemtas uz agrākās diskriminējošās sistēmas pamata, aplūkojamajā lietā nav “vienīgais līdzeklis, kas ļāva izvairīties no [pārklasificēto] darbinieku darba samaksas samazināšanas”. Vēl es norādu, ka salīdzinājumā ar lietu, kurā tika taisīts spriedums Specht u.c. (no C‑501/12 līdz C‑506/12, C‑540/12 un C‑541/12, EU:C:2014:2005), saņemtā atalgojuma noteikšana ÖBB‑G 2015 53.a panta 6. punkta piemērošanas nolūkā, pirms tam uz agrāko aprēķina noteikumu nediskriminējošas piemērošanas pamata atkārtoti nosakot atsauces datumu, nerada grūtības sistēmas spējai darboties, kuras Tiesa norādījusi minētajā spriedumā ( 37 ).

58.

Ja Tiesa nepiekristu secinājumam, kuru esmu izdarījis šo secinājumu 55. punktā, un tomēr uzskatītu, ka ÖBB‑G 2015 53.a panta 6. punktā saglabātā atšķirīgā attieksme nepārsniedz to, kas nepieciešams, lai aizsargātu ÖBB darba ņēmēju, kurus nelabvēlīgi ietekmēja aprēķinu sistēma, iegūtās tiesības, būtu vēl arī jāpārliecinās, ka šai atšķirīgajai attieksmei ir tikai pārejas raksturs un ka tā netiek saglabāta pārmērīgi ilgi. Proti, es atgādinu, ka 2015. gada 28. janvāra spriedumā ÖBB Personenverkehr (C‑417/13, EU:C:2015:38) Tiesa precizēja, ka mērķis aizsargāt iegūtās tiesības un tiesiskās paļāvības aizsardzību attiecībā uz darba ņēmējiem, ko diskriminējošā sistēma ir ietekmējusi labvēlīgi, tomēr nevar pamatot pasākumu, ar kuru galīgi tiek paturēta spēkā – lai arī tikai attiecībā uz dažām personām – atšķirība attieksmē atkarībā no vecuma, ko izskaust ir diskriminējošās sistēmas reformas, kurā savukārt šis pasākums iekļaujas, mērķis. Šāds pasākums, pat ja tas varētu nodrošināt minēto aizsardzību, tomēr nav piemērots tam, lai radītu nediskriminējošu sistēmu darba ņēmējiem, kurus minētā sistēma ir ietekmējusi nelabvēlīgi ( 38 ).

59.

Ievērojot nostāju, ko paudu iepriekš, es šajā ziņā norādīšu tikai divus apsvērumus. Pirmkārt, attiecībā uz darba ņēmējiem, kuru agrāko profesionālo pieredzi vairs neņem vērā, pamatojoties uz ÖBB‑G 2015 53.a panta 2. punktu, bet kuri pirms minētā likuma publicēšanas jau bija sasnieguši sava atalgojuma līmeņa augstāko pakāpi, agrākās diskriminācijas sekas – labvēlīgas vai nelabvēlīgas – ir galīgas. Vismaz šajā aspektā tātad tā nav vienkārši pārejas sistēma. Otrkārt, darba ņēmēji, kurus agrākā aprēķinu sistēma ietekmēja nelabvēlīgi un kuri pirms ÖBB‑G 2015 publicēšanas būtu sasnieguši atalgojumu sistēmas pēdējo pakāpi, ja pirms astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas pabeigtie nodarbinātības un/vai apmācību laikposmi, kas uz minētā likuma pamata vairs nav ierēķināmi, būtu ņemti vērā algas iesaldēšanas nolūkā – un attiecībā uz kuriem tātad agrākās aprēķinu sistēmas reforma būtu bijusi neitrāla –, ne tikai zaudē atalgojuma daļas, kas viņiem prettiesiski uz minētās sistēmas pamata ir tikušas liegtas, bet arī tiek apturēta viņu karjeras virzība, ja viņi pēc astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas vienlaikus ir veikuši nodarbinātības un/vai apmācību laikposmus, kuri vairs nav ierēķināmi ( 39 ). Loģisks ir jautājums, vai – neatkarīgi no visiem citiem apsvērumiem – šādas sekas ir pieņemamas.

60.

Pirms izdaru secinājumu par pirmo prejudiciālo jautājumu, ir jāprecizē, ka līdz šim apspriestais attiecas tikai uz darba ņēmēju, kuriem agrākā aprēķinu sistēma bija nelabvēlīga, tiesībām tai brīdī, kad notiek pāreja uz ÖBB‑G 2015 paredzēto sistēmu, un šīs pārejas nolūkos viņiem tiktu atzīts algas palielinājums un tātad algas līmenis, uz kuru viņiem būtu bijušas tiesības, ja minētā sistēma viņiem būtu piemērota nediskriminējoši. Lai gan ÖBB‑G 2015 ir radikāli grozījis agrāk spēkā esošos aprēķina noteikumus, šādas tiesības ir jāatzīst, lai novērstu to, ka jaunais likums paredz nevajadzīgas atšķirīgas attieksmes turpināšanos, un tātad to nevar attaisnot, ņemot vērā Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktu.

61.

Pavisam cita aina paveras, ja aplūkojam tiesības uz to algu samaksu, kuras nav samaksātas, jo ir diskriminējoši tikusi piemērota agrākā aprēķinu sistēma. Kā jau redzējām, pamatojoties uz ÖBB‑G 2015, algas zaudējums, kas radies daļai darba ņēmēju, kurus minētā sistēma ietekmēja nelabvēlīgi ( 40 ), netiek kompensēts ( 41 ). Līdz ar ÖBB‑G 2015 53.a panta 2. punkta piemērošanu ar atpakaļejošu spēku šāds zaudējums paliek ekskluzīvi saistīts ar agrāko diskrimināciju ( 42 ). Agrākās aprēķina sistēmas noteikumi tika grozīti ar atpakaļejošu spēku, atņemot valsts tiesām iespēju interpretēt tos atbilstīgi Direktīvai 2000/78 vai pārtraukt tos piemērot ( 43 ), lai piešķirtu darba ņēmējiem, kurus minētā sistēma ietekmēja nelabvēlīgi un kuriem netika izmaksāta kompensācija uz ÖBB‑G 2015 pamata, algu daļas, kas viņiem tikušas prettiesiski liegtas.

62.

Tiesa šķiet izslēdzam, arī tādos apstākļos kā pamatlietā, proti, kad pastāv derīga atsauces sistēma, ka diskriminējošās darba samaksas reformai būtu obligāti jāizbeidz ne tikai pati diskriminācija, bet arī jālikvidē tās sekas, katrā ziņā samaksājot darbiniekiem, kurus minētā sistēma ir ietekmējusi nelabvēlīgi, starpību starp atalgojumu, uz kādu viņiem būtu bijušas tiesības, nepastāvot šādai diskriminācijai, un viņu faktiski saņemto atalgojumu ( 44 ). Lai arī šāds risinājums varētu radīt jautājumus par tā saderību ar efektivitātes principu ( 45 ), Tiesa šajos apstākļos, šķiet, tikai atzīs diskriminētajam darba ņēmējam iespēju celt tiesā prasību pret valsti par kaitējuma atlīdzību.

63.

Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, iesaku Tiesai uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Direktīvas 2000/78 2. pants un 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kas tiek aplūkots pamatlietā un kas, lai izbeigtu diskrimināciju vecuma dēļ, kuru Tiesa konstatējusi divos vēlākos spriedumos, paredz to civildienesta līgumdarbinieku pārklasifikāciju, kas bija dienesta attiecībās atbilstoši jaunajai darba samaksas sistēmai, kuras pamatā ir nediskriminējoši agrāko nodarbinātības laikposmu ierēķināšanas kritēriji, bet kas nolūkā piemērot noteikumu pārklasificēto darba ņēmēju iegūto tiesību aizsardzībai, iesaldējot algu, kuru viņi saņēmuši kādā noteiktā datumā pirms minētās tiesību normas stāšanās spēkā, padara šīs algas līmeni atkarīgu no agrākās aprēķinu sistēmas diskriminējošo ierēķināšanas kritēriju piemērošanas.

64.

Uzdodot otro prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa lūdz Tiesai skaidrojumus par nosacījumiem, kuri var radīt Austrijas valsts ārpuslīgumisko atbildību pamatlietā aplūkotajos apstākļos, it īpaši par to, vai pastāv pietiekami būtisks Savienības tiesību pārkāpums.

65.

Uzreiz atzīšu, ka es stipri šaubos par šā prejudiciālā jautājuma pieņemamību. Es neapstrīdu Austrijas valdības izvirzīto argumentu par iesniedzējtiesas jurisdikciju skatīt prasību, kas celta pret valsti par kaitējuma atlīdzību, – prasību, kas Austrijas tiesībās ir ceļama Verfassungsgerichtshof (Konstitucionālā tiesa). Šajā aspektā tik tiešām Oberlandesgericht Innsbruck (Apelācijas tiesa Insbrukā) ir norādījusi uz tādu valsts judikatūru, kas noteiktos apstākļos – kuri, pēc tās domām, pamatlietā esot iestājušies –, atzīstot civillietu tiesai jurisdikciju, kas konkurē ar Verfassungsgerichtshof (Konstitucionālā tiesa) judikatūru. Neraugoties uz Austrijas valdības iebildumiem, uzskatu, ka Tiesai nav jāapšauba konstatējums, ko iesniedzējtiesa ir izdarījusi par savu jurisdikciju saskaņā ar valsts tiesībām.

66.

Savukārt no paša lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka galvenā strīda pamatā esošais jautājums ir tikai un vienīgi par to atalgojuma daļu samaksu, kuras, kā uzskata Stollwitzer, viņam ir prettiesiski liegtas, un ka minētais jautājums tiek uzdots ÖBB PV kā Stollwitzer darba devējam. Turklāt Stollwitzer tiesas sēdē apliecināja, ka nav cēlis prasību pret Austrijas valsti par kaitējuma atlīdzību un ka attiecīgi ir atteicies sniegt apsvērumus par otro prejudiciālo jautājumu, kas, viņaprāt, ir vienkārši “teorētisks”. Visbeidzot, nav šaubu par to, ka Austrijas valsts nav puse pamatlietā. Tā kā otrā prejudiciālā jautājuma hipotētiskais raksturs, manuprāt, acīmredzami izriet no nupat izklāstītajiem apstākļiem, iesaku Tiesai atzīt to par nepieņemamu.

67.

Gadījumā, ja Tiesa nevēlēsies ņemt vērā šo ieteikumu, tikai norādīšu, ka 2014. gada 19. jūnija sprieduma Specht u.c. (no C‑501/12 līdz C‑506/12, C‑540/12 un C‑541/12, EU:C:2014:2005) 98.–107. punktā Tiesa ir sniegusi plašas norādes par kritērijiem, kas valsts tiesai ir jāpiemēro, lai noteiktu, vai pamatlietai analogos apstākļos iestājas dalībvalsts atbildība par Direktīvas 2000/78 noteikumu pārkāpumu.

68.

It īpaši attiecībā uz pirmo no trim nosacījumiem, kuriem ir pakļauta šādas atbildības rašanās, proti, ka pārkāptās Savienības tiesību normas mērķim ir jābūt tiesību sniegšanai indivīdiem, Tiesa paskaidroja, pirmkārt, ka Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punkts, skatot to kopsakarā ar šīs pašas direktīvas 1. pantu, vispārīgi un viennozīmīgi aizliedz jebkādu tiešu vai netiešu diskrimināciju, kas nav objektīvi pamatota, attiecībā uz darbu un nodarbinātību, kuras pamatā tostarp ir darba ņēmēja vecums, un, otrkārt, ka šo normu mērķis ir sniegt indivīdiem tiesības, uz kurām tie var atsaukties pret dalībvalstīm ( 46 ).

69.

Attiecībā uz trešo nosacījumu, proti, ka ir jābūt tiešai cēloņsakarībai starp konkrēto pārkāpumu un indivīdiem nodarīto kaitējumu, Tiesa precizēja, ka iesniedzējtiesas uzdevums ir pārliecināties, vai tās izskatīšanai iesniegtajā valsts tiesvedībā šāda cēloņsakarība pastāv ( 47 ).

70.

Visbeidzot, attiecībā uz otro nosacījumu par to, vai pastāv pietiekami būtisks Savienības tiesību pārkāpums, pirmkārt, Tiesa tā paša 2014. gada 19. jūnija sprieduma Specht u.c. (no C‑501/12 līdz C‑506/12, C‑540/12 un C‑541/12, EU:C:2014:2005) 102.–105. punktā izskaidroja, ka dalībvalsts rīcības brīvības apjoms ir svarīgs kritērijs, lai noteiktu pietiekami būtiska Savienības tiesību pārkāpuma esamību. Otrkārt, Tiesa precizēja, ka, lai arī Tiesas prejudiciālā nolēmuma tiesvedības ietvaros sniegtā Savienības tiesību normas interpretācija izskaidro un vajadzības gadījumā precizē šīs normas nozīmi, kādā tā ir vai būtu jāsaprot, un apjomu, kādā tā ir vai būtu jāpiemēro no tās spēkā stāšanās brīža, tomēr valsts tiesai ir jāizvērtē, vai dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punktu paredzēto pienākumu raksturs un tvērums attiecībā uz tādu tiesisko regulējumu, kāds ir pamatlietā, par kuru tika taisīts 2014. gada 19. jūnija spriedums Specht u.c. (no C‑501/12 līdz C‑506/12, C‑540/12 un C‑541/12, EU:C:2014:2005), nav uzskatāmi par skaidriem un precīziem tikai kopš sprieduma Hennings un Mai (C–297/10, EU:C:2011:560) pasludināšanas, proti, 2011. gada 8. septembra, kad Tiesa konstatēja šīs tiesību normas nesaderību ar iepriekš minēto direktīvu. Attiecībā uz pamatlietas apstākļiem lietā, kas šeit tiek aplūkota, šādi judikatūras skaidrojumi tika saņemti no 2009. gada 18. jūnija sprieduma Hütter (C‑88/08, EU:C:2009:381), kurā Tiesa izskatīja pirms dienesta attiecību uzsākšanas pabeigto nodarbinātības laikposmu aprēķina sistēmu, kas ir identiska BO 1963 paredzētajai sistēmai.

71.

No iepriekš izklāstītā man šķiet skaidrs, ka, neskarot pārbaudi par cēloņsakarības pastāvēšanu ar atsevišķam darba ņēmējam radīto kaitējumu, no iepriekš minēto principu piemērošanas izriet, ka vismaz no 2009. gada 18. jūnija pastāv priekšnoteikumi, lai rastos Austrijas valsts atbildība par kaitējumu, kas nodarīts ÖBB PV darba ņēmējiem tā iemesla dēļ, ka tika piemērota agrākā diskriminējošā aprēķinu sistēma.

72.

Ņemot vērā iepriekš minēto apsvērumu kopumu, iesaku Tiesai atzīt otro prejudiciālo jautājumu par nepieņemamu un uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Direktīvas 2000/78 2. pants un 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kas tiek aplūkots pamatlietā un kas, lai izbeigtu diskrimināciju vecuma dēļ, kuru Tiesa konstatējusi divos vēlākos spriedumos, paredz to civildienesta līgumdarbinieku pārklasifikāciju, kas bija dienesta attiecībās atbilstoši jaunajai darba samaksas sistēmai, kuras pamatā ir nediskriminējoši agrāko nodarbinātības laikposmu ierēķināšanas kritēriji, bet kas nolūkā piemērot noteikumu pārklasificēto darba ņēmēju iegūto tiesību aizsardzībai, iesaldējot algu, kuru viņi saņēmuši kādā noteiktā datumā pirms minētā tiesiskā regulējuma stāšanās spēkā, padara šīs algas līmeni atkarīgu no agrākās aprēķinu sistēmas diskriminējošo ierēķināšanas kritēriju piemērošanas.