1.

EirGrid Plc (turpmāk tekstā – “EirGrid”) ir Īrijas valstij piederoša elektroenerģijas pārvades operatore. Tā plāno attīstīt elektroenerģijas starpsavienojuma izbūvi starp Ziemeļīriju un Īrijas Republiku. North East Pylon Pressure Campaign Ltd (turpmāk tekstā – “NEPPC”) un Maura Sheehy (turpmāk tekstā kopā – “prasītāji”) uzskata, ka attīstības piekrišanas piešķiršanas procedūrā ir trūkumi. Tie iesniedza pieteikumu par atļauju ierosināt tiesas pārbaudes tiesvedību, kura ir pirmais posms divu posmu tiesas pārbaudes procesā. Pēc vairāku dienu uzklausīšanas Īrijas High Court [Augstā tiesa] lēma, ka prasība ir celta priekšlaicīgi, un neatļāva ierosināt tiesas pārbaudes tiesvedību.

2.

Pieteikumā par tiesāšanās izdevumiem, kas iesniegts saskaņā ar šo nolēmumu, lietas dalībnieki, kuriem spriedums ir labvēlīgs (An Bord Pleanála [Teritorijas plānošanas valsts padome], Minister for Communications, Climate Action and Environment [sakaru, klimata pasākumu un vides ministrs] un Attorney General [ģenerālprokurors]) apgalvoja, ka tiem par labu būtu jāpiedzen to tiesāšanās izdevumi. Prasītāji, kuriem spriedums ir nelabvēlīgs, apgalvoja to pašu. Prasītāji apgalvoja, ka ir piemērojams Direktīvas 2011/92/EU ( 2 ) (turpmāk tekstā – “direktīva”) 11. panta 4. punkta noteikums, saskaņā ar kuru noteiktas tiesas pārbaudes tiesvedības ierosināšanas izdevumiem nebūtu jābūt pārmērīgi dārgiem.

3.

Īrijas High Court ir šaubas, vai “ne pārmērīgi dārgu” tiesāšanās izdevumu noteikums attiecas uz tāda veida tās izskatāmo tiesvedības atļauju, kuras piešķiršanu nosaka katrā atsevišķā gadījumā. Tā lūdz precizēt direktīvas 11. panta interpretāciju, kur atrodams minētais noteikums. Tā arī lūdz precizēt Orhūsas konvencijas ( 3 ) (turpmāk tekstā – “Konvencija”) 9. panta 3. punkta piemērojamību.

4.

Saskaņā ar Konvencijas 9. pantu:

“[..]

2.   Katra Puse saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nodrošina to, ka ieinteresētās sabiedrības pārstāvjiem

[..]

ir iespēja pārskatīšanas [pārbaudes] nolūkā griezties tiesā un/vai kādā citā neatkarīgā un objektīvā institūcijā, kas noteikta likumā, lai – pamatojoties uz materiāliem vai procesuāliem aspektiem – apstrīdētu jebkura tāda lēmuma, darbības vai bezdarbības likumību, uz ko attiecas 6. panta noteikumi, ja šāda apstrīdēšana paredzēta attiecīgās valsts tiesību aktos, kā arī neskarot šā panta 3. punktu un citus attiecīgus šīs konvencijas noteikumus. [..]

Šā panta 2. punkta noteikumi neizslēdz iespēju pārskatīšanas nolūkā iepriekš griezties administratīvā iestādē, kā arī neiespaido prasību, ka pirms vēršanās tiesā ir jāizmanto visas administratīvas pārskatīšanas procedūras, ja šāda prasība paredzēta attiecīgās valsts tiesību aktos.

3.   Turklāt, neskarot 1. un 2. punktā minētās pārskatīšanas procedūras, katra Puse nodrošina to, ka sabiedrības pārstāvjiem, kas atbilst attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem, ja tādi būtu, ir pieejamas administratīvas vai tiesas procedūras, lai apstrīdētu fizisku personu vai valsts iestāžu darbību vai bezdarbību, kas pārkāpj attiecīgās valsts tiesību aktus vides jomā.

4   Turklāt, neskarot 1. punktu, šā panta 1., 2. un 3. punktā minētajām procedūrām ir jānodrošina pamatoti un efektīvi tiesiskie līdzekļi, tostarp, vajadzības gadījumā, pagaidu tiesiskās aizsardzības līdzekļi, un tām ir jābūt taisnīgām, objektīvām un ātrām, kā arī tās nav saistītas ar pārmērīgām izmaksām. [..]”

5.

Ar Lēmuma 2005/370/EK 1. pantu Eiropas Kopiena apstiprināja Orhūsas konvenciju ( 4 ).

6.

Direktīvas 2011/92 11. pantā tiek regulēta iespēja piekļūt pārbaudes procedūrām:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka saskaņā ar valsts tiesību sistēmu attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem:

[..]

ir iespēja pārskatīšanas [pārbaudes] kārtībā ierosināt lietu tiesā vai citā neatkarīgā un objektīvā struktūrā, kas izveidota ar tiesību aktiem, lai apstrīdētu tādu lēmumu, darbību vai bezdarbības būtības vai procesuālo likumību, uz kuru attiecas šīs direktīvas noteikumi par sabiedrības līdzdalību.

2.   Dalībvalstis nosaka, kurā stadijā minētos lēmumus, darbības vai bezdarbību var apstrīdēt.

[..]

4.   Šā panta noteikumi neliedz lietu nodot iepriekšējai izskatīšanai administratīvā iestādē, un – ja valsts tiesību aktos ir šāda prasība – tie neietekmē prasību pirms juridiskās pārskatīšanas procedūras piemērošanas izmantot visas iespējas administratīvajā pārskatīšanas procedūrā.

Visām šīm procedūrām jābūt godīgām, taisnīgām, laicīgām un ne pārmērīgi dārgām.”

7.

Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 347/2013 (turpmāk tekstā – “KIP regula”) ( 5 ) 1. pantu tajā ir noteiktas “pamatnostādnes [..] Eiropas energoinfrastruktūras prioritāro koridoru un jomu savlaicīgai attīstībai un sadarbspējai”.

8.

Ar 8. pantu “Atļauju piešķiršanas procesa organizācija” dalībvalstīm ir pieprasīts iecelt “vienu valsts kompetento iestādi, kas ir atbildīga par kopīgu interešu projektu atļauju piešķiršanas procesa veicināšanu un koordinēšanu”.

9.

Grozītā Planning and Development Act [Teritorijas plānošanas un attīstības likuma] (turpmāk tekstā – “TPAL”) ( 6 ) 50.B pantā ir norādīts:

“(1)   Šo pantu piemēro šādu veidu tiesvedībai:

10.

50.B panta 3. punktā ir noteikts:

“Tiesa var piespriest tiesāšanās izdevumus segt dalībniekam tiesvedībā, kurai ir piemērojams šis pants, ja tiesa uzskata to par nepieciešamu:

11.

TPAL 50.B panta 4. punktā ir norādīts:

“Ar 2. punktu netiek ietekmētas tiesas tiesības piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus par labu lietas dalībniekam, ja izskatāmais jautājums ir saistīts ar sabiedrībai ārkārtīgi svarīgu tiesību jautājumu un ja šāda tiesāšanās izdevumu piespriešana ir taisnīguma interesēs, ņemot vērā lietas īpašos apstākļus.”

12.

Environment (Miscellaneous Provisions) Act 2011 [2011. gada Vides likuma (Dažādi noteikumi)] (turpmāk tekstā – “2011. gada Vides likums”) ( 8 ) 3. pantā ir paredzēts:

“(3)   Tiesa var piespriest tiesāšanās izdevumus segt dalībniekam tiesvedībā, kurai ir piemērojams šis pants, ja tiesa uzskata to par nepieciešamu:

(4)   Ar 1. punktu netiek ietekmētas tiesas tiesības piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus par labu lietas dalībniekam, ja izskatāmais jautājums ir saistīts ar sabiedrībai ārkārtīgi svarīgu tiesību jautājumu un ja šāda tiesāšanās izdevumu piespriešana ir taisnīguma interesēs, ņemot vērā lietas īpašos apstākļus.”

13.

2011. gada Vides likuma 4. pantā ir paredzēts:

“(1)   3. pants attiecas uz civilprocesu, izņemot procedūras, kas minētas 3. punktā, ko ierosinājusi persona,

ja šādas a) apakšpunktā minētās atbilstības nenodrošināšana vai šādas likumā noteiktas prasības, nosacījuma vai citu noteikumu neizpilde vai šāda b) apakšpunktā minētā neievērošana vai neizpilde ir nodarījusi, nodara vai varētu nodarīt [..] kaitējumu videi.

[..]”

14.

2011. gada Vides likuma 8. pantā ir pieprasīts tiesām “tiesiski ņemt vērā” Konvenciju.

15.

2014. gadā EirGrid ierosināja projektu ar mērķi savienot Īrijas un Ziemeļīrijas elektrotīklus (turpmāk tekstā – “Starpsavienojuma projekts”). Saskaņā ar KIP regulu Starpsavienojuma projekts ir “kopīgu interešu projekts”.

16.

Īrijā saskaņā ar KIP regulas 8. pantu ieceltā iestāde ir An Bord Pleanála (turpmāk tekstā – “padome”). Šādā statusā šī padome ir atbildīga par Starpsavienojuma projekta atļaujas piešķiršanas procesa veicināšanu un koordinēšanu.

17.

Īrijas Teritorijas plānošanas valsts padomes statuss nosaka, ka tā ir arī iestāde, kas atbildīga par minētā projekta attīstības piekrišanas apstiprināšanu. Pēc EirGrid oficiāla pieteikuma attīstības piekrišanai un ietekmes uz vidi novērtējuma iesniegšanas padome 2016. gada 7. martā rīkoja mutisku uzklausīšanu.

18.

NEPPC ir nevalstiskā organizācija vides aizsardzības veicināšanai. Tā pārstāv daudzas ieinteresētās personas un vietējos īpašniekus, starp kuriem ir M. Sheehy.

19.

Neilgi pirms uzklausīšanas – 2016. gada 4. martā – NEPPC un M. Sheehy (turpmāk tekstā – “Prasītāji”) lūdza atļaut apstrīdēt attīstības piekrišanas procedūru, it īpaši cenšoties novērst uzklausīšanu. Tas tika izdarīts ar prasības pieteikumu par atļauju pārbaudei tiesā un par darbības apturēšanu. Tika izteikti sešpadsmit prasījumi ar 46 pamatiem, tostarp par attīstības piekrišanas procesa daļu, īpaši saskaņā ar TPAL iesniegtā apstiprinājuma pieteikuma, spēkā neesamību un padomes kā kompetentās iestādes iecelšanas atzīšanu par nelikumīgu.

20.

Pieteikums par darbības apturēšanu tika noraidīts. Uzklausīšana padomē notika 2016. gada 7. martā, atbilstoši plānotajam. Pieteikumu par pārbaudes atļauju turpināja izskatīt iesniedzējtiesa.

21.

Tiesnesis, kurš izskatīja prasību, atļāva prasītājiem kā atbildētājus pievienot Minister for Communications, Energy and Natural Resources [sakaru, enerģētikas un dabas resursu ministru] (tagad – sakaru, klimata pasākumu un vides ministrs) (kas tika iecēlis padomi par kompetento iestādi saskaņā ar KIP regulu; turpmāk tekstā – “ministrs”) un ģenerālprokuroru. Tiem arī tika atļauts precizēt un grozīt savu sūdzību par padomes kā kompetentās iestādes iecelšanu. EirGrid iestājās lietā kā “persona, kas iestājusies lietā”.

22.

Iesniedzējtiesa apgalvo, ka atbilstoši atbildētāju argumentācijai prasības pieteikums bija priekšlaicīgs, tomēr tika arī apgalvots, ka tas bija novēlots.

23.

Pēc tam, kad pieteikums atļaut celt prasību bija izskatīts četras dienas, 2016. gada 12. maijā iesniedzējtiesa atteicās dot atļauju celt prasību pārbaudei tiesā, pamatojoties uz to, ka prasības pieteikums bija priekšlaicīgs.

24.

Vēl divas dienas notika uzklausīšana, kurā bija iesaistītas četras atsevišķas juridisko darbinieku grupas, saistībā ar tiesāšanās izdevumiem EUR 513000 apmērā. Visi lietas dalībnieki, kuriem spriedums bija labvēlīgs, lūdz piedzīt savus tiesāšanās izdevumus no prasītājiem. Savukārt prasītāji lūdz piedzīt savus tiesāšanās izdevumus no citiem lietas dalībniekiem un argumentē, ka attiecībā uz tiesāšanās izdevumiem ir jāievēro noteikums direktīvas 11. pantā, ka tiem jābūt “ne pārmērīgi dārgiem” (turpmāk tekstā – “NPD noteikums”).

25.

Saistībā ar pieteikumu par tiesāšanās izdevumiem Īrijas High Court nolēma apturēt tiesvedību un ar 2016. gada 29. jūlija spriedumu uzdot Tiesai šādus septiņus prejudiciālus jautājumus:

26.

Prasītāji, padome, ministrs, ģenerālprokurors, EirGrid un Komisija iesniedza procesuālos rakstus Tiesai un sniedza paskaidrojumus tiesas sēdē, kas notika 2017. gada 29. jūnijā.

27.

Šie secinājumi ir strukturēti šādi: sākšu ar dažiem vispārīgiem novērojumiem attiecībā uz NPD noteikumu (A.1. sadaļā), lai parādītu, kā un kāpēc tas tiešām attiecas uz Īrijas High Court tiesvedības veidu. Tad pēc kārtas izskatīšu iesniedzējtiesas uzdoto pirmo, otro, trešo, sesto un septīto jautājumu attiecībā uz minētā noteikuma darbību saskaņā ar Direktīvu 2011/92 (A.2.–A.6. sadaļā). Tālāk, runājot par ceturto un piekto jautājumu, noslēgšu ar piezīmēm par Konvencijas 9. panta 3. punkta saistību ar analīzi (B sadaļā).

28.

Iesniedzējtiesas pirmais, otrais, trešais, sestais un septītais jautājums attiecas uz NPD noteikuma darbības jomu un tā piemērojamības nosacījumiem. Tāpēc sākumā izteikšu dažas vispārīgas piezīmes par NPD noteikumu attiecībā uz: i) NPD noteikuma raksturu; ii) tiesas plašas pieejamības vides jautājumos mērķi; iii) šī noteikuma piemērošanas paredzamību.

29.

Ir nedaudz savādi, ka strukturāli Direktīvā 2011/92 NPD noteikums atrodams atsevišķā rindiņā, bez numura, 11. panta 4. punkta beigās. Sākotnēji no šī novietojuma nav skaidrs, vai NPD noteikums ir piemērojams visām 11. pantā minētajām procedūrām vai tikai administratīvajām procedūrām 11. panta 4. punktā.

30.

Tomēr no Tiesas esošās judikatūras ir skaidrs, ka šis noteikums ir piemērojams visām 11. pantā minētajām procedūrām, tostarp pārbaudes veikšanai, ierosinot lietu tiesā vai citā neatkarīgā un objektīvā struktūrā, kas izveidota ar tiesību aktiem (kā minēts 11. panta 1. punktā) ( 9 ). Turklāt tas ir apstiprināts ar līdzvērtīgu Konvencijas normu (9. panta 4. punkts), kas ir atsevišķi numurēta un nepārprotami attiecas uz “šā panta 1., 2. un 3. punktā minētajām procedūrām”, proti, administratīvo vai tiesas procesu.

31.

Šīs tiesību normas vēsturē ir papildus atbalstīta minētā interpretācija. Direktīvas 2011/92 11. pants sākotnēji bija Direktīvas 85/337 10.a pants ( 10 ). Atšķirībā no Direktīvas 2011/92 11. panta 10.a pants netika sadalīts numurētos punktos. Tādējādi bija skaidrs, ka NPD noteikums attiecas uz visu pantu. Ar Direktīvu 2011/92 bija paredzēts tikai kodificēt Direktīvu 85/337, tāpēc es uzskatu, ka, ieviešot punktu numerāciju, nebija nodoma mainīt NPD noteikuma darbības jomu.

32.

Ņemot vērā iepriekš minēto, saskaņā ar Direktīvas 2011/92 11. panta 1. punktu NPD noteikuma darbības joma tādējādi ietver pārbaudes procedūras tiesā, “lai apstrīdētu tādu lēmumu, darbību vai bezdarbības būtības vai procesuālo likumību, uz kuru attiecas šīs direktīvas noteikumi par sabiedrības līdzdalību”, proti, “tiesvedību” šajā vides tiesību jomā.

33.

Turklāt būtu jāatceras, ka NPD noteikums ir vispārīgāka tiesu pieejamības principa Savienības vides tiesībās precizējums Direktīvā 2011/92, kā liecina Tiesas judikatūra ( 11 ) un Konvencija (kā viens no tās trim pīlāriem).

34.

Visbeidzot, NPD noteikumā ir atspoguļota arī plašākā Savienības tiesību prasība, ka visas valsts procedūras, kas atbilst Savienības tiesību jomai, nedrīkst būt “pārmērīgi dārgas”, ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu, kurā ir nostiprinātas tiesības uz efektīvu tiesas aizsardzību. Pārmērīgi dārgs taisnīgums nav taisnīgums ( 12 ).

35.

NPD noteikumā ir apstiprināta Hartā paredzētā aizsardzība, taču tas ir plašāks: konkrēti, tajā ir pieprasīts, lai tiek ņemtas vērā arī sabiedrības intereses, nodrošinot efektīvu tiesas kontroli par lēmumiem, kas var būtiski ietekmēt vidi, turpretim Hartas 47. pants ir vērsts uz indivīda tiesībām ( 13 ). Tādējādi šajā noteikumā paredzēta papildu aizsardzība.

36.

Uzskatu, ka ir svarīgi sākumā izklāstīt šo NPD noteikuma izcelsmes un darbības plašāko kontekstu. Patiešām būtu jāatceras par NPD noteikuma relatīvo, papildu raksturu, apspriežot tā darbības jomu (tās ierobežojumus), kura tad kļūst, iespējams, daudz mazāk “bināra” ( 14 ).

37.

Mērķis nodrošināt plašu tiesas pieejamību atspoguļo Eiropas Savienības likumdevēja vēlmi “saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti un šai nolūkā ļaut sabiedrībai aktīvi piedalīties” ( 15 ).

38.

“Plaša tiesas pieejamība” nozīmē tieši to, ka tiesas pieejamībai ir jābūt plašai, vispusīgai un visaptverošai. Pats 11. panta mērķis ir it īpaši nodrošināt visplašāko iespējamo pārbaudes pieejamību ( 16 ). Tas attiecas uz visiem tās elementiem, piemēram, statusu, bet arī tiesāšanās izdevumiem. Tiek norādīts, ka to piemēro, ja dalībvalsts īsteno savu rīcības brīvību, nosakot sīki izstrādātus procesuālos noteikumus. Patiesībā tas ir nosaukts par šīs rīcības brīvības ierobežojumu ( 17 ).

39.

Lielas tiesvedības izmaksas tiesvedībā praksē var viegli radīt šķēršļus tiesas pieejamībai lietas dalībniekiem, kuriem nav līdzekļu. Tās, iespējams, ir arī viens no spēcīgākajiem bremzējošiem faktoriem tiesvedības uzsākšanai pat tiem, kuriem ir līdzekļi. Tādējādi lieli tiesāšanās izdevumi ir pretrunā plašas tiesas pieejamības mērķim.

40.

Paredzamība ir neatņemama sastāvdaļa vērtējumā, vai tiesāšanās izdevumi ir pārmērīgi dārgi. Tas jau ir apstiprināts Tiesas judikatūrā, īpaši saistībā ar NPD noteikumu saskaņā ar direktīvu ( 18 ). Paredzamības nozīmi Tiesa ir atzinusi arī vispār saistībā ar tiesāšanās izdevumiem (ar vides aizsardzību nesaistītā tiesvedībā) ( 19 ).

41.

Paredzamība ir būtiska it īpaši divos šīs lietas aspektos – paredzamība attiecībā uz “ko” un “kad”.

42.

Viens no jautājumiem, kas rodas saistībā ar NPD noteikuma piemērošanas jomu, ir par to, uz kādu apstrīdēšanu tas attiecas: vai to var sadalīt, lai identificētu īpašas daļas, uz kurām “attiecas šīs direktīvas noteikumi par sabiedrības līdzdalību”, un daļas, uz kurām tie neattiecas? Es izvērtēšu šādas atdalīšanas pamatotību otrā jautājuma iztirzājumā (A.3. sadaļā). Šajā posmā pietiks ar norādi, ka, ja izvēle par labu vienai vai otrai no šīm daļām nozīmē atšķirību starp pieticīgām izmaksām un iespējamo bankrotu, tad pati neparedzamība šajā ziņā nepārprotami var būt iespaidīgs šķērslis apstrīdēšanai ( 20 ). Ar šo faktu tiek uzsvērta arī nozīme, kāda ir NPD noteikuma relatīvajam raksturam, kā jau apspriests iepriekš 36. punktā.

43.

Šajā lietā rodas arī jautājumi par paredzamību attiecībā uz posmu, kurā var ierosināt apstrīdēšanu.

44.

Direktīvas 11. panta 2. punktā pieprasīts, lai dalībvalsts “nosaka, kurā stadijā minētos lēmumus, darbības vai bezdarbību var apstrīdēt”.

45.

Īrijā nav neviena skaidri izteikta tiesību aktu noteikuma minētās tiesību normas transponēšanai. Drīzāk lietas dalībniekiem jāievēro administratīvo tiesību vispārējie common law noteikumi. Tas, vai šī lēmuma, rīcības vai bezdarbības apstrīdēšana ir priekšlaicīga vai novēlota, tiek lemts katrā gadījumā atsevišķi.

46.

Vēlos uzsvērt, ka, vispārīgi runājot, nav nekādu principiālu iebildumu pret Savienības tiesību noteikto pienākumu transponēšanu judikatūrā valsts līmenī. Judikatūras elastīgums pats pēc savas būtības nav problemātisks ( 21 ). Tomēr ir arī skaidrs, ka neatkarīgi no izvēlētajiem transponēšanas līdzekļiem dalībvalstu kopējais mērķis paliek nemainīgs – nodrošināt, ka direktīva pilnībā tiek īstenota tādā veidā, kas nodrošina pietiekamu skaidrību, precizitāti un paredzamību ( 22 ). Ir jābūt saprotamai un skaidrai judikatūrai, kas ļauj skaidri secināt noteikumus un atbilst tiesiskās noteiktības prasībām tādēļ, ka tai ir neapstrīdams saistošs spēks ( 23 ). Galvenā ir paredzamība ( 24 ).

47.

Tomēr saistībā ar izskatāmo lietu iesniedzējtiesa nav norādījusi uz nenoteiktību judikatūrā saistībā ar jautājumu par to, kad (kurā posmā) ir jāapstrīd. Tiesai iesniegtajos jautājumos iesniedzējtiesa tieši nav izvirzījusi jautājumu par to, vai Īrijā ir pietiekami transponēts direktīvas 11. panta 2. punkts. Tomēr iesniedzējtiesas lēmumā ir skaidri norādīts, ka šie noteikumi nav pilnībā skaidri un tie rada problēmas prasītājiem tiesiskās noteiktības izpratnē.

48.

Tiesai ir saistoša iesniedzējtiesas sniegtā valsts tiesību aktu interpretācija. Atzīstot, ka Īrijas noteikumu nenoteiktības pakāpi ir apstrīdējuši lietas dalībnieki šajā lietā, turpinu ar iesniedzējtiesas sniegto valsts tiesību aktu ietekmes novērtējumu kā sākuma punktu. Rezultātā tiesāšanās izdevumu paredzamības jautājums ir ļoti būtisks.

49.

Paturot prātā iepriekš minēto, tagad pievēršos konkrētiem iesniedzējtiesas jautājumiem.

50.

Analīzes nolūkā šo jautājumu var sadalīt divos problēmjautājumos. Pirmkārt, vai NPD noteikumu piemēro pieteikumiem par atļauju iesniegt sūdzību pārbaudei tiesā tādā pašā veidā kā pašai sūdzībai, kura jāpārbauda tiesā? Otrkārt, vai apstiprinoša atbilde uz pirmo jautājumu mainītos, ja pieteikums par atļauju celt prasību tiek noraidīts tāpēc, ka tas iesniegts priekšlaicīgi?

51.

Manuprāt, atbilde uz pirmo jautājumu ir vienkārša: jā, NPD noteikums tāpat attiecas uz atļauju celt prasību.

52.

Ja pārbaude tiesā tiek sadalīta divos posmos, tad arī pirmais posms ir “tiesvedība” un noteikti var tikt definēts kā “pārskatīšana tiesā”. Pieteikumā par atļauju pārbaudei tiesā, pat ja tas var nenotikt plaši, ir jāizskata lietas būtība, lietas dalībnieku procesuālie raksti un paskaidrojumi. Izskatāmajā lietā šī izskatīšana notika uzklausīšanas laikā, kas ilga četras dienas. Turklāt saprotu, ka šeit ir zināma iespēja pieteikumus atļaujai celt prasību uzskatīt par pieteikumiem pārbaudei tiesā, tādējādi “apvienojot” pieteikuma pārbaudei tiesā divus posmus vienā uzklausīšanā.

53.

Turklāt, ja procedūra pārietu pie pilnīgas pārbaudes tiesā, tad šis noteikums, protams, attiektos arī uz atļaujas celt prasību posmu. Šajā ziņā Tiesa jau ir apstiprinājusi, ka jāņem vērā visi izdevumi “saistībā ar dalību tiesvedībā”, tas ir, ka tie “ir jāizvērtē kopumā” ( 25 ). Tiesa ir arī skaidri norādījusi, ka, lemjot par to, vai tiesāšanās izdevumi ir pārmērīgi dārgi, nevajadzētu būt nekādai atšķirībai starp tiesvedības posmiem pirmajā, apelācijas vai kasācijas instancē – “šāda atšķirība nav minēta Direktīvās 85/337 un 96/61, un ar šādu interpretāciju netiktu pilnībā ievērots Savienības likumdevēja izvirzītais mērķis sniegt plašu piekļuvi tiesām un veicināt vides uzlabošanu un aizsardzību” ( 26 ).

54.

Pārbaudes tiesā sistēmas struktūras noteikšana šajā jomā noteikti ir dalībvalsts ziņā, taču, ja procesam tiek pievienota papildu un obligāta pārbaude tiesā, lai nonāktu līdz lēmuma, darbības vai bezdarbības pilnīgas pārsūdzēšanas posmam šajā izskatāmajā jomā, tad uz pirmo, kā arī visiem turpmākajiem posmiem jāattiecina NPD noteikums.

55.

Izmantošu metaforu, ka man ir jāizlemj, kā var iekļūt manā mājā. Tai varētu būt tikai vienas parādes durvis. Tai varētu būt arī sētas durvis, moskītu tīkls, lievenis vai vestibils. Tomēr, lai kāda arī būtu ieejas struktūra, tā vienmēr būs daļa no manas mājas un noteikumi par ieeju attieksies uz visu struktūru.

56.

Tā mēs nonākam pie otrā problēmjautājuma. Vai iepriekš minētā atbilde mainās, ja pieteikums par atļauju celt prasību tiek noraidīts tāpēc, ka tas iesniegts priekšlaicīgi?

57.

Šajā lietā atbilde uz minēto jautājumu, manuprāt, ir nepārprotami noraidoša, un tā nemaina faktu, ka ir piemērojams NPD noteikums.

58.

Direktīvas 11. panta 2. punktā ir prasīts dalībvalstīm noteikt, kurā stadijā var ierosināt 11. panta 1. punktā minēto apstrīdēšanu. Gadījumos, kad dalībvalsts ir skaidri un precīzi transponējusi 11. pantā 2. punktu tā, ka ir nepārprotami skaidrs, ka prasītājs ir priekšlaicīgi cēlis prasību, tad to varētu ņemt vērā ( 27 ). Atgādinu, ka, šajā kontekstā nosakot, kādi ir “pārmērīgi dārgi” tiesāšanās izdevumi, valsts tiesa noteikti var ņemt vērā tādus faktorus kā prasītāja prasījumu apmierināšanas izredzes un prasības iespējami nenozīmīgais raksturs ( 28 ).

59.

Tomēr, ņemot vērā iepriekš 47. punktā minēto nenoteiktību attiecībā uz posmu, kurā būtu jāierosina apstrīdēšana, tas tā nav šajā lietā.

60.

Piekrītu Komisijas apsvērumam, ka 11. panta galvenais mērķis būtu apdraudēts, ja tikai pēc tam, kad lieta ir ierosināta un radušies izdevumi, prasītājs uzzinātu, vai prasība tika celta pareizajā posmā un vai viņam (viņai) radīsies pārmērīgi tiesāšanās izdevumi, jo dalībvalsts iepriekš nekādi nav skaidri un nepārprotami noteikusi posmu, kurā var ierosināt tiesvedību. Jebkuras iespējamās nepilnības, transponējot 11. pantu, nedrīkst izmantot par sliktu prasītājiem.

61.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz iesniedzējtiesas pirmo jautājumu atbildēt šādi:

Valsts tiesiskās iekārtas kontekstā tiesības uz Direktīvas 2011/92 11. panta 4. punktā paredzēto “ne pārmērīgi dārgo” procedūru ir piemērojamas procesam valsts tiesā, kurā tiek izskatīts jautājums par to, vai konkrētā prasība ir celta pareizajā procesa posmā, ja likumdevējs nav tieši un galīgi noteicis, kurā procesa posmā lēmums būtu jāapstrīd, kā arī ja šis jautājums ir jāizlemj, risinot strīdu tiesā, ņemot vērā katru konkrēto prasības pieteikumu katrā atsevišķā gadījumā saskaņā ar common law noteikumiem.

62.

Otrajā jautājumā iesniedzējtiesa vaicā, vai NPD noteikums ir piemērojams:

63.

Saprotu, ka valsts tiesas jautājumā minētie “apstrīdēšanas elementi” ir atsauce uz dažādiem atsevišķiem pamatojumiem, pamatiem vai argumentiem, kas izvirzīti lēmuma, darbības vai bezdarbības apstrīdēšanas pieteikumā saskaņā ar Direktīvas 2011/92 11. pantu ( 29 ).

64.

Tālāk izklāstīto iemeslu dēļ, manuprāt, NPD noteikums attiecas uz visiem pamatojumiem, pamatiem vai argumentiem (elementiem), kas balstīti uz Direktīvas 2011/92 vai citu Savienības tiesību instrumentu materiālo vai procesuālo noteikumu pārkāpumiem un izvirzīti saistībā ar lēmuma, darbības vai bezdarbības apstrīdēšanu, ievērojot minētās direktīvas noteikumus par sabiedrības līdzdalību. Ja šāda apstrīdēšana ir saistīta ar pamatojumiem, pamatiem vai argumentiem gan par iespējamiem Savienības, gan valsts tiesību aktu pārkāpumiem, tad NPD noteikums tiks vispārēji piemērots šai apstrīdēšanai un lietas iznākumam kopumā.

65.

Ar 11. panta 1. punktu ir izdarīta atsauce uz tādu lēmumu, darbību vai bezdarbības būtības vai procesuālās likumības apstrīdēšanu, “uz kuriem attiecas šīs direktīvas noteikumi par sabiedrības līdzdalību”.

66.

Direktīvas 2011/92 6. un 8. pantā konkrēti ( 30 ) ir iekļautas prasības, ar ko radītas tiesības un pienākumi, it īpaši, nodrošināt sabiedrības līdzdalību šaurā nozīmē (it īpaši nodrošināt sabiedrības informēšanu (informāciju), dot iespēju sabiedrībai efektīvi sniegt atsauksmes un paust viedokļus (ieguldījums) un pienācīgi ņemt vērā šīs atsauksmes (ievērošana)).

67.

Tāpēc 11. panta 1. punkts noteikti ir piemērojams to lēmumu apstrīdēšanai, piemēram, ar kuriem tiek liegta informācijas pieejamība vai kavēta atsauksmju sniegšana (iepriekš 62. punktā minētais 3. scenārijs).

68.

Tomēr, manuprāt, 11. panta 1. punkta (un NPD noteikuma) darbības joma nepārprotami ir plašāka nekā 3. scenārijs. Šādai šaurai interpretācijai patiešām nebūtu lielas praktiskas nozīmes, un tā nepārprotami netiek atbalstīta esošajā judikatūrā ( 31 ). Piemēram, viegli var iedomāties situācijas, kad šķiet, ka sabiedrības līdzdalība procedūrā ir ievērota, tomēr minētajai procedūrai un ietekmes uz vidi novērtējumam ir trūkumi.

69.

Turklāt, rūpīgāk izlasot 11. panta 1. punkta tekstu, tiek apstiprināts, ka pareiza interpretācija nav tik šaura kā iepriekš minētais 3. scenārijs.

70.

11. panta 1. punktā minētie vārdi “uz kuru attiecas” tiek tulkoti dažādi, taču kopumā vedina domāt, ka attiecīgajai apstrīdēšanai nav noteikti jābūt ar mērķi aizsargāt konkrētas tiesības uz līdzdalību procesā, bet gan drīzāk jāattiecas uz procesu, saistībā ar kuru līdzdalība ir garantēta. Tādējādi, piemēram, citu valodu versijās “uz kuru attiecas” ir tulkots kā “relevant de” (ko aptver); “dentro del ámbito” (ietvaros); “vallend onder” un “podléhající” (kas ietverts); “gelten” (attiecībā uz) saistībā ar noteikumiem par sabiedrības līdzdalību.

71.

Pašā 6. panta 2. un 3. punktā, kas ir galvenie noteikumi par sabiedrības līdzdalību, tiek prasīts, lai līdzdalība būtu garantēta attiecībā uz procedūru, “kas minēta 2. panta 2. punktā”. Savukārt 2. panta 2. punktā ir atsauces uz a) ietekmes uz vidi novērtējumu, b) valsts procedūru, kurā tā ir iekļauta (attīstības piekrišana vai cita).

72.

Tāpēc, pamatojoties uz minēto Direktīvas 2011/92 interpretāciju, 11. panta 1. punkts dod tiesības apstrīdēt lēmumus, darbības vai bezdarbību, kas ir daļa no ietekmes uz vidi novērtējuma un valsts procedūras, kurā minētais novērtējums ir iekļauts.

73.

Turklāt minētajā interpretācijā ir atspoguļots pašas Konvencijas teksts. Konvencijas 9. panta 2. punktā ir prasīts, ka ir jābūt pieejamām pārbaudes procedūrām, lai apstrīdētu “jebkura tāda lēmuma, darbības vai bezdarbības [likumību], uz ko attiecas 6. panta noteikumi [par sabiedrības dalību] [..]”. Konvencijas 6. panta 1. punktā ir prasīts lietas dalībniekiem piemērot 6. panta noteikumus “attiecībā uz lēmumiem par to, vai atļaut veikt ierosinātās darbības [..]” (ierosinātās darbības būtībā ir skaidri uzskaitītas vai tām ir nozīmīga ietekme uz vidi). Aplūkojot šos noteikumus kopā, ir jābūt iespējai vērsties tiesā, lai apstrīdētu lēmumus atļaut ierosinātās darbības, kuras būtiski ietekmē vidi. Tādējādi apstrīdēšanas tiesības ir saistītas ar lēmumu pieņemšanas procesiem, kas var ietekmēt vidi, nevis konkrēti tikai ar iespējamiem līdzdalības tiesību pārkāpumiem.

74.

Pēc iepriekš minētās loģikas, lai noteiktu, vai ir piemērojams NPD noteikums, izšķiroša nozīme ir atsevišķas procedūras priekšmetam, kuras rezultāts ir apstrīdētais lēmums, darbība vai bezdarbība. Ja šī priekšmeta raksturs rada sabiedrības līdzdalības tiesības un pienākumus saskaņā ar direktīvu, tad uz apstrīdēšanu kopumā attiecas NPD noteikums. “NPD noteikums parasti attiecas uz 11. pantā minēto “pārskatīšanas procedūru”, nevis uz konkrētiem pamatojumiem, kas izvirzīti saistībā ar minēto procedūru.

75.

Netiek nošķirti pamatojumi, kuru pamatā ir sabiedrības līdzdalības tiesību pārkāpumi, un pamatojumi, kuros ir atsauces uz citām nelikumībām, kas skar ietekmes uz vidi novērtējumu, vai kuros patiešām ir atsauces uz citām nelikumībām, kas ietekmē lēmumu pieņemšanas procesu, kurā ietekmes uz vidi novērtējums ir iekļauts (piemēram, attīstības piekrišana). Netiek nekādi nošķirti arī pamatojumi, kuru pamatā ir Savienības tiesību vai valsts tiesību pārkāpumi. Turklāt Tiesa jau iepriekš ir lēmusi, ka 11. pants “nekādā veidā neierobežo pamatus, kas var tikt izvirzīti minētajā tiesību normā paredzētās prasības tiesā pamatošanai” ( 32 ).

76.

Tomēr ministrs, ģenerālprokurors, padome un EirGrid apgalvoja, ka 11. panta 1. punktu un tādējādi NPD noteikumu nevar interpretēt tā, ka tas ir plaši piemērojams visiem apstrīdēšanas elementiem, neatkarīgi no to pamata. It īpaši visi minētie lietas dalībnieki pievērš uzmanību un piekrīt tam, ka NPD noteikums nevar attiekties uz apstrīdēšanas elementiem, kas ir pamatoti tikai ar valsts tiesību aktiem.

77.

Padome skaidri atzīst, ka tiek aptvertas visas apstrīdēšanas un atsevišķi pamatojumi, kuru pamatā ir Direktīvas 2011/92 pārkāpumi, pat ja tie īpaši neattiecas uz noteikumiem par sabiedrības līdzdalību. Šīs argumentācijas pamatā ir direktīvas 11. panta mērķis – nodrošināt līdzdalību ietekmes uz vidi novērtējuma procesā. Tomēr padome uzsver, ka ietekmes uz vidi novērtējums ir tikai daļa no attīstības procesa, un noraida domu, ka NPD noteikumu varētu attiecināt arī uz apstrīdēšanu, kuras pamatā ir apsvērumi saistībā ar citiem šī procesa aspektiem.

78.

Piekrītu, ka iepriekš 64. punktā paredzēto direktīvas 11. panta interpretāciju var intuitīvi uztvert tā, ka tā rada zināmas konceptuālas grūtības. Šāda interpretācija varētu šķist pārāk plaša un pārāk visaptveroša. It īpaši tas nozīmē, ka NPD noteikumu varētu piemērot, ja plānošanas lēmumu (kam zināmā posmā ir vajadzīga sabiedrības līdzdalība) likumību teorētiski varētu apstrīdēt, pamatojoties uz: a) iespējamo Savienības vides tiesību aktu (izņemot direktīvu) pārkāpumu, b) ar vidi “nesaistītu” Savienības tiesību pārkāpumu un/vai c) tikai valsts tiesību aktu pārkāpumu, gan ja tie ir saistīti, gan ja nav saistīti ar vidi.

79.

Tomēr, vismaz ņemot vērā izskatāmās lietas apstākļus, uzskatu, ka NPD noteikums jāattiecina uz prasību kopumā. Minētajai nostājai ir četri galvenie iemesli.

80.

Pirmkārt, argumentācijas nolūkos uz brīdi piekritīsim ierosinājumam, ka lēmuma (darbības vai bezdarbības) apstrīdēšanu varētu sadalīt dažādos pamatojumos, pamatos vai argumentos, kad NPD noteikums attiecas uz dažiem no tiem, bet neattiecas uz citiem. Attiecībā uz tiem pamatojumiem, uz kuriem attiecas NPD noteikums, tiesāšanās izdevumiem jāpaliek mēreniem. Attiecībā uz citiem pamatojumiem tie varētu būt ievērojami ( 33 ). Jebkura neparedzamība attiecībā uz kategoriju, pie kuras šis pamatojums ir piederīgs, neizbēgami būs šķērslis atsaukties uz šo pamatojumu. Kā jau iepriekš minēts ( 34 ), tad šāds šķērslis pats par sevi ir pretrunā NPD noteikumam.

81.

Otrkārt, par atšķirību starp direktīvu un citiem pamatojumiem, kuru pamatā ir iespējamie Savienības tiesību aktu pārkāpumi, esošajā judikatūrā jau ir apstiprināts, ka citi Savienības vides tiesību akti un noteikumi par tiesu pieejamību valsts līmenī, lai apstrīdētu dalībvalsts rīcības atbilstību šādiem tiesību aktiem, ir jāinterpretē, ņemot vērā Konvencijas 9. pantu (kas ietver NPD noteikumu) ( 35 ). Turklāt šāda pieeja atbilst mērķim nodrošināt plašas iespējas vērsties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kā noteikts Tiesas judikatūrā ( 36 ).

82.

Treškārt, attiecībā uz papildu atšķirībām starp elementiem, kuru pamatā ir iespējamie Savienības tiesību pārkāpumi ( 37 ), un elementiem, kuru pamatā ir tikai valsts tiesību akti un kuri rada vislielākās bažas ministram, ģenerālprokuroram, EirGrid un padomei, ir arī citas būtiskas praktiskas un, galvenais, paredzamības problēmas.

83.

No praktiskā viedokļa – aprēķinot tiesāšanās izdevumus publisko tiesību tiesvedības lietās, jau tiek ņemti vērā vairāki faktori, tostarp laika daudzums (izmantots tiesāšanās izdevumus aprēķināšanai), kas patērēts uzdevumam A, B vai C; tā jurista kvalifikācija, kurš patērēja minēto laiku šai lietai, un arī papildu pamatojums ar viņa vai viņas kvalifikācijas iegūšanas gadu; vai minētā jurista veiktais uzdevums bija administratīvs vai pēc būtības juridisks jautājums; cik pamatoti bija jātērē laiks vienam vai citam uzdevumam; kā lietas dalībnieki izturējās procesā; izmaksu atgūstamība atkarībā no tā, kāda veida izmaksas tās ir; un jebkuras īpašas likmes, kas politiski noteiktas attiecībā uz publisko tiesību juristiem. Papildināt šo uzskaitījumu ar dalījumu atkarībā no tā, vai pamatojums ir balstīts uz valsts “elementiem” vai Savienības “elementiem” noteikti nav neizpildāms uzdevums, bet tas var būt mākslots un ārkārtīgi sarežģīti paveicams.

84.

Manuprāt, izšķiroša nozīme ir tam, ka, pat ja šādu dalījumu kaut kā varētu veikt, tas rada ievērojamu neparedzamību prasītājiem. Minētā neparedzamība turklāt ir saistīta ar iespēju, ka tiesnesim, izlemjot lietu, arī var būt rīcības brīvība izlemt, kuri konkrēti elementi izmantoti, lai izlemtu lietu, un vai citus elementus varētu ignorēt.

85.

Piemēram, “jauktu prasību” gadījumā (apvienojot pamatus, kas balstīti uz valsts un Savienības tiesībām) varētu apgalvot, ka piedāvātais projekts samazinās manas zemes vērtību un ka vides novērtējums netika veikts pareizi. Savai aizstāvībai cits lietas dalībnieks apstrīd pat to, ka man pieder šī zeme, kas varētu būt tikai valsts tiesību jautājums. Tiesnesis varētu koncentrēt uzmanību: i) tikai uz valsts tiesību pamatu, ii) koncentrēties uz Savienības tiesību pamatu, iii) nolemt, ka sūdzības par īpašuma tiesībām un novērtējuma procesu jāizskata atsevišķi, iv) sašaurināt vai izslēgt dažus pamatus vai v) secināt, ka vienkārši nav iespējams (faktiski vai sarežģītības dēļ) atdalīt īpašuma tiesību un novērtējuma jautājumus.

86.

Tagad pieņemsim, ka attiecīgais tiesnesis nerīkojas nevienā no iii)–v) punktā minētajiem veidiem, ko pašu par sevi, protams, ir grūti paredzēt, un tā vietā izskata manu prasību un tās divus pamatojumus: viens no tiem ir klasificēts ar Savienības tiesību elementiem (ietekmes uz vidi novērtējuma neveikšana), bet otrs ir klasificēts ar valsts tiesību elementiem (īpašuma tiesības uz zemi). Pieņemsim, ka valsts tiesnesis noraida prasību ar “valsts” tiesību pamatojumu, jo tas ir tik skaidrs, proti, prasītājam vienkārši nepieder zeme, kas iespējami tiek ietekmēta. Rezultātā tiesnesis pat neizskata nevienu citu pamatojumu.

87.

Turklāt daudzās tiesību sistēmās var būt arī tā, ka pat tad, ja prasītājs argumentācijā nepārprotami nenorāda vai kāds procesa dalībnieks neidentificē “elementus”, kuru pamatā ir Savienības tiesības, tiesnesis, kas izskata lietu, piemēram, varētu uzskatīt, ka Savienības tiesību jautājums faktiski tiek ierosināts, vai varētu ierosināt izskatīt Savienības tiesību jautājumu ex officio.

88.

Šie un citi scenāriji uzskatāmi izskaidro neparedzamības līmeni, ko ietver tiesāšanās izdevumu sadalīšana ( 38 ). Šo iemeslu dēļ man ir ļoti grūti saprast, kā šāda prakse varētu būt saderīga ar Tiesas judikatūrā izmantotajām paredzamības prasībām ( 39 ).

89.

Ceturtkārt, var būt tā, ka visa procedūra turpināsies un NEPPC beigās cels trīs vai četras un vairākas atsevišķas prasības par atsevišķiem lēmumiem, uz dažām no kurām NPD noteikums attieksies, bet uz citu(-ām) neattieksies. Ja Īrija būtu skaidrāk ieviesusi 11. panta 2. punktu, šos pamatojumus viegli varētu sadalīt atšķirīgās sūdzībās, tas ir, administratīvo tiesību, īpašuma tiesību vai citā ar vides tiesībām nesaistītā prasībā, kam var piemērot arī dažādus materiālos un procesuālos noteikumus. Tas liek man atgriezties pie sākotnējās problēmas, kas caurvij visu šo lietu – pat ja iesniedzējtiesa savu sistēmu kvalificē kā šajā ziņā neparedzamu, tad šo faktu vienkārši nevar izmantot par sliktu prasītājiem ( 40 ).

90.

Noslēgumā jāpiebilst, ka, manuprāt, piedāvātā nodalīšana vai sadalīšana ir konceptuāli savāda. Ne tikai valsts tiesu tiesnešiem būtu papildu grūtības izskatīt tiesāšanās izdevumu pieteikumus, bet tas galvenokārt radītu neparedzamas situācijas lietas dalībniekiem, iespējams, tādējādi atturot tos no jebkādas vides prasības celšanas vispār. Ir kāda (saprotu, ka sākotnēji vācu) paruna, ka “tiesā un atklātā jūrā cilvēks ir Dieva rokās” ( 41 ). Tomēr pieņemu, ka Tiesai, kā arī jebkurai citai tiesai šai ziņā ir jācenšas pierādīt, ka šī paruna nav pareiza, nevis to apstiprināt.

91.

Visbeidzot, tiek labprāt atzīts, ka šeit piedāvātais risinājums, piesaistot NPD noteikuma piemērojamību apstrīdēšanai kopumā un tās rezultātam, nevis sadalot atsevišķus minētos pamatojumus, rezultātā varētu radīt no Savienības tiesībām izrietošās aizsardzības pārmērīgu iekļaušanu saistībā ar tiesāšanās izdevumiem lietās, kur Savienības tiesības, stingri ņemot, nav būtiskas. Taču, visu apsverot, politiski nesaskatu, kādu lielu apdraudējumu radītu dažu vides prasības elementu “nejauša” padarīšana par ne pārmērīgi dārgiem. Tomēr saskatu patiesas problēmas pretējā scenārijā, tas ir, NPD noteikuma apiešanā vai faktiskā izkropļošanā tādā veidā, kā aprakstīts šajā sadaļā, tomēr atkal ņemot vērā minētā noteikuma vispārējo kontekstu un mērķi – tiesvedībai saistībā ar vides jautājumiem kā tādai ir jābūt pieejamai un lētai saskaņā ar mērķi nodrošināt tiesas pieejamību šajā jomā ( 42 ).

92.

Protams, NPD noteikuma un tā pielietojuma plašums nenozīmē, ka tas ir neierobežots. Divi iespējamie ierobežojumi tā piemērošanā ir ierosināti saistībā ar šo lietu – hipotētiska šī noteikuma labumu ļaunprātīga izmantošana un tā pārmērīga izmantošana attiecībā uz lietas dalībniekiem, pret ko varētu vērst prasības Savienības tiesību aktu elementus.

93.

Savos procesuālajos rakstos ministrs un ģenerālprokurors izteica bažas par to, ka, NPD noteikuma plaša piemērošana apstrīdēšanā, neatšķirot dažādus pamatojumus, varētu izraisīt ļaunprātīgu izmantošanu. Tādējādi prasītājs var vēlēties apstrīdēt lēmumu, pamatojoties vienīgi uz iespējamiem valsts tiesību aktu pārkāpumiem, tomēr tajā “iedabūt” (iespējams, neīstu) ar Savienības tiesībām pamatotu prasību, lai gūtu labumu no NPD noteikuma.

94.

Šajā ziņā galvenokārt būtu jāuzsver, ka šāds scenārijs šķiet hipotētisks tāpēc, ka šajā lietā acīmredzami nav nekādu apgalvojumu par šādu “ļaunprātīgu izmantošanu”. Tomēr, pat ja šāds gadījums rastos, to noteikti varētu izskatīt, piemēram, piemērojot Savienības tiesību ļaunprātīgas izmantošanas principu, kad it īpaši vajadzētu pierādīt, ka ar Savienības tiesībām pamatota prasība faktiski netika celta, lai realizētu ar Savienības tiesību aktiem pamatotas tiesības, bet gan tāpēc, lai mākslīgi radītu apstākļus labuma gūšanai no NPD noteikuma.

95.

Pakārtoti, kā vēstīts arī iesniedzējtiesas sestajā jautājumā, ir pamats uzskatīt, ka dalībvalstu noteikumos ir paredzēta iespēja valstu tiesām, lemjot par tiesāšanās izdevumiem, ņemt vērā atsevišķu lietas dalībnieku rīcību, kā arī mērķi un veidu, kādā šie lietas dalībnieki piedalījās procesā. Tādējādi prasības ļaunprātīgiem, nenozīmīgiem vai nepatiesiem elementiem noteikti varētu būt nozīme, kopumā lemjot par tiesāšanās izdevumiem ( 43 ).

96.

Uzklausīšanā tika arī ierosināts, ka lēmumu, darbību vai bezdarbības apstrīdēšanu varētu “sadalīt”, lai atbildētājs piemērotu NPD noteikumu, nevis balstoties uz konkrēto pamatojumu. Tādējādi, ja ir vairāki atbildētāji un pēc definīcijas pret vienu no tiem var celt prasību tikai ar pamatiem, kas balstīti vienīgi uz valsts tiesībām, tad NPD noteikums nebūtu jāpiemēro tiesāšanās izdevumiem, kas radušies, ciktāl pret minēto atbildētāju tika celta prasība.

97.

Šis ierosinājums, manuprāt, rada problēmas ar lēmumu pieņemšanas struktūru un ar to saistīto pārbaudes apjomu. Saprotu, ka šajā lietā padomes iecelšanas apstrīdēšanu varētu ierosināt kā atsevišķu tiesvedību vai, kā šajā gadījumā, “pievienot” pieteikumam (par atļauju) pārbaudei tiesā. Ja tas ir pareizi, tad, iespējams, varētu būt divi atsevišķi pieteikumi, no kuriem viens būtu vērsts pret padomi, bet otrs – pret ministru un ģenerālprokuroru.

98.

Ja pēdējais no minētajiem būtu pamatots tikai ar valsts tiesībām, tad varu saprast, kāpēc uz to principā varētu neattiekties NPD noteikums un tā izslēgšana būtu pamatota. Tomēr tāda gluži vienkārši nav Tiesā izskatāmās prejudiciālā nolēmuma lietas situācija. Šajā lietā valsts tiesā notiek tikai viena apstrīdēšana ( 44 ). Šādos apstākļos neredzu iemeslu tam, lai atbildētājs sadalītu prasību NPD noteikuma piemērošanas nolūkā.

99.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz iesniedzējtiesas uzdoto otro jautājumu atbildēt šādi:

Nosacījums par to, ka, ievērojot Direktīvas 2011/92 11. panta 4. punktu, procedūrai ir jābūt “ne pārmērīgi dārgai”, ir piemērojams attiecībā uz visiem pamatojumiem, pamatiem vai argumentiem, kuru pamatā ir minētās direktīvas vai citu Savienības tiesību aktu būtības vai procesuāli pārkāpumi un kuri izriet no tāda lēmuma, darbības vai bezdarbības apstrīdēšanas konteksta, uz ko attiecas minētās direktīvas noteikumi par sabiedrības līdzdalību. Ja šādas apstrīdēšanas pamatā ir pamatojumi, pamati vai argumenti, kas attiecas gan uz iespējamiem Savienības, gan valsts tiesību aktu pārkāpumiem, tad prasība, ka procedūrām jābūt “ne pārmērīgi dārgām”, saskaņā ar iepriekš minētās direktīvas 11. panta 4. punktu vispārēji attieksies uz visu apstrīdēšanu kopumā.

100.

Prasība par tiesāšanās izdevumiem iesniedzējtiesā tika celta pirms galīgā lēmuma pieņemšanas par attīstības piekrišanas procedūru, kas bija galvenais strīda priekšmets. Uzdodot trešo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai 11. panta 1. punktā minētais jēdziens “lēmumi, darbības vai bezdarbība” aptver “pagaidu” vai “iepriekšējas”, kā arī “galīgās” darbības.

101.

Direktīvas 11. pantā ir prasīts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina iespēja pārbaudes kārtībā ierosināt lietu. Tomēr tas, kā šis rezultāts tiek panākts procesuāli, galvenokārt tiek atstāts dalībvalstu ziņā.

102.

Lēmumu pieņemšanas procesi ( 45 ) dažādās dalībvalstīs un pat vienā dalībvalstī ( 46 ) praksē darbojas ļoti atšķirīgi. Arī pārbaudes procedūras ievērojami atšķiras ( 47 ).

103.

Piemēram, attīstības piekrišanas un vides novērtējumu procesus var apvienot, rezultātā iegūstot vienu lēmumu, vai sadalīt, rezultātā iegūstot divus vai vairākus atsevišķus lēmumus. Lēmumu pieņemšanas procesā var būt procesuālas atšķirības attiecībā uz mazākiem, vienkāršākiem un ierobežotiem projektiem salīdzinājumā ar lielākiem, sarežģītākiem projektiem, kam var būt lielāka ietekme uz vidi ( 48 ).

104.

Protams, ka atšķirības lēmumu pieņemšanas struktūrās un rezultātos tad ietekmēs pārbaudes mehānismus. Pārbaudes procedūrām ir arī citas būtiskas atšķirības. Piemēram, dalībvalstis var pieprasīt (un var nepieprasīt) apstrīdēšanu administratīvā kārtībā pirms prasības iesniegšanas valsts tiesās. Var pastāvēt arī institucionālas atšķirības saistībā ar šādu apstrīdēšanu (apstrīdēšana ministrijā, kompetentā iestādē, īpašā apelācijas padomē un tamlīdzīgi).

105.

Šajā direktīvā vispār netiek pieprasīts un netiek aizliegts apstrīdēt “starplēmumus”. Minētā elastība ir pilnīgi paredzama, ņemot vērā, ka var pastāvēt ļoti dažādas lēmumu pieņemšanas un pārbaudes struktūras ( 49 ).

106.

Tomēr, kā paskaidrots iepriekš ( 50 ), dalībvalstīm ir skaidri jānorāda stadija, kurā var iesniegt apstrīdēšanas sūdzību. Tas pats par sevi nozīmē, ka valsts tiesību aktos potenciālajiem prasītājiem ir skaidri noteikts, kad konkrētais tiesību akts ir apstrīdams lēmums, un tas, vai prasītājs var un/vai viņam ir pienākums celt prasību par lēmumu vai tiesību aktu, kurš nav “galīgs”.

107.

Nepastāvot Savienības tiesiskajam regulējumam, valsts tiesību aktos ir jānosaka sīki izstrādāti noteikumi par to, kad var iesniegt prasības pieteikumu par atļauju apstrīdēšanai, taču tad ir jābūt iespējai pārbaudīt visus attiecīgos lēmumus, darbības vai bezdarbību ( 51 ).

108.

Turklāt tas pats sarkanais dzīpars vai vadmotīvs, kas jau ir identificēts ( 52 ), atkal ir konstatējams atbildē uz iesniedzējtiesas trešo jautājumu – tas, ka dalībvalsts acīmredzami nebija noteikusi nevienu šādu brīdi, nevar tikt apvērsts un izmantots pret iespējamajiem prasītājiem kā līdzeklis, lai pārmērīgi dārgu tiesāšanās izdevumu vai to nopietna riska rezultātā tiktu izslēgta pārbaude tiesā.

109.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz iesniedzējtiesas uzdoto trešo jautājumu atbildēt šādi:

Vārdi “lēmumi, darbības vai bezdarbība” Direktīvas 2011/92 11. panta 1. punktā var ietvert administratīvus lēmumus, kas ir pieņemti, izskatot attīstības piekrišanas pieprasījumu, un kas paši neatgriezeniski un galīgi nenosaka lietas dalībnieku juridiskās tiesības.

110.

Uzdodot sesto jautājumu, iesniedzējtiesa vaicā, vai dalībvalstis var paredzēt izņēmumus attiecībā uz NPD noteikumu, ja tie nav paredzēti direktīvā vai Konvencijā.

111.

No iesniedzējtiesas lēmuma saprotu, ka norādītais izņēmums attiecas uz nenozīmīgu vai ļaunprātīgu tiesvedību. Šajā ziņā nav pilnīgi skaidrs, kāda nozīme ir minētajam jautājumam, ņemot vērā pamatlietu. Iesniedzējtiesa nenorāda, ka šī prasība ir nenozīmīga vai ļaunprātīga. Iesniedzējtiesa uzskata, ka šo iespēju tiesvedībā valsts tiesā izvirzīja persona, kas iestājusies lietā – EirGrid. No otras puses, padome kā atbildētāja mutiskajā uzklausīšanā Tiesā apstiprināja, ka tā neatsaucas ne uz kādu tiesību ļaunprātīgu izmantošanu no prasītāju puses.

112.

Tomēr ievērojot sadarbības garu, kas reglamentē prejudiciālā nolēmuma tiesvedību, ciktāl tas var palīdzēt valsts tiesai, jāpiebilst turpmāk minētais.

113.

Kā norāda valsts tiesa, ne direktīvā, ne Konvencijā nav ietverts īpašs pamats izņēmumam no NPD noteikuma nenozīmīgu vai ļaunprātīgu prasību gadījumā.

114.

Tomēr Tiesa jau ir apstiprinājusi, ka ar NPD noteikumu netiek pieprasīts valsts tiesām pilnībā nepiemērot valsts noteikumus par tiesāšanās izdevumiem. Turklāt, nosakot tiesāšanās izdevumus, uz ko attiecas NPD noteikums, var ņemt vērā tiesāšanās “nenozīmīgo” (un a fortiori ļaunprātīgo) raksturu ( 53 ). Tāpēc NPD noteikuma piemērošanas izmaiņas, lai ņemtu vērā aizskarošas vai acīmredzami nepamatotas prasības, kā tādas nav uzskatāmas par izņēmumu.

115.

Tā vietā, lai traktētu NPD noteikumu kā izņēmumu vai pat tā, ka to nevajadzētu piemērot, manā izpratnē tas drīzāk darbojas harmoniskāk – NPD noteikuma vispārējā satvarā joprojām tiek piemēroti parastie valsts standarta noteikumi par tiesāšanās izdevumiem, kad tiesnesis ņem vērā to, cik (ne)labvēlīgs lietas dalībniekam ir bijis apstrīdēšanas iznākums, un visus citus valsts tiesību aktos paredzētos attiecīgos procedūras elementus.

116.

Lai gan teorētiski ir taisnība, ka pat pamatnoteikumus par tiesas iespēju vērsties tiesā var nepiemērot ļaunprātīgas tiesvedības gadījumos ( 54 ), ko varētu attiecināt arī uz NPD noteikumu praktiskā nolūkā tā “nepiemērošanai”, šādas situācijas patiešām ir ārkārtējas. Pamatojoties uz iesniedzējtiesas sniegto informāciju, prasības veids šajā lietā ir ļoti tāls no attiecināšanas uz šo kategoriju, kas patiešām ir izņēmums.

117.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz iesniedzējtiesas uzdoto sesto jautājumu atbildēt šādi:

Piemērojot Direktīvas 2011/92 11. panta 4. punktā paredzēto noteikumu, ka izmaksām nav jābūt pārmērīgi dārgām, šajā direktīvā netiek iebilsts pret to, ka valsts tiesas ņem vērā tās prasības nenozīmīgo vai ļaunprātīgo raksturu, kurai tiek piemērots šis noteikums.

118.

Ar septīto jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai valsts tiesību aktos paredzētā prasība par cēloņsakarību starp apgalvoto prettiesisko darbību vai lēmumu un videi nodarīto kaitējumu kā nosacījumu valsts tiesiskā regulējuma piemērošanai, lai īstenotu NPD noteikumu, ir saderīga ar Konvenciju.

119.

Saprotu, ka prasība par cēloņsakarību valsts likumdošanā parādās saistībā ar apstrīdēšanas izmaksām, uz kurām principā neattiecas direktīvas 11. panta 1. punkta darbības joma (2011. gada Vides likuma 3. un 4. pants). Turklāt iesniedzējtiesa ir uzskatījusi, ka minētās valsts tiesību normas nav piemērojamas šajā lietā.

120.

Līdz ar to man ir grūti saprast, kāpēc valsts tiesas uzdotais jautājums ir būtisks šīs lietas kontekstā. Tāpēc uzskatu, ka iesniedzējtiesas septītais jautājums ir jāuzskata vai nu par neatbilstošu Savienības tiesību darbības jomai, vai par tīri hipotētisku. Rezultātā tas jānoraida kā nepieņemams.

121.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai noraidīt iesniedzējtiesas septīto jautājumu kā nepieņemamu.

122.

Ar ceturto un piekto jautājumu iesniedzējtiesa vaicā par Konvencijas 9. panta 3. punkta iespējamo tiešu (minētās normas tiešā iedarbība) vai netiešu (izmantojot atbilstošu interpretāciju) ietekmi uz valsts tiesību aktiem.

123.

Tiesas sēdē notika plaša, bet nepārliecinoša diskusija par to, vai uz faktiem šajā lietā un, ņemot vērā piemērojamos Īrijas tiesību aktus, faktiski neattiecas 9. panta 2. punkts, nevis 9. panta 3. punkts.

124.

Saprotu, ka no valsts tiesību viedokļa atkarībā no tā, kura no minētajām Konvencijas normām ir piemērojama, atšķiras šajā lietā piemērojamie konkrētie valsts noteikumi par tiesāšanās izdevumiem. Tomēr valsts tiesību aktu un faktisko apstākļu interpretācija un novērtēšana, kuru klasifikācija tad notiek saskaņā ar Konvencijas attiecīgajiem noteikumiem, patiešām ir piekritīga valsts tiesai.

125.

Pat sākumā pieņemot, ka šai valsts tiesā izskatāmajai lietai ir piemērojams tieši Konvencijas 9. panta 3. punkts, no Savienības tiesību viedokļa atbildes uz iesniedzējtiesas uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem jau ir sniegtas, pamatojoties uz direktīvu, ar kuru attiecīgās Konvencijas normas ieviestas Savienības tiesībās. 9. panta 3. punkta papildu (neatkarīgi no tā, vai tā ir atsevišķa) piemērošana šajā ziņā mainītu ļoti maz.

126.

Atzīstu, ka var ilgi diskutēt par to, cik lielā apmērā Savienības tiesību aktos ir transponēts Konvencijas 9. panta 3. punkts, ņemot vērā Savienības deklarācijā par Konvencijas apstiprināšanu noteikto, ka Savienība ( 55 ) pilnībā neīstenos 9. panta 3. punktu un ka direktīvas 11. pantā nav līdzvērtīga formulējuma 9. panta 3. punkta īstenošanai ( 56 ).

127.

Tomēr neatkarīgi no šīs diskusijas rezultātiem, ciktāl uz apstrīdēšanu attiecas direktīvas 11. panta 1. punkta darbības joma, uz to katrā ziņā attiecas tās 11. panta 4. punktā ietvertais NPD noteikums.

128.

To iemeslu dēļ, kas izklāstīti atbildē uz iesniedzējtiesas otro jautājumu, neuzskatu, ka apstrīdēšanu piedāvātajā veidā var sadalīt dažādos elementos. Vai nu uz apstrīdēšanu attiecas direktīvas 11. panta 1. punkts un NPD noteikums kopumā, vai minētais uz to neattiecas. Pamatlietā viss lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu liecina par to, ka tas uz to attiecas.

129.

Līdz ar to nav jāatbild uz iesniedzējtiesas ceturto un piekto jautājumu.

130.

Ņemot vērā minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz High Court (Īrija) prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: