–

“LitSpecMet” UAB vārdā – C. Maczkovics, R. Martens un V. Ostrovskis, advokatai,

–

“Vilniaus lokomotyvų remonto depas” UAB vārdā – D. Soloveičik, advokatas, un G. Jokubauskas, sabiedrības pārstāvis,

–

Lietuvas valdības vārdā – D. Kriaučiūnas, kā arī D. Stepanienė un R. Butvydytė, pārstāvji,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller, pārstāvis,

–

Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes, M. Figueiredo un F. Batista, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Tokár, kā arī A. Steiblytė un J. Jokubauskaitė, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 1. panta 9. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvā 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu [publisku būvdarbu, piegādes un pakalpojumu līgumu] slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (OV 2004, L 134, 114. lpp.), kas grozīta ar Komisijas 2011. gada 30. novembra Regulu (ES) Nr. 1251/2011 (OV 2011, L 319, 43. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2004/18”).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp “LitSpecMet” UAB un “Vilniaus lokomotyvų remonto depas” UAB (turpmāk tekstā – “VLRD”) par melnā metāla stieņu piegādes līgumu, kura slēgšanas tiesības pēdējā minētā daļēji ir piešķīrusi LitSpecMet.

3

Direktīva 2004/18 no 2016. gada 18. aprīļa ir atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvu 2014/24/ES par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18 (OV 2014, L 94, 65. lpp.).

4

Direktīvas 2004/18 1. panta 2. punkta c) apakšpunktā “publiski piegādes līgumi” bija definēti kā publiski līgumi, kas nav publiski būvdarbu līgumi, kuru mērķis ir preču pirkšana, izpirkumnoma, noma vai noma ar izpirkuma tiesībām, ar vai bez pirkšanas iespējas.

5

Šīs direktīvas 1. panta 9. punktā bija noteikts:

“"Līgumslēdzējas iestādes" ir valsts, reģionu vai vietējo pašvaldību iestādes, publisko tiesību subjekti, apvienības, kurās ietilpst viena vai vairākas šādas iestādes vai viens vai vairāki šādi publisko tiesību subjekti.

“Publisko tiesību subjekts” ir jebkura struktūra:

[..]”

6

Minētās direktīvas 7. pantā “Robežvērtību summas valsts [publiskos] līgumos” bija paredzēts:

“Šī direktīva attiecas uz valsts [publiskiem] līgumiem, kuri neatbilst 10. un 11. pantā un 12. līdz 18. pantā paredzētajiem izņēmumiem un kuru vērtība bez pievienotās vērtības nodokļa (PVN) ir vienāda ar turpmāk minētajām robežvērtībām vai lielāka par tām:

[..]

[..].”

7

Lietuvos Respublikos viešųjų pirkimų įstatymas (Lietuvas Publisko iepirkumu likums), ar kuru Lietuvas tiesībās ir transponēta Direktīva 2004/18, 4. pantā “Līgumslēdzējas iestādes” ir paredzēts:

“1.   Līgumslēdzēja iestāde ir:

2.   Līgumslēdzēja iestāde ir publisko vai privāto tiesību juridiska persona (kura nav valsts vai vietējās pašvaldības iestāde), ja visa tās darbība vai zināma tās daļa ir vērsta uz to, lai apmierinātu konkrēti vispārējas vajadzības, kurām nav rūpnieciska un komerciāla rakstura, un ja tā atbilst vismaz vienam no šiem nosacījumiem:

8

Lietuvas Publisko iepirkumu likuma 10. panta 5. punktā ir noteikts:

“Šā likuma noteikumus nepiemēro, ja līgumslēdzēja iestāde noslēdz līgumu ar juridiski nošķirtu personu, pār kuru tā īsteno kontroli, kas ir līdzīga tai, kādu tā īsteno pār savām struktūrvienībām un kas ir ekskluzīva (vai saistībā ar kuru tā kā vienīgais īpašnieks īsteno valsts vai vietējās pašvaldības iestādes tiesības un pienākumus), un vismaz 90 % no kontrolētās juridiskās personas iepriekšējā taksācijas gada (vai perioda kopš tās dibināšanas, ja tā ir darbojusies mazāk kā vienu taksācijas gadu) apgrozījuma ir gūti, veicot darbības, kuru mērķis ir apmierināt līgumslēdzējas iestādes vajadzības vai ļaut tai īstenot savas funkcijas.”

9

VLRD ir komercsabiedrība, kas tika izveidota 2003. gadā pēc “Lietuvos geležinkeliai” AB (turpmāk tekstā – “Lietuvas Dzelzceļa sabiedrība”) restrukturizācijas un kas nodarbojas ar lokomotīvju, vagonu, kā arī lokomotīvju, kuras darbojas ar ārēju elektroenerģijas avotu, un pašgājēju mašīnu ražošanu un tehnisko apkopi.

10

VLRD ir Lietuvas Dzelzceļa sabiedrības, kas ir VLRD vienīgā dalībniece, meitasuzņēmums. Faktisko apstākļu rašanās laikā minētā sabiedrība bija VLRD galvenā kliente, jo tās pasūtījumi veidoja gandrīz 90 % no VLRD apgrozījuma.

11

2013. gadā VLRD izsludināja vienkāršotu iepirkuma procedūru melnā metāla stieņu iepirkšanai, kurā LitSpecMet pieteicās, pirms tā tika atzīta par izraudzīto pretendenti tikai attiecībā uz daļu no tās piedāvājuma.

12

LitSpecMet lūdza atcelt minēto publisko līgumu, kā arī izsludināt jaunu iepirkumu, kas atbilstu Lietuvas Publisko iepirkumu likumam, jo tā uzskatīja, ka VLRD ir līgumslēdzēja iestāde Lietuvas Publisko iepirkumu likuma izpratnē.

13

Šajā ziņā LitSpecMet būtībā norādīja, pirmkārt, ka VLRD ir izveidota, lai apmierinātu Lietuvas Dzelzceļa sabiedrības, ko finansē valsts un kam ir dots uzdevums sniegt sabiedriskos pakalpojumus, vajadzības, un, otrkārt, ka apstākļi, kādos tā sniedza pakalpojumus un īstenoja pārdošanas darījumus par labu savam mātesuzņēmumam, neatbilda parastiem konkurences apstākļiem. LitSpecMet no tā secināja, ka šī informācija ir pietiekama, lai uzskatītu, ka VLRD darbības mērķis ir apmierināt vispārējas vajadzības, kurām nav rūpnieciska vai komerciāla rakstura, un tādējādi lai uzskatītu, ka šī sabiedrība ir līgumslēdzēja iestāde, uz kuru attiecas noteikumi par publiskiem līgumiem.

14

Vilniaus apygardos teismas (Viļņas Apgabaltiesa, Lietuva) noraidīja LitSpecMet prasības. Lietuvos apeliacinis teismas (Lietuvas Apelācijas tiesa) šo nolēmumu apstiprināja.

15

Lai apstiprinātu pirmajā instancē pieņemto nolēmumu, Lietuvos apeliacinis teismas (Lietuvas Apelācijas tiesa) norādīja, ka VLRD bija izveidota, lai veiktu komercdarbību un gūtu peļņu, ko apliecina fakts, ka tā viena pati uzņēmās riskus par savu darbību, valstij nesedzot tās zaudējumus. Apelācijas tiesa turklāt uzskatīja, ka VLRD darbību nevar uzskatīt par tādu, kas apmierina visu pilsoņu vispārējās vajadzības, jo ir pierādīts, ka VLRD darbojās konkurences vidē un ka, lai gan faktisko apstākļu rašanās laikā gandrīz visi tās pārdošanas darījumi bija veikti ar Lietuvas Dzelzceļa sabiedrību, prognozes pierāda, ka 2016. gadā minētie pārdošanas darījumi veidoja tikai 15 % no VLRD komercdarījumiem.

16

Lietuvos Aukščiausiasis Teismas (Lietuvas Augstākā tiesa) atcēla Lietuvos apeliacinis teismas (Lietuvas Apelācijas tiesa) nolēmumu.

17

Šajā ziņā Lietuvos Aukščiausiasis Teismas (Lietuvas Augstākā tiesa) pamatojās uz tēzi, ka tajā izskatāmā strīda risinājums ir atkarīgs no interpretācijas, kāda ir jāsniedz frāzei “struktūra, kas nodibināta ar konkrētu mērķi apmierināt vispārējas vajadzības, [kurām nav rūpnieciska vai komerciāla rakstura]”, kas ir izmantota Direktīvas 2004/18 1. panta 9. punkta otrās daļas a) apakšpunktā un kas ir pārņemta Lietuvas Publisko iepirkumu likuma 4. pantā.

18

Šajā ziņā Lietuvos Aukščiausiasis Teismas (Lietuvas Augstākā tiesa) īpaši uzsvēra, ka Tiesas izmantotā funkcionālā pieeja jēdzienam “publisko tiesību subjekts” liek ņemt vērā dažādus analīzes elementus, lai noskaidrotu, vai persona ir līgumslēdzēja iestāde, piemēram, to, vai pastāv konkurences apstākļi tirgū, kurā tā darbojas, apstākļus, kādos attiecīgā juridiskā persona tikusi izveidota, to, vai pastāv iespēja minēto juridisko personu aizstāt ar citu personu, vai arī to, vai šī juridiskā persona pati uzņemas riskus, kurus rada tās darbība.

19

Lietuvos Aukščiausiasis Teismas (Lietuvas Augstākā tiesa) būtībā norādīja, ka gan pirmās instances tiesa, gan apelācijas instances tiesa nepārbaudīja VLRD veiktās saimnieciskās darbības īpatnības, it īpaši saistībā ar konkurences intensitāti, kāda ir sastopama ekonomikas nozarē, kurā šī sabiedrība darbojas. Tā uzskatīja, ka šīs tiesas pārāk lielu nozīmi piešķīra VLRD uzņēmējsabiedrības formai, šajā gadījumā – komercsabiedrības statusam, lai uzskatītu, ka VLRD nav līgumslēdzēja iestāde.

20

Lietuvos Aukščiausiasis Teismas (Lietuvas Augstākā tiesa) turklāt norādīja, ka VLRD veic vidēji piecpadsmit iekšējos darījumus gadā par labu savam mātesuzņēmumam, kam saistībā ar šāda veida darījumiem nav jāizmanto noteikumi par publiskajiem līgumiem. Šajā ziņā tā uzsvēra, ka gadījumā, ja mātesuzņēmums pats nodrošinātu darbības, ko nodrošina meitasuzņēmums, tam minētie noteikumi būtu piemērojami saistībā ar transportlīdzekļu, materiālu un cita aprīkojuma, kas ir vajadzīgs lokomotīvju un ritošā sastāva tehniskajai apkopei vai citiem darbiem, iegādi saskaņā ar Lietuvas Publisko iepirkumu likumu. Tā minēja, ka šādā situācijā bija jāanalizē, vai tas, ka mātesuzņēmums izmanto meitasuzņēmuma pakalpojumus, lai veiktu saimnieciskus darījumus vispārējās interesēs, nevarēja ļaut apiet tiesību aktus par publiskiem iepirkumiem.

21

Lieta tika nosūtīta atpakaļ Lietuvos apeliacinis teismas (Lietuvas Apelācijas tiesa), kas, atcēlusi Vilniaus apygardos teismas (Viļņas Apgabaltiesa) nolēmumu, lietu nosūtīja atpakaļ pēdējai minētajai.

22

Šādos apstākļos Vilniaus apygardos teismas (Viļņas Apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

23

Uzdodot savus jautājumus, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2004/18 1. panta 9. punkta otrā daļa ir interpretējama tādējādi, ka sabiedrība, kas, pirmkārt, pilnībā pieder līgumslēdzējai iestādei, kuras uzņēmējdarbības mērķis ir apmierināt vispārējas vajadzības, un kas, otrkārt, veic gan darījumus par labu šai līgumslēdzējai iestādei, gan darījumus konkurences tirgū, var tikt kvalificēta kā “publisko tiesību subjekts” šīs tiesību normas izpratnē, un kāda ietekme šajā ziņā attiecīgā gadījumā ir tam, ka iekšējo darījumu vērtība nākotnē var būt mazāka par 90 % vai nebūtiska daļa no sabiedrības kopējā apgrozījuma.

24

Vispirms ir jānorāda, ka iesniedzējtiesa šajā gadījumā nav sniegusi nekādus precizējumus saistībā ar pamatlietā aplūkotā publiskā līguma summu, līdz ar to nav iespējams skaidri noteikt, vai šī līguma vērtība pārsniedz Direktīvas 2004/18 7. panta b) punktā noteikto robežvērtību un vai tādējādi pamatlietā ir izpildīts viens no būtiskajiem nosacījumiem šīs direktīvas piemērošanai.

25

Ņemot vērā sadarbības garu, kas valda attiecībās starp valsts tiesām un Tiesu prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā, šādu iepriekšēju iesniedzējtiesas konstatējumu nepastāvēšana tomēr neizraisa lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nepieņemamību, ja, lai gan ir šie trūkumi, Tiesa, ņemot vērā no lietas materiāliem izrietošo informāciju, uzskata, ka tā iesniedzējtiesai var sniegt lietderīgu atbildi. Tā tas tostarp ir gadījumā, ja lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir ietverta pietiekama atbilstošā informācija, lai uzskatītu, ka atvasināto tiesību akta piemērošanas nosacījumi var tikt izpildīti. Tomēr Tiesas sniegtā atbilde būs noderīga vienīgi tad, ja iesniedzējtiesa konstatēs, ka ir izpildīti šie nosacījumi (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 11. decembris, Azienda sanitaria locale n. 5 Spezzino u.c., C‑113/13, EU:C:2014:2440, 48. punkts).

26

Tādējādi iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šajā gadījumā ir izpildīts nosacījums par Direktīvas 2004/18 7. panta b) punktā paredzēto robežvērtību EUR 200000 apmērā.

27

Ir skaidrs, ka Lietuvas Dzelzceļa sabiedrības darbība, kurā ietilpst sabiedrisko pasažieru pārvadājumu pakalpojumu sniegšana, tiek uzskatīta par tādu, kas ir veikta, lai apmierinātu vispārējas vajadzības, un ka šī sabiedrība ir jākvalificē kā “publisko tiesību subjekts” un tādējādi kā “līgumslēdzēja iestāde”.

28

Tādējādi pirmā jautājuma mērķis ir noskaidrot, vai VLRD arī ir kvalificējama kā “publisko tiesību subjekts”.

29

Saskaņā ar Direktīvas 2004/18 1. panta 9. punkta otrās daļas a)–c) apakšpunktu “publisko tiesību subjekts” ir jebkura struktūra, kas, pirmkārt, nodibināta ar konkrētu mērķi apmierināt vispārējas vajadzības, kurām nav rūpnieciska vai komerciāla rakstura, otrkārt, kam ir juridiskas personas statuss un, treškārt, ko galvenokārt finansē valsts, reģionu vai vietējo pašvaldību iestādes vai citi publisko tiesību subjekti, vai ko pārrauga minētie subjekti, vai kam valdē, pārvaldē vai uzraudzības padomē vairāk nekā pusi locekļu ieceļ valsts, reģionu vai vietējo pašvaldību iestādes vai citi publisko tiesību subjekti.

30

Kā Tiesa par to pastāvīgi ir lēmusi, šajā pantā paredzētie nosacījumi ir kumulatīvi, līdz ar to viena no šiem nosacījumiem neizpildes gadījumā attiecīgais subjekts nevar tikt kvalificēts par “publisko tiesību subjektu” un līdz ar to par līgumslēdzēju iestādi Direktīvas 2004/18 izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2003. gada 22. maijs, Korhonen u.c., C‑18/01, EU:C:2003:300, 32. punkts, kā arī 2008. gada 10. aprīlis, Ing. Aigner, C‑393/06, EU:C:2008:213, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

Jēdziens “līgumslēdzēja iestāde”, ieskaitot jēdzienu “publisko tiesību subjekts”, ņemot vērā publisko līgumu jomas direktīvu mērķi vienlaikus novērst risku, ka publiskā iepirkuma procedūrā līgumslēdzējas iestādes priekšroku dod vietējiem piedāvājumu iesniedzējiem vai kandidātiem, un arī izslēgt iespēju, ka valsts, reģionu vai vietējo pašvaldību iestāžu vai citu publisko tiesību subjektu finansēta vai pārraudzīta struktūra balstītos uz citiem, nevis ekonomiskiem apsvērumiem, ir jāinterpretē funkcionāli un plaši (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 15. maijs, Komisija/Spānija, C‑214/00, EU:C:2003:276, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Jānorāda, ka VLRD, šķiet, atbilst Direktīvas 2004/18 1. panta 9. punkta otrās daļas b) un c) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem. Ir skaidrs, ka tai ir juridiskas personas statuss. Turklāt iesniedzējtiesa ir konstatējusi, ka VLRD pilnībā ir Lietuvas Dzelzceļa sabiedrības meitasuzņēmums un ka minētā sabiedrība to “pārrauga”.

33

Vienīgais jautājums, kas ir jāanalizē, līdz ar to attiecas uz to, vai VLRD ir “struktūra, kas nodibināta ar konkrētu mērķi apmierināt vispārējas vajadzības, kurām nav rūpnieciska vai komerciāla rakstura”, Direktīvas 2004/18 1. panta 9. punkta otrās daļas a) apakšpunkta izpratnē.

34

No Direktīvas 2004/18 1. panta 9. punkta otrās daļas a) apakšpunkta teksta izriet, ka tajā izvirzītā prasība ir jāizpilda subjektam, kura kvalifikācija tiek pārbaudīta, nevis citam subjektam, pat ja pēdējais minētais ir mātesuzņēmums pirmajam subjektam, kas tam piegādā preces vai sniedz pakalpojumus. Tādējādi nepietiek, ka uzņēmumu ir nodibinājusi līgumslēdzēja iestāde vai ka tā darbība tiek finansēta no līdzekļiem, kas ir radušies no līgumslēdzējas iestādes veiktās darbības, lai šis uzņēmums tiktu uzskatīts par līgumslēdzēju iestādi (spriedums, 1998. gada 15. janvāris, Mannesmann Anlagenbau Austria u.c., C‑44/96, EU:C:1998:4, 39. punkts).

35

Turklāt ir jāņem vērā, ka frāzes “ar konkrētu mērķi” izmantošana apliecina Savienības likumdevēja vēlmi saistošos noteikumus par publiskajiem līgumiem attiecināt tikai uz subjektiem, kas ir nodibināti ar konkrētu mērķi apmierināt vispārējas vajadzības, kurām nav rūpnieciska vai komerciāla rakstura, un kuru darbība apmierina šādas vajadzības.

36

Tādējādi vispirms ir jānoskaidro, vai VLRD tika nodibināta ar konkrētu mērķi apmierināt vispārējas vajadzības un vai tās darbība faktiski apmierina šīs vajadzības, pirms attiecīgā gadījumā pārbaudīt, vai šādām vajadzībām piemīt rūpniecisks vai komerciāls raksturs (šajā ziņā skat. spriedumu, 2003. gada 22. maijs, Korhonen u.c., C‑18/01, EU:C:2003:300, 40. punkts).

37

Šajā gadījumā no pirmā jautājuma formulējuma izriet, ka VLRD piegādā preces un sniedz pakalpojumus, lai “[tā mātesuzņēmums] varētu veikt pasažieru un kravu pārvadājumu darbību”.

38

No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka VLRD tika nodibināta pēc Lietuvas Dzelzceļa sabiedrības restrukturizācijas un ka “gan [VLRD] uzdevums, gan tās darbība joprojām ir vērsti uz to, lai apmierinātu tās dibinātājas sabiedrības vajadzības, proti, vispārējas vajadzības”. Šajā ziņā ir jānorāda, ka pamatlietā VLRD darbība, konkrēti, lokomotīvju un vagonu ražošana un tehniskā apkope, kā arī šo preču piegāde un šo pakalpojumu sniegšana Lietuvas Dzelzceļa sabiedrībai, šķiet vajadzīga, lai pēdējā minētā sabiedrība varētu veikt savu darbību, kuras mērķis ir apmierināt vispārējas vajadzības.

39

Tādējādi šķiet, ka VLRD ir nodibināta ar konkrētu mērķi apmierināt tās mātesuzņēmuma vajadzības, jo vajadzības, kas VLRD ir jāapmierina, ir priekšnoteikums šī mātesuzņēmuma darbības veikšanai vispārējās interesēs, bet tas tomēr ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

40

Ir svarīgi norādīt, ka nav nozīmes tam, vai papildus darbībai, kuras mērķis ir apmierināt vispārējas vajadzības, attiecīgais subjekts konkurences tirgū veic arī citas darbības peļņas gūšanas nolūkā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1998. gada 15. janvāris, MannesmannAnlagenbauAustria u.c., C‑44/96, EU:C:1998:4, 25. punkts, kā arī 2008. gada 10. aprīlis, Ing. Aigner, C‑393/06, EU:C:2008:213, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Tādējādi tam, ka VLRD veic ne tikai darbības, kuru mērķis ir apmierināt vispārējas vajadzības, īstenojot iekšējus darījumus ar Lietuvas Dzelzceļa sabiedrību, lai tā varētu veikt pārvadājumu darbību, bet arī citas darbības peļņas gūšanas nolūkā, šajā ziņā nav nozīmes.

42

Lai novērtētu, vai subjekts ietilpst jēdzienā “publisko tiesību subjekts” Direktīvas 2004/18 1. panta 9. punkta otrās daļas a) apakšpunkta izpratnē, tam ir jāapmierina arī vispārējas vajadzības, kurām nav rūpnieciska vai komerciāla rakstura.

43

Šajā ziņā ir jānorāda, ka šī rakstura vērtējums ir jāveic, ņemot vērā visus juridiskos un faktiskos elementus, piemēram, apstākļus, kuru dēļ attiecīgais subjekts tika nodibināts, un apstākļus, kādos tas veic darbības, kuru mērķis ir apmierināt vispārējas vajadzības, tostarp it īpaši konkurences neesamību tirgū, peļņas gūšanas nolūka neesamību, to, ka subjekts neuzņemas ar tā darbību saistītos riskus, kā arī to, ka attiecīgo darbību veikšanai, iespējams, tiek saņemts valsts finansējums.

44

Kā to ir atzinusi Tiesa, ja, runājot par darbību, kuras mērķis ir apmierināt vispārējas vajadzības, attiecīgais subjekts darbojas parastos tirgus apstākļos, tā mērķis ir gūt peļņu un tas sedz zaudējumus, kas ir saistīti ar minētās darbības veikšanu, pastāv ļoti maza iespējamība, ka vajadzībām, kuras tas ir paredzējis apmierināt, nebūtu rūpnieciska vai komerciāla rakstura (spriedums, 2003. gada 16. oktobris, Komisija/Spānija, C‑283/00, EU:C:2003:544, 81. un 82. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

45

To paturot prātā, tas vien, ka pastāv plaša konkurence, neļauj secināt, ka nepastāv vispārēja vajadzība, kurai nav rūpnieciska vai komerciāla rakstura.

46

Šādos apstākļos iesniedzējtiesai, pamatojoties uz visiem šīs lietas juridiskajiem un faktiskajiem apstākļiem, ir jāpārbauda, vai pamatlietā aplūkotā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas brīdī VLRD veiktās darbības, kuru mērķis ir apmierināt vispārējas vajadzības, tika veiktas konkurences apstākļos un, it īpaši, vai VLRD, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, varēja rīkoties atkarībā no apsvērumiem, kas nav saimnieciska rakstura apsvērumi.

47

Šajā ziņā tomēr nav nozīmes apstāklim, ko iesniedzējtiesa ir norādījusi savā lēmumā un saskaņā ar kuru kopā ar Lietuvas Dzelzceļa sabiedrību veikto iekšējo darījumu nozīme, ņemot vērā VLRD kopējo apgrozījumu, varētu samazināties nākotnē, jo šai tiesai ir jāpārbauda situācija, kādā šī sabiedrība bija attiecīgā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas brīdī.

48

Tādējādi uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/18 1. panta 9. punkta otrā daļa ir interpretējama tādējādi, ka sabiedrība, kas, pirmkārt, pilnībā pieder līgumslēdzējai iestādei, kuras uzņēmējdarbības mērķis ir apmierināt vispārējas vajadzības, un kas, otrkārt, veic gan darījumus līgumslēdzējas iestādes labā, gan darījumus konkurences tirgū, ir jākvalificē kā “publisko tiesību subjekts” šīs tiesību normas izpratnē, ciktāl šīs sabiedrības darbība ir vajadzīga, lai minētā līgumslēdzēja iestāde varētu veikt savu darbību, un ciktāl, lai apmierinātu vispārējas vajadzības, minētā sabiedrība rīkojas atkarībā no apsvērumiem, kas nav saimnieciska rakstura apsvērumi, bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai. Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka iekšējo darījumu vērtība nākotnē varētu būt mazāka par 90 % vai nebūtiska daļa no sabiedrības kopējā apgrozījuma.

49

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvas 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, kas grozīta ar Komisijas 2011. gada 30. novembra Regulu (ES) Nr. 1251/2011, 1. panta 9. punkta otrā daļa ir interpretējama tādējādi, ka sabiedrība, kas, pirmkārt, pilnībā pieder līgumslēdzējai iestādei, kuras uzņēmējdarbības mērķis ir apmierināt vispārējas vajadzības, un kas, otrkārt, veic gan darījumus šīs līgumslēdzējas iestādes labā, gan darījumus konkurences tirgū, ir jākvalificē kā “publisko tiesību subjekts” šīs tiesību normas izpratnē, ciktāl šīs sabiedrības darbība ir vajadzīga, lai minētā līgumslēdzēja iestāde varētu veikt savu darbību, un ciktāl, lai apmierinātu vispārējas vajadzības, minētā sabiedrība rīkojas atkarībā no apsvērumiem, kas nav saimnieciska rakstura apsvērumi, bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai. Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka iekšējo darījumu vērtība nākotnē varētu būt mazāka par 90 % vai nebūtiska daļa no sabiedrības kopējā apgrozījuma.