–

S. Nogueira u.c., kā arī V. Perez-Ortega, V. Mauguit, J. Sanchez-Odogherty un J. Sanchez-Navarro, kā arī M. J. Moreno Osacar vārdā – S. Gilson un F. Lambinet, avocats,

–

Crewlink Ireland Ltd vārdā – S. Corbanie, advocaat, un F. Harmel, avocat,

–

Ryanair Designated Activity Company, agrāk – Ryanair Ltd, vārdā – S. Corbanie, advocaat, F. Harmel un E. Vahida, avocats, kā arī G. Metaxas-Maranghidis, dikigoros,

–

Beļģijas valdības vārdā – C. Pochet, M. Jacobs un L. Van den Broeck, pārstāves,

–

Īrijas vārdā – A. Joyce, pārstāvis, kam palīdz S. Kingston, barrister,

–

Francijas valdības vārdā – D. Colas un D. Segoin, kā arī C. David, pārstāvji,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. Bulterman un C. Schillemans, pārstāves,

–

Zviedrijas valdības vārdā – sākotnēji C. Meyer-Seitz, A. Falk, U. Persson un N. Otte Widgren, pārstāves, vēlāk – C. Meyer-Seitz un A. Falk, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. Wilderspin, kā arī M. Heller un P. Costa de Oliveira, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālus nolēmumus ir par to, kā interpretēt Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Briseles I regula”) 19. panta 2. punkta a) apakšpunktu.

2

Šie lūgumi tika iesniegti divās lietās – lietā C‑168/16 starp Sandra Nogueira, Victor Perez-Ortega, Virginie Mauguit, Maria Sanchez-Odogherty, kā arī José Sanchez-Navarro (turpmāk tekstā kopā – “S. Nogueira u.c.”) un Crewlink Ireland Ltd (turpmāk tekstā – “Crewlink”) un lietā C‑169/16 starp Miguel José Moreno Osacar un Ryanair Designated Activity Company, agrāk – Ryanair Ltd (turpmāk tekstā – “Ryanair”) – par S. Nogueira u.c. un M. J. Morena Osacar individuālo darba līgumu izpildes un izbeigšanas nosacījumiem, kā arī par Beļģijas tiesu starptautisko jurisdikciju izskatīt šīs lietas.

3

Čikāgā (Amerikas Savienotās Valstis) 1944. gada 7. decembrī parakstīto Konvenciju par starptautisko civilo aviāciju (turpmāk tekstā – “Čikāgas konvencija”) ir ratificējušas visas Eiropas Savienības dalībvalstis, tomēr pati Eiropas Savienība nav minētās konvencijas dalībniece.

4

Šīs konvencijas 17. pantā ir noteikts:

“Gaisa kuģi pieder tai valstij, kurā tie reģistrēti.”

5

Briseles I regulas preambulas 13. un 19. apsvērums ir formulēti šādi:

[..]

6

Šīs regulas II nodaļas 5. iedaļā, kurā ir ietverts tās 18.–21. pants, ir minēti noteikumi par jurisdikciju saistībā ar strīdiem par atsevišķiem [individuāliem] darba līgumiem.

7

Minētās regulas 18. panta 1. punktā ir noteikts:

“Lietās, kas saistītas ar atsevišķiem [individuāliem] darba līgumiem, jurisdikciju nosaka ar šo iedaļu, neierobežojot 4. pantu un 5. panta 5. punktu.”

8

Šīs pašas regulas 19. pantā ir paredzēts:

“Darba devēju, kura domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt:

9

Briseles I regulas 21. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“No šīs iedaļas noteikumiem var atkāpties vienīgi saskaņā ar vienošanos par jurisdikciju:

10

Romas Konvencijas par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, kura atvērta parakstīšanai Romā 1980. gada 19. jūnijā (OV 1980, L 266, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Romas konvencija”), preambulā ir precizēts:

“Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līguma Augstās līgumslēdzējas puses,

apņēmušās turpināt darbu pie Kopienā jau veiktās tiesību aktu vienveidošanas starptautisko privāttiesību jomā, konkrēti, jurisdikcijas un tiesas spriedumu izpildes jomā,

vēloties noteikt vienveidīgas normas attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām,

ir vienojušās šādi [..].”

11

Padomes 1991. gada 16. decembra Regula (EEK) Nr. 3922/91 par tehnisko prasību un administratīvo procedūru saskaņošanu civilās aviācijas jomā (OV 1991, L 373, 4. lpp.), kurā grozījumi ir izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Regulu (EK) Nr. 1899/2006 (OV 2006, L 377, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 3922/91”), kā tas paredzēts tās 1. pantā, attiecas “uz tehnisko prasību un administratīvo procedūru saskaņošanu civilās aviācijas drošības jomā attiecībā uz gaisa kuģu ekspluatāciju un apkopi un uz šajos uzdevumos iesaistītajām personām un organizācijām”.

12

Šajā regulā pirms tās atcelšanas ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 20. februāra Regulu (EK) Nr. 216/2008 par kopīgiem noteikumiem civilās aviācijas jomā un par Eiropas Aviācijas drošības aģentūras izveidi, un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 91/670/EEK, Regulu (EK) Nr. 1592/2002 un Direktīvu 2004/36/EK (OV 2008, L 79, 1. lpp.), bija ietverts III pielikums, kura Q apakšsadaļas nosaukums bija “Lidojuma laika ierobežojumi un pakalpojumi un prasības atpūtas jomā”. Ar lidojuma operāciju (OPS) 1.1090, 3.1. punkts, kas bija minēta šajā apakšsadaļā, bija paredzēts:

“Ekspluatants katram apkalpes loceklim nosaka [mājas bāzi].”

13

Minētajā apakšsadaļā ietilpa arī OPS 1.1095, kuras 1.7. punktā jēdziens “[mājas] bāze” bija definēts kā “ekspluatanta noteikta vieta apkalpes loceklim, no kuras tas parasti sāk un kurā [tas] parasti beidz darba laika laikposmu vai secīgus darba laika laikposmus, un kur ekspluatants parasti neatbild par šā apkalpes locekļa izmitināšanu”.

14

Turklāt OPS 1.1110, kas arī bija ietverts Regulas Nr. 3922/91 III pielikuma Q apakšsadaļā ar nosaukumu “Atpūta”, bija formulēts šādi:

“1. Atpūtas minimums

[..]”

15

Sociālā nodrošinājuma jomā jēdziens “mājas bāze” ir minēts arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulas (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV 2004, L 166, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 22. maija Regulu (ES) Nr. 465/2012 (OV 2012, L 149, 4. lpp.), preambulas 18.b apsvērumā. Šis apsvērums ir izteikts šādi:

“Mājas bāze ir definēta [Regulas Nr. 3922/91] III pielikumā kā ekspluatanta noteikta atrašanās vieta apkalpes loceklim, no kuras apkalpes loceklis parasti sāk un kurā parasti beidz darba laiku vai summāro darba laiku, un kur ekspluatants parasti neatbild par šā apkalpes locekļa izmitināšanu. Lai atvieglinātu šīs regulas II sadaļas piemērošanu lidojumu apkalpes un salona apkalpes locekļiem, jēdzienu “mājas bāze” ir pamatoti izmantot kā kritēriju, lai noteiktu lidojumu apkalpes un salona apkalpes locekļiem piemērojamos tiesību aktus. Tomēr lidojumu apkalpes un salona apkalpes locekļiem piemērojamiem tiesību aktiem būtu jāpaliek stabiliem un mājas bāzes principa izmantošanai nevajadzētu izraisīt piemērojamo tiesību aktu biežu maiņu sakarā ar nozares darba organizācijas shēmām vai sezonas rakstura pieprasījumiem.”

16

Regulas Nr. 883/2004 11. pantā, kas ietilpst tās II sadaļā par piemērojamo tiesību aktu noteikšanu, ir noteikts:

“1.   Personas, uz kurām attiecas šī regula, ir pakļautas tikai vienas dalībvalsts tiesību aktiem. Šos tiesību aktus nosaka saskaņā ar šo sadaļu.

[..]

3.   Ievērojot 12.–16. pantu:

[..]

5.   Pasažieru vai kravas pārvadājumu lidojumu apkalpes un salona apkalpes locekļu darbību uzskata par darbību, ko veic dalībvalstī, kurā atrodas Regulas (EEK) Nr. 3922/91 III pielikumā definētā mājas bāze.”

17

Regulas Nr. 465/2012 3. pantā ir precizēts, ka Regulas Nr. 883/2004 11. panta 5. punkts stājas spēkā divdesmit dienas pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Minētā publikācija notika 2012. gada 8. jūnijā, līdz ar to ar šo regulu izdarītie grozījumi ratione temporis nav piemērojami pamatlietu faktiem.

18

2008. gada 21. aprīlīM. J. Moreno Oscar Spānijā noslēdza darba līgumu ar Ryanair, aviosabiedrību ar juridisko adresi Īrijā.

19

Atbilstoši šim līgumam viņa pienākumos ietilpa “pasažieru drošība, aprūpe, atbalsts tiem un to kontrole; ar iekāpšanu saistīti pienākumi un pienākumi uz zemes [..], pārdošana lidmašīnā, lidmašīnas iekštelpu tīrīšana, drošības pārbaudes un visi atbilstošie pienākumi, ko sabiedrība var [..] uzticēt”.

20

Atbilstoši minētajam līgumam, kas ir formulēts angļu valodā, Īrijas tiesām ir jurisdikcija lemt par iespējamiem strīdiem, kas rastos starp pusēm attiecībā uz šī līguma izpildi un izbeigšanu, un šīs dalībvalsts tiesību akti regulē to darba attiecības. Šajā pašā līgumā ir norādīts arī, ka darbs, ko M. J. Moreno Oscar veic kā apkalpes loceklis, tiek uzskatīts par veiktu Īrijā, jo šie pienākumi tiek izpildīti lidmašīnās, kas reģistrētas šajā dalībvalstī un pieder šai aviosabiedrībai.

21

Turklāt M. J. Moreno Oscar darba līgumā Šarleruā (Beļģija) lidosta bija norādīta kā “mājas bāze” un tajā bija prasīts, lai viņš dzīvotu stundas brauciena attālumā no bāzes, uz kuru viņš ir norīkots, tādēļ viņš bija apmeties Beļģijā.

22

2009. gada 1. aprīlīM. J. Moreno Oscar tika paaugstināts par “uzraugu”. M. J. Moreno Oscar aizgāja no darba 2011. gada 16. jūnijā.

23

Pēc tam, apgalvojot, ka viņa agrākajam darba devējam bija jāievēro un jāpiemēro Beļģijas tiesību normas, un uzskatot, ka šīs dalībvalsts tiesām bija jurisdikcija lemt par šiem pieteikumiem, M. J. Moreno Oscar ar 2011. gada 8. decembra pavēsti uzaicināja Ryanair uz tribunal du travail de Charleroi (Šarleruā Darba lietu tiesa, Beļģija), lai viņa agrākajam darba devējam tiktu piespriests samaksāt viņam dažādas kompensācijas.

24

Ryanair apstrīdēja Beļģijas tiesas jurisdikciju izskatīt šo lietu. Šajā ziņā sabiedrība apgalvoja, ka pastāv cieša un konkrēta saikne starp minēto strīdu un Īrijas tiesām. Tādējādi papildus tiesas izvēles klauzulai un tai, kurā ir noteikts, ka ir piemērojamas Īrijas tiesības, minētā sabiedrība norāda, ka M. J. Moreno Oscar ir piemērojami Īrijas tiesību akti nodokļu un sociālā nodrošinājuma jomā, ka viņš izpildīja savu darba līgumu lidmašīnās, kas reģistrētas Īrijā un uz kurām attiecas šīs dalībvalsts tiesību akti, un ka, lai gan M. J. Moreno Oscar ir parakstījis savu darba līgumu Spānijā, minētais līgums bija noslēgts tikai tad, kad Ryanair to parakstīja savā juridiskajā adresē Īrijā.

25

Ar spriedumu, kas pasludināts 2013. gada 4. novembrī, tribunal du travail de Charleroi (Šarleruā Darba lietu tiesa) nosprieda, ka Beļģijas tiesām nav jurisdikcijas izskatīt M. J. Moreno Oscar prasību. Pēdējais minētais pārsūdzēja šo spriedumu iesniedzējtiesā cour du travail de Mons (Monsas Darba lietu tiesa, Beļģija).

26

Vispirms iesniedzējtiesa izdara dažus secinājumus par faktiem. Tātad tā uzsver, ka M. J. Moreno Oscar vienmēr uzsāka savas darba dienas Šarleruā lidostā un tajā pašā vietā tās pabeidza. Turklāt viņš dažkārt bija spiests tur palikt gaidot, lai aizvietotu iespējami trūkstošu personāla locekli.

27

Pēc šiem precizējumiem šī tiesa norāda, kam, pirms izskatīt lietu pēc būtības, tai ir jālemj par Beļģijas tiesu jurisdikciju to izskatīt.

28

Vispirms paziņojot, ka attiecībā uz M. J. Moreno Oscar nevar tikt izpildīta klauzula par jurisdikcijas piešķiršanu atbilstoši Briseles I regulas 21. pantam, šī tiesa precizē, ka šis jautājums ir jāizvērtē, ievērojot šīs regulas 19. panta 2. punktu. Iesniedzējtiesa atgādina, ka šajā tiesību normā ir norādītas dažādas tiesas, kam ir jurisdikcija izskatīt strīdus, kas var rasties no darba līguma. Tā uzskata, ka no tām Tiesas judikatūrā parastā darba izpildes vieta pastāvīgi tiek uzskatīta par būtiskāko kritēriju.

29

Šajā ziņā, ja darbiniekam uzticētā darba izpilde notiek vairāku dalībvalstu teritorijās, no Tiesas judikatūras, it īpaši no 1993. gada 13. jūlija sprieduma Mulox IBC (C‑125/92, EU:C:1993:306) 24. punkta, izriet, ka parastā izpildes vieta var tikt definēta kā “vieta, kurā vai no kuras darbinieks galvenokārt pilda savus pienākumus pret savu darba devēju”. No tā izrietētu, ka, lai noteiktu šo vietu, valsts tiesām ir jāizmanto netiešas pierādīšanas metode, tas ir, jāņem vērā visi lietas apstākļi, lai noteiktu valsti, ar kuru profesionālajai darbībai ir visciešākā saikne.

30

Tātad kompetentās tiesas noteikšana, lai izskatītu lietas, ko dalībvalstu tiesās iesniedz aviosabiedrību apkalpes locekļi, ir īpaši sarežģīta.

31

Konkrētāk runājot par šo personu “profesionālās darbības faktiskā centra” noteikšanu, iesniedzējtiesa šaubās, vai šī vieta galu galā nav “mājas bāzes” jēdzienam, kurš ir definēts Regulas Nr. 3922/91 III pielikumā, ļoti radniecīgs jēdziens, kā, šķiet, norāda arī atsauce uz šo jēdzienu Savienības tiesību aktos sociālā nodrošinājuma jomā.

32

Šādos apstākļos cour du travail de Mons (Monsas Darba lietu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai, ņemot vērā:

33

S. Nogueira u.c., kam ir Portugāles, Spānijas vai Beļģijas valstspiederība, 2009. un 2010. gadā noslēdza darba līgumus ar Crewlink, Īrijā reģistrētu juridisko personu.

34

Katrā no to darba līgumiem bija paredzēts, ka Crewlink nodarbina šos darba ņēmējus un norīko tos kā apkalpes personālu Ryanair tādu pienākumu veikšanai, kuri ir līdzīgi tiem, ko pildīja M. J. Moreno Oscar.

35

Šajos darba līgumos, kas ir formulēti angļu valodā, bija precizēts arī, ka to darba attiecībām tiek piemērotas Īrijas tiesības un ka šīs dalībvalsts tiesām ir jurisdikcija izskatīt visus strīdus, kas attiecas uz šo līgumu izpildi vai izbeigšanu. Turklāt šajos līgumos bija norādīts, ka viņu darba samaksa tiek maksāta uz kontu Īrijas bankā.

36

Darba attiecības uzteikuma vai atlaišanas dēļ izbeidzās 2011. gadā.

37

Tādu pašu iemeslu dēļ kā M. J. Moreno Oscar, arī S. Nogueira u.c. vērsās tribunal du travail de Charleroi (Šarleruā Darba lietu tiesa), prasot samaksāt dažādas kompensācijas.

38

2013. gada 4. novembra spriedumā šī tiesa nosprieda, ka Beļģijas tiesām nav jurisdikcijas izskatīt šīs prasības. Prasītāji pamatlietās par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā.

39

Iesniedzējtiesa uzsver turklāt, ka S. Nogueira u.c. līgumos ir noteikts, ka “pasažieru lidmašīnas ir reģistrētas Īrijā, un, tā kā jūs pildīsiet pienākumus šajās lidmašīnās, jūsu nodarbinātības bāze ir Īrijā”, ka Šarleruā lidosta ir šo darba ņēmēju “uzturēšanās” vieta un ka katram no tiem ir jādzīvo stundas brauciena attālumā no bāzes, uz kuru viņi tiks norīkoti.

40

Turklāt minētā tiesa izvirza noteiktu skaitu atbilstošu faktu, kas izriet no tās pašas konstatējumiem. Pirmkārt, lai gan to darba līgumos darba devējam bija uzticēta iespēja nolemt norīkot S. Noueira u.c. uz citu lidostu, šajā lietā ir skaidrs, ka vienīgā mātes bāze Crewlink dienestā bija Šarleruā lidosta. Otrkārt, katrs no šiem darba ņēmējiem uzsāka savu darba dienu Šarleruā lidostā un sistemātiski atgriezās savā bāzē katras darba dienas beigās. Treškārt, katram no tiem ir gadījies palikt gaidot Šarleruā lidostā, lai iespējami aizvietotu trūkstošu personāla locekli.

41

Cita starpā iesniedzējtiesa norāda, ka S. Nogueira u.c. darba līgumos viņiem bija paredzēts pienākums ievērot Ryanair praktizēto gaisa drošības politiku. Turklāt tas, ka Ryanair un Crewlink ir kopējas telpas Šarleruā lidostā, kā arī tas, ka Ryanair vadība īsteno disciplinārās pilnvaras attiecībā uz personālu, ko Crewlink ir nodevusi [tā] rīcībā, pietiekami pierāda abu uzņēmumu darba kooperācijas pastāvēšanu.

42

Šī tiesa nepieciešamību saņemt prejudiciālu nolēmumu pamato analoģiski lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑169/16. Cour du travail de Mons (Monsas Darba lietu tiesa) nolēma apturēt lietas izskatīšanu un uzdot Tiesai vienu būtībā līdzīgu prejudiciālu jautājumu.

43

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2016. gada 11. aprīļa rīkojumu lietas C‑168/16 un C‑169/16 rakstveida un mutvārdu procesā un sprieduma taisīšanai tika apvienotas.

44

Uzdodot savus jautājumus, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai darba ņēmēja, kas ir aviosabiedrības apkalpes loceklis vai ir nodots tās rīcībā, celtas prasības gadījumā, lai noteiktu tiesas, kas izskata lietu, jurisdikciju, jēdziens “vieta, kur darbinieks pastāvīgi veic darbu” Briseles I regulas 19. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē ir pielīdzināms “mājas bāzes” jēdzienam Regulas Nr. 3922/91 III pielikuma izpratnē.

45

Vispirms ir jāprecizē, ka, pirmkārt, kā izriet no Briseles I regulas preambulas 19. apsvēruma un tā kā dalībvalstu savstarpējās attiecībās ar šo regulu ir aizstāta 1968. gada 27. septembra Konvencija par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kurā grozījumi ir izdarīti ar vēlākām konvencijām par jaunu dalībvalstu pievienošanos šai konvencijai (turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”), Tiesas sniegtā šīs konvencijas noteikumu interpretācija ir piemērojama arī šīs regulas noteikumiem tad, kad šo tiesību aktu noteikumi var tikt uzskatīti par līdzvērtīgiem (spriedums, 2016. gada 7. jūlijs, Hőszig, C‑222/15, EU:C:2016:525, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

46

Šajā ziņā, ja sākotnējā versijā šajā konvencijā nebija ietvertas īpašas tiesību normas par darba līgumu, Briseles I regulas 19. panta 2. punkts ir formulēts gandrīz identiski 5. panta 1. punkta otrajam un trešajam teikumam minētās konvencijas redakcijā, kas izriet no Konvencijas 89/535/EEK par Spānijas Karalistes un Portugāles Republikas pievienošanos konvencijai par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kā arī protokolam par šīs konvencijas interpretēšanu Tiesā ar pielāgojumiem, kas tajā izdarīti saistībā ar Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanos, un pielāgojumiem, kas izdarīti ar konvenciju par Grieķijas Republikas pievienošanos (OV 1989, L 285, 1. lpp.), tādējādi, ka saskaņā ar iepriekšējā punktā atgādināto judikatūru ir jānodrošina šo divu tiesību aktu interpretācijas turpinātība.

47

Turklāt, runājot par individuālu darba līgumu, Briseles konvencijas 5. panta 1. punkta teikuma otrajā daļā norādītā pienākuma izpildes vieta, kas ir pieteikuma pamatā, ir jānosaka, pamatojoties uz vienotiem kritērijiem, kas ir jānosaka Tiesai, pamatojoties uz šīs konvencijas sistēmu un mērķiem. Tiesa ir uzsvērusi, ka vienīgi šāda autonoma interpretācija var nodrošināt minētās konvencijas vienotu piemērošanu, kuras mērķis ir it īpaši saskaņot līgumslēdzēju valstu tiesu jurisdikcijas noteikumus, novēršot, cik vien iespējams, tiesu jurisdikcijas pamatu palielināšanos attiecībā uz vienu tiesisko attiecību, un pastiprināt Savienībā reģistrēto personu tiesisko aizsardzību, vienlaikus ļaujot prasītājam viegli noteikt tiesu, kurā tas var vērsties, un atbildētājam – saprātīgi paredzēt tiesu, kurā tas var tikt iesūdzēts (spriedums, 2003. gada 10. aprīlis, Pugliese, C‑437/00, EU:C:2003:219, 16. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

No minētā izriet, ka šī autonomas interpretācijas prasība ir piemērojama arī Briseles I regulas 19. panta 2. punktam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 10. septembris, Holterman Ferho Exploitatie u.c., C‑47/14, EU:C:2015:574, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

49

Otrkārt, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka, no vienas puses, attiecībā uz ar darba līgumiem saistītiem strīdiem Briseles I regulas II nodaļas 5. sadaļā ir minēta virkne noteikumu, kuru mērķis – kā izriet no šīs regulas preambulas 13. apsvēruma – ir aizsargāt vājāko līgumslēdzēju pusi ar noteikumiem par jurisdikciju, kas ir labvēlīgāki šīs puses interesēm (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 19. jūlijs, Mahamdia, C‑154/11, EU:C:2012:491, 44. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2015. gada 10. septembris, Holterman Ferho Exploitatie u.c., C‑47/14, EU:C:2015:574, 43. punkts).

50

Šie noteikumi ļauj it īpaši darba ņēmējam iesūdzēt savu darba devēju tiesā, ko tas uzskata par tuvāko savām interesēm, atzīstot viņam tiesības celt prasību tās dalībvalsts tiesā, kurā ir darba devēja domicils, vai tās vietas tiesā, kurā darba ņēmējs parasti izpilda savu darbu, vai, ja šis darbs netiek veikts tajā pašā valstī, tās vietas tiesā, kurā atrodas iestāde, kas ir pieņēmusi darbā darba ņēmēju. Minētās sadaļas normās ir ierobežota arī tiesas izvēles iespēja darba devējam, kurš vēršas tiesā pret darbinieku, kā arī iespēja atkāpties no minētajā regulā minētajiem noteikumiem par jurisdikciju (spriedums, 2012. gada 19. jūlijs, Mahamdia, C‑154/11, EU:C:2012:491, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

51

No otras puses, Briseles I regulas II nodaļas 5. sadaļā ietvertās normas ir ne tikai speciālas, bet arī izsmeļošas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 10. septembris, Holterman Ferho Exploitatie u.c., C‑47/14, EU:C:2015:574, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

52

Treškārt, Briseles I regulas 21. pantā ir ierobežota darba līguma pušu iespēja vienoties par jurisdikcijas noteikšanu. Tādējādi šāda vienošanās ir jānoslēdz pēc strīda rašanās vai, ja tā ir noslēgta iepriekš, tai ir jāļauj darba ņēmējam vērsties citās tiesās, kurām ar minētajiem noteikumiem nav piešķirta jurisdikcija (spriedums, 2012. gada 19. jūlijs, Mahamdia, C‑154/11, EU:C:2012:491, 61. punkts).

53

No tā izriet, ka šī tiesību norma nevar tikt interpretēta tādējādi, ka jurisdikcijas noteikšanas klauzula varētu tikt piemērota izslēdzoši un tādējādi tikt aizliegts darba ņēmējam vērsties tiesās, kurām ir jurisdikcija saskaņā ar Briseles I regulas 18. un 19. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 19. jūlijs, Mahamdia, C‑154/11, EU:C:2012:491, 63. punkts).

54

Šajā gadījumā ir jākonstatē, kā ģenerāladvokāts ir uzsvēris savu secinājumu 57. un 58. punktā, ka jurisdikcijas noteikšanas klauzula, kāda ir iekļauta pamatlietā aplūkotajos līgumos, neatbilst ne vienai, ne otrai Briseles I regulas 21. pantā noteiktajai prasībai un ka līdz ar to uz minēto klauzulu nevar atsaukties pret prasītājiem pamatlietā.

55

Ceturtkārt un visbeidzot, ir jānorāda, ka Briseles I regulas 19. panta 2. punkta autonoma interpretācija neliedz ņemt vērā Romas konvencijā ietvertās attiecīgās normas, jo šī konvencijas mērķis, kā tas izriet no tās preambulas, starptautisko privāttiesību jomā ir arī veicināt Savienības jau uzsākto tiesību unifikāciju, tostarp tiesu jurisdikcijas un spriedumu izpildes jomā.

56

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis savu secinājumu 77. punktā, Tiesa 2011. gada 15. marta spriedumā Koelzsch (C‑29/10, EU:C:2011:151) un 2011. gada 15. decembra spriedumā Voogsgeerd (C‑384/10, EU:C:2011:842) jau ir interpretējusi Romas konvenciju saistībā it īpaši ar Briseles konvencijas normām attiecībā uz individuālo darba līgumu.

57

Attiecībā uz jēdziena “vieta, kur darbinieks pastāvīgi veic darbu” noteikšanu Briseles I regulas 19. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē Tiesa atkārtoti ir nospriedusi, ka dalībvalsts, kurā darba ņēmējs parasti izpilda savu darbu, kritērijs ir jāinterpretē plaši (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 12. septembris, Schlecker, C‑64/12, EU:C:2013:551, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

58

Attiecībā uz darba līgumu, kas tiek izpildīts vairāku līgumslēdzēju valstu teritorijā, un ja nav darba ņēmēja profesionālās darbības faktiska centra, no kura viņš izpildītu savu pienākumu pret darba devēju būtiskāko daļu, Tiesa ir nospriedusi, ka Briseles konvencijas 5. panta 1. punkts, ņemot vērā vajadzību gan noteikt vietu, ar kuru lietai ir visievērojamākā saikne, lai noteiktu tiesu, kas var vislabāk lemt, gan nodrošināt atbilstošu aizsardzību darba ņēmējam kā vājākajai līgumslēdzējai pusei un novērst kompetento tiesu daudzējādību, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz vietu, kurā vai no kuras darba ņēmējs īsteno savu pienākumu pret darba devēju būtiskāko daļu. Šajā vietā darba ņēmējs ar vismazākajām izmaksām var celt prasību tiesā pret savu darba devēju vai sevi aizstāvēt, un šīs vietas tiesa ir vispiemērotākā, lai izšķirtu ar darba līgumu saistītos strīdus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 27. februāris, Weber, C‑37/00, EU:C:2002:122, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

59

Tādējādi līdzīgos apstākļos jēdziens “vieta, kur darbinieks pastāvīgi veic darbu”, kas paredzēts Briseles I regulas 19. panta 2. punkta a) apakšpunktā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz vietu, kurā vai no kuras darba ņēmējs faktiski īsteno savu pienākumu pret darba devēju būtiskāko daļu.

60

Šajā gadījumā pamatlietas attiecas uz darba ņēmējiem, kas ir nodarbināti kā aviosabiedrības apkalpes locekļi vai ir nodoti tās rīcībā. Tādējādi dalībvalsts tiesai, kas izskata šīs lietas, ja tā nepārprotami nevar noteikt “vietu, kur darbinieks pastāvīgi veic darbu”, lai pārbaudītu pati savu jurisdikciju, ir jānosaka “vieta, no kuras” šis darba ņēmējs galvenokārt īsteno savus pienākumus pret savu darba devēju.

61

Kā ģenerāladvokāts ir atgādinājis savu secinājumu 95. punktā, arī no Tiesas judikatūras izriet, ka, lai konkrēti noteiktu šo vietu, valsts tiesai ir jāatsaucas uz netiešu pierādījumu sistēmu.

62

Šī netiešo pierādījumu metode ļauj ne tikai labāk atspoguļot tiesisko attiecību realitāti, jo atbilstoši tai ir jāņem vērā visi elementi, kas raksturo darba ņēmēja darbību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 15. marts, Koelzsch, C‑29/10, EU:C:2011:151, 48. punkts), bet arī novērst to, ka tāds jēdziens, kāds ir “vieta, kurā vai no kuras darba ņēmējs parasti veic savu darbu” tiek padarīts par instrumentu vai arī veicina apiešanas stratēģiju īstenošanu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 27. oktobris, D’Oultremont u.c., C‑290/15, EU:C:2016:816, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

63

Kā ģenerāladvokāts ir uzsvēris savu secinājumu 85. punktā, attiecībā uz darba attiecību specifiku transporta nozarēs Tiesa 2011. gada 15. marta spriedumos lietā Koelzsch (C‑29/10, EU:C:2011:151, 49. punkts) un lietā Voogsgeerd (C‑384/10, EU:C:2011:842, 38.–41. punkts), ir norādījusi vairākas pazīmes, ko valsts tiesas var ņemt vērā. Šīm tiesām tostarp ir jānosaka, kurā dalībvalstī atrodas vieta, no kuras darbinieks veic pārvadājumus, tā, kur viņš atgriežas pēc šiem pārvadājumiem, saņem norādījumus par šiem pārvadājumiem un organizē savu darbu, kā arī vieta, kurā atrodas darba rīki.

64

Šajā ziņā tādos apstākļos kā pamatlietā esošie, un kā ģenerāladvokāts ir uzsvēris savu secinājumu 102. punktā, ir jāņem vērā arī vieta, kurā tiek novietoti gaisa kuģi, uz kuriem parasti tiek veikts darbs.

65

Līdz ar to jēdziens “vieta, kurā vai no kuras darba ņēmējs parasti veic savu darbu” nevar tikt pielīdzināts nevienam citam Savienības tiesībās izmantotajam jēdzienam.

66

Attiecībā uz aviosabiedrības vai tās rīcībā nodoto apkalpes personālu minētais jēdziens nevar tikt pielīdzināts jēdzienam “mājas bāze” Regulas Nr. 3922/91 III pielikuma izpratnē. Briseles I regulā nav atsauces uz Regulu Nr. 3922/91, un tai ir citi mērķi, proti, pēdējās minētās mērķis ir saskaņot tehniskās prasības un administratīvo procedūru civilās aviācijas jomā.

67

Apstāklis, ka “vietas, kur darbinieks pastāvīgi veic darbu” jēdziens Briseles I regulas 19. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē nevar tikt pielīdzināts “mājas bāzes” jēdzienam Regulas Nr. 3922/91 III pielikuma izpratnē, nenozīmē, kā to uzsvēris ģenerāladvokāts savu secinājumu 115. punktā, ka pēdējais minētais jēdziens zaudē jebkādu nozīmi tādos apstākļos kā pamatlietās esošie, nosakot vietu, no kuras darba ņēmējs pastāvīgi pilda savu darbu.

68

It īpaši, kā izriet no šī sprieduma 61.–64. punkta, Tiesa jau ir izcēlusi vajadzību, nosakot šo vietu, izmantot netiešo pierādījumu metodi.

69

Šajā ziņā jēdziens “mājas bāze” ir elements, kam var būt būtiska nozīme, identificējot norādes, kas atgādinātas šī sprieduma 63. un 64. punktā un kas tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, ļauj noteikt vietu, no kuras darba ņēmēji parasti veic savu darbu, un tātad tiesas, kas var izskatīt viņu celto prasību Briseles I regulas 19. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē, jurisdikciju.

70

Šis jēdziens ir definēts Regulas Nr. 3922/91 III pielikumā, OPS 1.1095, kā vieta, no kuras apkalpes locekļi sistemātiski sāk savu darba dienu un to pabeidz šajā vietā, organizējot tajā savu ikdienas darbu, un kuras tuvumā darba līguma izpildes laikposmā ir darba ņēmēju dzīvesvieta un kur tie ir gaisa pārvadātāja rīcībā.

71

Atbilstoši šī pielikuma OPS 1.1110 tādu darba ņēmēju, kādi ir prasītāji pamatlietā, minimālais atpūtas laiks atšķiras atkarībā no tā, vai šis laiks tiek piešķirts ārpus “mājas bāzes” vai tajā Regulas Nr. 3922/91 III pielikuma izpratnē.

72

Turklāt ir jānorāda, ka šī vieta netiek noteikta nejauši un to nedara darba ņēmējs, bet atbilstoši minētā pielikuma OPS 1.1090 3.1. punktam to nosaka ekspluatants katram apkalpes loceklim.

73

Tikai tad, ja, ņemot vērā katra konkrētā gadījuma faktiskos apstākļus, prasības, kādas ir pamatlietās, būtu ciešāk saistītas ar citu vietu, kas nav “mājas bāze”, pēdējā minētā nebūtu atbilstoša, lai noteiktu “vietu, no kuras darba ņēmēji parasti veic savu darbu” (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 27. februāris, Weber, C‑37/00, EU:C:2002:122, 53. punkts, kā arī pēc analoģijas spriedumu, 2013. gada 12. septembris, Schlecker, C‑64/12, EU:C:2013:551, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

74

Turklāt atsauce uz jēdzienu “mājas bāze” šīs regulas izpratnē, kas ir ietverta Regulas Nr. 883/2004 tekstā, nevar radīt šaubas par jēdziena “vieta, kur darbinieks pastāvīgi veic darbu” autonomo raksturu, jo pēdējai minētajai regulai un Briseles I regulai ir dažādi mērķi. Kamēr Briseles I regulas mērķis ir minēts šī sprieduma 47. punktā, Regulas Nr. 883/2004 mērķis, kā norādīts tās preambulas 1. apsvērumā, ir ne tikai personu brīva pārvietošanās, bet arī “[sekmēt] dzīves kvalitātes un nodarbinātības nosacījumu uzlabošan[u]”.

75

Turklāt apsvērums, saskaņā ar kuru tās vietas jēdziens, kur vai no kuras darba ņēmējs pastāvīgi veic darbu, uz kuru ir atsauce Briseles I regulas 19. panta 2. punkta a) apakšpunktā, kā izriet no šī sprieduma 65. punkta, nav pielīdzināms nevienam citam jēdzienam, attiecas arī uz gaisa kuģu “piederību” Čikāgas konvencijas 17. panta izpratnē.

76

Tādējādi un pretēji tam, ko Ryanair un Crewlink ir apgalvojuši savos apsvērumos, dalībvalsts, no kuras aviosabiedrības vai tās rīcībā nodots apkalpes loceklis pastāvīgi veic darbu, nav pielīdzināma arī dalībvalsts teritorijai, kurai ir piederīgi šīs sabiedrības gaisa kuģi Čikāgas konvencijas 17. panta izpratnē.

77

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Briseles I regulas 19. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka aviosabiedrības vai tās rīcībā nodota apkalpes locekļa celtas prasības gadījumā, lai noteiktu tiesas, kas izskata lietu, jurisdikciju, jēdziens “vieta, kur darbinieks pastāvīgi veic darbu” šīs tiesību normas izpratnē nav pielīdzināms “mājas bāzes” jēdzienam Regulas Nr. 3922/91 III pielikuma izpratnē. “Mājas bāzes” jēdziens tomēr ir būtiska norāde, lai noteiktu “vietu, kur darbinieks pastāvīgi veic darbu”.

78

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 19. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka aviosabiedrības vai tās rīcībā nodota apkalpes locekļa celtas prasības gadījumā, lai noteiktu tiesas, kas izskata lietu, jurisdikciju, jēdziens “vieta, kur darbinieks pastāvīgi veic darbu” šīs tiesību normas izpratnē nav pielīdzināms “mājas bāzes” jēdzienam Padomes 1991. gada 16. decembra Regulas (EEK) Nr. 3922/91 par tehnisko prasību un administratīvo procedūru saskaņošanu civilās aviācijas jomā, kurā grozījumi ir izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Regulu (EK) Nr. 1899/2006, III pielikuma izpratnē. “Mājas bāzes” jēdziens tomēr ir būtiska norāde, lai noteiktu “vietu, kur darbinieks pastāvīgi veic darbu”.