1. 

Secinājumos lietā Menci ( 2 ), kas sniegti vienlaikus ar šiem secinājumiem, analizēju, ciktāl ir piemērojams ne bis in idem princips, ja dažu dalībvalstu tiesību aktos par PVN nemaksāšanu ir atļauts kumulatīvi piemērot administratīvos sodus un kriminālsodus. Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir aplūkots šis jautājums, lai arī rīcība, par kuru tiek uzlikts divkāršs sods, tagad ietilpst “tirgus ļaunprātīgas izmantošanas” jomā, kas ietver iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu un tirgus manipulācijas.

2. 

Administratīvie sodi šajā jomā tika saskaņoti ar Direktīvu 2003/6/EK ( 3 ), kas vēlāk tika atcelta ar Regulu (ES) Nr. 596/2014 ( 4 ). Ar šo pēdējo minēto regulu tika pilnīgi saskaņota administratīvo sodu uzlikšanas sistēma, savukārt ar Direktīvu 2014/57/ES ( 5 ) tika saskaņoti, bet tikai daļēji, par šo rīcību uzliekamie kriminālsodi ( 6 ).

3.

ECPAK pievienotā, Strasbūrā 1984. gada 22. novembrī parakstītā 7. protokola (turpmāk tekstā – “7. protokols”) 4. pantā “Tiesības netikt divreiz tiesātam vai sodītam” ir noteikts šādi:

“1.   Nevienu nedrīkst no jauna tiesāt vai sodīt krimināllietā tajā pašā valstī par noziegumu, par kuru viņš jau ir ticis attaisnots vai notiesāts ar galīgu spriedumu saskaņā ar šīs valsts likumu un soda izciešanas noteikumiem.

2.   Iepriekšējā punkta nosacījumi nekavē atkārtotu lietas izskatīšanu saskaņā ar attiecīgās valsts likumu un soda izciešanas noteikumiem, ja ir jauni pierādījumi vai jaunatklāti apstākļi vai ja iepriekšējā procesā ir pieļautas būtiskas kļūdas, kas varēja ietekmēt lietas iznākumu.

3.   Nevar būt atkāpes no šī panta saskaņā ar Konvencijas 15. pantu.”

4.

Saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 50. pantu:

“Nevienu nedrīkst atkārtoti tiesāt vai sodīt krimināllietā par nodarījumu, par kuru viņš saskaņā ar tiesību aktiem Savienībā jau ticis attaisnots vai notiesāts ar galīgu spriedumu.”

5.

Ar 52. pantu Hartā ietverto tiesību un principu interpretācija un apjoms ir reglamentēti šādi:

“1.   Visiem šajā Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos, un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība. Ievērojot samērīguma principu, ierobežojumus drīkst noteikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.

[..]

3.   Ciktāl Hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā minētajā Konvencijā noteiktajām tiesībām. Šis noteikums neliedz Savienības tiesībās paredzēt plašāku aizsardzību.

4.   Ciktāl šajā Hartā ir atzītas pamattiesības, kuru pamatā ir dalībvalstu kopējas konstitucionālās tradīcijas, šīs tiesības interpretē saskaņā ar minētajām tradīcijām.

[..]

6.   Pilnībā ņem vērā valstu tiesību aktus un praksi, kā noteikts šajā Hartā.

[..]”

6.

Preambulas 38. apsvērumā ir norādīts:

“Lai nodrošinātu to, ka Kopienas regulējums attiecībā pret tirgus ļaunprātīgu izmantošanu ir pietiekami efektīvs, ir svarīgi, lai katrs saskaņā ar šo direktīvu noteiktu aizliegumu vai prasību pārkāpums tiktu tūlīt atklāts un sodīts. Šajā sakarā sankcijām jābūt pietiekami preventīvām un samēr[īgi] pārkāpuma smagumam un gūtajai peļņai, un tās jāpiemēro konsekventi.”

7.

Direktīvas 5. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstīs nevienai personai nav atļauts iesaistīties tirgus manipulācijās.”

8.

Saskaņā ar 14. panta 1. punktu:

“Neskarot dalībvalstu tiesības uzlikt kriminālsankcijas, dalībvalstis atbilstoši saviem valsts tiesību aktiem gādā par to, lai varētu veikt attiecīgus administratīvus pasākumus vai piemērot administratīvas sankcijas pret personām, kas ir atbildīgas par to, ka pārkāpti noteikumi, kas pieņemti, īstenojot šo direktīvu. Dalībvalsts gādā par to, ka šie pasākumi ir efektīvi, samērā ar nodarījumu un preventīvi.”

9.

Atbilstoši tās preambulas 71. apsvērumam:

“[..] būtu jāparedz administratīvu sodu un citu administratīvu pasākumu kopums, lai dalībvalstīs nodrošinātu kopēju pieeju un uzlabotu tā preventīvo ietekmi. Kompetentajai iestādei būtu jāspēj noteikt aizliegumu veikt pārvaldības darbības ieguldījumu brokeru sabiedrībās. Konkrētos gadījumos piemērojamās sankcijas būtu jānosaka, nepieciešamības gadījumā ņemot vērā tādus faktorus kā konstatētā finansiālā ieguvuma atdošana, pārkāpuma smagums un ilgums, atbildību pastiprinoši vai mīkstinoši faktori, nepieciešamība, lai soda naudai būtu preventīva ietekme, un attiecīgā gadījumā būtu jāparedz iespēja samazināt sodu, ja pārkāpējs sadarbojas ar kompetento iestādi. Konkrētāk, īpaši nopietnu pārkāpumu gadījumā uzliekamās administratīvās soda naudas faktiskais apmērs var sasniegt regulā paredzēto maksimālo līmeni vai augstāku līmeni, ko paredz valsts tiesību akti, bet mazāk nozīmīgu pārkāpumu gadījumā vai tad, ja panākta vienošanās, var piemērot ievērojamāki zemāku soda naudu. Šī regula neierobežo dalībvalstu spēju paredzēt stingrākus administratīvos sodus vai citus administratīvus pasākumus.”

10.

Preambulas 72. apsvērums ir formulēts šādi:

“Lai gan nekas nekavē dalībvalstis pieņemt administratīvo sodu, kā arī kriminālsodu noteikumus par vieniem un tiem pašiem pārkāpumiem, tām nevajadzētu būt pienākumam pieņemt administratīvo sodu noteikumus par šās regulas pārkāpumiem, uz kuriem no 2016. gada 3. jūlija jau attiecas valsts krimināltiesības. Saskaņā ar valsts tiesību aktiem dalībvalstīm par vienu un to pašu pārkāpumu nav obligāti jāpiemēro gan administratīvi sodi, gan kriminālsodi, taču tās var šādi rīkoties, ja to pieļauj attiecīgo valstu tiesību akti. Tomēr kriminālsodu saglabāšanai tā vietā, lai piemērotu administratīvus sodus par šīs regulas vai Direktīvas 2014/57/ES pārkāpumiem, nebūtu jāmazina vai citādi jāietekmē kompetento iestāžu spēja sadarboties un piekļūt informācijai un laikus apmainīties ar informāciju ar kompetentajām iestādēm citās dalībvalstīs šīs regulas piemērošanas nolūkā, tostarp pēc ikviena attiecīga pārkāpuma nodošanas kompetentajām tiesu iestādēm kriminālvajāšanai.”

11.

Saskaņā ar preambulas 77. apsvērumu:

“Šajā regulā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (Harta). Tādēļ regula būtu jāinterpretē un jāpiemēro saskaņā ar minētajām tiesībām un principiem. [..]”

12.

15. pantā ir noteikts:

“Persona neiesaistās tirgus manipulācijās vai nemēģina iesaistīties tirgus manipulācijās.”

13.

Darbības, kas veido tirgus manipulācijas, 12. pantā ir noteiktas šādi:

“1.   Šajā regulā tirgus manipulācijas ir šādas darbības:

14.

Sodi un citi administratīvi pasākumi 30. pantā ir reglamentēti šādi:

“1.   Neskarot kriminālsodus un neskarot kompetento iestāžu uzraudzības pilnvaras saskaņā ar 23. pantu, dalībvalstis saskaņā ar valstu tiesību aktiem paredz kompetentajām iestādēm pilnvaras piemērot atbilstīgus administratīvus sodus vai citus administratīvus pasākumus vismaz par šādiem pārkāpumiem:

Dalībvalstis līdz 2016. gada 3. jūlijam var pieņemt lēmumu neparedzēt noteikumus par administratīvajiem sodiem, kā minēts pirmajā daļā, ja par pārkāpumiem, kas minēti attiecīgās daļas a) vai b) apakšpunktā, to valsts tiesību aktos jau ir paredzēti kriminālsodi. Ja dalībvalstis pieņem šādu lēmumu, tās detalizēti paziņo Komisijai un EVTI attiecīgās daļas to krimināllikumā.

Līdz 2016. gada 3. jūlijam dalībvalstis detalizēti paziņo Komisijai un EVTI pirmajā un otrajā daļā minētos noteikumus. Tās nekavējoties ziņo Komisijai un EVTI par jebkādiem to turpmākiem grozījumiem.

2.   Dalībvalstis saskaņā ar valstu tiesību aktiem nodrošina, ka kompetentajām iestādēm ir pilnvaras par pārkāpumiem, kas minēti 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā, piemērot vismaz šādus administratīvus sodus un veikt vismaz šādus administratīvus pasākumus:

[..].”

15.

Saskaņā ar 22., 23. un 27. apsvērumu:

[..]

16.

5. pantā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka tirgus manipulāciju, kā minēts 2. punktā, uzskata par noziedzīgu nodarījumu vismaz nopietnos gadījumos un ja tā izdarīta ar nodomu.

2.   Šajā direktīvā tirgus manipulācija ir šādas darbības:

17.

Atbilstoši 7. pantam:

“1.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka par 3. līdz 6. pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem ir paredzēti iedarbīgi, samērīgi un atturoši kriminālsodi.

2.   Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka par 3. un 5. pantā minētajiem nodarījumiem maksimālais sods ir brīvības atņemšana uz vismaz četriem gadiem.

3.   Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka par 4. pantā minēto nodarījumu maksimālais sods ir brīvības atņemšana uz vismaz diviem gadiem.”

18.

Decreto Legislativo n. 58/1998, Testo unico delle disposizioni in materia di intermediazione finanziaria (Likumdošanas dekrēts Nr. 58/1998, Tiesību normu finanšu starpniecības jomā vienotais dokuments; turpmāk tekstā – “TUF”) 185. panta 1. un 2. punktā ir noteikts šādi:

“1.   Ar brīvības atņemšanu no viena līdz sešiem gadiem un naudas sodu no EUR 20000 līdz EUR 5000000 apmērā soda ikvienu, kurš izplata nepatiesas ziņas vai īsteno simulatīvus vai citus fiktīvus darījumus, kas konkrēti var izraisīt finanšu instrumentu būtisku cenas grozījumu.

2.   Tiesa var palielināt naudas soda apmēru trīskārtīgi vai līdz summai, kas desmit reizes pārsniedz preces cenu vai noziedzīgā nodarījumā gūto peļņu, ja, ņemot vērā noziedzīgās rīcības nozīmīgumu, noziedzīgā nodarījuma izdarītāja personiskās īpašības, preces svarīgumu vai iegūto peļņu, naudas sods ir nepietiekams, lai arī tika piemērota maksimālā summa.”

19.

TUF ( 7 ) 187.ter panta 1. punktā ir precizēts:

“Neskarot kriminālsodus, kad nodarījums ir noziegums, administratīvo naudas sodu EUR 100000 līdz EUR 25000000 uzliek ikvienam, kurš, izmantojot komunikācijas līdzekļus, tostarp Internetu vai jebkuru citu līdzekli, izplata informāciju, baumas, nepatiesas vai maldinošas ziņas, kas rada vai var radīt nepatiesas vai maldinošas norādes par finanšu instrumentiem.”

20.

TUF 187.ter panta 3. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts, ka, neskarot kriminālsodus, kad nodarījums ir noziedzīgs nodarījums, piemēro tos pašus administratīvos naudas sodus ikvienam, kurš veic “pirkuma pārdevuma darījumus vai pasūtījumus, izmantojot fiktīvas procedūras vai cita veida maldināšanu vai mahinācijas”.

21.

Saskaņā ar TUF 187.duodecies panta 1. punktu:

“187.septies pantā paredzēto administratīvo pārbaudes procedūru un iebildumu procedūru nevar apturēt tā iemesla dēļ, ka ir uzsākts kriminālprocess par to pašu faktu vai faktiem, kuru konstatēšana ir atkarīga no attiecīgā lēmuma.”

22.

TUF 187.terdecies panta 1. punktā ir precizēts:

“Ja par to pašu faktu noziedzniekam vai juridiskai personai piemēro administratīvo naudas sodu 187.septies panta [..] izpratnē, piedzen tikai to naudas soda un naudas soda saistībā ar noziedzīgu nodarījumu daļu, kas pārsniedz summu, ko saņēmusi administratīvā iestāde.”

23.

Codice di procedura penale (Kriminālprocesa kodekss) 649. pantā (“Aizliegums ierosināt otru procesu”) ir noteikts:

“Pret apsūdzēto, kurš ir ticis attaisnots vai notiesāts krimināllietā ar galīgu spēku ieguvušu spriedumu vai rīkojumu, nevar ierosināt jaunu krimināllietu par to pašu nodarījumu, pat ja tas tiek aplūkots citādi no juridiskās kvalifikācijas, smaguma pakāpes vai apstākļu viedokļa, neskarot 69. panta 2. punkta un 345. panta noteikumus.”

24.

Commissione Nazionale per le Società e la Borsa (Valsts Vērtspapīru tirgu komisija, turpmāk tekstā – “Consob”) 2007. gada 9. septembrīStefano Ricucci un divām citām tā pārvaldītajām un solidāri atbildīgajām sabiedrībām (Magiste International SA un Garlsson Real Estate SA) uzlika administratīvu naudas sodu EUR 10200000 apmērā. Tiem pārmestie fakti, kas notika 2005. gadā, tika kvalificēti kā tirgus manipulāciju darbības saskaņā ar TUF 187.ter panta 3. punkta c) apakšpunktu un 187.quinquies panta 1. punkta a) apakšpunktu.

25.

S. Ricucci un abas sabiedrības administratīvo sodu apstrīdēja Corte di appello di Roma (Romas Apelācijas tiesa, Itālija), kas ar 2009. gada 2. janvāra spriedumu samazināja naudas soda apmēru līdz EUR 5000000.

26.

Visas iesaistītās puses šo spriedumu pārsūdzēja Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija). Konkrēti, S. Ricucci savā kasācijas sūdzībā kā svarīgu informāciju minēja to, ka par šiem pašiem faktiem viņš ir notiesāts ar galīgu Tribunale di Roma (Romas tiesa, Itālija) 2008. gada 10. decembra spriedumu krimināllietā.

27.

Faktiski pret S. Ricucci paralēli bija ierosināta krimināllieta par tiem pašiem faktiem ( 8 ), par kuriem viņam bija noteikts administratīvais sods. Kriminālprocesā tika pasludināts 2008. gada 10. decembra vienošanās rezultātā panākts spriedums, ar kuru Tribunale di Roma (Romas tiesa) piesprieda S. Ricucci brīvības atņemšanas sodu uz četriem gadiem un sešiem mēnešiem, kas tika samazināts līdz trim gadiem izvēlētā procesa dēļ, un dažādus papildsodus ( 9 ). Kriminālsods vēlāk tika dzēsts apžēlošanas rezultātā saskaņā ar Likumu Nr. 241/06.

28.

2008. gada 10. decembra spriedums (krimināllietā) ieguva res judicata spēku 2009. gada 11. septembrī, Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) noraidot pret viņu iesniegto kasācijas sūdzību.

29.

Izskatot par 2009. gada 2. janvāra spriedumu iesniegto kasācijas sūdzību, Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) nolēma nosūtīt to Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa, Itālija), lai tā lemtu par TUF 187.ter panta 1. punkta atbilstību konstitūcijai.

30.

Tomēr Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) ar 2016. gada 12. maija spriedumu Nr. 102 nosprieda, ka jautājums par atbilstību konstitūcijai ir nepieņemams ( 10 ). Pamatojoties uz šo nolēmumu, iesniedzējtiesa savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu paskaidro, ka tādu valsts tiesību normu neesamība, saskaņā ar kurām ne bis in idem principu piemēro arī attiecībām starp kriminālsodiem un administratīvajiem sodiem ar krimināltiesisku raksturu, šķiet, nav saderīgi ar Savienības tiesību principiem. Saskaņā ar šiem pārvalstiskajiem principiem neesot pieņemama divkāršu sodu uzlikšanas sistēmas pastāvēšana un arī tādējādi iespēja kumulatīvi piemērot kriminālsodu un administratīvo sodu dažādos procesos, ja šim pēdējam minētajam sodam ir krimināltiesisks raksturs.

31.

Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) uzskata, ka administratīvās procedūras uzsākšana un tajā pieņemtais nolēmums pēc sprieduma krimināllietā pret S. Ricucci pasludināšanas, iespējams, ir Hartas 50. pantā nostiprinātā ne bis in idem principa pārkāpums saskaņā ar Tiesas 2013. gada 26. februāra spriedumu Åkerberg Fransson ( 11 ) un ECT judikatūru (2014. gada 4. marts, Grande Stevens u.c. pret Itāliju (CE:ECHR:2014:0304JUD001864010); 2014. gada 20. maijs, Nykänen pret Somiju (CE:ECHR:2014:0520JUD001182811); 2014. gada 27. novembris, Lucky Dev pret Zviedriju (CE:ECHR:2014:1127JUD000735610), un 2009. gada 10. februāris, Zolotoukhin pret Krieviju (CE:ECHR:2009:0210JUD001493903)).

32.

Tāpēc tā Tiesai uzdod šādus prejudiciālus jautājumus:

33.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Consob, Itālijas, Vācijas un Čehijas Republikas valdības, kā arī Komisija.

34.

Tiesas sēdē, kura notika 2017. gada 30. maijā un kurā vienlaikus tika izskatīta lieta Menci (C‑524/15) un apvienotās lietas Di Puma (C‑596/16) un Consob (C‑597/16), piedalījās S. Ricucci pārstāvis, Itālijas un Vācijas valdības un Komisija.

35.

Pirms ierosināšu atbildi uz šiem prejudiciālajiem jautājumiem, uzskatu, ka ir jāsniedz divi precizējumi. Pirmais ir par to, ka šajā lietā neapšaubāmi ir piemērojams Hartas 50. pants, jo valsts tiesisko regulējumu par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu, saskaņā ar kuru tika noteikti strīdīgie sodi, Itālijas valsts ir pieņēmusi, lai valsts tiesībās transponētu Direktīvu 2003/6.

36.

Proti, Hartas piemērošanas joma attiecībā uz dalībvalstu rīcību ir definēta tās 51. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru Hartas noteikumi uz tām attiecas tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus. Ar Hartu garantētās pamattiesības ir jārespektē, piemērojot valsts tiesību normas, kuras savukārt atspoguļo vai ar kurām ir piemērojamas Savienības normas ( 12 ). Turpretī Tiesai nav kompetences lemt par tiesisko situāciju, kas neietilpst šajā jomā, un Hartas tiesību normas pašas par sevi nevar pamatot šādu kompetenci ( 13 ).

37.

Otrais precizējums attiecas uz Itālijas likumdevēja izvēli saistībā ar Direktīvas 2003/6 piemērošanu ieviest 2005. gadā sistēmu ar divkāršām procedūrām un sodiem (administratīvi sodi un kriminālsodi), lai sodītu par tirgus ļaunprātīgas izmantošanas darbībām.

38.

Šai divkāršajai sodu – administratīvu sodu un kriminālsodu – uzlikšanas sistēmai (doppio binario sanzionatorio) piemīt dažas iezīmes, kuru dēļ to ir grūti saskaņot ar Hartas 50. pantu, kā to izklāsta iesniedzējtiesa. Ja šāda sistēma būtu ieviesta ar Direktīvu 2003/6, rastos jautājums par tās iespējamo spēkā neesamību tieši iespējamā Hartas 50. panta pārkāpuma dēļ.

39.

Tomēr, manuprāt, dalībvalstīm ar Direktīvu 2003/6 nav noteikts pienākums piemērot divkāršu sodu – administratīvu sodu un kriminālsodu – uzlikšanas sistēmu, lai sodītu par šī veida nelikumīgajām darbībām. Tāpēc neuzskatu, ka šī direktīva nebūtu saderīga ar Hartas 50. pantu ( 14 ).

40.

Pēc šiem precizējumiem sākumā analizēšu Eiropas tiesisko regulējumu par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu no ne bis in idem viedokļa un vēlāk īsumā paskaidrošu Hartas 50. panta tvērumu. Visbeidzot piedāvāšu atbildes uz diviem tiesas a quo uzdotajiem jautājumiem.

41.

Lai saglabātu finanšu tirgu integritāti un vairotu ieguldītāju uzticību, ar Direktīvu 2003/6 ir aizliegti tirgus ļaunprātīgas izmantošanas nolūkā veikti darījumi. Ieguldītājiem ir jābūt garantijai, ka viņi darbojas vienlīdzīgos apstākļos un tiks aizsargāti no iekšējās informācijas nelikumīgas izmantošanas ( 15 ).

42.

Ar Direktīvas 2003/6 14. panta 1. punktu dalībvalstīm ir noteikta prasība sodīt šo nelikumīgo rīcību, nosakot pietiekami preventīvus, efektīvus un samērīgus sodus ( 16 ). Lai arī dalībvalstīm ar to nav uzlikts pienākums paredzēt, ka sodiem, kuri tiek uzlikti personām, kas izmanto iekšējo informāciju tirdzniecībā, obligāti ir jābūt krimināltiesiskam raksturam, tas tomēr arī nav aizliegts. Turklāt saskaņā ar Tiesas viedokli, “ņemot vērā izskatāmo pārkāpumu raksturu, kā arī par tiem piemērojamo sodu bardzības pakāpi, šādus sodus ECPAK piemērošanas nolūkā var kvalificēt par kriminālsodiem” ( 17 ).

43.

Direktīvā 2003/6 nav atsauces ne uz ne bis in idem principu, ne arī uz nepieciešamību tā ietekmē noteikt attiecības starp administratīvo sodīšanu un kriminālvajāšanu par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu. Tomēr no tā, ka par to nekas nav teikts, nevar secināt, ka tajā ir pausts atbalsts divkāršu sodu uzlikšanas sistēmas pieņemšanai, lai sodītu par šo rīcību. Dalībvalstīm ar direktīvu ir piešķirta plaša brīvība noteikt attiecības starp šiem administratīvajiem sodiem un kriminālsodiem, un tām nav liegts paredzēt mehānismus, lai nodrošinātu tiesību uz ne bis in idem ievērošanu, tādējādi novēršot atkārtotu procedūru un sodu piemērošanu.

44.

Savienības atvasinātās tiesības tirgus ļaunprātīgas izmantošanas jomā tika būtiski pārstrādātas, pieņemot Regulu Nr. 596/2014 (ar ko tika aizstāta Direktīva 2003/6) un Direktīvu 2014/57, ar ko ir saskaņoti dalībvalstu piemērotie kriminālsodi par šādu rīcību. Lai arī šajā lietā abi tiesību akti nav piemērojami laika apsvērumu dēļ, uz kuriem esmu norādījis, no tiem var gūt noderīgas norādes izskatāmajā lietā.

45.

Attiecībā uz administratīvajiem pasākumiem ar Regulu Nr. 596/2014 būtiski ir nostiprinātas valsts iestāžu uzraudzības, izmeklēšanas un sodu uzlikšanas pilnvaras. Konkrēti, ar tās 30. panta 2. punktu dalībvalstīm ir piešķirtas pilnvaras paredzēt īpaši smagus administratīvus sodus un administratīvus pasākumus ( 18 ).

46.

Lai arī saskaņā ar formālo kvalifikāciju daži sodi ir nosaukti par administratīvajiem sodiem, saskaņā ar ECT judikatūrā noteiktajiem Engel kritērijiem ( 19 ), kurus Tiesa ir pieņēmusi savos spriedumos Bonda ( 20 ) un Åkerberg Fransson ( 21 ), tiem faktiski ir krimināltiesisks raksturs. Kā esmu norādījis, Tiesa spriedumā Spector Photo Group un Van Raemdock atzina, ka šī veida sodus var kvalificēt kā kriminālsodus, ņemot vērā to bardzību un ar tiem sodīto pārkāpumu būtību ( 22 ).

47.

Tieši šis apstāklis (ka dažiem Regulā Nr. 596/2014 minētajiem administratīvajiem sodiem faktiski ir krimināltiesisks raksturs) no tiesību uz ne bis in idem viedokļa rada jautājumu par to nesaderību ar kriminālsodiem, kas saskaņā ar Direktīvu 2014/57 ir piemērojami par tām pašām tirgus ļaunprātīgas izmantošanas darbībām.

48.

Šajā ziņā Regulā Nr. 596/2014 nav nekādu tiešu norāžu. Tomēr ar tās 30. panta 1. punkta otro daļu vēlākais līdz 2016. gada 3. jūlijam dalībvalstīm ir atļauts nolemt neparedzēt normas par administratīvajiem sodiem, ja valsts tiesībās par pārkāpumiem jau ir paredzēti kriminālsodi. Šajā gadījumā par šīm krimināltiesību normām tām būs pienākums informēt Komisiju un Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādi ( 23 ).

49.

Direktīvas 2014/57 preambulas 23. un 27. apsvērumā, kas minēti iepriekš, atšķirībā no Regulas Nr. 596/2014 ir tieša atsauce uz ne bis in idem ( 24 ). Tajā ir ietverts stingrs brīdinājums, ka kriminālsodu (saskaņā ar šo direktīvu) un administratīvo sodu (saskaņā ar Regulu Nr. 596/2014) piemērošanai nav jārada “ne bis in idem principa pārkāpums”.

50.

Tomēr nav strīda, ka, neraugoties uz šīm tiešajām atsaucēm, Direktīvas 2014/57 sistēmā nav noteikts nekāds īpašs mehānisms, lai novērstu ne bis in idem pārkāpumus, kumulatīvi piemērojot kriminālsodus un administratīvos sodus. Transponējot šo direktīvu savā tiesiskajā regulējumā, dalībvalstīm ir jānodrošina, lai par tiem pašiem faktiem netiktu pieļauta dubulta sodīšana.

51.

Katrā ziņā, ja tiek atstāta spēkā divkāršu sodu – administratīvo sodu un kriminālsodu – uzlikšanas sistēma, lai sodītu par tirgus ļaunprātīgas izmantošanas darbībām, valsts tiesībās ir jāparedz atbilstīgi procesuāli instrumenti, lai aizliegtu atkārtotas procedūras un nodrošinātu, ka viena un tā pati persona tiek vajāta un tiesāta vienu reizi ( 25 ).

52.

Secinājumos lietā Menci plaši izklāstīju savas pārdomas par:

53.

Uzskatu, ka šīs pārdomas mutatis mutandis ir piemērojamas, lai interpretētu ar Hartas 50. pantu piešķirtās aizsardzības apjomu saistībā ar atkārtotu procedūru un divkāršu sodu – kriminālsodu un administratīvo sodu – piemērošanu par to pašu nodarījumu, kas kvalificējams kā tirgus ļaunprātīga izmantošana. Tāpēc es atsaucos uz tām.

54.

Iesniedzējtiesa ar savu pirmo prejudiciālo jautājumu vēlas noskaidrot, vai ar Hartas 50. pantu ir atļauts uzsākt administratīvu procedūru, lai sodītu nelikumīgu rīcību, kas izpaužas kā tirgus manipulācija, ja minētā persona par šo pašu rīcību ir notiesāta ar galīgu spriedumu.

55.

Lai piemērotu ar Hartas 50. pantu aizsargāto ne bis in idem principu, ir jāizpilda četri nosacījumi, un tie ir šādi: 1) kriminālvajātas vai sodītas personas identiskums; 2) vērtēto faktu identiskums (idem); 3) divkāršu sodu uzlikšanas procedūru esamība (bis), un 4) viens no diviem nolēmumiem ir kļuvis galīgs.

56.

Tiesai a quo nav šaubu par vajātas personas identiskumu, nedz arī par to, ka notiesājošais spriedums krimināllietā ir galīgs. Saskaņā ar lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu un citu lietas dalībnieku sniegto informāciju pret S. Ricucci tika ierosināta divkārša vajāšana un noteikts divkāršs sods kriminālprocesā un administratīvajā procedūrā. Kā esmu norādījis, ar 2008. gada 10. decembra spriedumu, kas ieguva res judicata spēku 2009. gada 11. septembrī, Tribunale di Roma (Romas tiesa) viņam noteica brīvības atņemšanas sodu ( 32 ). Consob viņam noteica administratīvo sodu (naudas sods EUR 10200000 apmērā, kas vēlāk tika samazināts uz pusi), saistībā ar kuru ir uzsākta tiesvedība Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa), kurā ir radies prejudiciāls jautājums.

57.

Tādējādi iesniedzējtiesas šaubas galvenokārt ir par diviem pārējiem ne bis in idem elementiem, un tie ir faktu identiskums (idem) un divkārša procedūru piemērošana (bis).

58.

Kā paskaidroju secinājumos lietā Menci ( 33 ), Tiesas judikatūrā, it īpaši attiecībā uz Šengenas konvencijas 54. pantu, tāpat kā ECT judikatūrā, kas izstrādāta pēc sprieduma lietā Zolothukin pret Krieviju ( 34 ) pasludināšanas, valda vienots uzskats, ka noteikums par divkāršu sodu attiecas uz tiem pašiem faktiskajiem apstākļiem (idem factum), ko saprot kā savstarpēji nešķiramu konkrētu apstākļu kopumu neatkarīgi no to juridiskās kvalifikācijas vai aizsargātajām tiesiskajām interesēm (idem crimen).

59.

Tiesai Hartas 50. pants, manuprāt, būtu jāpiemēro, izmantojot šādu pašu pieeju. Man šķiet, ka šis jautājums nav jāaplūko sīkāk ( 35 ), jo šajā lietā gandrīz nav nekādu šaubu, ka fakti, par kuriem S. Ricucci ir sodīts divas reizes, ir identiski. Neviens lietas dalībnieks, kas iesniedzis apsvērumus, to neapstrīd, un tādu pašu viedokli pauž tiesa a quo savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, tieši atsaucoties uz ECT spriedumiem lietās Zolothukin pret Krieviju ( 36 ) un Grande Stevens u.c. pret Itāliju ( 37 ).

60.

Turklāt, kā savos rakstveida apsvērumos ierosina Komisija, ja šajā lietā idem factum kritērija vietā tiktu piemērots idem crimen kritērijs, iznākums būtu identisks, jo ar TUF 187.ter un 185. pantu aizsargātās tiesiskās intereses ir identiskas, proti, nodrošināt finanšu tirgu integritāti.

61.

Hartas 50. pants būtu pārkāpts, ja papildus galīgam notiesājošam spriedumam krimināllietā pret to pašu personu tiktu ierosināta sodu uzlikšanas procedūra (tāda, kādas uzsāk Consob), kurā var tikt uzlikti sodi, kas formāli ir administratīvi sodi, bet faktiski tie ir īsti kriminālsodi.

62.

Kā esmu norādījis secinājumos lietā Menci ( 38 ), Tiesa saistībā ar Hartas 50. pantu kā parametrus, lai noteiktu, kad principā administratīvajai procedūrai ir krimināltiesisks raksturs, ir izmantojusi tā sauktos Engel kritērijus ( 39 ).

63.

Pirmais Engel kritērijs (pārkāpuma juridiskā kvalifikācija valsts tiesībās) šajā gadījumā ir maznozīmīgs, jo Itālijas tiesībās Consob uzsāktās procedūras un uzliktie sodi ir kvalificēti kā administratīvās procedūras un administratīvie sodi. Tomēr tas nedrīkst liegt to analizēt vēlāk, ņemot vērā pārējos divus kritērijus ( 40 ).

64.

Otrais Engel kritērijs attiecas uz pārkāpuma juridisko būtību. Pārkāpumam, kas tiek saukts par administratīvu pārkāpumu, faktiski būs krimināltiesisks raksturs, ja ir izpildīta virkne nosacījumu (tostarp, ka sodīšanas mērķi ir represija un prevencija, tā neattiecas tikai uz zaudējumu atlīdzību un tādu tiesisko labumu saglabāšana, kuru aizsardzība parasti tiek garantēta ar krimināltiesību normām ( 41 ).

65.

Pēc iesniedzējtiesas domām, ņemot vērā prettiesisko darbību būtību, administratīvajiem pārkāpumiem, par kuriem uzliek sodus Consob, faktiski saskaņā ar otro Engel kritēriju ir krimināltiesisks raksturs, un tam es piekrītu. Ar tām aizsargātie labumi (TUF 187.ter pants) ir identiski attiecīgajiem noziedzīgajiem nodarījumiem (TUF 185. pants). Gan ar vienām, gan otrām normām tiek mēģināts nodrošināt finanšu tirgu integritāti un sabiedrības uzticību darījumu drošībai. Sodīšanas par šī veida pārkāpumiem pilnvaru piešķiršanai Consob ir gan preventīvs mērķis (atturēt iespējamos pārkāpējus no prettiesiskas rīcības saistībā ar iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu), gan represīvs mērķis (sodīt personas, kas izdarījušas šī veida nodarījumus, un novērst to atkārtotu izdarīšanu) ( 42 ).

66.

Trešais Engel kritērijs attiecas uz soda būtību un bardzības pakāpi, kas ir jāizvērtē saskaņā ar kritērijiem, kurus arī esmu minējis secinājumos lietā Menci ( 43 ). Ņemot vērā sodu, kurus Consob var uzlikt, daudzveidīgumu un it īpaši naudas soda lielo apmēru (šajā lietā EUR 10200000), ko tā var noteikt, iesniedzējtiesa atzīst, ka šiem sodiem piemīt skaidras kriminālsodu iezīmes.

67.

Sodu bardzība, kā turklāt norāda tiesa a quo, ir jāvērtē, ņemot vērā, kāds sods attiecīgajai personai var tikt uzlikts a apriori, nevis to, kāds ir galīgais vai izpildītais sods, – iespējamai vēlākai kriminālsoda mīkstināšanai vai neizpildei apžēlošanas dēļ (tā tas notika šajā gadījumā) nav nozīmes ( 44 ).

68.

Engel kritēriji pamatlietā ir jāpiemēro iesniedzējtiesai, kas ir labākā situācijā, lai izvērtētu, vai administratīvajam sodam, par kuru tai jālemj, patiešām ir krimināltiesisks raksturs. Šajā lietā iesniedzējtiesa norāda, ka administratīvajam sodam, ko Consob ir uzlikusi S. Ricucci, ir krimināltiesisks raksturs.

69.

Saskaņā ar šo premisu visatbilstīgākais secinājums ir tas, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā Itālijas regulējums par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu atļauj divkāršu – administratīvu (bet faktiski krimināltiesisku) un krimināltiesisku – sodīšanu par to pašu prettiesisko rīcību, neparedzot skaidru procesuālo mehānismu, lai novērstu nodarījumu izdarītāju dubultu sodīšanu un divkāršu sodu uzlikšanu viņiem. Šajā ziņā ir pārkāptas ar Hartas 50. pantu aizsargātās tiesības uz ne bis in idem.

70.

Par šo secinājumu ir celti divi iebildumi. Pirmajā no tiem ir norādīts, ka starp administratīvo sodu uzlikšanas procedūru un kriminālprocesu pastāv pietiekami cieša saikne faktu un laika ziņā ECT sprieduma lietā A. un B. pret Norvēģiju ( 45 ) izpratnē, lai tādējādi padarītu tos saderīgus ar Hartas 50. pantu.

71.

Nepiekrītu šim argumentam to iemeslu dēļ, kurus esmu sīki izklāstījis secinājumos lietā Menci ( 46 ). Uzskatu, ka Tiesai nebūtu jāpārņem ar Hartas 50. pantu paredzēto tiesību uz ne bis in idem šaura interpretācija un būtu jāatsakās pieņemt ECT judikatūras maiņu attiecībā uz 7. protokola 4. pantu. Gluži pretēji, tai ir jāsaglabā augstākais šo tiesību aizsardzības līmenis saskaņā ar spriedumiem, kas līdz šim ir pasludināti attiecībā uz Hartas 50. pantu ( 47 ).

72.

Otrais iebildums ir par to, ka doppio binario sanzionatorio esot pamatots ar nepieciešamību nodrošināt sodu efektivitāti, samērīgumu un preventīvo raksturu, lai sodītu par rīcību, kas izpaužas kā tirgus ļaunprātīga izmantošana. Tā tas esot noteikts Direktīvas 2003/6 14. panta 1. punktā. Tāpat kā Consob, Itālijas, Vācijas un Polijas valdības savos mutvārdu apsvērumos aizstāv viedokli, ka šīs sodu iezīmes ļauj ierobežot Hartas 50. panta piemērošanas jomu, tāpēc divkārša – administratīva un krimināltiesiska – sodīšana padarītu efektīvāku cīņu pret rīcību, kas izpaužas kā tirgus ļaunprātīga izmantošana.

73.

Tāpat kā Komisija, uzskatu, ka sodu efektivitātes prasība nav Hartas 50. pantā noteikto tiesību uz ne bis in idem ierobežojums. Pienākums piemērot efektīvus, samērīgus un preventīvus sodus dalībvalstīm ir jāpilda vispārēji un neatkarīgi no tā, vai tās pieņem divkāršu sodu (administratīvo sodu un kriminālsodu) uzlikšanas sistēmu vai tikai viena soda (kriminālsoda) uzlikšanas sistēmu, lai sodītu par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu. Lai kāds būtu izvēlētais mehānisms, sodu uzlikšanas kārtībai ir jābūt efektīvai, un katrā ziņā ir jāievēro ar Hartas 50. pantu aizsargātās tiesības uz ne bis in idem.

74.

Kā esmu norādījis secinājumos lietā Menci ( 48 ), tikai Hartas 52. panta 1. punkta horizontālais noteikums ļautu izsvērt, vai par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu uzlikto sodu efektivitāti var uzskatīt par “vispārējo interešu mērķi”, kas var pamatot izņēmumus no Hartas 50. panta ( 49 ).

75.

Saskaņā ar Hartas 52. panta 1. punkta pirmā teikuma horizontālo noteikumu tiesību aktos ir jānosaka tiesību uz ne bis in idem ierobežojums un ir jāievēro to būtiskais saturs. Saskaņā ar šī paša punkta otro teikumu ierobežojumus ne bis in idem atbilstoši samērīguma principam drīkst noteikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiesi atbilst Savienības atzītajiem vispārējo interešu mērķiem vai nepieciešamībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības ( 50 ).

76.

Šajā gadījumā pirmais un ceturtais no četriem obligātajiem nosacījumiem attiecībā uz pamattiesību ierobežojuma noteikšanu nerada īpašas grūtības. Ja valsts tiesību aktos tiktu paredzēta dubultā sodīšana, tas atbilstu Savienības tiesībās (proti, finanšu tirgu integritātes aizsardzība) atzītajam vispārējo interešu mērķim.

77.

Tomēr es šaubos, vai šajā ziņā ir ievērots tiesību netikt divreiz tiesātam vai sodītam krimināllietā par to pašu pārkāpumu būtiskais saturs. Katrā ziņā – un tas ir galvenais faktors – pašlaik analizētais ierobežojums, manuprāt, nav nepieciešams Hartas 52. panta 1. punkta izpratnē.

78.

Tas, ka dalībvalstu regulējumos šajā jomā ir rasti atšķirīgi risinājumi, manuprāt, pats par sevi ir pierādījums tam, ka šis ierobežojums nav nepieciešams. Ja tas patiešām būtu nepieciešams saskaņā ar Hartas 52. panta 1. punktu, tas būtu nepieciešams visām, nevis dažām dalībvalstīm. Dažas dalībvalstis saistībā ar tirgus ļaunprātīgas izmantošanas darbībām ir ieviesušas viena soda uzlikšanas sistēmu, citas savukārt ir saglabājušas divkāršu sodu uzlikšanas sistēmas, bet ieviesušas procesuālus mehānismus (“aiguillage” Francijā), kas liedz sodu kumulatīvu piemērošanu ( 51 ).

79.

Soda preventīvā spēja ir atkarīga no tā bardzības, – neapšaubāmi, ka brīvības atņemšanas sodi (proti, par noziedzīgiem nodarījumiem paredzētie) attur labāk nekā naudas sodi (kas raksturīgi administratīvajai kārtībai). Sistēmā, kurā tie tiek apvienoti, tos nedubultojot, un kurā pēdējie minētie ir paredzēti mazāk smagiem nodarījumiem, bet pirmos minētos piemēro par smagākiem pārkāpumiem, tiks sasniegts mērķis novērst šīs ļaunprātīgas izmantošanas izplatīšanos.

80.

Runājot par efektivitāti, es nesaprotu, kāpēc, runājot par faktiskiem kriminālsodiem, attiecībā uz kuriem tādējādi ir jāievēro krimināltiesībās paredzētās garantijas, administrācijas struktūru darbībai noteikti būtu jābūt efektīvākai nekā tiesu darbībai. Dalībvalstīm ir jāveic atbilstīgi pasākumi (leģislatīvi, administratīvi un tiesu līmenī), lai apkarotu tirgus ļaunprātīgu izmantošanu, pieskaņojot to efektivitāti ar Hartu aizsargāto tiesību ievērošanai.

81.

Kopumā, ja administratīvo sodu uzlikšanai ir faktiski krimināltiesisks raksturs, divkārša – administratīva un krimināltiesiska – sodīšana par to pašu prettiesisko rīcību, kas izpaužas kā tirgus ļaunprātīga izmantošana, gadījumā, ja nav paredzēts procesuālais mehānisms, lai to novērstu, negarantē ar Hartas 50. pantu aizsargāto tiesību uz ne bis in idem ievērošanu.

82.

Tiesa a quo vēlas noskaidrot, vai Hartas 50. pants tādos gadījumos kā aplūkojamais ir piemērojams tieši un vai tas piešķir pilsoņiem tiesības, kas ir jāaizsargā valsts tiesām.

83.

Atbilde uz šo jautājumu bez grūtībām izriet no Tiesas judikatūras. Hartas 50. pants ir skaidra, precīza un beznosacījuma tiesību norma, ar kuru ikvienam ir piešķirtas tiesības netikt tiesātam vai sodītam divas reizes par to pašu nodarījumu. Privātpersonas uz to var tieši atsaukties valsts tiesās, kurām ir pienākums tās aizsargāt.

84.

Turklāt Hartas 50. pants saskaņā ar LES 6. pantu ir Savienības primāro tiesību daļa, un tādējādi tas ir pārāks par Savienības atvasinātajām tiesībām un dalībvalstu tiesību normām.

85.

Gadījumā, ja rodas kolīzija starp valsts tiesībām un Hartā garantētajām tiesībām, valsts tiesai, kurai savas kompetences ietvaros ir jāpiemēro Savienības tiesību normas, ir pienākums nodrošināt to efektivitāti. Tātad vajadzības gadījumā tai pēc savas ierosmes nebūs jāpiemēro tām pretrunā esoša, pat vēlāk pieņemta valsts tiesību akta norma, nelūdzot vai negaidot, kad to atcels likumdevējs vai tā tiks atcelta ar jebkādu citu konstitūcijā paredzētu iespēju ( 52 ).

86.

Prasībām, kas izriet no pašas Savienības tiesību dabas, neatbilst ikviena valsts tiesiskās kārtības norma vai likumā noteikta, administratīvā vai tiesu prakse, kurai būtu tādas sekas, ka samazinātos Savienības tiesību efektivitāte, ja tiesai, kuras kompetencē ir piemērot šīs tiesības, tiktu liegtas pilnvaras šajā piemērošanas brīdī darīt visu nepieciešamo, lai netiktu piemērotas tādas valsts tiesību normas, kuras, iespējams, rada šķērsli Savienības tiesību normu pilnīgai efektivitātei ( 53 ).

87.

Tādējādi, ja ir tiesību normas, kas nav saderīgas ar Hartā aizsargātajām tiesībām uz ne bis in idem, valsts tiesai vai kompetentajām pārvaldes iestādēm būtu jāaptur procedūras, neradot nelabvēlīgas sekas attiecīgajai personai, kas jau ir notiesāta vai sodīta citā kriminālprocesā vai administratīvajā procedūrā, kurai ir krimināltiesisks raksturs.

88.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

“Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. pants: