1. 

Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesai ir lūgts sniegt norādījumus par Direktīvas 2003/88/EK interpretāciju attiecībā uz darba laiku ( 2 ), attiecinot to uz ārštata ugunsdzēsēju ( 3 ), kuram atbilstoši rotācijas kārtībai ir jābūt pieejamam dežūras režīmā ( 4 ) noteiktā rādiusā (kas izteikts laika izteiksmē) no savas darba vietas. Tāpat arī tiek lūgts sniegt viedokli par i) iespēju neattiecināt šo direktīvu uz noteiktām ugunsdzēsēju kategorijām, ii) to, vai dalībvalsts drīkst pieņemt tādu “darba laika” definīciju, kas ir mazāk ierobežojoša nekā direktīvā noteiktā, un iii) vai šajā direktīvā noteiktā “darba laika” jēdziena interpretācija attiecas arī uz darba samaksas noteikšanu personām, kam ir dežūras režīmā.

2.

Saskaņā ar LESD 153. pantu:

“1.   Lai sasniegtu 151. pantā izvirzītos mērķus, Savienība atbalsta un papildina dalībvalstu darbību šādās jomās:

[..]

2.   Lai to panāktu, Eiropas Parlaments un Padome var:

[..]

[..]

5.   Šā panta noteikumi neattiecas uz darba samaksu [..].”

3.

Direktīvas 2003/88 1. pantā ir noteikts:

“1.   Šī direktīva nosaka minimālās drošības un veselības prasības darba laika organizēšanai.

2.   Šī direktīva attiecas uz:

3.   Šo direktīvu piemēro visām darbību nozarēm, gan valsts, gan privātajām, [Padomes 1989. gada 12. jūnija Direktīvas 89/391/EEK par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā (OV 1989, L 183, 1. lpp.)] 2. panta nozīmē, neskarot šīs direktīvas 14., 17., 18. un 19. pantu.

[..]”

4.

Direktīvas 2003/88/EK 2. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..].”

5.

Saskaņā ar direktīvas 15. pantu:

“Šī direktīva neskar dalībvalstu tiesības piemērot vai ieviest normatīvus un administratīvus aktus, kas ir labvēlīgāki darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzībai vai kas veicina vai atļauj piemērot koplīgumus vai citus līgumus starp darba devējiem un darba ņēmējiem nozarē, kuri ir labvēlīgāki darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzībai.”

6.

Saskaņā ar Direktīvas 2003/88 17. panta 2. un 3. punktu:

“2.   Atkāpes no 3., 4. un 5. punkta var pieņemt ar normatīviem vai administratīviem aktiem vai ar koplīgumiem vai līgumiem starp darba devējiem un darba ņēmējiem nozarē, ar noteikumu, ka attiecīgiem darba ņēmējiem piešķir līdzvērtīgus kompensējošus atpūtas laikposmus vai izņēmuma gadījumos, kad objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams piešķirt līdzvērtīgus kompensējošus atpūtas laikposmus, attiecīgajiem darba ņēmējiem tiek nodrošināta pienācīga aizsardzība.

3.   Saskaņā ar šā panta 2. punktu var tikt pieļautas atkāpes no 3., 4., 5., 8. un 16. panta:

[..]

[..].”

7.

Ar Loi du 14 décembre 2000 fixant certains aspects de l’aménagement du temps de travail dans le secteur public (2000. gada 14. decembra Likums, ar ko nosaka atsevišķus darba laika organizācijas aspektus valsts sektorā; turpmāk tekstā – “2000. gada 14. decembra likums”) Direktīva 93/104/EK par darba laika organizēšanu ( 5 ) tika transponēta valsts tiesībās. Šā likuma 3. pantā “darba ņēmēji” definēti kā “personas, kas saskaņā ar tiesiskām vai līgumiskām attiecībām [..] veic darbu atbilstoši citas personas norādījumiem”. 8. pantā noteikts inter alia, ka “darba laiks” ir “laikposms, kad darba ņēmējs ir darba devēja rīcībā”.

8.

Loi du 30 décembre 2009 portant sur diverses dispositions (2009. gada 30. decembra Likums attiecībā uz dažādām normām) 186. pantā ir noteikts, ka inter alia ārštata ugunsdzēsēji netiek uzskatīti par “darba ņēmējiem”2000. gada 14. decembra likuma 3. panta izpratnē.

9.

Règlement organique du service d’incendie de Nivelles (Noteikumi, ar ko regulē Niveles Ugunsdzēsības dienesta darbību) 9. pantā ir noteikts:

“Dežūras laikā ikvienam Ugunsdzēsības dienesta ārštata darbiniekam, kas strādā Niveles ugunsdzēsēju depo, ir pienākums:

[..].”

10.

Rudy Matzak ir ārštata ugunsdzēsējs ( 6 )Ville de Nivelles (Niveles pilsēta) Beļģijā ( 7 ). Saskaņā ar noteikumiem, kas attiecas uz viņa pienākumiem, viņam ir jābūt pieejamam strādāt pēc izsaukuma katru ceturto nedēļu vakaros un nedēļas nogalē. Viņš saņem atalgojumu tikai par laiku, kad aktīvi pilda pienākumus. Dežūras laiks, kad ugunsdzēsējam nav bijis jāpilda profesionālie pienākumi (tā dēvētais “gaidīšanas laiks”) ( 8 ) apmaksāts netiek.

11.

Dežūras laikā R. Matzak jābūt pieejamam, lai ar viņu varētu sazināties, un nepieciešamības gadījumā jāierodas ugunsdzēsēju depo pēc iespējas īsākā laikā, taču ilgākais astoņu minūšu laikā parastos apstākļos ( 9 ). Iesniedzējtiesa norāda, ka praktiski tas nozīmē, ka ugunsdzēsējam jādzīvo netālu no ugunsdzēsēju depo un ka viņa darbības šajos laikposmos ir attiecīgi ierobežotas.

12.

Uzskatot, ka vairāki organizatoriskās kārtības, kas attiecas uz viņu, aspekti, tostarp it īpaši viņa atalgojuma līmenis attiecībā uz dežūrām, bija neapmierinoši, R. Matzak cēla prasību tribunal du travail de Nivelles [Niveles Darba tiesa], kas savā 2012. gada 23. marta spriedumā atzina par pamatotām lielāko daļu viņa pretenziju.

13.

Niveles pilsēta iesniedza apelācijas sūdzību cour du travail de Bruxelles (Briseles Darba tiesa). Šī tiesa atzīst, ka saskaņā ar Beļģijas tiesībām darba laiks ir vispārīgi definēts kā laiks, kad darba ņēmējs ir darba devēja rīcībā, un ka darba ņēmēja atrašanās vieta nešķiet izšķirošs apstāklis. Ņemot vērā Tiesas veikto Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punkta interpretāciju ( 10 ), šķiet, ka darba laika definīcijas saskaņā ar Beļģijas tiesībām un ES tiesībām nav gluži vienādas. Šī tiesa arī norāda, ka valsts judikatūrā ir tendence risināt jautājumu par ārštata ugunsdzēsēju, kāds ir R. Matzak, atalgojuma jautājumu, principā vai pilnībā paļaujoties uz jēdziena “darba laiks” definīciju ES tiesībās. Tā kā šī tiesa uzskata, ka, lai tā varētu izskatītu tajā iesniegto strīdu, ir nepieciešama Tiesas veikta dažu Direktīvas 2003/88 tiesību normu interpretācija, tā atbilstoši LESD 267. pantam uzdod Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

14.

Rakstiskus apsvērumus ir iesniegušas pamatlietas puses, Beļģijas, Francijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdības un Eiropas Komisija. Tiesas sēdē 2016. gada 15. decembrī visas šīs puses, izņemot Nīderlandes valdību, sniedza mutvārdu apsvērumus un atbildēja uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem.

15.

Gan Niveles pilsēta, gan Komisija izvirza jautājumus, kas (pilnībā vai daļēji) skar lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību ( 11 ).

16.

Tas tiek darīts, pamatojoties uz to, ka iesniedzējtiesai iesniegtā strīda priekšmets ir darba samaksa, uz ko R. Matzak ir tiesības par saviem ārštata ugunsdzēsēja pakalpojumiem, nevis jautājums par viņa darba laiku. Tā kā LESD 153. panta 5. punktā ir noteikts, ka jautājumi, kas attiecas uz darba samaksu, nav iekļauti 153. panta piemērošanas jomā (kura ietver darba ņēmēju veselības un drošības uzlabojumus, uz ko attiecas Direktīva 2003/88), iesniedzējtiesas jautājumi attiecas uz jautājumiem, kuru izšķiršana nav Tiesas kompetencē.

17.

Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru iesniedzējtiesas lūgumu var noraidīt tikai tad, ja ir skaidri redzams, ka lūgtajai ES tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas īstenajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, vai arī ja problēmai ir hipotētisks raksturs, vai ja Tiesas rīcībā nav faktisko un juridisko elementu, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem. Ja rodas jautājums par ES tiesībām, tādējādi pastāv nozīmīguma prezumpcija ( 12 ).

18.

Vai šajā lietā rodas šāds jautājums?

19.

Man šķiet, ka jā.

20.

Lai gan izlasot lēmumu lūgt prejudiciālu nolēmumu un valsts lietas materiālus, kas iesniegti Tiesai, ir skaidrs, ka R. Matzak prasība galvenokārt attiecas uz jautājumu par viņa darba samaksu, tas pats par sevi nav noteicošais aspekts, lai noskaidrotu, vai Tiesai būtu jāatbild uz uzdotajiem jautājumiem. Šajā kontekstā nav jāuzdod jautājums: “kas ir prasības priekšmets pamatlietā?” Drīzāk jautājums ir par to, vai ES tiesību interpretācija, kas tiek lūgta, ir saistīta ar pamatlietas faktiem vai tās mērķi. Lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu ir norādīts, ka jēdziena “darba laiks” definīcija ES tiesībās ir būtiska, lai atrisinātu jautājumu par tādu ārštata ugunsdzēsēju kā R. Matzak atalgojumu ( 13 ). Tādējādi Tiesas sniegtā šā jēdziena interpretācija palīdzēs iesniedzējtiesai pieņemt lēmumu tai iesniegtajā lietā. Līdz ar to iesniegtie jautājumi ir pieņemami ( 14 ).

21.

Lai gan Direktīvas 2003/88 2. pantā “darba laiks” ir definēts, atsaucoties inter alia uz laikposmiem, kad “darba ņēmējs”“strādā”, direktīvā nav definēts pats “darba ņēmēja” jēdziens.

22.

Savos rakstveida apsvērumos un tiesas sēdē Francijas valdība atsaucās uz situāciju Francijā, kur visi ugunsdzēsēji, kas nav profesionāļi, tiek nodarbināti uz tāda pamata, kas neietver pakļautības attiecības, un līdz ar to viņiem netiek maksāta darba alga kā tāda. Tā vietā viņi saņem atlīdzību (“indemnité”), kas netiek aplikta ar nodokli un no kuras netiek veikti sociālās apdrošināšanas atskaitījumi. Līdzīgi tam Beļģijas valdība norāda, ka ārštata ugunsdzēsēji šajā dalībvalstī netiek uzskatīti par darba ņēmējiem attiecīgo valsts tiesību normu izpratnē ( 15 ), bet viņu statuss ir “apmaksāti brīvprātīgie” (“bénévolat indemnisé”).

23.

Vai tas nozīmē, ka šie ugunsdzēsēji nav klasificējami kā “darba ņēmēji” direktīvas izpratnē?

24.

Tiesa ir nospriedusi, ka “darba ņēmēja” jēdziens atbilstoši direktīvai ir autonoms ES tiesību jēdziens ( 16 ). Tas jāinterpretē kā “ikviena persona, kam ir reāla un efektīva nodarbošanās, izslēdzot nodarbošanos, kas ir tik ierobežota, ka tai ir tikai margināls un papildu raksturs”. Būtiska darba attiecību iezīme ir tāda, ka persona noteiktā laikposmā citas personas labā un tās vadībā veic darbus, par kuriem tā saņem atalgojumu ( 17 ). Tiesai nav bijis jārisina jautājums par to, kas ir “atalgojums” (vai “darba samaksa”) šīs definīcijas izpratnē. Taču dažas norādes var gūt no LESD 157. panta 2. punkta noteikumiem (vienādas darba samaksas kontekstā), kur “darba samaksa” definēta, atsaucoties uz summām, “ko darba ņēmējs par darbu tieši vai netieši saņem no darba devēja” ( 18 ).

25.

Konkrētāk, Tiesa ir konstatējusi, ka direktīva ir piemērojama profesionāliem ugunsdzēsējiem ( 19 ). Runājot par tās piemērošanas jomas paplašināšanu uz citu kategoriju ugunsdzēsējiem, es teiktu, ka lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu nekas neliecina par to, ka tās kategorijas ugunsdzēsēji, kurā ietilpst R. Matzak, neveic reālu un efektīvu darbību un ka viņi nerīkojas “saskaņā ar citas personas norādījumiem” ugunsdzēsības dienestā ( 20 ). Lai šis dienests efektīvi darbotos, visiem ugunsdzēsības brigādes dalībniekiem (neatkarīgi no tā, vai viņi ir profesionāli ugunsdzēsēji, ārštata ugunsdzēsēji vai brīvprātīgie ugunsdzēsēji) ir jāstrādā saskaņā ar norādījumiem un jāpilda dotie rīkojumi, tostarp jābūt pieejamiem aktīvam darbam rotācijas kārtībā. Kas attiecas uz jautājumu par to, vai summas, ko R. Matzak saņem par saviem pakalpojumiem, ir “atalgojums” vai “darba samaksa” iepriekš 24. punktā noteiktās pārbaudes izpratnē, Tiesa ir saņēmusi maz informācijas, izņemot (samērā izplūdušus) Beļģijas valdības skaidrojumus, par precīzām tiesību normām, kurās ir reglamentēta situācija šajā dalībvalstī, un līdz ar to nav iespējams sniegt plašākus komentārus. Šis jautājums ir jāizlemj valsts tiesai, piemērojot pārbaudi, uz ko tikko norādīju. Tā kā “darba ņēmēja” jēdziens ir ES jēdziens, personas, kas sniedz pakalpojumus, statusa un šīs personas saņemtās summas par šo pakalpojumu sniegšanu precīzs apzīmējums valsts tiesībās pēc būtības nevar būt izšķirošs.

26.

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai dalībvalstīm ir atļauts izslēgt noteiktas ugunsdzēsēju kategorijas no visām tiesību normām, ar kurām Direktīva 2003/88 ir transponēta valsts tiesībās, tostarp no tiesību normām, kurās ir definēts darba un atpūtas laiks.

27.

Šīs definīcijas ir ietvertas direktīvas 2. pantā. No Direktīvas 2003/88 17. panta 3. punkta formulējuma izriet, ka atkāpes saistībā ar inter alia ugunsdzēsības dienestiem var attiekties tikai uz tām normām, kas šeit skaidri norādītas ( 21 ). Tādējādi 17. panta 3. punktā ir noteikts, ka dalībvalstij, ciktāl tā izpilda 17. panta 2. punktā noteiktās prasības, ir atļauts noteikt atkāpes no direktīvas 3., 4., 5., 8. un 16. panta. Šī iespēja neattiecas uz 2. pantā minētajām “darba laika” un “atpūtas laika” definīcijām, un, tā kā 17. panta 3. punkts tāpat kā visas atkāpju normas ( 22 ) ir jāinterpretē šauri, manā ieskatā šeit nav iespēju piemērot plašu pieeju, kas varētu pārsniegt skaidru atkāpes formulējumu ( 23 ).

28.

Tāpēc es uzskatu, ka uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/88 17. panta 3. punkta c) apakšpunkta iii) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstīm ir atļauts izslēgt noteiktas ugunsdzēsēju, kuri pieņemti darbā valsts ugunsdzēsības dienestā, kategorijas vienīgi no šīs direktīvas normām, kas noteiktas 17. panta 3. punktā. Tajā nav atļauts dalībvalstīm izslēgt šos darba ņēmējus no visām direktīvu transponējošo tiesību normām, un īpaši tajā nav atļauts attiecībā uz šiem darba ņēmējiem nepiemērot tiesību normas, kurās ir definēts “darba laiks” un “atpūtas laiks”.

29.

Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai, tā kā Direktīvā 2003/88 ir noteiktas tikai minimālās prasības, to var interpretēt tādējādi, ka dalībvalstij netiek liegts pieņemt mazāk ierobežojošu “darba laika” definīciju.

30.

Beļģijas valdība apgalvo, ka šis jautājums ir nepieņemams, ņemot vērā, ka Cour de cassation (Kasācijas tiesa) vairākos gadījumos ir atzinusi, ka darba laika jēdziens ir jāinterpretē vienādi saskaņā ar Beļģijas tiesībām un ES tiesībām un ka iesniedzējtiesas rīcībā ir visi materiāli, kas nepieciešami, lai tā varētu izprast šo jēdzienu. Šajā ziņā tā pamatojas konkrēti uz spriedumu Dzodzi ( 24 ), apgalvojot, ka šī sprieduma 42. punktā ir apstiprināts pieņēmums, ka ir jāpastāv faktiskam novirzes riskam starp ES tiesībām, no vienas puses, un valsts tiesību normu, kurā ir atsauce uz ES tiesību normu, no otras puses, lai šādos apstākļos Tiesai būtu kompetence sniegt nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu.

31.

Es jau iepriekš esmu norādījusi, ka gadījumos, kad Tiesai tiek lūgts interpretēt ES tiesību normu, pastāv nozīmīguma prezumpcija ( 25 ). Es nesaskatu iemeslu atkāpties no šīs prezumpcijas izskatāmajā lietā. Iesniedzējtiesa ir norādījusi, ka jautājumi, kas attiecas uz ārštata ugunsdzēsēju atalgojumu saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ir jārisina, pamatojoties uz “darba laika” definīciju ES tiesībās ( 26 ). Atbildei uz otro jautājumu būtu jāpalīdz iesniedzējtiesai izlemt tajā izskatāmo lietu. Līdz ar to Tiesai būtu jāsniedz atbilde. Runājot par Dzodzi judikatūras piemērošanu, Tiesa vēlākā judikatūrā ir atzinusi, ka tai ir jurisdikcija, lai sniegtu nolēmumu, ja fakti pamatlietās, ko izskata valsts tiesas, ir ārpus ES tiesību piemērošanas jomas, bet attiecīgās normas ir noteiktas kā piemērojamas valsts tiesību aktos (ar renvoi [atsauci] uz ES tiesībām), un ja attiecīgās valsts tiesību normas neierobežo ES tiesību piemērošanu ( 27 ). Šajā lietā man šķiet, ka lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu aprakstītā valsts nostāja ir saistīta ar renvoi uz ES tiesībām, kas neierobežo to piemērošanu. Šā iemesla dēļ es nepiekrītu Beļģijas valdības argumentam. Man šķiet, ka šis ir punkts, kur Tiesa ir kompetenta atbildēt, un ka tai arī būtu jāatbild.

32.

Pievēršoties pašam jautājumam, pirmajā brīdī var šķist, ka ir nepieciešama apstiprinoša atbilde. Taisnība, ka Direktīvas 2003/88 1. pantā ir noteikts, ka direktīvā ir paredzētas minimālās drošības un veselības prasības, un, kā to norāda gan R. Matzak, gan Komisija, ka 15. pantā dalībvalstīm ir atļauts piemērot vai noteikt normas, kas ir labvēlīgākas darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzībai. Turklāt 2. pantā noteiktajā “darba laika” definīcijā ir skaidri noteikts, ka jāņem vērā “valsts tiesību akti un/vai prakse”.

33.

Domāju, ka patiesā situācija ir sarežģītāka. Pieņemot Direktīvu 2008/33, (toreizējais) Kopienas likumdevējs vēlējās noteikt minimālos standartus, kas piemērojami teritorijā, kas tagad ir Eiropas Savienība ( 28 ). Tas tika izdarīts, inter alia nosakot “darba laika” definīciju, sasaistot to ar “atpūtas laiku”, lai tās būtu vienādas visās dalībvalstīs. No tā izriet, ka šīs definīcijas jāinterpretē saskaņā ar objektīvajiem apstākļiem, atsaucoties uz direktīvas sistēmu un mērķi, jo tikai ar tādu interpretāciju var nodrošināt direktīvas pilnīgu efektivitāti un šo jēdzienu vienveidīgu piemērošanu visās dalībvalstīs ( 29 ). Tāpēc dalībvalstij, īstenojot direktīvu, nav rīcības brīvības pieņemt mazāk ierobežojošu versiju nevienai no šīm definīcijām.

34.

Protams, tas nenozīmē, ka dalībvalsts nedrīkst uzlabot direktīvā noteikto aizsardzību, izmantojot atšķirīgas likumdošanas tehnikas. Dalībvalstis var, piemēram, noteikt garākus minimālos atpūtas laikus, nekā noteikts direktīvas 3.–7. pantā, izmantojot savas tiesības, kas tām piešķirtas ar 15. pantu. Tas pats attiecas uz tiesību normām, kurās ir reglamentēts 8.–13. pantā minētais nakts un maiņu darbs. Taču, to darot, dalībvalstīm ir jāsaglabā 2. pantā noteiktās “darba laika” un “atpūtas laika”definīcijas.

35.

Tāpēc es uzskatu, ka uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 2003/88 ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts likumdevējam ir liegts saglabāt vai pieņemt “darba laika” definīciju, kas ir mazāk ierobežojoša nekā direktīvā paredzētā. Taču šīs dalībvalsts likumdevējs var uzlabot darba ņēmējiem noteikto aizsardzību ar nosacījumu, ka, to darot, tas neatkāpjas no šīs definīcijas normām.

36.

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai Direktīvas 2003/88 2. pants, ciktāl tajā ir definēts tas, ko iesniedzējtiesa nosaukusi par “galvenajiem [direktīvā] izmantotajiem jēdzieniem”, tostarp it īpaši jēdzieni “darba laiks” un “atpūtas laiks”, var tikt interpretēts tādējādi, ka to nepiemēro darba laika jēdzienam, kuru izmanto, lai noteiktu atalgojumu, ko maksā tādiem ugunsdzēsējiem kā R. Matzak.

37.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, nepieciešams norobežot tā formulējumu. Pirmkārt, ciktāl tas ir būtiski izgadāmajā lietā, Direktīvas 2003/88 2. pantā nav definēti citi laika jēdzieni kā vien “darba laiks” un tā pretstats – “atpūtas laiks”. Tas, vai “darba laika” definīcija ir attiecināma uz apstākļiem, kādos atrodas darba ņēmēji, kuri ir tādā situācijā kā R. Matzak, ir iesniedzējtiesas ceturtā jautājuma priekšmets.

38.

Otrkārt, nav šaubu par to, ka Tiesas loma saskaņā ar LESD 267. pantu ir ierobežota ar ES tiesību interpretācijas sniegšanu. Tā nevar interpretēt valsts tiesību aktus – tas ir vienīgi attiecīgās dalībvalsts tiesu uzdevums ( 30 ). Tādējādi, lai gan iesniedzējtiesa norāda, ka valsts judikatūrā pastāv tendence risināt jautājumu par ārštata ugunsdzēsēju atalgojumu, pamatojoties uz “darba laika” jēdziena definīciju ES tiesībās ( 31 ), šo noteikumu piemērošana valsts tiesībās nav jautājums, ko var skatīt Tiesa. Ciktāl valsts tiesību normas atbilst ES tiesībām, dalībvalstis var strukturēt attiecīgās valsts tiesību normas atbilstoši tam, kā tās uzskata par piemērotu, un to interpretē valsts tiesas. Tāpēc es šī jautājuma analīzē apskatīšu (tikai) ES tiesību jautājumus.

39.

Ņemot vērā šos apsvērumus, man šķiet, ka trešais jautājums visatbilstošāk ir jāizprot tādējādi, ka ar to tiek jautāts, vai Direktīvas 2003/88 2. pantā noteiktā “darba laika” definīcija automātiski un bez citiem nosacījumiem ir piemērojama arī, lai reglamentētu to darba ņēmēju atalgojumu, kuriem ir tiesības izmantot šīs direktīvas nodrošināto aizsardzību drošības un veselības ziņā.

40.

Manā skatījumā, šāda automātiska saikne nepastāv.

41.

Direktīva 2003/88 tika pieņemta, pamatojoties uz pašreizējo LESD 153. panta 2. punktu. Ar šo normu ES likumdevējam tiek piešķirtas pilnvaras pieņemt pamatnostādnes, ar ko nosaka minimālās prasības pakāpeniskai saskaņošanai attiecībā uz (ciktāl tas ir būtiski šajos secinājumos) veselību un drošību (153. panta 1. punkta a) apakšpunkts), darba apstākļiem (153. panta 1. punkta b) apakšpunkts) un sociālo nodrošinājumu un sociālo aizsardzību (153. panta 1. punkta c) apakšpunkts). 5. punktā ir skaidri pateikts, ka “šā panta noteikumi neattiecas uz darba samaksu [..]”. Pēdējās minētais aspekts ir vienīgi dalībvalstu ziņā ( 32 ).

42.

Šāds pilnvaru sadalījums ir atspoguļots arī Tiesas judikatūrā. Spriedumā Dellas u.c. Tiesa attiecībā uz Direktīvu 93/104 konstatēja, ka, pamatojoties uz direktīvas mērķi un faktisko formulējumu, ir jāizdara secinājums, ka tā neattiecas uz darba ņēmēju atalgojumu. Tiesa arī papildināja, ka šāda interpretācija nešaubīgi izriet no pašreizējā LESD 153. panta 5. punkta ( 33 ). Lietā Vorel Tiesa apstiprināja šī principa piemērojamību attiecībā uz Direktīvu 2003/88 ( 34 ).

43.

Varētu teikt, ka tā pati par sevi ir atbilde uz trešo jautājumu. Taču, kā pareizi norāda Nīderlandes valdība, lai gan Direktīvā 2003/88 netiek prasīts, lai dalībvalstis piemērotu “darba laika” definīciju attiecībā uz atalgojuma jautājumiem, tajā nav arī noteikts, ka tās to darīt nedrīkst. Tādējādi dalībvalsts ir tiesīga pieņemt valsts tiesību aktus, kuros nosaka, ka vienas vai vairāku kategoriju darba ņēmēju atalgojums ir balstīts uz šo definīciju. Arī darba līgumos un kolektīvajos darba līgumos parasti ir izmantots “darba laiks” saistībā ar nostrādāto stundu skaitu un apstiprinātajām darba samaksas likmēm, lai noteiktu vispārējo atalgojumu. Šādas darba samaksas likmes var arī atšķirties atkarībā no darba laika veida (aktīvā darba laiks, dežūras laiks) ( 35 ). Tie visi ir valsts tiesību jautājumi.

44.

Tāpēc es uzskatu, ka uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/88 2. pantā noteiktā “darba laika” definīcija automātiski un bez citiem nosacījumiem ir piemērojama arī, lai reglamentētu to darba ņēmēju atalgojumu, kuriem ir tiesības izmantot šīs direktīvas nodrošināto aizsardzību drošības un veselības ziņā. Taču, lai gan šajā Direktīvā nav prasīts, lai dalībvalstis piemērotu “darba laika” definīciju attiecībā uz atalgojuma jautājumiem, tajā nav arī noteikts, ka tās to nedrīkst darīt. No tā izriet, ka dalībvalsts var pieņemt valsts tiesību aktus, ar kuriem nosaka, ka vienas vai vairāku kategoriju darba ņēmēju atalgojums ir jābalsta uz šo definīciju.

45.

Ar savu ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai “darba laika” definīcija Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punktā ir jāinterpretē tādējādi, ka tā attiecas uz tādiem darba ņēmējiem kā R. Matzak, kuri ir nodarbināti dežūras režīmā un kuriem ir jāvar ierasties pēc darba devēja izsaukuma īsā laikā (šajā gadījumā – astoņu minūšu laikā), vienlaicīgi neprasot, lai viņi fiziski atrastos darba devēja telpās, un kuru iespējas veikt citas darbības attiecīgajā laikposmā var būt attiecīgi ierobežotas.

46.

Ievadam vēlos minēt, ka, lai gan iesniedzējtiesa formulē savu jautājumu, pamatojoties uz to, ka dežūras laiks tiek “pavadīts darba ņēmēja mājās”, lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu norādītā faktiskā prasība nenosaka, ka šis laiks ir jāpavada darba ņēmēja mājās, bet gan to, ka ir jāvar ierasties darba vietā astoņu minūšu laikā ( 36 ). Tādējādi praksē ir gluži iespējama situācija, ka darba ņēmēji dežūras laiku pavada mājās un ka šīs prasības tiešā rezultātā viņu dzīvesvietai ir jāatrodas ar šo ierobežojumu noteiktajā teritorijā.

47.

Pievēršoties jautājuma būtībai, R. Matzak apgalvo, ka fakti šajā lietā saistībā ar Tiesas judikatūru nozīmē, ka viņa dežūras laiks skaidri atbilst darba laikam. Proti, tas, ka viņam var nebūt jāveic faktiskie pienākumi dežūras laikā, nav būtiski. Viņam tiek prasīts būt darba devēja rīcībā un ar viņu ir jāvar sazināties jebkurā laikā, un līdz ar to viņa pārvietošanās brīvība un iespēja organizēt savas lietas dežūru laikā ir būtiski ierobežota. Par šo prasību neizpildi var piemērot disciplinārus sodus un, iespējams, kriminālsodu. R. Matzak situācija, kurā viņam ir pienākums ierasties darba vietā ļoti īsā laikā, faktiski ir vairāk ierobežota nekā tāda darba ņēmēja situācija, kas atrodas dežūrā, bet kam ir atvēlēts ievērojami ilgāks laiks, lai ierastos, vai kas var strādāt no attāluma. No tā izriet, ka ir jāuzskata, ka viņš atrodas sava darba devēja rīcībā visu attiecīgo laikposmu.

48.

Lai gan es – vismaz zināmā mērā – saskatu šo apgalvojumu loģiku, es neuzskatu, ka situācija ir tik vienkārša, kā to ierosina R. Matzak.

49.

Manā ieskatā, jebkuras analīzes sākumpunkts būs Direktīvas 2003/88 2. panta 1. un 2. punkta formulējums. Tajā “darba laiks” ir definēts kā “jebkurš laikposms, kurā darba ņēmējs strādā darba devēja labā un veic savu darbu vai pilda pienākumus [..]” un “atpūtas laiks” – kā “jebkurš laikposms, kas nav darba laiks”. Kā to norādījušas vairākas puses, kas iesniegušas apsvērumus, un pati Tiesa savā judikatūrā, nodalījums ir divējāds: laiks vai nu ir, vai arī nav darba laiks ( 37 ). Likumdevējs nav uzskatījis par nepieciešamu noteikt jebkādas citas kategorijas, līdz ar to atļaujot zināmus uzlabojumus vai detalizāciju. Šis elastīguma trūkums, iespējams, ir nelabvēlīgs, bet tāds ir šo tiesību formulējums.

50.

Tā kā kategorija “atpūtas laiks” pēc definīcijas ir atlikušais laiks, turpmākajā analīzē es koncentrēšu uzmanību uz jēdzienu “darba laiks”. Dažas norādes par to, kā tas būtu jāinterpretē, ir atrodamas jau Tiesas judikatūrā.

51.

Tādējādi Tiesa ir vairākkārt atzinusi, ka “darba laika” jēdziens saskaņā ar Direktīvu 2003/88 ir ES tiesību autonoms jēdziens, kas nosakāms atbilstoši objektīviem apsvērumiem, ņemot vērā šīs direktīvas sistēmu un mērķi, kas ir uzlabot darba ņēmēju dzīves un darba apstākļus ( 38 ). Tajā ir prasīts, lai būtu izpildīti trīs nosacījumi. Pirmkārt, darba ņēmējam jābūt “darbā”, otrkārt, viņam jābūt darba devēja rīcībā un, treškārt, viņam jāveic savs darbs vai jāpilda pienākumi ( 39 ).

52.

Pirmo reizi Tiesai lūgts interpretēt šīs prasības spriedumā Simap ( 40 ). Šī lieta bija saistīta ar primārās aprūpes ārstu dežūrām, kuri strādā veselības centrā. Daļu šī laika viņiem bija jābūt uz vietas darba vietā, bet pārējā laikā viņiem bija tikai jābūt “pieejamiem”. Tiesa atzina, ka starp šiem abiem laikposmiem ir būtiska atšķirība. Kas attiecas uz pirmo laikposmu, pat ja veiktā darbība var atšķirties atkarībā no apstākļiem, tas, ka ārstiem bija jābūt uz vietas un pieejamiem darba vietā ar mērķi sniegt profesionālos pakalpojumus, nozīmē, ka viņi veica savus pienākumus. Attiecīgi tika izpildītas 2. panta 1. punkta prasības. Taču attiecībā uz otro laikposmu un, pat ja viņi bija sava darba devēja rīcībā tik lielā mērā, lai ar viņiem varētu sazināties, ārsti varēja plānot savu laiku ar mazākiem ierobežojumiem un nodoties savām interesēm. Tāpēc šis laiks pieskaitāms kategorijai “atpūtas laiks” ( 41 ).

53.

Spriedums Jaeger ( 42 ) attiecās uz slimnīcas ārstu, kam bija pienākums pavadīt dežūras laiku darba devēja telpās. Viņam bija piešķirta istaba ar gultu, kur viņš varēja gulēt, kad viņa pakalpojumi nebija nepieciešami. Tiesa atkārtoja savus spriedumā Simap ( 43 ) sniegtos apsvērumus, tomēr norādīja, ka šajā lietā nav sniegts nolēmums attiecībā uz apstākļiem, kuros darba ņēmējam bija atļauts atpūsties vai gulēt, atrodoties dežūrā darba devēja telpās. Tā atzina, ka šis jautājums nav būtisks. Par “izšķirošo faktoru” tika nosaukts tas, ka darba ņēmējam bija jābūt vietā, ko noteicis darba devējs, un jābūt pieejamam darba devējam, lai vajadzības gadījumā nekavējoties varētu sniegt savus pakalpojumus. Līdz ar to nevarēja apgalvot, ka darba ņēmējs attiecīgajos laikposmos būtu atradies “atpūtā” ( 44 ). Tomēr, atbildot uz valsts tiesas jautājumu, Tiesa skaidri precizēja, ka tās nolēmums attiecās uz situāciju, kad darba ņēmējam bija “noteikta prasība fiziski atrasties slimnīcā” ( 45 ). Attiecīgie darba ņēmēji bija būtiski ierobežoti attiecībā uz to, kā viņi varēja plānot savu laiku, un viņi bija atšķirti no savas ģimenes un sociālās vides. Tiesa piebilda, ka tās sniegto jēdziena “darba laiks” interpretāciju nevar apšaubīt ar iebildumiem, kas pamatoti uz ekonomiskām un organizatoriskām sekām, kas saskaņā ar atsevišķu dalībvalstu apgalvojumiem rastos, ja šādu laiku klasificētu kā “darba laiku” ( 46 ).

54.

Spriedumā Dellas ( 47 ), kurš attiecās uz līdzīgu prasību darba ņēmējiem, kas strādā ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, – pavadīt dežūras laiku darba devēja telpās, Tiesa nonāca pie identiska secinājuma kā spriedumā Jaeger.

55.

Rīkojums Grigore ( 48 ) bija saistīts ar mežkopības jomas darba ņēmēju, kuram darba devējs bija nodrošinājis darbiniekiem paredzētu apmešanās vietu, kas atradās meža, par kuru viņš bija atbildīgs, teritorijā. Viņam bija jāpavada noteikti laikposmi tur ( 49 ). Tiesa atzina, ka apmešanās vietas nodrošināšana pati par sevi nav galīgs pierādījums, ka tur pavadītais laiks ir darba laiks tikai tā fakta dēļ, ka šī vieta atrodas N. Grigore darba pienākumu veikšanas teritorijā; tomēr, ja patiesā situācija būtu tāda, ka viņam bija pienākums būt nekavējoties pieejamam darba devējam, lai nepieciešamības gadījumā sniegtu atbilstošos pakalpojumus, šī jēdziena definīcija būtu izpildīta ( 50 ).

56.

Visbeidzot ( 51 ), spriedumā Federación de Servicios Privados del sindicato Comisiones obreras (“Tyco”) ( 52 ) Tiesai tika lūgts izskatīt jautājumu, vai laiks, ko darba ņēmēji pavadījuši bez noteiktas vai ierastas darba vietas, pārvietojoties ceļā no mājām pie darba devēja klientiem atbilstoši darba devēja norādījumiem, ir “darba laiks”. Tiesa atzina, ka jā. Tā it īpaši norādīja uz principu, kas radies spriedumā Jaeger, ka izšķirošais faktors, lai noteiktu, vai definīcija ir izpildīta, ir prasība atrasties darba devēja noteiktā vietā un nekavējoties sniegt attiecīgos pakalpojumus. Vienlaikus tā uzsvēra, ka piezīme, kas minēta spriedumā Simap, ka darba ņēmējiem ir iespējas nodoties savām interesēm, ir faktors, ar kuru var pierādīt, ka attiecīgais laikposms nav darba laiks Direktīvas 2003/88 izpratnē. Taču darba ņēmēju situācija pamatlietā tāda nebija; neskatoties uz to, ka viņiem bija zināma brīvība pārvietojoties, attiecīgajos laikposmos viņiem tomēr bija pienākums rīkoties saskaņā ar darba devēja norādījumiem ( 53 ).

57.

Man šķiet, ka apgalvojums, ka “prasība atrasties darba devēja noteiktā vietā, lai sniegtu pakalpojumus nekavējoties”, ir “izšķirošais faktors”, lai noteiktu, kas ir un kas nav darba laiks, ir aplūkojams ar zināmu piesardzību. Acīmredzami, šis apgalvojums tika piemērots, piemēram, lietās Jaeger un Dellas, kur bija pienākums pavadīt dežūras laiku darba devēja telpās. Fakts, ka darba ņēmējs var nepavadīt visu šo laiku strādājot, bija nebūtisks. Tāpat arī tas nebija izšķirošs lietā Grigore, kurā Tiesa uzsvaru lika arī uz darba ņēmēja rīcības brīvības pakāpi. Tiešām, šis aspekts ir pamatā Tiesas nolēmumam Simap. Man šķiet, ka vienlīdz nozīmīga ir tā laika kvalitāte, ko darba ņēmējs var izmantot dežūras laikā (ko apliecina, piemēram, iespēja veltīt laiku savām interesēm un ģimenei) ( 54 ). Fakts, ka jebkurā no šiem gadījumiem darba ņēmējam var būt pienākums pavadīt dežūras laiku rādiusā, kas ir relatīvi tuvu viņa darba vietai, manā skatījumā nemazina nepieciešamību ņemt vērā, cik kvalitatīvi viņš var pavadīt savu laiku. Izņemot, ja darba ņēmējs var veikt darbu no attāluma, tas ir tāda rakstura pienākums, ka viņam var būt jāuzturas savas darba vietas tuvumā. Šajā kontekstā prevalējoša nozīme ir pavadītā laika kvalitātei, nevis precīzam noteiktajam tuvumam darba vietai. Iesniedzējtiesa kā vienīgā šī fakta vērtētāja var noteikt, vai darba devēja noteiktie ierobežojumi tik ļoti lielā mērā mazināja R. Matzak dežūrā pavadītā laika kvalitāti, lai to klasificētu kā darba laiku.

58.

Tāpēc es uzskatu, ka uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka “darba laika” definīcija Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punktā nav jāinterpretē tādējādi, ka tā attiecas uz darba ņēmējiem, kuri ir nodarbināti dežūrās un kuriem ir pienākums varēt ierasties īsā laikā pēc darba devēja izsaukuma (vienlaikus nenosakot prasību fiziski atrasties darba devēja telpās), un kuru iespējas veikt citas darbības attiecīgajā laikposmā var būt attiecīgi ierobežotas. Drīzāk nepieciešams ņemt vērā laika kvalitāti, ko darba ņēmējs var baudīt šādas dežūras laikā, piemēram, viņa iespēju veltīt šo laiku savām interesēm un ģimenei. Šajā kontekstā prevalējoša nozīme ir pavadītā laika kvalitātei, nevis precīzam noteiktajam tuvumam darba vietai. Tas, vai šāds laikposms klasificējams kā “darba laiks” konkrētajā gadījumā, ir jāizlemj valsts tiesai, pamatojoties uz faktiem.

59.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka Tiesai uz cour du travail de Bruxelles (Briseles Darba tiesa, Beļģija) uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild šādi: