—

Čehijas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – P. Němečková un F. Wilman, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (OV 2004, L 157, 45. lpp., un labojums – OV 2004, L 195, 16. lpp.) 8. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp NEW WAVE CZ, a.s. (turpmāk tekstā – “NEW WAVE”), vārdiskas preču zīmes “MegaBabe” īpašnieku, un ALLTOYS, spol. s r. o. par šīs preču zīmes izmantošanu, ko pēdējais minētais īstenojis bez pirmā piekrišanas.

3

Direktīvas 2004/48 preambulas 10. apsvērums ir formulēts šādi:

“Šīs direktīvas mērķis ir tuvināt [dalībvalstu tiesību aktus], lai iekšējā tirgū nodrošinātu augstu, līdzvērtīgu un viendabīgu [intelektuālā īpašuma] aizsardzības līmeni.”

4

Šīs direktīvas 8. panta “Tiesības uz informāciju” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās tiesu iestādes tās tiesvedības sakarā, kas attiecas uz intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu, un, atbildot uz pamatotu un samērīgu prasību, var pieprasīt, lai informāciju par to preču vai pakalpojumu izcelsmi un izplatīšanas tīkliem, ar kurām pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, sniedz pārkāpējs un/vai cita persona:

2.   Šā panta 1. punktā minētā informācija ietver:

5

Minētās direktīvas 9. panta “Pagaidu un piesardzības pasākumi” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka tiesu iestādes pēc prasītāja lūguma var:

2.   Ja pārkāpums ir izdarīts komerciālā mērogā, dalībvalstis nodrošina to, ka, ja cietusī puse norāda uz apstākļiem, kas var traucēt kompensācijas piedziņu, tiesu iestādes var dot rīkojumu kā piesardzības pasākumu piemērot iespējamā pārkāpēja kustamā un nekustamā īpašuma arestu, tostarp bankas kontu un citu aktīvu bloķēšanu. Tālab kompetentās iestādes var pieprasīt bankas, finanšu vai tirdzniecības dokumentus vai atbilstošu pieeju vajadzīgajai informācijai.”

6

Direktīvas 2004/48 13. panta “Kompensācijas” 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās tiesu iestādes, saņemot cietušās puses iesniegumu, piespriež pārkāpējam, kas apzināti ir iesaistījies kontrafakta darbībā vai kam ir bijis pamats apzināties, ka minētā darbība ir kontrafakta darbība, izmaksāt tiesību īpašniekam kompensāciju, kas atbilst pārkāpuma dēļ radītā kaitējuma apmēram.

[..]”

7

Zákon č. 221/2006 Sb., o vymáhání práv z průmyslového vlastnictví a o změně zákonů na ochranu průmyslového vlastnictví (Likums Nr. 221/2006 par rūpnieciskā īpašuma tiesību īstenošanu un grozījumiem likumos rūpnieciskā īpašuma aizsardzības jomā, turpmāk tekstā – “Likums Nr. 221/2006”) 3. panta 1. punktā ir paredzēta iespēja atsaukties uz tiesībām uz informāciju saistībā ar tiesību pārkāpumu.

8

Saskaņā ar Likuma Nr. 221/2006 3. panta 2. punktu, ja informācija saskaņā ar šī panta 1. punktu netiek brīvprātīgi sniegta saprātīgā termiņā, persona, kura ir uz to tiesīga, var to pieprasīt, iesniedzot pieteikumu tiesā tiesvedībā par tiesību pārkāpumu. Tiesa noraida pieteikumu, ja tas nav samērīgs ar tiesību apdraudējuma vai pārkāpuma smagumu.

9

NEW WAVE pirmo tiesvedību pret ALLTOYS uzsāka par to, ka tas, piedāvājot savas preces, bez tā piekrišanas izmantoja preču zīmi “MegaBabe”.

10

Šīs pirmās tiesvedības ietvaros valsts tiesa ar galīgu spriedumu nosprieda, ka ALLTOYS ir pārkāpis tiesības, kas NEW WAVE ir attiecībā uz preču zīmi “MegaBabe”, un izdeva rīkojumu tam atturēties no prettiesiskas rīcības nākotnē un izņemt no aprites attiecīgās preces, kas jau ir laistas tirgū. Tomēr šī tiesa neļāva NEW WAVE grozīt savu prasības pieteikumu, lai ALLTOYS uzliktu arī pienākumu tam sniegt visu informāciju par attiecīgajām precēm.

11

Pēc minētās tiesvedības galīgas pabeigšanas NEW WAVE uzsāka jaunu tiesvedību Městský soud v Praze (Prāgas pilsētas tiesa, Čehijas Republika), lai ALLTOYS tiktu dots rīkojums tam sniegt visu informāciju par to preču izcelsmi un izplatīšanas tīkliem, uz kurām ir preču zīme “MegaBabe” un kuras pēdējais minētais jebkad agrāk vai pašreiz ir uzglabājis, laidis tirgū vai importējis, proti, konkrēti, piegādātāja, ražotāja, vairumtirgotāja, izplatītāja un jebkura cita šo preču iepriekšējā turētāja vārdu un uzvārdu vai komercnosaukumu, vai tirdzniecības nosaukumu, kā arī pastāvīgo dzīvesvietu vai juridisko adresi, kā arī informāciju par piegādāto, uzglabāto, saņemto vai pasūtīto šo preču daudzumu un pārdoto daudzumu, precīzu informāciju par dažādu preču pārdošanas cenu un par cenu, ko ALLTOYS samaksājis piegādātājam par piegādātajām precēm.

12

Ar 2011. gada 26. aprīļa spriedumu Městský soud v Praze (Prāgas pilsētas tiesa) noraidīja NEW WAVE prasības pieteikumu. Šī tiesa uzskatīja, ka nevar atsaukties uz tiesībām uz informāciju, iesniedzot atsevišķu prasību, jo Likuma Nr. 221/2006 3. pantā ir paredzēts, ka uz šādām tiesībām var atsaukties, tikai izmantojot lūgumu, kas ir adresēts tiesai, kurā notiek tiesvedība saistībā ar tiesību pārkāpumu. Šī tiesa uzskata, ka pamatlietā tiesvedība par tiesību pārkāpumu jau ir pabeigta ar galīgu spriedumu, kas taisīts pirmās tiesvedības ietvaros.

13

NEW WAVE iesniedza apelācijas sūdzību Vrchní soud v Praze (Prāgas Augstākā tiesa, Čehijas Republika), kas ar 2012. gada 27. februāra spriedumu grozīja pirmās instances tiesas spriedumu, liekot ALLTOYS paziņot NEW WAVE pieprasīto informāciju. Šī apelācijas tiesa uzskatīja, ka, lai interpretētu Likuma Nr. 221/2006 3. pantu, ir jāņem vērā Direktīvas 2004/48 8. panta 1. punkts. Šajā kontekstā tā uzskatīja, ka tiesvedība, kas attiecas uz tādas informācijas sniegšanu, kura nav sniegta brīvprātīgi, arī ir tiesvedība saistībā ar tiesību pārkāpumu.

14

ALLTOYS par minētās apelācijas instances tiesas spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību Nejvyšší soud (Augstākā tiesa, Čehijas Republika).

15

Šī pēdējā minētā tiesa norāda, ka, lai gan Direktīva 2004/48 ar Likumu Nr. 221/2006 ir transponēta Čehijas Republikas tiesību sistēmā, starp šī likuma tekstu un šīs direktīvas tekstu tomēr pastāv atšķirība. Lai gan Likuma Nr. 221/2006 3. pantā ir paredzēta iespēja iegūt informāciju, iesniedzot lūgumu “tiesvedībā sakarā ar tiesību pārkāpumu” (“v řízení o porušení práva”), Direktīvas 2004/48 8. panta 1. punktā, čehu valodas redakcijā, dalībvalstīm ir paredzēts pienākums nodrošināt iespēju iegūt informāciju “saistībā ar tiesvedību, kas attiecas uz intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu” (“v souvislosti s řízením o porušení práva duševního vlastnictví”). Iesniedzējtiesa uzskata, ka šī valsts tiesību norma ir interpretējama saskaņā ar Direktīvu 2004/48. Tomēr tā norāda, ka šīs direktīvas 8. panta 1. punktā ietvertās frāzes interpretācija ir neskaidra.

16

Turklāt Nejvyšší soud (Augstākā tiesa) uzsver, ka pastāv atšķirības starp dažādām Direktīvas 2004/48 valodu redakcijām. Tādējādi šīs direktīvas čehu, angļu un franču valodas redakcijās attiecīgi ir izmantota frāze “saistībā ar tiesvedību” (“v souvislosti s řízením”), “tiesvedības kontekstā” (“in the context of proceedings”) un “tiesvedības sakarā”. Šī tiesa uzskata, ka – pretēji Direktīvas 2004/48 čehu un angļu valodas redakcijām – tās franču valodas redakcija drīzāk atbilst Likuma Nr. 221/2006 tekstam, jo tajā ir norādīts uz ciešāku saikni starp tiesvedību un lūgumu sniegt informāciju.

17

Šādos apstākļos Nejvyšší soud (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas 2004/48 8. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka runa ir par tiesvedību, kas attiecas uz intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu, arī tad, ja pēc galīgas lietas pabeigšanas, kurā ir konstatēts intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums, prasītājs atsevišķā tiesvedībā pieprasa informāciju par to preču vai pakalpojumu izcelsmi un izplatīšanas tīkliem, ar kuriem ir pārkāptas šīs intelektuālā īpašuma tiesības (piemēram, lai precīzi noteiktu kaitējuma apmēru un pēc tam prasītu kompensāciju par to)?”

18

Uzdodot savu jautājumu, iesniedzējtiesa vaicā, vai Direktīvas 2004/48 8. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tas ir piemērojams tādai situācijai, kāda tiek aplūkota pamatlietā un kurā pēc galīgas lietas pabeigšanas, kurā ir konstatēts intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums, prasītājs atsevišķā tiesvedībā pieprasa informāciju par to preču vai pakalpojumu izcelsmi un izplatīšanas tīkliem, ar kuriem ir pārkāptas šīs tiesības.

19

Šajā ziņā saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un ar tiesisko regulējumu, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi (spriedums, 2016. gada 17. marts, Liffers, C‑99/15, EU:C:2016:173, 14. punkts un tajā minētā judikatūra).

20

Pirmkārt, runājot par Direktīvas 2004/48 8. panta 1. punkta formulējumu, no vienas puses, ir jānorāda, ka frāze “tiesvedības sakarā, kas attiecas uz intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu”, nevar tikt uzskatīta par tādu, kas attiecas tikai uz tiesvedībām, kuru mērķis ir konstatēt intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu. Šīs frāzes izmantošana neizslēdz, ka šis 8. panta 1. punkts varētu attiekties arī uz tādām atsevišķām tiesvedībām, kāda tiek aplūkota pamatlietā un kas tiek uzsāktas pēc galīgas lietas pabeigšanas, kurā ir konstatēts intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums.

21

Šajā ziņā ir jāpiebilst, ka, protams, kā to norāda iesniedzējtiesa, dažās Direktīvas 2004/48 8. panta 1. punkta valodu redakcijās, piemēram, franču valodas redakcijā, ir izmantotas frāzes, kas varētu tikt interpretētas tādējādi, ka tām ir šaurāka piemērošanas joma nekā tām, kuras ir izmantotas citās valodu redakcijās, piemēram, čehu un angļu valodas redakcijās. Tomēr, kā Eiropas Komisija to ir norādījusi savos Tiesai iesniegtajos apsvērumos, ir jākonstatē, ka ne no vienas no šīm valodu redakcijām neizriet, ka prasītājam uz šajā pantā paredzētajām tiesībām uz informāciju ir jāatsaucas tikai vienas un tās pašas tiesvedības ietvaros, kuras mērķis ir konstatēt intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu.

22

No otras puses, no Direktīvas 2004/48 8. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka pienākuma sniegt informāciju adresāts ir ne tikai attiecīgo intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpējs, bet arī “[ikviena] cita persona”, kas ir paredzēta šīs tiesību normas a) līdz d) apakšpunktā. Šīs citas personas ne vienmēr ir puses tiesvedībā, kuras mērķis ir konstatēt intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu. Šis konstatējums apstiprina, ka šīs direktīvas 8. panta 1. punkta formulējums nevar tikt interpretēts tādējādi, ka tas ir piemērojam tikai šādās tiesvedībās.

23

Otrkārt, šī interpretācija atbilst arī Direktīvas 2004/48 mērķim, kas, kā tas ir norādīts tās preambulas 10. apsvērumā, ir tuvināt dalībvalstu tiesību sistēmas saistībā ar līdzekļiem, ar kādiem ir jāliek ievērot intelektuālā īpašuma tiesības, lai iekšējā tirgū nodrošinātu augstu, līdzvērtīgu un viendabīgu intelektuālā īpašuma aizsardzības līmeni (spriedums, 2015. gada 16. jūlijs, Diageo Brands , C‑681/13, EU:C:2015:471, 71. punkts).

24

Tādējādi, lai nodrošinātu augstu intelektuālā īpašuma aizsardzības līmeni, ir jānoraida interpretācija, kurā Direktīvas 2004/48 8. panta 1. punktā paredzētās tiesības uz informāciju ir atzītas tikai tādas tiesvedības ietvaros, kuras mērķis ir konstatēt intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu. Šāds aizsardzības līmenis varētu netikt nodrošināts, ja šīs tiesības uz informāciju nebūtu iespējams īstenot arī atsevišķā procedūrā, kas ir uzsākta pēc galīgas lietas pabeigšanas, kurā ir konstatēts tāds intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums, kāds tiek aplūkots pamatlietā.

25

Treškārt, ir jāatgādina, ka Direktīvas 2004/48 8. panta 1. punktā paredzētās tiesības uz informāciju konkretizē pamattiesības uz efektīvu aizsardzību tiesā, kas ir garantētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā, un tādējādi nodrošina pamattiesību uz īpašumu, kurās ietilpst intelektuālā īpašuma tiesības, kas ir aizsargātas tās 17. panta 2. punktā, efektīvu īstenošanu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, Coty Germany , C‑580/13, EU:C:2015:485, 29. punkts). Tādējādi šīs tiesības uz informāciju ļauj intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam identificēt, kas tās pārkāpj, un veikt vajadzīgos pasākumus, piemēram, iesniegt pieteikumus par pagaidu pasākumiem, kā tas ir paredzēts Direktīvas 2004/48 9. panta 1. un 2. punktā, vai prasību par kompensāciju, kā tas ir paredzēts šīs direktīvas 13. pantā, lai aizsargātu šīs tiesības. Ja intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam nebūtu pilnībā zināms tā tiesību pārkāpuma apmērs, šo tiesību īpašnieks nevarētu precīzi noteikt vai aprēķināt kompensāciju, uz kādu tam būtu tiesības šī pārkāpuma dēļ.

26

Šajā ziņā ir jānorāda, ka ne vienmēr lūgumu, kura mērķis ir iegūt visu atbilstošo informāciju, ir iespējams izteikt tiesvedībā, kuras beigās ir ticis konstatēts intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums. Proti, nevar izslēgt, ka intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks par šo tiesību pārkāpuma apmēru uzzina tikai pēc šīs tiesvedības galīgas pabeigšanas.

27

No tā izriet, ka Direktīvas 2004/48 8. panta 1. punktā paredzēto tiesību uz informāciju īstenošana nevar tikt ierobežota, attiecinot tās tikai uz tiesvedībām, kuru mērķis ir konstatēt intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu.

28

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/48 8. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tas ir piemērojams tādai situācijai, kāda tiek aplūkota pamatlietā un kurā pēc galīgas lietas pabeigšanas, kurā ir konstatēts intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums, prasītājs atsevišķā tiesvedībā pieprasa informāciju par to preču vai pakalpojumu izcelsmi un izplatīšanas tīkliem, ar kuriem ir pārkāptas šīs tiesības.

29

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu 8. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tas ir piemērojams tādai situācijai, kāda tiek aplūkota pamatlietā un kurā pēc galīgas lietas pabeigšanas, kurā ir konstatēts intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums, prasītājs atsevišķā tiesvedībā pieprasa informāciju par to preču vai pakalpojumu izcelsmi un izplatīšanas tīkliem, ar kuriem ir pārkāptas šīs tiesības.