—

Association France Nature Environnement vārdā – E. Wormser, pārstāvis, kam palīdz M. Le Berre, avocat,

—

Francijas valdības vārdā – S. Ghiandoni, kā arī F.‑X. Bréchot, D. Colas un G. de Bergues, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – O. Beynet un C. Hermes, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par LESD 267. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Association France Nature Environnement un Premier ministre, kā arī ministre de l’Écologie, du Développement durable et de l'Énergie par prasību pilnvaru pārsniegšanas dēļ atcelt décret no 2012‑616, du 2 mai 2012, relatif à l’évaluation de certains plans et programmes ayant une incidence sur l’environnement [2012. gada 2. maija Dekrētu Nr. 2012‑616 par noteiktu plānu un programmu, kas var ietekmēt vidi, novērtējumu] (2012. gada 4. maijaJORF, 7884. lpp.).

3

Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 27. jūnija Direktīvas 2001/42/EK par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV 2001, L 197, 30. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā, 15. nod., 6. sēj., 157.–164. lpp.) 1. pants ir formulēts šādi:

“Šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt augstu vides aizsardzības līmeni un veicināt noturīgu attīstību, sekmējot ekoloģisko apsvērumu integrēšanu plānu un programmu sagatavošanas un pieņemšanas procesā, nodrošinot, lai saskaņā ar šo direktīvu veiktu vides novērtējumu tādiem plāniem un programmām, kam var būt būtiska ietekme uz vidi.”

4

Šīs direktīvas 2. pantā ir paredzēts:

“Šajā direktīvā:

[..].”

5

Minētās direktīvas 3. pantā ir noteikts:

“1.   Vides novērtējumu [..] veic 2. līdz 4. punktā minētajiem plāniem un programmām, kam var [būt] būtiska ietekme uz vidi.

2.   Saskaņā ar 3. punktu vides novērtējumu veic visiem plāniem un programmām:

[..].

3.   Šā panta 2. punktā minētajiem plāniem un programmām, kurās noteikta nelielu teritoriju izmantošana vietējā līmenī, vai arī 2. punktā minēto plānu un programmu nelieliem grozījumiem vides novērtējums vajadzīgs tikai tad, ja dalībvalstis konstatē, ka tie var būtiski ietekmēt vidi.

4.   Dalībvalstis nosaka, vai citi, 2. punktā neminēti plāni un programmas, kuros noteikti pamatprincipi to projektu turpmākās attīstības saskaņošanai, var būtiski ietekmēt vidi.

5.   Dalībvalstis nosaka, vai 3. un 4. punktā minētajiem plāniem un programmām var būt būtiska ietekme uz vidi, izvērtējot katru atsevišķi vai pēc plānu vai programmu veida, vai arī izmantojot abas minētās metodes. Šim nolūkam, lai nodrošinātu, ka uz plāniem un programmām, kam var būt būtiska ietekme uz vidi, attiecina šīs direktīvas prasības, dalībvalstīm jāņem vērā attiecīgie II pielikumā noteiktie kritēriji.

6.   Izvērtējot plānus vai programmas atsevišķi vai arī precizējot 5. punktā minētos plānu un programmu veidus, apspriežas ar 6. panta 3. punktā minētajām iestādēm.

7.   Dalībvalstis nodrošina, lai to secinājumi saskaņā ar 5. punktu, ietverot iemeslus tam, kāpēc nav prasīts veikt vides novērtējumu [..], būtu pieejami sabiedrībai.

[..]”

6

Šīs pašas direktīvas 4. pantā ir paredzēts:

“1.   Direktīvas 3. pantā minēto vides novērtējumu veic plānu un programmu sagatavošanas laikā, pirms to pieņemšanas vai iesniegšanas likumdošanas procedūrai.

2.   Šīs direktīvas prasības vai nu integrē dalībvalstīs pastāvošajās plānu vai programmu pieņemšanas procedūrās, vai arī tās iestrādā procedūrās, kuras pieņem, lai panāktu atbilstību šai direktīvai.

3.   Gadījumos, kad plāni un programmas veido daļu no hierarhijas, lai izvairītos no novērtējuma dublēšanas, dalībvalstis ņem vērā, ka saskaņā ar šo direktīvu novērtējums tiks veikts dažādos hierarhijas līmeņos. [..]”

7

Saskaņā ar Direktīvas 2001/42 6. pantu:

“1.   Plānus vai programmu projektus un vides pārskatus, kas sagatavoti saskaņā ar 5. pantu, dara pieejamus šā panta 3. punktā minētajām iestādēm un sabiedrībai.

2.   Iestādēm, kas minētas 3. punktā, un 4. punktā minētajai sabiedrībai dod savlaicīgas un reālas iespējas atbilstīgos termiņos, pirms plānu vai programmu pieņemšanas vai to iesniegšanas likumdošanas procedūrai, izteikt savu viedokli par plāna vai programmas projektu un tam pievienoto vides pārskatu.

3.   Dalībvalstis nozīmē iestādes, ar kurām to specifisko ar vides aizsardzību saistīto pienākumu dēļ jāapspriež plānu un programmu īstenošanas ietekme uz vidi.

4.   Lai ievērotu 2. punktu, dalībvalstis identificē sabiedrību, tajā iekļaujot iedzīvotājus, kurus ir ietekmējusi vai var ietekmēt attiecīgā lēmuma pieņemšana saskaņā ar šo direktīvu, vai kas tajā piedalās, kā arī nevalstiskas organizācijas, piemēram, vides aizsardzības organizācijas un citas attiecīgās organizācijas.

5.   Dalībvalstis nosaka sīki izstrādātu kārtību, kādā veicama iestāžu un sabiedrības informēšana, kā arī apspriešana iestādēs un sabiedrībā.”

8

Šīs Direktīvas 2001/42 13. panta redakcija ir šāda:

“1.   Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai pirms 2004. gada 21. jūlija izpildītu šīs direktīvas prasības. [..]

[..].

3.   Direktīvas 4. panta 1. punktā minētais pienākums attiecas uz plāniem un programmām, kuru pirmā oficiālā sagatavošanas darbība ir veikta pēc 4. panta 1. punktā minētās dienas. Uz plāniem un programmām, kuru pirmā sagatavošanas darbība ir veikta pirms minētās dienas un ko pieņem vai iesniedz likumdošanas procedūrai vēlāk kā 24 mēnešus pēc tās, attiecas 4. panta 1. punktā minētais pienākums, izņemot gadījumus, kad dalībvalstis pieņēmušas atsevišķu lēmumu par to, ka tas nav realizējams, un par savu lēmumu informējušas sabiedrību.

[..]”

9

Direktīva 2001/42 Francijas tiesībās tika transponēta ar vairākiem tiesību aktiem, proti, tostarp ar ordonnance no 2004‑489, du 3 juin 2004, portant transposition de la directive 2001/42/CE du Parlement européen et du Conseil du 27 juin 2001 relative à l’évaluation des incidences de certains plans et programmes sur l’environnement [2004. gada 3. jūnija Rīkojumu Nr. 2004‑489, ar ko tiek transponēta Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 27. jūnija Direktīva 2001/42/EK par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu] (2004. gada 5. jūnijaJORF, 9979. lpp.), ar diviem 2005. gada 27. maija dekrētiem, ar vienu no kuriem tika grozīts Vides kodekss (Dekrēts Nr. 2005‑613) un ar otru – grozīts Pilsētplānošanas kodekss (Dekrēts Nr. 2005‑608), kā arī ar loi no 2010‑788, du 12 juillet 2010, portant engagement national pour l’environnement [2010. gada 12. jūlija Likumu Nr. 2010‑788 par valsts saistībām attiecībā uz vidi] (2010. gada 13. jūlijaJORF, 12905. lpp.). Vides kodeksa L. 122‑4. līdz L. 122‑11. pants tika grozīti ar pēdējā minētā likuma 232. un 233. pantu.

10

Vides kodeksa L. 122‑4. pantā, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Likumu Nr. 2010‑788, ir noteikts:

11

Saskaņā ar Vides kodeksa L. 122‑5. pantu, kas ir grozīts ar Likumu Nr. 2010‑788:

“Grozījumiem plānos un dokumentos, kam ir piemērojami L. 122‑4. panta I daļas noteikumi, izņemot tos, kam ir tikai neliela nozīme, vai nu tiek veikts jauns vides novērtējums, vai arī tiek aktualizēts tas, kurš tika veikts to izstrādes laikā.

Tas, vai grozījumiem ir neliela nozīme, tiek vērtēts, ņemot vērā Direktīvas [2001/42] II pielikumā norādītos kritērijus. Conseil d’État dekrētā tiek noteikti gadījumi, kad grozījumiem var tikt veikts vides novērtējums pēc pārbaudes katrā atsevišķā gadījumā, ko veic vides jomā kompetentā valsts administratīvā iestāde.”

12

Vides kodeksa L. 122‑7. pantā, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Likumu Nr. 2010‑788, ir paredzēts:

“Par plāna vai dokumenta izstrādi atbildīgais publisko tiesību subjekts nodod plāna vai dokumenta projektu, kas ir izstrādāts, piemērojot L. 122‑4. pantu, atzinuma saņemšanai valsts vides jomā kompetentajai administratīvajai iestādei, tam pievienojot vides pārskatu.

Ja atzinums netiek sniegts trīs mēnešu laikā, tiek uzskatīts, ka tas ir labvēlīgs.

Valsts vides jomā kompetentā administratīvā iestāde vajadzības gadījumā apspriež vides pārskatā iekļaujamās informācijas precizitātes pakāpi.”

13

Vides kodeksa L. 122‑11. pantā ir noteikts:

“Šīs nodaļas piemērošanas nosacījumi katrai plānu vai dokumentu kategorijai vajadzības gadījumā tiek precizēti Conseil d’État dekrētā.”

14

Likuma Nr. 2010‑788 232. un 233. panta piemērošanai un Direktīvas 2001/42 transponēšanai Premier ministre tostarp pieņēma Dekrētu Nr. 2012‑616. Tajā ir noteikts to plānu, shēmu, programmu un plānošanas dokumentu projektu saraksts, kam vai nu sistemātiski, vai pēc pārbaudes katrā atsevišķā gadījumā, ko veic šim nolūkam izraudzītā iestāde, ir jāveic vides novērtējums. Šajā dekrēta ir arī definēta vides jomā kompetentā iestāde, ar kuru ir jāapspriežas, veicot šo vides novērtējumu. Turklāt minētajā dekrētā detalizētā tabulā ir definēti plāni, shēmas, programmas un citi plānošanas dokumenti, kuriem ir jāveic vides novērtējums.

15

2012. gada 13. jūnijāAssociation France Nature Environnement cēla iesniedzējtiesā prasību atcelt Dekrētu Nr. 2012‑616, tostarp apgalvojot, ka nav tikuši ievēroti Direktīvas 2001/42 noteikumi, it īpaši to, ka vairākām vides iestādēm neesot bijusi šajā direktīvā prasītā administratīvā autonomija.

16

Ar 2015. gada 26. jūnija spriedumu iesniedzējtiesa apmierināja prasību atcelt Dekrētu Nr. 2012‑616 attiecībā uz tā 1. un 7. pantu.

17

Iesniedzējtiesa nosprieda, pirmkārt, ka šā dekrēta 1. pantā nav ievērotas prasības, kas izriet no Direktīvas 2001/42 6. panta 3. punkta. Proti, šajā valsts tiesību normā vienai un tai pašai iestādei tiek piešķirta, pirmkārt, kompetence izstrādāt un apstiprināt vairākus plānus un programmas un, otrkārt, to apspriešanas kompetence vides jomā, un nav paredzēts noteikums, lai garantētu, ka otro kompetenci šajā iestādē īstenotu struktūrvienība, kurai būtu faktiska autonomija.

18

Iesniedzējtiesa, otrkārt, uzskatīja, ka minētā dekrēta 7. pantā nav ievērotas prasības par valsts tiesību saderības ar Savienības tiesībām nodrošināšanu, noraidot bez attaisnojuma, kas būtu balstīts uz primārajiem tiesiskās noteiktības vai sabiedriskās kārtības pamatu apsvērumiem, Direktīvas 2001/42 transponēšanas tiesību normu piemērošanu attiecībā uz reģionālo dabas parku hartām, kuru izstrāde vai pārskatīšana tika paredzēta līdz 2013. gada 1. janvārim, lai arī šīs direktīvas transponēšanas termiņš bija beidzies.

19

Pēc tam, kad iesniedzējtiesa bija konstatējusi, ka Dekrēta Nr. 2012‑616 1. un 7. pants ir prettiesisks, tai radās jautājumi par šāda konstatējuma sekām.

20

Šajā ziņā šī tiesa uzskatīja, ka tas, ka šis dekrēts daļēji tika atcelts ar atpakaļejošu spēku, rada risku, ka tiks apšaubīts ne tikai to plānu un programmu tiesiskums, kuri ir pieņemti, piemērojot šo dekrētu, bet, ņemot vērā Francijas administratīvajās tiesībās paredzēto iespēju izvirzīt iebildi par šādu reglamentējošo aktu prettiesiskumu bez termiņa ierobežojuma, arī visu aktu, kuri tiks pieņemti, pamatojoties uz šiem plāniem un programmām, tiesiskumu. Šāda situācija būtu kaitīga gan tiesiskās noteiktības principa ievērošanai, gan Savienības mērķu vides aizsardzības jomā īstenošanai. Turklāt rastos juridisks vakuums, kas būtu šķērslis to valsts tiesību normu īstenošanai, ar ko tiek transponēta Direktīva 2001/42, un tādēļ valsts tiesai būtu jābūt pilnvarām modulēt laikā minētā dekrēta atcelšanas sekas.

21

Tad iesniedzējtiesa norādīja, ka, runājot par nosacījumiem, ar kādiem Francijas administratīvā tiesa var izmantot savas pilnvaras modulēt sprieduma par tiesību akta atcelšanu sekas, šādi apsvērumi varētu likt saglabāt Dekrēta Nr. 2012‑616 1. un 7. panta sekas tikai laikposmā, kas ir pilnīgi nepieciešams, lai ļautu pieņemt noteikumus, ar kuriem tiks organizēta piemērota tādu administratīvo iestāžu sistēma, kas ir pilnvarotas veikt vides novērtējumu atbilstoši Direktīvas 2001/42 noteikumiem. Līdz ar to šai tiesai rodas jautājums, vai ir iespējams paredzēt, ka minētā dekrēta daļēja atcelšana stājas spēkā tikai ar 2016. gada 1. janvāri un ka, neskarot tiesvedības, kas par aktiem, kuri ir pieņemti uz tā pamata, ir tikušas uzsāktas līdz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas dienai, sekas, kas ar apstrīdēto dekrētu radītas pirms tā atcelšanas, ir uzskatāmas par galīgām.

22

Šādos apstākļos Conseil d’État nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

23

Ar otro jautājumu, kas ir jāizskata vispirms, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, ar kādiem nosacījumiem valsts tiesa, kurā ir iesniegts strīds, var laikā ierobežot noteiktas tādas valsts tiesību normas atzīšanas par prettiesisku sekas, kas ir tikusi pieņemta, neievērojot Direktīvā 2001/42 paredzētos pienākumus, it īpaši tos, kas izriet no tās 6. panta 3. punkta.

24

Ir jānorāda, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika iesniegts saistībā ar tiesiskuma pārbaudes tiesvedību attiecībā uz vairāku valsts tiesību normu saderību ar Direktīvu 2001/42. Šajā tiesvedībā iesniedzējtiesa tostarp ir konstatējusi, ka šīs direktīvas 6. panta 3. punkta prasības nav tikušas ievērotas valsts tiesību normās, kas attiecas uz minētā direktīvas panta transponēšanu.

25

Iesniedzējtiesa, atsaucoties uz 2011. gada 20. oktobra spriedumu Seaport (NI) u.c. (C‑474/10, EU:C:2011:681), tostarp norāda, ka Dekrēta Nr. 2012‑616 noteikumi ir prettiesiski, jo tie neļauj nodrošināt vides iestādes funkcionālo neatkarību tādēļ, ka šie noteikumi negarantē, ka apspriešanas kompetenci vides jomā šajā iestādē īsteno struktūrvienība, kurai ir faktiska autonomija.

26

Proti, Tiesa šī sprieduma 39. punktā precizēja, ka Direktīvas 2001/42 noteikumu lietderīgā iedarbība zustu, ja gadījumā, kad, piemērojot šīs direktīvas 6. panta 3. punktu, izraudzītajai iestādei tiek uzticēts pašai arī sagatavot vai pieņemt plānu vai programmu, attiecīgās dalībvalsts administratīvajā struktūrā nebūtu nevienas citas iestādes, kura būtu pilnvarota pildīt šo apspriešanas funkciju.

27

Iesniedzējtiesa uzskata, ka Dekrēta Nr. 2012‑616 1. un 7. pants neatbilst šai autonomijas prasībai, un tādēļ šīs tiesību normas ir jāatceļ. Tomēr tā šaubās par tiesiskajām sekām, kas izriet no šādas atcelšanas.

28

It īpaši iesniedzējtiesai ir bažas par to, ka šī atcelšana rada risku, ka tiks apstrīdēts daudzu plānu un programmu, kā arī tiesību aktu, kas ir tikuši pieņemti uz to pamata, tiesiskums, un šīs situācijas rezultātā var rasties juridiskais vakuums, kaitējot vides aizsardzībai. Proti, tā kā šīs valsts tiesību normas tikušas atceltas ar atpakaļejošu spēku, apspriedes, kas notikušas, pamatojoties uz tām, tiks uzskatītas par notikušām prettiesiski.

29

Šādā kontekstā iesniedzējtiesa atsaucas uz 2012. gada 28. februāra spriedumu Inter‑Environnement Wallonie un Terre wallonne (C‑41/11, EU:C:2012:103).

30

Šā sprieduma 42. punktā Tiesa nosprieda, ka, tā kā Direktīvā 2001/42 nav noteikumu par sekām, kādas izriet no tajā noteikto procesuālo noteikumu pārkāpuma, dalībvalstīm savas kompetences ietvaros ir jāveic visi vajadzīgie vispārīgie vai īpašie pasākumi, lai par visiem plāniem un programmām, kam var būt būtiska ietekme uz vidi šīs direktīvas izpratnē, pirms to pieņemšanas tiktu veikts vides novērtējums atbilstoši šajā direktīvā noteiktajiem procesuālajiem noteikumiem un kritērijiem.

31

Minētā sprieduma 43. punktā Tiesa norādīja, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru dalībvalstīm ir jālikvidē Savienības tiesību pārkāpuma prettiesiskas sekas un šāds pienākums savu kompetenču ietvaros ir katrai attiecīgās dalībvalsts iestādei.

32

Turklāt no šā paša sprieduma 44. un 46. punkta izriet, ka pienākums, kas ir vērsts uz to, lai kompensētu Direktīvā 2001/42 prasītā vides novērtējuma neveikšanu, tostarp iespējama tiesību akta, kuram ir šāds trūkums, apturēšana vai atcelšana tāpat ir jāveic valsts tiesām, kurās ir tikusi celta prasība par valsts tiesību aktiem, kas tikuši pieņemti, pārkāpjot šo direktīvu. Līdz ar to minētajām tiesām, pamatojoties uz savām valsts tiesībām, ir jāveic pasākumi par tāda plāna vai programmas apturēšanu vai atcelšanu, kas ir pieņemts, neievērojot šajā direktīvā paredzēto pienākumu veikt vides novērtējumu.

33

Attiecībā uz iesniedzējtiesas izteiktajām bažām par iespējamām kaitīgajām sekām vides līmenī tam, ka tiek atceltas valsts tiesību normas, kas tikušas uzskatītas par nesaderīgām ar Savienības tiesībām, no 2010. gada 8. septembra sprieduma Winner Wetten (C‑409/06, EU:C:2010:503) 66. un 67. punkta izriet, ka tikai Tiesa izņēmuma kārtā un primāro tiesiskās noteiktības apsvērumu dēļ var noteikt nepiemērošanas seku – kādas rada Savienības tiesību normas piemērošana tām pretrunā esošām valsts tiesībām – īslaicīgu apturēšanu. Proti, ja valsts tiesām būtu tiesības piešķirt valsts tiesību normām pārākumu pār pretrunā esošām Savienības tiesībām, pat ja tas būtu tikai uz laiku, tiktu apdraudēta Savienības tiesību vienota piemērošana.

34

Tādējādi un attiecīgajā jomā Tiesa 2012. gada 28. februāra sprieduma Inter‑Environnement Wallonie un Terre wallonne (C‑41/11, EU:C:2012:103) 58. punktā nosprieda, ka valsts tiesa, ievērojot ar vides aizsardzību saistītu primāru apsvērumu, izņēmuma kārtā varētu atļaut izmantot valsts tiesību noteikumu, kas tai dod iespēju saglabāt zināmas atceltā valsts tiesību akta tiesiskās sekas, ja tiek ievēroti vairāki šajā spriedumā minētie nosacījumi. Tādējādi no minētā sprieduma izriet, ka Tiesa ir vēlējusies atzīt, ka valsts tiesai, izskatot katru atsevišķo gadījumu, izņēmuma kārtā ir iespēja pielāgot ar Savienības tiesībām nesaderīgas valsts tiesību normas atcelšanas sekas.

35

Proti, kā izriet no LES 3. panta trešās daļas un no LESD 191. panta 1. un 2. punkta, Savienība ir aicināta nodrošināt augstu vides aizsardzības līmeni un uzlabot vides aizsardzību.

36

Ar šādu nolūku Tiesa 2012. gada 28. februāra spriedumā Inter‑Environnement Wallonie un Terre wallonne (C‑41/11, EU:C:2012:103) ir mēģinājusi līdzsvarot, pirmkārt, likumības un Savienības tiesību pārkāpuma principu, un, otrkārt, pienākumu aizsargāt vidi, kas izriet no šīm Savienības primāro tiesību normām.

37

Tādējādi, kā izriet no šā sprieduma 34. punkta, Tiesa minētā sprieduma 58. punktā iespēju izņēmuma kārtā saglabāt noteiktas ar Savienības tiesībām nesaderīga valsts tiesību akta sekas ir pakļāvusi vairākiem nosacījumiem.

38

Šie nosacījumi ir minēti 2012. gada 28. februāra sprieduma Inter‑Environnement Wallonie un Terre wallonne (C‑41/11, EU:C:2012:103) rezolutīvajā daļā. Pirmkārt, apstrīdētajam valsts tiesību aktam ir jābūt pareizam Padomes 1991. gada 12. decembra Direktīvas 91/676/EEK attiecībā uz ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti (OV 1991, L 375, 1. lpp.), transponēšanas pasākumam. Otrkārt, ir jābūt tā, ka jauna valsts tiesību akta pieņemšana un stāšanās spēkā neļauj novērst videi nelabvēlīgu iedarbību, kas izriet no apstrīdētā tiesību akta atcelšanas. Treškārt, minētā tiesību akta atcelšanas sekām ir jābūt tādām, ka tiek radīts juridisks vakuums attiecībā uz Direktīvas 91/676 transpozīciju, kas videi būtu nelabvēlīgi. Visbeidzot, ceturtkārt, šāda tiesību akta tiesisko seku saglabāšanai ir jāattiecas tikai uz laiku, kas ir absolūti nepieciešams, lai veiktu pasākumus, kuri ļauj labot konstatēto prettiesiskumu.

39

Runājot par pirmo nosacījumu, lai arī Tiesa 2012. gada 28. februāra sprieduma Inter‑Environnement Wallonie un Terre wallonne (C‑41/11, EU:C:2012:103) 59. punktā ir norādījusi, ka, ņemot vērā lietas, kurā ticis pasludināts šis spriedums, īpatnības, apstrīdētajam tiesību aktam ir jābūt pareizam Direktīvas 91/676 transponēšanas pasākumam, ir jānorāda, ka, ņemot vērā, ka pastāv primāri ar vides aizsardzību saistīti apsvērumi, kurus Tiesa ir atzinusi minētā sprieduma 58. punktā, ir jāuzskata, ka šis nosacījums aptver jebkuru pasākumu, ar kuru, lai arī tas ticis pieņemts, neievērojot no Direktīvas 2001/42 izrietošos pienākumus, tiek veikta pareiza Savienības tiesību vides aizsardzības jomā transponēšana.

40

Katrā ziņā tādējādi valsts tiesai piešķirtā izņēmuma iespēja ir izmantojama tikai, izvērtējot katru atsevišķo gadījumu, nevis abstrakti un vispārīgi. Proti, kā Tiesa jau ir nospriedusi, minētā iespēja ir jāizmanto, ņemot vērā tajā izskatāmās lietas īpašos apstākļus (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 28. februāris, Inter‑Environnement Wallonie un Terre wallonne, C‑41/11, EU:C:2012:103, 63. punkts).

41

Līdz ar to valsts tiesai ir jākonstatē, ka ir izpildīti visi nosacījumi, kas izriet no 2012. gada 28. februāra sprieduma Inter‑Environnement Wallonie un Terre wallonne (C‑41/11, EU:C:2012:103), un jānosaka, vai attiecīgā valsts tiesību akta atcelšana lietā, kuru tā izskata, radītu negatīvas sekas videi, apdraudot Savienības tiesībās šajā jomā noteiktos mērķus.

42

Šajā kontekstā valsts tiesai ir jāveic vērtējums, tostarp ņemot vērā attiecīgā akta šajā lietā mērķi un saturu, kā arī tā ietekmi uz citām tiesību normām par vides aizsardzību.

43

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka uz otro jautājumu ir jāatbild, ka valsts tiesa, ja to ļauj valsts tiesības, izņēmuma kārtā, izvērtējot katru gadījumu atsevišķi, var laikā ierobežot dažas tādas valsts tiesību normas atzīšanas par prettiesisku sekas, kas ir tikusi pieņemta, neievērojot Direktīvā 2001/42 paredzētos pienākumus, ir īpaši tos, kas izriet no tās 6. panta 3. punkta, ar nosacījumu, ka šāds ierobežojums ir vajadzīgs ar vides aizsardzību saistītu primāro apsvērumu dēļ, ievērojot lietas, kuru tā izskata, īpašos apstākļus. Šī īpašā iespēja tomēr ir izmantojama tikai tad, ja ir ievēroti visi nosacījumi, kas izriet no 2012. gada 28. februāra sprieduma Inter‑Environnement Wallonie un Terre wallonne (C‑41/11, EU:C:2012:103), proti:

44

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai pirms īpašās iespējas izmantošanas, kas tādos apstākļos, kuri izriet no 2012. gada 28. februāra sprieduma Inter‑Environnement Wallonie un Terre wallonne (C‑41/11, EU:C:2012:103), valsts tiesai ļauj nolemt saglabāt noteiktas ar Savienības tiesībām nesaderīga valsts tiesību akta sekas, tai vienmēr ir jāvēršas Tiesā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā.

45

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD 267. pants valsts tiesām, kuru nolēmumi ir pārsūdzami valsts tiesību sistēmā, dod iespēju vērsties Tiesā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā.

46

Tikai valsts tiesa, kura iztiesā lietu un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt, cik lielā mērā ir vajadzīgs prejudiciālais nolēmums, lai šī tiesa taisītu spriedumu, un cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi (spriedums, 2015. gada 9. septembris, X un van Dijk, C‑72/14 un C‑197/14, EU:C:2015:564, 57. punkts).

47

Turpretī, ja valsts tiesa, kuras nolēmumi nav pārsūdzami, konstatē, ka ir vajadzīga Savienības tiesību interpretācija, lai rastu risinājumu lietā, kuru tā izskata, saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu tai ir pienākums vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

48

Šajā ziņā Tiesa 1982. gada 6. oktobra sprieduma Cilfit u.c. (283/81, EU:C:1982:335) 16. punktā uzskatīja, ka pareiza Savienības tiesību piemērošana var būt tik acīmredzama, ka tā nerada pamatu saprātīgām šaubām par veidu, kā ir jāatrisina attiecīgais jautājums. Pirms secināšanas, ka tas tā ir, valsts tiesai, kas izskata lietu pēdējā instancē, ir jābūt pārliecinātai, ka arī visu citu dalībvalstu tiesām, kā arī Tiesai tas ir tikpat acīmredzams. Tikai tad, ja tiek ievēroti šie nosacījumi, šī tiesa drīkst nevērsties ar šo jautājumu Tiesā un pati uzņemties atbildību to atrisināt.

49

Turklāt minētajai valsts tiesai ir jāizvērtē, kādā mērā tai nav jāvēršas Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, atkarībā no Savienības tiesību raksturīpašībām un īpašajām grūtībām, ko rada to interpretācija. Tādējādi katra Savienības tiesību norma, tostarp Tiesas judikatūra attiecīgajā jomā, ir jāiekļauj savā kontekstā un ir jāinterpretē atbilstoši tiesiskā regulējuma, kura sastāvdaļa tā ir, kontekstam un mērķim, kā arī attīstības stāvoklim laikā, kad aplūkojamā norma jāpiemēro (šajā ziņā skat. spriedumu, 1982. gada 6. oktobris, Cilfit u.c., 283/81, EU:C:1982:335, 17. un 20. punkts).

50

Tā 1982. gada 6. oktobra sprieduma Cilfit u.c. (283/81, EU:C:1982:335) 21. punktā Tiesa nosprieda, ka tiesai, kuras nolēmumi saskaņā ar valsts tiesībām nav pārsūdzami, tiklīdz tai rodas jautājums par Savienības tiesībām, ir jāpilda pienākums vērsties Tiesā, ja vien tā nekonstatē, ka Savienības tiesību pareiza piemērošana ir tik acīmredzama, ka nerodas nekādas šaubas, un ka šādas iespējamības pastāvēšana ir jāizvērtē atkarībā no Savienības tiesību raksturīpašībām, īpašajām grūtībām, ko rada to interpretācija, un no riska, ka judikatūra Savienībā atšķirsies.

51

Runājot par tādu lietu kā pamatlieta, tā kā, pirmkārt, jautājums par valsts tiesas iespēju laikā ierobežot noteiktas tādas valsts tiesību normas atzīšanas par prettiesisku sekas, kas ir tikusi pieņemta, neievērojot Direktīvā 2001/42 paredzētos pienākumus, it īpaši tos, kas izriet no tās 6. panta 3. punkta, nav ticis izskatīts citā Tiesas spriedumā kopš 2012. gada 28. februāra sprieduma Inter‑Environnement Wallonie un Terre wallonne (C‑41/11, EU:C:2012:103) un, otrkārt, šāda iespēja ir izmantojama izņēmuma kārtā, kā tas izriet no atbildes uz otro jautājumu, valsts tiesai, kuras nolēmumi vairs nav pārsūdzami, ir jāvēršas Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja tai ir kaut mazākās šaubas par Savienības tiesību pareizu interpretāciju vai piemērošanu.

52

Konkrēti, tā kā šīs īpašās iespējas izmantošana var kaitēt Savienības tiesību pārākuma principa ievērošanai, minētā valsts tiesa no pienākuma vērsties Tiesā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā var būt atbrīvota tikai, ciktāl tā ir pārliecināta, ka par minētās ārkārtas iespējas izmantošanu nerodas nekādas saprātīgas šaubas. Turklāt šo šaubu neesamība ir jāpierāda detalizēti.

53

Tādējādi uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka šobrīd Savienības tiesībās valsts tiesai, kuras nolēmumi vairs nav pārsūdzami, principā ir jāvēršas Tiesā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, lai tā varētu izvērtēt, vai valsts tiesību normas, kas tikušas atzītas par Savienības tiesībām pretrunā esošām, izņēmuma kārtā uz laiku var tikt saglabātas, ņemot vērā primāros ar vides aizsardzību saistītos apsvērumus un ievērojot īpašos tās lietas apstākļus, ko izskata valsts tiesa. Minētā valsts tiesa no šā pienākuma ir atbrīvota tikai tad, ja tā ir pārliecināta (kas tai ir detalizēti jāpierāda), ka par tādu apstākļu interpretēšanu un piemērošanu, kas izriet no 2012. gada 28. februāra sprieduma Inter‑Environnement Wallonie un Terre wallonne (C‑41/11, EU:C:2012:103), nav nekādu saprātīgu šaubu.

54

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: