—

Ungārijas valdības vārdā – Z. Fehér un G. Koós, pārstāvji,

—

Spānijas valdības vārdā – A. Gavela Llopis, pārstāve,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz G. Albenzio, avvocato dello Stato,

—

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

—

Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes un N. Vitorino, kā arī M. Rebelo, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – L. Havas un L. Grønfeldt, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 181.a pantu Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulā (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV 1993, L 253, 1. lpp., un labojumi OV 1994, L 268, 32. lpp., un OV 1996, L 180, 34. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas 1994. gada 19. decembra Regulu (EK) Nr. 3254/94 (OV 1994, L 346, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Īstenošanas regula”).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar EURO 2004. Hungary Kft. prasību pret Nemzeti Adó- és Vámhivatal Nyugat‑dunántúli Regionális Vám – és Pénzügyőri Főigazgatósága (Valsts nodokļu un muitas administrācijas Rietumaizdonavas reģionālā muitas un nodokļu ģenerāldirekcija, Ungārija, turpmāk tekstā – “reģionālā muitas iestāde”), kurā lūgts atcelt lēmumu, ar kuru tika koriģēta tās importēto preču muitas vērtība un tai piemērots muitas nodokļa un pievienotās vērtības nodokļa (PVN) uzrēķins.

3

Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV 1992, L 302, 1. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 19. decembra Regulu (EK) Nr. 82/97 (OV 1997, L 17, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Muitas kodekss”), 29. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ievestu preču muitas vērtība līdzinās darījuma vērtībai, tas ir, cenai, kas ir faktiski samaksāta vai maksājama par precēm, pārdodot tās izvešanai uz Kopienas muitas teritoriju, kas vajadzības gadījumā ir precizēta saskaņā ar 32. un 33. pantu, ar nosacījumu, ka:

4

Šā kodeksa 30. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Ja muitas vērtību nevar noteikt saskaņā ar 29. pantu, tā ir jānosaka, secīgi piemērojot 2. punkta a), b), c) un d) apakšpunktu [..].

2.   Muitas vērtība, ko nosaka saskaņā ar šo pantu, ir:

[..]

[..].”

5

Muitas kodeksa 78. pants ir formulēts šādi:

“1.   Pēc preču atlaišanas muitas dienesti var pēc sava ieskata vai pēc deklarētāja lūguma izdarīt deklarācijā labojumus.

2.   Pēc preču atlaišanas, lai pārliecinātos par deklarācijas datu pareizību, muitas dienesti var pārbaudīt tirdzniecības dokumentus un datus par attiecīgo preču ievešanu un izvešanu vai sekojušajām tirdznieciskām darbībām ar šīm precēm. Šādas pārbaudes var izdarīt deklarētāja vai jebkuras citas personas telpās, kas minētajās darbībās tieši vai netieši iesaistīta sakarā ar savu komercdarbību, vai pie jebkuras citas personas, kuras valdījumā komercdarbības vajadzībām atrodas minētie dokumenti un ziņas. Šie dienesti var arī pārbaudīt preces, ja tās joprojām ir iespējams tiem uzrādīt.

3.   Ja deklarācijas pārskatīšanas rezultātā vai pēcmuitas pārbaudē atklājas, ka attiecīgās muitas procedūras noteikumi ir piemēroti, pamatojoties uz nepatiesu vai nepilnīgu informāciju, muitas dienesti saskaņā ar pastāvošajiem noteikumiem veic pasākumus, kas nepieciešami lai stāvokli izlabotu, ņemot vērā tiem pieejamo jauno informāciju.”

6

Īstenošanas regulas 151. pantā ir noteikts:

“1.   Piemērojot [Muitas kodeksa] 30. panta 2. punkta b) apakšpunktu (līdzīgu preču darījuma vērtība), muitas vērtību nosaka, ņemot vērā līdzīgu preču darījuma vērtību pārdošanā, kas notikusi tādā pašā tirdzniecības līmenī un praktiski [aptuveni] tādā pašā daudzumā, kā vērtētās preces. Ja tādu pārdošanu neizdodas konstatēt, tad izmanto tādu līdzīgu preču darījuma vērtību, kas pārdotas citā tirdzniecības līmenī un/vai citos daudzumos, izdarot attiecīgas korekcijas, ievērojot atšķirības, kam par iemeslu ir tāds cits tirdzniecības līmenis un/vai cits daudzums, ar noteikumu, ka korekcija veikta, pamatojoties uz sniegtiem pierādījumiem, ar ko skaidri argumentēta korekcijas pamatotība un pareizība neatkarīgi no tā, vai korekcijas iznākumā vērtība palielinās vai samazinās.

[..]

5.   Piemērojot šo pantu, tādu pašu ievestu preču darījuma vērtība ir muitas vērtība, kas iepriekš noteikta saskaņā ar [Muitas kodeksa] 29. pantu un ko koriģē atbilstīgi šā panta 1. un 2. punktam.”

7

Saskaņā ar minētās regulas 178. panta 4. punktu:

“Tiklīdz muitas iestādēm iesniegta 1. punktā minētā deklarācija, bet neizslēdzot iespēju piemērot sodus, uzskata, ka 2. punktā minētās personas ir uzņēmušās saistības attiecībā uz:

8

Īstenošanas regulas 181.a pantā ir noteikts:

“1.   Muitas dienestiem nav jānosaka ievedpreču muitas vērtība, pamatojoties uz darījumu vērtības noteikšanas metodi, ja saskaņā ar 2. punktā noteikto procedūru tās nav pārliecinātas, ņemot vērā pamatotas šaubas, vai deklarētā vērtība ir [Muitas kodeksa] 29. pantā minētā samaksātā vai maksājamā kopsumma.

2.   Ja muitas iestādēm radušās 1. punktā minētās šaubas, tās var lūgt papildu informāciju saskaņā ar 178. panta 4. punktu. Ja vēl ir šaubas, muitas dienestiem pirms galīga lēmuma pieņemšanas ir jāpaziņo attiecīgajai personai, pēc tās lūguma arī rakstiski, par šaubu pamatojumu un jāsniedz tai pieņemama iespēja atbildēt. Galīgais lēmums un tā pamatojums ir jāpaziņo rakstiski attiecīgajai personai.”

9

Īstenošanas regulai ir 23. pielikums “Skaidrojošas piezīmes par muitas vērtību”. Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu skaidrojošo šā pielikuma piezīmju 1. punktā ir paredzēts:

“Piemērojot šos noteikumus, muitas iestādes pēc iespējas izmanto identisku vai attiecīgi līdzīgu preču pārdošanu tādā pašā tirdzniecības līmenī un [aptuveni] tādā pašā daudzumā kā novērtējamās preces. Ja dati par šādu pārdošanu nav atrodami, var izmantot datus par tirdzniecību ar identiskām vai, attiecīgā gadījumā, līdzīgām precēm, kas notiek saskaņā ar vienu no šādiem trim nosacījumiem:

[..].”

10

2014. gada 4. martā komercsabiedrība EURO 2004. Hungary, kuras juridiskā adrese atrodas Ungārijā, ar sava muitas pārstāvja starpniecību iesniedzot elektroniski noformētu muitas deklarāciju Nemzeti Adó- és Vámhivatal Zala Megyei Vám- és Pénzügyőri Igazgatósága (Valsts nodokļu un muitas administrācijas Zalas meģes muitas un nodokļu direkcija, turpmāk tekstā – “apgabala muitas iestāde”), uzsāka procedūru dažādu Ķīnas izcelsmes preču, kuru bruto svars bija 13000 kg, laišanai brīvā apgrozībā. Pēc šo preču daļējas fiziskas pārbaudes laidusi tās brīvā apgrozībā, šī iestāde nolēma veikt šīs deklarācijas pēcmuitošanas pārbaudi saskaņā ar Muitas kodeksa 78. pantu.

11

Šīs deklarācijas pēcmuitošanas pārbaudi minētā iestāde noslēdza ar 2014. gada 12. jūnija lēmumu un, neatzīdama deklarācijā norādīto muitas vērtību 2589926 Ungārijas forintu (HUF) (aptuveni EUR 8288) apmērā, noteica, ka importēto preču galīgā muitas vērtība ir HUF 3023938, (aptuveni EUR 9676). Šo labojumu rezultātā apgabala muitas iestāde uzlika EURO 2004. Hungary pienākumu samaksāt muitas nodokli HUF 12970 apmērā (aptuveni EUR 41) un PVN HUF 47784 apmērā (aptuveni EUR 153).

12

2014. gada 12. jūnija lēmuma pamatojuma izklāstā ir teikts, ka deklarācijā preču muitas vērtība esot aprēķināta, pamatojoties uz darījuma vērtību saskaņā ar Muitas kodeksa 29. pantu, ka šīm precēm neesot piemērojami šā kodeksa 29. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktā noteiktie ierobežojumi un nosacījumi un ka darījuma puses neesot arī savstarpēji saistītas 29. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē.

13

Tiesai iesniegtajos lietas materiālos redzams, ka apgabala muitas iestāde, salīdzinājusi tai iesniegto faktūrrēķinu ar importētāja grāmatvedības ierakstiem un dokumentiem, kā arī iesniegto bankas apliecinājumu, konstatēja šajos dokumentos norādītās summas atbilstību muitas deklarācijā norādītajam. Tomēr, uzskatīdama, ka importēto preču muitas vērtībai tīrsvara kilogramā atbilstošā faktūrrēķina cena ir neparasti zema salīdzinājumā ar zināmajām vidējām salīdzināmo preču statistiskajām vērtībām, šī iestāde apšaubīja preču, kas aprakstītas kā “kokvilnas virtuves cimdi” ar tīrsvaru 150 kg, un preču, kas aprakstītas kā “mikrošķiedras lupatiņas” ar tīrsvaru 24 kg, muitas vērtību pareizību.

14

Minētā iestāde lūdza EURO 2004. Hungary pierādīt attiecīgo preču muitas vērtības pareizību, taču tā, kā redzams Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos, jaunus pierādījumus neiesniedza, bet gan vienīgi norādīja, ka savam ķīniešu darījumu partnerim samaksājusi faktūrrēķinā norādīto cenu.

15

Joprojām šaubīdamās par minētās vērtības pareizību, apgabala muitas iestāde, izmantojot statistikas datus, izvērtēja, par kādu vienības cenu attiecīgo veidu preces tika pārdotas ungāru importētājiem, un aprēķināja to muitas vērtību atbilstoši Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētajai “darījuma vērtībai līdzīgām precēm”.

16

EURO 2004. Hungary iesniegto administratīvo sūdzību izskatījusī reģionālā muitas iestāde šo apgabala muitas iestādes 2014. gada 12. jūnija lēmumu atstāja negrozītu, jo atzina, ka atbilstoši Īstenošanas regulas 181.a pantā noteiktajai kārtībai tas esot pieņemts pareizi, ka apgabala muitas iestādes šaubas jautājumā par attiecīgo preču deklarētās muitas vērtības dibinātību esot bijušas pamatotas un ka šo preču muitas vērtība esot aprēķināta, pamatojoties uz aktualizētiem statistikas datiem.

17

Reģionālās muitas iestādes lēmumu EURO 2004. Hungary pārsūdzēja iesniedzējtiesā. Šī sabiedrība uzskata, ka apgabala muitas iestāde deklarēto attiecīgo preču muitas vērtību neatzina tikai tāpēc, ka šai sabiedrībai – pateicoties vienīgi savām labajām darījumu attiecībām – bija izdevies veikt izdevīgu pirkumu, un tas nevarot būt pamats šīs vērtības apšaubīšanai.

18

Reģionālā muitas iestāde atkārtoja sava lēmuma pamatojumā izklāstīto argumentāciju, norādīdama, ka EURO 2004. Hungary nav paskaidrojusi, kāpēc attiecīgo preču cena ir neparasti zema salīdzinājumā ar salīdzināmajām statistiskajām vērtībām.

19

Iesniedzējtiesa uzskata par vajadzīgu interpretēt Īstenošanas regulas 181.a pantu tālab, lai noskaidrotu, vai, nosakot importēto preču muitas vērtību, muitas iestāde saskaņā ar šo tiesību normu drīkst nepiemērot metodi, kas balstīta uz šo preču darījuma vērtību.

20

Šajā ziņā iesniedzējtiesa uzskata, ka vispārīgā kārtība ir tāda, ka, nosakot importēto preču muitas vērtību, primāri ņemama vērā to darījuma vērtība. Taču, ja importēto preču darījuma vērtības vai darījuma patiesā priekšmeta pierādīšanai iesniegto dokumentu autentiskums citādi nav apšaubāms un nav neviena cita konkrēta iemesla neņemt vērā šo preču darījuma vērtību, muitas iestādēm esot kā minēto preču muitas vērtība jāpieņem apliecinātā šo preču darījuma vērtība, jo šāda prakse palīdzot izskaust patvaļīgu muitas vērtību izmantošanu, tādējādi rūpējoties par muitas sistēmas neitrālu darbību. Iesniedzējtiesa uzskata, ka šī interpretācija izriet no Tiesas 2008. gada 28. februāra sprieduma Carboni e derivati (C‑263/06, EU:C:2008:128) 52.–60. punkta, tomēr ar atrunu, ka minētā sprieduma faktiskie lietas apstākļi manāmi atšķiras no šīs lietas apstākļiem un ka tajā netika izvērtēta Īstenošanas regulas 181.a pantā minēto šaubu iespējamā dibinātība.

21

Šādos apstākļos Zalaegerszegi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Zalaegersegas administratīvā un darba lietu tiesa, Ungārija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:

“Vai Īstenošanas regulas 181.a pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāda dalībvalsts prakse, ka muitas vērtība tiek noteikta atbilstoši “līdzīgu preču darījuma vērtībai”, ja norādītā darījuma vērtība salīdzinājumā ar līdzīgu preču importēšanā konstatēto pirkuma cenu vidējo statistisko rādītāju tiek uzskatīta par neparasti zemu un līdz ar to nepatiesu, lai arī – importētājam neesot iesniegušam papildu pierādījumus darījuma vērtības apliecināšanai – muitas iestāde nedz apstrīd, nedz kā citādi apšauba par importētajām precēm faktiski samaksātās cenas apliecināšanai iesniegtā faktūrrēķina vai pārskaitījuma apliecinājuma autentiskumu?”

22

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Īstenošanas regulas 181.a pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāda muitas iestāžu prakse kā pamatlietā aplūkotā, atbilstoši kurai importēto preču muitas vērtība pēc Muitas kodeksa 30. punktā norādītās metodes tiek noteikta, balstoties uz līdzīgu preču darījuma vērtību, ja deklarētā darījuma vērtība tiek uzskatīta par neparasti zemu salīdzinājumā ar pirkuma cenām, par kādām statistiski caurmērā tiek importētas līdzīgas preces, lai arī – importētājam neesot iesniegušam deklarētās darījuma vērtības pareizuma apliecināšanai muitas iestādes lūgtos papildu pierādījumus – muitas iestāde nedz apstrīd, nedz kā citādi apšauba par importētajām precēm faktiski samaksātās cenas apliecināšanai iesniegtā faktūrrēķina vai pārskaitījuma apliecinājuma autentiskumu.

23

Vispirms jāatgādina pastāvīgās judikatūras atziņa, ka Eiropas Savienības regulējums muitas vērtēšanas jomā ir vērsts uz to, lai izveidotu taisnīgu, vienveidīgu un neitrālu sistēmu, kas izslēdz patvaļīgu vai fiktīvu muitas vērtību izmantošanu (spriedums, 2010. gada 15. jūlijs, Gaston Schul, C‑354/09, EU:C:2010:439, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

24

Konkrēti, no 2013. gada 12. decembra sprieduma Christodoulou u.c. (C‑116/12, EU:C:2013:825) 38. punkta izriet, ka importēto preču muitas vērtību saskaņā ar Muitas kodeksa 29. pantu veido darījuma vērtība, proti, cena, kas ir faktiski samaksāta vai maksājama par precēm, kad tās tiek pārdotas eksportēšanai uz Savienības muitas teritoriju, vajadzības gadījumā tajā gan izdarot korekcijas, kas veicamas saskaņā ar šā kodeksa 32. un 33. pantu.

25

Šajā ziņā Tiesa ir paskaidrojusi, ka, lai arī muitas vērtība parasti nosakāma, ņemot vērā par precēm faktiski samaksāto vai maksājamo cenu, šī cena ir lielums, kurš iespējami pēc vajadzības jāpielāgo, lai novērstu muitas vērtības patvaļīgu vai fiktīvu noteikšanu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 12. decembris, Christodoulou u.c., C‑116/12, EU:C:2013:825, 39. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

26

Proti, darījuma vērtībai ir jāatspoguļo importētās preces patiesā ekonomiskā vērtība, un tajā jāņem vērā visi šīs preces ekonomisko vērtību veidojošie aspekti (spriedums, 2013. gada 12. decembris, Christodoulou u.c., C‑116/12, EU:C:2013:825, 40. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

27

Tomēr, ja importēto preču muitas vērtība saskaņā ar Muitas kodeksa 29. pantu nevar tikt noteikta atbilstoši šo preču darījuma vērtībai, muitas vērtēšanu veic saskaņā ar šā kodeksa 30. pantā noteikto, secīgi piemērojot nupat minētā panta 2. punkta a)–d) apakšpunktā paredzētās metodes (spriedums, 2013. gada 12. decembris, Christodoulou u.c., C‑116/12, EU:C:2013:825, 41. punkts).

28

Gadījumā, ja importēto preču muitas vērtību nav iespējams noteikt, pamatojoties arī uz Muitas kodeksa 30. pantu, muitas vērtēšanu veic saskaņā ar šā kodeksa 31. panta normām (spriedums, 2013. gada 12. decembris, Christodoulou u.c., C‑116/12, EU:C:2013:825, 42. punkts).

29

Līdz ar to gan no minētā kodeksa 29.–31. panta, gan no secības, kādā muitas vērtības noteikšanas kritēriji ir jāpiemēro atbilstoši šajos pantos noteiktajam, izriet, ka šīs tiesību normas atrodas pakārtotības attiecībās. Proti, tikai tad, ja muitas vērtību nevar noteikt, piemērojot kādu konkrētu tiesību normu, ir jāatsaucas uz tai noteiktajā secībā tūlīt sekojošo tiesību normu (spriedums, 2013. gada 12. decembris, Christodoulou u.c., C‑116/12, EU:C:2013:825, 43. punkts).

30

Tā kā muitas vērtēšanā prioritāte saskaņā ar Muitas kodeksa 29. pantu ir piešķirama darījuma vērtībai, tiek pieņemts, ka šī muitas vērtības noteikšanas metode ir vispiemērotākā un visbiežāk izmantotā (spriedums, 2013. gada 12. decembris, Christodoulou u.c., C‑116/12, EU:C:2013:825, 44. punkts).

31

Jautājumā, pirmkārt, par to, kādas pilnvaras ir muitas iestādēm, ja tām iesniegtā deklarācija rada šaubas, Īstenošanas regulas 181.a pantā ir paredzēts, ka, ja muitas iestādēm ir pamats apšaubīt, ka importēto preču deklarētā vērtība atbilst visai par tām samaksātajai vai maksājamajai summai, šo preču muitas vērtību tās var arī nenoteikt saskaņā ar darījuma vērtības metodi. Tādējādi tās drīkst neatzīt deklarēto cenu, ja šādas šaubas pastāv arī pēc papildu informācijas vai dokumentu pieprasīšanas un pēc tam, kad tās attiecīgajai personai ir devušas saprātīgu iespēju izteikt savu viedokli par minēto šaubu pamatā esošajiem iemesliem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2008. gada 28. februāris, Carboni e derivati, C‑263/06, EU:C:2008:128, 52. punkts).

32

Otrkārt, jautājumā par vērtību, kurai jāaizstāj darījuma vērtība, Tiesa jau norādījusi, ka Īstenošanas regulas 181.a pantā ir vienīgi paredzēts, ka muitas iestādēm “nav jānosaka [..] muitas vērtība, pamatojoties uz darījumu vērtības noteikšanas metodi [..]”, neprecizējot, ar kādu citu vērtību darījuma vērtība šādā gadījumā ir jāaizstāj (spriedums, 2008. gada 28. februāris, Carboni e derivati, C‑263/06, EU:C:2008:128, 55. punkts).

33

Tālab Muitas kodeksa 30. un 31. pantā ir paredzēts, ka, ja importēto preču muitas vērtību nevar noteikt, piemērojot šā kodeksa 29. pantu, tas darāms, piemērojot vispirms minēto 30. pantu un pēc tam minēto 31. pantu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2008. gada 28. februāris, Carboni e derivati, C‑263/06, EU:C:2008:128, 56. punkts).

34

Turklāt konkrēti jautājumā par šā paša 30. panta piemērošanu, jānorāda, ka no Īstenošanas regulas 23. pielikumā rodamo šo Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu skaidrojošo piezīmju 1. punkta izriet, ka muitas iestādēm pēc iespējas jāatsaucas uz attiecīgi identisku vai līdzīgu preču pārdošanu tādā pašā tirdzniecības līmenī un aptuveni tādā pašā daudzumā kā novērtējamās preces.

35

No tā izriet, ka, lai noteiktu muitas vērtību, muitas iestādes drīkst neņemt vērā importēto preču deklarēto cenu un izmantot tādas importēto preču muitas vērtības noteikšanas palīgmetodes kā Muitas kodeksa 30. un 31. pantā paredzētās, konkrēti, līdzīgu preču pārdošanas cenu, ja šaubas par to darījuma vērtību turpina pastāvēt arī pēc tam, kad tās lūgušas papildu informāciju vai dokumentus un attiecīgajai personai devušas saprātīgu iespēju paust savu viedokli par minēto šaubu pamatā esošajiem iemesliem.

36

Tomēr noskaidrot to, vai pamatlietā iesaistītās muitas iestādes šaubas bijušas tik dibinātas, lai izmantotu minētās palīgmetodes, un vai šī iestāde attiecīgajai personai ir devusi saprātīgu iespēju paust savu viedokli par minēto šaubu pamatā esošajiem iemesliem, ir iesniedzējtiesa ziņā, jo tikai tai ir nepastarpināti zināma tās izskatīšanā esošā lieta.

37

Lai iesniedzējtiesai dotu lietderīgu atbildi, jāpiebilst vēl šādi apsvērumi par Tiesai zināmajiem pamatlietas aspektiem.

38

Šajā ziņā, pirmām kārtām, tieši par attiecīgo šaubu dibinātību jānorāda, ka Tiesai iesniegtajos lietas materiālos redzams, ka pamatlietā iesaistītā muitas iestāde uzskatīja, ka deklarētā importēto preču darījuma vērtība ir neparasti zema salīdzinājumā ar līdzīgu importēto preču statistiski vidējo vērtību. Šajā gadījumā, kā uzsver Eiropas Komisija, ir redzams, ka vairāku pamatlietā aplūkoto preču deklarētā cena bija vairāk nekā 50 % zemāka par statistiski vidējo cenu.

39

Šādos apstākļos jāuzskata, ka tāda cenu atšķirība kā šeit konstatētā šķiet esam pietiekams pamats, lai muitas iestāde šaubītos un neatzītu deklarēto attiecīgo preču muitas vērtību.

40

Turklāt nav strīda par to, ka šaubas, kuru dēļ minētā iestāde piemēroja Īstenošanas regulas 181.a pantu, pamatlietā bija nevis par faktūrrēķina autentiskumu, bet gan par importēto preču muitas vērtības pareizību.

41

Taču jāatgādina, ka Īstenošanas regulas 181.a panta piemērošanā importēto preču darījuma vērtību apliecinošo dokumentu autentiskums nav izšķirošais kritērijs, bet gan viens no faktoriem, kas muitas iestādēm jāņem vērā. Proti, lai cik autentiski šie dokumenti arī nebūtu, šīm iestādēm var būt šaubas par importēto preču muitas vērtības pareizību (šajā ziņā skat. spriedumu, 2008. gada 28. februāris, Carboni e derivati, C‑263/06, EU:C:2008:128, 64. punkts).

42

Otrām kārtām, jautājumā par to, vai pamatlietā iesaistītā muitas iestāde attiecīgajai personai ir devusi saprātīgu iespēju paust savu viedokli par minēto šaubu pamatā esošajiem iemesliem, Tiesai iesniegtajos lietas materiālos ir redzams, ka apgabala muitas iestāde ir lūgusi EURO 2004. Hungary pierādīt importēto preču muitas vērtības pareizību. Šajos apstākļos jāuzskata, ka šī iestāde minētajai sabiedrībai ir devusi saprātīgu iespēju paust savu viedokli par šīm šaubām.

43

Tomēr Tiesai iesniegtajos lietas materiālos redzams, ka, atbildot uz muitas iestāžu lūgumu, šī sabiedrība neiesniedza jaunus pierādījumus un norādīja, ka tā savam darījumu partnerim samaksājusi faktūrrēķinā norādīto cenu.

44

No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka uz uzdoto jautājumu jāatbild, ka Īstenošanas regulas 181.a pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāda muitas iestāžu prakse kā pamatlietā aplūkotā, atbilstoši kurai importēto preču muitas vērtība pēc Muitas kodeksa 30. punktā norādītās metodes tiek noteikta, balstoties uz līdzīgu preču darījuma vērtību, ja deklarētā darījuma vērtība tiek uzskatīta par neparasti zemu salīdzinājumā ar pirkuma cenām, par kādām statistiski caurmērā tiek importētas līdzīgas preces, lai arī – importētājam neesot iesniegušam deklarētās darījuma vērtības pareizuma apliecināšanai muitas iestādes lūgtos papildu pierādījumus – muitas iestāde nedz apstrīd, nedz kā citādi apšauba par importētajām precēm faktiski samaksātās cenas apliecināšanai iesniegtā faktūrrēķina vai pārskaitījuma apliecinājuma autentiskumu.

45

Attiecībā uz pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:

Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas 1994. gada 19. decembra Regulu (EK) Nr. 3254/94, 181.a pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāda muitas iestāžu prakse kā pamatlietā aplūkotā, atbilstoši kurai importēto preču muitas vērtība pēc Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 19. decembra Regulu (EK) Nr. 82/97, 30. punktā norādītās metodes tiek noteikta, balstoties uz līdzīgu preču darījuma vērtību, ja deklarētā darījuma vērtība tiek uzskatīta par neparasti zemu salīdzinājumā ar pirkuma cenām, par kādām statistiski caurmērā tiek importētas līdzīgas preces, lai arī – importētājam neesot iesniegušam deklarētās darījuma vērtības pareizuma apliecināšanai muitas iestādes lūgtos papildu pierādījumus – muitas iestāde nedz apstrīd, nedz kā citādi apšauba par importētajām precēm faktiski samaksātās cenas apliecināšanai iesniegtā faktūrrēķina vai pārskaitījuma apliecinājuma autentiskumu.