1

Ar apelācijas sūdzību Compañía Española de Petróleos (CEPSA) SA (turpmāk tekstā – “CEPSA”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2013. gada 16. septembra spriedumu CEPSA/Komisija (T‑497/07, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2013:438), ar kuru šī tiesa ir noraidījusi tās prasību atcelt Eiropas Komisijas 2007. gada 3. oktobra lēmumu C(2007) 4441, galīgā redakcija, par [EKL 81]. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/38.710 – Bitumens (Spānija)) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ciktāl tas skar apelācijas sūdzības iesniedzēju, kā arī, pakārtoti, samazināt šajā lēmumā apelācijas sūdzības iesniedzējai piemērotā naudas soda apmēru.

2

Padomes 1958. gada 15. aprīļa Regulas Nr. 1, ar ko nosaka Eiropas Ekonomikas kopienā lietojamās valodas (OV 1958, 17, 385. lpp.), 3. pantā ir noteikts, ka “dokumentus, kurus Kopienas iestāde sūta dalībvalstij vai dalībvalsts jurisdikcijā esošai personai, sagatavo attiecīgās dalībvalsts valodā”.

3

Tiesvedības priekšvēsturi, kas aprakstīta pārsūdzētā sprieduma 1.–91., kā arī 107. un 108. punktā, var rezumēt šādi.

4

Produkts, uz ko attiecas pārkāpums, ir impregnēšanas bitumens – bitumens, kas nekādi nav pārveidots un ko izmanto ceļu būvē un uzturēšanā.

5

Spānijas bitumena tirgū, pirmkārt, ir trīs ražotāji – Repsol koncerns, CEPSA-PROAS koncerns un BP koncerns un, otrkārt, importētāji, kuru starpā ir Nynäs koncerns un Petrogal koncerns.

6

CEPSA-PROAS koncerns ir starptautiska biržā kotēta uzņēmumu grupa, kas darbojas vairākās valstīs. Productos Asfálticos (PROAS) SA, kurš ir pilnībā kopš 1991. gada 1. martaCEPSA piederošs meitasuzņēmums, ražo bitumenu un ražo, kā arī tirgo citus bitumena produktus.

7

PROAS, pārdodot sasaistes bitumenu trešām personām, Spānijā 2001. tirdzniecības gadā sasniedza apgrozījumu EUR 90 7000 000 apmērā, kas ir 31,67 % no aplūkotā tirgus. Kopējais konsolidētais CEPSA-PROAS apgrozījums 2006. gadā sasniedza EUR 18474000000.

8

Pēc tam, kad viens no BP koncerna uzņēmumiem 2002. gada 20. jūnijā atbilstoši Komisijas paziņojumam par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu [aizliegtu vienošanos] gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “2002. gada paziņojums par sadarbību”) iesniedza pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, 2002. gada 1. un 2. oktobrī Repsol, CEPSA-PROAS, BP, Nynäs un Petrogal koncernos tika veiktas pārbaudes.

9

2004. gada 6. februārī Eiropas Komisija attiecīgajiem uzņēmumiem nosūtīja pirmo virkni ar pieprasījumiem sniegt paskaidrojumus atbilstoši Padomes 1962. gada 6. februāra Pirmās regulas Nr. 17 par Līguma [81.] un [82.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.) 11. panta 3. punktam.

10

2004. gada 31. martā un 5. aprīlī Repsol koncerna uzņēmumi un PROAS pa faksu Komisijai atbilstoši 2002. gada paziņojumam par sadarbību iesniedza pieteikumu, kam bija pievienota uzņēmuma deklarācija.

11

Pēc tam, kad Komisija attiecīgajiem uzņēmumiem bija nosūtījusi četrus citus pieprasījumus sniegt paskaidrojumus, tā formāli uzsāka procedūru un 2006. gada 24. un 28. augustā attiecīgajām koncernu BP, Repsol, CEPSA-PROAS, Nynäs un Petrogal sabiedrībām nosūtīja iebildumu paziņojumu.

12

Pirms iebildumu paziņojuma paziņošanas attiecīgajām CEPSA-PROAS koncerna sabiedrībām Komisija 2006. gada 19. jūlija vēstulē jautāja CEPSA, vai tā piekrīt, ka Komisija tai nosūta visus dokumentus, iebildumu paziņojumu vai lēmumu, kuru tā šai sakarā varētu sagatavot angļu valodā. 2006. gada 20. jūlija vēstulē CEPSA paziņoja, ka Komisija tai iebildumu paziņojumu var paziņot angļu valodā.

13

Komisija 2007. gada 3. oktobrī pieņēma apstrīdēto lēmumu, kurā tā konstatēja, ka trīspadsmit uzņēmumi, kas ir šī lēmuma adresāti, esot piedalījušies saskaņotu līgumu un darbību kopumā impregnēšanas bitumena nozarē Spānijas teritorijā (izņemot Kanāriju salas).

14

Komisija uzskatīja, ka abi konstatētie konkurences ierobežojumi, proti, horizontālās vienošanās par tirgus sadali un cenu saskaņošanu, atbilstoši EKL 81. pantam pēc savas būtības ir uzskatāmi par vissmagākajiem pārkāpumiem, kuri atbilstoši judikatūrai ir kvalificējami kā “sevišķi smagi” pārkāpumi.

15

Komisija uzliekamo naudas soda “sākumsummu” EUR 40000000 noteica, ņemot vērā pārkāpuma smagumu, attiecīgā tirgus lēsto vērtību EUR 286400000 apmērā 2001. gadā, kas ir pēdējais pilnais gads, kurā izdarīts pārkāpums, un to, ka pārkāpums attiecās tikai uz bitumena pārdošanu, kas veikta tikai vienā dalībvalstī.

16

Tālāk Komisija uzņēmumus, kas ir apstrīdētā lēmuma adresāti, klasificēja dažādās kategorijās atkarībā no to relatīvās ietekmes uz attiecīgo tirgu nolūkā piemērot diferencētu pieeju un ņemt vērā to faktisko ekonomisko spēju radīt nopietnu kaitējumu konkurencei.

17

Repsol un PROAS koncerni, kuru daļas attiecīgajā tirgū 2001. finanšu gadā bija 34,04 % un 31,67 %, tika klasificēti pirmajā kategorijā, BP koncerns ar tirgus daļu 15,19 % – otrajā kategorijā un Nynäs un Petrogal koncerni, kuru tirgus daļas svārstījās no 4,54 % līdz 5,24 % – trešajā kategorijā. Pamatojoties uz to, uzliekamās naudas sodu “sākumsummas” bija pielāgotas šādi:

18

Pēc naudas sodu “sākumsummas” palielināšanas atkarībā no pārkāpuma ilguma, proti, vienpadsmit gadiem un septiņiem mēnešiem (no 1991. gada 1. marta līdz 2002. gada 1. oktobrim) PROAS gadījumā, Komisija uzskatīja, ka piespriežamā naudas soda summa ir jāpalielina par 30 % pastiprinošu apstākļu dēļ, jo šis uzņēmums ir bijis viens no būtiskākajiem attiecīgās vienošanās “virzītājspēkiem”.

19

Komisija arī nolēma, ka, piemērojot 2002. gada paziņojumu par sadarbību, PROAS ir tiesības uz 25 % samazinājumu no naudas soda summas, kura tai parastos apstākļos būtu bijusi jāuzliek.

20

Balstoties uz šo, CEPSA un PROAS kopā un solidāri bija jāuzliek naudas sods EUR 83850000 apmērā.

21

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējas tiesas kancelejā iesniegts 2007. gada 20. decembrī, apelācijas sūdzības iesniedzēja cēla prasību par apstrīdētā lēmuma atcelšanu, ciktāl šis lēmums to skar, un, pakārtoti, par šajā lēmumā uzliktā naudas soda summas samazinājumu. Turklāt tā lūdza piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

22

Savas prasības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzīja septiņus pamatus.

23

Vispārējā tiesa noraidīja katru no šiem pamatiem un prasību kopumā.

24

Komisija savukārt prasīja Vispārējai tiesai, īstenojot kompetenci par neierobežotu pārbaudi, palielināt CEPSA uzliktā naudas soda apmēru, ko šī tiesa noraidīja.

25

Ar savu apelācijas sūdzību CEPSA lūdz Tiesu:

26

Komisija lūdz Tiesu:

27

Apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza sešus pamatus.

28

Pirmie divi pamati, kuri ir jāizskata kopā, ir par būtisku formas pārkāpumu un faktu sagrozīšanu saistībā ar valodu režīmu. Trešais pamats attiecas uz samērīguma principa pārkāpumu, nosakot apelācijas sūdzības iesniedzējai uzliktā naudas soda apmēru. Ceturtajā un piektajā pamatā, kuri ir jāizskata kopā, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi samērīga termiņa ievērošanas principu. Sestais pamats attiecas uz Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 2. punkta pārkāpumu tā redakcijā, kas piemērojama lietā.

29

Ar savu pirmo pamatu, kas ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 113.–115. punktu un 119. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav atcēlusi pārsūdzēto lēmumu būtisku formas pārkāpumu dēļ, kas izrietēja no tā, ka Komisija nosūtīja CEPSA iebildumu ziņojumu angļu valodā, tādējādi pārkāpjot Regulas Nr. 1 3. pantu, LES 3. pantu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. panta 4. punktu, kā to apelācijas sūdzības iesniedzēja esot norādījusi tostarp replikā un tiesas sēdē. Šai sakarā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka nav nozīmes tam, ka tā brīvi un brīvprātīgi ir akceptējusi šo pārkāpumu.

30

Komisija uzskata, ka pamats, kas saistīts ar būtisku formas un Regulas Nr. 1 pārkāpumu, ir jauns pamats, kas apelācijas tiesvedībā nav pieņemams. Pakārtoti tā uzskata, ka tas nav pamatots.

31

Ar savu otro pamatu, kas, pirmkārt, ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 109., 110. un 114. punktu un, otrkārt, pret minētā sprieduma 115. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, konstatējot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja brīvi ir akceptējusi valodu režīma pārkāpumu un ka nav tikušas skartas tās tiesības uz aizstāvību šī pārkāpuma rezultātā, esot sagrozījusi faktus.

32

Tālab tā, pirmkārt, apgalvo, ka dokumentu, ar kuru tā akceptēja iebildumu ziņojuma angļu valodā saņemšanu, viņa 2006. gada 20. jūlijā atkārtoti nosūtīja tikai un vienīgi tāpēc, lai novērstu sankcijas palielināšanu, kas tiktu piemērota tādēļ, ka, ja iebildumu ziņojums tiktu nosūtīts pēc 2006. gada 1. septembra, Komisija tai varētu noteikt ievērojami lielāku sankciju.

33

Otrkārt, tā uzskata, ka fakts, ka šis paziņojums nav ticis sagatavots prasītajā valodā, Vispārējai tiesai būtu jāuzskata ne tikai par Regulas Nr. 1 pārkāpumu, bet arī par tās tiesību uz aizstāvību skārumu, jo tai šis dokuments bija jāiztulko, pirms tā uz šo dokumentu varēja atbildēt, un tādējādi tika zaudēta ar oriģinālu saistītā precizitāte un autentiskums.

34

Komisija savukārt uzskata, ka Vispārējā tiesa faktus nav sagrozījusi un nekādā gadījumā nevar tikt pierādīts tiesību uz aizstāvību pārkāpums, jo apgalvotās nelikumības neesamības gadījumā tiesvedības rezultāts nebūtu bijis citāds.

35

Komisijas izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida. Ir pieņemami, ka lietas dalībnieks Tiesā izvirza pamatus nolūkā pamatoti kritizēt Vispārējās tiesas rasto risinājumu (skat. spriedumu, 2007. gada 29. novembris, Stadtwerke Schwäbisch Hall u.c./Komisija, C‑176/06 P, Krājumā nav publicēts, EU:C:2007:730, 17. punkts). Pārsūdzētā sprieduma 107.–119. punktā Vispārējā tiesa skaidri ir atbildējusi uz apelācijas sūdzības iesniedzējas iebildumiem saistībā ar būtiskiem formas un Regulas Nr. 1 pārkāpumiem. Tādējādi ir pieņemami, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza pamatus, pamatoti kritizējot pārsūdzētā sprieduma daļu, kurā šie pamati ir noraidīti.

36

Attiecībā uz iebildumiem par būtiskiem formas un Regulas Nr. 1, kā arī LES 3. panta un Hartas 41. panta 4. punkta pārkāpumiem no pārsūdzētā Vispārējās tiesas sprieduma 115. punktā citētās Tiesas judikatūras izriet, ka Regulas Nr. 1 3. pantā paredzētais valodu lietojums nav būtisks formas pārkāpums LESD 263. panta izpratnē, kur pārkāpums noteikti skar ikviena dokumenta likumību, kas personai adresēts citā valodā (šajā ziņā skat. spriedumu, 1970. gada 15. jūlijs, ACF Chemiefarma/Komisija, 41/69, EU:C:1970:71, 47.–52. punkts). Saskaņā ar šo judikatūru, ja iestāde personai, kura ir pakļauta dalībvalsts jurisdikcijai, nosūta dokumentu, kurš nav sagatavots šīs valsts valodā, šāda rīcība tiesvedību ietekmē tikai tad, ja tā attiecībā uz šo personu ir pamats nelabvēlīgām sekām administratīvā procedūrā.

37

No tā izriet, ka, atšķirībā no apelācijas sūdzības iesniedzējas minētā, šī nosūtīšanas likumība un tādējādi arī aizsāktā tiesvedība var tikt apstrīdēta tikai tad, ja valodas, kas nav Regulas Nr. 1 3. pantā minētā valoda, lietojums, nosūtot iebildumu paziņojumu, prasītājai ir radījis nelabvēlīgas sekas.

38

Pēdējā minētā kontekstā apelācijas sūdzības iesniedzējas arguments, kas izvirzīts otrā pamata ietvaros, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa, konstatējot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir brīvi piekritusi iebildumu ziņojumu saņemt tā angļu valodas redakcijā, ir sagrozījusi faktus, ir jānoraida, un nav nepieciešams, lai Tiesa paustu savu nostāju par tā iespējamo pamatotību. Faktiski šajā lietā apgalvotā faktu sagrozīšana varētu būt pamats pārsūdzētā sprieduma atcelšanai tikai tad, ja būtu pierādīts, ka piekrišanas nepilnības, kas no tā izriet, rezultātā administratīvajā procesā ir tikušas pārkāptas apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesības uz aizstāvību.

39

Šāda pārkāpuma pierādīšanai apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā balstās uz tiem pašiem argumentiem, kurus tā jau ir izvirzījusi Vispārējā tiesā un kuri ir tikuši noraidīti pārsūdzētā sprieduma 113. punktā to iemeslu dēļ, saistībā ar kuriem apelācijas sūdzības iesniedzēja uz faktu sagrozīšanu neatsaucas. Tādējādi šie argumenti ir jānoraida kā nepieņemami, un no tā izriet, ka otrais pamats nav atzīstams par sekmīgu, jo tas ir balstīts uz apgalvoto faktu sagrozīšanu.

40

Tāpēc apelācijas sūdzības pirmais un otrais pamats pilnībā ir jānoraida.

41

Ar savu trešo pamatu, kas vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 321.–332. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētajā spriedumā nav norādījusi pamatojumu, kā arī ir pārkāpusi samērīguma principu, kā to ir interpretējusi Tiesa.

42

Vispārējai tiesai, ievērojot tās rasto risinājumu 1994. gada 14. jūlija spriedumā Parker Pen/Komisija (T‑77/92, EU:T:1994:85), uz ko savas apelācijas sūdzības atbalstam atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzēja, esot bijis jāsamazina kopīgi un solidāri CEPSA un PROAS piespriestā naudas soda apmērs, jo Komisija neesot ņēmusi vērā maznozīmīgo proporciju, proti, 0,77 %, kas atbilst pārkāpuma skartā produkta apgrozījumam, salīdzinājumā ar kopējo CEPSA-PROAS koncerna apgrozījumu, kas tādējādi noveda pie tā, ka CEPSA uzliktais naudas sods atbilda 90 % no PROAS realizētā apgrozījuma pēdējā pilnā pārkāpuma gada laikā.

43

Vispārējā tiesa esot atteikusies piemērot no šī sprieduma izsecināto ieteikumu, tik vien kā konstatējot, pirmkārt, ka maksimālā robeža 10 % apmērā no apgrozījuma šajā lietā ir tikusi pareizi piemērota, neveicot pārkāpuma skartā produkta apgrozījuma nozīmīguma vai maznozīmības izvērtējumu, un, otrkārt, ka minētais spriedums neattiecas uz koncernu.

44

Šādi rīkodamās, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā esot apstiprinājusi ne tikai neatbilstošu, bet arī tādā mērā pārmērīgu sankcijas līmeni, kas nav samērīgs 2012. gada 22. novembra sprieduma E.ON Energie/Komisija (C‑89/11 P, EU:C:2012:738) 126. punkta izpratnē.

45

Komisija uzskata, ka šis pamats nav pamatots.

46

Saistībā ar to, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav pietiekami pamatojusi argumenta par CEPSA-PROAS koncernam uzliktā naudas soda nesamērību noraidīšanu, ir jākonstatē, ka šis apgalvojums ir radies acīmredzami kļūdainas pārsūdzētā sprieduma interpretācijas rezultātā.

47

Lai atspēkotu iebildumu par kopīgi un solidāri CEPSA un PROAS uzliktā naudas soda nesamērību, Vispārējā tiesa, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 316. punktā konstatēja, ka saistībā ar CEPSA-PROAS ir ticis ņemts vērā tikai PROAS pārdotais impregnēšanas bitumens. Tā, otrkārt, šī sprieduma 317. un 318. punktā norādīja, ka Komisija vispār nav piemērojusi reizināšanas koeficientu. Treškārt, tā minētā sprieduma 323. punktā norādīja, ka 1994. gada 14. jūlija spriedumam Parker Pen/Komisija (T‑77/92, EU:T:1994:85) šajā lietā neesot nekādas nozīmes, ņemot vērā, pirmkārt, to, ka pārsūdzētajā lēmumā Komisija ir ņēmusi vērā pārkāpuma skartā produkta pārdošanas apjomu, un, otrkārt, to, ka 1994. gada 14. jūlija spriedumā Parker Pen/Komisija (T‑77/92, EU:T:1994:85) runa bija par neatkarīgu sabiedrību un tādēļ neradās jautājums par to, vai ir jāņem vērā koncerna kopējais apgrozījums. Ceturtkārt, atbildot uz CEPSA argumentu par Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma [81]. un [82]. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 23. panta 2. punktā paredzētās maksimālās robežas 10 % no apgrozījuma pārsniegšanu, tā minētā sprieduma 324. punktā norādīja, ka tas, ka CEPSA-PROAS koncernam uzliktais naudas soda apmērs ir gandrīz vienāds ar PROAS pārdotajiem apjomiem pēdējā pilnā pārkāpuma gada laikā, pats par sevi neļauj izsecināt samērīguma principa pārkāpumu, šai sakarā tā paša sprieduma 327.–329. punktā konstatējot, ka Komisija pamatoti ir uzskatījusi, ka PROAS un CEPSA ir veidojušas ekonomisku vienību un ka šī maksimālā robeža ir jāaprēķina, pamatojoties uz apgrozījumu, ko sasniegušas visas sabiedrības, kas veido vienu ekonomisko vienību, rīkodamās kā uzņēmums EKL 81. panta izpratnē.

48

Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumu par to, ka Vispārējā tiesa, konstatējot naudas soda apmēra samērīgumu, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, ir jāatgādina, ka Tiesai, spriežot par tiesību jautājumiem apelācijas tiesvedībā, taisnīguma apsvērumu dēļ ar savu vērtējumu nav jāaizstāj Vispārējās tiesas vērtējums, kuru tā, īstenojot tās kompetenci par neierobežotu pārbaudi, veikusi, lemjot par naudas sodu apmēru, kas uzņēmumiem uzlikti par Savienības tiesību pārkāpumu. Tātad tikai tad, ja Tiesa uzskatītu, ka sankcijas līmenis ir ne vien neatbilstošs, bet arī tādā mērā pārmērīgs, ka tas nav samērīgs, tai šajā ziņā būtu jākonstatē kļūda tiesību piemērošanā, ko Vispārējā tiesa ir pieļāvusi, nosakot neatbilstošu naudas soda apmēru (skat. spriedumu, 2014. gada 10. jūlijs, Telefónica un Telefónica de España/Komisija (C‑295/12 P, EU:C:2014:2062, 205. punkts un tajā minētā judikatūra).

49

Šai sakarā ir jāatgādina – kā to pamatoti pārsūdzētā sprieduma 328. punktā ir norādījusi arī Vispārējā tiesa –, ka Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzētā maksimālā robeža ir jāaprēķina, pamatojoties uz apgrozījumu, ko sasniegušas visas sabiedrības, kas veido vienu ekonomisko vienību, rīkodamās kā uzņēmums EKL 81. panta izpratnē, kam šobrīd atbilst LESD 101. pants (skat. spriedumus, 2013. gada 8. maijs, Eni/Komisija, C‑508/11 P, EU:C:2013:289, 109. punkts; 2013. gada 11. jūlijs, Team Relocations u.c./Komisija, C‑444/11 P, EU:C:2013:464, 172. un 173. punkts, kā arī 2013. gada 26. novembris, Groupe Gascogne/Komisija, C‑58/12 P, EU:C:2013:770, 56. punkts). Faktiski sankcijas samērīgums tostarp ir jāvērtē, ņemot vērā prevencijas mērķi, kas ir vērsts uz tās piemērošanu un šī sasniegtā apgrozījuma ņemšanu vērā un tādējādi ir vajadzīgs šajā vērtējumā, lai beigās ņemtu vērā minētās vienības ekonomisko spēju (šajā ziņā skat. spriedumu, 2016. gada 20. janvāris, Toshiba Corporation/Komisija, C‑373/14 P, EU:C:2016:26, 83. un 84. punkts).

50

Būtībā apgalvojot, ka CEPSA-PROAS koncernam uzliktā naudas soda apmērs ir vairāk nekā 90 % no PROAS apgrozījuma, apelācijas sūdzības iesniedzēja sava apgalvojuma atbalstam nemin nevienu pierādījumu par to, ka naudas soda apmērs, kas tai ir ticis uzlikts un kas ir mazāk kā 1 % no CEPSA-PROAS koncerna apgrozījuma, būtu bijis tik pārmērīgs, ka tas nebūtu samērīgs šī sprieduma 48. punktā atgādinātās Tiesas judikatūras izpratnē.

51

Neraugoties uz to, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja, balstīdamās uz 1983. gada 7. jūnija spriedumu Musique Diffusion française u.c./Komisija (no 100/80 līdz 103/80, EU:C:1983:158), pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir atturējusies pārbaudīt, vai uzliktais naudas sods ir samērīgs ne tikai koncerna apgrozījuma, bet arī pārkāpuma apmēra ziņā, pietiek konstatēt, ka Vispārējā tiesa pareizi ir piemērojusi šo judikatūru, jo tā ir ņēmusi vērā ne tikai kopējo koncerna apgrozījumu, bet arī aizliegtās vienošanās dalībnieču, ieskaitot PROAS, pārdoto impregnēšanas bitumenu. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja nav apstrīdējusi pārsūdzētā sprieduma 315., 316. un 322. punktu, saskaņā ar kuriem PROAS pārkāpumā ir piedalījusies vienpadsmit gadus un septiņus mēnešus. Tā arī nav apstrīdējusi Komisijas palielināto naudas soda pamatsummu, lai ņemtu vērā šo ilgo līdzdalības pārkāpumā periodu.

52

Ņemot vērā iepriekšminēto, šīs apelācijas sūdzības trešais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

53

Ar savu ceturto pamatu, kas ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 267.–269. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, atteikdamās spriest par sekām, kas izriet no tās novēlotās pārsūdzētā sprieduma taisīšanas, ir pārkāpusi LESD 261. pantu un Regulas Nr. 1/2003 31. pantu. Šai sakarā tā norāda, ka Vispārējai tiesai esošā kompetence par neierobežotu pārbaudi tai liek ņemt vērā visus lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, it īpaši principu ievērot saprātīgu termiņu.

54

Piektajam pamatam, kas ir balstīts uz principa par saprātīga termiņa ievērošanu, kurš izriet no Hartas 41. panta 1. punkta un 47. panta otrās daļas, pārkāpumu, ir trīs daļas. Šī pārkāpuma rezultātā un zaudējumu atlīdzības kontekstā apelācijas sūdzības iesniedzēja prasa, lai tai uzliktā naudas soda apmērs tiktu samazināts līdz 25 %. Šai sakarā tā norāda, ka par katru nokavēto gadu lietas izskatīšanā būtu jānosaka 10 % samazinājums no piespriestā naudas soda apmēra un par katru laika periodu, kas ilgāks par sešiem mēnešiem un īsāks par vienu gadu, – 5 % samazinājums no šīs summas.

55

Ar šī pamata pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja Vispārējai tiesai pārmet, ka tā, ņemot vērā piecu gadu un deviņu mēnešu laikposmu no tās prasības celšanas brīža līdz pārsūdzētā sprieduma pasludināšanai, kurā ietilpst četru gadu un divu mēnešu laikposms starp rakstveida procesa izbeigšanu un procesa mutvārdu daļu, nav ievērojusi savu pienākumu izskatīt lietas, kas tai ir iesniegtas, saprātīgā termiņā.

56

Ar minētā pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja Vispārējai tiesai pārmet, ka tā esot pārkāpusi saprātīga termiņa ievērošanas principu, jo kopā nav vērtējusi administratīvo procedūru un tiesvedību tiesā, kas kopā ir ilgušas vairāk nekā vienpadsmit gadus. Savas argumentācijas atbalstam tā atsaucas uz ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumu lietā Solvay/Komisija (C‑109/10, EU:C:2011:256) 240. punktu.

57

Ar tā paša pamata trešo daļu, kas vērsta pret pārsūdzētā sprieduma 245.–265. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, uzskatīdama, ka administratīvā procedūra esot norisinājusies saprātīgā termiņā, esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

58

Šīs daļas atbalstam tā norāda, ka tas, ka Komisija šo lietu ir skatījusi piecus gadus, nav pamatojams ar strīda sarežģītību vai izmeklēšanā iesaistīto uzņēmumu, kas visi procedūras laikā sadarbojās, rīcību.

59

Tā arī norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 245.–250. punktā Vispārējā tiesa, analizējot administratīvās procedūras ilgumu, kļūdaini ir ņēmusi vērā, ka Komisija ir ievērojusi noilguma termiņu naudas soda uzlikšanai konkurences jomā. Vēl apelācijas sūdzības iesniedzēja Vispārējai tiesai pārmet, ka tā savā vērtējumā pārsūdzētā sprieduma 251.–265. punktā neesot ņēmusi vērā administratīvās procedūras sākumu, proti, laikposmu no 2002. gada oktobra līdz 2004. gada jūnijam, kurā Komisija esot varējusi analizēt BP koncerna pieteikumu iecietības programmas piemērošanai un veikt šajā pieteikumā prasītās pārbaudes.

60

Komisija norāda, ka attiecībā uz apgalvojumiem par saprātīgu termiņu gan administratīvajā procedūrā, gan tiesvedībā tiesā – tās ņemot vērā katru atsevišķi vai kopā – apelācijas sūdzības iesniedzējai esot bijis jāvēršas Vispārējā tiesā ar prasību par zaudējumu atlīdzību. Tā piebilst, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav iesniegusi nevienu pierādījumu par to, ka procedūra Komisijā un/vai tiesvedība Vispārējā tiesā, ņemot vērā lietas apstākļus, būtu bijušas pārmērīgi garas.

61

Runājot par piektā pamata trešo daļu, kurā apelācijas sūdzības iesniedzēja Vispārējai tiesai pārmet, ka tā esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo ir uzskatījusi, ka administratīvajā procedūrā saprātīgs termiņš nav pārsniegts, ir jāatgādina, ka, lai arī principa par saprātīga termiņa ievērošanu pārkāpums pamato tāda lēmuma atcelšanu, kas ir pieņemts administratīvajā procedūrā, balstoties uz LESD 101. un 102. pantu, jo tas sevī ietver arī attiecīgā uzņēmuma tiesības uz aizstāvību pārkāpumu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2006. gada 21. septembris, Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija, C‑105/04 P, EU:C:2006:592, 42. un 43. punkts), fakts, ka Komisija nav ievērojusi saprātīgu šādas administratīvās procedūras termiņu, ja tas ir pierādīts, nevar būt pamats uzliktā naudas soda summas samazināšanai (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 8. maijs, Bolloré/Komisija, C‑414/12 P, Krājumā nav publicēts, EU:C:2014:301, 109. punkts).

62

Šajā gadījumā – kā tas izriet no šī sprieduma 54. un 57.–59. punkta – ir skaidrs, ka, izvirzīdama šos iebildumus gan saistībā ar to, ka Vispārējā tiesa, lai konstatētu, ka administratīvā procedūra nav bijusi pārmērīgi ilga, ir ņēmusi vērā noilguma termiņa neiestāšanos, gan arī saistībā ar to, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā strīdīgās administratīvās procedūras daļu, apelācijas sūdzības iesniedzēja vēlas vien panākt tai uzliktā naudas soda summas samazinājumu.

63

Pat neņemot vērā tā nepamatotību, piektā pamata trešā daļa ir jānoraida kā neefektīva.

64

Attiecībā uz apelācijas sūdzības ceturto pamatu, kā arī uz piektā pamata pirmo daļu par Vispārējās tiesas neievērotu saprātīgu termiņu sprieduma taisīšanā ir jāatgādina, ka par Savienības tiesas pienākuma, kas izriet no Hartas 47. panta otrās daļas, tai iesniegtās lietas izskatīt saprātīgā termiņā neievērošanu, neraugoties uz Vispārējai tiesai saskaņā ar LESD 261. pantu un Regulas Nr. 1/2003 31. pantā piešķirto kompetenci par neierobežotu pārbaudi, ir jāpiemēro sankcija, ceļot prasību Vispārējā tiesā par zaudējumu atlīdzību, un šāda prasība ir uzskatāma par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli. Tā prasība atlīdzināt kaitējumu, ko radījis tas, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi saprātīgu lietas izskatīšanas termiņu, nevar tikt celta tieši Tiesai apelācijas ietvaros, bet tā jāceļ pašā Vispārējā tiesā (skat. it īpaši spriedumus, 2014. gada 10. jūlijs, Telefónica un Telefónica de España/Komisija, C‑295/12 P, EU:C:2014:2062, 66. punkts; 2014. gada 9. oktobris, ICF/Komisija, C‑467/13 P, EU:C:2014:2274, 57. punkts, kā arī 2014. gada 12. novembris, Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, C‑580/12 P, EU:C:2014:2363, 17. un 18. punkts).

65

Vispārējai tiesai, kuras kompetencē atbilstoši LESD 256. panta 1. punktam ietilpst šādu prasību izlemšana, jālemj citā iztiesāšanas sastāvā, kas ir atšķirīgs no tā, kādā tika izskatīta lieta, kuras izskatīšanas ilgums tiek kritizēts (skat. it īpaši spriedumus, 2014. gada 10. jūlijs, Telefónica un Telefónica de España/Komisija, C‑295/12 P, EU:C:2014:2062, 67. punkts; 2014. gada 9. oktobris, ICF/Komisija, C‑467/13 P, EU:C:2014:2274, 58. punkts, kā arī 2014. gada 12. novembris, Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, C‑580/12 P, EU:C:2014:2363, 19. punkts).

66

Ņemot vērā iepriekš minēto, tā kā šajā lietā ir acīmredzams, ka Vispārējā tiesa ir pietiekami nopietni pārkāpusi savu pienākumu izskatīt lietu saprātīgā termiņā, un šajā ziņā lietas dalībniekiem nav jāsniedz pierādījumi, Tiesa var to konstatēt (skat. it īpaši spriedumus, 2014. gada 9. oktobris, ICF/KomisijaC‑467/13 P, EU:C:2014:2274, 59. punkts, kā arī 2014. gada 12. novembris, Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, C‑580/12 P, EU:C:2014:2363, 20. punkts).

67

Tā tas ir šajā gadījumā. Tiesvedības ilgums Vispārējā tiesā, proti, gandrīz pieci gadi un deviņi mēneši, kas it īpaši ietver četru gadu un viena mēneša laikposmu – kā tas izriet no pārsūdzētā sprieduma 92.–94. punkta –, kurā nav ticis pieņemts neviens tiesību akts, sākot no rakstveida procesa pabeigšanas līdz tiesas sēdei, nekādi nav izskaidrojams nedz ar lietas sarežģītību vai būtību, nedz, vēl jo vairāk, ar tās kontekstu.

68

Faktiski, pirmkārt, Vispārējā tiesā iesniegtā lieta nebija īpaši sarežģīta. Otrkārt, ne no pārsūdzētā sprieduma, ne no lietas dalībnieču iesniegtās informācijas neizriet, ka šis bezdarbības posms bija objektīvi pamatots vai ka apelācijas sūdzības iesniedzēja to veicināja.

69

Katrā ziņā no šī sprieduma 64. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka šīs apelācijas sūdzības ceturtais pamats, kā arī piektā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

70

Attiecībā uz piektā pamata otro daļu, kurā apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza iebildumu par to, ka Vispārējā tiesa kopsakarā neesot vērtējusi administratīvās stadijas un tiesvedības stadijas ilgumu, lai kopumā analizētu to saprātīgo raksturu, vēl ir jānorāda, ka šī daļa ir vērsta uz apelācijas sūdzības iesniedzējai uzliktā naudas soda summas samazināšanu.

71

Pat, atšķirībā no pārsūdzētajā Vispārējās tiesas spriedumā ietvertajiem secinājumiem, secinot, ka tiesību uz saprātīga termiņa ievērošanu pārkāpums varētu tikt pierādīts administratīvās procedūras un tiesvedības tiesā, kurā CEPSA bija iesaistīta, ilglaicīguma dēļ, šāds pārkāpums pats par sevi nevarētu mudināt Vispārējo tiesu vai Tiesu apelācijas tiesvedībā samazināt šai sabiedrībai par aplūkoto pārkāpumu uzlikto naudas soda apmēru (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 8. maijs, Bolloré/Komisija, C‑414/12 P, EU:C:2014:301, 107. punkts).

72

Tātad piektā pamata otrā daļa ir noraidāma.

73

Tāpēc ceturtais un piektais pamats ir jānoraida pilnībā.

74

Sestajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Vispārējā tiesa, piespriežot CEPSA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, lai gan tai tiesāšanās izdevumi esot bijuši jāsadala, jo abu pušu argumenti tikuši noraidīti, esot pārkāpusi Vispārējās tiesas Reglamenta, tā redakcijā, kas ir piemērojama lietā, 87. panta 2. punktu.

75

Šai sakarā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja visi citi apelācijas sūdzības pamati ir noraidīti, prasījumi saistībā ar apgalvoto Vispārējās tiesas lēmuma par tiesāšanās izdevumiem prettiesiskumu ir jānoraida kā nepamatoti atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta otrajai daļai, saskaņā ar kuru apelāciju nevar iesniegt tikai par izdevumu apjomu vai pusi, kurai jāsedz šie izdevumi (šajā ziņā skat. rīkojumu, 1995. gada 13. janvāris, Roujansky/Padome, C‑253/94 P, EU:C:1995:4, 13. un 14. punkts, kā arī spriedumu, 2014. gada 2. oktobrisStrack/Komisija, C‑127/13 P, EU:C:2014:2250, 151. punkts).

76

Tā kā visi pirmie pieci apelācijas sūdzībā izvirzītie pamati ir noraidīti, pēdējais pamats par tiesāšanās izdevumu sadalījumu līdz ar to ir jāatzīst par nepieņemamu.

77

Tātad apelācijas sūdzība ir jānoraida kopumā.

78

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība ir nepamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

79

Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

80

Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest CEPSA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt ar apelācijas sūdzību saistītos tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: