—

M. A. Arjona Camacho vārdā – R. Alcaide Aranda, abogado,

—

Spānijas valdības vārdā – L. Banciella Rodríguez-Miñón un A. Rubio González Alejandro, pārstāvji,

—

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

—

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – J. Kraehling, pārstāve, kurai palīdz A. Bates, barrister,

—

Eiropas Komisijas vārdā – D. Roussanov un E. Adsera Ribera, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvas 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (OV L 204, 23. lpp.), 18. pantu.

2

Šis lūgums radās tiesvedībā starp M. A. Arjona Camacho un Securitas Seguridad España SA (turpmāk tekstā – “Securitas Seguridad España”) saistībā ar zaudējumu ar soda raksturu atlīdzināšanu M. A. Arjona Camacho par viņas diskriminējošo atlaišanu dzimuma dēļ.

3

Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīvas 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem, (OV L 39, 40. lpp.), 6. pantā tā sākotnējā redakcijā bija noteikts šādi:

“Dalībvalstis savās valsts tiesību sistēmās ievieš vajadzīgos pasākumus, lai visas personas, kas uzskata, ka viņām nodarīts kaitējums, jo nav piemērots vienlīdzīgas attieksmes princips saskaņā ar 3., 4. un 5. pantu, varētu celt prasību tiesā pēc tam, kad tās izmantojušas iespēju vērsties pēc palīdzības citās kompetentajās iestādēs.”

4

Direktīva 76/207 tika grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Direktīvu 2002/73/EK (OV L 269, 15. lpp.). Saskaņā ar Direktīvas 2002/73 astoņpadsmito apsvērumu:

5

Direktīvas 76/207 6. pants pēc tam ar Direktīvu 2002/73 tika grozīts šādi:

“1.   Dalībvalstis nodrošina to, lai visām personām, kas uzskata sevi par cietušām tāpēc, ka viņām nav piemērots vienlīdzīgas attieksmes princips, arī pēc to attiecību izbeigšanās, kurās, iespējams, ir notikusi diskriminācija, lai panāktu šajā direktīvā paredzēto pienākumu izpildi, ir pieejamas tiesas un/vai administratīvās procedūras, to skaitā samierināšanas procedūras gadījumos, kad dalībvalstis tās uzskata par lietderīgām.

2.   Dalībvalstis ievieš savā tiesiskajā sistēmā šādus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu reālu un efektīvu kompensāciju vai atlīdzību, kuru dalībvalstis noteikušas par zaudējumiem un kaitējumu, kas radīti personai, kura cietusi tādas diskriminācijas dēļ, kas ir pretrunā 3. pantam, un lai tie būtu preventīvi un samērīgi ar radīto kaitējumu; šādu kompensāciju vai atlīdzību nevar ierobežot, iepriekš nosakot galīgo ierobežojumu, izņemot gadījumus, kad darba devējs var pierādīt, ka vienīgais kaitējums, kas nodarīts pretendentam diskriminācijas dēļ šīs direktīvas nozīmē, ir atteikums ņemt vērā viņa/viņas darba pieteikumu.

[..]”

6

Ar Direktīvu 2002/73 Direktīvā 76/207 ir arī pievienots 8.d pants, kura formulējums ir šāds:

“Dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām, kas piemērojamas par to valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu minēto sankciju piemērošanu.

Sankcijām, kas var iekļaut kompensācijas maksājumu upurim, jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām. Dalībvalstis vēlākais līdz 2005. gada 5. oktobrim par šādiem noteikumiem paziņo Komisijai un tūlīt ziņo tai par jebkuriem turpmākiem grozījumiem, kas tos skar.”

7

Saskaņā ar Direktīvas 2006/54 34. panta 1. punktu Direktīva 76/207 ar to no 2009. gada 15. augusta ir atcelta.

8

Saskaņā ar Direktīvas 2006/54 preambulas 1., 33. un 35. apsvērumu:

[..]

[..]

9

Šīs direktīvas 1. pantā ir norādīts:

“Šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos.

Tālab tajā ietverti noteikumi, lai īstenotu vienlīdzības principu attiecībā uz:

[..]

[..].

Tajā arī ietverti noteikumi, lai nodrošinātu, ka šāda īstenošana ir efektīvāka, izveidojot atbilstošas procedūras.”

10

Minētās direktīvas 14. panta “Diskriminācijas aizliegums” 1. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts:

“Ir aizliegta tieša vai netieša diskriminācija dzimuma dēļ valsts vai privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, attiecībā uz:

[..]

11

Tās pašas direktīvas 18. pantā “Kompensācija vai reparācija” ir noteikts:

“Dalībvalstis ievieš savā tiesiskajā sistēmā šādus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu reālu un efektīvu kompensāciju vai atlīdzību, kuru dalībvalstis noteikušas par zaudējumiem un kaitējumu, kas radīti personai, kura cietusi no tādas diskriminācijas dzimuma dēļ, un lai tie būtu preventīvi un samērīgi ar radīto kaitējumu. Šādu kompensāciju vai atlīdzību nevar ierobežot, iepriekš nosakot galīgo ierobežojumu, izņemot gadījumus, kad darba devējs var pierādīt, ka vienīgais kaitējums, kas nodarīts pretendentam/‑ei diskriminācijas dēļ šīs direktīvas nozīmē, ir atteikums ņemt vērā viņa/‑s darba pieteikumu.”

12

Direktīvas 2006/54 25. pants “Sankcijas” ir formulēts šādi:

“Dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām, kas piemērojamas par to valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu minēto sankciju piemērošanu. Sankcijām, kas var iekļaut kompensācijas maksājumu upurim, jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām. Dalībvalstis vēlākais līdz 2005. gada 5. oktobrim par šādiem noteikumiem paziņo Komisijai un tūlīt ziņo tai par jebkuriem turpmākiem grozījumiem, kas tos skar.”

13

Šīs direktīvas 27. panta “Obligātās prasības” 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis var ieviest vai saglabāt noteikumus, kas ir labvēlīgāki vienlīdzīgas attieksmes principa aizsardzībai nekā šajā direktīvā paredzētie noteikumi.”

14

2007. gada 22. marta Konstitutīvā likuma Nr. 3/2007 sieviešu un vīriešu faktiskas līdztiesības nodrošināšanai (Ley orgánica 3/2007 para la igualdad efectiva de mujeres y hombres, BOE no 71, 2007. gada 23. marts, 12611. lpp.) 10. pantā “Diskriminējošu rīcību tiesiskās sekas” ir noteikts:

“Darbības un tiesisku darījumu noteikumus, kas rada vai izraisa diskrimināciju dzimuma dēļ, uzskata par spēkā neesošiem un tiesiskas sekas neradošiem, un to dēļ rodas [to autora] atbildība atbilstoši tādu reparāciju vai kompensāciju sistēmai, kuras ir reālas, efektīvas un samērīgas ar ciesto kaitējumu, kā arī vajadzības gadījumā atbilstoši tādai iedarbīgai un atturošai sankciju sistēmai, ar kuru tiek novērsta diskriminējošu darbību veikšana.”

15

2011. gada 10. oktobra Likuma Nr. 36/2011 par darba un sociālo lietu tiesām (Ley 36/2011, reguladora de la jurisdicción social, BOE no 245, 2011. gada 11. oktobris, 106584 lpp.), 183. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Ja spriedumā ir atzīta pārkāpuma esamība, tiesai ir jāspriež par apmēru, kādā attiecīgajā gadījuma prasītājam pienākas kompensācija par to, ka tas cietis no diskriminācijas vai cita savu pamattiesību un pamatbrīvību aizskāruma, atbilstoši gan ar pamattiesību pārkāpumu saistītajam morālajam kaitējumam, gan no tā izrietošajiem papildu zaudējumiem un kaitējumam.

2.   Tiesa spriež par zaudējuma apmēru, to nosakot apdomīgi, ja tā precīzu apjomu noteikt ir pārlieku grūti vai dārgi, lai cietušajam sniegtu pietiekamu atlīdzinājumu un tam, cik vien iespējams, pilnībā atjaunotu stāvokli, kāds tas bija pirms aizskāruma, kā arī sekmētu zaudējuma novēršanas mērķi.”

16

2012. gada 1. jūlijāM. A. Arjona Camacho tika pieņemta pilna laika darbā sabiedrībā Securitas Seguridad España par drošības uzraudzi Kordobas (Spānija) audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem. Viņa tika atlaista no darba 2014. gada 24. aprīlī.

17

Nepiekrītot atlaišanai, M. A. Arjona Camacho2014. gada 6. maijā Kordobas Starpniecības, šķīrējtiesas un samierināšanās centram iesniedza pieteikumu izlīgumam ar darba devēju. Samierināšanās nenotika.

18

2014. gada 26. maijāM. A. Arjona Camacho cēla prasību Juzgado de lo Social no 1 de Córdoba (Kordobas Sociālo lietu tiesa Nr. 1) atlaišanas apstrīdēšanai, uzskatot, ka tā ir uzskatāma par spēkā neesošu.

19

Šai sakarā M. A. Arjona Camacho primāri norāda, ka tās atlaišanā no darba ir pieļauta diskriminācija dzimuma dēļ. Viņa prasa zaudējumu atlīdzību EUR 6000 apmērā par viņai nodarītajiem zaudējumiem.

20

Iesniedzējtiesa norāda, ka tā uzskata, ka M. A. Arjona Camacho atlaišanā no darba ir pieļauta diskriminācija dzimuma dēļ, un ka spriedumā, ko tā pasludinās pēc tam, kad no Tiesas būs saņemta atbilde, tā paskaidros argumentus, uz kuriem šāds secinājums ir balstīts.

21

Iesniedzējtiesa piebilst, ka tās pasludināmajā spriedumā tā arī precizēs iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka zaudējumu summa EUR 3000 apmērā ir pilnīgi pietiekama M. A. Arjona Camacho radušos zaudējumu atlīdzībai, kas tai nodarīti atlaišanā pieļautās diskriminācijas, pamatojoties uz dzimumu, dēļ.

22

Tai pat laikā iesniedzējtiesa jautā, vai, piemērojot Direktīvas 2006/54 18. pantu, saskaņā ar kuru radītie zaudējumi ir jāatlīdzina preventīvā nolūkā, tai M. A. Arjona Camacho atlīdzināmie zaudējumi ar soda raksturu ir jāpiespriež tādā apmērā, kas pārsniedz pilnīgu tās ciesto zaudējumu atlīdzinājumu, tādējādi noderot par pamācošu piemēru viņas bijušajam darba devējam un citiem.

23

Iesniedzējtiesa precizē, ka Spānijas tiesībās nav atrodams jēdziens “zaudējumi ar soda raksturu”.

24

Šādos apstākļos Juzgado de lo Social no 1 de Córdoba (Kordobas Sociālo lietu tiesa Nr. 1) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

25

Uzdodama prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2006/54 18. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai personai preventīvā nolūkā faktiski tiktu atlīdzināti zaudējumi, kas radīti personai, kura cietusi no tādas diskriminācijas dzimuma dēļ, šai personai papildus zaudējumu atlīdzībai būtu atlīdzināmi arī zaudējumi ar soda raksturu.

26

Saskaņā ar 18. pantu dalībvalstis savā tiesiskajā sistēmā ievieš šādus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu reālu un efektīvu kompensāciju vai atlīdzību, kuru dalībvalstis noteikušas par zaudējumiem un kaitējumu, kas radīti personai, kura cietusi no tādas diskriminācijas dzimuma dēļ, un lai tie būtu preventīvi un samērīgi ar radīto kaitējumu, un šādu kompensāciju nevar ierobežot, iepriekš nosakot galīgo ierobežojumu, izņemot gadījumus, kad darba devējs ir atteicies ņemt vērā viņa/‑s darba pieteikumu.

27

Minētajā tiesību normā ir pārņemts Direktīvas 76/207, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2002/73, 6. panta 2. punkta formulējums.

28

Kā izriet no Direktīvas 2002/73 preambulas 18. apsvēruma, ar to tika grozīts Direktīvas 76/207 6. pants, lai ņemtu vērā Tiesas judikatūru, it īpaši spriedumus Marshall (C‑271/91, EU:C:1993:335), kā arī Draehmpaehl (C‑180/95, EU:C:1997:208).

29

Šai sakarā ir jāatgādina, ka Direktīvas 76/207, kas tika atcelta un aizstāta ar Direktīvu 2006/54, 6. panta interpretācijā Tiesa norādīja, ka dalībvalstīm ir jāveic pasākumi, kas vajadzīgi, lai visas personas, kas uzskata, ka to tiesības, pretēji šai direktīvai, ir aizskartas tādas diskriminācijas dēļ, varētu celt prasību tiesā. Šāds pienākums nozīmē, ka attiecīgajiem pasākumiem ir jābūt pietiekami efektīviem, lai sasniegtu Direktīvas 76/207 mērķi un lai attiecīgās personas uz tiem varētu efektīvi balstīties valsts tiesās (skat. spriedumus Marshall, C‑271/91, EU:C:1993:335, 22. punkts, un Paquay, C‑460/06, EU:C:2007:601, 43. punkts).

30

Saskaņā ar Tiesas judikatūru minētajā 6. pantā dalībvalstīm nav noteikts neviens konkrēts pasākums diskriminācijas aizlieguma pārkāpuma gadījumā, bet tām ir ļauts izvēlēties no vairākiem risinājumiem, kas ir piemēroti, lai sasniegtu Direktīvas 76/207 mērķi, atkarībā no dažādām situācijām, kas var rasties (skat. spriedumus von Colson un Kamann, 14/83, EU:C:1984:153, 18. punkts; Marshall, C‑271/91, EU:C:1993:335, 23. punkts, kā arī Paquay, C‑460/06, EU:C:2007:601, 44. punkts).

31

Tomēr pasākumiem ar mērķi panākt reāli vienlīdzīgas iespējas ir jānodrošina reāla un efektīva tiesas aizsardzība un tiem jābūt tādiem, lai darba devēju reāli atturētu no nelikumīgas darbības (skat. spriedumus von Colson un Kamann, 14/83, EU:C:1984:153, 23. un 24. punkts; Draehmpaehl, C‑180/95, EU:C:1997:208, 25. punkts, kā arī Paquay, C‑460/06, EU:C:2007:601, 45. punkts).

32

Šādas prasības nozīmē, ka ir obligāti jāņem vērā katra vienlīdzības principa pārkāpuma iezīmes. Diskriminējošas atlaišanas gadījumā vienlīdzīgas situācijas atjaunošana nav iespējama, jo nav iespējams no jauna integrēt diskriminēto personu vai, alternatīvi, noteikt finansiālu atlīdzību par radīto kaitējumu (spriedums Marshall, C‑271/91, EU:C:1993:335, 25. punkts).

33

Visbeidzot, saskaņā ar Tiesas judikatūru, ja mērķa atjaunot faktiskas vienlīdzīgas iespējas sasniegšanai izvēlētais pasākums ir finansiāla atlīdzība, tai ir jābūt piemērotai tādā ziņā, ka ar to atbilstoši piemērojamajām valsts normām ir jāatlīdzina kaitējums, kas faktiski ir radīts diskriminējošas atlaišanas no darba dēļ (spriedumi Marshall, C‑271/91, EU:C:1993:335, 26. punkts, un Paquay, C‑460/06, EU:C:2007:601, 46. punkts).

34

Tādējādi no Direktīvas 76/207 6. panta noteikumiem to sākotnējā un arī grozītajā redakcijā un arī no iepriekš šī sprieduma 29.–33. punktā minētās Tiesas judikatūras izriet, ka ar minēto 6. pantu panākamā faktiskā preventīvā iedarbība nenozīmē, ka personai, kas ir diskriminēta dzimuma dēļ, būtu atlīdzināmi zaudējumi ar soda raksturu, kas pārsniegtu faktiski radītā kaitējuma apmēru un kas būtu pasākums ar sankcijas raksturu.

35

Šo secinājumu – kā norādīts šī sprieduma 32. punktā – apstiprina kaitējuma atlīdzināšanas kā finansiālas atlīdzības alternatīvā daba diskriminējošas atlaišanas no darba gadījumā.

36

Kā to savu secinājumu 32. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts – Savienības tiesībās nav notikušas nekādas būtiskas pārmaiņas, kuru dēļ Direktīvas 2006/54 18. pants varētu tikt interpretēts atšķirīgi no Direktīvas 76/207 6. panta.

37

Tādējādi ir jāsecina, ka tieši tāpat kā ar Direktīvas 76/207 6. pantu un tādēļ, lai diskriminācijas dzimuma dēļ radītā kaitējuma atlīdzināšana notiktu preventīvi un samērīgi ar radīto kaitējumu, arī Direktīvas 2006/54 18. pantā dalībvalstīm, kuras izvēlas finansiālas atlīdzības veidu, ir noteikts pienākums savā iekšējā tiesiskajā kārtībā ieviest pasākumus, paredzot cietušajai personai saskaņā ar dalībvalstu noteiktu īpašu kārtību atlīdzināt zaudējumus, kas pilnībā sedz radīto kaitējumu, bet neparedzēt zaudējumu ar soda raksturu atlīdzību.

38

Turklāt Direktīvas 2006/54 25. pantā ir minēts, ka dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām, kas piemērojamas par to valsts normu pārkāpumiem, kuras pieņemtas saskaņā ar šo direktīvu, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu minēto sankciju piemērošanu. Šajā pantā ir arī paredzēts, ka sankcijām, “kas var iekļaut kompensācijas maksājumu upurim”, ir jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām.

39

Tādējādi, lai gan Direktīvas 2006/54 18. panta mērķis ir paredzēt atlīdzību par kaitējumu, kas cietušajai personai ir radīts, no šīs direktīvas 25. panta formulējuma izriet, ka ar to dalībvalstīm ir paredzēta iespēja ieviest pasākumus diskriminācijas dzimuma dēļ sodīšanai, upurim izmaksājot kompensāciju.

40

Tādējādi ar Direktīvas 2006/54 25. pantu tiek pieļauts, bet ne uzlikts par pienākumu dalībvalstīm ieviest pasākumus, paredzot zaudējumu ar soda raksturu atlīdzību upurim, kas cietis no diskriminācijas dzimuma dēļ.

41

Šādā pašā kontekstā šīs direktīvas 27. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis var ieviest vai uzturēt spēkā noteikumus, kuri ir labvēlīgāki vienlīdzīgas attieksmes principa aizsardzībai nekā šajā direktīvā paredzētie noteikumi.

42

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa norāda, ka jēdziens “zaudējumi ar soda raksturu” Spānijas tiesībās nav sastopams.

43

Šajos apstākļos, ja valsts tiesībās nav tiesību normas, kas ļauj personai, kas cietusi no diskriminācijas dzimuma dēļ, atlīdzināt zaudējumus ar soda raksturu, Direktīvas 2006/54 25. pantā nav paredzēts, ka tiesa pati var piespriest šīs diskriminācijas īstenotājam atlīdzināt šādus zaudējumus.

44

Jāpiebilst, ka, ja dalībvalsts nolemj ieviest pasākumus, kas diskriminētajai personai ļauj atlīdzināt zaudējumus ar soda raksturu, tādā gadījumā ikkatras dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā ir jānosaka kritēriji, kas ļauj noteikt sankcijas apmēru, ja vien tiek ievēroti vienlīdzības un efektivitātes principi (skat. pēc analoģijas spriedumus Manfredi u.c., no C‑295/04 līdz C‑298/04, EU:C:2006:461, 92. punkts; Donau Chemie u.c., C‑536/11, EU:C:2013:366, 25.–27. punkts, kā arī Hirmann, C‑174/12, EU:C:2013:856, 40. punkts).

45

Ņemot vērā visu iepriekšminēto, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2006/54 18. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai diskriminācijas dzimuma dēļ radītā kaitējuma atlīdzināšana notiktu preventīvi un samērīgi, ar šo pantu dalībvalstīm, kuras izvēlas finansiālas atlīdzības veidu, ir noteikta prasība savā iekšējā tiesiskajā kārtībā ieviest pasākumus, paredzot cietušajai personai saskaņā ar dalībvalstu noteiktu īpašu kārtību atlīdzināt zaudējumus, kas pilnībā atbilst radītajam kaitējumam.

46

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvas 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos, 18. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai diskriminācijas dzimuma dēļ radītā kaitējuma atlīdzināšana notiktu preventīvi un samērīgi, ar šo pantu dalībvalstīm, kuras izvēlas finansiālas atlīdzības veidu, ir noteikta prasība savā iekšējā tiesiskajā kārtībā ieviest pasākumus, paredzot cietušajai personai saskaņā ar dalībvalstu noteiktu īpašu kārtību atlīdzināt zaudējumus, kas pilnībā atbilst radītajam kaitējumam.