—

Hewlett-Packard Belgium SPRL vārdā – T. van Innis, avocat,

—

Reprobel SCRL vārdā – A. Berenboom, J.‑F. Puyraimond, P. Callens, D. De Marez un T. Baumé, avocats,

—

Epson Europe BV vārdā – B. Van Asbroeck, E. Cottenie un J. Debussche, avocats,

—

Beļģijas valdības vārdā – J.‑C. Halleux un T. Materne, pārstāvji, kuriem palīdz F. de Visscher, avocat,

—

Čehijas valdības vārdā – M. Smolek, pārstāvis,

—

Īrijas vārdā – E. Creedon un E. McPhillips, kā arī A. Joyce, pārstāvji, kuriem palīdz J. Bridgman, BL,

—

Austrijas valdības vārdā – C. Pesendorfer, pārstāve,

—

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

—

Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes un T. Rendas, pārstāvji,

—

Somijas valdības vārdā – H. Leppo, pārstāve,

—

Eiropas Komisijas vārdā – J. Hottiaux un J. Samnadda, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV L 167, 10. lpp.) 5. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Hewlett-Packard Belgium SPRL (turpmāk tekstā – “Hewlett-Packard”) un Reprobel SCRL (turpmāk tekstā – “Reprobel”) par summām, ko pēdējā minētā ir pieprasījusi Hewlett-Packard un kas atbilst taisnīgai atlīdzībai, kāda ir jāmaksā atbilstoši izņēmumiem no reproducēšanas tiesībām.

3

Direktīvas 2001/29 preambulas 31., 32., 35. un 37. apsvēruma teksts ir šāds:

[..]

[..]

4

Saskaņā ar Direktīvas 2001/29 2. pantu:

“Dalībvalstis paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt tiešu vai netiešu, īslaicīgu vai pastāvīgu reproducēšanu ar jebkādiem līdzekļiem un jebkādā formā, pilnībā vai daļēji:

5

Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis var paredzēt izņēmumus vai ierobežojumus 2. pantā minētajām reproducēšanas tiesībām šādos gadījumos:

[..].”

6

Atbilstoši minētās direktīvas 5. panta 5. punktam:

“Šī panta 1., 2., 3. un 4. punktā paredzētos izņēmumus un ierobežojumus piemēro tikai dažos īpašos gadījumos, kas nav pretrunā ar darba vai cita tiesību objekta parasto izmantošanu un nepamatoti neskar tiesību subjekta likumīgās intereses.”

7

1994. gada 30. jūnija Likuma par autortiesībām un blakustiesībām [loi du 30 juin 1994 relative au droit d’auteur et aux droits voisins] (1994. gada 27. jūlijaMoniteur belge, 19297. lpp.), redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “LDA”), 1. panta 1. punktā ir noteikts:

“Tiesības jebkādā veidā vai formā (tieši vai netieši, īslaicīgi vai pastāvīgi, pilnībā vai daļēji) reproducēt vai atļaut reproducēt literāru vai mākslas darbu ir vienīgi šī darba autoram.

[..]”

8

LDA 22. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Ja darbs ir ticis likumīgā veidā publiskots, autors nevar iebilst pret:

[..]

9

LDA 59.–61. pantā ir paredzēts:

“59. pants

Uz grafiska vai analoga materiāla nostiprinātu darbu autoriem un izdevējiem ir tiesības uz atlīdzību par to reproducēšanu, tostarp ar nosacījumiem, kuri ir paredzēti 22. panta 1. punkta 4. un 4.a apakšpunktā [..].

Atlīdzību maksā ierīču, ar kuru palīdzību var izgatavot aizsargāto darbu kopijas, Kopienas ražotājs, importētājs vai pircējs, šīs ierīces laižot apgrozībā valsts teritorijā.

60. pants

Turklāt proporcionālu atlīdzību, kas ir noteikta atkarībā no izgatavoto kopiju skaita, maksā fiziskas vai juridiskas personas, kuras izgatavo darbu kopijas, vai attiecīgā gadījumā, ja pirmās minētās ir atbrīvotas no šī pienākuma, tās, kas par atlīdzību vai bez maksas reproducēšanas ierīci nodod citas personas rīcībā.

61. pants

Karalis 59. un 60. pantā paredzēto atlīdzību apmēru nosaka dekrētā, kas apspriests Ministru padomē. 60. pantā minēto atlīdzību var pielāgot attiecīgajām nozarēm.

Viņš nosaka šo atlīdzību iekasēšanas, sadalījuma un kontroles kārtību, kā arī brīdi, kad tās ir maksājamas.

Ievērojot starptautiskās konvencijas, 59. un 60. pantā paredzētās atlīdzības vienādās daļās tiek izmaksātas autoriem un izdevējiem.

Atbilstoši noteiktajiem nosacījumiem un kārtībai karalis uzdod sabiedrībai, kas pārstāv visas tiesību pārvaldības sabiedrības, nodrošināt atlīdzības iekasēšanu un sadalīšanu.”

10

Fiksētās atlīdzības un proporcionālās atlīdzības apmēri, kas ir paredzēti LDA 59. un 60. pantā, ir noteikti Karaļa 1997. gada 30. oktobra dekrēta par atlīdzību autoriem un izdevējiem par tādu darbu kopēšanu privātiem vai didaktiskiem mērķiem, kas ir nostiprināti uz grafiska vai analoga materiāla (turpmāk tekstā – “Karaļa dekrēts”), 2., 4., 8. un 9. pantā. Šajos pantos ir paredzēts:

“2. pants

1.   Fiksētas atlīdzības apmērs, kas ir piemērojams kopētājiem, ir šāds:

Lai noteiktu fiksētās atlīdzības apmēru, tiek ņemts vērā melnbaltās kopēšanas ātrums, arī attiecībā uz ierīcēm, ar kurām tiek izgatavotas krāsu kopijas.

2.   Fiksētas atlīdzības apmērs, kas ir piemērojams pavairošanas mašīnām un biroja tipa ofseta iespiedmašīnām, ir šāds:

[..]

4. pants

Attiecībā uz ierīcēm, kurās ir integrētas vairākas funkcijas, kas atbilst 2. un 3. pantā paredzēto ierīču funkcijām, fiksētas atlīdzības summa ir vislielākā summa no tām, kas ir paredzētas 2. un 3. pantā un kas var būt piemērojamas integrētajai ierīcei.

[..]

8. pants

Ja parādnieks nesadarbojas, kā ir noteikts 10.–12. pantā, proporcionālas atlīdzības apmērs ir šāds:

Pirmajā daļā paredzētās summas tiek reizinātas ar 2 attiecībā uz aizsargātu krāsainu darbu krāsu kopijām.

9. pants

Ar nosacījumu, ka parādnieks ir sadarbojies proporcionālas atlīdzības iekasēšanā, ko veic tiesību pārvaldības sabiedrība, tās apmērs ir šāds:

Pirmajā daļā paredzētās summas tiek reizinātas ar 2 attiecībā uz aizsargātu krāsainu darbu krāsu kopijām.”

11

Karaļa dekrēta 8. un 9. pantā paredzētā sadarbība ir definēta tā 10.–12. pantā. 10. pantā ir noteikts:

“Parādnieks ir sadarbojies proporcionālas atlīdzības iekasēšanā, ja tas:

12

Karaļa dekrēta 26. pantā ir paredzēts:

“1.   Vēlākais otrā gada beigās, skaitot no šī dekrēta stāšanās spēkā, un pēc tam ik pēc pieciem gadiem tiesību pārvaldības sabiedrība Beļģijā liek neatkarīgam uzņēmumam veikt pētījumu par tādu darbu kopēšanu privātiem vai didaktiskiem mērķiem, kas ir nostiprināti uz grafiska vai analoga materiāla.

2.   Šī pētījuma mērķis ir konkrēti noskaidrot:

[..]”

13

Hewlett-Packard Beļģijā importē profesionāli un mājsaimniecībās izmantojamas reprogrāfijas ierīces, konkrēti, “daudzfunkciju” ierīces, kuru galvenā funkcija ir dokumentu drukāšana ar ātrumu, kas atšķiras atkarībā no drukāšanas kvalitātes.

14

Reprobel ir pārvaldības sabiedrība, kam ir uzdots iekasēt un sadalīt summas, kuras atbilst taisnīgai atlīdzībai atbilstoši izņēmumam attiecībā uz reprogrāfiju.

15

Ar 2004. gada 16. augusta faksu Reprobel informēja Hewlett-Packard, ka par “daudzfunkciju” printeru laišanu tirdzniecībā principā ir jāmaksā maksa EUR 49,20 apmērā par katru printeri.

16

Tā kā rīkotajās sanāksmēs un Hewlett-Packard vēstuļu apmaiņā ar Reprobel netika panākta vienošanās par tarifu, kas piemērojams šiem “daudzfunkciju” printeriem, Hewlett-Packard ar 2010. gada 8. marta aktu cēla prasību pret Reprobel, vēršoties Tribunal de première instance de Bruxelles [Briseles pirmās instances tiesā]. Pirmkārt, tā lūdza šo tiesu atzīt, ka par printeriem, kurus tā bija laidusi tirdzniecībā, nebija jāmaksā nekāda atlīdzība vai, pakārtoti, ka atlīdzības, kuras tā bija samaksājusi, atbilst taisnīgai atlīdzībai, kas ir jāmaksā, piemērojot Beļģijas tiesisko regulējumu, kurš ir interpretēts, ņemot vērā Direktīvu 2001/29. Otrkārt, tā lūdza, lai Reprobel tiktu piespriests gada laikā veikt pētījumu, kas atbilst Karaļa dekrēta 26. pantā paredzētajam pētījumam, pretējā gadījumā paredzot naudas sodu EUR 10 miljonu apmērā, tostarp par strīdīgo printeru skaitu un to faktisko izmantošanu kā aizsargātu darbu kopētājus, un kas paredzēts, lai salīdzinātu šo izmantošanu ar visu citu aizsargātu darbu reproducēšanas ierīču faktisko izmantošanu.

17

2010. gada 11. martāReprobel iesūdzēja Hewlett-Packard šajā pašā tiesā, lai panāktu, ka Hewlett-Packard tiktu piespriests tai provizoriski samaksāt summu EUR 1 apmērā kā atlīdzības, ko tā uzskatīja par maksājamām atbilstoši Karaļa dekrētam.

18

Tribunal de première instance de Bruxelles nolēma apvienot šīs abas tiesvedības.

19

Ar 2012. gada 16. novembra spriedumu Tribunal de première instance de Bruxelles atzina, ka LDA 59. panta pirmā daļa un 61. panta trešā daļa nav saderīgas ar Savienības tiesībām.

20

Hewlett-Packard un Reprobel iesniedzējtiesā iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu.

21

Cour d’appel de Bruxelles nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

22

Ar 2014. gada 7. februāra starpspriedumu Cour d’appel de Bruxelles ļāva Epson Europe BV iestāties pamatlietā.

23

Reprobel un Beļģijas valdība apstrīd jautājumu par to, kā interpretēt Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu, pieņemamību, jo šādi lūgtā interpretācija neesot saistīta ar pamatlietas priekšmetu.

24

Šajā ziņā saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, Tiesai un dalībvalstu tiesām sadarbojoties, kā tas ir paredzēts LESD 267. pantā, tikai valsts tiesām, kurās ir ierosināta tiesvedība un kurām ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā katras lietas īpatnības, ir jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums tām ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstība. Tādējādi, ja uzdotie jautājumi ir par Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (spriedums Padawan, C‑467/08, EU:C:2010:620, 21. punkts).

25

Tā kā uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju attiecas atbilstības pieņēmums, valsts tiesas iesniegto lūgumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas ir nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums Blanco Pérez un Chao Gómez, C‑570/07 un C‑571/07, EU:C:2010:300, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

26

Šajā gadījumā tas tā nav. Faktiski ir redzams, ka lūgtā interpretācija attiecas uz Savienības tiesībām un ka, ciktāl pamatlietā aplūkotā taisnīgā atlīdzība ir piemērojama fiziskām personām, kas veic reprodukcijas personiskai lietošanai ar mērķi, kurš ne tieši, ne netieši nav komerciāls, nav acīmredzams, ka lūgtajai Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta interpretācijai nebūtu nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu vai ka izvirzītā problēma būtu hipotētiska.

27

No tā izriet, ka prejudiciālie jautājumi ir pieņemami.

28

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) apakšpunkts un tās 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir interpretējami tādējādi, ka saistībā ar tajos ietverto jēdzienu “taisnīga atlīdzība” ir jānosaka atšķirība atkarībā no tā, vai reproducēšanu, kas ir veikta uz papīra vai līdzīga materiāla, izmantojot jebkuru fotografēšanas metodi vai citu procesu ar līdzīgu iedarbību, īsteno jebkurš lietotājs vai fiziska persona personiskai lietošanai ar mērķi, kurš ne tieši, ne netieši nav komerciāls.

29

Saskaņā ar Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) apakšpunktu dalībvalstīm ir iespēja paredzēt izņēmumus vai ierobežojumus reproducēšanas tiesībām, ja runa ir par reproducēšanu uz papīra vai līdzīga materiāla, ko veic, izmantojot jebkuru fotografēšanas metodi vai citu procesu ar līdzīgu iedarbību, izņemot nošu rakstus, ar noteikumu, ka tiesību subjekti saņem taisnīgu atlīdzību (turpmāk tekstā – “izņēmums attiecībā uz reprogrāfiju”).

30

Tā kā Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) apakšpunktā nav precizēti ne lietotāji, kam ir paredzēts tajā noteiktais izņēmums attiecībā uz reprogrāfiju, ne šajā tiesību normā paredzētās reproducēšanas mērķis, ne arī tas, vai šī reproducēšana tiek veikta personiskai lietošanai, ir jāsaprot, ka šāds izņēmums attiecas uz visām lietotāju kategorijām, ieskaitot fiziskas personas, neatkarīgi no reproducēšanas mērķa, ieskaitot reproducēšanu, kas ir veikta personiskai lietošanai ar mērķi, kurš ne tieši, ne netieši nav komerciāls.

31

Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā savukārt ir noteikts, ka dalībvalstis var paredzēt šādus izņēmumus vai ierobežojumus, ja runa ir par reproducēšanu, ko uz jebkura materiāla veic fiziska persona personiskai lietošanai ar mērķi, kas ne tieši, ne netieši nav komerciāls, ar noteikumu, ka tiesību subjekti saņem taisnīgu atlīdzību (turpmāk tekstā – “izņēmums attiecībā uz privātu kopēšanu”).

32

Tā kā šajā tiesību normā ir skaidri norādīts, ka tajā paredzētā reproducēšana tiek veikta uz “jebkura materiāla”, tā ir jāsaprot kā tāda, kas attiecas arī uz reproducēšanu, kas ir veikta uz papīra vai uz līdzīga materiāla. Turklāt, tā kā minētajā tiesību normā nav precizēta attiecīgā reproducēšanas metode, tā ir jāsaprot tā, ka no tās piemērošanas jomas nav izslēgta reproducēšana, kas ir veikta, izmantojot jebkuru fotografēšanas metodi vai citu procesu ar līdzīgu iedarbību.

33

No tā izriet, ka to tiesību normu piemērošanas joma, kurās attiecīgi ir paredzēts izņēmums attiecībā uz reprogrāfiju un izņēmums attiecībā uz privātu kopēšanu, daļēji pārklājas.

34

Konkrētāk, lai gan uz reproducēšanu, ko veic fiziskas personas personiskai lietošanai ar mērķi, kas ne tieši, ne netieši nav komerciāls, var attiekties gan izņēmums attiecībā uz reprogrāfiju, gan izņēmums attiecībā uz privātu kopēšanu, uz reprodukcijām, kuras ir izgatavojuši lietotāji, kas nav fiziskas personas, tāpat kā uz tām, kuras fiziskas personas ir izgatavojušas lietošanai, kas nav personiska, vai komerciāliem mērķiem, attiecas tikai izņēmums attiecībā uz reprogrāfiju.

35

Runājot par jēdzienu “taisnīga atlīdzība”, vispirms ir jānorāda, ka Tiesa jau ir atzinusi, ka jēdziens “taisnīga atlīdzība” Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē ir autonoms Savienības tiesību jēdziens, kas tādējādi ir interpretējams vienveidīgi visās dalībvalstīs, kuras ir ieviesušas izņēmumu attiecībā uz privātu kopēšanu (spriedums Padawan, C‑467/08, EU:C:2010:620, 37. punkts).

36

Tiesa arī ir atzinusi, ka taisnīga atlīdzība noteikti ir jāaprēķina, pamatojoties uz kritēriju par kaitējumu, kas ir nodarīts aizsargātu darbu autoriem. Faktiski no Direktīvas 2001/29 preambulas 35. un 38. apsvēruma izriet, ka taisnīgas atlīdzības koncepcija un apmērs ir saistīti ar kaitējumu, kas autoram rodas, kad viņa aizsargātais darbs tiek bez viņa atļaujas reproducēts. Šajā aspektā taisnīga atlīdzība ir jāuzskata par atlīdzību par kaitējumu, kas ir radies šim autoram (šajā ziņā skat. spriedumu Padawan, C‑467/08, EU:C:2010:620, 40. un 42. punkts).

37

Protams, lieta, kurā ir taisīts spriedums Padawan (C‑467/08, EU:C:2010:620), konkrēti attiecās uz Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu. Tomēr minētajā spriedumā Tiesa taisnīgas atlīdzības jēdzienu interpretēja, izmantojot argumentus, kas attiecas uz šīs direktīvas preambulas 35. apsvērumu un kas ir spēkā attiecībā uz visiem izņēmumiem, kuri ir paredzēti tās 5. pantā un saistībā ar kuriem ir prasīta taisnīga atlīdzība. Tādējādi šī sprieduma 36. punktā minētais secinājums ir jāuzskata par atbilstošu mutatis mutandis arī saistībā ar minētās direktīvas 5. panta 2. punkta a) apakšpunkta interpretāciju (šajā ziņā skat. VG Wort u.c., no C‑457/11 līdz C‑460/11, EU:C:2013:426, 73. un 77. punkts).

38

Šo secinājumu apstiprina arguments, kas ir pamatots ar prasību par dalībvalstu konsekvenci tām saistošo izņēmumu piemērošanā, kā tas izriet no Direktīvas 2001/29 preambulas 32. apsvēruma pēdējā teikuma.

39

Faktiski konsekvence šo izņēmumu, kas daļēji pārklājas, īstenošanā nevarētu tikt nodrošināta, ja veidu, kādā ir jānosaka taisnīga atlīdzība par reproducēšanu, kura ir veikta vienos un tajos pašos apstākļos, dalībvalstis varētu brīvi izvēlēties tikai atkarībā no tā, vai tās ir izvēlējušās paredzēt vai nu tikai vienu vai otru no šiem izņēmumiem, vai arī vienu un otru vienlaikus vai secīgi.

40

Pamatojoties uz šiem elementiem, ir jānoskaidro, vai saistībā ar taisnīgu atlīdzību izņēmuma attiecībā uz reprogrāfiju piemērošanā ir jānošķir reprodukcijas, ko fiziskas personas ir izgatavojušas personiskai lietošanai ar mērķi, kas ne tieši, ne netieši nav komerciāls, un reprodukcijas, kuras ir izgatavojuši citi lietotāji un/vai citiem mērķiem.

41

Šajā ziņā, ņemot vērā šī sprieduma 36. punktā atgādināto judikatūru, situācija, kādā reprodukcijas atbilstoši izņēmumam attiecībā uz reprogrāfiju izgatavo fiziska persona personiskai lietošanai ar mērķi, kas ne tieši, ne netieši nav komerciāls, saistībā ar taisnīgu atlīdzību nav salīdzināma ar situāciju, kurā reprodukcijas, ko, kaut arī saistībā ar šo pašu izņēmumu attiecībā uz reprogrāfiju, izgatavo vai nu lietotājs, kas nav fiziska persona, vai arī fiziska persona, bet lietošanai, kura nav personiska, vai ar mērķi, kas tieši vai netieši ir komerciāls, jo kaitējums, kāds tiesību subjektiem ir radies attiecīgi vienā un otrā no šīm situācijām, parasti nav identisks.

42

Tādējādi atbilstoši izņēmumam attiecībā uz reprogrāfiju saistībā ar taisnīgu atlīdzību ir jānošķir, pirmkārt, reprodukciju izgatavošana, kuru ir veikušas fiziskas personas personiskai lietošanai ar mērķi, kas ne tieši, ne netieši nav komerciāls, un, otrkārt, reprodukciju izgatavošana, kuru ir veikušas fiziskas personas, bet lietošanai, kas nav personiska, vai ar mērķi, kas tieši vai netieši ir komerciāls, kā arī reprodukciju izgatavošana, kuru ir veikušas citas lietotāju kategorijas.

43

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) apakšpunkts un tās 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir interpretējami tādējādi, ka saistībā ar tajos ietverto jēdzienu “taisnīga atlīdzība” ir jānosaka atšķirība atkarībā no tā, vai reproducēšanu, kas ir veikta uz papīra vai cita līdzīga materiāla, izmantojot jebkuru fotografēšanas metodi vai citu procesu ar līdzīgu iedarbību, īsteno jebkurš lietotājs vai fiziska persona personiskai lietošanai un ar mērķi, kurš ne tieši, ne netieši nav komerciāls.

44

Ar trešo jautājumu, kas ir jāizskata kā otrais, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) apakšpunkts un tās 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts nepieļauj tādus valsts tiesību aktus, kādi ir aplūkoti pamatlietā un kas ļauj dalībvalstij daļu no taisnīgas atlīdzības, kas pienākas tiesību subjektiem, piešķirt autoru radīto darbu izdevējiem, neparedzot šiem izdevējiem pienākumu pat netieši nodrošināt, ka šie autori saņem daļu no atlīdzības, kuru tie nav saņēmuši.

45

Vispirms ir jānorāda, ka no iesniedzējtiesas izvēlētā formulējuma izriet, ka tās jautājums attiecas uz gadījumu, kad izdevējiem samaksātā atlīdzība attiecīgā apmērā samazina to, kas parasti saskaņā ar Direktīvu 2001/29 pienāktos reproducēšanas tiesību subjektiem.

46

Saskaņā ar Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) apakšpunktu un tās 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu dalībvalstu iespēja noteikt šajās tiesību normās paredzētos izņēmumus ir pakārtota šo valstu pienākumam nodrošināt reproducēšanas tiesību subjektiem taisnīgas atlīdzības saņemšanu.

47

Izdevēji nav reproducēšanas tiesību subjektu skaitā, kā tas ir paredzēts Direktīvas 2001/29 2. pantā.

48

Tā kā, pirmkārt, taisnīga atlīdzība, kas ir jāmaksā atbilstoši izņēmumam attiecībā uz reprogrāfiju, kā arī izņēmumam attiecībā uz privātu kopēšanu, kā tas izriet no šī sprieduma 36. punkta, ir paredzēta, lai atlīdzinātu kaitējumu, kas ir nodarīts tiesību subjektiem, tāpēc ka to darbi ir tikuši reproducēti bez viņu atļaujas, un, otrkārt, izdevēji nav ekskluzīvo reproducēšanas tiesību īpašnieki Direktīvas 2001/29 2. panta izpratnē, šiem pēdējiem minētajiem nerodas nekāds kaitējums abu šo izņēmumu izpratnē. Tādējādi tiem nebūtu jāsaņem atlīdzība atbilstoši minētajiem izņēmumiem, ja šādas atlīdzības saņemšanas rezultātā reproducēšanas tiesību subjekti zaudētu visu vai daļu no taisnīgas atlīdzības, uz kādu tiem ir tiesības atbilstoši šiem pašiem izņēmumiem.

49

No iepriekš izklāstītā izriet, ka uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) apakšpunkts un tās 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts nepieļauj tādus valsts tiesību aktus, kādi ir aplūkoti pamatlietā un kas ļauj dalībvalstij daļu no taisnīgas atlīdzības, kas pienākas tiesību subjektiem, piešķirt autoru radīto darbu izdevējiem, neparedzot šiem izdevējiem pienākumu pat netieši nodrošināt, ka šie autori saņem daļu no atlīdzības, kuru tie nav saņēmuši.

50

Ar savu ceturto jautājumu, kas ir jāizskata kā trešais, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) apakšpunkts un tās 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts nepieļauj tādus valsts tiesību aktus, kādi ir aplūkoti pamatlietā un ar kuriem ir ieviesta nediferencēta sistēma taisnīgas atlīdzības iekasēšanai, kas attiecas arī uz nošu rakstu reprodukcijām, kā arī uz viltotām reprodukcijām, kuras ir izgatavotas no nelikumīga avota.

51

Vispirms runājot par nošu rakstiem, no Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) apakšpunkta formulējuma skaidri izriet, ka nošu raksti ir izslēgti no izņēmuma attiecībā uz reprogrāfiju piemērošanas jomas. Tādējādi tie nevarot tikt ņemti vērā, aprēķinot taisnīgu atlīdzību šī izņēmuma ietvaros, ieskaitot gadījumu, kad nošu rakstu reproducēšanu ir veikusi fiziska persona personiskai lietošanai ar mērķi, kas ne tieši, ne netieši nav komerciāls.

52

Ņemot vērā šī sprieduma 33. punktā konstatēto, principā tāds pats secinājums ir jāizdara saistībā ar izņēmumu attiecībā uz privātu kopēšanu. Pretējā gadījumā izņēmuma attiecībā uz privātu kopēšanu un izņēmuma attiecībā uz reprogrāfiju kopīga vai paralēla piemērošana dalībvalstīs varētu būt nekonsekventa, neievērojot prasību, kas ir paredzēta Direktīvas 2001/29 preambulas 32. apsvēruma pēdējā teikumā.

53

Gadījumā, ja nošu rakstu reproducēšana būtu atļauta atbilstoši vienam no šiem izņēmumiem un aizliegta atbilstoši otram, tiesiskā situācija attiecīgajā dalībvalstī būtu pretrunīga un ļautu apiet aizliegumu atļaut nošu rakstu reproducēšanu.

54

Šajos apstākļos nošu rakstu izslēgšana, kas ir paredzēta Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) apakšpunktā, ir jāsaprot tā, ka tās mērķis ir nevis tikai ierobežot izņēmuma attiecībā uz reprogrāfiju piemērojamību, bet arī ieviest īpašu režīmu šāda veida aizsargātiem priekšmetiem, principā aizliedzot to reproducēšanu bez tiesību subjektu atļaujas.

55

No tā izriet, ka Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) apakšpunkts un tās 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts principā nepieļauj tādus valsts tiesību aktus, kādi ir aplūkoti pamatlietā un ar kuriem tiek ieviesta nediferencēta sistēma taisnīgas atlīdzības iekasēšanai, kas attiecas arī uz nošu rakstu kopēšanu.

56

Tādējādi, ņemot vērā Direktīvas 2001/29 preambulas 35. apsvēruma pēdējo teikumu, nevar izslēgt, ka atsevišķos ierobežotos un izolētos gadījumos neatļauta nošu rakstu reproducēšana, kas ir veikta atbilstoši izņēmumam attiecībā uz privātu kopēšanu, ja kaitējums, ko šī reproducēšana var radīt tiesību subjektiem, ir minimāls, varētu tikt uzskatīta par saderīgu ar īpašu režīmu, kas ir minēts šī sprieduma 54. punktā.

57

Saistībā ar viltotām reprodukcijām Tiesa jau ir atzinusi, ka Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka tas neattiecas uz kopēšanu personiskai lietošanai, kas ir veikta no nelikumīga avota (spriedums ACI Adam u.c., C‑435/12, EU:C:2014:254, 41. punkts).

58

Tiesa uzskata, ka, lai gan Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāsaprot tā, ka izņēmums attiecībā uz privātu kopēšanu, protams, liedz autortiesību īpašniekiem atsaukties uz savām ekskluzīvajām tiesībām ļaut vai aizliegt reproducēšanu attiecībā pret personām, kas veic to darbu kopēšanu personiskai lietošanai, šo tiesību normu tomēr nevar saprast kā tādu, kas papildus šim skaidri noteiktajam ierobežojumam autortiesību īpašniekiem nosaka pienākumu neiebilst pret viņu tiesību pārkāpumiem, kas var tikt izdarīti līdz ar kopēšanu personiskai lietošanai (skat. spriedumu ACI Adam u.c., C‑435/12, EU:C:2014:254, 31. punkts).

59

Tiesa arī ir norādījusi, ka no Direktīvas 2001/29 preambulas 22. apsvēruma izriet, ka, sniedzot pienācīgu atbalstu kultūras izplatīšanai, tomēr nevar atteikties no striktas tiesību aizsardzības un neiebilst pret viltotu vai pirātisku kultūras darbu izplatīšanas nelikumīgajiem veidiem (spriedums ACI Adam u.c., C‑435/12, EU:C:2014:254, 36. punkts) un ka, piemērojot valsts tiesību aktus, kuros nav noteikta atšķirība atkarībā no tā, vai avots, kas tiek izmantots reproducēšanai personiskai lietošanai, ir likumīgs vai nelikumīgs, var tikt pārkāpti noteikti Direktīvas 2001/29 5. panta 5. punktā paredzētie nosacījumi (spriedums ACI Adam u.c., C‑435/12, EU:C:2014:254, 38. punkts).

60

Pirmkārt, ja tiktu atzīts, ka šāda reproducēšana var tikt veikta no nelikumīgiem avotiem, tas veicinātu viltotu vai pirātisku darbu apgrozību, līdz ar to noteikti samazinot aizsargāto darbu pārdevumu vai citu ar tiem saistīto darījumu apjomu tādējādi, ka tiktu kaitēts to parastajai izmantošanai (spriedums ACI Adam u.c., C‑435/12, EU:C:2014:254, 39. punkts).

61

Otrkārt, tas, ņemot vērā šī sprieduma iepriekšējā punktā izdarīto konstatējumu, varētu nepamatoti kaitēt autortiesību īpašniekiem (spriedums ACI Adam u.c., C‑435/12, EU:C:2014:254, 40. punkts).

62

Šie argumenti, ko Tiesa ir izmantojusi saistībā ar izņēmumu attiecībā uz privātu kopēšanu, ņemot vērā to raksturu, ir pilnībā attiecināmi uz izņēmumu attiecībā uz reprogrāfiju. Tādējādi šī sprieduma 58.–61. punktā minētā judikatūra ir jāuzskata par atbilstošu saistībā ar šī pēdējā minētā izņēmuma interpretāciju.

63

Šāda izņēmuma attiecībā uz reprogrāfiju interpretāciju apstiprina fakts, ka izņēmums attiecībā uz privātu kopēšanu attiecas uz reproducēšanu, kas ir veikta uz “jebkura materiāla”, neatkarīgi no tā, vai tā ir veikta uz papīra vai cita līdzīga materiāla, izmantojot jebkuru fotografēšanas metodi vai citu procesu ar līdzīgu iedarbību. Abu šo izņēmumu īstenošana dalībvalstīs varētu būt nekonsekventa, pārkāpjot prasību, kas izriet no Direktīvas 2001/29 preambulas 32. apsvēruma pēdējā teikuma, ja tiktu uzskatīts, ka izņēmums attiecībā uz reprogrāfiju pretēji izņēmumam attiecībā uz privātu kopēšanu attiecas uz viltotām reprodukcijām.

64

Tādējādi uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) apakšpunkts un tās 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts principā nepieļauj tādus valsts tiesību aktus, kādi ir aplūkoti pamatlietā un ar kuriem tiek ieviesta nediferencēta sistēma taisnīgas atlīdzības iekasēšanai, kas attiecas arī uz nošu rakstu reproducēšanu, un ka tie nepieļauj šādus tiesību aktus, ar kuriem ir ieviesta nediferencēta sistēma taisnīgas atlīdzības iekasēšanai, kas attiecas arī uz viltotām reprodukcijām, kuras ir izgatavotas no nelikumīgiem avotiem.

65

Uzdodot otro jautājumu, kas ir jāizskata kā pēdējais, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) apakšpunkts un tās 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts nepieļauj tādus valsts tiesību aktus, kādi ir aplūkoti pamatlietā un kuri tiesību subjektiem piešķirtās taisnīgās atlīdzības finansēšanai apvieno divus atlīdzību veidus, proti, pirmkārt, fiksētu atlīdzību, ko pirms reproducēšanas darbības maksā ierīču, ar kuru palīdzību var izgatavot aizsargāto darbu reprodukcijas, Kopienas ražotājs, importētājs vai pircējs, šīs ierīces laižot apgrozībā valsts teritorijā, un kuras apmērs tiek aprēķināts tikai atkarībā no ātruma, ar kādu tās var izgatavot reprodukcijas, un, otrkārt, proporcionālu atlīdzību, kas tiek iekasēta pēc reproducēšanas darbības un ko nosaka tikai cena par vienību, reizināta ar izgatavoto reprodukciju skaitu, un kas turklāt atšķiras atkarībā no tā, vai parādnieks ir sadarbojies, lai iekasētu šo atlīdzību, kura principā ir jāmaksā fiziskām vai juridiskām personām, kas izgatavo darbu reprodukcijas.

66

Pamatlietā aplūkotā sistēma ir sistēma, kurā ir apvienotas atlīdzības, kas taisnīgas atlīdzības finansēšanas nolūkā vienlaikus ietver fiksētu atlīdzību pirms reproducēšanas darbības atkarībā no ātruma, ar kādu ierīce tehniski izgatavo reprodukcijas, un fiksētu atlīdzību pēc reproducēšanas darbības atkarībā no izgatavoto reprodukciju skaita.

67

Pirmām kārtām, runājot par fiksētu atlīdzību pirms reproducēšanas darbības, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai maksimālais ātrums, ar kādu ierīce izgatavo reprodukcijas, ir atbilstošs kritērijs tās maksas noteikšanai, kas ir jāmaksā ierīču, ar kuru palīdzību var izgatavot aizsargāto darbu reprodukcijas, Kopienas ražotājiem, importētājiem vai pircējiem, šīs ierīces laižot apgrozībā valsts teritorijā.

68

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, kā tas ir minēts šī sprieduma 36. un 37. punktā, ka, pirmkārt, taisnīgas atlīdzības mērķis ir pienācīgi atlīdzināt autortiesību īpašniekiem par aizsargātu darbu reproducēšanu bez viņu atļaujas. Tādējādi tā ir jāuzskata par atlīdzību par kaitējumu, kas ir radies šiem īpašniekiem un kas izriet no reproducēšanas darbības. Otrkārt, Tiesas judikatūra, kas attiecas uz kaitējuma kritēriju, ir jāpiemēro gan saistībā ar izņēmumu attiecībā uz privātu kopēšanu, gan saistībā ar izņēmumu attiecībā uz reprogrāfiju.

69

No tā izriet, pirmkārt, ka taisnīga atlīdzība principā ir paredzēta, lai kompensētu kaitējumu, kas ir radies faktiski izgatavoto reprodukciju dēļ (turpmāk tekstā – “faktiskā kaitējuma kritērijs”), un, otrkārt, ka principā personām, kas ir izgatavojušas reprodukcijas, ir jāatlīdzina ar to saistītais kaitējums, finansējot kompensāciju, kura tiks samaksāta tiesību subjektam (skat. spriedumu Padawan, C‑467/08, EU:C:2010:620, 45. punkts).

70

Tādējādi Tiesa atzina, ka, ņemot vērā praktiskās grūtības identificēt lietotājus, kā arī noteikt tiem pienākumu kompensēt tiesību subjektiem kaitējumu, kuru tie ir nodarījuši, dalībvalstis drīkst ieviest maksu, kas ir jāmaksā nevis attiecīgajiem lietotājiem, bet gan tām personām, kurām ir digitālās reproducēšanas iekārtas, ierīces un datu nesēji un kuras šādi – juridiski vai faktiski – šīs iekārtas nodod lietotāju rīcībā vai sniedz tiem reproducēšanas pakalpojumu, un kuras ar maksu saistītās izmaksas var pārnest uz lietotājiem (šajā ziņā skat. spriedumu Padawan, C‑467/08, EU:C:2010:620, 46. un 48. punkts).

71

Jāsaprot, ka šādas fiksētas maksas apmērs pirms reproducēšanas darbības nevar tikt noteikts, pamatojoties uz faktiskā kaitējuma kritēriju, jo attiecīgo ierīču laišanas apgrozībā valsts teritorijā posmā tā apmērs paliek nezināms. Tādējādi šai maksai noteikti ir jābūt noteiktai pēc vienotas likmes.

72

Šajā ziņā attiecībā uz personām, kuru rīcībā ir nodotas šādas ierīces, likumīgi var prezumēt, ka tās pilnībā izmanto tām piešķirtās lietošanas tiesības, proti, ka tās izmanto visas minēto ierīču funkcijas, tostarp reproducēšanas funkciju. No tā izriet, ka tikai ar šo ierīču spēju izgatavot reprodukcijas pietiek, lai pamatotu maksas piemērošanu attiecīgajām personām (šajā ziņā skat. spriedumu Padawan, C‑467/08, EU:C:2010:620, 55. un 56. punkts).

73

Savukārt no šī sprieduma iepriekšējā punktā minētās judikatūras nevar secināt, ka visas personas, kuru rīcībā ir nodotas šīs ierīces, pilnībā izmanto to reproducēšanas tehnisko kapacitāti, ciktāl šī kapacitāte atbilst maksimālajam reprodukciju skaitam, kāds tehniski ir izgatavojams ierobežotā laika posmā.

74

Ir skaidrs, ka, tā kā dažādām pircēju vai lietotāju kategorijām nav vienas un tās pašas vajadzības un tās nav pakļautas vieniem un tiem pašiem ierobežojumiem, kas ir paredzēti Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā, tās konkrētas ierīces tehnisko kapacitāti izmanto tikai šo vajadzību un ierobežojumu robežās.

75

Reproducēšanas ierīču tehniskās kapacitātes izmantošana atšķiras atkarībā no tā, vai attiecīgā persona reprodukcijas izgatavo publiskai vai personiskai lietošanai komerciālos vai citos nolūkos.

76

Atlīdzībā, kuras apmērs ir noteikts pēc vienotas likmes un kura ir jāmaksā personām, kas ierīces nodod fizisku un juridisku personu rīcībā reprodukciju izgatavošanai, principā ir jāņem vērā šī atšķirība, jo kaitējuma novērtējums var izraisīt rezultātus, kuri ievērojami atšķiras atkarībā no situācijām, kas ir minētas šī sprieduma iepriekšējā punktā.

77

No iepriekš izklāstītā izriet, ka Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) apakšpunkts un šīs direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts nepieļauj fiksētu atlīdzību, kāda ir aplūkota pamatlietā un kuru pirms reproducēšanas darbības maksā Kopienas ražotājs, importētājs vai pircējs, valsts teritorijā laižot apgrozībā ierīci, ja šīs atlīdzības apmērs ir noteikts tikai atkarībā no ātruma, ar kādu šī ierīce tehniski ir spējīga izgatavot reprodukcijas.

78

Otrām kārtām, runājot par atlīdzību, kas ir jāmaksā pēc reprodukcijas darbības, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Savienības tiesības ļauj dalībvalstij noteikt atšķirīgu tās maksas apmēru, kas ir jāmaksā fiziskām vai juridiskām personām, kuras izgatavo darbu reprodukcijas, atkarībā no apstākļa, vai šīs personas sadarbojas maksas iekasēšanā.

79

Šajā ziņā, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 36. punktā, taisnīgas atlīdzības mērķis ir kompensēt tiesību subjektiem nodarīto kaitējumu. Autoram nodarītais kaitējums paliek identisks neatkarīgi no tā, vai parādnieks sadarbojas šādas maksas iekasēšanā.

80

Tādējādi sadarbība nevar būt atbilstošs kritērijs, lai noteiktu atšķirīgu tās maksas apmēru, kuras mērķis ir pēc reproducēšanas darbības finansēt taisnīgu atlīdzību.

81

Trešām kārtām un pēdējokārt, ir jāpārbauda, vai Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) apakšpunkts un tās 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts nepieļauj tādus valsts tiesību aktus, ar ko ir ievesta kombinēta sistēma, kura kumulatīvi ietver fiksētu atlīdzību, kas ir noteikta pirms reproducēšanas darbības, un proporcionālu atlīdzību, kura tiek maksāta pēc reproducēšanas darbības.

82

Šajā ziņā no šī sprieduma 69. punktā atgādinātās judikatūras netieši izriet, ka tādas maksas ieviešana, kas ir noteikta pirms reproducēšanas darbības veikšanas, principā var tikt atļauta tikai pakārtotā veidā, ja nav iespējams identificēt lietotājus un līdz ar to novērtēt faktisko kaitējumu, kāds ir nodarīts tiesību subjektiem.

83

Tomēr, ņemot vērā dalībvalstīm sniegto iespēju noteikt kārtību, kādā tiek finansēta un iekasēta taisnīga atlīdzība, kā arī šīs atlīdzības apmēru, sistēmu, kurā ir apvienota fiksēta atlīdzība, kas ir noteikta pirms reproducēšanas darbības, un proporcionāla atlīdzība, kura ir noteikta pēc reproducēšanas darbības, a priori nevar uzskatīt par nesaderīgu ar Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) apakšpunktu un tās 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

84

Tādējādi šādai sistēmai kopumā ir jāļauj iekasēt maksu kā taisnīgu atlīdzību, kuras apmērs būtībā atbilst faktiskajam kaitējumam, kas ir nodarīts tiesību subjektiem, ņemot vērā, ka dalībvalsts, kura ir izvēlējusies ieviest kādu pirms reproducēšanas darbības noteiktas tādas fiksētas atlīdzības veidu, kuras apmērs ir atkarīgs no izgatavoto reprodukciju skaita, šķiet, nav pakļauta praktiskām identificēšanas un novērtēšanas grūtībām, kas ir minētas šī sprieduma 82. punktā.

85

Lai varētu izpildīt šī sprieduma iepriekšējā punktā minēto nosacījumu, sistēmai, kurā ir apvienota fiksēta atlīdzība, kas ir noteikta pirms reproducēšanas darbības, un proporcionāla atlīdzība, kura ir noteikta pēc reproducēšanas darbības, un kura ir aplūkota pamatlietā, ir jāietver mehānismi, it īpaši atlīdzināšanas mehānismi, kuru mērķis ir koriģēt ikvienu “pārmērīgas kompensācijas” situāciju par sliktu vienai vai otrai lietotāju kategorijai (pēc analoģijas skat. spriedumu Amazon.com International Sales u.c., C‑521/11, EU:C:2013:515, 30. un 31. punkts).

86

Faktiski šāda “pārmērīga kompensācija” nav saderīga ar Direktīvas 2001/29 preambulas 31. apsvērumā noteikto prasību, saskaņā ar kuru ir jāsaglabā taisnīgs līdzsvars starp tiesību subjektiem un aizsargātu objektu lietotājiem.

87

Šādai kombinētai atlīdzību sistēmai ir jāietver mehānismi, it īpaši atlīdzināšanas mehānismi, kas ļauj papildus piemērot faktiskā kaitējuma un iepriekš noteikta kaitējuma kritērijus.

88

No iepriekš paustajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta a) apakšpunkts un tās 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts nepieļauj tādus valsts tiesību aktus, kādi ir aplūkoti pamatlietā un kuri ievieš sistēmu, kas tiesību subjektiem piešķirtās taisnīgās atlīdzības finansēšanai apvieno divus atlīdzību veidus, proti, pirmkārt, fiksētu atlīdzību, ko pirms reproducēšanas darbības maksā ierīču, ar kuru palīdzību var izgatavot aizsargāto darbu reprodukcijas, Kopienas ražotājs, importētājs vai pircējs, šīs ierīces laižot apgrozībā valsts teritorijā, un, otrkārt, proporcionālu atlīdzību, kas tiek iekasēta pēc šīs reproducēšanas darbības un ko nosaka tikai cena par vienību, reizināta ar izgatavoto reprodukciju skaitu, kas ir jāmaksā fiziskām vai juridiskām personām, kuras izgatavo šīs reprodukcijas, ja:

89

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: