—

O personīgi,

—

Francijas valdības vārdā – D. Colas un R. Coesme, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – D. Martin, pārstāvis,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt nediskriminācijas vecuma dēļ principu.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā, kuras ietvaros O vēršas pret Bio Philippe Auguste SARL saistībā ar tās atteikumu piešķirt viņam, izbeidzoties viņa darba līgumam uz noteiktu laiku, pabalstu saistībā ar līguma izbeigšanos.

3

Atbilstoši Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV L 303, 16. lpp.), 1. pantam, “lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, [tās] mērķis attiecībā uz nodarbinātību un profesiju ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ”.

4

Šās direktīvas 2. pantā ir noteikts:

“1.   Šajā direktīvā “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš 1. pantā minēts iemesls.

2.   Šā panta 1. punktā:

[..].”

5

Darba kodeksa [Code du travail] L. 1243‑8. pantā ir noteikts:

“Ja, izbeidzoties darba līgumam uz noteiktu laiku, darba līgumiskās attiecības neturpinās, noslēdzot līgumu uz nenoteiktu laiku, darba ņēmējam ir tiesības papildus darba algai saņemt pabalstu saistībā ar līguma izbeigšanos, kas ir paredzēts, lai kompensētu viņa situācijas nenoteiktību.

Šis pabalsts atbilst 10 % no darba ņēmējam izmaksātās kopējās bruto atlīdzības.

Tā tiek pievienota darba ņēmējam maksājamajai kopējai bruto atlīdzībai. Tā tiek izmaksāta, izbeidzoties līgumam, vienlaikus ar pēdējo darba algu un tiek norādīta attiecīgajā algas aprēķinā.”

6

Darba kodeksa L. 1243‑10. pantā ir paredzēts:

“Pabalstu saistībā ar līguma izbeigšanos neizmaksā:

7

Sociālā nodrošinājuma kodeksa [Code de la sécurité sociale] L. 381‑4. pantā ir noteikts:

“Sociālā nodrošinājuma sistēmā obligātā kārtā tiek iekļauti augstākās izglītības iestāžu, augstāko tehnisko skolu, Grandes écoles un šo skolu sagatavošanās klašu otrās pakāpes skolēni un studenti, kuriem nav citas sociālās apdrošināšanas kā tā, kas ir paredzēta L. 380‑1. pantā, vai kuri ir līdzapdrošināti un kuri nepārsniedz vecuma robežu. Šī vecuma robeža var tikt paaugstināta it īpaši iesaukšanas militārajā dienestā un militārā dienesta pildīšanas gadījumā.”

8

Sociālā nodrošinājuma kodeksa R. 381‑5. pantā ir precizēts, ka “L. 381‑4. pantā paredzētā vecuma robeža ir divdesmit astoņi gadi”.

9

2010. gada 21. decembrī prasītājs pamatlietā, būdams students, tika pieņemts darbā Bio Philippe Auguste SARL, pamatojoties uz darba līgumu uz noteiktu laiku, kas tika noslēgts uz viņa universitātes brīvdienu laikā ietilpstošu laikposmu no 2010. gada 21. decembra līdz 24. decembrim. Beidzoties darba līgumam, viņam saskaņā ar Darba kodeksa L. 1243‑10. panta 2. punktu netika izmaksāts pabalsts saistībā ar līguma izbeigšanos.

10

Uzskatot, ka šī tiesību norma ir pretrunā konstitucionālajām tiesību normām, kas nodrošina vienlīdzības principu un diskriminācijas vecuma dēļ aizliegumu, prasītājs pamatlietā vērsās Conseil de prud’hommes de Paris, izvirzot prasījumus par naudas summu EUR 23,21 apmērā kā pabalsta saistībā ar līguma izbeigšanos izmaksu, viņa līguma uz noteiktu laiku pārkvalificēšanu par līgumu uz nenoteiktu laiku un naudas summu EUR 4500 apmērā kā atlīdzību par atlaišanu no darba bez faktiska un nopietna pamata.

11

2012. gada 1. martā prasītājs pamatlietā iesniedza prioritāru jautājumu par atbilstību konstitūcijai. Ar 2014. gada 10. janvāra spriedumu Conseil de prud’hommes de Paris nodeva šo jautājumu Cour de cassation [Kasācijas tiesai]. Ar 2014. gada 9. aprīļa spriedumu pēdējā minētā tiesa nosūtīja minēto jautājumu Conseil constitutionnel [Konstitucionālajai padomei].

12

Ar 2014. gada 13. jūnija lēmumu Nr. 2014‑401 QPC Conseil constitutionnel, norādījusi, ka “apstrīdētās tiesību normas ir piemērojamas tikai skolēniem vai studentiem, kas nav pārsnieguši Sociālā nodrošinājuma kodeksa L. 381‑4. pantā paredzēto obligātās sociālās apdrošināšanas vecuma robežu saistībā ar viņu pieteikšanos skolas vai universitātes iestādē”, tālāk ir uzskatījusi, pirmkārt, ka “iebildums attiecībā uz to, ka, pieņemot apstrīdētās tiesību normas, likumdevējs neesot definējis “jauna cilvēka” jēdzienu, nav faktiski pamatots” un, otrkārt, ka “vienlīdzības princips nerada šķēršļus tam, ka tiesību normu, kas attiecas uz skolēniem vai studentiem, piemērošana ir pakļauta vecuma robežai”.

13

Turklāt, atgādinājusi, ka “pabalsts saistībā ar līguma izbeigšanos” tiek izmaksāts darba ņēmējam, kas ir nodarbināts atbilstoši līgumam uz noteiktu laiku, lai “kompensētu viņa situācijas nenoteiktību” gadījumā, ja, izbeidzoties viņa līgumam, darba līgumiskās attiecības neturpinās ar līgumu uz nenoteiktu laiku”, Conseil constitutionnel no tā ir secinājusi, ka “studenti, kas ir nodarbināti atbilstoši darba līgumam uz noteiktu laiku laikposmā, kurš ietilpst viņu skolas vai universitātes brīvdienu laikā, nav identiskā situācijā nedz to studentu situācijai, kuri savieno darbu ar savu studiju gaitu, nedz arī citu darba ņēmēju situācijai, kas ir nodarbināti ar darba līgumu uz noteiktu laiku”, un ka tādējādi, “izslēdzot šīs kompensācijas izmaksu gadījumā, ja līgums ir noslēgts ar skolēnu vai studentu, kas ir nodarbināts savu skolas vai universitātes brīvdienu laikā un kuram ir iespēja pēc šo brīvdienu beigām atsākt savas mācības vai studijas, likumdevējs ir paredzējis atšķirīgu attieksmi, kas ir balstīta uz situācijas atšķirību, tiešā saistībā ar likuma mērķi”.

14

Šādos apstākļos Conseil de prud’hommes de Paris nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai ar nediskriminācijas vecuma dēļ vispārējo principu netiek pieļauti valsts tiesību akti (Francijas Darba kodeksa L. 1243‑10. pants), ar kuriem jauniem cilvēkiem, kas strādā savu skolas vai universitātes brīvdienu laikā, tiek liegts saņemt kompensāciju par situācijas nenoteiktību, kura tiek izmaksāta gadījumā, kad darba attiecībām saskaņā ar darba līgumu uz noteiktu laiku neseko pastāvīgu darba attiecību piedāvājums?”

15

Tiesas sēdē prasītājs pamatlietā ir tieši atzinis, ka viņu ar atbildētājas pamatlietā vadītāju vieno radniecības saites un ka strīds pamatlietā ir ticis uzsākts vienīgi ar nolūku apstrīdēt pamatlietā aplūkojamās tiesību normas. Viņš uzskata, ka tas, ka atbildētāja pamatlietā nevienā tiesvedības stadijā nav iesniegusi apsvērumus, ir izskaidrojams ar nelielo strīda summu.

16

Šādā kontekstā ir ticami, ka iesniedzējtiesā ir tikusi celta prasība par fiktīvu strīdu, kura patiesais mērķis ir nevis pabalsta saistībā ar līguma izbeigšanos iegūšana, bet tikai un vienīgi minēto tiesību normu apstrīdēšana.

17

Iesniedzējtiesai, kas ir vienīgā instance, kurai ir nepastarpināti zināmi pamatlietas faktiskie apstākļi un kura tādējādi ir labvēlīgākā situācijā, lai veiktu vajadzīgo pārbaudi, ir jāpārbauda, vai tas tā ir, un attiecīgajā gadījumā ir jāizdara iespējamie valsts tiesībās paredzētie secinājumi saistībā ar tās pieņemamo nolēmumu.

18

Katrā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, ja valsts tiesas uzdotie jautājumi ir par Savienības tiesību normas interpretāciju, Tiesai principā ir jāsniedz nolēmums, ja vien nav acīmredzams, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu patiesībā ir vērsts uz to, lai Tiesa sniegtu atbildi saistībā ar fiktīvu strīdu vai paustu konsultatīvu viedokli par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, ka pieprasītajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar realitāti vai strīda priekšmetu, vai arī, ka Tiesas rīcībā nav faktiskas vai tiesiskas informācijas, kas nepieciešama, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz uzdotajiem jautājumiem (spriedums DR un TV2 Danmark, C‑510/10, EU:C:2012:244, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

19

Ņemot vērā minēto, nevar tikt izslēgts, ka iesniedzējtiesas lūgtā Savienības tiesību interpretācija faktiski ir objektīvi nepieciešama, lai panāktu tās izskatāmā strīda risinājumu. Netiek apstrīdēts, ka starp pamatlietas dalībniekiem noslēgtais darba līgums faktiski tika izpildīts un ka saistībā ar tā piemērošanu rodas Savienības tiesību interpretācijas jautājums (šajā ziņā skat. spriedumu Mangold, C‑144/04, EU:C:2005:709, 38. punkts).

20

No tā izriet, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

21

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Savienības tiesības un, it īpaši, nediskriminācijas vecuma dēļ princips, kas ir paredzēts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pantā un konkretizēts ar Direktīvu 2000/78, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauta tāda valsts tiesību norma, kāda tiek aplūkota pamatlietā, atbilstoši kurai pabalsts saistībā ar līguma izbeigšanos, ko, izbeidzoties darba līgumam uz noteiktu laiku, papildus algai izmaksā tad, ja darba līgumiskās attiecības neturpinās atbilstoši līgumam uz nenoteiktu laiku, netiek izmaksāts gadījumā, ja līgums ir noslēgts ar jaunu cilvēku uz laikposmu, kas ietilpst viņa skolas vai universitātes brīvdienu laikā.

22

Saistībā ar Eiropas Komisijas izvirzīto jautājumu, t.i., vai prasītājs pamatlietā var tikt kvalificēts kā “darba ņēmējs”, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru šim jēdzienam ir patstāvīga nozīme un tas nav jāinterpretē sašaurināti. Tātad par “darba ņēmējiem” LESD 45. panta izpratnē ir uzskatāmas visas personas, kas veic reālas un faktiskas darbības, izņemot tik nebūtiskas darbības, ka tās var tikt uzskatītas par pilnībā mazsvarīgām un papildu rakstura darbībām. Saskaņā ar šo judikatūru darba tiesisko attiecību pazīme ir tā, ka persona noteiktu laika posmu veic darbu citas personas labā un tās vadībā, par to saņemot atlīdzību (spriedumi, Lawrie-Blum, 66/85, EU:C:1986:284, 16. un 17. punkts; Collins, C‑138/02, EU:C:2004:172, 26. punkts; Trojani, C‑456/02, EU:C:2004:488, 15. punkts, kā arī Neidel, C‑337/10, EU:C:2012:263, 23. punkts).

23

Šajā lietā ir jānorāda, ka 2010. gada 21. decembrī prasītājs pamatlietā tika pieņemts darbā, pamatojoties uz darba līgumu uz noteiktu laiku, kas tika noslēgts uz viņa universitātes brīvdienu laikā ietilpstošu laikposmu no 2010. gada 21. decembra līdz 24. decembrim. Šī līguma faktiskais ilgums tātad ir tikai četras dienas.

24

Lai gan ir taisnība, ka tas, ka persona darba tiesisko attiecību ietvaros strādā tikai ļoti nelielu darba stundu skaitu, var būt apstāklis, kas liecina par to, ka veiktā darbība ir tikai mazsvarīga un papildu rakstura darbība, tomēr neatkarīgi no profesionālās darbības rezultātā gūtās atlīdzības mazā apmēra un darbam veltītā stundu skaita nevar tikt izslēgts, ka pēc vispārēja attiecīgo darba tiesisko attiecību vērtējuma šādu darbību valsts iestādes var uzskatīt par īstenu un faktisku, kas tādējādi ļauj atzīt tās veicējam “darba ņēmēja” statusu Savienības tiesību izpratnē (šajā ziņā skat. spriedumu Genc, C‑14/09, EU:C:2010:57, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

25

Prasītāja pamatlietā darba tiesisko attiecību vispārējs vērtējums tātad nozīmē, ka ir jāņem vērā apstākļi, kas attiecas ne tikai uz darba ilgumu un atlīdzības apmēru, bet arī iespējamām tiesībām uz apmaksātu atvaļinājumu, apmaksātu slimības atvaļinājumu, koplīguma piemērošanu darba līgumam, maksājumu izmaksu un attiecīgajā gadījumā – šo maksājumu apmēru (šajā ziņā skat. spriedumu Genc, C‑14/09, EU:C:2010:57, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

26

To seku analīze, kādas visi apstākļi, kas raksturo darba tiesiskās attiecības, var radīt attiecībā uz prasītāja pamatlietā veiktā algotā darba īstenā un faktiskā rakstura konstatāciju un līdz ar to attiecībā uz viņa darba ņēmēja statusu, ir valsts tiesas kompetencē. Valsts tiesa ir vienīgā, kurai ir nepastarpināti zināmi pamatlietas faktiskie apstākļi, un tādēļ tā ir labvēlīgākā situācijā, lai veiktu vajadzīgo pārbaudi (spriedums Genc, C‑14/09, EU:C:2010:57, 32. punkts).

27

Tādējādi iesniedzējtiesai ir jāveic visu nozīmīgo apstākļu, tostarp to, kas ir norādīti šī sprieduma 25. punktā, detalizēts vērtējums, lai noteiktu, vai darba līgums, kas bija noslēgts ar prasītāju pamatlietā, pēc sava rakstura ļauj šim pēdējam minētajam atsaukties uz “darba ņēmēja” statusu Savienības tiesību izpratnē.

28

Gadījumā, ja iesniedzējtiesa uzskatītu, ka uz prasītāju pamatlietā ir attiecināms šāds statuss, ir jāpārbauda, vai pamatlietas kontekstā viņš var pamatoties uz nediskriminācijas vecuma dēļ principu.

29

Saskaņā ar Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punktu “vienlīdzīgas attieksmes princips” ir jāsaprot tādējādi, ka “nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš šīs direktīvas 1. pantā minētais iemesls”, tostarp vecums. Tās 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir precizēts, ka šī panta 1. punkta piemērošanas vajadzībām tieša diskriminācija pastāv tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas, ir izturējušies vai izturētos sliktāk nekā pret citu personu jebkura minētās direktīvas 1. pantā minētā iemesla dēļ.

30

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība, ne tikai izvēloties, kuru no sociālās un nodarbinātības politikas jomā noteiktajiem mērķiem censties sasniegt, bet arī nosakot pasākumus, ar kuriem šo mērķi var sasniegt (spriedums Schmitzer, C‑530/13, EU:C:2014:2359, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

It īpaši prasība par situāciju salīdzināmību vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpuma konstatēšanai ir jāaplūko, ņemot vērā visus tās raksturojošos apstākļus (skat. tostarp spriedumu Arcelor Atlantique un Lorraine u.c., C‑127/07, EU:C:2008:728, 25. punkts).

32

Tāpat ir jāprecizē, ka, pirmkārt, tiek prasīts nevis tas, lai situācijas būtu identiskas, bet tikai tas, lai tās būtu salīdzināmas, un, otrkārt, šī salīdzināmā rakstura izvērtēšana ir jāveic nevis vispārēji un abstrakti, bet īpaši un konkrēti, ņemot vērā attiecīgo pabalstu (spriedums Hay, C‑267/12, EU:C:2013:823, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Tātad ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā ar Darba kodeksa L. 1243‑8. pantu sasniedzamo mērķi, tāda studenta kā prasītājs pamatlietā, kas savu universitātes brīvdienu laikā ir nodarbināts atbilstoši darba līgumam uz noteiktu laiku, situācija ir objektīvi salīdzināma ar to darba ņēmēju situāciju, kuriem saskaņā ar šo tiesību normu ir tiesības saņemt pabalstu saistībā ar līguma izbeigšanos.

34

Šajā lietā, lai gan pabalsts saistībā ar līguma izbeigšanos, kura izmaksa ir paredzēta, izbeidzoties līgumam uz noteiktu laiku, ir vērsts uz to, lai, kā ir atgādināts Darba kodeksa L. 1243‑8. panta pirmajā daļā, kompensētu darba ņēmēja situācijas nenoteiktību gadījumā, ja darba līgumiskās attiecības neturpinās, noslēdzot līgumu uz nenoteiktu laiku, Darba kodeksa L. 1243‑10. panta 2. punktā no šī pabalsta izmaksas ir tieši izslēgti jauni cilvēki, kas ir noslēguši darba līgumu uz noteiktu laiku uz laikposmu, kurš ietilpst viņu skolas vai universitātes brīvdienās.

35

Tātad valsts likumdevējs ir netieši, bet obligāti uzskatījis, ka šie jaunie cilvēki, izbeidzoties to līgumam, nav profesionālās nenoteiktības situācijā.

36

Ir jānorāda, kā ir apgalvojusi Francijas valdība, ka darbu, ko atbilstoši darba līgumam uz noteiktu laiku skolēns vai students veic savu skolas vai universitātes brīvdienu laikā, vienlaikus raksturo tā pagaidu raksturs un tā kā papildu darba nozīme, jo pēc šo brīvdienu beigām šis skolēns vai students var atsākt savas studijas.

37

No tā izriet, ka, uzskatot, ka jaunu cilvēku, kas ir noslēguši darba līgumu uz noteiktu laiku attiecībā uz laikposmu, kas ietilpst viņu skolas vai universitātes brīvdienu laikā, situācija nav salīdzināma ar citu darba ņēmēju kategoriju, kuriem ir tiesības saņemt pabalstu saistībā ar līguma izbeigšanos, situāciju, valsts likumdevējs nekādi nav pārsniedzis rīcības brīvības, kura tam ir sociālās politikas jomā, robežas.

38

Šo secinājumu turklāt apstiprina apstāklis, ka citas darba ņēmēju kategorijas, kas nenoteiktības ziņā Darba kodeksa L. 1243‑8. panta pirmās daļas izpratnē ir ar prasītāja pamatlietā situāciju salīdzināmās situācijās, ar šī kodeksa L. 1243‑10. pantu tāpat ir izslēgtas no šī pabalsta saņemšanas. Tas tā ir tostarp attiecībā uz darba ņēmējiem, kas saskaņā ar minētā kodeksa L. 1242‑2. panta 1. punktu ir pieņemti darbā, lai ar šajā tiesību normā paredzētajiem nosacījumiem aizstātu citus darba ņēmējus, vai arī attiecībā uz darba ņēmējiem, kas saskaņā ar šī kodeksa L. 1242‑2. panta 3. punktu ir pieņemti darbā, lai “veiktu sezonāla rakstura darbus vai darbus, attiecībā uz kuriem noteiktajās ar dekrētu vai koplīgumu vai paplašinātu darba koplīgumu definētajās darbības nozarēs, ņemot vērā veikto darbību veidu un šī darba laika ziņā ierobežoto raksturu, atbilstoši pastāvīgajai praksei netiek izmantoti darba līgumi uz nenoteiktu laiku”.

39

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, ņemot vērā mērķi, uz ko ir vērsta Darba kodeksa L. 1243‑8. panta pirmā daļa, tāda studenta kā prasītājs pamatlietā, kas atbilstoši darba līgumam uz noteiktu laiku ir pieņemts darbā attiecībā uz laikposmu, kurš ietilpst viņa universitātes brīvdienu laikā, situācija nav objektīvi salīdzināma ar to darba ņēmēju, kuriem saskaņā ar šo tiesību normu ir tiesības saņemt pabalstu saistībā ar līguma izbeigšanos, situāciju. Tādējādi atšķirība attieksmē attiecībā pret šīm divām darba ņēmēju kategorijām nav uzskatāma par diskrimināciju vecuma dēļ.

40

Tādējādi uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka nediskriminācijas vecuma dēļ princips, kas ir paredzēts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pantā un konkretizēts ar Direktīvu 2000/78, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek pieļauti tādi valsts tiesību akti, kādi tiek aplūkoti pamatlietā, atbilstoši kuriem pabalsts saistībā ar līguma izbeigšanos, ko, izbeidzoties darba līgumam uz noteiktu laiku, papildus algai izmaksā tad, ja darba līgumiskās attiecības neturpinās atbilstoši līgumam uz nenoteiktu laiku, netiek izmaksāts gadījumā, ja līgums ir noslēgts ar jaunu cilvēku uz laikposmu, kas ietilpst viņa skolas vai universitātes brīvdienu laikā.

41

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež:

Nediskriminācijas vecuma dēļ princips, kas ir paredzēts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pantā un konkretizēts ar Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek pieļauti tādi valsts tiesību akti, kādi tiek aplūkoti pamatlietā, atbilstoši kuriem pabalsts saistībā ar līguma izbeigšanos, ko, izbeidzoties darba līgumam uz noteiktu laiku, papildus algai izmaksā tad, ja darba līgumiskās attiecības neturpinās atbilstoši līgumam uz nenoteiktu laiku, netiek izmaksāts gadījumā, ja līgums ir noslēgts ar jaunu cilvēku uz laikposmu, kas ietilpst viņa skolas vai universitātes brīvdienu laikā.