1

Apelācijas sūdzībā Total Marketing Services SA, kas ir Total Raffinage Marketing tiesību pārņēmēja, agrāk – Total France SA (turpmāk tekstā – “Total France”), lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas spriedumu Total Raffinage Marketing/Komisija (T-566/08, EU:T:2013:423; turpmāk tekstā - “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja tās prasību galvenokārt daļēji atcelt Komisijas 2008. gada 1. oktobra Lēmumu C(2008) 5476, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL 81.] pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/39.181 - Sveču vasks) (kopsavilkums publicēts OV 2009, C 295, 17. lpp.; turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”) un pakārtoti – samazināt tai uzliktā naudas soda apmēru.

2

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa konstatēja:

[..]

3

Lai pamatotu Vispārējās tiesas kancelejā 2008. gada 17. decembrī reģistrētā prasības pieteikuma prasījumus, apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzīja vienpadsmit pamatus. Divpadsmitais pamats tika izvirzīts Vispārējā tiesā rīkotās tiesas sēdes gaitā. Vispārējā tiesa noraidīja visus šos pamatus, izņemot astoto pamatu par to, ka 2006. gada pamatnostādņu 24. punktā aprakstītā aprēķina metode esot prettiesiska. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, nosakot reizināšanas koeficientu, kas atspoguļo Total France dalības pārkāpumā ilgumu, Komisija ir pārkāpusi samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principus, 7 mēnešu un 28 dienu dalības laikposmu (attiecībā uz parafīna vasku) un 6 mēnešu un 12 dienu dalības laikposmu (attiecībā uz ogļu putekļu vasku) pielīdzinot dalībai viena gada ilgumā. Tāpēc Vispārējā tiesa apelācijas sūdzības iesniedzējai uzlikto naudas sodu samazināja no EUR 128163000 uz EUR 125459842. Turpretī spriedumā Total/Komisija (T‑548/08, EU:T:2013:434) Vispārējā tiesa pilnībā noraidīja mātesuzņēmuma Total SA celto prasību un tam uzlikto naudas sodu nesamazināja tādā pašā apmērā.

4

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:

5

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

6

Apelācijas sūdzības pamatošanai ir izvirzīti četri pamati.

7

Pārsūdzētā sprieduma 370. punktā Vispārējā tiesa citēja strīdīgā lēmuma preambulas 602. apsvērumu, kurā teikts:

“[Apelācijas sūdzības iesniedzēja] apgalvo, ka nav piedalījusies nevienā tehniskajā sanāksmē pēc 2004. gada 11. un 12. maija tehniskās sanāksmes, un piebilst, ka tās pārstāvis atcēlis savu ceļojumu saistībā ar 2004. gada 3. un 4. novembra sanāksmi saskaņā ar iekšējo paziņojumu un saskaņā ar sava priekšnieka norādījumiem. Komisija norāda, ka nav nekādu pierādījumu saistībā ar iespējamu izstāšanos no aizliegtās vienošanās. Kompleksu pārkāpumu gadījumā tas, ka uzņēmums nepiedalās sanāksmē vai nepiekrīt sanāksmē apspriestajam, vēl nenozīmē, ka šis uzņēmums ir beidzis piedalīties turpinātā pārkāpumā. Lai izbeigtu pārkāpumu, uzņēmumam ir skaidri jādistancējas no aizliegtās vienošanās. [..] [Apelācijas sūdzības iesniedzēja] nav sniegusi pierādījumus, saskaņā ar kuriem tā esot pilnīgi autonomi īstenojusi vienpusēju stratēģiju tirgū un esot skaidri un atklāti distancējusies no aizliegtās vienošanās darbībām. Tieši pretēji, Komisijas rīcībā esošie pierādījumi liecina, ka [apelācijas sūdzības iesniedzēja] saņēma oficiālus ielūgumus uz trīs nākamajām tehniskajām sanāksmēm (t.i., uz trim pēdējām tehniskajām sanāksmēm, kas organizētas pirms pārbaužu veikšanas). Komisija norāda, ka [apelācijas sūdzības iesniedzējas] pārstāvis apstiprināja, ka viņš piedalīšoties 2004. gada 3. un 4. novembra sanāksmē, lai gan, kā redzams, vēlāk viņš atcēla savu braucienu. Tāpat saistībā ar 2005. gada 23. un 24. februāra sanāksmi [Sasol Wax International AG, Sasol Holding in Germany GmbH un šīs sanāksmes rīkotāja Sasol Limited (turpmāk tekstā – “Sasol”)] jau bija rezervēju[šas apelācijas sūdzības iesniedzējas] pārstāvim istabu viesnīcā, kurā notika sanāksme, šo rezervāciju pēc tam atceļot. Tādēļ Komisija no tā secina, ka Sasol un citiem dalībniekiem bija skaidrs, ka [apelācijas sūdzības iesniedzēja] ir piedalījusies aizliegtajā vienošanās līdz beigām. Komisija arī norāda, ka sanāksmēs notikušās diskusijas būtiski neatšķīrās no tām, kas notikušas iepriekšējās sanāksmēs, bet ka dalībnieki turpināja apspriest cenu paaugstināšanu, neminot nekādu [apelācijas sūdzības iesniedzējas] mēģinājumu izstāties no aizliegtās vienošanās (skat. preambulas 175., 176. un 177. apsvērumu), un ka nebija neparasti, ka uzņēmumi nebija piedalījušies noteiktās sanāksmēs aizliegtās vienošanās laikā. Šie abi apstākļi pierāda, ka [apelācijas sūdzības iesniedzēja] netika uztverta kā tāda, kas pametusi aizliegto vienošanos pēc 2004. gada maija sanāksmes. [Apelācijas sūdzības iesniedzējas] pārstāvja iekšējais paziņojums saistībā ar iemesliem nepiedalīties sanāksmē katrā ziņā nevar tikt uzskatīts par publisku distancēšanos. Tā kā neviena cita informācija neliecina, [ka tā] būtu publiski distancējusies no aizliegtās vienošanās, Komisija uzskata, ka [apelācijas sūdzības iesniedzēja] nebija beigusi piedalīties aizliegtajā vienošanās pirms pārbaudēm.”

8

Pārsūdzētā sprieduma 372.–379. punktā Vispārējā tiesa piekrita Komisijas nostājai gan par publiskas norobežošanās kritēriju, gan par to, kā šo norobežošanos uztver pārējie aizliegtās vienošanās dalībnieki, un konstatēja, ka pārējo dalībnieku uztverē apelācijas sūdzības iesniedzēja nebija publiski norobežojusies no aizliegtās vienošanās.

9

Pārsūdzētā sprieduma 377.–379. punktā Vispārējā tiesa arī analizēja 2004. gada 3. novembra e‑pastu, kuru apelācijas sūdzības iesniedzēju tehniskajās sanāksmēs pārstāvošais darbinieks nosūtīja citam apelācijas sūdzības iesniedzējas darbiniekam un kura teksts bija šāds: “Ņemot vērā sanāksmes mērķi Austrijā, pievienojos Thibault ieteikumam. Atceļu savu braucienu uz Vīni (sākotnēji bija paredzēts doties ceļā šo pēcpusdien)”, un secināja, ka e‑pasts, kas nav nosūtīts pārējiem dalībniekiem, nevar būt publiska norobežošanās. Turklāt minētā sprieduma 380. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka ar to vien, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nebija piedalījusies pēdējās tehniskajās sanāksmēs, nekādi netiek pierādīts, ka tā nebija izmantojusi informāciju par tās konkurentu piemērotajām cenām, kuru tā bija saņēmusi vairākos desmitos iepriekšējās tehniskajās sanāksmēs, kurās tā bija piedalījusies, un ka tā nebūtu guvusi labumu no nolīgumiem par tirgu un klientu sadalīšanu, kuri noslēgti šajās sanāksmēs. Tajā pašā punktā Vispārējā tiesa secināja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nebija iesniegusi nevienu pierādījumu, kas liecinātu, ka tā beigusi īstenot aizliegto vienošanos 2004. gada 12. maijā.

10

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka kopš 2004. gada 11. un 12. maija tehniskās sanāksmes tā nav piedalījusies nevienā no trijām sanāksmēm, kas rīkotas laikā no minētās dienas līdz 2005. gada 28. un 29. aprīlī Komisijas veiktajām pārbaudēm, proti, bijusi nepārtrauktā prombūtnē vienu gadu, šim laikposmam krietni vien pārsniedzot ierastos koluzīvo sanāksmju rīkošanas trīs mēnešu starplaikus. Turklāt nav ne pierādīts, ne apgalvots, ka šajā laikposmā apelācijas sūdzības iesniedzēja ar pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem būtu veikusi jebkāda veida saskaņotas darbības. Turklāt šā sprieduma 9. punktā minētais iekšējais e‑pasts pierādot, ka tās pārstāvja neierašanās sanāksmēs pēc 2004. gada maija sanāksmes neesot bijusi nejauša, bet gan izrietējusi no viņa augstākstāvošas vadības norādījumiem saistībā ar šo sanāksmju mērķi.

11

Taču saskaņā ar Tiesas judikatūru publiskas norobežošanās prasība esot balstīta uz būtisku pieņēmumu, ka pret konkurenci vērstā sanāksmē piedalījušos subjektu uzskata par piekritušu tajā nolemtajam, ja vien tas nav atklāti no tā norobežojies (spriedums Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 81. un 82. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra). No Vispārējās tiesas pastāvīgās judikatūras par subjekta dalības aizliegtā vienošanās ilguma pierādīšanu turklāt izrietot, ka Komisijai ir jāpierāda ne vien aizliegtas vienošanās esamība, bet arī tās ilgums un, ja vien nav pierādījumu, ar kuriem varētu tieši pierādīt pārkāpuma ilgumu, tai jānorāda vismaz tādi pierādījumi par faktiem, kuri ir savstarpēji pietiekami tuvi laikā, tā, lai varētu pamatoti atzīt, ka šis pārkāpums ir turpinājies nepārtraukti laikposmā starp diviem konkrētiem datumiem.

12

Apelācijas sūdzības iesniedzēja no tā secina, ka, ja nav neviena pierādījuma par to, ka kopš kāda konkrēta datuma un kādā noteiktā laikposmā subjekta un pārējo aizliegtās vienošanās dalībnieku starpā bijuši kādi koluzīvi kontakti vai to izpausmes, Komisija nevar pamatot konstatējumu, ka šā subjekta dalība aizliegtajā vienošanās esot bijusi turpināta, tāpēc vien, ka tas neesot norobežojies. Apstiprinādama šo Komisijas pieeju, Vispārējā tiesa esot pārnesusi Komisijai piekrītošo pienākumu pierādīt dalības pārkāpumā ilgumu un tādējādi pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

13

Uzsverot, ka šis apelācijas pamats attiecas nevis uz dalības aizliegtā vienošanās pārtraukšanas ilgumu, bet gan uz dalības turpināšanu līdz aizliegtās vienošanās beigām, Komisija apgalvo, ka ar šo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja vienīgi atkārtojot argumentus, ko tā Vispārējā tiesā izklāstījusi jautājumā par faktisko apstākļu vērtējumu, un tāpēc šis pamats galvenokārt jāuzskata par nepieņemamu.

14

Pakārtoti Komisija norāda, ka dalības pārkāpumā ilgums ir faktu jautājums, kas ir jāpierāda katrā konkrētā gadījumā, ņemot vērā lietas apstākļus. Šajā gadījumā pierādījums par apelācijas sūdzības iesniedzējas dalības pārkāpumā turpināšanos izrietot no divu nedalāmi saistītu faktoru kopuma, proti, pirmkārt, apstākļa, ka tā joprojām tika aicināta piedalīties tehniskajās sanāksmēs, kas liecinot par to, ka uzaicinātājs to joprojām uztvēris kā aizliegtās vienošanās dalībnieci, un, otrkārt, apstākļa, ka tā nebija norobežojusies no šīs aizliegtās vienošanās. Tādējādi nedz Komisija, nedz Vispārējā tiesa neesot balstījušās uz apelācijas sūdzības iesniedzējas publisku nenorobežošanos vien.

15

Īsumā sakot, Komisija apgalvo, ka Tiesas un Vispārējās tiesas judikatūrā ir apstiprināts, ka publiska nenorobežošanās ir ļoti nozīmīgs faktors, kad ir konstatētas citas pazīmes, kas liecina par dalības aizliegtajā vienošanās turpinātību, un ka, lai kā arī nebūtu, būtiska nozīme ir tam, kā to uztver pārējie aizliegtās vienošanās dalībnieki. Strīdīgā lēmuma preambulas 602. apsvērumā Komisija, nebūt nebalstīdamās tikai un vienīgi uz apelācijas sūdzības iesniedzējas publisku nenorobežošanos, esot norādījusi uz pazīmēm, kas vērtējamas kopumā. Vispārējā tiesa esot nepārsūdzami izvērtējusi, par cik svarīgiem ir atzīstami šie pierādījumi.

16

Nav strīda par to, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav piedalījusies pēdējās trijās laikposmā no 2004. gada 12. maija līdz 2005. gada 29. aprīlim notikušajās aizliegtās vienošanās koluzīvajās sanāksmēs.

17

Pārsūdzētā sprieduma 370. punktā burtiski citējusi strīdīgā lēmuma preambulas 602. apsvērumu, minētā sprieduma 372.–374. punktā Vispārējā tiesa atzina par pamatotu Komisijas šajā apsvērumā izklāstīto nostāju, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja turpināja piedalīties pārkāpumā pēc 2004. gada maija.

18

Vispārējā tiesa uzskatīja, ka secināt par uzņēmuma pilnīgu aizliegtās vienošanās dalības izbeigšanu var tikai tad, ja šis uzņēmums ir publiski norobežojies no aizliegtās vienošanās satura, un piebilda, ka noteicošais vērtējuma kritērijs šajā ziņā bija tas, kā pārējie aizliegtās vienošanās dalībnieki izprata minētā uzņēmuma nodomu.

19

Tādējādi Vispārējā tiesa nosprieda, ka, pat ja nav strīda par to, ka uzņēmums vairs nepiedalās aizliegtās vienošanās koluzīvajās sanāksmēs, tam ir no šīs vienošanās publiski jānorobežojas, lai varētu uzskatīt, ka tas tajā beidzis piedalīties, un šīs norobežošanās pierādījums ir jāvērtē atbilstoši tam, kā šo norobežošanos uztver pārējie šīs aizliegtās vienošanās dalībnieki.

20

Ir svarīgi norādīt, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru publiska norobežošanās ir vajadzīga tālab, lai uzņēmums, kas piedalījies koluzīvajās sanāksmēs, varētu pierādīt, ka tā dalībai nav bijis nekāda pret konkurenci vērsta nolūka. Tālab attiecīgajam uzņēmumam jāpierāda, ka tas saviem konkurentiem ir norādījis, ka šajās sanāksmēs piedalās no pārējo dalībnieku nolūka atšķirīgā nolūkā (spriedums Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 81. un 82. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

21

Tiesa vienlīdz ir nospriedusi, ka uzņēmuma dalība pret konkurenci vērstā sanāksmē rada prezumpciju par šīs dalības prettiesiskumu, kas šim uzņēmumam jāatspēko ar pierādījumu par publisku norobežošanos, kura pārējiem šīs aizliegtās vienošanās dalībniekiem jāuztver kā tāda (šajā ziņā skat. spriedumu Comap/Komisija, C‑290/11 P, EU:C:2012:271, 74.–76. punkts un tajos minētā judikatūra).

22

Tāpēc Tiesas judikatūrā publiska norobežošanās kā pierādījums, kas vajadzīgs, lai atspēkotu iepriekšējā punktā atgādināto prezumpciju, ir prasīta tikai saistībā ar uzņēmuma dalību pret konkurenci vērstās sanāksmēs, taču neprasot, lai ar šādu norobežošanos vienmēr tiktu izbeigta dalība pārkāpumā.

23

Proti, jautājumā par dalību nevis atsevišķās pret konkurenci vērstās sanāksmēs, bet gan vairākus gadus ilgstošā pārkāpumā, no Tiesas judikatūras izriet, ka publiska nenorobežošanās ir tikai viens no vairākiem pierādījumiem, kas ņemami vērā, lai konstatētu, vai uzņēmums patiešām turpinājis piedalīties pārkāpumā, vai arī gluži pretēji – beidzis to darīt (šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Verhuizingen Coppens, C‑441/11 P, EU:C:2012:778, 75. punkts).

24

Līdz ar to Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 372. un 374. punktā uzskatīdama, ka publiska norobežošanās ir vienīgais līdzeklis, ar kuru aizliegtā vienošanās iesaistīta sabiedrība var pierādīt savas dalības izbeigšanu šajā aizliegtajā vienošanās, pat tad, ja šī sabiedrība nav piedalījusies koluzīvajās sanāksmēs.

25

Tomēr šīs Vispārējās tiesas pieļautās kļūdas tiesību piemērošanā dēļ nav atspēkojams tas, kas pārsūdzētajā spriedumā secināts par apelācijas sūdzības iesniedzējas dalību pārkāpumā laikā no 2004. gada 12. maija līdz 2005. gada 29. aprīlim.

26

Jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai pret konkurenci vērstas darbības vai nolīguma esamība vairākumā gadījumu ir jāizsecina no virknes sakritību un pazīmju, kuras, skatītas kopā un nepastāvot citam loģiskam izskaidrojumam, var veidot pierādījumu par konkurences noteikumu pārkāpumu (skat. spriedumus Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 57. punkts, kā arī Komisija/Verhuizingen Coppens, C‑441/11 P, EU:C:2012:778, 70. punkts).

27

Konkrēti jautājumā par vairākus gadus ilgstošu pārkāpumu Tiesa ir nospriedusi, ka apstāklis, ka nav iesniegts tiešs pierādījums par sabiedrības dalību šajā pārkāpumā kādā noteiktā laikposmā, neliedz šo dalību konstatēt arī šajā laikposmā, ja vien šāds konstatējums ir pamatots ar objektīvām un saskanīgām pazīmēm (šajā ziņā skat. spriedumus Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija, C‑105/04 P, EU:C:2006:592, 97. un 98. punkts, kā arī Komisija/Verhuizingen Coppens, C‑441/11 P, EU:C:2012:778, 72. punkts).

28

Proti, lai arī publiska norobežošanās nav vienīgais līdzeklis, ar kuru aizliegtā vienošanās iesaistīta sabiedrība var pierādīt, ka beigusi tajā piedalīties, šāda norobežošanās ir nozīmīgs fakts, lai konstatētu pret konkurenci vērstas rīcības izbeigšanu. Publiska nenorobežošanās ir faktiskie apstākļi, uz kuriem Komisija var atsaukties, lai pierādītu sabiedrības pret konkurenci vērstas rīcības turpināšanos. Tomēr gadījumā, ja vairākas koluzīvas sanāksmes ilgākā laikposmā ir notikušas bez attiecīgās sabiedrības pārstāvju piedalīšanās, Komisijai savs vērtējums jābalsta arī uz citiem pierādījumiem.

29

Šajā gadījumā pārsūdzētā sprieduma 377.–379. punktā Vispārējā tiesa pareizi konstatēja, ka publiska norobežošanās nav pierādama ar apelācijas sūdzības iesniedzējas pārstāvja 2004. gada 3. novembrī citam tās darbiniekam nosūtīto e‑pastu.

30

Taču jākonstatē, ka šā pirmajā instancē celtās prasības pamata noraidīšana nav pamatota ar apelācijas sūdzības iesniedzējas publisku nenorobežošanos vien. Proti, no pārsūdzētā sprieduma 370. punktā citētā strīdīgā lēmuma preambulas 602. apsvēruma izriet, ka Komisija atsaukusies arī uz tādiem citiem apelācijas sūdzības iesniedzējas neapstrīdētiem faktiskajiem apstākļiem kā sākotnējais apstiprinājums par apelācijas sūdzības iesniedzējas pārstāvja piedalīšanos 2004. gada 3. un 4. novembra sanāksmē un fakts, ka koluzīvo sanāksmju rīkotāja šim pārstāvim sākotnēji rezervējusi viesnīcas istabu 2005. gada 23. un 24. februāra sanāksmei.

31

Tāpēc šie faktiskie apstākļi apvienojumā ar apelācijas sūdzības iesniedzējas publisku nenorobežošanos un koluzīvo sanāksmju rīkotājas uztveri bija saskanīgas pazīmes, no kurām secināms, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas dalība aizliegtajā vienošanās bija turpinājusies.

32

Līdz ar to, tā kā pirmais apelācijas pamats ir neefektīvs, tas ir jānoraida.

33

Strīdīgā lēmuma preambulas 159. apsvērumā Komisija norādīja, ka saskaņā ar Shell sniegtajiem paskaidrojumiem 2000. gada 25. un 26. maija sanāksmē pārējie šīs sanāksmes dalībnieki pārmeta, ka Total France veic tirdzniecību par pārlieku zemām cenām.

34

Strīdīgā lēmuma preambulas 603. apsvērums ir formulēts šādi:

“Total France [..] apgalvo, ka tā pārtrauca savu piedalīšanos no 2000. gada līdz 2001. gadam un ka tas, ka tās pārstāvis dusmās pameta [2000. gada 25. un 26. maija sanāksmi], ir norāde par distancēšanos. [..] Komisija [..] norāda, ka nekas neliecina, ka Total būtu publiski distancējusies no aizliegtās vienošanās. Tas, ka [Total France pārstāvis X] pameta sanāksmi, pats par sevi nav publiska distancēšanās, jo pati Total neapgalvo, ka [X] ir paziņojis par nodomu izbeigt Total piedalīšanos aizliegtajā vienošanās. [X] dusmas drīzāk pierāda, ka viņš nebija apmierināts ar noslēgtajiem nolīgumiem. Total atkalparādīšanās pēc mazāk nekā gada apstiprina tās nodomu nebeigt piedalīties aizliegtajā vienošanās. Līdz ar to Komisija neuzskata, ka Total īslaicīgā prombūtne būtu uzsakāma par pārtraukumu tās dalībai aizliegtajā vienošanās.”

35

Pārsūdzētā sprieduma 401. un 402. punktā Vispārējā tiesa būtībā secināja, ka nav pierādīts, ka 2000. gada 25. un 26. maija sanāksmē apelācijas sūdzības iesniedzējas pārstāvis pārējo šīs sanāksmes dalībnieku uztverē bija distancējies no pārkāpuma.

36

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka tās pārstāvis – kā izriet no paskaidrojuma, ko Komisijai sniedzis kāds uzņēmums, kas bija šīs aizliegtās vienošanās dalībnieks, – pēkšņi un sašutis atstāja 2000. gada 25. un 26. maija sanāksmi un vairs nepiedalījās nevienā no nākamajām sanāksmēm līdz jaunā pārstāvja dalībai 2001. gada 26. un 27. jūnija sanāksmē. Vispārējās tiesas izdarītais secinājums, proti, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav pierādījusi publisku norobežošanos, esot nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpums. Tādējādi šajā ziņā Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā vēl jo vairāk tāpēc, ka tās pieeja apelācijas sūdzības iesniedzējai esot bijusi gluži atšķirīga no tās, kāda tā bijusi attiecībā pret kādu citu šajā aizliegtajā vienošanās piedalošos uzņēmumu.

37

Komisija galvenokārt apgalvo, ka šis pamats ir nepieņemams. Proti, tas esot pamats par faktiskajiem apstākļiem, jo attiecas gan uz dalības aizliegtā vienošanās ilguma vērtējumu, gan uz publiskas norobežošanās jēdzienu, kas abi ir ar faktiskajiem apstākļiem saistīti aspekti. Apelācijas sūdzības iesniedzēja gluži vienkārši apšaubot Vispārējās tiesas veikto faktu interpretāciju.

38

Pakārtoti Komisija apgalvo, ka šis pamats esot nepamatots tāpēc, ka dalības strīdīgajā aizliegtajā vienošanās turpināšanos laikā no 2000. gada 26. maija līdz 2001. gada 26. jūnijam Komisija ir konstatējusi, ņemdama vērā ne tikai publisku nenorobežošanos, kā izriet no strīdīgā lēmuma preambulas 603. apsvēruma. Vispārējā tiesa esot šo vērtējumu atzinusi, balstīdamās ne vien uz šo nenorobežošanos, bet vienlīdz arī uz izvērtējumu par apstākļiem, kādos apelācijas sūdzības iesniedzējas pārstāvis atstāja 2000. gada 25. un 26. maija sanāksmi. Komisija secina, ka tas, cik ilgi uzņēmums bijis aizliegtās vienošanās dalībnieks, ir faktu jautājums un šajā gadījumā ar to vien, ka par šādu pret konkurenci vērstu kontaktu esamību vai piedalīšanos šādos kontaktos viena gada laikā nav pierādījumu, vēl nav pietiekami, lai varētu konstatēt šīs aizliegtās vienošanās pārtraukšanu.

39

Jākonstatē, ka šis apelācijas pamats ir balstīts uz diviem argumentiem, proti, pirmkārt, par to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas pārstāvja izturēšanās 2000. gada 25. un 26. maija sanāksmē liecina, ka tā vēlējusies publiski norobežoties no strīdīgās aizliegtās vienošanās, un, otrkārt, par to, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav piedalījusies nevienā no trijām koluzīvajām sanāksmēm, kas rīkotas laikā no 2000. gada 26. maija līdz 2001. gada 26. jūnijam.

40

Jautājumā par to, vai apelācijas sūdzības iesniedzējas pārstāvja izturēšanās 2000. gada 25. un 26. maija sanāksmē bija tāda, ka tā pierāda publisku norobežošanos, jānorāda, ka šo izturēšanos Komisija ir izvērtējusi strīdīgā lēmuma preambulas 603. apsvērumā un ka šo vērtējumu ir pārbaudījusi Vispārējā tiesa. Šajā ziņā no pārsūdzētā sprieduma 398. un 401. punkta izriet, ka, izvērtējusi šīs sanāksmes norises apstākļus un ņēmusi vērā, kā pārējie minētās sanāksmes dalībnieki varētu būt uztvēruši apelācijas sūdzības iesniedzējas pārstāvja attieksmi, minētā sprieduma 402. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka šī attieksme neliecināja par publisku norobežošanos no aizliegtās vienošanās, kas vērsta pret konkurenci. Taču atbilstoši judikatūrai šāds faktu vērtējums nav pakļaujams Tiesas kontrolei apelācijas kārtībā.

41

Jautājumā par to, vai apelācijas sūdzības iesniedzējas nepiedalīšanās trijās laikā no 2000. gada 26. maija līdz 2001. gada 26. jūnijam rīkotajās koluzīvajās sanāksmēs pierāda, ka tā pārtraukusi iesaistīties aizliegtajā vienošanās, jākonstatē, ka Vispārējā tiesa – ar atsauci uz pārsūdzētā sprieduma 372. punktā secināto uzskatīdama, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai bijis jāpierāda, ka tā no šīs aizliegtās vienošanās norobežojās pārējo tās dalībnieku uztverē, lai arī tā šajās sanāksmēs nebija piedalījusies – minētā sprieduma 402. punktā ir pieļāvusi tādu pašu kļūdu tiesību piemērošanā kā tā, kas, izvērtējot pirmo apelācijas pamatu, norādīta šā sprieduma 24. punktā.

42

Tomēr saskaņā ar šā sprieduma 27. punktā jau izklāstīto Tiesas judikatūru apstāklis, ka nav iesniegts tiešs pierādījums par sabiedrības dalību aizliegtā vienošanās kādā noteiktā laikposmā, neliedz – gadījumā, ja pārkāpums ildzis vairākus gadus – dalību šajā aizliegtajā vienošanās uzskatīt par notikušu arī šajā laikposmā, ja vien šāds konstatējums ir pamatots ar objektīvām un saskanīgām pazīmēm.

43

Šajā gadījumā apelācijas sūdzības iesniedzējas publiska nenorobežošanās nav bijusi vienīgais faktors, kura dēļ apelācijas sūdzības iesniedzējas izturēšanās jāuzskata par pārkāpumu arī attiecīgajā laikposmā.

44

Proti, no pārsūdzētā sprieduma 398. un 401. punkta izriet, ka apstāklis, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas pārstāvis pēkšņi atstāja 2000. gada 25. un 26. maija sanāksmi, bija izskaidrojams ar personiskiem iemesliem un nevarēja tikt uzskatīts par pašas Total France gribas izpausmi norobežoties no aizliegtās vienošanās. Iepriekš minētais atbilda arī tam, kā šo notikumu iespējami uztvēruši pārējie šīs sanāksmes dalībnieki. Turklāt pēc šā pārstāvja aizstāšanas ar citu darbinieku Total France atsāka piedalīšanos koluzīvajās sanāksmēs, un ar šo apstākli varēja apstiprināt secinājumu, ka minētā pārstāvja izturēšanās bija izskaidrojama ar personiskas dabas konfliktu.

45

Līdz ar to līdztekus apstāklim, ka nav notikusi publiska norobežošanās, bija arī citas objektīvas un saskanīgas pazīmes, kas ļauj secināt, ka attiecīgajā laikposmā apelācijas sūdzības iesniedzējas dalība aizliegtajā vienošanās nav bijusi pārtraukta.

46

Tāpēc, tā kā trešais apelācijas pamats ir neefektīvs, tas ir jānoraida.

47

Pārsūdzētā sprieduma 386. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka Komisija ir uzskatījusi, ka Repsol piedalīšanās aizliegtajā vienošanās beigusies 2004. gada 4. augustā, jo saistībā ar sanāksmi, kurai bija jānotiek šajā pašā dienā, Repsol no sanāksmju rīkotājas Sasol vairs nebija saņēmusi oficiālu ielūgumu ar dienas kārtību; un tas norāda, ka Sasol bija šaubas, vai Repsol joprojām piedalījās aizliegtajā vienošanās.

48

Pārsūdzētā sprieduma 387. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka tas, ka Repsol vairs netika sūtīti oficiāli ielūgumi ar dienas kārtību, apliecina, ka Sasol uztvere bija mainījusies un ka tā vairs nebija pārliecināta par Repsol piedalīšanos aizliegtajā vienošanās pēc 2004. gada 4. augusta, un ka šis apstāklis bija pietiekams, lai konstatētu, ka Repsol no šīs aizliegtās vienošanās pārējo tās dalībnieku uztverē bija norobežojusies. Turpretim minētā sprieduma 388.–390. punktā Vispārējā tiesa lēsa, ka gadījumā ar apelācijas sūdzības iesniedzēju, kura joprojām saņēma oficiālus ielūgumus ar dienas kārtību uz sanāksmēm, tas tā neesot bijis, un secināja, ka Komisija bija atšķirīgi izvērtējusi divas atšķirīgas situācijas un līdz ar to nav pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu.

49

Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka šis Vispārējās tiesas vērtējums balstās, pirmkārt, uz kļūdu faktos. Proti, no Vispārējā tiesā Komisijas iesniegtajiem lietas materiāliem izrietot, ka saistībā ar 2004. gada 3. un 4. augusta sanāksmi Repsol – gluži tāpat kā apelācijas sūdzības iesniedzēja – saņēmusi ne vien ielūgumu bez dienas kārtības, bet arī to pašu tā dēvēto “oficiālo” ielūgumu ar dienas kārtību. Repsol esot arī bijis adresēts ielūgums uz 2004. gada 3. un 4. novembra sanāksmi. Tāpēc Vispārējās tiesas izdarītais secinājums esot balstīts uz pierādījumu sagrozīšanu. Otrkārt, publisku norobežošanos Vispārējā tiesa esot prasījusi pierādīt apelācijas sūdzības iesniedzējai, taču ne Repsol, kuras izstāšanās no aizliegtās vienošanās esot atzīta pat bez norobežošanās. Taču pārsūdzētajā spriedumā neesot norādīti faktori, kas varētu attaisnot šādu atšķirību attieksmē, un tādējādi esot pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips.

50

Komisija galvenokārt apgalvo, ka šis apelācijas pamats ir neefektīvs, jo, pat ja arī pieņemtu, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā attiecībā uz Repsol, šāda kļūda neattiecoties uz apelācijas sūdzības iesniedzēju un tātad tās rezultātā nevarot tikt samazināts tās gadījumā konstatētā pārkāpuma ilgums, jautājums, kas iztirzājams tikai un vienīgi saistībā ar pirmo apelācijas pamatu.

51

Pakārtoti Komisija atzīst, ka saistībā ar 2004. gada 3. un 4. augusta sanāksmi tā uzskatīja, ka dienā, kad notika šī sanāksme, Repsol joprojām bija aizliegtās vienošanās dalībniece un ka tās pārstāvja neierašanās minētajā sanāksmē nebija pazīme, kas liecina par tās izstāšanos no aizliegtās vienošanās. Saistībā ar 2004. gada 3. un 4. novembra sanāksmi Komisija arī atzīst, ka Repsol bija saņēmusi tādu pašu ielūgumu ar dienas kārtību kā apelācijas sūdzības iesniedzēja, taču nebūdama vairs uzskatīta par aizliegtās vienošanās dalībnieci. Tomēr, pat pieņemot, ka šāds konstatējums izriet no pierādījumu sagrozīšanas, šai sagrozīšanai neesot seku, jo šajā pašā kopīgajā ielūgumā bija norādīts, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas pārstāvim atšķirībā no Repsol pārstāvja ir rezervēta istaba, un šajā apstāklī Komisija saskata nozīmīgu atšķirību.

52

Jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma 386. un 387. punktā Vispārējā tiesa ir sagrozījusi faktus jautājumā par Repsol dalības ilgumu aizliegtajā vienošanās. Proti, kā izriet no lietas materiāliem un atzinusi arī pati Komisija, šī pēdējā bija uzskatījusi, ka saistībā ar 2004. gada 3. un 4. augusta sanāksmi Repsol joprojām bija aizliegtās vienošanās dalībniece, jo tās pārstāvja neierašanās nevar būt par izstāšanos liecinoša pazīme, un, ka saistībā ar 2004. gada 3. un 4. novembra sanāksmi Repsol saņēmusi tādu pašu ielūgumu kā apelācijas sūdzības iesniedzēja. Tāpēc iepriekš minētajos pārsūdzētā sprieduma punktos veiktajā izklāstā ir sagrozīti faktiskie apstākļi.

53

Turklāt vienlīdz jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 387. punktā Vispārējā tiesa ir balstījusies vienīgi uz koluzīvo sanāksmju rīkotājas šaubām par Repsol gribu piedalīties šajās sanāksmēs pēc 2004. gada 4. augusta, un secinājusi, ka ar šo faktoru ir pietiekami, lai uzskatītu, ka pārējo aizliegtās vienošanās dalībnieku uztverē Repsol bija no šīs vienošanās norobežojusies. Tādējādi uzņēmumam Repsol Vispārējā tiesa nav izvirzījusi tādas pašas prasības pierādīt publisku norobežošanos kā apelācijas sūdzības iesniedzējai, un tas liecina par šīs prasības nesaskanīgu piemērošanu un ir nevienlīdzīga attieksme.

54

Tomēr, lai kā arī nebūtu, pat ja, izvērtējot pirmo un trešo apelācijas pamatu, ir konstatēts, ka Vispārējās tiesas pieeja publiskas norobežošanās prasībai bijusi kļūdaina no tiesību piemērošanas viedokļa, uz šādi pieļautām kļūdām apelācijas sūdzības iesniedzēja nevar lietderīgi atsaukties.

55

Proti, vienlīdzīgas attieksmes princips ir jāsaskaņo ar tiesiskuma ievērošanu (šajā ziņā skat. spriedumu The Rank Group, C‑259/10 un C‑260/10, EU:C:2011:719, 62. punkts un tajā minētā judikatūra). Tāpēc tā kā, izvērtējot pirmo apelācijas pamatu, konstatējums par apelācijas sūdzības iesniedzējas dalības ilgumu aizliegtajā vienošanās ir atzīts par pareizu, iespējami nepamatoti labvēlīgākā attieksme pret Repsol šo ilgumu samazināt nevar.

56

Līdz ar to otrais apelācijas pamats ir jānoraida.

57

Strīdīgā lēmuma preambulas 696. apsvērums ir formulēts šādi:

“Noteikts skaits uzņēmumu apgalvo, ka nav īstenojuši vienošanās, un uzsver mazo skaitu vēstuļu par cenām, ko tie ir saņēmuši vai nosūtījuši. Vairāki uzņēmumi apgalvo, ka to rīcību tirgū neesot ietekmējušas vienošanās. Pirmkārt, Komisija neuzskata, ka šie vienkāršie apgalvojumi ir pietiekams pierādījums par neīstenošanu 2006. gada pamatnostādņu [..] izpratnē. Otrkārt, Komisija norāda, ka vēstuļu par cenām saņemšana vai nosūtīšana nav vienīgais instruments īstenošanai, kas galvenokārt notika ar regulāru cenu paaugstināšanu (tās mēģinājumiem), kas paziņoti tirgū un kas dažreiz dokumentēti ar tehnisko sanāksmju pierādījumiem.”

58

Atbildot uz pirmajā instancē celtās prasības piekto pamatu, ka neesot izpildīts pienākums norādīt pamatojumu un esot pārkāptas 2006. gada pamatnostādnes saistībā ar apgalvoto pārkāpuma darbību neīstenošanu, kas saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 29. punktu ir atbildību mīkstinošs apstāklis, pārsūdzētā sprieduma 406. un 407. punktā Vispārējā tiesa, burtiski atkārtojusi strīdīgā lēmuma preambulas 696. apsvērumu, izdarīja atsauci uz saviem apsvērumiem saistībā ar otrā prasības pamata izvērtējumu un secināja, ka Komisijas apgalvojumi par to, kā apelācijas sūdzības iesniedzēja īstenojusi aizliegto vienošanos, bijuši pamatoti ar pietiekamiem pierādījumiem.

59

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav nedz atbildējusi uz prasības pamatu, ka bez ievērības esot atstāti ekonomiskie pierādījumi tam, ka tā rīkojusies saskaņā ar konkurences tiesību normām, nedz pārbaudījusi šo pierādījumu atbilstību un saturu. Proti, apelācijas sūdzības iesniedzēja esot iesniegusi Komisijai un vēlāk arī Vispārējai tiesai padziļinātu ekonomisku analīzi par visu pārkāpuma laikposmu, kas pierādot, ka tehniskajās sanāksmēs panāktās norunas tā nebija īstenojusi vispār. Šī analīze esot atstāta bez ievērības ne tikai strīdīgajā lēmumā, bet arī pārsūdzētajā spriedumā, jo minētā sprieduma 406. un 407. punktā neesot tikusi sniegta atbilde uz apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentiem. Šajā ziņā šī pēdējā norāda, ka Vispārējās tiesas izklāsts, pārbaudot tās prasības pieteikuma otro pamatu, uz kuru norādīts minētā sprieduma 407. punktā, attiecas uz aizliegtās vienošanās īstenošanu kopumā, nevis uz katra tajā iesaistītā uzņēmuma individuālu rīcību.

60

Komisija galvenokārt apgalvo, ka šis apelācijas pamats ir nepieņemams, ievērojot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nedz precīzi norāda apstrīdētos pārsūdzētā sprieduma aspektus, nedz norāda kādu juridisku argumentu, kas konkrēti pamatotu šo prasību. Turklāt ar šo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja patiesībā vēloties, lai pirmajā instancē celtās prasības piekto pamatu Tiesa pilnībā izvērtētu no jauna.

61

Pakārtoti Komisija apgalvo, ka šā piektā pamata izvērtēšanai Vispārējā tiesa ir veltījusi pārsūdzētā sprieduma 405.–408. punktu, un norāda, ka šajos punktos ir izdarīta atsauce uz Vispārējās tiesas vērtējumu par pirmajā instancē celtās prasības otro pamatu. Taču šā minētā sprieduma 243.–259. punktā, kuros izvērtēts šis otrais prasības pamats, Vispārējā tiesa esot piekritusi Komisijas argumentācijai, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nebija sniegusi pierādījumus tam, ka tā konkurējusi tirgū. Turklāt pārsūdzētā sprieduma 163.–190. punktā, kuros arī tiek izvērtēts minētais otrais prasības pamats, Vispārējā tiesa, balstoties uz konkrētiem pierādījumiem, esot noraidījusi apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, ka tā neesot īstenojusi aizliegto vienošanos par cenām.

62

Ceturtajā apelācijas pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav atbildējusi uz tās pirmajā instancē celtās prasības piekto pamatu, ka neesot ņemti vērā pierādījumi par tās it kā konkurējošo rīcību un tostarp padziļinātu ekonomisku analīzi par visu pārkāpuma laikposmu.

63

Jākonstatē, ka šī argumentācija izriet no pārsūdzētā sprieduma, konkrēti Vispārējās tiesas šā minētā sprieduma 406. un nākamajos punktos izklāstītā pamatojuma klaji nepareizas izpratnes. Proti, pārsūdzētā sprieduma 406. punktā burtiski citējusi strīdīgā lēmuma preambulas 696. apsvērumu, kurā Komisija vispārīgi atsaukusies uz apstākli, ka “noteikts skaits uzņēmumu” apgalvoja, ka nav īstenojuši strīdīgās aizliegtās vienošanās ietvaros panāktās norunas, minētā sprieduma 407. punktā Vispārējā tiesa izdarīja atsauci uz apsvērumiem, ko tā veltījusi pirmajā instancē celtās prasības otrā pamata otrās un ceturtās daļas izvērtējumam.

64

Šā pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvoja, ka neesot pierādījumu tam, ka nolīgumi par cenu noteikšanu tikuši īstenoti.

65

Jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma 166.–185. punktā, kas veltīti šā apgalvojuma izvērtējumam, Vispārējā tiesa izvērtēja Komisijas iesniegtos pierādījumus arī par apelācijas sūdzības iesniedzējas individuālo dalību minēto nolīgumu īstenošanā, piemēram, cenu vēstules, ar ko apmainījušies aizliegtās vienošanās dalībnieki un kurās darīts zināms par cenu paaugstināšanu, vēstules, kurās iepriekšējā koluzīvajā sanāksmē panākto norunu rezultātā norādīts par cenu paaugstināšanu klientiem, kā arī paskaidrojumus, ko šajā jautājumā snieguši aizliegtās vienošanās dalībnieki, atsaucoties arī uz aizliegtajā vienošanās iesaistījušos uzņēmumu pārstāvju tālruņa sarunām, kas veiktas, lai nodrošinātu panākto norunu pienācīgu īstenošanu.

66

Pārsūdzētā sprieduma 189. punktā norādījusi, ka Komisija bijusi informēta par vairāk nekā 50 pret konkurenci vērstām sanāksmēm laikā no 1992. gada līdz 2005. gadam un iesniegusi 343 apelācijas sūdzības iesniedzējas vēstules, ar kurām klientiem tiek paziņots par sagaidāmajām cenu paaugstināšanām, pārsūdzētā sprieduma 190. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka Komisija bija pamatoti konstatējusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja īstenojusi aizliegto vienošanos.

67

Šā pirmajā instancē celtās prasības otrā pamata ceturtajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvoja, ka tirgū bija rīkojusies saskaņā ar konkurences tiesību normām.

68

Taču vienlīdz jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma 233.–259. punktā Vispārējā tiesa ir detalizēti izvērtējusi apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentāciju, ieskaitot tās atsaukšanos uz savas cenu politikas ekonomisko analīzi. Vispārējā tiesa ne vien konkrēti izvērtēja šos argumentus, bet arīdzan īpaši pamatojās uz apstākli, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja bija piedalījusies vairākumā no 50 laikā no 1992. gada līdz 2005. gadam rīkotajām pret konkurenci vērstajām sanāksmēm, ka tā atzina, ka regulāri bija paaugstinājusi izcenojumus – kas jau pati par sevi ir pazīme, kas liecina par šajās sanāksmēs panākto norunu izpildi –, un ka tā šajā sakarā saviem klientiem nosūtījusi 343 informācijas vēstules. Tāpēc Vispārējā konstatēja konstatēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas norādītie apstākļi neļauj secināt, ka trīspadsmit gadu laikā, kurā tā ievērojusi pārkāpuma ietvaros noslēgtos nolīgumus, tā patiesībā esot izvairījusies tos piemērot, konkurēdama tirgū.

69

Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzējas iebildums, ka Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā tās individuālo rīcību, bet gan tās situāciju izvērtējusi kopā ar pārējo dalībnieku situāciju saistībā ar aizliegtās vienošanās īstenošanu kopumā, nav pamatots.

70

Ievērojot šos apsvērumus, arī ceturtais apelācijas pamats ir jānoraida.

71

Tā kā nav atzīts neviens no apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītajiem pamatiem, apelācijas sūdzība ir jānoraida.

72

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējai spriedums ir nelabvēlīgs un Komisija ir prasījusi piespriest šai sabiedrībai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tad tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: