—

Iron & Smith kft vārdā – A. Krajnyák un N. Kovács, ügyvédek,

—

Unilever NV vārdā – P. Lukácsi un B. Bozóki, ügyvédek,

—

Ungārijas valdības vārdā – M. Fehér un M. Ficsor, pārstāvji,

—

Dānijas valdības vārdā – C. Thorning, M. Wolff un M. Lyshøj, pārstāvji,

—

Francijas valdības vārdā – D. Colas, F.‑X. Bréchot un D. Segoin, pārstāvji,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz S. Fiorentino, avvocato dello Stato,

—

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – J. Beeko, pārstāve, kurai palīdz N. Saunders, barrister,

—

Eiropas Komisijas vārdā – B. Béres un F. W. Bulst, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Direktīvas 2008/95/EK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV L 229, 25. lpp.), 4. panta 3. punktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Iron & Smith kft (turpmāk tekstā – “Iron & Smith”) un Unilever NV (turpmāk tekstā – “Unilever”) par Szellemi Tulajdon Nemzeti Hivatala (Intelektuālā īpašuma birojs, turpmāk tekstā – “Birojs”) lēmuma, ar kuru Birojs ir noraidījis Iron & Smith iesniegtu preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, grozīšanu.

3

Padomes 2009. gada 26. februāra Regulas (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (OV L 78, 1. lpp.) 1. pantā ir noteikts:

“1.   Preču vai pakalpojumu preču zīmi, kas ir reģistrēta saskaņā ar šajā regulā noteiktajiem nosacījumiem un tajā paredzētajā veidā, turpmāk sauc par “Kopienas preču zīmi”.

2.   Kopienas preču zīme ir vienota. Tai ir vienāds spēks visā Kopienā; to nereģistrē, nenodod un neatdod, tā nevar būt tāda lēmuma priekšmets, kas atceļ īpašnieka tiesības vai paziņo tās par spēkā neesošām, un tās izmantošanu nevar aizliegt, ja tas neattiecas uz visu Kopienu. Šo principu piemēro, ja vien šajā regulā nav noteikts citādi.”

4

Šīs regulas 9. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir noteikts:

“1.   Kopienas preču zīme piešķir tās īpašniekam uz to ekskluzīvas tiesības. Īpašniekam ir tiesības aizliegt visām trešajām personām bez viņa piekrišanas darījumos izmantot:

[..]

5

Saskaņā ar minētās regulas 15. panta 1. punktu:

“Ja piecos gados pēc Kopienas preču zīmes reģistrācijas tās īpašnieks nav sācis šo preču zīmi Kopienā patiesi [faktiski] izmantot saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz ko tā ir reģistrēta, vai ja tās izmantošana ir pārtraukta uz nepārtrauktu piecu gadu laikposmu, uz Kopienas preču zīmi attiecina šajā regulā paredzētās sankcijas, ja vien šai neizmantošanai nav pamatotu iemeslu.”

6

Šīs pašas regulas 51. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts:

“Kopienas preču zīmes īpašnieka tiesības paziņo par atceltām, ja [Iekšējā tirgus saskaņošanas birojā (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB)] iesniegts attiecīgs iesniegums vai pamatojoties uz pretprasību lietas izskatīšanas procesā attiecībā uz pārkāpumu:

7

Direktīvas 2008/95 4. pantā ir noteikts:

“1.   Preču zīmi nereģistrē vai, ja tā ir reģistrēta, pasludina par spēkā neesošu:

[..]

2.   “Agrākas preču zīmes” 1. punkta nozīmē ir:

3.   Preču zīmi turpmāk [tāpat] nereģistrē vai, ja tā ir reģistrēta, pasludina par spēkā neesošu, ja tā ir identiska vai līdzīga agrākai Kopienas preču zīmei, kā norādīts šā panta 2. punktā, un tā jāreģistrē vai tā ir reģistrēta precēm vai pakalpojumiem, kas nav līdzīgi tām precēm vai pakalpojumiem, kam reģistrēta agrākā Kopienas preču zīme, ja agrākajai Kopienas preču zīmei ir reputācija Kopienā un ja vēlākās preču zīmes lietošana bez pienācīga iemesla kaitētu agrākās Kopienas preču zīmes atšķirtspējai vai reputācijai vai to negodīgi izmantotu [vai no tās netaisnīgi gūtu labumu].

[..]”

8

No 1997. gada Likuma Nr. XI par preču zīmju un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību (a védjegyek és a földrajzi árujelzők oltalmáról szóló 1997. évi XI. törvény, turpmāk tekstā – “Vt”) 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta izriet, ka nereģistrē preču zīmi, kura ir identiska vai līdzīga agrākai preču zīmei ar reputāciju valsts teritorijā un kura ir pieteikta reģistrācijai attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kas atšķiras no tiem, kuriem reģistrēta agrāka preču zīme, ja tās izmantošana ļautu netaisnīgi gūt labumu no šīs preču zīmes atšķirtspējas vai reputācijas vai kaitētu tām.

9

Saskaņā ar minētā likuma 76./C panta 2. punktu, piemērojot šā likuma 4. panta 1. punkta c) apakšpunktu, ir jāņem vērā agrāka Kopienas preču zīme, kurai ir “reputācija” Eiropas Savienībā Regulas Nr. 207/2009 9. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē.

10

Ar pieteikumu, kas Birojā iesniegts 2012. gada 13. aprīlī, Iron & Smith lūdza kā valsts preču zīmi reģistrēt krāsainu grafisko apzīmējumu “be impulsive”. Unilever attiecībā uz šo pieteikumu iesniedza iebildumus. Šajā ziņā tā, it īpaši pamatojoties uz Vt 4. panta 1. punkta c) apakšpunktu, atsaucās uz savām agrākām Kopienas un starptautiskām vārdiskām preču zīmēm “Impulse”.

11

Tā kā Unilever nepierādīja, ka šīs preču zīmes ir plaši pazīstamas Ungārijā, nebija iespējams konstatēt to kā starptautisku preču zīmju reputāciju. Turpretim jautājumā par pretstatīto Kopienas preču zīmi Birojs atzina, ka, tā kā Unilever Apvienotās Karalistes un Itālijas teritorijā bija veikusi veicināšanas pasākumus un lielos daudzumos pārdevusi ar šo preču zīmi aizsargātās preces, Kopienas preču zīmes reputācija būtiskā Savienības daļā ir pierādīta. Ņemot vērā lietas apstākļus, Birojs atzina, ka pastāvēja risks, ka šīs preču zīmes izmantošana bez pienācīga iemesla ļautu netaisnīgi gūt labumu no Kopienas preču zīmes atšķirtspējas vai tās reputācijas. Proti, grafiskais apzīmējums, kuru tiek lūgts reģistrēt kā preču zīmi, samērā informētiem patērētājiem varot atgādināt Unilever preču zīmi.

12

Iron & Smith ir iesniegusi pieteikumu, kurā tā prasa grozīt lēmumu par reģistrācijas atteikumu un kurā tā Birojam galvenokārt pārmet, ka tas Kopienas preču zīmes reputāciju esot uzskatījis par pierādītu, pamatojoties vien uz Unilever preču tirgus daļu 5 % apmērā Apvienotajā Karalistē un 0,2 % apmērā Itālijā.

13

Izvērtējot Vt 4. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 76./C panta 2. punktu, kā arī Regulas Nr. 207/2009 9. panta 1. punkta c) apakšpunktu un Direktīvas 2008/95 4. panta 3. punktu, iesniedzējtiesa nonāca pie secinājuma, ka šīs tiesību normas neietver norādes par jautājumu, kāda attiecīgā Savienības ģeogrāfiskā teritorija ir nepieciešama, lai uzskatītu, ka Kopienas preču zīme ir ar reputāciju. Turklāt rodoties jautājums, vai – pat pastāvot šādai reputācijai – var uzskatīt, ka, ja šāda preču zīme nav pazīstama attiecīgajā dalībvalstī, vēlākas preču zīmes izmantošana bez pamatota iemesla neļautu netaisnīgi gūt labumu no agrākās Kopienas preču zīmes atšķirtspējas vai reputācijas vai nodarīt tām kaitējumu.

14

Šādos apstākļos Fövárosi Törvényszék nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

15

Ar pirmajiem trim jautājumiem, kuri ir jāapskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, kādi ir nosacījumi, lai tādos apstākļos kā pamatlietā, pamatojoties uz Direktīvas 2008/95 4. panta 3. punktu, varētu uzskatīt, ka Kopienas preču zīmei ir reputācija Savienībā.

16

Ir jānorāda, ka Direktīvas 2008/95 4. panta 3. punktā iekļautajai frāzei “ir reputācija Kopienā” ir tāda pati nozīme kā identiskajai frāzei Regulas Nr. 207/2009 9. panta 1. punkta c) apakšpunktā, kas savukārt ir identisks Padomes 1993. gada 20. decembra Regulas (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.) 9. panta 1. punkta c) apakšpunktam.

17

Šajā ziņā, runājot par Regulas Nr. 40/94 9. panta 1. punkta c) apakšpunktu, Tiesa ir nospriedusi, ka jēdziens “reputācija” prasa noteikta līmeņa atpazīstamību no konkrētās sabiedrības daļas viedokļa un šis atpazīstamības līmenis ir uzskatāms par sasniegtu, ja Kopienas preču zīme ir pazīstama būtiskai sabiedrības daļai, uz kuru attiecas ar šo preču zīmi aptvertās preces vai pakalpojumi (skat. spriedumu PAGO International, C‑301/07, EU:C:2009:611, 21. un 24. punkts).

18

Pārbaudot šo nosacījumu, valsts tiesai ir jāņem vērā visi nozīmīgie lietas faktiskie apstākļi, proti, tostarp preču zīmes tirgus daļa, tās izmantošanas intensitāte, ģeogrāfiskā izplatība un izmantošanas ilgums, kā arī uzņēmuma preču zīmes veicināšanā ieguldīto līdzekļu apmērs (skat. spriedumu PAGO International, C‑301/07, EU:C:2009:611, 25. punkts).

19

No teritoriālā viedokļa nosacījums par reputāciju ir jāuzskata par izpildītu, ja Kopienas preču zīmei reputācija ir būtiskā Savienības teritorijas daļā, un šī daļa attiecīgā gadījumā tostarp var atbilst vienas dalībvalsts teritorijai (skat. spriedumu PAGO International, C‑301/07, EU:C:2009:611, 27. un 29. punkts).

20

Tādējādi, ja ir konstatēta agrākas Kopienas preču zīmes reputācija būtiskā Savienības teritorijas daļā, kura attiecīgā gadījumā var sakrist ar vienas dalībvalsts teritoriju, ir jāuzskata, ka šai preču zīmei “ir reputācija [Savienībā]” Direktīvas 2008/95 4. panta 3. punkta izpratnē, un šīs preču zīmes īpašniekam nedrīkst prasīt pierādīt šo reputāciju tās dalībvalsts teritorijā, kurā ir iesniegts vēlākas valsts preču zīmes reģistrācijas pieteikums, pret kuru ir celti iebildumi.

21

Runājot par tiesību normām, kas attiecas uz prasību par Kopienas preču zīmes faktisku izmantošanu Savienībā, piemēram, Regulas Nr. 207/2009 15. panta 1. punktu un 51. pantu, ir jānorāda, ka to mērķis ir atšķirīgs no tiesību normām, kas attiecas uz plašāko aizsardzību, kura ir piešķirta preču zīmēm ar reputāciju Savienībā, piemēram, šīs regulas 9. panta 1. punkta c) apakšpunkta (šajā ziņā skat. spriedumu Leno Merken, C‑149/11, EU:C:2012:816, 53. punkts). Pēdējā no minētajām tiesību normām attiecas uz nosacījumiem, kuri regulē aizsardzību, kas sniedzas ārpus tādu preču un pakalpojumu kategorijām, attiecībā uz ko ir tikusi reģistrēta Kopienas preču zīme, savukārt jēdziens “faktiska izmantošana” Regulas Nr. 207/2009 15. panta 1. punktā un 51. pantā ir saistīts ar minimālās izmantošanas prasību, kas ir jāizpilda visām preču zīmēm, lai tās būtu aizsargājamas.

22

Turklāt ir jānorāda, ka nav iespējams a priori abstrakti noteikt, kurš teritoriālais apmērs ir jāizmanto, lai noteiktu, vai attiecīgās preču zīmes izmantošana ir vai nav faktiska (skat. spriedumu Leno Merken, C‑149/11, EU:C:2012:816, 55. punkts).

23

No tā izriet, ka tiesību normas, kas attiecas uz prasību par Kopienas preču zīmes faktisku izmantošanu, un it īpaši judikatūrā izvirzītie kritēriji šīs faktiskās izmantošanai konstatēšanai atšķiras no tiesību normām un kritērijiem, kas attiecas uz šādas preču zīmes reputāciju Savienībā.

24

Rezultātā judikatūrā izvirzītajiem kritērijiem, kuri attiecas uz Kopienas preču zīmes faktisku izmantošanu, kā tādiem nav nozīmes, lai konstatētu, vai pastāv “reputācija” Direktīvas 2008/95 4. panta 3. punkta izpratnē.

25

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz trim pirmajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 2008/95 4. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja agrākas Kopienas preču zīmes reputācija ir konstatēta būtiskā Savienības teritorijas daļā, kas attiecīgā gadījumā var sakrist ar vienas dalībvalsts teritoriju, kam nav obligāti jābūt tai dalībvalstij, kurā ir ticis iesniegts vēlākas valsts preču zīmes reģistrācijas pieteikums, ir jāuzskata, ka šai preču zīmei ir reputācija Savienībā. Judikatūrā izvirzītajiem kritērijiem, kuri attiecas uz Kopienas preču zīmes faktisku izmantošanu, kā tādiem nav nozīmes, lai konstatētu, vai pastāv “reputācija” šīs direktīvas 4. panta 3. punkta izpratnē.

26

Ar savu ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, ar kādiem nosacījumiem ir piemērojams Direktīvas 2008/95 4. panta 3. punkts, ja agrāka Kopienas preču zīme jau ir ieguvusi reputāciju būtiskā Savienības teritorijas daļā, taču nav to ieguvusi tās dalībvalsts konkrētajā sabiedrības daļā, kurā ir iesniegts vēlākas valsts preču zīmes reģistrācijas pieteikums, pret ko celti iebildumi.

27

Saskaņā ar Direktīvas 2008/95 4. panta 3. punktu, ja agrākai Kopienas preču zīmei “ir reputācija Kopienā” un ja tādas vēlākas preču zīmes izmantošana, kura ir līdzīga Kopienas preču zīmei un kuru ir paredzēts reģistrēt attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kas nav salīdzināmi ar tiem, uz kuriem attiecas Kopienas preču zīme, bez pienācīga iemesla ļautu netaisnīgi gūt labumu no agrākās Kopienas preču zīmes atšķirtspējas vai tās reputācijas vai nodarītu tām kaitējumu, šīs vēlākās preču zīmes reģistrācija tiek atteikta.

28

Ja konkrētā sabiedrība agrāko Kopienas preču zīmi nesaista ar vēlāko valsts preču zīmi, tas ir, nesaskata saikni starp tām, vēlākās preču zīmes izmantošana neļauj Direktīvas 2008/95 4. panta 3. punkta izpratnē netaisnīgi gūt labumu no agrākās preču zīmes atšķirtspējas vai reputācijas vai nodarīt tām kaitējumu (pēc analoģijas skat. spriedumu Intel Corporation, C‑252/07, EU:C:2008:655, 30. un 31. punkts).

29

Tāpat, pieņemot, ka agrākā Kopienas preču zīme konkrētajai sabiedrības daļai tajā valstī, kurā ir pieteikta vēlākās valsts preču zīmes reģistrācija, nav pazīstama – to pārbaudīt ir iesniedzējtiesas uzdevums –, šīs valsts preču zīmes izmantošana principā neļauj netaisnīgi gūt labumu no agrākās preču zīmes atšķirtspējas vai reputācijas vai nodarīt tām kaitējumu.

30

Savukārt, pat ja agrākā Kopienas preču zīme nav pazīstama būtiskai daļai no konkrētās sabiedrības daļas tajā dalībvalstī, kurā ir tikusi pieteikta vēlākās preču zīmes reģistrācija, tomēr nevar izslēgt, ka kādai tās daļai, kas komerciāli nav maznozīmīga, minētā preču zīme ir pazīstama un tā saskata saikni starp šo preču zīmi un vēlāko valsts preču zīmi.

31

Protams, šādas saiknes esamība, kura ir jāvērtē visaptveroši, ņemot vērā visus faktorus, kam ir nozīme konkrētajā lietā (skat. spriedumu Intel Corporation, C‑252/07, EU:C:2008:655, 41. punkts), pati par sevi nav pietiekama, lai secinātu, ka pastāv kāds no Direktīvas 2008/95 4. panta 3. punktā minētajiem aizskārumiem (pēc analoģijas skat. spriedumu Intel Corporation, C‑252/07, EU:C:2008:655, 32. punkts). Lai gūtu labumu no aizsardzības, kas noteikta ar šo normu, agrākās Kopienas preču zīmes īpašniekam ir jāpierāda, ka vēlākās preču zīmes izmantošana “kaitētu agrākās preču zīmes atšķirtspējai vai reputācijai vai no tās netaisnīgi gūtu labumu”, un tādējādi jāpierāda, ka eksistē reāls un pastāvošs viņa preču zīmes aizskārums Direktīvas 2008/95 4. panta 3. punkta izpratnē vai, ja tā nav, nopietns risks, ka šāds aizskārums radīsies nākotnē. Šādā gadījumā vēlākās preču zīmes īpašniekam ir jāpierāda, ka šīs preču zīmes izmantošanai ir pienācīgs iemesls (pēc analoģijas skat. spriedumu Intel Corporation, C‑252/07, EU:C:2008:655, 37. un 39. punkts).

32

Kāda Direktīvas 2008/95 4. panta 3. punktā minētā aizskāruma esamība vai nopietna riska pastāvēšana, ka šāds aizskārums radīsies nākotnē, tāpat kā saiknes esamība starp konfliktējošajām preču zīmēm ir jānovērtē visaptveroši, ņemot vērā visus faktorus, kam ir nozīme konkrētajā lietā (pēc analoģijas skat. spriedumu Intel Corporation, C‑252/07, EU:C:2008:655, 68. punkts).

33

Šajā ziņā ir it īpaši jāatgādina, ka, jo ātrāk un spēcīgāk vēlākā preču zīme atsauc atmiņā agrāko preču zīmi, jo nozīmīgāks ir risks, ka vēlākās preču zīmes faktiskās vai nākotnē iespējamās izmantošanas rezultātā tiktu netaisnīgi gūts labums no agrākās preču zīmes atšķirtspējas vai reputācijas vai tiktu nodarīts tām kaitējums (skat. spriedumu Intel Corporation, C‑252/07, EU:C:2008:655, 67. punkts).

34

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka, ja agrāka Kopienas preču zīme jau ir ieguvusi reputāciju būtiskā Savienības teritorijas daļā, taču ne konkrētajā sabiedrības daļā tajā dalībvalstī, kurā ir iesniegts vēlākas valsts preču zīmes reģistrācijas pieteikums, pret kuru celti iebildumi, Kopienas preču zīmes īpašnieks var gūt labumu no aizsardzības, kas noteikta ar Direktīvas 2008/95 4. panta 3. punktu, ja izrādās, ka daļai, kas komerciāli nav maznozīmīga, no minētās konkrētās sabiedrības daļas šī preču zīme ir pazīstama, tā saskata saikni starp to un vēlāko valsts preču zīmi un ka, ņemot vērā visus faktorus, kam ir nozīme lietā, eksistē vai nu reāls un pastāvošs Kopienas preču zīmes aizskārums šīs tiesību normas izpratnē, vai arī, ja tā nav, pastāv nopietns risks, ka šāds aizskārums radīsies nākotnē.

35

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: