1

Ar savu apelācijas sūdzību ClientEarth lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas spriedumu ClientEarth/Komisija (T‑111/11, EU:T:2013:482, turpmāk tekstā – pārsūdzētais spriedums), ar kuru šī tiesa ir noraidījusi tās prasību, kuras priekšmets sākotnēji bija lūgums atcelt lēmumu, ar kuru Komisija esot netieši tai atteikusi piekļuvi atsevišķiem dokumentiem attiecībā uz dažādu dalībvalstu tiesību aktu saderību ar Eiropas Savienības vides tiesībām, pēc tam – lūgums atcelt vēlāku 2011. gada 30. maija tiešu lēmumu, ar kuru tai daļēji atteikta piekļuve šiem dokumentiem.

2

Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kas parakstīta 1998. gada 25. jūnijā un Eiropas Kopienas vārdā apstiprināta ar Padomes 2005. gada 17. februāra Lēmumu 2005/370/EK (OV L 124, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Orhūsas konvencija”), 2. pantā ir paredzēts:

“Šajā konvencijā:

[..]

3

Atbilstoši šīs konvencijas 4. panta 1. un 4. punktam:

“1.   Katra Puse nodrošina to, ka, atbildot uz lūgumu sniegt vides informāciju, valsts iestādes – ievērojot turpmākos šā panta punktus un attiecīgās valsts tiesību aktus – sabiedrībai dara pieejamu lūgto informāciju, tostarp – pēc atbilstoša lūguma un saskaņā ar šā punkta b) apakšpunktu – to dokumentu kopijas, kuros ir attiecīgā informācija, neatkarīgi no tā, vai tajos ir arī cita informācija:

[..]

4.   Lūgumu sniegt vides informāciju var noraidīt, ja tās izpaušana varētu nelabvēlīgi ietekmēt:

[..]

[..].

Iepriekšminētos atteikuma iemeslus interpretē sašaurināti, ņemot vērā sabiedrības intereses saistībā ar lūgtās informācijas izpaušanu, kā arī to, vai lūgtā informācija attiecas uz izmešiem vidē.”

4

Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulā (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.) ir definēti piekļuves tiesību šo iestāžu dokumentiem principi, nosacījumi un ierobežojumi.

5

Šīs regulas 4. panta “Izņēmumi” 2. punktā ir noteikts, ka:

“Iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt:

ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.”

6

Atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 6. septembra Regulas (EK) Nr. 1367/2006 par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV L 264, 13. lpp.), 6. panta 1. punktam:

“Attiecībā uz Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo un trešo ievilkumu, izņemot izmeklēšanas, jo īpaši attiecībā uz varbūtējiem Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem, uzskata, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses informācijas izpaušanā, ja pieprasītā informācija attiecas uz emisijām [izmešiem] vidē. Attiecībā uz pārējiem Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem noraidījuma pamatojumus interpretē sašaurināti, ņemot vērā sabiedrības intereses informācijas izpaušanā un to, vai pieprasītā informācija attiecas uz emisijām [izmešiem] vidē.”

7

2010. gada 8. septembrīClientEarth, saskaņā ar Lielbritānijas tiesībām dibināta asociācija, kuras mērķis it īpaši ir vides aizsardzība, iesniedza Komisijas Vides ģenerāldirektorātā (ĢD) pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001 un Regulu Nr. 1367/2006. Šis pieteikums attiecās uz vairākiem dokumentiem, kas minēti šī ĢD “2010. gada vadības plānā”.

8

Ar 2010. gada 29. oktobra vēstuli Komisija tikai daļēji apmierināja šo pieteikumu. Tā izsniedza ClientEarth vienu no pieprasītajiem dokumentiem, bet norādīja, ka uz pārējiem dokumentiem attiecas tostarp Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums.

9

2010. gada 10. novembrīClientEarth iesniedza Komisijai pieteikumu, lūdzot tai pārskatīt savu viedokli par vairākiem dokumentiem, attiecībā uz kuriem tai tikusi atteikta piekļuve.

10

2011. gada 30. maijā Komisija, atbildot uz iepriekš minēto pieteikumu, pieņēma un paziņoja ClientEarth tiešu lēmumu Regulu Nr. 1049/2001 un Nr. 1367/2006 gaismā (turpmāk tekstā – “tiešais lēmums”).

11

Ar šo lēmumu Komisija piešķīra ClientEarth daļēju piekļuvi 41 pētījumam par dažādu dalībvalstu tiesību aktu saderību ar Savienības vides tiesībām, kurus pēc Komisijas lūguma un tās uzdevumā bija veicis kāds uzņēmums un kurus tā saņēma 2009. gadā (turpmāk tekstā – “apstrīdētie pētījumi”). Konkrēti, Komisija izsniedza ClientEarth katra no šiem pētījumiem titullapu, satura rādītāju, izmantoto saīsinājumu sarakstu, pielikumu, kas ietver izpētītos tiesību aktus, kā arī apakšnodaļas ar nosaukumiem “Ievads”, “Vispārējs dalībvalsts tiesiskā regulējuma apskats” un “Transponēšanas un īstenošanas regulējums”. Turpretim Komisija atteicās tai izsniegt katra no šiem pētījumiem apakšnodaļas ar nosaukumiem “Kopsavilkums”, “Transponēšanas pasākumu juridiskā analīze” un “Secinājumi”, kā arī pielikumu, kas ietver attiecīgās dalībvalsts un atbilstošo Savienības tiesību atbilstības tabulu.

12

Komisija ir sadalījusi strīdīgos pētījumus divās kategorijās. Pirmajā kategorijā ietilpa viens pētījums, kura izvērtējums, kas tika veikts dialoga veidā ar attiecīgo dalībvalsti, bija uzsākts neilgi pirms tieši izteiktā lēmuma pieņemšanas. Otrajā kategorijā ietilpa pārējie 40 pētījumi, attiecībā uz katru no kuriem bija noticis detalizētāks dialogs ar attiecīgajām dalībvalstīm.

13

Pamatojot savu lēmumu, Komisija norādīja, ka uz apstrīdēto pētījumu neizpaustajām daļām it īpaši attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums saistībā ar izmeklēšanas mērķu aizsardzību.

14

Šajā ziņā tā uzsvēra, ka šie pētījumi tika izstrādāti, lai tai ļautu kontrolēt vairāku direktīvu transponēšanu dalībvalstīs un vajadzības gadījumā uzsākt pret tām LESD 258. pantā paredzēto procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi.

15

Attiecībā uz iepriekš šī sprieduma 12. punktā minētajā pirmajā kategorijā ietilpstošo pētījumu Komisija norādīja, ka tā vēl nav izdarījusi secinājumus par to, kā attiecīgā dalībvalsts transponējusi šajā pētījumā paredzēto direktīvu, un ka minētajā pētījumā esošās informācijas un secinājumu, kas vēl nav pārbaudīti un attiecībā uz kuriem šai dalībvalstij nav bijusi iespēja reaģēt, izpaušana būtu izraisījusi, ka tā, iespējams, varētu tikt nepamatoti kritizēta, un būtu kaitējusi savstarpējās uzticēšanās gaisotnei, kas vajadzīga, lai novērtētu šīs direktīvas ieviešanu.

16

Attiecībā uz apstrīdētajiem pētījumiem, kas ietilpst iepriekš šī sprieduma 12. punktā minētajā otrajā kategorijā, Komisija norādīja, ka atsevišķos gadījumos tā ir nolēmusi uzsākt pret attiecīgajām dalībvalstīm procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi pirmstiesas posmu, bet pārējos gadījumos tā vēl nav formulējusi savu nostāju. Tā uzsvēra, ka šo pētījumu izpaušana, ja tā tiktu atļauta, būtu kaitējusi savstarpējās uzticēšanās gaisotnei, kas vajadzīga, lai atrisinātu domstarpības starp to un attiecīgajām dalībvalstīm, neuzsākot procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi tiesas posmu.

17

Komisija arī uzsvēra, ka Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkts nevar būt pamats, lai apstrīdētu vērtējumu, kuru tā veikusi Regulas Nr. 1049/2001 gaismā.

18

2011. gada 21. februārī ClientEarth cēla prasību, lūdzot atcelt netiešo lēmumu par tās 2010. gada 10. novembra pieteikuma noraidīšanu. Pēc tam, kad Komisija pieņēma tiešu lēmumu, ar kuru ClientEarth pilnībā tika atteikta piekļuve apstrīdētajiem pētījumiem, tika uzskatīts, ka turpmāk prasība ietver lūgumu par šī tiešā lēmuma atcelšanu.

19

Savas prasības pamatojumam ClientEarth izvirzīja septiņus pamatus.

20

Noraidījusi šos septiņus pamatus, Vispārējā tiesa noraidīja prasību.

21

ClientEarth lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

22

Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest ClientEarth atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

23

Eiropas Parlamentam un Eiropas Padomei tika atļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

24

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam ClientEarth izvirza trīs pamatus.

25

Sākumā ir jāizvērtē otrais pamats, saistībā ar kuru tiek apgalvots par kļūdu tiesību piemērošanā, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi, nospriežot, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešais ievilkums ir saderīgs ar Orhūsas konvencijas 4. panta 1. un 4. punktu.

26

Saistībā ar šo pamatu ClientEarth apstrīd Vispārējās tiesas argumentāciju pārsūdzētā sprieduma 91.–99. punktā.

27

Pirmkārt, ClientEarth, atsaucoties uz spriedumiem Fediol/Komisija (70/87, EU:C:1989:254) un Nakajima/Padome (C‑69/89, EU:C:1991:186), pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pārbaudījusi Orhūsas konvencijas 4. panta tiešo piemērojamību, lai gan, lai kontrolētu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma saderību ar šo konvenciju, šāda pārbaude nav nepieciešama.

28

Otrkārt, ClientEarth norāda, ka Vispārējā tiesa katrā ziņā ir kļūdījusies, nospriežot, ka Orhūsas konvencijas 4. panta 1. punkts un 4. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts nav tieši piemērojami attiecībā uz Savienības iestādēm. Konkrēti, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, akceptējot, ka Savienības īpatnības var pamatot tiešu šīs konvencijas piemērošanu.

29

Treškārt, ClientEarth apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav izpildījusi pienākumu atbilstoši šīs konvencijas 4. panta 4. punkta otrajai daļai sašaurināti interpretēt Orhūsas konvencijas 4. panta 4. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu.

30

Ceturtkārt, ClientEarth apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav interpretējusi Orhūsas konvenciju atbilstoši principiem, kas nostiprināti Vīnes 1969. gada 23. maija Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 26. un 31. pantā (Recueil des traités des Nations unies, 1115. sējums, 331. lpp.; turpmāk tekstā – “Vīnes konvencija”). Paplašināti attiecinot izņēmuma saistībā ar izmeklēšanas mērķiem tvērumu uz apstrīdētajiem pētījumiem, Vispārējā tiesa, neņemot vērā iepriekš minētos Vīnes konvencijas pantus, esot interpretējusi Orhūsas konvencijas 4. panta 4. punktu pretēji šīs konvencijas formulējumam, priekšmetam un mērķim.

31

Komisija, kuru atbalsta Parlaments un Padome, vispārīgi norāda, ka Vispārējās tiesas argumentācijā pārsūdzētā sprieduma 91.–99. punktā nav pieļauta nekāda kļūda tiesību piemērošanā. Šī argumentācija visos aspektos atbilstot Tiesas judikatūrai.

32

Vispirms ir jāprecizē, ka šis [prasības] pamats attiecas uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma, nevis uz Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta atbilstību Orhūsas konvencijas 4. panta 1. un 4. punktam.

33

Pēc šī precizējuma ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 216. panta 2. punktu Savienības noslēgtie starptautiskie nolīgumi ir saistoši tās iestādēm un līdz ar to tiem ir augstāks spēks par to izdotajiem aktiem (spriedumi Padome u.c./Vereniging Milieudefensie un Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht, no C‑401/12 P līdz C‑403/12 P, EU:C:2015:4, 52. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī Padome un Komisija/Stichting Natuur en Milieu un Pesticide Action Network Europe, C‑404/12 P un C‑405/12 P, EU:C:2015:5, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

No tā izriet, ka Savienības tiesību akta spēkā esamību var ietekmēt tā nesaderība ar šādām starptautisko tiesību normām (spriedums Air Transport Association of America u.c., C‑366/10, EU:C:2011:864, 51. punkts).

35

Kā Vispārējā tiesa to ir atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 91. punktā, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības tiesa var pārbaudīt apgalvoto Savienības tiesību akta nesaderīgumu ar starptautiska nolīguma, kura puse ir Savienība, normām tikai tad, ja, pirmkārt, šī nolīguma raksturs un sistēma nav tam pretrunā un, otrkārt, ja šīs normas no to satura viedokļa ir beznosacījuma un pietiekami precīzas (skat. spriedumus IATA un ELFAA, C‑344/04, EU:C:2006:10, 39. punkts; Intertanko u.c., C‑308/06, EU:C:2008:312, 45. punkts, kā arī Air Transport Association of America u.c., C‑366/10, EU:C:2011:864, 54. punkts).

36

Protams, Tiesa arī ir uzskatījusi, ka gadījumā, kad Savienība ir vēlējusies izpildīt īpašu pienākumu, ko tā uzņēmusies saskaņā ar nolīgumiem, kas noslēgti Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) ietvaros, vai kad Savienības tiesību aktā skaidri ir veikta atsauce uz konkrētām šo nolīgumu normām, Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārbauda attiecīgā Savienības tiesību akta tiesiskums saistībā ar PTO noteikumiem (šajā ziņā skat. spriedumus Fediol/Komisija, 70/87, EU:C:1989:254, 19.–22. punkts, un Nakajima/Padome, C‑69/89, EU:C:1991:186, 29.–32. punkts; skat. arī spriedumu LVP, C‑306/13, EU:C:2014:2465, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Tomēr, nelemjot par to, vai iepriekšējā punktā minētā judikatūra ir piemērojama izskatāmajā lietā, pietiek konstatēt, ka Regulā Nr. 1049/2001, it īpaši tās 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā, nav veikta nekāda tieša atsauce uz Orhūsas konvenciju un ar to arī netiek izpildīts kāds no tās izrietošs pienākums. Līdz ar to minētajai judikatūrai katrā ziņā nav nozīmes izskatāmajā lietā.

38

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa pamatoti, pirmkārt, nav ņēmusi vērā judikatūru, kas izriet no spriedumiem Fediol/Komisija (70/87, EU:C:1989:254) un Nakajima/Padome (C‑69/89, EU:C:1991:186), un, otrkārt, ir pārbaudījusi, vai Orhūsas konvencijas 4. panta 1. punkts un 4. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts no to satura viedokļa ir beznosacījumu un pietiekami precīzi.

39

Šādos apstākļos ir jāizvērtē ClientEarth argumentācija saistībā ar to, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini novērtējusi, ka šīm normām nepiemīt minētās iezīmes un līdz ar to uz tām nevar atsaukties, lai vērtētu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma tiesiskumu.

40

Šajā ziņā, kā Vispārējā tiesa pamatoti ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 96. punktā, atsauce Orhūsas konvencijas 4. panta 1. punktā uz valstu tiesību aktiem apstiprina, ka šī konvencija acīmredzami tika izstrādāta, ņemot vērā valstu tiesību sistēmas, nevis reģionālās ekonomiskās integrācijas organizāciju, kāda ir Savienība, juridiskās īpatnības, lai arī šīs organizācijas tomēr var parakstīt šo konvenciju un pievienoties tai atbilstoši tās 17. un 19. pantam.

41

Šī iemesla dēļ, kā to uzsvēra Komisija un Parlaments, [Eiropas] Kopiena, apstiprinot Orhūsas konvenciju, saskaņā ar tās 19. pantu iesniegtā deponēšanas dokumentā atkārtoti ir uzsvērusi deklarāciju, kuru tā iesniedza, parakstot minēto konvenciju un kuru tā ir pievienojusi lēmumam 2005/370, proti, par to, ka “Kopienas iestādes piemēros konvenciju saskaņā ar to pašreizējiem un turpmākiem noteikumiem par piekļuvi dokumentiem un citiem attiecīgajiem Kopienas noteikumiem [tiesību aktiem] jomā, uz ko attiecas konvencija”.

42

Šādos apstākļos ne atsauce Orhūsas konvencijas 4. panta 4. punkta pirmās daļas c) apakšpunktā uz izmeklēšanu “krimināllietā vai disciplinārlietā”, ne šīs konvencijas 4. panta 4. punkta otrajā daļā paredzētais pienākums sašaurināti interpretēt šī punkta pirmajā daļā minētos [piekļuves] atteikuma iemeslus nevar tikt uzskatīti par norādi uz konkrētu Savienības likumdevēja pienākumu. A fortiori no šīm tiesību normām nevar tikt izsecināts aizliegums izprast jēdzienu “izmeklēšana” tādā nozīmē, kurā ņemtas vērā Savienības īpatnības, tostarp Komisijas pienākums izmeklēt dalībvalstu pienākumu iespējamo neizpildi, kas varētu kaitēt pareizai Līgumu un saskaņā ar tiem pieņemto Savienības tiesību normu piemērošanai.

43

No šiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Vispārējā tiesa pamatoti ir izslēgusi iespēju atsaukties uz Orhūsas konvencijas 4. panta 1. un 4. punktu, lai vērtētu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma tiesiskumu. Attiecīgi tā, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, varēja noraidīt ClientEarth argumentāciju saistībā ar šīs iepriekš minētās tiesību normas neatbilstību Orhūsas konvencijai.

44

Šie paši apsvērumi ļauj arī noraidīt ClientEarth argumentāciju saistībā ar to, ka Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā starptautisko nolīgumu labticīgas izpildes un interpretācijas principus, kas paredzēti Vīnes konvencijas 26. un 31. pantā.

45

Līdz ar to otrais pamats ir jānoraida.

46

Pirmais pamats saistībā ar to, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā, interpretējot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu, iedalās divās daļās.

47

Pirmā daļa attiecas uz kļūdainu “izmeklēšanas” jēdziena interpretāciju šīs normas izpratnē un it īpaši skar pārsūdzētā sprieduma 49., 50., 58.–61. un 70. punktu.

48

Saistībā ar šo daļu ClientEarth apgalvo, ka šis jēdziens paredz formāla, kolēģijas sanāksmē pieņemta Komisijas lēmuma esamību. Šajā ziņā tā atsaucas uz spriedumiem Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau (C‑139/07 P, EU:C:2010:376), Komisija/Éditions Odile Jacob (C‑404/10 P, EU:C:2012:393), LPN un Somija/Komisija (C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738), WWF UK/Komisija (T‑105/95, EU:T:1997:26), Bavarian Lager/Komisija (T‑309/97, EU:T:1999:257), Petrie u.c./Komisija (T‑191/99, EU:T:2001:284) un API/Komisija (T‑36/04, EU:T:2007:258).

49

Izskatāmajā lietā apstrīdētie pētījumi esot veikti, pamatojoties nevis uz formālu komisāru kolēģijas lēmumu, bet gan uz Komisijas dienestu pieņemtu administratīvu lēmumu par procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi uzsākšanu pret dalībvalstīm.

50

ClientEarth, pamatojoties uz spriedumu Mecklenburg (C‑321/96, EU:C:1998:300, 27. un 30. punkts), piebilst, ka, pat pieņemot, ka apstrīdētie pētījumi ietilpst formālās procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi pirmstiesas posmā, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums var attaisnot piekļuves atteikumu vienīgi gadījumā, kad pieprasītais dokuments ir sagatavots neilgi pirms tiesas procesa vai tam līdzīga procesa uzsākšanas un atteikumu izskaidro nepieciešamība savākt pierādījumus vai sagatavot lietu izskatīšanai tiesā pirms paša tiesas procesa uzsākšanas. Izskatāmajā lietā apstrīdētie pētījumi neesot sagatavoti neilgi pirms tāda lēmuma uzsākt procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam, kas pieņemts izmeklēšanas rezultātā.

51

Pirmā pamata otrā daļa attiecas uz kļūdainu jēdziena “[var] kaitēt izmeklēšanas mērķu aizsardzībai” Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē interpretāciju un it īpaši skar pārsūdzētā sprieduma 53. un 68.–80. punktu.

52

Saistībā ar šo otro daļu ClientEarth vispirms norāda, ka tā esot lūgusi piekļuvi konkrētiem dokumentiem, nevis visai administratīvajai lietai attiecībā uz procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi vai visiem dokumentiem, norādot uz tiem vispārīgi. Turklāt tās pieteikums esot attiecies nevis uz dokumentiem, kas atbilst līdzīgiem vispārīgiem apsvērumiem, bet uz divām atsevišķām pētījumu kategorijām, proti, pirmkārt, pētījumiem, kas saistīti ar procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi, kas jau bija uzsākta, un, otrkārt, pētījumiem, kas nav saistīti ar šāda rakstura procedūru.

53

Turpinot, ClientEarth apgalvo, ka apstrīdēto pētījumu publiskošana nebūtu kaitējusi īstenot procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi mērķim mudināt attiecīgās dalībvalstis īstenot to valsts tiesības atbilstoši Savienības tiesībām.

54

Tāpat ClientEarth norāda, ka tikmēr, kamēr Komisija nebija uzsākusi formālo procedūru pret attiecīgo dalībvalsti, nevarēja tikt uzskatīts, ka apstrīdēto pētījumu publiskošana varētu kaitēt savstarpējās uzticēšanās gaisotnei. Ar to vien, ka eksistē šādi pētījumi, neesot pietiekami, lai starp katru attiecīgo dalībvalsti un Komisiju izveidotu divpusējas attiecības, kuras ir jāaizsargā, kaitējot pārskatāmībai.

55

Komisija norāda, ka argumentācijai, ko ClientEarth izvērsusi saistībā ar tās pirmā pamata pirmo daļu, nav nekāda tiesiskā pamata. Būtībā tā apgalvo, ka ikviens tāds dokuments kā atbilstības pētījums, kas paredzēts, lai ļautu tai, pamatojoties uz LES 17. pantu, pārbaudīt, kā dalībvalstis ievēro Savienības tiesības, ir jāuzskata par saistītu ar izmeklēšanu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē.

56

Attiecībā uz pirmā pamata otro daļu Komisija apgalvo, ka, ņemot vērā pārsūdzētā sprieduma 53. punktā izdarītos konstatējumus, Vispārējās tiesas argumentācijā, kas izklāstīta šī sprieduma 68.–80. punktā, nav pieļauta nekāda kļūda tiesību piemērošanā. Šī argumentācija visos aspektos atbilstot Tiesas judikatūrai.

57

Regulā Nr. 1049/2001 ir paredzēts piešķirt sabiedrībai iespējami plašu piekļuvi Savienības iestāžu dokumentiem. No šīs regulas, it īpaši tās 4. panta, kurā ir paredzēta izņēmumu kārtība šajā ziņā, izriet arī, ka šīs piekļuves tiesības tomēr var tikt ierobežotas publisku vai privātu interešu apsvērumu dēļ (skat. spriedumus LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 40. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

58

Saskaņā ar izņēmumu, uz kuru Komisija atsaucas izskatāmajā lietā, proti, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā ietverto izņēmumu, Savienības iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķiem, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

59

Izskatāmajā lietā vispirms ir jāpārbauda, vai, kā to apgalvo ClientEarth saistībā ar pirmā pamata pirmo daļu, Vispārējā tiesa, uzskatot, ka apstrīdētie pētījumi attiecas uz izmeklēšanu, nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

60

Šajā ziņā vispirms ir jāuzsver, ka no judikatūras, uz kuru atsaukusies ClientEarth un kura ir atgādināta šī sprieduma 48. punktā, neizriet, ka “izmeklēšana” minētās normas izpratnē būtu pakļauta nosacījumam par formāla, kolēģijas sanāksmē pieņemta Komisijas lēmuma esamību.

61

Pēc šī precizējuma ir jānorāda, ka apstrīdētie pētījumi pēc Komisijas lūguma un tās labā pēc tam, kad bija izbeidzies visu Savienības direktīvu attiecībā uz vides aizsardzību transponēšanas termiņš, ir veikti ar konkrētu mērķi – pārbaudīt šo dažādo direktīvu transponēšanas procesa stāvokli atsevišķās dalībvalstīs. Kā izriet no norādēm pārsūdzēta sprieduma 13. un 49. punktā, katrs no šiem pētījumiem, kas attiecas uz vienu dalībvalsti un vienu direktīvu, faktiski ietver izpētīto valsts tiesību un atbilstošo Savienības tiesību salīdzinājumu, kas papildināts ar juridisko analīzi un secinājumiem par attiecīgās dalībvalsts īstenotajiem transponēšanas pasākumiem.

62

Kā Vispārējā tiesa to pamatoti ir nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 49. punktā, šādi pētījumi ir konkrēti instrumenti, kas Komisijai ir pieejami, izpildot tai saskaņā ar LES 17. panta 1. punktu noteikto pienākumu uzraudzīt Savienības tiesību piemērošanu, ko kontrolē Tiesa, lai atklātu iespējamos dalībvalstu pienākuma transponēt attiecīgās direktīvas neizpildes gadījumus un vajadzības gadījumā nolemtu sākt procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi pret dalībvalstīm, attiecībā uz kurām šajos pētījumos uzskatīts, ka tās pārkāpj Savienības tiesības. Līdz ar to šie pētījumi ietilpst “izmeklēšanas” jēdzienā Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē.

63

Apstāklis, kuru uzsver ClientEarth, ka Komisija ir uzticējusi apstrīdēto pētījumu veikšanu ārējam pakalpojumu sniedzējam, nevis uzdevusi tos veikt saviem dienestiem un ka šie pētījumi neatspoguļo šīs iestādes viedokli un neizraisa tās atbildību, nenozīmē, ka Komisijai, pasūtot veikt šādus pētījumus, būtu bijis cits mērķis, nevis mērķis, pateicoties šiem izpētes instrumentiem, iegūt padziļinātu informāciju attiecībā uz konkrētu dalībvalstu tiesību aktu atbilstību Savienības vides tiesībām, kas tai ļauj atklāt iespējamos šo tiesību pārkāpumus un vajadzības gadījumā uzsākt procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi pret pārkāpumu pieļāvušo dalībvalsti.

64

Runājot par ClientEarth argumentu, kas balstīts uz spriedumu Mecklenburg (C‑321/96, EU:C:1998:300), minētā sprieduma 27. un 30. punktā ietvertajiem apsvērumiem nav nozīmes izskatāmajā lietā. Šie apsvērumi attiecas uz jēdzienu “pirmstiesas izmeklēšana” Padomes 1990. gada 7. jūnija Direktīvas 90/313/EEK par brīvu piekļuvi vides informācijai (OV L 158, 65. lpp.) 3. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē, nevis uz šo atšķirīgo jēdzienu “izmeklēšana”, uz kuru arī ir veikta atsauce šajā pašā tiesību normā.

65

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 50. punktā pamatoti ir uzskatījusi, ka apstrīdētie pētījumi ietilpst Komisijas izmeklēšanas darbībās Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē.

66

Līdz ar to pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

67

Turpinot ir jāpārbauda, vai Vispārējā tiesa, kā ClientEarth to apgalvo saistībā ar tās pirmā pamata otro daļu, nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka Komisijai, balstoties uz vispārīgiem apsvērumiem, ir bijis pamats uzskatīt, ka pilna šo pētījumu publiskošana būtu kaitējusi izmeklēšanas mērķu aizsardzībai Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē.

68

Šajā ziņā no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai pamatotu piekļuves atteikumu pieprasītajam dokumentam, principā nepietiek ar to, ka šis dokuments attiecas uz kādu no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. un 3. punktā minētajām darbībām. Attiecīgajai iestādei ir arī jāsniedz paskaidrojumi par to, kā piekļuve šim dokumentam varētu konkrēti un reāli kaitēt interesēm, kas aizsargātas ar minētajā pantā paredzēto izņēmumu (spriedums Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

69

Tomēr attiecīgā Savienības iestāde principā var pamatoties uz vispārīgiem pieņēmumiem, kas attiecas uz noteiktām dokumentu kategorijām, jo līdzīgi vispārīgi apsvērumi var tikt attiecināti uz tāda paša rakstura dokumentu publiskošanas pieteikumiem (spriedums Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

70

Izskatāmajā lietā no pārsūdzētā sprieduma 66. punkta izriet, ka Komisija ir balstījusies uz šādiem vispārīgiem apsvērumiem, lai atteiktu ClientEarth pilnu piekļuvi apstrīdētajiem pētījumiem. Kā tas tostarp izriet no pārsūdzētā sprieduma 60. un 70. punkta, Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka Komisija bija tiesīga uzskatīt, ka visi šie pētījumi ietilpst vienā dokumentu kategorijā, un balstīties uz vispārīgiem apsvērumiem, saskaņā ar kuriem to publiskošana būtu kaitējusi tās mērķu, kurus tā īsteno ar savām izmeklēšanām, aizsardzībai, jo šī publiskošana, ja tā tiktu atļauta, būtu kaitējusi uzticēšanās atmosfērai, kurai jāpastāv starp to un katru attiecīgo dalībvalsti, un Savienības tiesību pārkāpumu konstatēšanas gadījumā būtu radījusi šķērsli vienprātīga risinājuma panākšanai bez ārēja spiediena īstenošanas.

71

Šajā ziņā norādes pārsūdzētā sprieduma 17. punktā ļauj spriest, ka brīdī, kad Komisija pieņēma tiešo lēmumu, atsevišķi apstrīdētie pētījumi jau bija ļāvuši uzsākt procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi pirmstiesas posmu saskaņā ar LESD 258. pantu.

72

Tādu pašu iemeslu dēļ, kurus Tiesa precizējusi spriedumā LPN un Somija/Komisija (C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 52.–65. punkts), Komisija bija tiesīga uzskatīt, ka pilna to apstrīdēto pētījumu publiskošana, kuri tiešā lēmuma pieņemšanas brīdī jau bija ļāvuši nosūtīt dalībvalstij argumentētu atzinumu saskaņā ar LESD 258. panta pirmo daļu un kuri līdz ar to bija iekļauti lietas materiālos attiecībā uz procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi pirmstiesas posmu, varētu mainīt šī posma raksturu un norisi, sarežģījot sarunu procesu starp Komisiju un šo dalībvalsti, kā arī centienus panākt abpusēju vienošanos, kas ļautu izbeigt pārmesto pienākumu neizpildi, neizmantojot minētās procedūras tiesas posmu. Tāpēc tai bija pamats uzskatīt, ka šāda pilna publiskošana būtu kaitējusi izmeklēšanas mērķu aizsardzībai Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē.

73

Apstāklis, uz kuru atsaucas ClientEarth, ka apstrīdētos pētījumus ir veicis ārējs uzņēmums un ka tie neatspoguļo Komisijas nostāju, nevar atspēkot iepriekš veikto analīzi.

74

Pirmkārt, dokumenti, kas iekļauti lietas materiālos attiecībā uz procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi pirmstiesas posmu, izmeklēšanas mērķu aizsardzības nolūkā ir uzskatāmi par vienas kategorijas dokumentiem, nenošķirot tos atkarībā no lietas materiālos ietverto dokumentu veida vai attiecīgo dokumentu autora (šajā ziņā skat. spriedumu LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 64. punkts).

75

Otrkārt, Komisija, ņemot vērā apstrīdētajos pētījumos ietverto juridisko analīzi un secinājumus, bija uzsākusi procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi pirmstiesas posmu attiecībā uz atsevišķām dalībvalstīm. Tāpēc šī analīze un šie secinājumi ir bijuši pamats sarunām, kas tika uzsāktas starp Komisiju un katru no attiecīgajām dalībvalstīm, lai panāktu abpusēji saskaņotu risinājumu attiecībā uz apgalvoto Savienības tiesību neizpildi. Šādos apstākļos pilna šo pētījumu publiskošana it īpaši būtu varējusi radīt ārējo spiedienu, kas varētu apdraudēt šo sarunu norisi savstarpējās uzticēšanās gaisotnē un attiecīgi kaitēt mērķu, kurus Komisija īsteno, veicot izmeklēšanu, aizsardzībai.

76

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa pamatoti ir uzskatījusi, ka Komisija bija tiesīga vispārīgi uzskatīt, ka pilna to apstrīdēto pētījumu publiskošana, kuri tiešā lēmuma pieņemšanas brīdī jau bija iekļauti lietas materiālos attiecībā uz procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi pirmstiesas posmu, kas uzsākts, nosūtot attiecīgajai dalībvalstij argumentētu atzinumu saskaņā ar LESD 258. panta pirmo daļu, būtu kaitējusi minēto mērķu aizsardzībai.

77

Turpretim attiecībā uz citiem apstrīdētajiem pētījumiem, kas nav šī sprieduma 71.–76. punktā norādītie pētījumi, pirmkārt, ir jāuzsver, ka līdz šim Tiesa ir atzinusi, ka pastāv vispārīga konfidencialitātes prezumpcija, kas attiecas uz piecu veidu dokumentiem, proti, administratīvās lietas materiāliem saistībā ar valsts atbalsta procedūru (spriedums Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, C‑139/07 P, EU:C:2010:376, 61. punkts), procesuālajiem rakstiem, kurus iestāde iesniegusi tiesvedības ietvaros (spriedums Zviedrija u.c./API un Komisija, C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P, EU:C:2010:541, 94. punkts), dokumentiem, ar kuriem Komisija un paziņojumu sniedzēji vai trešās personas apmainījušās uzņēmumu koncentrāciju kontroles procesā (spriedums Komisija/Éditions Odile Jacob, C‑404/10 P, EU:C:2012:393, 123. punkts), dokumentiem, kas attiecas uz procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi pirmstiesas posmu (spriedums LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 65. punkts), un dokumentiem saistībā ar LESD 101. panta piemērošanas procedūru (spriedums Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 93. punkts).

78

Visās lietās, kuras bija iepriekšējā punktā minēto spriedumu pamatā, attiecīgais piekļuves atteikums skāra visus dokumentus, kas skaidri nošķirami to kopējās piederības lietas materiāliem saistībā ar notiekošu administratīvo vai tiesas procesu dēļ (šajā ziņā skat. spriedumus Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, C‑139/07 P, EU:C:2010:376, 12.–22. punkts; Zviedrija u.c./API un Komisija, C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P, EU:C:2010:541, 75. punkts; Komisija/Éditions Odile Jacob, C‑404/10 P, EU:C:2012:393, 128. punkts; LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 49. un 50. punkts, kā arī Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 69. un 70. punkts). Turpretim tas tā nav citu apstrīdēto pētījumu, kas nav šī sprieduma 71.–76. punktā norādītie pētījumi, gadījumā.

79

Otrkārt, kā ir atgādināts šī sprieduma 72. punktā, Komisija pamatoti varēja vispārīgi uzskatīt, ka dokumentu, kas attiecas uz procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi pirmstiesas posmu, publiskošana būtu apdraudējusi pienācīgu šī posma norisi un centienus savstarpējās uzticēšanās gaisotnē panākt domstarpību starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti saskaņotu noregulējumu, turpretim šāda vispārīga prezumpcija nevarēja attiekties uz tiem apstrīdētajiem pētījumiem, kuri tiešā lēmuma pieņemšanas brīdī nebija ļāvuši Komisijai nosūtīt attiecīgajai dalībvalstij argumentētu atzinumu saskaņā ar LESD 258. panta pirmo daļu un attiecībā uz kuriem līdz ar to šajā brīdī nebija skaidrs, vai tie ļaus uzsākt procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi pirmstiesas posmu pret šo dalībvalsti. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Komisija, kad tā uzskata, ka dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus, var brīvi izvērtēt iespēju, vai veikt darbības pret to sakarā ar pienākumu neizpildi, un izvēlēties brīdi, kad tā uzsāks procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi pret šo valsti (šajā ziņā skat. spriedumu LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 61. punkts).

80

Šādos apstākļos, pārsūdzētajā spriedumā atzīstot, ka Komisija var tiesiski paplašināt konfidencialitātes prezumpcijas apjomu, attiecinot to uz apstrīdētajiem pētījumiem, kas minēti iepriekšējā šī sprieduma punktā, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

81

Šāda argumentācija nav saderīga ar prasību, ka šī prezumpcija ir jāinterpretē un jāpiemēro strikti, jo tā ir izņēmums no attiecīgās iestādes pienākuma konkrēti un individuāli izvērtēt katru dokumentu, uz kuru attiecas piekļuves pieteikums (šajā ziņā skat. spriedumu LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 44. punkts un tajā minētā judikatūra), kā arī, vispārīgāk – izņēmums no principa par sabiedrības iespējami plašāku piekļuvi Savienības iestāžu rīcībā esošajiem dokumentiem (šajā ziņā skat. spriedumus Zviedrija/My Travel un Komisija, C‑506/08 P, EU:C:2011:496, 48. punkts, kā arī Padome/in ‘t Veld, C‑350/12 P, EU:C:2014:2039, 48. punkts).

82

No tā izriet, ka, tā kā prezumpcija nevarēja tikt piemērota attiecībā uz šī sprieduma 79. punktā norādītajiem pētījumiem, Komisijai katrā gadījumā atsevišķi bija jāizvērtē, vai ClientEarth var tikt piešķirta pilna piekļuve šiem pētījumiem.

83

Līdz ar to pirmā pamata otrā daļa ir jāapmierina daļā attiecībā uz apstrīdētajiem pētījumiem, kuri brīdī, kad Komisija pieņēma tiešo lēmumu, nebija ļāvuši nosūtīt attiecīgajai dalībvalstij argumentētu atzinumu saskaņā ar LESD 258. panta pirmo daļu un attiecīgi nebija iekļauti lietas materiālos attiecībā uz procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi pirmstiesas posmu.

84

Pārējā daļā šī pirmā pamata daļa ir jānoraida.

85

Saistībā ar tās [apelācijas sūdzības] trešo pamatu, kas attiecas uz to, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi “sevišķu sabiedrības interešu jēdzienu” Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pēdējās teikuma daļas izpratnē, ClientEarth apgalvo, ka Vispārējās tiesas vērtējums pārsūdzētā sprieduma 107.–109. punktā nozīmējot, ka tai, nevis Komisijai ir pierādīšanas pienākums, bet tas ir pretrunā gan šai tiesību normai, gan Tiesas judikatūrai, kas paredz, ka attiecīgajai iestādei ir jāveic attiecīgo interešu izsvēršana, vispirms ņemot vērā prezumpciju, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses, un šī interešu izsvēršana ir pakļauta Tiesas kontrolei (šajā ziņā skat. spriedumu Zviedrija un Turco/Padome, C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374, 44. un 45. punkts).

86

Uzsverot, cik būtiski Savienības pilsoņiem ir tas, lai dalībvalstis pareizi ieviestu Savienības vides tiesības, ClientEarth norāda, ka sabiedrības iepazīstināšana ar informāciju attiecībā uz valsts tiesību saderību ar šīm tiesībām ietilpst sevišķās sabiedrības interesēs, kurām ir īpaši aktuāls raksturs.

87

Komisija apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 107.–109. punktā ietvertā analīze pilnībā atbilst Tiesas judikatūrai.

88

Ņemot vērā šī sprieduma 83. un 84. punktā izdarītos secinājumus, trešā pamata izvērtējums skar vienīgi nepubliskotās to apstrīdēto pētījumu daļas, uz kuriem attiecas vispārīgā konfidencialitātes prezumpcija, tāpēc ka tiešā lēmuma pieņemšanas brīdī šie pētījumi jau bija iekļauti lietas materiālos attiecībā uz procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi pirmstiesas posmu, jo Komisija bija nosūtījusi attiecīgajai dalībvalstij argumentētu atzinumu saskaņā ar LESD 258. panta pirmo daļu.

89

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka šī vispārīgā prezumpcija neizslēdz iespēju pierādīt, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas pamato attiecīgā dokumenta publiskošanu atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pēdējai teikuma daļai (šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 100. punkts un tajā minētā judikatūra).

90

Tomēr pieteikuma iesniedzējam ir konkrēti jānorāda sevišķās sabiedrības intereses, kas pamato attiecīgo dokumentu izpaušanu (spriedums Strack/Komisija, C‑127/13 P, EU:C:2014:2250, 128. punkts un tajā minētā judikatūra).

91

Izskatāmajā lietā ClientEarth gan tiesvedībā Vispārējā tiesā, gan šajā apelācijas tiesvedībā ir norādījusi, ka pārskatāmības un demokrātijas principi nozīmē pilsoņu tiesības būt informētiem par valsts tiesību saderīgumu ar Savienības vides tiesībām un piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā.

92

Šajā ziņā sevišķajām sabiedrības interesēm, kas var pamatot dokumenta publiskošanu, noteikti nav jābūt atšķirīgām no Regulas Nr. 1049/2001 pamatā esošajiem principiem (šajā ziņā skat. spriedumus Zviedrija un Turco/Padome, C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374, 74. punkts, kā arī Strack/Komisija, C‑127/13 P, EU:C:2014:2250, 130. punkts).

93

Tomēr, kā Vispārējā tiesa pareizi nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 109. punktā, ar tik vispārīgiem apsvērumiem, uz kuriem atsaukusies ClientEarth, nevar pierādīt, ka izskatāmajā lietā pārskatāmības un demokrātijas principiem piemistu kāda sevišķa nozīme, kas būtu varējusi prevalēt pār iemesliem, kuri pamatoja atteikumu pilnībā publiskot apstrīdētos pētījumus, kas bija iekļauti lietas materiālos attiecībā uz procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi pirmstiesas posmu (šajā ziņā skat. spriedumus LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 93. un 95. punkts, kā arī Strack/Komisija, C‑127/13 P, EU:C:2014:2250, 131. punkts).

94

No tā izriet, ka trešais pamats ir noraidāms.

95

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāapmierina ClientEarth apelācijas sūdzības pirmā pamata otrā daļa. Līdz ar to pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ daļā, kurā Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka Komisija ar tiešo lēmumu, balstoties uz vispārīgu prezumpciju, varēja atteikt ClientEarth pilnu piekļuvi tiem apstrīdētajiem pētījumiem, kuri šī lēmuma pieņemšanas brīdī nebija ļāvuši nosūtīt attiecīgajai dalībvalstij argumentētu atzinumu saskaņā ar LESD 258. panta pirmo daļu un attiecīgi nebija iekļauti lietas materiālos attiecībā uz procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi pirmstiesas posmu.

96

Pārējā daļā apelācijas sūdzība ir jānoraida.

97

Atbilstoši Tiesas statūtu 61. panta pirmās daļas otrajam teikumam pārsūdzētā sprieduma atcelšanas gadījumā Eiropas Savienības Tiesa pati var taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.

98

Izskatāmajā lietā Tiesa uzskata, ka tiesvedības stadija ļauj izlemt ClientEarth prasību par tiešā lēmuma atcelšanu un ka tai tādējādi ir jātaisa galīgais spriedums.

99

Šīs prasības ietvaros ceturtais pamats, kuru ir izvirzījusi ClientEarth, ir saistīts ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma pārkāpumu, kas izpaužas tādējādi, ka Komisija esot pārkāpusi robežas, kuras noteiktas šajā tiesību normā paredzētajam izņēmumam.

100

Ņemot vērā šī sprieduma 95. un 96. punktā izdarītos secinājumus, šis pamats ir jāizvērtē vienīgi daļā, kurā tas skar Komisijas tiešajā lēmumā ietverto atteikumu piešķirt ClientEarth pilnu piekļuvi tiem apstrīdētajiem pētījumiem, kuri šī lēmuma pieņemšanas brīdī nebija ļāvuši nosūtīt attiecīgajai dalībvalstij argumentētu atzinumu saskaņā ar LESD 258. panta pirmo daļu un attiecīgi nebija iekļauti lietas materiālos attiecībā uz procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi pirmstiesas posmu.

101

Šajā ziņā no apsvērumiem, kas izklāstīti šī sprieduma 77.–83. punktā, izriet, ka Komisija nebija tiesīga balstīties, kā tā to darīja izskatāmajā lietā, uz vispārīgo prezumpciju, saskaņā ar kuru pilna šo pētījumu publiskošana būtu kaitējusi mērķu, kurus tā īsteno ar savu izmeklēšanu, aizsardzībai. Gluži pretēji, attiecībā uz katru no minētajiem pētījumiem Komisijai bija jāizvērtē un jāpaskaidro, kā šāda pilna piekļuve būtu konkrēti un reāli kaitējusi interesēm, kas aizsargātas ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu (šajā ziņā skat. spriedumu LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

102

Līdz ar to ceturtais pamats un attiecīgi prasība šī sprieduma 100. punktā precizētajā apmērā ir jāapmierina un tiešais lēmums ir jāatceļ daļā, kurā Komisija ir atteikusi piešķirt ClientEarth pilnu piekļuvi tiem apstrīdētajiem pētījumiem, kuri šī lēmuma pieņemšanas brīdī nebija Komisijai ļāvuši nosūtīt attiecīgajai dalībvalstij argumentētu atzinumu saskaņā ar LESD 258. panta pirmo daļu un attiecīgi nebija iekļauti lietas materiālos attiecībā uz procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi pirmstiesas posmu.

103

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Šī paša reglamenta 138. panta 3. punktā, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz 184. panta 1. punktu, ir paredzēts, ka, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Minētā reglamenta 140. panta 1. punktā ir paredzēts, ka iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

104

Tā kā ClientEarth apelācijas sūdzība un prasība Vispārējā tiesā ir apmierinātas tikai daļēji, ir jānolemj, ka ClientEarth un Komisija pašas sedz savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar apelācijas tiesvedību un tiesvedību pirmajā instancē. Parlaments un Padome paši sedz savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar apelācijas tiesvedību.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: