1

Iesniedzot apelācijas sūdzības, Vācijas Federatīvā Republika lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas spriedumus Vācija/Komisija (T‑265/08, EU:T:2012:434) un Vācija/Komisija (T‑270/08, EU:T:2012:612) (turpmāk abi kopā – “pārsūdzētie spriedumi”), ar kuriem tā noraidīja Vācijas prasības atcelt attiecīgi Komisijas 2008. gada 30. aprīļa Lēmumu C(2008) 1690, galīgā redakcija, par Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansējuma samazinājumu darbības programmai 1. mērķa reģionā Tīringenes federālajā zemē (Vācija) (1994.–1999. gads) atbilstoši Komisijas 1994. gada 5. augusta Lēmumam C(94) 1939/5 (turpmāk tekstā – “lēmums par Tīringenes federālo zemi”) un Komisijas 2008. gada 29. aprīļa Lēmumu C(2008) 1615, galīgā redakcija, par Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansējuma samazinājumu, kas sākotnēji ar Komisijas 1994. gada 5. augusta Lēmumu C(94) 1973 piešķirts darbības programmai 1. mērķa reģionā Austrumberlīnē (Vācija) (1994.–1999. gads) (turpmāk tekstā – “lēmums par Austrumberlīni”).

2

Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF) tika izveidots ar Padomes 1975. gada 18. marta Regulu (EEK) Nr. 724/75 (OV L 73, 1. lpp., un labojums – OV 1975 L 110, 44. lpp.), kas vairākas reizes tika grozīta un pēc tam no 1985. gada 1. janvāra atcelta ar Padomes 1984. gada 19. jūnija Regulu (EEK) Nr. 1787/84 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu (OV L 169, 1. lpp.).

3

1988. gadā strukturālo fondu sistēma tika pārveidota ar Padomes 1988. gada 24. jūnija Regulu (EEK) Nr. 2052/88 par Strukturālo fondu uzdevumiem, to efektivitāti, kā arī par aktivitāšu koordinēšanu savā starpā un ar Eiropas Investīciju banku un citiem pastāvošajiem finanšu instrumentiem (OV L 185, 9. lpp.).

4

Regulu Nr. 2052/88, kas stājās spēkā 1989. gada 1. janvārī, Padomei nācās pārskatīt, pamatojoties uz Eiropas Kopienu Komisijas priekšlikumu, termiņā, kas beidzās 1993. gada 31. decembrī.

5

Arī šī regula tika grozīta ar Padomes 1993. gada 20. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2081/93 (OV L 193, 5. lpp.), kas arī bija jāpārskata līdz 1999. gada 31. decembrim.

6

Ar šīm regulām tika izveidoti struktūrfondi (Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda [ELVGF] “Virzības” nodaļa, Eiropas Sociālais fonds (ESF) un ERAF), kuru uzdevums ir novērst lielākās reģionu atšķirības Eiropas Savienībā, it īpaši veicinot attīstībā atpalikušo reģionu attīstību un strukturālo pielāgošanos (“mērķis Nr. 1”), un restrukturēt reģionus, pierobežas reģionus vai reģionu daļas (tostarp darba tirgus reģionus un pilsētas), kuras ir smagi skārusi rūpniecības lejupslīde (“mērķis Nr. 2”).

7

Regulas Nr. 2052/88, kas grozīta ar Regulu Nr. 2081/93 (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 2052/88”), 7. panta “Atbilstība un pārbaudes” 1. punktā ir paredzēts:

“Darbībām, ko finansē [struktūr]fondi vai [Eiropas Investīciju banka (EIB)], vai cits finanšu instruments, jāatbilst Līgumu un tiesību aktu, kas pieņemti saskaņā ar tiem, noteikumiem, kā arī Kopienas politikai, tostarp konkurences noteikumiem, publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai un vides aizsardzībai, kā arī principa, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos, piemērošanai.” [Neoficiāls tulkojums]

8

1988. gada 19. decembra Regulas (EEK) Nr. 4253/88, kurā paredzēti noteikumi Regulas Nr. 2052/88 īstenošanai attiecībā uz to, kā savstarpēji saskaņot dažādu struktūrfondu darbību, kā arī šo struktūrfondu un Eiropas Investīciju bankas un citu pastāvošo finanšu instrumentu darbību (OV L 374, 1. lpp.), ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 1993. gada 20. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2082/93 (OV L 193, 20. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 4253/88”), 23. pantā “Finanšu kontrole” ir noteikts:

“1.   Lai nodrošinātu, ka valsts vai privāto ieguldītāju īstenotās darbības ir veiksmīgas, dalībvalstis darbību īstenošanas laikā veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai:

Dalībvalstis informē Komisiju par šajā nolūkā veiktajiem pasākumiem un it īpaši paziņo Komisijai to kontroles un pārvaldības sistēmu aprakstu, kas izveidotas, lai nodrošinātu efektīvu darbību izpildi. Tās regulāri informē Komisiju par administratīvo lietu un tiesvedības norisi.

[..]

2.   Neierobežojot kontroli, ko ir veikušas dalībvalstis atbilstoši valsts normatīviem un administratīviem aktiem, un neierobežojot Līguma 206. panta noteikumus un jebkāda veida pārbaudi, kas veikta saskaņā ar Līguma 209. panta c) punktu, Komisijas ierēdņi vai darbinieki izlases kārtībā var veikt pārbaudi uz vietas saistībā ar darbībām, kas tiek finansētas no struktūrfondiem, un saistībā ar pārvaldības un kontroles sistēmu.

[..]

3.   Trīs gadu laikā pēc pēdējā maksājuma, kas ir saistīts ar kādu darbību, atbildīgās institūcijas vai iestādes nodod Komisijas rīcībā visus attaisnojošos dokumentus, kas attiecas uz izdevumiem un darbības pārbaudēm.” [Neoficiāls tulkojums]

9

Regulas Nr. 4253/88 24. pantā “Atbalsta samazināšana, apturēšana un atcelšana” ir noteikts:

“1.   Ja izrādās, ka darbības vai pasākuma izpilde ne daļēji, ne pilnībā neattaisno piešķirto finanšu atbalstu, Komisija uzsāk šim gadījumam atbilstošu pārbaudi partnerības ietvaros, lūdzot dalībvalstij vai iestādēm, kuras dalībvalsts nozīmējusi darbības īstenošanai, noteiktā termiņā iesniegt savus apsvērumus.

2.   Pēc šīs pārbaudes Komisija var samazināt vai apturēt atbalstu attiecīgajai darbībai vai pasākumam, ja pārbaude apstiprina pārkāpuma vai būtisku grozījumu esamību, kuri ietekmē darbības vai pasākuma īstenošanas raksturu vai apstākļus un attiecībā uz kuriem nav lūgts Komisijas apstiprinājums.

[..]”

10

Saskaņā ar 1988. gada 19. decembra Padomes Regulas (EEK) Nr. 4254/88, kurā paredzēti noteikumi Regulas Nr. 2052/88 īstenošanai attiecībā uz Eiropas Reģionālās attīstības fondu (OV L 374, 15. lpp.), kurā grozījumi veikti ar Padomes 1993. gada 20. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2083/93 (OV L 193, 34. lpp.), 11. pantu “Grāmatvedības pārbaude”: “nepieciešamības gadījumā, piemērojot katrai politikai piemērotas procedūras, dalībvalstis iesniedz Komisijā faktus, kas attiecas uz Regulas [..] Nr. 2052/88 7. panta 1. punktā paredzētajiem noteikumiem.” [Neoficiāls tulkojums]

11

Konsultējoties ar Reģionu attīstības un pārveides konsultatīvo komiteju un EK līguma 147. pantā paredzēto komiteju, atsaucoties uz Regulas Nr. 4253/88 23. pantu, Komisija pieņēma vairākas īstenošanas regulas, tostarp 1997. gada 15. oktobra Regulu (EK) Nr. 2064/97, ar ko ievieš sīki izstrādātus noteikumus Padomes Regulas (EEK) Nr. 4253/88 īstenošanai attiecībā uz to, kā dalībvalstis veic kopīgi ar struktūrfondiem finansēto darbību finanšu kontroli (OV L 290, 1. lpp.).

12

Regulas Nr. 2064/97 8. pantā ir paredzēts:

“1.   Vēlākais, brīdī, kad tiek iesniegts pieteikums par galīgo maksājumu un galīgo izdevumu deklarācija saistībā ar katru palīdzības veidu, dalībvalstis Komisijai iesniedz ziņojumu [..], ko sagatavo no izpildes dienesta finansiāli neatkarīga persona vai iestāde. Šajā deklarācijā apkopo secinājumus par iepriekšējos gados veiktajām pārbaudēm un novērtē galīgā bilances maksājuma lūguma pamatotību, kā arī darījumu likumību un pareizību, uz ko attiecas izdevumu galīgais sertifikāts.

2.   1. punktā norādītajā deklarācijā norāda konstatētos būtiskos vadības vai kontroles trūkumus, kā arī biežus pārkāpumus, ja šie trūkumi un pārkāpumi neļauj pieņemt pozitīvu lēmumu attiecībā uz pieteikuma par galīgo maksājumu un galīgo izdevumu deklarācijas spēkā esamību. Šādos apstākļos deklarācijā ir jānovērtē problēmas apmērs un tās finansiālā ietekme.

Šādā gadījumā Komisija var pieprasīt papildu pārbaudi, lai konstatētu pārkāpumus un tos noteiktā termiņā novērstu”. [Neoficiāls tulkojums]

13

1997. gada 15. oktobrī Komisija pieņēma arī iekšējās pamatnostādnes attiecībā uz neto finanšu korekciju, piemērojot Regulas Nr. 4253/88 24. pantu. Minēto iekšējo pamatnostādņu 5. un 6. punktā Komisija precizē, ka, atkāpjoties no noteikuma, saskaņā ar kuru neto finanšu korekcijas attiecas tikai uz konstatētu pārkāpumu vai pārkāpumiem, tomēr lielāka finanšu korekcija ir paredzēta gadījumā, ja Komisijai būtu pamatots iemesls uzskatīt, ka pārkāpums bija sistemātisks, tādējādi atspoguļojot sistemātisku pārvaldes, kontroles vai audita nepieņemamību, kas varētu tikt atklāta virknē līdzīgu gadījumu. Īstenojot šādu finanšu korekciju, Komisija veic ekstrapolāciju, proti, tā ņem vērā šajā pārkāpumā iesaistītās administratīvās struktūras līmeni un specifiskumu, kā arī ļaunprātīgās rīcības iespējamo apmēru.

14

Regulas Nr. 2052/88 un Nr. 4253/88 tika atceltas no 2000. gada 1. janvāra ar Padomes 1999. gada 21. jūnija Regulu (EK) Nr. 1260/1999, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par struktūrfondiem (OV L 161, 1. lpp.).

15

Saskaņā ar Regulas Nr. 1260/1999 2. panta 1. punktu tā ir piemērojama ERAF, ESF, ELVGF “Virzības” nodaļai, kā arī Zivsaimniecības virzības finansēšanas instrumentam (ZVFI).

16

Saskaņā ar šīs regulas 39. panta “Labojumi finansējumā [Finanšu korekcija]” noteikumiem:

“1.   Dalībvalstis pirmām kārtām ir atbildīgas par pārkāpumu izmeklēšanu, rīkojoties saskaņā ar faktiem par jebkurām nozīmīgām izmaiņām, kas ietekmē palīdzības īstenošanas un pārraudzības raksturu vai nosacījumus, kā arī rada vajadzību veikt finanšu korekciju.

Dalībvalsts veic vajadzīgo finanšu korekciju saistībā ar atsevišķiem vai sistemātiskiem pārkāpumiem. Korekcijas, ko veic dalībvalsts, izpaužas kā pilnīga vai daļēja Kopienas ieguldījuma atcelšana. Tādējādi atbrīvojušos Kopienas fondus dalībvalsts var atkārtoti izmantot attiecīgajai palīdzībai atbilstīgi kārtībai, kas jānosaka, ievērojot 53. panta 2. punktu.

2.   Ja pēc nepieciešamo pārbaužu pabeigšanas Komisija secina, ka:

Komisija aptur attiecīgos starpposma maksājumus un, norādot iemeslus, pieprasa dalībvalstij sniegt paskaidrojumus un, kur tas ir nepieciešams, veikt korekcijas noteiktā laikposmā.

Ja dalībvalsts iebilst pret Komisijas apsvērumiem, Komisija uzaicina dalībvalsti uz noklausīšanos, kurā abu pušu sadarbībā, kas balstās uz partnerības principiem, cenšas panākt vienošanos attiecībā uz šiem apsvērumiem un no tiem izrietošajiem secinājumiem.

3.   Beidzoties Komisijas noteiktajam termiņam, ja nav panākta vienošanās un dalībvalsts nav veikusi korekcijas, kā arī ņemot vērā jebkādus dalībvalsts komentārus, trīs mēnešu laikā Komisija var nolemt:

Komisija, lemjot par korekciju summu, saskaņā ar proporcionalitātes principu ņem vērā pārkāpuma vai izmaiņu veidu, kā arī dalībvalsts vadības vai kontroles sistēmā konstatēto trūkumu apmērus un to finansiālās sekas.

Ja tā nenolemj rīkoties atbilstoši a) vai b) apakšpunktam, starpposma maksājumu apturēšana tūlīt zaudē spēku.

[..]”

17

Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 12. jūlija Regulā (EK) Nr. 1783/1999 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu (OV L 213, 1. lpp.), ar kuru tika atcelta Regula Nr. 4254/88, nav iekļauti noteikumi par finanšu korekcijām.

18

Komisijas 2001. gada 2. marta Regulas (EK) Nr. 448/2001, ar ko paredz sīki izstrādātus īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EK) Nr. 1260/1999 attiecībā uz procedūru finanšu korekciju izdarīšanai palīdzībā, kas piešķirta no struktūrfondiem (OV L 64, 13. lpp.), 5. pants ir šāds:

“1.   Termiņš, kurā attiecīgā dalībvalsts var saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1260/1999 39. panta 2. punkta pirmo daļu iesniegt savas piezīmes un vajadzības gadījumā izdarīt korekcijas, ir divi mēneši, izņemot attiecīgi pamatotus gadījumus, kad Komisija tam var atvēlēt vairāk laika.

2.   Ja Komisija ierosina finanšu korekcijas, pamatojoties uz ekstrapolāciju vai vienotu likmi, dalībvalstij ir iespēja, pārbaudot attiecīgos dokumentus, parādīt, ka faktiski pārkāpums nav bijis tik apjomīgs, kā to novērtējusi Komisija. Vienojoties ar Komisiju, attiecīgā dalībvalsts var veikt šo pārbaudi tikai attiecībā uz konkrēto dokumentu daļu vai paraugu. Izņemot attiecīgi pamatotus gadījumus, šai pārbaudei atvēlētais laiks nepārsniedz divus papildu mēnešus pēc 1. punktā minētā divu mēnešu perioda. Šādas pārbaudes rezultātus pārbauda tā, kā paredzēts Regulas (EK) Nr. 1260/1999 39. panta 2. punkta otrajā daļā. Komisija ņem vērā visus pierādījumus, ko attiecīgā dalībvalsts iesniegusi, ievērojot termiņus.

3.   Ikreiz, kad attiecīgā dalībvalsts iebilst pret Komisijas apsvērumiem un tiek uzklausīta saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1260/1999 39. panta 2. punkta otro daļu, no uzklausīšanas dienas sākas trīs mēnešu periods, kurā Komisija var pieņemt lēmumu saskaņā ar minētās regulas 39. panta 3. punktu.”

19

Regula Nr. 1260/1999, kas Padomei bija jāpārskata vēlākais 2006. gada 31. decembrī, tika atcelta ar Padomes 2006. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu [un atceļ Regulu (EK) Nr. 1260/1999] (OV L 210, 25. lpp.), kas saskaņā ar tās 1. panta 1. punktu minētajiem fondiem ir piemērojama, neietekmējot katram no šiem fondiem piemērojamās speciālās tiesību normas.

20

Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Regulā (EK) Nr. 1080/2006 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un Regulas (EK) Nr. 1783/1999 atcelšanu (OV L 210, 1. lpp.) nav iekļauts neviens noteikums attiecībā uz procedūru finanšu korekciju jomā, par kuru varētu lemt Komisija. Tas pats attiecas uz Komisijas 2006. gada 8. decembra Regulu (EK) Nr. 1828/2006, kas paredz noteikumus par to, kā īstenot Regulu Nr. 1083/2006 un Regulu Nr. 1080/2006 (OV L 371, 1. lpp.).

21

Minētās finanšu korekcijas ir šiem trīs fondiem kopīgu noteikumu, kas norādīti Regulas Nr. 1083/2006 99.–102. pantā, priekšmets.

22

Šīs pēdējās minētās regulas 100. pantā “Procedūra” ir noteikts:

“1.   Pirms Komisija pieņem lēmumu par finanšu korekciju, tā sāk procedūru, informējot attiecīgo dalībvalsti par saviem provizoriskiem secinājumiem un pieprasot, lai dalībvalsts divos mēnešos iesniedz savus komentārus.

Ja Komisija ierosina finanšu korekciju, pamatojoties uz ekstrapolāciju vai vienotu likmi, dalībvalstij pēc attiecīgo dokumentu izskatīšanas dod iespēju pierādīt, ka faktiskā neatbilstība ir mazāka par Komisijas aplēsēm. Vienojoties ar Komisiju, dalībvalsts var ierobežot šo izskatīšanu, pārbaudot vienīgi attiecīgo dokumentu atbilstīgu daļu vai paraugu. Izņemot attiecīgi pamatotus gadījumus, šai izskatīšanai paredzētais termiņš nepārsniedz divus mēnešus pēc pirmajā daļā minētā divu mēnešu termiņa.

2.   Komisija ņem vērā jebkurus pierādījumus, ko dalībvalsts iesniegusi 1. punktā minētajā termiņā.

3.   Ja dalībvalsts nepiekrīt Komisijas provizoriskajiem secinājumiem, Komisija uzaicina dalībvalsti uz noklausīšanos, kurā abas puses, sadarbojoties partnerībā, cenšas panākt vienošanos par apsvērumiem un secinājumiem, kas no tiem izriet.

4.   Ja panākta vienošanās, dalībvalsts var attiecīgos Kopienas fondus izmantot atkārtoti saskaņā ar 98. panta 2. punkta otro daļu.

5.   Ja sešos mēnešos pēc noklausīšanās dienas nav panākta vienošanās, Komisija pieņem lēmumu par finanšu korekciju, ņemot vērā visu procedūras laikā iesniegto informāciju un apsvērumus. Ja noklausīšanās nenotiek, sešu mēnešu laikposms sākas divus mēnešus no dienas, kurā saņemta Komisijas sūtītā ielūguma vēstule.”

23

Regulas Nr. 1083/2006 108. panta “Stāšanās spēkā” pirmajā un otrajā daļā ir paredzēts:

“Šī regula stājas spēkā nākamajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šīs regulas 1. līdz 16., 25. līdz 28., 32. līdz 40., 47. līdz 49., 52. līdz 54., 56., 58. līdz 62., 69. līdz 74., 103. līdz 105. un 108. pantu piemēro no šīs regulas spēkā stāšanās dienas vienīgi attiecībā uz programmām laikposmam no 2007. gada līdz 2013. gadam. Pārējos noteikumus piemēro no 2007. gada 1. janvāra.”

24

Regula Nr. 1083/2006 tika atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (EK) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu [un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006] (OV L 347, 320. lpp.), kuras 145. panta 6. punktā ir noteikts, ka, “lai veiktu finanšu korekcijas, Komisija, izmantojot īstenošanas aktus, pieņem lēmumu sešos mēnešos no uzklausīšanas dienas vai no dienas, kad tiek saņemta papildinformācija, gadījumā, ja dalībvalsts pēc uzklausīšanas piekrīt iesniegt šādu papildinformāciju[, ka] Komisija ņem vērā visu procedūras gaitā iesniegto informāciju un apsvērumus [un ka,] ja uzklausīšana nenotiek, sešu mēnešu termiņš sākas divus mēnešus no dienas, kad saņemta Komisijas sūtītā uzklausīšanas ielūguma vēstule”.

25

Saskaņā ar Regulas Nr. 1303/2013 154. pantu šīs regulas 145. pants ir piemērojams no 2014. gada 1. janvāra.

26

Šis 145. pants ietilpst Regulas Nr. 1303/2013 ceturtajā daļā, kurā ir ietverti vispārīgie noteikumi, kas ir piemērojami ERAF, ESF, Kohēzijas fondam un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondam un kas attiecas uz pārvaldību un kontroli, finanšu pārvaldību, pārskatiem un finanšu korekcijām.

27

Ne Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulā (EK) Nr. 1301/2013 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un īpašiem noteikumiem attiecībā uz mērķi “Investīcijas izaugsmei un nodarbinātībai” un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1080/2006 (OV L 347, 289. lpp.), ne Komisijas 2014. gada 3. marta Deleģētajā regulā (ES) Nr. 480/2014, ar kuru papildina Regulu Nr. 1303/2013 (OV L 138, 5. lpp.), nav ietverti noteikumi saistībā ar procedūru finanšu korekciju jomā, par kuru varētu lemt Komisija.

28

1994. gada 29. jūlijā Komisija pieņēma Lēmumu 94/628/EK par Kopienu atbalsta sistēmas izveidi, lai sniegtu Kopienu strukturālo palīdzību Vācijas reģionos, uz kuriem attiecas 1. mērķis, proti: Mēklenburgas-Priekšpomerānijas, Brandenburgas, Saksijas-Anhaltes, Saksijas, Tīringenes un Austrumberlīnes reģioniem (OV L 250, 18. lpp.). Šis lēmums ļāva izveidot darbības programmas jaunajās federālajās zemēs un Austrumberlīnē.

29

Faktus, kas ir šo strīdu pamatā, kādi tie izriet no pārsūdzētajiem spriedumiem un lēmumiem par Tīringenes federālo zemi un Austrumberlīni (turpmāk visi kopā – “apstrīdētie lēmumi”), var apkopot šādi.

30

Ar 1994. gada 5. augusta Lēmumu C(94) 1939/5 Komisija apstiprināja darbības programmu Tīringenes federālajai zemei, uz kuru attiecās 1. mērķis Vācijā (Arinco Nr. 94.DE.16.005) (turpmāk tekstā – “palīdzība Tīringenes federālajai zemei”), paredzot struktūrfondu dalību 1021771000 ekiju apmērā, kas saskaņā ar 1999. gada 29. decembra Lēmumu C(99) 5087 tika palielināta līdz EUR 1086827000, ar ERAF līdzfinansējumu maksimāli EUR 1020719000 apmērā. Par vadošo iestādi tika iecelta Tīringenes federālās zemes Ekonomikas un satiksmes ministrija.

31

2.1. pasākumam saistībā ar atbalstu mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) ražošanas darbībām ar Lēmumu C(99) 5087 kopējais izdevumu apmērs tika noteikts EUR 674104000 apmērā un ERAF ieguldījums – EUR 337052000 apmērā.

32

2001. gadā Komisija veica Tīringenes federālās zemes pārvaldes un kontroles sistēmu sistemātisku pārbaudi, pamatojoties uz Regulas Nr. 4253/88 23. panta 2. punktu un Regulas Nr. 2064/97 14. pantu.

33

2002. gada 30. janvārī Komisija iesniedza savu gala ziņojumu par Tīringenes un Saksijas-Anhaltes federālo zemju darbības programmām, kurā bija ietvertas rekomendācijas.

34

2002. gada 24. jūnijā audita sabiedrība sagatavoja un iesniedza Komisijai Regulas Nr. 2064/97 8. pantā paredzēto deklarāciju.

35

Ar 2002. gada 18. jūlija vēstuli Vācijas iestādes iesniedza savu pieteikumu par galīgā maksājuma izsniegšanu saistībā ar palīdzību Tīringenes federālajai zemei. 2003. gada 27. jūnijā Komisija slēdza attiecīgo palīdzību un veica galīgo maksājumu pieprasītajā apmērā.

36

Pēc minētās palīdzības slēgšanas 2003. gada oktobrī, novembrī un decembrī Eiropas Kopienu Revīzijas palāta veica vairākus pārbaudes apmeklējumus un 2004. gadā tā, pārbaudot deklarācijas par apdrošināšanu par 2003. gadu, veica minētās palīdzības trūkumu analīzi. Tika pārbaudīti aptuveni 28 no 2.1. pasākuma projektiem.

37

2004. gada 22. jūnijā Revīzijas palāta Vācijas iestādēm iesniedza savu sākotnējo pārbaudes ziņojumu. Ar 2004. gada 31. augusta un 13. oktobra vēstulēm šīs iestādes iesniedza Revīzijas palātai papildu informāciju.

38

Revīzijas palāta savu pārbaudes ziņojumu nosūtīja valsts iestādēm ar 2005. gada 17. janvāra vēstuli. Tajā tika norādīts uz atsevišķiem un sistemātiskiem pārkāpumiem saistībā ar noteiktām darbībām, kļūdām, aprēķinot maksimālo atbalstu, un apliecinošu dokumentu neesamību atsevišķu veidu izdevumiem, piemēram, vispārējiem izdevumiem vai pašu kapitālu. Šajā ziņojumā tika secināts, ka palīdzības Tīringenes federālajai zemei vadības un kontroles sistēmās ir trūkumi. Ar 2.1. pasākumu saistīto 28 projektu kļūdu biežums bija 31,36 %.

39

Ar 2006. gada 19. oktobra vēstuli Komisija Vācijas iestādēm iesniedza pirmos tās veiktās minētās pārbaudes ziņojuma kontroles rezultātus un pieprasīja šīm iestādēm tai darīt zināmus savus apsvērumus.

40

Pamatojoties uz Revīzijas palātas veikto trūkumu izvērtējumu, Komisija Tīringenes federālajai zemei paziņoja par finanšu korekciju EUR 135 miljonu apmērā. Pēc divpusējām konsultācijām zināma daļa kritikas tomēr tika atsaukta.

41

Ar 2007. gada 5. janvāra vēstuli Vācijas iestādes atbildēja uz Komisijas 2006. gada 19. oktobra vēstuli, izsakot iebildumus pret ekstrapolēto finanšu korekciju piemērošanu un iesniedzot papildu apliecinošus dokumentus par to, ka atsevišķi izdevumi ir attaisnojami.

42

Ar 2007. gada 23. aprīļa vēstuli Komisija ielūdza Vācijas iestādes uz divpusēju sanāksmi, kas norisinājās Briselē 2007. gada 8. maijā. Pēc sarunām, kas notika šīs sanāksmes laikā, šīs iestādes divu nedēļu laikā pēc minētās sanāksmes apņēmās iesniegt papildu pierādījumus, kas apstiprina atsevišķu darbību un izdevumu kategoriju atbilstību. Šī informācija Komisijai tika nodota ar 2007. gada 22. jūnija vēstuli.

43

Ar lēmumu par Tīringenes federālo zemi Komisija, pamatojoties uz atsevišķiem un sistemātiskiem pārkāpumiem, kas tika konstatēti 2.1. pasākuma ietvaros, piemērojot Regulas Nr. 4253/88 24. pantu, ERAF finanšu atbalstu palīdzībai šai federālajai zemei samazināja par EUR 81425825,67. Komisija veica visa šī pasākuma kļūdu biežuma ekstrapolāciju, par pamatu izmantojot kļūdu biežumu 23,88 %. Komisija aprēķināja summu EUR 1232012,70 apmērā par atsevišķiem pārkāpumiem un summu EUR 80193812,97 apmērā par sistemātiskiem pārkāpumiem.

44

Ar 1994. gada 5. augusta Lēmumu C(94) 1973 Komisija apstiprināja darbības programmu Austrumberlīnei, kas atbilst 1. mērķim (Arinco Nr. 94.DE.16.006) (turpmāk tekstā – “palīdzība Austrumberlīnei”). Šajā lēmumā bija paredzēta struktūrfondu līdzdalība 743112000 ekiju apmērā, kas vēlāk tika palielināta līdz EUR 779154000 ar ERAF finansējumu EUR 540886000 apmērā.

45

Par pārvaldes iestādi tika noteikta Berlīnes federālās zemes Ekonomikas, tehnoloģiju un sieviešu tiesību ministrija.

46

Ar 2003. gada 24. marta vēstuli Vācijas iestādes iesniedza savu pieteikumu par galīgā maksājuma izsniegšanu saistībā ar palīdzību Austrumberlīnei.

47

Laikā no 2004. gada 16. līdz 20. februārim, no 29. marta līdz 2. aprīlim un no 2005. gada 7. līdz 11. martam Komisija un šim nolūkam nolīgta ārējā audita sabiedrība veica vairākas pārbaudes uz vietas saistībā ar ERAF līdzfinansēto programmu 1994.–1999. programmu posmā slēgšanas pārbaudi.

48

Komisija Vācijas iestādēm 2005. gada 31. maijā un 15. decembrī nosūtīja audita ziņojumu, kurā bija konstatēti vairāki sistemātiski pārkāpumi saistībā ar īpašām darbībām, tostarp, konkrētāk, nepieļaujamu izdevumu deklarēšana, noteikumu par publisko iepirkumu pārkāpumi un attaisnojošu dokumentu neesamība. 29 pārbaudītajiem palīdzības Austrumberlīnei projektiem kļūdu biežums bija 7,56 %. No izvēlētajiem 36 projektiem septiņus nevarēja pārbaudīt to maksātnespējas dēļ.

49

Ar 2005. gada 21. oktobra un 2006. gada 31. marta vēstulēm Vācijas iestādes sniedza savus apsvērumus par šiem konstatējumiem un nodeva Komisijai papildu informāciju.

50

Ar 2007. gada 26. janvāra vēstuli Komisija minētajām iestādēm paziņoja savus pagaidu secinājumus.

51

Ar 2007. gada 9. jūlija vēstuli Vācijas iestādes juridiskā pamata neesamības dēļ iebilda pret vienotās likmes un ekstrapolētās finanšu korekcijas piemērošanu, iesniedzot papildu pierādījumus, kas pierāda attiecīgo izdevumu tiesiskumu.

52

Ņemot vērā iesniegto papildu informāciju un pierādījumus, secinājumi saistībā ar veiktā audita rezultātiem tika grozīti un nosūtīti Vācijas iestādēm ar 2007. gada 30. augusta vēstuli.

53

Divpusējā sanāksme norisinājās Briselē 2007. gada 14. septembrī. Pēc sarunām, kas notika šīs sanāksmes laikā, Vācijas iestādes apņēmās četru nedēļu laikā no minētās sanāksmes datuma iesniegt papildu pierādījumus, lai pierādītu atsevišķu palīdzības veidu un atsevišķu izdevumu sadaļu pieņemamību. Šī informācija tika paziņota Komisijai ar 2007. gada 12. oktobra vēstuli. Šīs pašas sanāksmes laikā aplūkotie jautājumi tika atzīmēti 2007. gada 12. novembra protokolā.

54

Ar lēmumu par Austrumberlīni Komisija ERAF finansiālo atbalstu palīdzības sniegšanai Austrumberlīnei samazināja par EUR 12900719,52, proti, 2,68 % apmērā. Šī iestāde šajā lēmumā pamatojās uz kļūdu īpatsvaru 3,63 % apmērā attiecībā uz 29 kontrolētajiem projektiem. Pamatojoties uz ERAF finansējumu, kas piešķirts darbības programmai 951243399 Vācijas marku (DEM) apmērā, kā arī pamatojoties uz programmatūras Audit Command Language (ACL) veiktajiem aprēķiniem, Komisija piemēroja ekstrapolētu finanšu korekciju DEM 25516719 apmērā, kas atspoguļo ERAF finansiālā atbalsta attiecīgajai visaptverošajai programmai 2,68 % samazinājumu.

55

Ar prasības pieteikumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegti 2008. gada 4. un 8. jūlijā, Vācijas Federatīvā Republika cēla prasību par apstrīdēto lēmumu atcelšanu.

56

Spānijas Karaliste, Francijas Republika un Nīderlandes Karaliste ir iestājušās tiesvedībā Vispārējā tiesā Vācijas Federatīvās Republikas prasījumu atbalstam abās prasībās.

57

Savas prasības, kas vērsta pret lēmumu par Tīringenes federālo zemi, pamatojumam Vācijas Federatīvā Republika izvirza piecus pamatus, no tiem attiecīgi pirmais un otrais attiecas uz Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punkta pārkāpumu, trešais – uz to, ka Komisija nav veikusi pārbaudes uz vietas, ceturtais – uz tiesiskās paļāvības, tiesiskās drošības un sadarbības principu pārkāpumu un piektais – uz samērīguma principa pārkāpumu.

58

Savas prasības, kas vērsta pret lēmumu par Austrumberlīni, pamatojumam šī dalībvalsts izvirza piecus pamatus, no tiem attiecīgi pirmais un otrais attiecas uz Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punkta pārkāpumu, trešais – uz samērīguma principa pārkāpumu, ceturtais – uz nepietiekamu šī lēmuma pamatojumu un piektais – uz partnerības principa pārkāpumu.

59

Pārsūdzētajos spriedumos Vispārējā tiesa izvirzītos pamatus, kā arī abas prasības kopumā noraidīja kā nepamatotas.

60

2012. gada 29. novembrī Vācijas Federatīvā Republika iesniedza apelācijas sūdzību par spriedumu Vācija/Komisija (T‑265/08, EU:T:2012:434).

61

Atbildes rakstus 2013. gada 15. februārī iesniedza Francijas Republika un Komisija, kā arī 2013. gada 20. februārī – Spānijas Karaliste.

62

2013. gada 31. janvārī Vācijas Federatīvā Republika iesniedza apelācijas sūdzību par spriedumu Vācija/Komisija (T‑270/08, EU:T:2012:612).

63

Atbildes rakstus 2013. gada 29. martā iesniedza Francijas Republika, 2013. gada 5. aprīlī – Nīderlandes Karaliste, 2013. gada 9. aprīlī – Komisija, kā arī 2013. gada 12. aprīlī – Spānijas Karaliste.

64

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2013. gada 10. jūnija rīkojumu lietas C‑549/12 P un C‑54/13 P tika apvienotas mutvārdu procesam un sprieduma taisīšanai.

65

Vācijas Federatīvā Republika lūdz Tiesu:

66

Francijas Republika lūdz Tiesu pilnībā atcelt pārsūdzētos spriedumus, pieņemt galīgo nolēmumu lietā saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. pantu un atcelt strīdīgos lēmumus.

67

Spānijas Karalistes prasījumi Tiesai ir šādi:

68

Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzības un piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanas izdevumus.

69

Lietā C‑549/12 P Vācijas Federatīvā Republika izvirza divus pamatus, abi ir saistīti ar Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punktā, lasot to kopā ar Regulas Nr. 2988/95 1. pantu, kā arī LES 5. panta 2. punktā un LESD 7. pantā norādītā kompetences piešķiršanas principa pārkāpumu.

70

Lietā C‑54/13 P Vācijas Federatīvā Republika izvirza četrus pamatus, pirmie trīs no tiem ir saistīti ar Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punktā kopsakarā ar Regulas Nr. 2988/95 1. pantu, kā arī LES 5. panta 2. punktā un LESD 7. pantā norādītā kompetences piešķiršanas principa pārkāpšanu, un ceturtais pamats ir saistīts ar pienākuma norādīt pamatojumu, kas izriet no Vispārējās tiesas Reglamenta 81. panta kopsakarā ar Tiesas statūtu 36. pantu un 53. panta 1. punktu pārkāpšanu.

71

Ar lietā C‑549/12 P izvirzītā pirmā pamata pirmo daļu un lietā C‑54/13 P izvirzīto pirmo pamatu Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētajos spriedumos nolemjot, ka vienkāršas valsts iestāžu pieļautas administratīvās kļūdas ir uzskatāmas par “pārkāpumiem”, kas ļauj Komisijai piemērot finanšu korekcijas saskaņā ar Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punktu.

72

Ar lietā C‑549/12 P izvirzītā pirmā pamata otro un trešo daļu Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka, lai gan administratīvās kļūdas var tikt uzskatītas par pārkāpumiem, kas attaisno finanšu korekciju, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, spriedumā Vācija/Komisija (T‑265/08, EU:T:2012:434) nospriežot, ka valsts tiesību pārkāpumi un kļūdas, kas nerada sekas Savienības budžetam, var tikt uzskatītas par “pārkāpumiem”, kas attaisno šādas korekcijas.

73

Ar lietā C‑549/12 P izvirzītā otrā pamata pirmo daļu un lietā C‑54/13 P izvirzītā otrā pamata pirmo daļu Vācijas Federatīvā Republika, kuru atbalsta Spānijas Karaliste un Francijas Republika, norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, piekrītot, ka Komisijai ir kompetence noteikt finanšu korekcijas, piemērojot ekstrapolāciju.

74

Ar lietā C‑549/12 P izvirzītā otrā pamata otro daļu Vācijas Federatīvā Republika, kuru atbalsta Spānijas Karaliste, norāda, ka, lai gan šādas korekcijas bija iespējamas, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, apstiprinot to izpildes noteikumus lēmumā par Tīringenes federālo zemi, lai gan, kā uzskata šī dalībvalsts, Savienības budžetam nav nodarīts kaitējums saistībā ar apstrīdētajiem projektiem un Komisijai daļa no pārmestajām kļūdām nebija jāklasificē kā sistemātiskas.

75

Ar lietā C‑54/13 P izvirzītā otrā pamata otro daļu Vācijas Federatīvā Republika, kuru atbalsta Spānijas Karaliste, norāda, ka, lai gan Komisijai esot tiesības piemērot samazinājumus, izmantojot ekstrapolāciju, saskaņā ar Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punktu, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, apstiprinot ekstrapolācijas īstenošanas noteikumus lēmumā par Austrumberlīni, jo, kā uzskata šī dalībvalsts, Komisija, pirmkārt, atklātās kļūdas ir kļūdaini kvalificējusi par tādām, kas ir uzskatāmas par sistēmiskām attiecībā uz visu darbības programmu, un tai nebija jāekstrapolē šādi noteiktais kļūdu līmenis attiecībā uz visu šo programmu, un, otrkārt, tā nedrīkstēja izmantot piemēroto aptaujas procedūru, lai samazinājumu ekstrapolācijas veidā piemērotu visai minētajai programmai. Ar sava otrā pamata trešo daļu Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka, ekstrapolējot nereprezentatīvās kļūdas un veicot korekcijas pēc vienotas likmes, Komisija esot nesamērīgi samazinājusi attiecīgajai darbības programmai piešķirto finanšu palīdzību.

76

Ar lietā C‑54/13 P izvirzītā trešā pamata pirmo daļu Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka Vispārējā tiesa kļūdaini uzskatīja, ka Komisijai bija tiesības veikt finanšu korekcijas pēc vienotas likmes. Ar šī pamata otro daļu šī dalībvalsts norāda, ka, pat ja Komisijai būtu tiesības veikt korekcijas pēc vienotas likmes, Vispārējā tiesa tomēr ir pieļāvusi kļūdu, apstiprinot nesamērīgās finanšu korekcijas pēc vienotas likmes.

77

Ar lietā C‑54/13 P izvirzīto ceturto pamatu Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka no sprieduma Vācija/Komisija (T‑270/08, EU:T:2012:612) pamatojuma nevar noteikt, vai Vispārējā tiesa ir izvērtējusi tās argumentu saistībā ar finanšu korekciju pēc vienotas likmes nepieļaujamību, kas tika izvirzīts tās prasības Vispārējā tiesā otrā pamata pirmās daļas ietvaros, kā arī apsvērumus, kuru dēļ Vispārējā tiesa noraidīja minēto argumentu.

78

Komisija uzskata, ka šie pamati ir nepamatoti un ka apelācijas sūdzības ir jānoraida.

79

Jānorāda, ka pārsūdzētajos spriedumos Vispārējā tiesa lēma par Vācijas Federatīvās Republikas celtajām prasībām atcelt tiesību aktu, tos noraidot pēc tam, kad par nepamatotiem bija atzīti pieci pamati, kas bija celti katras no šīs prasības pamatojumam.

80

Šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa netieši, bet pavisam noteikti atzina strīdīgo lēmumu procesuālo likumību.

81

Tomēr no spriedumu Spānija/Komisija (C‑192/13 P, EU:C:2014:2156) un Spānija/Komisija (C‑197/13 P, EU:C:2014:2157) 56.–89., kā arī 93. punktā norādītā pamatojuma izriet, ka Komisijai lēmums, ar kuru tā veic finanšu korekciju, sākot no 2000. gada, ir jāpieņem noteiktā termiņā.

82

Tiesa uzskata, ka atbilstoši spēkā esošajiem Savienības tiesību aktiem nav tādu apstākļu, kas varētu apšaubīt šo judikatūru, tādējādi tā, gluži otrādi, ir piemērojama šajās lietās.

83

Kā Tiesa nosprieda spriedumu Spānija/Komisija (C‑192/13 P, EU:C:2014:2156) un Spānija/Komisija (C‑197/13 P, EU:C:2014:2157) 94. punktā, Komisijai noteiktā termiņa ilgums šo lēmumu pieņemšanai atšķiras atkarībā no piemērojamā tiesiskā regulējuma.

84

No Regulas Nr. 1083/2006 108. panta otrās daļas izriet, ka šīs regulas 100. pants ir piemērojams, sākot no 2007. gada 1. janvāra, tostarp attiecībā uz programmām laikposmam no 2007. gada līdz 2013. gadam.

85

Saskaņā ar Regulas Nr. 1083/2006 100. panta 1. punktu, pirms Komisija pieņem lēmumu par finanšu korekciju, tā sāk procedūru, informējot dalībvalsti par saviem provizoriskiem secinājumiem un pieprasot, lai dalībvalsts divu mēnešu laikā iesniedz savus komentārus. Ja dalībvalsts nepiekrīt Komisijas provizoriskajiem secinājumiem, tā saskaņā ar šīs regulas 100. panta 3. punktu uzaicina dalībvalsti uz noklausīšanos, kurā abas puses, sadarbojoties partnerībā, cenšas panākt vienošanos par apsvērumiem un secinājumiem, kas no tiem izriet.

86

Saskaņā ar Regulas Nr. 1083/2006 100. panta 5. punktu Komisija pieņem lēmumu par finanšu korekciju veikšanu sešos mēnešos pēc noklausīšanās dienas un, ja noklausīšanās nenotiek, sešu mēnešu laikposms sākas divu mēnešu laikā no dienas, kad nosūtīta Komisijas uzaicinājuma vēstule.

87

No šiem noteikumiem izriet, ka gadījumā, ja dalībvalsts nepiekrīt Komisijas provizoriskajiem secinājumiem, lai finanšu korekcijas procedūra tiktu pienācīgi ievērota, tiek pieprasīts, lai Komisija nosūtītu uzaicinājuma vēstuli uz noklausīšanos un lai noklausīšanās notiktu – šīs darbības ir atskaites punkts, aprēķinot termiņu, kādā Komisijai ir jāpieņem lēmums, ar kuru tā šādu korekciju veic.

88

No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem neizriet, ka pēc tam, kad tika paziņoti provizoriskie secinājumi, Komisija Vācijas Federatīvajai Republikai būtu nosūtījusi uzaicinājumu uz noklausīšanos vai ka noklausīšanās būtu notikusi Regulas Nr. 1083/2006 100. panta 3. un 5. punkta izpratnē. Savukārt no šiem lietas materiāliem izriet, ka attiecīgi 2007. gada 8. maijā un 14. septembrī Briselē norisinājās divpusējas tikšanās starp Komisiju un Vācijas Federatīvās Republikas pārstāvjiem.

89

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, šajā gadījumā runājot par lēmumiem, kuri ievērojami ietekmē budžetu, gan attiecīgās dalībvalsts, gan Komisijas interesēs ir tas, lai būtu paredzams procedūras finanšu korekciju noteikšanai termiņš, kas nozīmē iepriekš noteikta termiņa noteikšanu galīgā lēmuma pieņemšanai. Tāpat ir jānorāda, ka termiņa, kāds ir paredzēts lēmuma par finanšu korekciju noteikšanu pieņemšanai, pārsniegšana nav saderīga ar vispārējo labas pārvaldības principu (spriedumi Spānija/Komisija, C‑192/13 P, EU:C:2014:2156, 88. punkts, un Spānija/Komisija, C‑197/13 P, EU:C:2014:2157, 88. punkts).

90

Šādos apstākļos Komisija nevar izvairīties no pienākuma pieņemt lēmumus, ar kuriem tā veic finanšu korekcijas iepriekš noteiktā termiņā, neveicot darbības, kas ir šī termiņa noteikšanas atskaites punkts.

91

Katrā ziņā, pat ja tiktu uzskatīts, ka lēmumu, ar kuriem Komisija veic finanšu korekcijas, pieņemšanas termiņa skaitīšanas nolūkos divpusējās tikšanās, kas notika attiecīgi 2007. gada 8. maijā un 14. septembrī, var pielīdzināt noklausīšanās Regulas Nr. 1083/2006 100. panta 3. un 5. punkta izpratnē, jākonstatē, ka strīdīgie lēmumi tika pieņemti attiecīgi 2008. gada 30. un 29. aprīlī un ka Komisija nav ievērojusi Regulas Nr. 1083/2006 100. panta 5. punktā noteikto termiņu.

92

No Tiesas judikatūras izriet, ka procesuālo noteikumu par nelabvēlīga akta pieņemšanu neievērošana, par kādu ir uzskatāms fakts, ka Komisija nav pieņēmusi lēmumu Savienības likumdevēja noteiktajā termiņā, ir uzskatāma par būtisku formas prasību pārkāpumu, kas Savienības tiesai ir jānorāda pēc savas ierosmes (skat. spriedumus Spānija/Komisija, C‑192/13 P, EU:C:2014:2156, 103. punkts; Spānija/Komisija, C‑197/13 P, EU:C:2014:2157, 103. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī Spānija/Komisija, C‑429/13 P, EU:C:2014:2310, 34. punkts).

93

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, izņemot īpašus gadījumus, it īpaši tos, kas paredzēti Savienības tiesu reglamentos, Savienības tiesa nevar balstīt savu lēmumu uz tiesību pamatu, ko tā izvirzījusi pēc savas ierosmes, pat ja tas ir absolūts pamats, iepriekš neuzaicinot lietas dalībniekus iesniegt savus apsvērumus par minēto pamatu (skat. spriedumus Komisija/Īrija u.c., C‑89/08 P, EU:C:2009:742, 57. punkts, kā arī ITSB/National Lottery Commission, C‑530/12 P, EU:C:2014:186, 54. punkts).

94

Saistībā ar jautājumu par termiņu, kādā ir jāpieņem lēmums par finanšu korekciju, ir jānorāda, ka saistībā ar lietām, kurās pasludināti spriedumi Spānija/Komisija (C‑192/13 P, EU:C:2014:2156) un Spānija/Komisija (C‑197/13 P, EU:C:2014:2157), kas attiecas uz būtībā identiskiem fakta un tiesību jautājumiem, Komisijai jau bija iespēja aplūkot šo jautājumu. Turklāt minētajās lietās Tiesa lūdza lietas dalībniekiem savos mutvārdu apsvērumos koncentrēties uz minēto jautājumu.

95

Turklāt kopš tā laika Tiesa šo judikatūru ir vairākkārt apstiprinājusi (skat. spriedumus Spānija/Komisija, C‑429/13 P, EU:C:2014:2310, un Spānija/Komisija, C‑513/13 P, EU:C:2014:2412).

96

No tā izriet, pirmkārt, ka Komisijai ir bijis pietiekami daudz iespēju debatēs, kas balstītas uz sacīkstes principu, iesniegt savus pamatus un argumentus attiecībā uz Regulas Nr. 1083/2006 100. panta 5. punktā noteiktā termiņa piemērojamību un, otrkārt, Tiesas judikatūra attiecībā uz šīs tiesību normas interpretāciju ir jāuzskata par iedibinātu.

97

Tādējādi ir jākonstatē, ka šī lieta šī sprieduma 93. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē ir uzskatāma par īpašu gadījumu un lietas dalībniekiem nav jālūdz sniegt savus apsvērumus par šo pamatu.

98

Šādos apstākļos ir jāsecina, ka Komisija ir pieņēmusi strīdīgos lēmumus, neievērojot Padomes regulā paredzēto likumīgo termiņu.

99

Tādējādi Vispārējā tiesa, noraidot Vācijas Federatīvās Republikas celto prasību tā vietā, lai sodītu par būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, kāds tika pieļauts strīdīgajos lēmumos, pieļāva kļūdu tiesību piemērošanā.

100

Tādējādi pārsūdzētie spriedumi ir jāatceļ.

101

Saskaņā ar Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu, ja apelācija ir pamatota, Tiesa atceļ Vispārējās tiesas lēmumu. Tā var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.

102

Šajā gadījumā Tiesas rīcībā ir nepieciešamie elementi, lai pieņemtu galīgo lēmumu attiecībā uz Vispārējā tiesā iesniegto Vācijas Federatīvās Republikas prasību atcelt strīdīgos lēmumus.

103

Šajā ziņā pietiek norādīt, ka šī sprieduma 81.–99. punktā izklāstīto iemeslu dēļ strīdīgie lēmumi ir jāatceļ būtisku procedūras noteikumu pārkāpuma dēļ.

104

Reglamenta 184. panta 2. punktā ir paredzēts, ka, ja apelācija ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

105

Atbilstoši šī paša reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā apelācijas sūdzības tika izlemtas par labu Vācijas Federatīvajai Republikai un prasības Vispārējā tiesā tika apmierinātas, atbilstoši Vācijas Federatīvās Republikas prasījumiem jāpiespriež Komisijai atlīdzināt papildus saviem tiesāšanās izdevumiem arī šīs dalībvalsts tiesāšanās izdevumus gan pirmajā instancē, gan apelācijas instancē.

106

Saskaņā ar minētā reglamenta 140. panta 1. punktu, kas mutatis mutandis ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī paša reglamenta 184. panta 1. punktu, dalībvalstis, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Saskaņā ar šiem noteikumiem Spānijas Karaliste, Francijas Republika un Nīderlandes Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: