1

Ar savu apelācijas sūdzību V. Ipatau lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2014. gada 23. septembra spriedumu Ipatau/Padome (T‑646/11, EU:T:2014:800; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja viņa prasību atcelt:

ciktāl tie attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju.

2

Vispārējā tiesa tiesvedības priekšvēsturi ir atspoguļojusi šādi:

3

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 11. decembrī apelācijas sūdzības iesniedzējs iesniedza pieteikumu par juridisko palīdzību atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 94. un 95. pantam, lai celtu prasību pret Padomi atcelt Lēmumu 2011/69, Lēmumu 2011/666, Īstenošanas regulu Nr. 84/2011 un Īstenošanas regulu Nr. 1000/2011, ciktāl šie tiesību akti attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju.

4

Ar Vispārējās tiesas sestās palātas priekšsēdētāja rīkojumu CD/Padome (T‑646/11 AJ, EU:T:2012:279) apelācijas sūdzības iesniedzējam tika piešķirta juridiskā palīdzība.

5

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 27. jūnijā, apelācijas sūdzības iesniedzējs cēla prasību atcelt Lēmumu 2011/666, Īstenošanas regulu Nr. 1000/2011 un 2011. gada 14. novembra vēstuli. Pēc tam viņš paplašināja savas prasības prasījumus, lūdzot atcelt arī Lēmumu 2012/642 un Īstenošanas regulu Nr. 1017/2012.

6

Vispirms Vispārējā tiesa pārbaudīja, vai ir ievērots termiņš prasības celšanai attiecībā uz visiem tiesību aktiem, kuru atcelšana tika lūgta. Uzskatīdama, ka prasība atcelt Lēmumu 2011/666 un Īstenošanas regulu Nr. 1000/2011 tika celta prasības celšanai paredzētajā termiņā, Vispārējā tiesa nosprieda, ka prasība ir pieņemama, ciktāl tā attiecas uz 2011. gada 14. novembra vēstuli. Pēc pieteikuma par juridisko palīdzību pārbaudes Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 58. punktā nosprieda, ka nevar uzskatīt, ka V. Ipatau savā pieteikumā par juridisko palīdzību ir skaidri minējis, ka 2011. gada 14. novembra vēstule ir akts, uz kuru būtu jāattiecina celtā prasība.

7

Līdz ar to termiņš, kas paredzēts, lai celtu prasību pret 2011. gada 14. oktobra vēstuli, saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 96. panta 4. punktu netika apturēts ar pieteikuma par juridisko palīdzību iesniegšanu. Tā kā prasība tika celta 2012. gada 27. jūnijā, proti, vairāk nekā septiņus mēnešus pēc šīs vēstules paziņošanas, Vispārējā tiesa secināja, ka tā tika celta pēc LESD 263. pantā un Vispārējās tiesas Reglamenta 102. panta 1. un 2. punktā paredzēto termiņu beigām.

8

V. Ipatau savas prasības pamatojumam izvirzīja piecus pamatus, kas attiecas, pirmkārt, uz nepietiekamu pamatojumu un tiesību uz aizsardzību pārkāpumu, otrkārt, atbildības un ierobežojošā pasākuma kolektīvo raksturu, treškārt, “juridiskā elementa neesamību”, ceturtkārt, kļūdu vērtējumā un, piektkārt, samērīguma principa neievērošanu. Vispārējā tiesa nosprieda, ka neviens no šiem pamatiem nav pamatots, un prasību noraidīja.

9

Ar savu apelācijas sūdzību V. Ipatau lūdz Tiesu:

10

Padome lūdz Tiesu:

11

Ar savu pirmo pamatu V. Ipatau apgalvo, ka Vispārējā tiesa, uzskatīdama, ka prasība, ciktāl tā attiecas uz 2011. gada 14. novembra vēstuli, nav pieņemama, esot pārkāpusi tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

12

V. Ipatau apstrīd pārsūdzētā sprieduma 58.–60. punktu. Pirmkārt, viņš apgalvo, ka tiesību akti ir jāinterpretē tādējādi, lai tie saglabātu savu lietderīgo iedarbību, un ka līdz ar to 2011. gada 11. decembra pieteikums par juridisko palīdzību ir jāinterpretē tādējādi, ka tas noteikti bija vērsts uz 2011. gada 14. novembra vēstules atcelšanu. Otrkārt, V. Ipatau apgalvo, ka, rakstot pieteikumu par juridisko palīdzību, viņam neesot palīdzējis padomdevējs.

13

Padome uzskata, ka Vispārējā tiesa, izslēgdama šo vēstuli no apelācijas sūdzības iesniedzēja pieteikuma par juridisko palīdzību priekšmeta, neesot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Tā arī norāda, ka tas, ka V. Ipatau esot pats rakstījis pieteikumu par juridisko palīdzību, nemainot prasības pieņemamības nosacījumus. Tā atsaucas uz pašu pieteikuma par juridisko palīdzību formulējumu un atgādina, ka, ņemot vērā, ka V. Ipatau ir Baltkrievijas Republikas likumdošanas un juridiskās pētniecības valsts centra direktors, viņam ir noteiktas zināšanas par tiesību normām, par ko arī liecinot īpaši labi formulētie juridiskie argumenti šajā pieteikumā.

14

Vispirms ir jāatgādina, ka Savienības tiesiskā regulējuma, kas attiecas uz procesuālajiem termiņiem, šaura piemērošana, kas saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbilst tiesiskās noteiktības prasībām un nepieciešamībai novērst jebkādu diskrimināciju vai neobjektīvu attieksmi tiesvedībā, neattiecas ne uz tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ne uz tiesībām tikt uzklausītam (skat. rīkojumu Page Protective Services/EĀDD, C‑501/13 P, EU:C:2014:2259, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

15

Vispārējās tiesas Reglamenta 96. panta 4. punktā ir paredzēts, ka, atkāpjoties no noteikumiem par procesuālajiem termiņiem, pieteikuma par juridisko palīdzību iesniegšana aptur prasības celšanai paredzēto termiņu līdz dienai, kad tiek paziņots rīkojums par šo pieteikumu, vai, ja attiecīgā persona nenorāda savu advokāta izvēli vai ja personas izvēle ir nepieņemama, līdz dienai, kad tiek paziņots rīkojums, ar kuru nozīmē advokātu, kam jāpārstāv pieteikuma iesniedzējs.

16

Izvērtējot prasības atcelt tiesību aktu, ciktāl tā attiecās uz 2011. gada 14. novembra vēstuli, pieņemamību, Vispārējai tiesai bija jāinterpretē V. Ipatau2011. gada 11. decembrī iesniegtais pieteikums par juridisko palīdzību, lai pārbaudītu, vai minētā vēstule bija aplūkotās prasības priekšmets.

17

Pārsūdzētā sprieduma 55. punktā Vispārējā tiesa citēja to pieteikuma par juridisko palīdzību daļu, kurā bija minēta 2011. gada 14. novembra vēstule. Šī sprieduma 56. punktā tā arī atspoguļoja pieteikuma par juridisko palīdzību priekšmetu, norādot, ka tas bija vērsts uz Lēmuma 2011/69, Īstenošanas regulas Nr. 84/2011, Lēmuma 2011/666 un Īstenošanas regulas Nr. 1000/2011 atcelšanu. Minētā sprieduma 57. punktā Vispārējā tiesa analizēja atsauci uz 2011. gada 14. novembra vēstuli pieteikuma par juridisko palīdzību kontekstā, kā arī pašu pieteikumu. Šajā ziņā tā konstatēja, ka V. Ipatau šo vēstuli bija minējis vienīgi savos apsvērumos par sadaļā “prasības priekšmets” ietvertajiem pamatiem un galvenajiem argumentiem un ka tā bija minēta tikai pirmā pamata izklāsta vidū, un ka divi pārējie pamati uz šo vēstuli neattiecās. Vispārējā tiesa arī uzsvēra, ka, lai arī trīs pamati ļoti tiešā veidā attiecās uz minētajiem lēmumiem un īstenošanas regulām, tā tas nebija 2011. gada 14. novembra vēstules gadījumā.

18

Ņemot vērā šos konstatējumus, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 58. punktā, nepieļaujot kļūdu, secināja, ka nevar uzskatīt, ka V. Ipatau pieteikumā par juridisko palīdzību 2011. gada 14. novembra vēstuli būtu minējis kā tādu, kas uzskatāma par aktu, uz kuru attiecas celtā prasība.

19

Attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru 2011. gada 11. decembra pieteikums par juridisko palīdzību ir jāinterpretē tādējādi, ka tas noteikti bija vērsts uz 2011. gada 14. novembra vēstules atcelšanu, ir jāatgādina, ka Padome ar šo vēstuli noraidīja lūgumu pārskatīt V. Ipatau iekļaušanu to personu sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumu, kas tika noteikti ar Lēmumu 2011/69 un Īstenošanas regulu Nr. 84/2011. Minētajā vēstulē bija ietverts arī Lēmums 2011/666 un Īstenošanas regula Nr. 1000/2011.

20

Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzējs pieteikumu par juridisko palīdzību iesniedza, lai celtu savu prasību atcelt Lēmumu 2011/69, Īstenošanas regulu Nr. 84/2011, Lēmumu 2011/666 un Īstenošanas regulu Nr. 1000/2011. Ņemot vērā šī pieteikuma par juridisko palīdzību skaidro, precīzo un juridiski argumentēto formulējumu, nekas Vispārējai tiesai neļāva secināt, ka šis pieteikums papildus noteikti attiecas arī uz 2011. gada 14. novembra vēstules atcelšanu.

21

Runājot par argumentu, saskaņā ar kuru V. Ipatau pieteikuma par juridisko palīdzību rakstīšanā nepalīdzēja padomdevējs, ir jākonstatē, ka V. Ipatau uzrakstītais pieteikums par juridisko palīdzību ir skaidrs, precīzs un juridiski argumentēts, kas apliecina viņa juridiskās zināšanas.

22

No visiem šiem argumentiem izriet, ka pirmais pamats nav pamatots un ir jānoraida.

23

Ar savu otro pamatu V. Ipatau apgalvo, ka Vispārējā tiesa, nospriežot, ka Padome varēja pieņemt Lēmumu 2012/642 un Īstenošanas regulu Nr. 1017/2012, iepriekš viņu neuzklausot, ir pārkāpusi tiesības uz aizstāvību. Līdz ar to V. Ipatau apstrīd pārsūdzētā sprieduma 80. un 81. punktu, kuri ir izteikti šādi:

24

Viņš apgalvo, ka apstāklis, ka attiecīgo tiesību aktu pamatojums netika mainīts, neatbrīvo Padomi no tās pienākuma uzklausīt attiecīgās personas viedokli, tādējādi sniedzot viņai iespēju aktualizēt savu situāciju un informāciju, kas uz viņu attiecas. Viņš norāda, ka Lēmuma 2012/642 8. apsvērumā ir minētas 2012. gada 23. septembra parlamenta vēlēšanas, norādot, ka arī tās “neatbilda starptautiskajiem standartiem”, lai gan iemesli, kādēļ viņš tika ierakstīts to personu sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, ir saistīti ar “vēlēšanu standartu pārkāpumiem prezidenta vēlēšanās 2010. gada 19. decembrī”.

25

Padome apstrīd šī pamata pamatotību.

26

Pārsūdzētā sprieduma 75. un 76. punktā Vispārējā tiesa, nepieļaudama kļūdu, atgādināja judikatūru, saskaņā ar kuru saistībā ar lēmuma pieņemšanu par personas vārda vai vienības nosaukuma saglabāšanu to personu un vienību sarakstā, kam piemēro ierobežojošus pasākumus, Padomei ir jāievēro šādas personas vai vienības tiesības tikt iepriekš uzklausītai, ja lēmumā par tās vārda vai nosaukuma iekļaušanas sarakstā paturēšanu spēkā Padome attiecībā pret to konstatē jaunus apstākļus, proti, apstākļus, kuri nav ietverti sākotnējā lēmumā par tās vārda vai nosaukuma iekļaušanu šajā sarakstā (šajā ziņā tostarp skat. spriedumu Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, C‑27/09 P, EU:C:2011:853, 62. un 63. punkts).

27

Tātad, kā to pamatoti pārsūdzētā sprieduma 80. punktā norādījusi Vispārējā tiesa, iemesli, kādēļ apelācijas sūdzības iesniedzēja vārds joprojām tika saglabāts to personu sarakstā, uz kurām attiecas aplūkotie ierobežojošie pasākumi, 2012. gadā nebija būtiski mainījušies. Faktiski no visiem tiesību aktiem, kuru atcelšanu apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdz Vispārējai tiesai, izriet, ka V. Ipatau atbildība joprojām tiek saistīta ar viņa kā CVK priekšsēdētāja vietnieka un locekļa lomu vēlēšanu standartu pārkāpumos 2010. gada 19. decembra prezidenta vēlēšanās.

28

Katrā ziņā, kā norāda Padome, apelācijas sūdzības iesniedzējs jau bija iesniedzis apsvērumus Padomei un līdz ar to zināja, ka viņam joprojām bija pieejamas šīs tiesības, a fortiori, kad tika veikta pret Baltkrievijas Republiku pieņemto ierobežojošo pasākumu regulāra pārskatīšana nolūkā tos iespējams pagarināt.

29

No visiem šiem elementiem izriet, ka otrais pamats nav pamatos un ka tas ir jānoraida.

30

Ar savu trešo pamatu V. Ipatau apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka Padome nebija pieļāvusi kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka iemesli, kas pamato apelācijas sūdzības iesniedzēja iekļaušanu to personu sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, bija pamatoti. Līdz ar to viņš apstrīd pārsūdzētā sprieduma 143.–144. punktu. Pārsūdzētā sprieduma 138.–140. un 142. –144. punkts ir izteikti šādi:

[..]

31

Apelācijas sūdzības iesniedzējs atgādina spriedumu Komisija u.c./Kadi (C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 119., kā arī 121. punkts), saskaņā ar kuru Padomei ir jāpierāda to iemeslu pamatotība, uz kuriem ir balstīts lēmums iekļaut vai saglabāt personas vārdu to personu sarakstā, uz kurām attiecas sankcijas, un spriedumu Tay Za/Padome (C‑376/10 P, EU:C:2012:138, 71. punkts), kurā Tiesa nosprieda, ka nav pieļaujama nekāda prezumpcija vai personas iekļaušana šādā sarakstā, vienīgi atsaucoties uz saikni, kas viņai ir ar citām personām. Viņš apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka strīdīgo tiesību aktu pamatojums bija pietiekams, lai pierādītu viņa atbildību starptautisko vēlēšanu standartu pārkāpumos, kas tika izdarīti 2010. gada 19. decembra prezidenta vēlēšanu laikā. Šajā ziņā V. Ipatau, pirmkārt, apgalvo, ka viņam neesot bijis iemesls norobežoties no CVK darba.

32

Otrkārt, viņš norāda, ka neesot iespējams apgalvot, ka CVK bija saistīta ar 2010. gada 19. decembra vēlēšanu rezultātu viltošanu, jo tā bija saņēmusi tikai vienu prasību, ar kuru tika apšaubīta vēlēšanu likumība, un ka turklāt tā esot Augstākā tiesa, kurai pēdējā instancē būtu jāizskata šāda prasība, nevis CVK. Turklāt CVK nevarot pārmest, ka tā par likumīgiem atzina tādu vēlēšanu rezultātus, kuru rezultātus bija pieņēmuši 90 % kandidātu.

33

Treškārt, viņš apstrīd EDSO ziņojumā un pārsūdzētā sprieduma 143. punktā minēto kritiku, lai gan Vispārējā tiesa nevarēja izvērtēt CVK lēmumus.

34

Padome atgādina judikatūru attiecībā uz tiesību aktu pamatojumu un norāda, ka Vispārējā tiesa neesot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā pārsūdzētā sprieduma 97.–103. punktā, kad tā izvērtēja atcelšanas pamatu, kas attiecas uz pierādījuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.

35

Padome pārbaudīja arī pret V. Ipatau pieņemto ierobežojošo pasākumu pamatotību, kā arī to apstākļu pierādījumu, kas ir šo pasākumu pamatā. Padome atgādina, ka tā savos pirmajā instancē iesniegtajos rakstos bija atspoguļojusi noteiktu skaitu CVK darbību, ar kurām tika pārkāpti starptautiskie vēlēšanu standarti, kā arī apelācijas sūdzības iesniedzēja loma šajā ziņā. Turklāt tā norāda, ka, lai arī tikai viens kandidāts apstrīdēja vēlēšanu rezultātus, pārējos septiņus pēc vēlēšanām aizturēja Baltkrievijas drošības dienesti un līdz ar to viņi nevarēja apstrīdēt vēlēšanu rezultātus.

36

Padome norāda, ka Baltkrievijas vēlēšanu sistēma darbojas, tikai pateicoties tādu valsts augstāko amatpersonu lojālajai sadarbībai kā apelācijas sūdzības iesniedzējs. Tā uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs kā augsta līmeņa valdības amatpersona bija saistīts ar Baltkrievijas valdību sprieduma Tay Za/Padome (C‑376/10 P, EU:C:2012:138) izpratnē. No tā izriet, ka Padome bija tiesīga lēmumu pamatojumā atsaukties vienīgi uz šo saikni starp apelācijas sūdzības iesniedzēju un valdību.

37

Ir jāatgādina, ka LESD 296. pantā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu ir būtiska formalitāte, kura ir jānošķir no jautājuma par pamatojuma pamatotību, kas attiecas uz strīdīgā akta likumību pēc būtības (šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Sytraval un Brink’s France, C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 67. punkts). Lēmuma pamatojumu veido formāla to pamatu izklāstīšana, uz kuriem šis lēmums balstīts. Ja šajos pamatos ir pieļautas kļūdas, tie skar lēmuma likumību pēc būtības, nevis tā pamatojumu, kas var būt pietiekams, pat izklāstot kļūdainus pamatus (skat. spriedumu Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, C‑413/06 P, EU:C:2008:392, 181. punkts). Līdz ar to iebildumi un argumenti, kuru mērķis ir apstrīdēt tiesību akta pamatotību, ir neefektīvi saistībā ar pamatu par pamatojuma neesamību vai nepietiekamu pamatojumu.

38

Lai arī apelācijas sūdzības iesniedzējs savu pamatu ir attiecinājis uz “kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar strīdīgajos lēmumos norādītā pamatojuma nepietiekamo raksturu”, ir jākonstatē, ka viņš kritizē pārsūdzētā sprieduma 143. un 144. punktu pamatotību, kuros Vispārējā tiesa atbildēja uz pamatu, kas attiecas uz kļūdu vērtējumā. Ņemot vērā skaidri norādītos apstrīdēto pamatu punktus, saskaņā ar Tiesas Reglamenta 178. panta 3. punktu pamats tomēr ir jāizvērtē.

39

Pārbaudot pamatojumu attiecībā uz V. Ipatau iekļaušanu to personu sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, vispirms ir jāpārbauda vispārīgie kritēriji iekļaušanai to personu sarakstā, kurām piemērojami ierobežojoši pasākumi, pēc tam V. Ipatau iekļaušanas šādā sarakstā pamatojums un tad šīs iekļaušanas pamatotības pierādījumi (spriedumi Anbouba/Padome, C‑605/13 P, EU:C:2015:247, 40. punkts, un Anbouba/Padome, C-630/13 P, EU:C:2015:248, 41. lpp.).

40

Ir jāatgādina, ka Padomei ir plaša rīcības brīvība, nosakot vispārīgos kritērijus, kas jāņem vērā, piemērojot ierobežojošus pasākumus (šajā ziņā skat. spriedumu Padome/Manufacturing Support & Procurement Kala Naft, C‑348/12 P, EU:C:2013:776, 120. punkts un tajā minētā judikatūra; Anbouba/Padome, C‑605/13 P, ECLI:EU:C:2015:247, 41. punkts, kā arī Anbouba/Padome, C‑630/13 P, ECLI:EU:C:2015:248, 42. punkts).

41

V. Ipatau šajā ziņā neizvirza kļūdu tiesību piemērošanā.

42

Attiecībā uz V. Ipatau iekļaušanas sarakstos pamatotību ir jāatgādina, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā garantētā pārbaudes tiesā efektivitāte nozīmē, ka, pārbaudot lēmuma par personas vārda iekļaušanu to personu sarakstā, kurām piemērojami ierobežojoši pasākumi, pamatā esošo iemeslu tiesiskumu, Savienības tiesai ir jānodrošina, lai šis lēmums, kam attiecībā uz šo personu ir individuāla piemērojamība, būtu balstīts uz pietiekami drošiem faktiem. Šajā lietā tas nozīmē, ka ir jāpārbauda pamatojuma izklāstā norādītie fakti, kas ir minētā lēmuma pamatā, tādēļ pārbaudē tiesā ir jāizvērtē ne tikai norādīto iemeslu abstrakta ticamība, bet arī tas, vai ir pamatoti šie apsvērumi vai vismaz viens no tiem, kurš tiek uzskatīts par pašu par sevi pietiekamu šā paša lēmuma pamatojumam (šajā ziņā skat. spriedumus Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 119. punkts; Padome/Manufacturing Support & Procurement Kala Naft, C‑348/12 P, EU:C:2013:776, 73. punkts; Anbouba/Padome, C‑605/13 P, EU:C:2015:247, 45. punkts, kā arī Anbouba/Padome, C‑630/13 P, EU:C:2015:248, 46. punkts).

43

Pirmām kārtam, V. Ipatau apstrīd to, ka CVK būtu varējusi veicināt 2010. gada 19. decembra vēlēšanu rezultātu viltošanu, jo tā šajā ziņā bija saņēmusi tikai vienu prasību. Ar šo argumentu tomēr nevar apšaubīt Vispārējās tiesas izdarītos konstatējumus pārsūdzētā sprieduma 142. un 143. punktā.

44

Faktiski minētajos punktos Vispārējā tiesa, pirmkārt, konstatēja, ka CVK – kā par vēlēšanām atbildīgo iestāžu augstākajai instancei – papildus sūdzību izskatīšanai ir arī citas pilnvaras, proti, tai ir “svarīga loma prezidenta vēlēšanu kandidātu saraksta izveidē, par vēlēšanām atbildīgās iestādes zemāko instanču uzraudzībā, vēlēšanu kampaņas norises kontrolē, tādu sūdzību un pārsūdzību izskatīšanā, kas iesniegtas par dažādu zemāku vēlēšanu komisiju, kā arī vietējo administratīvo iestāžu lēmumiem”. Otrkārt, tā uzskatīja, ka “vēlēšanu pārraudzība un kontrole acīmredzami bija nepietiekama” un ka “CVK trūka neatkarības un objektivitātes, kā arī koleģialitātes, un tā paziņoja oficiālos rezultātus, norādot, ka ir ievēlēts prezidents Lukašenko, bez detalizētu rezultātu publicēšanas”.

45

Otrām kārtām, V. Ipatau apgalvo, ka viņam neesot bijis iemesla norobežoties no CVK darba. Ņemot vērā apstākli, ka V. Ipatau nav identificējis nevienu Vispārējās tiesas kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz CVK atbildību par vēlēšanu starptautisko standartu pārkāpumiem 2010. gada 19. decembra prezidenta vēlēšanu laikā, Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā apelācijas sūdzības iesniedzēja personisko atbildību par šiem pārkāpumiem secināja no viņa kā CVK priekšsēdētāja vietnieka lomas, kā arī no apstākļa, ka viņš nenorobežojās no CVK darba.

46

Tieši šie faktu konstatējumi – kas Tiesai nav jāpārbauda apelācijas tiesvedībā – ļāva Vispārējai tiesai būtībā secināt, ka CVK bija atbildīga par vēlēšanu starptautisko standartu pārkāpumiem 2010. gada 19. decembra prezidenta vēlēšanās un ka šos pārkāpumus varēja arī personīgi attiecināt uz V. Ipatau kā šīs iestādes priekšsēdētāja vietnieku. Pretēji tam, ko apgalvo V. Ipatau, Vispārējā tiesa attiecībā uz viņu nebija izmantojusi prezumpciju un līdz ar to, iekļaujot viņa vārdu to personu sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, vienīgi saiknes ar citam personām dēļ, nebija rīkojusies pretrunā spriedumam Tay Za/Padome (C‑376/10 P, EU:C:2012:138).

47

Trešām kārtām, V. Ipatau pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot pārņēmusi EDSO kritiku, kas bija adresēta CVK, attiecībā uz CVK lēmumu kvalitāti, neizvērtējot šos lēmumus. Ar šo argumentāciju V. Ipatau faktiski apstrīd Vispārējās tiesas veikto pierādījumu izvērtēšanu un vērtību, ko tā šiem pierādījumiem ir piešķīrusi.

48

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka noteiktos gadījumos Savienības Tiesa var ņemt vērā starptautisku nevalstisku organizāciju ziņojumus (šajā ziņā skat. spriedumu N. S. u.c., C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865, 90., kā arī 91. punkts). A fortiori tā var ņemt vērā tādas starptautiskas organizācijas kā EDSO ziņojumu.

49

Pārsūdzētā sprieduma 140. punktā Vispārējā tiesa pārbaudīja EDSO ziņojuma ticamības pakāpi, salīdzinot šī ziņojuma secinājumus ar tādas iestādes kā Eiropas Padome secinājumiem.

50

Ņemot vērā visus Vispārējās tiesas apsvērumus, kas Tiesai nav jāpārbauda apelācijas tiesvedībā, Vispārējā tiesa, nepieļaudama kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 145. punktā kā nepieņemamu noraidīja pamatu, kas attiecas uz Padomes kļūdu vērtējumā.

51

Šādi rīkodamās, Vispārējā tiesa ir ievērojusi no šī sprieduma 42. punktā atgādinātās judikatūras izrietošos principus, kas attiecas uz to iemeslu likumību, uz kuriem ir pamatoti tādi tiesību akti kā strīdīgie tiesību akti.

52

Līdz ar to trešais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

53

Ar savu ceturto pamatu V. Ipatau apgalvo, ka Vispārēja tiesa, apstiprinot pret viņu 2011. un 2012. gadā pieņemtos pasākumus, lai gan EDSO ziņojumā neesot bijis ieteikts pieņemt jebkādus ierobežojošus pasākumus pret CVK locekļiem, esot pārkāpusi samērīguma principu. Viņš norāda, ka EDSO vispārīgie ieteikumi saistībā ar CVK esot attiekušies tikai uz šīs komisijas sastāvu un to instrukciju kvalitāti, ko CVK izdod vietējām komisijām. Kolektīvās sankcijas CVK locekļiem šķietot acīmredzami nesamērīgas un neefektīvas, jo tās traucējot CVK locekļiem mācīties no Eiropas pieredzes un labās prakses.

54

Viņš turklāt norāda, ka, lai sekmētu Baltkrievijas vēlēšanu sistēmas, kam nav senu tradīciju, uzlabošanu, ir svarīgi, lai personām, kas ir iesaistītas vēlēšanu sistēmā, tostarp CVK locekļiem, būtu dziļāka izpratne par starptautiskajiem vēlēšanu standartiem. Šajā ziņā Savienības dalībvalstis minētajām personām varētu piedāvāt apmācības, kā arī vēlēšanu laikā Savienības dalībvalstīs varētu tikt rīkoti apmeklējumi. Aizliegums pārvietoties Savienības teritorijā esot acīmredzami pretrunā EDSO ziņojumam.

55

Vispirms Padome norāda, ka EDSO ziņojums nav vienīgais pamatojums pret apelācijas sūdzības iesniedzēju pieņemtajiem ierobežojošajiem pasākumiem. Turklāt tā apgalvo, ka starp EDSO ziņojumu un Padomes politikām neesot nekādu pretrunu. Gluži pretēji, šo politiku, tostarp to, kas ietver ierobežojošus pasākumus, mērķis ir izdarīt spiedienu uz Baltkrievijas režīmu un tām personām, kas ar to saistītas, lai izbeigtu nopietnos cilvēktiesību pārkāpumus, pilsoniskās sabiedrības un demokrātiskas opozīcijas apspiešanu un lai Baltkrievijā tiktu ievērots tiesiskums, tostarp starptautiskie vēlēšanu standarti. Turklāt Padomes ierobežojošie pasākumi nerada šķērsli tam, lai par vēlēšanu rīkošanu atbildīgās personas Baltkrievijā saņemtu apmācību starptautisko vēlēšanu standartu jomā. Turklāt Lēmuma 2012/642 3. panta 6. punktā ir paredzētas iespējamās atkāpes no aizlieguma pārvietoties Savienības teritorijā.

56

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 169. panta 2. punktu apelācijas sūdzībā izvirzītajos tiesību pamatos un argumentos precīzi norāda apstrīdētie Vispārējās tiesas nolēmuma motīvu daļas punkti (šajā ziņā skat. rīkojumu Thesing un Bloomberg Finance/ECB, C‑28/13 P, EU:C:2014:230, 25. punkts, kā arī spriedumu Klein/Komisija, C‑120/14 P, EU:C:2015:252, 85. punkts).

57

Tādējādi šādai prasībai neatbilst apelācijas sūdzība, kurā nav pat izvirzīti specifiski argumenti, ar kuriem tiek identificēta kļūda tiesību piemērošanā, kas esot pieļauta spriedumā, kas ir apelācijas sūdzības priekšmets, bet vienīgi tiek atkārtoti pamati un argumenti, kas jau tikuši izvirzīti Vispārējā tiesā. Faktiski šāda apelācija patiesībā ir prasība, kas vērsta uz to, lai vienkārši panāktu Vispārējā tiesā iesniegtā prasības pieteikuma pārskatīšanu, kas nav Tiesas kompetencē (skat. spriedumu Klein/Komisija, C‑120/14 P, EU:C:2015:252, 86. punkts).

58

Apgalvojot tikai to, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini nospriedusi, ka attiecīgie Padomes pasākumi nebija nesamērīgi, precīzi nenorādot pārsūdzētā sprieduma piektā pamata motīvu daļas punktus, ko viņš vēlas apstrīdēt, V. Ipatau nav izpildījis Tiesas Reglamenta 169. panta 2. punkta prasības. Turklāt apelācijas sūdzības piektajā pamatā izvirzītie argumenti nav vērsti pret pārsūdzēto spriedumu, bet pret minētajiem Padomes pasākumiem, un tie būtībā atkārto jau Vispārējā tiesā iesniegtos argumentus.

59

Tā kā ceturtais pamats būtībā ir tikai lūgums pārskatīt V. Ipatau pirmajā instancē iesniegto prasības pieteikumu, tas ir jānoraida kā nepieņemams.

60

Tā kā četri V. Ipatau pamati ir noraidīti, apelācijas sūdzība ir jānoraida.

61

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

62

Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

63

Tā kā Padome ir prasījusi piespriest V. Ipatau atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā viņam spriedums ir nelabvēlīgs, tad jāpiespriež V. Ipatau segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt Padomes tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: