—

Autobedrijf Hazet Ochten BV vārdā – W. van Ochten, advocaat,

—

Nīderlandes valdības vārdā – M. Bulterman un C. Schillemans, kā arī J. Langer, pārstāvji,

—

Beļģijas valdības vārdā – T. Materne un J.‑C. Halleux, pārstāvji,

—

Austrijas valdības vārdā – C. Pesendorfer, pārstāve,

—

Eiropas Komisijas vārdā – M. van Beek, pārstāvis,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 25. maija Direktīvas 1999/44/EK par dažiem patēriņa preču pārdošanas aspektiem un saistītajām garantijām (OV L 171, 12. lpp.) 1. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 5. pantu.

2

Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar tiesvedību starp F. Faber un Autobedrijf Hazet Ochten BV (turpmāk tekstā – “Hazet autoserviss”) par prasību atlīdzināt zaudējumus, kas esot radušies automašīnas, kuru F. Faber iegādājās Hazet autoservisā, neatbilstības dēļ.

3

Direktīvas 1999/44 1. panta 2. punkta a) apakšpunktā “patērētājs” ir definēts kā “jebkura fiziska persona, kura līgumos, uz ko attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, kas nav saistīti ar tirdzniecību, tās uzņēmējdarbību vai profesiju”.

4

Šīs direktīvas 2. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Pārdevējam ir jāpiegādā patērētājam tādas preces, kas atbilst pārdošanas līgumam.

2.   Patēriņa preces uzskata par atbilstošām līgumam, ja:

5

Direktīvas 1999/44 3. panta “Patērētāju tiesības” 1. punktā ir paredzēts, ka “pārdevējs ir atbildīgs patērētājam par jebkuru preču piegādes brīdī esošu neatbilstību”.

6

Šīs direktīvas 5. pantā, kas attiecas uz termiņiem, ir noteikts:

“1.   Saskaņā ar 3. pantu pārdevēju sauc pie atbildības, ja neatbilstība izpaužas divos gados no preču piegādes laika. [..]

2.   Dalībvalstis var paredzēt, ka, lai patērētājs varētu izmantot savas tiesības, viņam jāinformē pārdevējs par neatbilstību divos mēnešos no dienas, kad viņš atklājis šādu neatbilstību.

[..]

3.   Ja vien nav paredzēts citādi, attiecībā uz jebkuru neatbilstību, kas izpaužas sešos mēnešos pēc preču piegādes, uzskata, ka tā ir pastāvējusi preču piegādes brīdī, ja vien šis pieņēmums nav nesavienojams ar preču īpašībām vai neatbilstības raksturu.”

7

Direktīvas 1999/44 7. pantā ir precizēts, ka tās noteikumi ir saistoši un it īpaši līguma noteikumi, kuri tieši vai netieši ierobežo tiesības atbilstoši valsts tiesībās paredzētajiem nosacījumiem, nav patērētājam saistoši.

8

Civilkodeksa (Burgerlijk Wetboek; turpmāk tekstā – “BW”) 7:5. panta 1. punktā patēriņa preču pirkuma līgums ir definēts kā “pārdevums attiecībā uz kustamu mantu, [..], ko noslēdz pārdevējs, kurš rīkojas profesionālas darbības ietvaros, un pircējs, fiziska persona, kura nerīkojas profesionālas vai komercdarbības ietvaros”.

9

BW 7:17. panta 1. punktā ir noteikts, ka piegādātajai lietai ir jāatbilst līgumam.

10

BW 7:18. panta 2. punktā, ar kuru Nīderlandes tiesību sistēmā transponēts Direktīvas 1999/44 5. panta 3. punkts, ir paredzēts:

“Patēriņa preču pirkuma gadījumā tiek pieņemts, ka lieta, to piegādājot, neatbilst līgumam, ja neatbilstība nolīgtajam atklājas sešu mēnešu laikā pēc piegādes, ja vien tas neatbilst preces raksturam vai neatbilstības raksturam.”

11

Saskaņā ar šīs tiesību normas ievada paskaidrojuma rakstu pircējam ir jāapgalvo (un strīda gadījumā jāpierāda), ka preces neatbilst noslēgtajam līgumam un ka neatbilstība izpaudās sešos mēnešos pēc preču piegādes. Tad pārdevējam ir jāapgalvo un jāpierāda, ka piegādes brīdī preces tiešām bija atbilstošas līgumam.

12

Saskaņā ar BW 7:23. panta 1. punktu:

“Pircējs vairs nevar atsaukties uz neatbilstību līgumam, ja viņš nav par to paziņojis pārdevējam pienācīgā laikā pēc tam, kad ir atklājis nepilnību vai viņam saprātīgi būtu bijis tā jāatklāj. Ja tomēr izrādās, ka lietai trūkst īpašību, kuras, kā norāda pārdevējs, tai bija, vai ja neatbilstība ir saistīta ar faktiem, par kuriem viņš zināja vai viņam bija jāzina, bet kurus viņš neatklāja, paziņošanai tad jānotiek pienācīgā laikā pēc atklāšanas. Patēriņa preču pirkuma gadījumā paziņošanai jānotiek pienācīgā laikā pēc atklāšanas, kad tiek uzskatīts, ka paziņošana divu mēnešu laikā pēc atklāšanas ir laicīga paziņošana.”

13

Saskaņā ar pastāvīgo Hoge Raad (Valsts Padome) judikatūru gadījumā, ja pārdevējs norāda, ka informācija nav sniegta noteiktajā termiņā, pircējam ir jāapgalvo un strīda gadījumā jāpierāda, ka viņš šo informāciju ir iesniedzis savlaicīgi un pārdevējam skaidri saprotamā veidā. Patēriņa preču pārdošanas gadījumā tas, vai informēšana vēlāk kā divus mēnešus pēc neatbilstības pamanīšanas ir uzskatāma par savlaicīgu, ir atkarīgs no konkrētā gadījuma apstākļiem.

14

Saskaņā ar Civilprocesa kodeksa (Wetboek van Burgerlijke Rechtsvordering; turpmāk tekstā – “Rv”) 23. un 24. pantu tiesa lemj tikai par lietas dalībnieku pieteikumiem, ņemot vērā juridiskos faktus, kas ir pieteikuma, prasības vai atbildes raksta pamatā.

15

Apelācijas tiesvedībā tiesa, kas izskata lietu, var lemt tikai par lietas dalībnieku izvirzītiem iebildumiem pirmajā apelācijas sūdzības ietvaros iesniegtajā prasījumā. Apelācijas instances tiesai tomēr pēc savas ierosmes ir jāpiemēro atbilstošās imperatīvās tiesību normas, pat ja lietas dalībnieki uz tām nav atsaukušies.

16

Tomēr saskaņā ar Rv 22. pantu “tiesnesis jebkuros apstākļos un ikvienā procesa stadijā var lūgt vienam vai abiem lietas dalībniekiem precizēt savus apgalvojumus vai iesniegt konkrētus ar lietu saistītus dokumentus”.

17

2008. gada 27. maijāF. Faber autoservisā Hazet iegādājās lietotu transportlīdzekli. Starp abām pusēm noslēgtais pirkuma līgums tika sagatavots uz iepriekš drukātas veidlapas ar šī autoservisa informāciju ar nosaukumu “Privātpersonu pirkuma līgums”.

18

2008. gada 26. septembrī attiecīgā automašīna brauciena laikā aizdegās un tika pilnībā iznīcināta. F. Faber, kura vadīja automašīnu, kopā ar savu meitu tobrīd devās uz darījuma tikšanos.

19

Minēto automašīnu evakuators nogādāja līdz Hazet autoservisam un vēlāk, pēc tā lūguma, līdz demontāžas uzņēmumam, lai izpildītu spēkā esošās vides aizsardzības normas. F. Faber uzskata (taču Hazet autoserviss to apstrīd), ka šajā gadījumā puses esot vienojušās par apdrošināšanas gadījuma iestāšanos un iespējamu autoservisa atbildību.

20

2009. gada sākumā Hazet autoserviss telefoniski sazinājās ar F. Faber, kura tam norādīja, ka viņa gaidot policijas ziņojumu par aizdegšanos. Tomēr, atbildot uz F. Faber pieprasījumu, policija viņu informēja, ka tehniskais ziņojums nav sagatavots.

21

2009. gada 8. maijā attiecīgā automašīna tika iznīcināta, par to iepriekš informējot Hazet autoservisu.

22

Ar 2009. gada 11. maija vēstuli F. Faber darīja zināmu Hazet autoservisam, ka viņa to uzskata par atbildīgu par zaudējumiem, ko nodarīja aizdegšanās, kas iznīcināja viņas automašīnu. Šos zaudējumus, kurus veido šīs automašīnas pirkuma cena, kā arī dažādu tajā atradušos priekšmetu vērtība, F. Faber aprēķināja EUR 10828,55 apmērā.

23

2009. gada jūlija sākumā F. Faber uzticēja ekspertīžu birojam veikt automašīnas aizdegšanās iemeslu tehnisko izmeklēšanu. Tā kā starplaikā tā bija demontēta, ekspertīze nevarēja notikt.

24

2010. gada 26. oktobrīF. Faber cēla prasību pret Hazet autoservisu Rechtbank Arnhem (Arnhemas tiesa, Nīderlande).

25

Savas prasības pamatojumam F. Faber norāda, ka automašīna neatbilda nolīgtajam un tādējādi bija neatbilstība BW 7:17. panta izpratnē. Tomēr viņa neapgalvoja, ka savu pirkumu būtu veikusi kā patērētāja.

26

Hazet autoserviss savā aizstāvībā apstrīd neatbilstības gadījumu, apgalvojot, ka F. Faber savu sūdzību esot iesniegusi novēloti, tādējādi saskaņā ar BW 7:23. panta 1. punktu viņa esot zaudējusi visas savas tiesības.

27

Ar 2011. gada 27. aprīļa spriedumu Rechtbank Arnhem noraidīja F. Faber apgalvojumus. Šī tiesa uzskatīja, ka Hazet autoservisam bija tiesības pamatoties uz BW 7:23. panta 1. punktu, jo pirmā sazināšanās starp pusēm telefoniski notika tikai 2009. gada sākumā, proti, vairāk kā trīs mēnešus pēc automašīnas aizdegšanās. Minētā tiesa arī uzskatīja, ka nav pamata izvērtēt, vai F. Faber rīkojās kā patērētāja.

28

2011. gada 26. jūlijāF. Faber cēla apelācijas sūdzību par Rechtbank Arnhem spriedumu Gerechtshof Arnhem-Leeuwarden (Arnhemas‑Leuvardenas apelācijas tiesa, Nīderlande).

29

Savā apelācijas sūdzībā F. Faber norādīja divus pamatus, pirmais bija vērsts pret pirmās instances tiesas vērtējumu, saskaņā ar kuru viņa neesot rīkojusies likumā noteiktajā termiņā, otrais attiecās uz to, ka ugunsdzēsēji un policisti, kuri ieradās ugunsgrēka vietā, esot norādījuši uz attiecīgās automašīnas tehnisku kļūmi.

30

Turpretī F. Faber nav cēlusi iebildumus pret Rechtbank Arnhem vērtējumu, saskaņā ar kuru nebija jānosaka, vai starp pusēm noslēgtais līgums attiecās uz patēriņa preci. Viņa arī neprecizēja, vai viņa attiecīgo automašīnu iegādājās kā patērētāja.

31

Šādos apstākļos Gerechtshof Arnhem-Leeuwarden nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

32

Ar šiem jautājumiem, kas jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai saskaņā ar efektivitātes principu valsts tiesai, kas izskata lietu saistībā ar garantiju, kura pārdevējam jāsniedz pircējam, noslēdzot pirkuma līgumu par kustamu mantu, pēc savas ierosmes ir jāizvērtē, vai pircējs ir jāuzskata par patērētāju Direktīvas 1999/44 nozīmē, lai gan šī puse nav norādījusi uz šāda statusa esamību.

33

Vispirms ir jānorāda, ka pamatlieta ir starp divām privātpersonām. Lai gan ir taisnība, ka šādā strīdā neviena no pusēm nevar balstīties uz Direktīvas 1999/44 tiešo iedarbību, tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts tiesai, kura izskata strīdu, kas ir tikai starp privātpersonām, piemērojot valsts tiesību normas, ir jāņem vērā valsts tiesību normu kopums un tas ir jāinterpretē, cik vien tas ir iespējams, piemērojamās direktīvas teksta un mērķa kontekstā, lai rastu risinājumu, kas atbilst tās mērķim (tostarp skat. spriedumu LCL Le Crédit Lyonnais, C‑565/12, EU:C:2014:190, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Saskaņā ar Tiesai sniegto informāciju Direktīvas 1999/44 transponēšana Nīderlandes tiesību sistēmā tika nodrošināta BW 7. sējumā “Īpašie līgumi” to garantijas noteikumu vidū, kas ir vienādi piemērojami visiem pirkuma līgumiem, nosakot īpašus noteikumus pirkuma līgumiem, kas attiecas uz patēriņa precēm.

35

Tomēr attiecībā uz pamatlietā aplūkoto pirkuma līgumu iesniedzējtiesa norāda, ka pastāv šaubas par piemērojamām tiesību normām, ja nav zināms, vai pirkuma līgums tika noslēgts ar patērētāju.

36

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir norādīts, ka F. Faber savas garantijas prasības pamatojumam pret Hazet autoservisu iesniedza līgumisku dokumentu ar nosaukumu “Privātpersonu pirkuma līgums”, viņa neprecizēja, vai šīs līgums tika noslēgts, veicot profesionālo darbību vai ārpus tās, lai gan šis apstāklis ļautu tiesai, kas izskata pamatlietu, noteikt, vai viņu var uzskatīt par patērētāju atbilstoši piemērojamām valsts tiesībām un Direktīvas 1999/44 1. panta 2. punkta a) apakšpunktam. Turklāt pirmajā instancē F. Faber pieteikums tika noraidīts kā novēlots, ņemot vērā valsts tiesībās noteikto termiņu, nenosakot, kādā statusā attiecīgā persona ir noslēgusi minēto līgumu. Visbeidzot, arī pamatos, kurus F. Faber izvirzīja savas apelācijas sūdzības pamatojumam un kuros bija noteiktas apelācijas tiesai nodotā strīda apmēra robežas, viņa nenorādīja, ka viņa būtu rīkojusies kā patērētāja.

37

Attiecībā uz jautājumiem, vai šādā kontekstā valsts tiesai pēc savas ierosmes ir jāizvērtē, vai pircējs ir uzskatāms par patērētāju, ir jāatgādina, ka procesuālo noteikumu saskaņošanas neesamības gadījumā prasības pieteikuma procesuālie noteikumi, kas paredzēti, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas Savienības tiesībās, nedrīkst būt mazāk labvēlīgi par to, kas attiecas uz līdzīgām prasībām valsts teritorijā (līdzvērtības princips), ne arī padarīt par neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt Savienības tiesībās piešķirto tiesību izmantošanu (efektivitātes princips).

38

Šajā ziņā ir jāuzskata, ka valsts tiesai principā, lai noteiktu strīdam, kuru tā izskata, piemērojamās tiesību normas, juridiski jākvalificē fakti un darbības, kuras puses norādījušas savu apgalvojumu pamatojumam. Šī juridiskā kvalifikācija obligāti ir sākotnēji jāveic gadījumā, kad, kā tas ir pamatlietā, pārdotās preces garantiju, kuru pieprasa prasītāja, var regulēt atšķirīgi noteikumi atkarībā no tā, kāds ir pircēja statuss. Šāda kvalifikācija pati par sevi nenosaka, ka tiesai pēc savas ierosmes ir jāīsteno rīcības brīvība, bet gan tikai to, ka tai ir jākonstatē un jāpārbauda juridiska nosacījuma esamība, kas nosaka piemērojamo tiesību normu.

39

Tāpat kā valsts tiesību sistēmas procesuālo noteikumu gadījumā valsts tiesai, lai noteiktu piemērojamo valsts tiesību normu, ir jāveic tiesisko un faktisko apstākļu, kurus tai iesniegušas puses, kvalifikācija, vajadzības gadījumā aicinot pēdējās minētās iesniegt lietderīgus precizējumus, tai saskaņā ar līdzvērtības principu šādas pašas darbības ir jāveic, lai noteiktu, vai ir piemērojama Savienības tiesību norma.

40

Tā tas varētu būt pamatlietā, kurā valsts tiesai, kā tā pati norāda lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir “norādes”, šajā gadījumā tās ir F. Faber iesniegtais dokuments ar nosaukumu “Privātpersonu pirkuma līgums”, un saskaņā ar Rv 22. pantu šai tiesai ir iespējas, ko uzsver Nīderlandes valdība, pieprasīt pusēm precizēt konkrētus apgalvojumus vai iesniegt atsevišķus dokumentus. Valsts tiesai ir jāveic pārbaude šajā ziņā.

41

Tikai gadījumā, ja valsts tiesību sistēmas procesuālie noteikumi nesniegtu nekādus līdzekļus valsts tiesai, kas tai ļautu precīzi kvalificēt strīdīgos faktus un darbības, ja šādu kvalifikāciju puses pašas nav skaidri norādījušas savu apgalvojumu pamatojumam, rastos jautājums, vai līdzvērtības princips ļauj kā patērētāju kvalificēt pusi, kura uz šādu statusu nav norādījusi.

42

Faktiski Tiesa, pamatojoties uz līdzvērtības principu, lai gan ir pretēji valsts tiesību noteikumi, pieprasa, lai valsts tiesa pēc savas ierosmes piemērotu atsevišķus Savienības direktīvās patērētāju tiesību jomā ietvertus noteikumus. Šādu prasību pamato apsvērumi, ka šajās direktīvās ieviestā aizsardzības sistēma ir balstīta uz ideju, ka patērētājs salīdzinājumā ar komersantu atrodas nelabvēlīgākā situācijā gan attiecībā uz iespēju risināt sarunas, gan attiecībā uz informētības līmeni un ka pastāv neapstrīdams risks, ka, it īpaši nezināšanas dēļ, patērētājs var nenorādīt uz tiesību normu, kuras mērķis ir viņu aizsargāt (šajā ziņā skat. attiecībā uz Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvu 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV L 95, 29. lpp.) spriedumu Mostaza Claro, C‑168/05, EU:C:2006:675, 28. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī attiecībā uz Padomes 1986. gada 22. decembra Direktīvu 87/102/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz patēriņa kredītu (OV 1987, L 42, 48. lpp.) – spriedumu Rampion un Godard, C‑429/05, EU:C:2007:575, 65. punkts).

43

Tiesa ir precizējusi, ka ikviena situācija, kurā rodas jautājums, vai valsts procesuālā tiesību norma padara neiespējamu vai pārmērīgi sarežģītu Savienības tiesību piemērošanu, ir jāanalizē, ņemot vērā šīs tiesību normas nozīmi visā procesā, tā norisi un īpatnības dažādās valsts instancēs (tostarp skat. spriedumu Kušionová, C‑34/13, EU:C:2014:2189, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Procesuālie noteikumi, kas, kā tas varētu būt šajā gadījumā pamatlietā, aizliedz gan pirmās instances tiesai, gan apelācijas tiesai, kurās ir iesniegta garantijas prasība, kuras pamatā ir pirkuma līgums, pamatojoties uz faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, kuri ir to rīcībā vai kurus tās var iegūt, pieprasot skaidrojumu, kvalificēt attiecīgās līgumattiecības kā pārdošanu patērētājam, ja pēdējais minētais nav tieši norādījis uz šādu statusu, nozīmētu, ka patērētājam tiktu noteikts pienākums pašam veikt pilnīgu viņa situācijas juridisko kvalifikāciju, pretējā gadījumā riskējot zaudēt tiesības, kuras Savienības likumdevējs viņam vēlējies piešķirt ar Direktīvu 1999/44. Jomā, kurā vairākās dalībvalstīs procesuālie noteikumi ļauj privātpersonām pašām sevi pārstāvēt tiesā, pastāvētu neapšaubāms risks, ka nezināšanas dēļ patērētājs nevarētu apmierināt šādu prasību līmeni.

45

No tā izriet, ka tādi procesuālie noteikumi, kādi ir aprakstīti iepriekšējā punktā, neatbilstu līdzvērtības principam, ciktāl tie garantijas prasībās, kuru pamatā ir atbilstības neesamība un kurās puses ir patērētāji, pārmērīgi apgrūtinātu aizsardzības, kuru Direktīva 1999/44 vēlas sniegt pēdējiem minētajiem, piemērošanu.

46

Līdzvērtības princips turpretī pieprasa, lai valsts tiesa, kas izskata strīdu par līgumu, kurš varētu būt minētās direktīvas piemērošanas jomā, tiklīdz tai ir šajā ziņā nepieciešamie tiesību un faktiskie apstākļi vai tā tos var iegūt, pieprasot skaidrojumu, pārbaudītu, vai pircēju var kvalificēt kā patērētāju pat tad, ja viņš nav tieši norādījis uz šādu statusu.

47

Jāpiebilst, ka šo secinājumu nevar grozīt jautājums par to, vai patērētājam palīdz vai nepalīdz advokāts, jo Savienības tiesību interpretācija, kā arī efektivitātes un līdzvērtības principu piemērojamība ir neatkarīga no konkrētiem katra gadījuma apstākļiem (šajā ziņā skat. spriedumu Rampion un Godard, C‑429/05, EU:C:2007:575, 65. punkts).

48

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo, otro, trešo un septīto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 1999/44 ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai, kas izskata strīdu par līgumu, kurš varētu būt minētās direktīvas piemērošanas jomā, tiklīdz tai ir šajā ziņā nepieciešamie tiesību un faktiskie apstākļi vai tā tos var iegūt, pieprasot skaidrojumu, ir jāpārbauda, vai pircēju var kvalificēt kā patērētāju pat tad, ja viņš nav tieši norādījis uz šādu statusu.

49

Uzdodot šo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 1999/44 5. pants ir jāuzskata par noteikumu, kas valsts tiesību sistēmā ir uzskatāms par sabiedriskās kārtības tiesību normu, proti, par noteikumu, kuru valsts tiesa apelācijas tiesvedībā var piemērot pēc savas ierosmes.

50

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka šis jautājums konkrētāk attiecas uz minētās direktīvas 5. panta 3. punktu, kurā ir paredzēts, ka, ja vien nav paredzēts citādi, neatbilstības trūkumu, kas izpaužas sešos mēnešos pēc preču piegādes, principā uzskata par esošu preču piegādes brīdī.

51

Jānorāda, ka iesniedzējtiesas uzdotajam jautājumam ir nozīme tikai gadījumā, ja valsts tiesa būtu noteikusi, ka attiecīgais līgums ietilpst Direktīvas 1999/44 materiālā piemērošanas jomā – tā priekšnoteikums ir, lai šis līgums būtu noslēgts ar patērētāju.

52

Ar Direktīvu 1999/44 ieviestajā atbildības sistēmā, lai gan tās 2. panta 2. punktā ir noteikts atspēkojams pieņēmums par atbilstību līgumam, minētās direktīvas 3. panta 1. punktā ir precizēts, ka pārdevējs atbild par jebkuru preču piegādes brīdī esošu neatbilstību. Piemērojot šos noteikumus kopā, izriet, ka patērētājam principā ir jāsniedz pierādījumi neatbilstības esamībai un tam, ka tā pastāvēja preces piegādes brīdī.

53

Direktīvas 1999/44 5. panta 3. punktā ir paredzēta atkāpe no šī principa gadījumā, ja neatbilstība izpaudās sešos mēnešos pēc preču piegādes. Šādā gadījumā tiek uzskatīts, ka neatbilstība pastāvēja piegādes brīdī.

54

Šāda pierādīšanas pienākuma atvieglojuma pamatā par labu patērētājam ir konstatējums, ka gadījumā, ja neatbilstība izpaužas tikai pēc preces piegādes datuma, iesniegt pierādījumus tam, ka šī neatbilstība izpaudās piegādes dienā, var izrādīties “nepārvarams šķērslis patērētājam”, savukārt komersantam parasti ir daudz vieglāk pierādīt, ka neatbilstība piegādes brīdī nepastāvēja un ka tā ir radusies, piemēram, patērētājam to neatbilstoši izmantojot (skat. pamatojuma izklāstu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas priekšlikumam par patēriņa preču pārdošanu un garantijām, COM(95) 520, galīgā redakcija, 13. lpp.).

55

Direktīvas 1999/44 5. panta 3. punktā veiktais pierādīšanas pienākuma sadalījums saskaņā ar šīs direktīvas 7. pantu ir saistošs gan pusēm, kuras no tā nevar atkāpties, vienojoties, gan dalībvalstīm, kurām jānodrošina tā ievērošana. No tā izriet, ka šis noteikums par pierādīšanas pienākumu ir jāpiemēro pat tad, ja patērētājs, kurš no tās varētu gūt labumu, to nav skaidri norādījis.

56

Ņemot vērā sabiedrības interešu, uz kurām balstīta patērētājiem ar Direktīvas 1999/44 5. panta 3. punktu piešķirtā aizsardzība, būtību un nozīmi, šis noteikums ir jāuzskata par normu, kas ir ekvivalenta valsts normai, kurai valsts tiesību sistēmā ir imperatīvas normas statuss. No tā izriet, ka, ja valsts tiesai tās valsts tiesību sistēmā ir tiesības pēc savas ierosmes piemērot šādu normu, tai pēc savas ierosmes ir jāpiemēro ikviena valsts tiesību norma, ar kuru ir transponēts minētā 5. panta 3. punkts (šajā ziņā skat. spriedumu Asturcom Telecomunicaciones, C‑40/08, EU:C:2009:615, 52.–54. punkts un tajos minētā judikatūra).

57

Šādos apstākļos uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 1999/44 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir jāuzskata par noteikumu, kas valsts tiesību sistēmā ir sabiedriskās kārtības tiesību norma, un ka valsts tiesai pēc savas ierosmes ir jāpiemēro ikviena valsts tiesību norma, kas nodrošina tās transponēšanu valsts tiesībās.

58

Uzdodot šo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai efektivitātes principam ir pretrunā valsts noteikums, ar kuru patērētājam tiktu noteikts par pienākumu pierādīt, ka viņš laicīgi ir informējis pārdevēju par neatbilstību.

59

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Nīderlandes likumdevējs šādu pienākumu ir paredzējis BW 7:23. pantā un ka saskaņā ar Hoge Raad judikatūru gadījumā, ja pārdevējs to apstrīd, patērētājam ir jāiesniedz pierādījumi tam, ka viņš pārdevēju ir informējis par piegādātās preces neatbilstību. Tāpat no iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm izriet, ka Nīderlandes likumdevēja paredzētajā sistēmā tiek uzskatīts, ka šī informācija ir sniegta laicīgi, ja tā ir sniegta divu mēnešu laikā no neatbilstības konstatēšanas brīža. Turklāt saskaņā ar Hoge Raad judikatūru jautājums, vai informācijas sniegšanu pēc šī termiņa vēl var uzskatīt par laicīgi sniegtu, ir atkarīgs no konkrētā gadījuma apstākļiem.

60

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Direktīvas 1999/44 5. panta 2. punkts ļauj dalībvalstīm paredzēt, ka, lai patērētājs varētu izmantot savas tiesības, viņam jāinformē pārdevējs par neatbilstību divos mēnešos no dienas, kad viņš to ir konstatējis.

61

Saskaņā ar minētās direktīvas sagatavošanas darbiem šāda iespēja atbilst centieniem pastiprināt tiesisko noteiktību, veicinot zināmu pircēja “uzcītību, ņemot vērā pārdevēja intereses”, “neradot stingru noteikumu rūpīgi pārbaudīt preces” (skat. direktīvas priekšlikuma pamatojuma izklāstu, COM(95) 520, galīgā redakcija, 14. lpp.).

62

Kā izriet no Direktīvas 1999/44 5. panta 2. punkta formulējuma, lasot to direktīvas preambulas 19. apsvēruma un šīs tiesību normas gaismā, šādi patērētājam noteiktais pienākums nevar pārsniegt pienākumu, kas izpaužas kā pārdevēja informēšana par neatbilstības pastāvēšanu.

63

Attiecībā uz šīs informācijas saturu šajā stadijā patērētājam var būt tikai pienākums iesniegt pierādījumus tam, ka neatbilstība patiešām attiecas uz viņa iegādāto preci. Ņemot vērā neizdevīgāko pozīciju, kādā viņš atrodas, salīdzinot ar pārdevēju, attiecībā uz informāciju par šis preces kvalitāti un stāvokli, kādā tā tika pārdota, pircējam nevar arī tikt noteikts pienākums norādīt šis neatbilstības precīzu iemeslu. Turpretī, lai informācija pārdevējam varētu būt noderīga, tajā ir jāiekļauj zināms skaits norāžu, kuru precizitātes līmenis noteikti būs atkarīgs no katra konkrētā gadījuma apstākļiem saistībā ar attiecīgās preces raksturu, attiecīgā pirkuma līguma saturu un apgalvotās neatbilstības konkrētām izpausmēm.

64

Attiecībā uz pierādījumu, ka šī informācija tika sniegta pārdevējam, tā principā atbilst noteikumiem šajā jomā, kuriem tomēr ir jāievēro efektivitātes princips. No tā izriet, ka dalībvalsts nevar paredzēt prasības, kas padara neiespējamu vai pārlieku apgrūtina patērētajam iespēju izmantot no Direktīvas 1999/44 izrietošās tiesības.

65

Tādējādi uz piekto jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 1999/44 5. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā valsts noteikums, kurā ir paredzēts, ka patērētājam, lai viņš varētu izmantot no šīs direktīvas izrietošās tiesības, ir laicīgi jāinformē pārdevējs par neatbilstību, ar nosacījumu, ka šī patērētāja rīcībā šādas informācijas sniegšanai ir termiņš, kas nav mazāks par diviem mēnešiem, sākot no datuma, kurā viņš šo neatbilstību ir konstatējis, ka sniedzamā informācija attiecas tikai uz minētās neatbilstības pastāvēšanu un ka tai nav paredzēti pierādīšanas noteikumi, kas padarītu neiespējamu vai pārlieku apgrūtinātu minētajam patērētājam iespēju izmantot šīs tiesības.

66

Uzdodot šo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, kā darbojas Direktīvas 1999/44 5. panta 3. punktā norādītā pierādīšanas pienākuma sadale un it īpaši, kādi apstākļi patērētājam ir jāpierāda.

67

Kā tika konstatēts šī sprieduma 53. punktā, šajā tiesību normā ir paredzēta atkāpe no principa, saskaņā ar kuru patērētājam ir jāatspēko šīs direktīvas 2. panta 2. punktā norādītais pieņēmums par pārdotās preces atbilstību un jāiesniedz pierādījumi viņa apgalvotajai neatbilstībai.

68

Ja neatbilstība izpaudās sešos mēnešos pēc preču piegādes, Direktīvas 1999/44 5. panta 3. punkts atvieglo pierādīšanas pienākumu patērētājam, paredzot, ka tiek pieņemts, ka neatbilstība pastāvēja piegādes brīdī.

69

Lai varētu izmantot šo atvieglojumu, patērētājam tomēr ir jāpierāda atsevišķi fakti.

70

Pirmkārt, patērētājam ir jānorāda un jāiesniedz pierādījumi, ka pārdotā prece neatbilst attiecīgajam līgumam, jo tai, piemēram, nav tajā nolīgto īpašību vai arī tā nav derīga lietošanai, kāda parasti sagaidāma šāda veida precēm. Patērētājam ir jāpierāda tikai neatbilstības esamība. Viņam nav jāpierāda ne tās cēlonis, ne arī tas, ka neatbilstības esamībā ir vainojams pārdevējs.

71

Otrkārt, patērētājam ir jāpierāda, ka attiecīgā neatbilstība izpaudās, proti, tika materiālā veidā atklāta, sešu mēnešu laikā kopš preces piegādes.

72

Ja šie fakti ir pierādīti, patērētājs ir atbrīvots no pierādīšanas, ka neatbilstība pastāvēja preces piegādes laikā. Šādas neatbilstības rašanās īsajā sešu mēnešu termiņā ļauj uzskatīt, ka, ja tā tika atklāta tikai pēc preču piegādes, tā “embrija stadijā” jau pastāvēja piegādes laikā (skat. direktīvas priekšlikuma pamatojuma izklāstu, COM(95) 520, galīgā redakcija, 12. lpp.).

73

Tādējādi komersantam vajadzības gadījumā ir jāsniedz pierādījumi tam, ka neatbilstība nepastāvēja preces piegādes brīdī, pierādot, ka šīs neatbilstības cēloņa vai rašanās pamatā ir darbība vai bezdarbība pēc šīs piegādes.

74

Gadījumā, ja pārdevējs nevar juridiski pietiekami pierādīt, ka neatbilstības cēloņa vai rašanās pamatā ir apstāklis, kas ir radies pēc preces piegādes, Direktīvas 1999/44 5. panta 3. punktā noteiktais pieņēmums ļauj patērētājam norādīt uz viņam šajā direktīvā paredzētajām tiesībām.

75

Tādējādi uz sesto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 1999/44 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka noteikums, saskaņā ar kuru tiek pieņemts, ka neatbilstība pastāvēja preces piegādes brīdī,

76

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: