Šis dokuments ir izvilkums no tīmekļa vietnes EUR-Lex.
Dokuments 62014CC0189
Advocate General’s Opinion - 21 May 2015#Chain#Case C-189/14#Advocate General: Bot
Secinājumi - 2015. gada 21. maijā
Chain
Lieta C-189/14
Ģenerāladvokāts: Bot
Secinājumi - 2015. gada 21. maijā
Chain
Lieta C-189/14
Ģenerāladvokāts: Bot
Eiropas judikatūras identifikators (ECLI): ECLI:EU:C:2015:345
ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT]
SECINĀJUMI,
sniegti 2015. gada 21. maijā (1)
Lieta C‑189/14
Bogdan Chain
pret
Atlanco Ltd
(Eparchiako Dikastirio Lefkosias (Kipra) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Migrējošu darba ņēmēju sociālais nodrošinājums – Piemērojamie tiesību akti – Regula (EK) Nr. 883/2004 – Darba ņēmējs, kurš parasti algotu darbu veic divās vai vairāk dalībvalstīs
1. Kāds tiesiskais regulējums sociālā nodrošinājuma jomā ir jāpiemēro tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā, kad persona, kas dzīvo Polijā, Kiprā reģistrētas pagaidu darba aģentūras uzdevumā veic vairākus īstermiņa uzdevumus divās valstīs, taču ne otra nodarbinātības valsts, ne dažādo uzdevumu ilgums nav tikuši noteikti darba līgumā, un tos nebija iespējams paredzēt brīdī, kad lūgts izsniegt Α1 sertifikātu (2)? Tāds būtībā ir jautājums, ko Tiesai ir uzdevusi Eparchiako Dikastirio Lefkosias (Nikozijas rajona tiesa, Kipra).
2. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegts tiesvedībā starp B. Chain, vienu no Atlanco Ltd (turpmāk tekstā – “Atlanco”) darbiniekiem, un šo pēdējo saistībā ar B. Chain piemērojamo tiesību aktu noteikšanu Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulas (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (3) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Regulas (EK) Nr. 987/2009, ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai Nr. 883/2004 (4), izpratnē uz viņu attiecināmo sociālā nodrošinājuma iemaksu samaksai.
3. Konkrētajā gadījumā tiek pamatoti divi viedokļi. Pirmais ir par labu tam, ka tiek piemērots pamatregulas 11. panta 3. punkta a) apakšpunkts, kurā ir paredzēta vispārēja norma – darba izpildīšanas vietas likuma piemērošana (lex loci laboris), savukārt otrais atbalsta šīs regulas 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanu, kurā ir paredzēta speciāla norma – juridiskās adreses valsts likuma piemērošana.
4. Šajos secinājumos es izskaidrošu iemeslus, kādēļ es uzskatu, ka pamatregulas 13. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas regulē tādu situāciju kā pamatlietā aplūkotā, kad ne nodarbinātības valstis, ne darba ilgums šajās valstīs nav noteikti darba līgumā un tos nevarēja paredzēt brīdī, kad tika lūgts izsniegt Α1 sertifikātu.
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Pamatregula
5. Pamatregulas II sadaļas ar nosaukumu “Piemērojamo tiesību aktu noteikšana” 11. pantā, kurā ir paredzēti “vispārīgi noteikumi”, ir noteikts:
“1. Personas, uz kurām attiecas šī regula, ir pakļautas tikai vienas dalībvalsts tiesību aktiem [(5)]. Šos tiesību aktus nosaka saskaņā ar šo sadaļu.
[..]
3. Ievērojot 12.–16. pantu:
a) persona, kas veic darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā kādā dalībvalstī, ir pakļauta minētās dalībvalsts tiesību aktiem;
[..].”
6. Pamatregulas 13. panta “Darbības veikšana divās vai vairāk dalībvalstīs” 1. punktā ir noteikts:
“Persona, kas parasti veic darbību nodarbinātas personas statusā divās vai vairāk dalībvalstīs, ir pakļauta:
a) dzīvesvietas dalībvalsts tiesību aktiem, ja viņa būtisku savas darbības daļu veic minētajā dalībvalstī vai ja viņu nodarbina vairāki uzņēmumi vai darba devēji, kuru juridiskā adrese vai uzņēmējdarbības vieta ir dažādās dalībvalstīs, vai
b) tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā atrodas tā uzņēmuma vai darba devēja juridiskā adrese vai uzņēmējdarbības vieta, kas viņu nodarbina, ja viņa neveic būtisku savu darbību daļu savā dzīvesvietas dalībvalstī.”
B – Īstenošanas regula
7. Īstenošanas regulas 14. pantā ir ietverti precizējumi cita starpā attiecībā uz pamatregulas 13. pantu. Tas ir formulēts šādi:
“[..]
5. Piemērojot pamatregulas 13. panta 1. punktu, ar personu, kas “parasti veic darbību nodarbinātas personas statusā divās vai vairāk dalībvalstīs”, saprot jo īpaši personu, kas:
a) turpinot darbību vienā dalībvalstī, vienlaikus veic citu atsevišķu darbību vienā vai vairāk dalībvalstīs neatkarīgi no šīs atsevišķās darbības ilguma un būtības;
b) pastāvīgi veic dažādas darbības, izņemot nenozīmīgas darbības, divās vai vairāk dalībvalstīs neatkarīgi no darbību maiņas biežuma un regularitātes.
[..]
8. Piemērojot pamatregulas 13. panta 1. un 2. punktu, ar frāzi “veic būtisku savas darbības daļu” dalībvalstī saprot, ka nodarbināta vai pašnodarbināta persona veic kvantitatīvi būtisku visu darbību daļu šajā dalībvalstī, neņemot vērā to, vai tā ir lielākā daļa no šīm darbībām.
[..]
10. Lai noteiktu, kādi tiesību akti ir piemērojami atbilstīgi [8. punktam], attiecīgās iestādes ņem vērā situāciju, kas paredzēta turpmākajiem 12 kalendāra mēnešiem.
[..]”
8. Saskaņā ar īstenošana regulas 16. pantu “Pamatregulas 13. panta piemērošanas procedūra”:
“1. Persona, kas veic darbības divās vai vairāk dalībvalstīs, informē dzīvesvietas dalībvalsts kompetentās iestādes norādīto iestādi.
2. Norādītā dzīvesvietas iestāde nekavējoties nosaka, kādi tiesību akti attiecīgajai personai jāpiemēro, ņemot vērā pamatregulas 13. pantu un īstenošanas regulas 14. pantu. Šī sākotnējā noteikšana ir provizoriska. Iestāde informē norādīto iestādi katrā no dalībvalstīm, kurā tiek veiktas darbības, par piemērojamo tiesību aktu provizorisku noteikšanu.
3. Piemērojamo tiesību aktu provizoriskā noteikšana, kā paredzēts 2. punktā, kļūst galīga divu mēnešu laikā, kopš attiecīgo dalībvalstu kompetento iestāžu norādītās iestādes saņēmušas par to informāciju saskaņā ar 2. punktu, ja vien tiesību akti jau nav bijuši galīgi noteikti, [..], vai ja vismaz viena no attiecīgajām iestādēm minētā divu mēnešu termiņa beigās informē dzīvesvietas dalībvalsts kompetento iestāžu norādīto iestādi par to, ka tā vēl nevar atzīt noteikšanas rezultātu vai ka tai šajā jautājumā ir atšķirīgs viedoklis.
[..]
5. Tās valsts kompetentā iestāde, kuras tiesību akti ir noteikti par piemērojamiem vai nu provizoriski, vai galīgi, nekavējoties paziņo to attiecīgajai personai.
[..]”
II – Pamatlietas fakti un prejudiciālie jautājumi
9. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka B. Chain, kas ir Polijas pilsonis ar dzīvesvietu Polijā, tika nodarbināts kā galdnieks Atlanco, Kiprā reģistrētā pagaidu darba aģentūrā, kur tā vada biroju un pārvalda savu klientu lietas.
10. Saskaņā ar divu starp B. Chain un Atlanco noslēgto darba līgumu noteikumiem, kas attiecīgi aptvēra laika posmu no 2010. gada 10. maija līdz 2011. gada 4. martam un no 2011. gada 26. novembra līdz 2012. gada 30. martam, pirmajam bija pienākums veikt darbus otrās klientu būvniecības objektos dažādās valstīs. Tomēr, ņemot vērā darba pagaidu raksturu, šajos līgumos, uzsākot darba attiecības, nebija paredzētas ne nodarbinātības valstis, ne secīgo uzdevumu ilgums.
11. Saskaņā ar abiem šiem darba līgumiem B. Chain veica secīgus uzdevumus dažādās dalībvalstīs un EEZ valstīs.
12. Proti, saskaņā ar pirmo darba līgumu, kas tika noslēgts 2010. gada 15. aprīlī, B. Chain secīgi strādāja Francijā (no 2010. gada 10. maija līdz 2010. gada 23. jūlijam), Norvēģijā (no 2010. gada 16. augusta līdz 2010. gada 20. novembrim) un Beļģijā (no 2011. gada 2. februāra līdz 2011. gada 4. martam).
13. Pēc tam saskaņā ar otro darba līgumu, kas tika noslēgts 2011. gada 26. novembrī, B. Chain strādāja Rumānijā (no 2011. gada 26. novembra līdz 2012. gada 2. janvārim) un pēc tam Norvēģijā (no 2012. gada 3. janvāra līdz 2012. gada 30. martam) (6).
14. Gan B. Chain, gan Atlanco ir reģistrēti Nikozijas Tmima Koinonikon Asfaliseon (Sociālā nodrošinājuma dienests) (Kipra) attiecīgi kā apdrošinātā persona un darba devējs.
15. Par pirmā darba līguma ietvaros nostrādātajiem laika posmiem Kipras sociālā nodrošinājuma jomā kompetentā iestāde izsniedza B. Chain E101 sertifikātu, A1 sertifikāta agrāko versiju. Šis dokuments apliecināja, ka visos šajos laika posmos B. Chain bija pakļauts Kipras sociālās jomas tiesību aktiem (7).
16. Turpretim, neraugoties uz to, ka 2012. gada 5. marta vēstulē Polijas sociālā nodrošinājuma jomā kompetentā iestāde bija norādījusi, ka B. Chain piemērojamie sociālās jomas tiesību akti ir Kipras tiesību akti, par nodarbinātības laika posmiem Rumānijā un Norvēģijā otrā darba līguma ietvaros Kipras kompetentā iestāde neizsniedza B. Chain A1 sertifikātu (8).
17. Tādēļ B. Chain iesniedza prasību iesniedzējtiesā, lai tā liktu Atlanco samaksāt uz viņu attiecināmās sociālā nodrošinājuma iemaksas par nodarbinātības laika posmu no 2011. gada 26. novembra līdz 2012. gada 2. janvārim, to veicot, pamatojoties uz pamatregulas 11. panta 3. punkta a) apakšpunktu, par piemērojamiem atzīstot nodarbinātības dalībvalsts tiesību aktus.
18. Savukārt Atlanco uzskata, ka šajā tiesību normā nostiprinātajai vispārējai normai ir izņēmumi, viens no kuriem ir pamatregulas 13. panta 1. punkta b) apakšpunkts. Pēc Atlanco ieskata, tā esot pamatoti veikusi sociālā nodrošinājuma iemaksas par strīdīgo laika posmu saskaņā ar šo pēdējo tiesību normu.
19. Šajos apstākļos Eparchiako Dikastirio Lefkosias nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai tas, ka [pamatregulas] 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta un īstenošanas regulas 14. panta 5. punkta b) apakšpunkta piemērošanas jomā ietilpst “persona, kas parasti veic darbību nodarbinātas personas statusā divās vai vairāk dalībvalstīs,” ir interpretējams tādējādi, ka tajā ietilpst arī gadījums, kad persona, kas, pamatojoties uz darba līgumu tikai ar vienu darba devēju, kurš ir reģistrēts kādā [..] dalībvalstī, sniedz pakalpojumu divās citās ES dalībvalstīs [(9)], kaut gan:
a) otrā dalībvalsts, kurā attiecīgā persona strādās, vēl nav noteikta, ne arī to var paredzēt brīdī, kad tiek lūgts izsniegt Α1 sertifikātu, ņemot vērā darba īpašo raksturu, proti, darbinieku īslaicīgu darbību īsos laika posmos dažādās [..] dalībvalstīs,
vai
b) darbības ilgumu pirmajā un/vai otrajā dalībvalstī vēl nevar noteikt vai nevar paredzēt, ņemot vērā darba īpašo raksturu – darbinieku īslaicīgu darbu īsos laika posmos dažādās [..] dalībvalstīs?
2) Ja uz pirmo jautājumu tiktu sniegta apstiprinoša atbilde, vai [īstenošanas] regulas 14. panta 5. punkta b) apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka, lai piemērotu [pamatregulas] 13. panta 1. punkta b) apakšpunktu, frāze “persona, kas parasti veic darbību nodarbinātas personas statusā divās vai vairāk dalībvalstīs” attiecas arī uz gadījumu, kad starp diviem nodarbinātības laikposmiem dažādās dalībvalstīs pastāv laikposmi, kuros persona nav nodarbināta un kuros uz darba ņēmēju joprojām attiecas tas pats darba līgums?
3) Ja uz [..] pirmo jautājumu tiktu sniegta apstiprinoša atbilde, vai tas, ka kompetentā dalībvalsts neizsniedz A1 sertifikātu, liedz piemērot [pamatregulas] 13. panta 1. punkta b) apakšpunktu?
4) Vai [īstenošanas] regulas 16. panta 5. punkts un/vai 20. panta 1. punkts vai jebkurš cits tās pants dalībvalstij paredz pienākumu, pamatojoties uz dzīvesvietas dalībvalsts starpposma lēmumu saistībā ar piemērojamo tiesību aktu, pēc savas ierosmes izsniegt A1 sertifikātu, un ieinteresētajam darba devējam nav jāiesniedz attiecīgs lūgums kompetentajai dalībvalstij?”
III – Analīze
A – Ievada apsvērumi
20. Pirms analīzes sākšanas ir jāizsaka trīs ievada piezīmes.
21. Pirmkārt, jākonstatē, ka vienīgi pirmais jautājums ietver sarežģītas tiesību problēmas, kas prasa padziļinātu izvērtējumu. Proti, gan judikatūra, gan konkrētajā gadījumā piemērojamās regulas ļauj sniegt atbildes uz pārējiem iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem.
22. Tātad mana analīze aprobežosies ar pirmo jautājumu par tā tiesiskā regulējuma noteikšanu, kas ir piemērojams tādā situācijā un apstākļos, kādi ir aplūkoti pamatlietā.
23. Precīzāk, es iztirzāšu jautājumu par to, kura no pamatregulas tiesību normām – 11. panta 3. punkta a) apakšpunkts, kurā ir nostiprināta vispārēja norma lex loci laboris, vai 13. panta 1. punkta b) apakšpunkts kā speciāla norma, kas par piemērojamiem nosaka juridiskās adreses valsts tiesību aktus, – aptver šo situāciju.
24. Turklāt šobrīd ir jāpiebilst, ka no lietas materiāliem izriet, ka strīdīgajā laika posmā B. Chain neveica algotu darbu savā dzīvesvietas dalībvalstī un arī vairs nestrādā vairākos uzņēmumos ar juridiskajām adresēm dažādās dalībvalstīs. Tādējādi pamatregulas 13. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanas nosacījumi šajā gadījumā nav izpildīti.
25. Otrkārt, ir jāatzīmē, ka kopš pamatregulas 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta redakcijas sākotnējās versijas tajā nav tikušas izdarītas būtiskas izmaiņas, kaut gan pats tās sociālekonomiskais konteksts ir būtiski mainījies.
26. Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka pamatregulas 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta pirmsākums ir rodams Padomes 1964. gada 10. marta Regulā Nr. 24/64/EEK, ar ko groza Regulas Nr. 3 13. pantu un Regulas Nr. 4 11. pantu (tiesību akti, kas ir piemērojami norīkotajiem darba ņēmējiem un darba ņēmējiem, kuri parasti veic darbu vairākās valstīs) (10).
27. Ar Regulas Nr. 24/64 1. pantu tika grozīts Regulas Nr. 3 par migrējošo darba ņēmēju sociālo nodrošinājumu (11) 13. pants, kurā ir paredzēti izņēmumi no vispārējās lex loci laboris normas, pievienojot šim 13. pantam jaunu c) punktu.
28. Šajā jaunajā c) punktā bija noteikts:
“Algoti vai tiem pielīdzināmi darba ņēmēji, kas nav minēti b) punktā [kas attiecas uz iekšzemes transporta un jūras pārvadājumu personālu], kuri parasti strādā vairāku dalībvalstu teritorijā, ir pakļauti tās no šīm valstīm tiesību aktiem, kurā tiem ir dzīvesvieta.
Ja šīs personas nedzīvo nevienā no dalībvalstīm, kurās tās strādā, tās ir pakļautas tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuras teritorijā atrodas tās nodarbinošais darba devējs vai darba devēji, vai arī tās nodarbinošā uzņēmuma vai uzņēmumu juridiskā adrese (12). [..]”
29. Vēlāku Regulas Nr. 3 grozījumu un šo regulu aizstājošu regulu (13) pieņemšanas mērķis it īpaši bija pielāgot Regulu Nr. 3 jaunam sociālekonomiskam kontekstam un integrēt tajā Tiesas judikatūrā rastos risinājumus.
30. Šajā ziņā uzmanība ir jāvērš uz to, ka sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšana tika radīta laikā, kad migrēšana darba dēļ norisinājās vidēji ilgi (vismaz uz dažiem gadiem) (14). Tāpat “darba piedāvājums un pieprasījums tika kontrolēts arī sociāli, izmantojot darba līgumus uz nenoteiktu laiku un uz pilnu laiku” (15).
31. Šī premisa kļuva sevišķi diskutabla pēc Savienības paplašināšanās 2004. gadā (16) un līdz ar jaunu migrācijas formu parādīšanos (17), kurām izskatāmais gadījums, manuprāt, ir piemērs.
32. Tomēr pamatregulas 13. panta 1. punkta formulējums būtībā atbilst Regulas Nr. 24/64 13. panta c) punkta formulējumam.
33. Es atgādinu, ka šajā 13. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Persona, kas parasti veic darbību nodarbinātas personas statusā divās vai vairāk dalībvalstīs, ir pakļauta:
a) dzīvesvietas dalībvalsts tiesību aktiem, ja viņa būtisku savas darbības daļu veic minētajā dalībvalstī vai ja viņu nodarbina vairāki uzņēmumi vai darba devēji, kuru juridiskā adrese vai uzņēmējdarbības vieta ir dažādās dalībvalstīs, vai
b) tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā atrodas tā uzņēmuma vai darba devēja juridiskā adrese vai uzņēmējdarbības vieta, kas viņu nodarbina, ja viņa neveic būtisku savu darbību daļu savā dzīvesvietas dalībvalstī [(18)].”
34. Šajā kontekstā es uzskatu, ka pamatregulas 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta teksts, kura interpretācija tiek lūgta pamatlietā, šķiet esam novecojis un tas ietver risku, ka var tikt pavērts ceļš tā pretrunīgai izmantošanai vai pat nepareizai piemērošanai (19).
35. Atšķirībā no Eiropas Komisijas aizstāvētā viedokļa tiesas sēdē es tātad uzskatu, ka būtu vēlama esošo noteikumu pielāgošana jaunajiem migrācijas modeļiem vai pat jaunu noteikumu pieņemšana, lai atvieglotu piemērojamo tiesību aktu noteikšanu regulējošo tiesību normu piemērošanu (20).
36. Turklāt ir jākonstatē, ka savā 2007. gada 6. decembra paziņojumā (21) Komisijai jau ir bijusi iespēja apsvērt nepieciešamību pielāgot pamatregulu un īstenošanas regulu jaunajām darba ņēmēju mobilitātes formām.
37. Pēc Komisijas ieskata, lai gan šīs regulas tiek uzskatītas par efektīviem instrumentiem, lai migrējošiem darba ņēmējiem, kas izmanto savas tiesības brīvi pārvietoties Savienības iekšienē, garantētu, ka tie necieš nekādus sociālās aizsardzības zaudējumus, “jaunas mobilitātes formas (īsāki laikposmi, atšķirīgi statusi, daudzveidīga mobilitāte) [šo regulu] piemērošanu var sarežģīt. Piemēram, mobils darba ņēmējs, kurš bieži strādā saskaņā ar īstermiņa līgumiem dažādās dalībvalstīs, var saskarties ar vairākām atšķirīgām sociālā nodrošinājuma sistēmām [..]. Tādēļ ir pienācis laiks pievērsties tam, vai ir jāizstrādā jauni instrumenti, kas būtu labāk pielāgoti mobilo darba ņēmēju un viņus nodarbinošo uzņēmumu vajadzībām” (22).
38. Treškārt, ir jāatzīmē, ka Komisija savos rakstveida apsvērumos uzskatīja, ka šajā gadījumā varēja tikt piemērots gan pamatregulas 12. panta 1. punkts, kas attiecas uz norīkošanu darbā (23), gan šīs regulas 13. panta 1. punkta b) apakšpunkts.
39. Tomēr tiesas sēdē Komisija atgriezās pie savas nostājas un, tāpat kā visas pārējās lietā iestājušās personas, uzskatīja, ka minētās regulas 12. panta 1. punkts tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā var tikt piemērots vienīgi tad, ja ir izpildīti šajā tiesību normā paredzētie piemērošanas nosacījumi (24).
40. No pamatregulas 12. panta 1. punkta formulējuma un sistēmas izriet, ka šīs tiesību normas mērķis ir regulēt tādu algota darba ņēmēju situāciju, kuriem ir stabila nodarbinātības saikne ar kādā dalībvalstī atrodošos uzņēmumu un kurus uzņēmums, kurā tie strādā, uz noteiktu laika posmu norīko darbā citas dalībvalsts teritorijā, pēc tam atgriežot viņus darbā šajā uzņēmumā (25).
41. Tādējādi pamatregulas 12. panta 1. punkts nevar regulēt tādu algota darba ņēmēja situāciju kā pamatlietā aplūkotā, kad pagaidu darba aģentūra viņu secīgi nosūta uz dažādām valstīm, ja šis darba ņēmējs nekad nav veicis algotu darbu šīs aģentūras reģistrācijas dalībvalsts teritorijā.
42. Līdz ar to galvenais jautājums pamatlietā ir noskaidrot, vai ir jāpiemēro pamatregulas 11. panta 3. punkta a) apakšpunkts vai šīs regulas 13. panta 1. punkta b) apakšpunkts.
B – Par pirmo jautājumu – pamatregulas 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta interpretāciju
43. Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai pamatregulas 13. panta 1. punkta b) apakšpunkts un īstenošanas regulas 14. panta 5. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie ir piemērojami situācijā, kad darba ņēmējs, kas ir kādas dalībvalsts iedzīvotājs, sava darba devēja, kas ir reģistrēts citā dalībvalstī, uzdevumā veic secīgus īstermiņa uzdevumus divās valstīs, bet ne otra nodarbinātības valsts, ne nodarbinātības ilgums pirmajā un/vai otrajā valstī nav noteikti darba līgumā un tos nevarēja paredzēt brīdī, kad tika lūgts izsniegt Α1 sertifikātu.
44. Vai šādos apstākļos tāds darba ņēmējs kā B. Chain var tikt uzskatīts par “personu, kas parasti veic darbību nodarbinātas personas statusā divās vai vairāk dalībvalstīs” pamatregulas 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē?
45. Gandrīz visas lietā iestājušās valdības atbalsta noraidošu atbildi uz šo jautājumu un apgalvo, ka šāda situācija ietilpst nevis šīs tiesību normas, bet gan pamatregulas 11. panta 3. punkta a) apakšpunkta piemērošanas jomā, kurā, atcerēsimies, ir ietverta vispārēja norma, saskaņā ar kuru piemērojamie tiesību akti ir lex loci laboris.
46. Manuprāt, uz šo jautājumu, gluži pretēji, ir sniedzama apstiprinoša atbilde.
47. Vispirms izskaidrojot iemeslus, kuru dēļ es uzskatu, ka tāds darba ņēmējs kā B. Chain var tikt uzskatīts par “personu, kas parasti veic darbību nodarbinātas personas statusā divās vai vairāk dalībvalstīs”, es pamatošu, ka pamatlietas īpašie apstākļi, kas ir saistīti ar to, ka A1 sertifikāta pieprasīšanas brīdī nav zināmas nodarbinātības valstis un nodarbinātības ilgums šajās valstīs, nav šķērslis pamatregulas 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanai.
48. Vispirms ir jākonstatē, ka pamatregulas 13. panta 1. punkta b) apakšpunktā nav definēts jēdziens “parasts atalgots darbs divās vai vairāk dalībvalstīs”.
49. Atcerēsimies, ka saskaņā ar šo tiesību normu persona, kura parasti veic algotu darbu divās vai vairāk dalībvalstīs, ir pakļauta tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā to nodarbinošajam uzņēmumam vai darba devējam ir juridiskā adrese vai uzņēmējdarbības vieta, ja vien būtisku savas darbības daļu persona neveic savas dzīvesvietas dalībvalstī.
50. Jēdziena “persona, kas parasti veic darbību nodarbinātas personas statusā divās vai vairāk dalībvalstīs” papildu precizējumi ir sniegti īstenošanas regulā un Praktiskajā informatīvajā materiālā par tiesību aktiem, kas piemērojami Eiropas Savienībā (ES), Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ) un Šveicē (26) (turpmāk tekstā – “informatīvais materiāls”).
51. Saskaņā ar īstenošanas regulas 14. panta 5. punktu ar personu, kas “parasti veic darbību nodarbinātas personas statusā divās vai vairāk dalībvalstīs” pamatregulas 13. panta 1. punkta izpratnē, it īpaši ir saprotama persona, kas, “turpinot darbību vienā dalībvalstī, vienlaikus veic citu atsevišķu darbību vienā vai vairāk dalībvalstīs neatkarīgi no šīs atsevišķās darbības ilguma un būtības” (27), vai persona, kas “pastāvīgi veic dažādas darbības, izņemot nenozīmīgas darbības, divās vai vairāk dalībvalstīs neatkarīgi no darbību maiņas biežuma un regularitātes” (28).
52. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlietas dalībnieku noslēgtajos darba līgumos ir paredzēts B. Chain pienākums veikt pagaidu darbus Atlanco klientu būvniecības objektos dažādās valstīs. Ir zināms arī tas, ka pirmā darba līguma ietvaros B. Chain dažus mēnešus bija strādājis kā galdnieks dažādās valstīs un ka strīdīgajā laika posmā saskaņā ar otro darba līgumu B. Chain mazliet vairāk kā mēnesi strādāja Rumānijā, pēc tam gandrīz trīs mēnešus strādājot algotu darbu Norvēģijā (29).
53. Ņemot vērā šos apstākļus, šķiet, var uzskatīt par pierādītu, ka pamatlietā aplūkojamie algotie darbi tika veikti nevis vienlaicīgi (30), bet gan secīgi – viens pēc otra.
54. Saskaņā ar informatīvo materiālu “darbības, kas tiek veiktas pārmaiņus, attiecas uz situācijām, kad darbības netiek veiktas vienlaicīgi vairāku dalībvalstu teritorijā, bet sastāv no secīgiem darba uzdevumiem, kurus vienu pēc otra veic dažādās dalībvalstīs” (31).
55. Manuprāt, secīgu uzdevumu, kas tiek veikti viens pēc otra, iekļaušana pamatregulas 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanas jomā it īpaši ir pamatota, ņemot vērā šīs tiesību normas mērķi, kas paredz “aptvert visas iespējamās lietas par daudzkārtējām darbībām ar pārrobežu elementiem un nodalīt darbības, kuras parasti notiek vairāku dalībvalstu teritorijā, no ārkārtas un pagaidu darbībām” (32).
56. No iepriekš minētā izriet, ka pēc būtības ikviens tāds algots darbs kā pamatlietā aplūkotais, kas tiek veikts secīgi un parasti (33), t.i., drīzāk vispārēji nekā vienīgi izņēmuma kārtā vai pagaidām, divu vai vairāk valstu teritorijā var tikt pakļauts pamatregulas 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta regulējumam, ar nosacījumu, ka nav runa par nenozīmīgu darbību (34).
57. Manuprāt, šādu risinājumu apstiprina pamatregulas II sadaļā, kuras nosaukums, atgādināšu, ir “Piemērojamā tiesiskā regulējuma noteikšana”, ietverto pantu, it īpaši šīs regulas 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta, mērķa analīze.
58. Šajā ziņā es secinu, ka šīs II sadaļas tiesību normas ir jāinterpretē atbilstoši LESD 48. pantam, kas paredz atvieglot migrējošo darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, kā tas ir noteikts LESD 45. pantā, un it īpaši nozīmē, ka viņiem tiek garantēta sociālā nodrošinājuma pabalstu izmaksa (35).
59. Šajā aspektā Tiesa vairākkārt ir secinājusi, ka šīs II sadaļas mērķis ir kā darba ņēmēju un darba devēju, tā arī valstu kasu interesēs izvairīties no jebkādas maksājumu un atbildību nelietderīgas apvienošanas un samudžināšanas, kas rastos no vairāku tiesisko regulējumu vienlaicīgas vai alternatīvas piemērošanas (36) un kas tādējādi paši par sevi varētu būt šķērslis darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai Savienības iekšienē (37).
60. Tādējādi ar pamatregulas II sadaļas tiesību normām, tostarp šīs regulas 13. panta 1. punkta b) apakšpunktu, ir paredzēts nodrošināt migrējošo darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, kas it īpaši ietver pastāvīgas sociālās aizsardzības garantiju, piemērojot tikai vienu piemērojamo sociālā nodrošinājuma tiesisko regulējumu (38). No sarežģītas iemaksu un pabalstu apvienošanas un sadalīšanas ir jāizvairās par labu sistēmai, kas ir vienkārša un praktiska (39).
61. Kā tas būs redzams tālāk, tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā šādi mērķi, manuprāt, nevar tikt sasniegti, piemērojot lex loci laboris normu, kas pamato pamatregulas 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanu.
62. Kā es norādīju iepriekš, par principiāli piemērojamajiem tiesību aktiem sociālajā jomā Savienības likumdevējs ir izvēlējies lex loci laboris. Jāatzīmē, ka šī izvēle cita starpā ir izskaidrojama ar faktu, ka Regulas Nr. 3 izstrādes laikā darba ņēmēju mobilitāte galvenokārt izpaudās kā migrācija vienīgi uz vienu citu dalībvalsti (40). Tādējādi piesaiste darba izpildes valstij balstījās uz pieņēmumu, ka runa ir par risinājumu, kas vairāk aizsargā darba ņēmēju, jo šis pēdējais cita starpā bija tiesīgs atsaukties uz tām pašām tiesībām kā šīs dalībvalsts darba ņēmēji (41).
63. Lai gan pamatregula apstiprina lex loci laboris izvēli par principiāli piemērojamajiem tiesību aktiem (42), šī regula atzīst arī atkāpes no šī noteikuma īpašos gadījumos, kas attaisno citu piesaistes kritēriju (43).
64. Manuprāt, pamatregulas 11. panta 3. punkta a) apakšpunktā nostiprinātā principa teorētiska un vienkārša piemērošana tādā īpašā situācijā kā pamatlietā aplūkotā nozīmē risku nevis izvairīties no administratīviem sarežģījumiem kā darba ņēmējam un darba devējam, tā arī sociālā nodrošinājuma iestādēm, bet gan tieši radīt tos, kā rezultātā varētu tikt kavēta ar darba ņēmējiem saistīto materiālu pārsūtīšana un tādējādi traucēta viņu brīva pārvietošanās (44).
65. Proti, lex loci laboris piemērošana tāda darba ņēmēja kā B. Chain situācijā nozīmētu, ka šis pēdējais tiktu pakļauts Rumānijas tiesību aktiem saistībā ar savu mēnesi ilgo darbību Rumānijā un pēc tam, no nākamās dienas (45) – Norvēģijas tiesību aktiem saistībā ar savu trīs mēnešus ilgo algoto darbu Norvēģijā, lai gan abi šie uzdevumi tikuši veikti viena un tā paša darba līguma ietvaros un vienas un tās pašas pagaidu darba aģentūras uzdevumā.
66. Var iedomāties sarežģījumus, kas šo četru mēnešu laikā rastos ne vien B. Chain, bet arī Atlanco un sociālā nodrošinājuma iestādēm sakarā ar pāreju no piesaistes Rumānijas valsts kasei uz Norvēģijas valsts kasi.
67. Turklāt ir jāatzīmē, ka dažās dalībvalstīs iespēja izmantot atsevišķas tiesības ir atkarīga no minimālā iemaksu veikšanas laikposma un ka pārāk biežas piemērojamo tiesību aktu izmaiņas tātad varētu nelabvēlīgi ietekmēt migrējošos darba ņēmējus (46).
68. Tādējādi, izvēloties konkrētā uzņēmuma juridiskās adreses dalībvalsts piesaistes kritēriju pamatregulas 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, tas ne vien ļautu šim uzņēmumam izvairīties no darba ņēmēju pakļaušanas tās valsts sociālā nodrošinājuma sistēmai, uz kuru viņi tiek nosūtīti veikt īstermiņa darbus, bet arī it īpaši aizsargātu darba ņēmējus no jebkāda riska, ka pārtrūkst viņu sociālā aizsardzība.
69. Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāpiebilst, ka “[pamatregulas II sadaļas] noteikumi ir domāti, ne tikai lai izvairītos no vienlaicīgas vairāku valstu tiesību aktu piemērošanas un sarežģījumiem, kas tādēļ var rasties, bet arī novērstu to, ka personām, kurām ir piemērojama [pamatregula], tiktu liegta aizsardzība sociālā nodrošinājuma jomā tādēļ, ka nav tām piemērojamu tiesību aktu (47).
70. Otrkārt, ir jāatzīmē, ka pamatregulas 13. panta 1. punkta mērķis ir veicināt pakalpojumu sniegšanas brīvību to uzņēmumu labā, kuri to izmanto darba ņēmēju norīkošanai darbā uz citām dalībvalstīm, kas nav valstis, kurās tie ir reģistrēti (48). Taču lex loci laboris piemērošana padarītu sarežģītāku pakalpojumu sniegšanas brīvības izmantošanu tādiem uzņēmumiem kā Atlanco, kuru mērķis ir secīgi un uz dažiem mēnešiem nosūtīt savus darbiniekus uz valstīm, kas nav to reģistrācijas valsts.
71. Manuprāt, tādējādi tādā specifiskā situācijā kā pamatlietā aplūkojamā ir attaisnojama izvēle par labu piesaistei uzņēmuma juridiskās adreses dalībvalsts tiesību aktiem darba ņēmēju, uzņēmumu un sociālā nodrošinājuma iestāžu savstarpēji saistītajās interesēs.
72. Tomēr iepriekš minētie apsvērumi nesniedz informāciju par iespēju piemērot pamatregulas 13. panta 1. punkta b) apakšpunktu tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā, “kad” ne dažādās nodarbinātības valstis, ne darba ilgums šajās valstīs nav paredzēti darba līgumā vai nebija zināmi A1 sertifikāta pieprasīšanas brīdī.
73. Šajā ziņā uzmanība ir vēršama uz to, ka pamatregulas 13. panta 1. punkta b) apakšpunktā nav precizēts, vai tā piemērošanas priekšnoteikums ir divu vai vairāk dalībvalstu un tajās veicamo darbību konkrēta noteikšana, vēl pirms darba ņēmējs ir uzsācis jebkādas darbības, vai arī tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā fakts, ka darba līgumā ir paredzēts darba ņēmēja pienākums darba devēja uzdevumā veikt darbus dažādās valstīs, ir pietiekams šīs tiesību normas piemērošanai.
74. Manuprāt, judikatūrā sniegtie precizējumi attiecībā uz piemērojamo tiesību aktu noteikšanu, ko sociālā nodrošinājuma jomā veic kompetentās iestādes, ļauj atzīt iespēju piemērot minēto tiesību normu tādā situācijā un apstākļos, kādi ir aplūkoti pamatlietā.
75. Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbilstoši LES 4. panta 3. punktā nostiprinātajam lojālas sadarbības principam A1 sertifikāta izdevējiestādei ir pareizi jānovērtē atbilstošie fakti, kas attiecas uz to tiesību normu piemērošanu, ar kuru palīdzību tiek noteikti piemērojamie tiesību akti sociālā nodrošinājuma jomā, lai tādējādi nodrošinātu šajā sertifikātā ietvertās informācijas pareizību (49).
76. Parasti A1 sertifikāts tiek izdots pirms tajā paredzētā laika posma vai šī laikposma sākumā. Tādējādi šajā brīdī atbilstošo faktu novērtējums visbiežāk tiek veikts, pamatojoties uz konkrētā darbinieka sagaidāmo darba situāciju. Tāpēc darba aprakstam, kas izriet no līguma, faktiski ir būtiska nozīme saistībā ar šo izvērtējumu (50).
77. Jāpiebilst, ka saskaņā ar īstenošanas regulas 14. panta 10. punktu, “lai noteiktu, kādi tiesību akti ir piemērojami [citu starpā pamatregulas 13. panta 1. un 2. punktā paredzētajām darbībām], attiecīgās iestādes ņem vērā situāciju, kas paredzēta turpmākajiem 12 kalendāra mēnešiem”.
78. No iepriekš minētā izriet, ka sociālā nodrošinājuma jomā kompetentajai iestādei ir jāizvērtē, vai piemērojamo tiesību aktu noteikšanas brīdī ir sagaidāms, ka darba periodi vairākās dalībvalstīs nākamo 12 kalendāro mēnešu laikā sekos viens otram ar zināmu regularitāti, kas būs pamatots ar no līguma dokumentiem izrietošo darba raksturu (51).
79. Tiesa arī ir secinājusi, ka, “izvērtējot faktus, lai noteiktu piemērojamos sociālā nodrošinājuma tiesību aktus [A1 sertifikāta] izdošanai, attiecīgā iestāde papildus darba līguma formulējumam konkrētā gadījumā var ņemt vērā tādus faktorus kā to, kā līdzīgi līgumi starp darba devēju un attiecīgo darbinieku iepriekš ir tikuši īstenoti praksē, apstākļus, kas saistīti ar šo līgumu noslēgšanu, un, vispārīgāk, attiecīgā uzņēmuma veikto darbību raksturojošās iezīmes un veikšanas kārtību, ciktāl šie faktori var atklāt īsto konkrētā darba raksturu” (52).
80. Pēc vairākuma lietā iestājušos valdību ieskata, tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā sociālā nodrošinājuma jomā kompetentā iestāde nevarot veikt pareizu faktu novērtējumu, ja tās rīcībā nav informācijas par nodarbinātības valstīm un darba ņēmēja saistību ilgumu šajās valstīs.
81. Taču es uzskatu, ka konkrētajā gadījumā, neraugoties uz informācijas par paredzēto uzdevumu izpildes vietām un šo uzdevumu izpildes ilgumu neesamību, citi sociālā nodrošinājuma jomā kompetentās iestādes rīcībā esošie apstākļi, kad tā noteica piemērojamos tiesību aktus, ļāva tai izpētīt sagaidāmo darbinieka situāciju un pārliecināties, ka šis darba ņēmējs parasti veic algotu darbu divās vai vairāk valstīs.
82. Proti, kā to savos rakstveida apsvērumos pamatoti secinājusi Komisija, no pirmā darba līguma bija iespējams izsecināt, ka B. Chain secīgi veic galdnieka darbus dažādās valstīs un dara to vairākus mēnešus.
83. Arī abu darba līgumu noteikumi, manuprāt, norādīja uz iespējamību, ka tiks veikts algots darbs divās vai vairāk valstīs. Jāatgādina, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir norādīts, ka saskaņā ar starp B. Chain un Atlanco noslēgto darba līgumu noteikumiem pirmajam bija pienākums veikt darbus otrās klientu būvniecības objektos dažādās valstīs.
84. Turklāt pats tādas pagaidu darba aģentūras kā Atlanco darbības raksturs – nosūtīt savus darbiniekus uz dažādām valstīm, kurās atrodas tās klienti, lai šie darbinieki tur veiktu īslaicīgus darbus, manuprāt, norāda, ka bija paredzams, ka B. Chain veiks dažādus uzdevumus dažādās valstīs.
85. Turklāt es uzskatu, ka pagaidu darba aģentūras darbības raksturs neļauj darba devējam ilgu laiku uz priekšu zināt dažādās valstis, uz kurām viņš nosūtīs savus darbiniekus, un laiku, kāds būs nepieciešams darbu veikšanai šajās valstīs.
86. No minētā izriet, ka pamatlietā sociālā nodrošinājuma jomā kompetentā iestāde varēja pamatoties uz norāžu kopumu, kas atklāj konkrētā darba patieso raksturu, lai noteiktu piemērojamos sociālās jomas tiesību aktus.
87. Līdz ar to es uzskatu, ka šīs iestādes rīcībā bija pietiekama informācija, lai secinātu, ka B. Chain situācija var iekļauties pamatregulas 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanas jomā.
88. Turklāt es, tāpat kā Komisija, uzsveru, ka ar pamatregulu izveidotās tiesību normu kolīziju sistēmas piemērošana ir atkarīga vienīgi no objektīvās situācijas, kurā ir ieinteresētais darba ņēmējs (53).
89. Tā no lietas materiāliem izriet, ka saistībā ar B. Chain faktisko situāciju šis pēdējais, manuprāt, varēja tikt uzskatīts par “personu, kas parasti veic darbību nodarbinātas personas statusā divās vai vairāk dalībvalstīs”, ciktāl saskaņā ar otrā darba līguma noteikumiem viņš bija veicis divus secīgus īslaicīgus uzdevumus Atlanco uzdevumā divās dažādās valstīs.
90. Ņemot vērā iepriekš norādītos apsvērumus, es secinu, ka pamatregulas 13. panta 1. punkta b) apakšpunkts var regulēt tādu situāciju kā pamatlietā aplūkotā, kad ne dažādās nodarbinātības valstis, ne saistību ilgums šajās valstīs nav paredzēti darba līgumā vai nav zināmi A1 sertifikāta pieprasīšanas brīdī.
91. Noslēgumā es vēlos atbildēt uz vairākuma lietā iestājušos valdību bažām par to, ka pamatregulas 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošana tādā situācijā un apstākļos, kādi ir aplūkoti pamatlietā, varētu provocēt krāpšanas gadījumus. Piemēram, Īrijas valdība uzsver, ka tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkotie darba devējs, kurš nespēj sniegt informāciju par savu darbinieku nodarbināšanas darba vietu un ilgumu, var izvēlēties piemērojamos tiesību aktus, reģistrējot juridisko adresi valstī, kurā sociālā nodrošinājuma iemaksas ir īpaši zemas.
92. Manuprāt, kaut arī krāpšanas risks pastāv, īstenošanas regulas 16. pantā paredzētā pamatregulas 13. panta piemērošanas procedūra tomēr paredz garantijas tam, lai izvairītos no šādas krāpnieciskas šī 13. panta piemērošanas, ar nosacījumu, ka šo procedūru ievēro visi tās attiecīgie dalībnieki.
93. Attiecībā uz šo procedūru īstenošanas regulas 16. panta 2. punktā būtībā ir paredzēts, ka piemērojamos tiesību aktus vispirms provizoriski nosaka konkrētā darba ņēmēja dzīvesvietas dalībvalsts iestāde. Pēc tam par šo provizorisko noteikšanu šī pati iestāde informē norādīto iestādi katrā no dalībvalstīm, kurā tiek veiktas darbības un kurā ir darba devēja juridiskā adrese vai uzņēmējdarbības vieta (54).
94. Piemērojamo tiesību aktu provizoriskā noteikšana kļūst galīga divu mēnešu laikā, kopš citu dalībvalstu norādītās iestādes saņēmušas par to informāciju, ja vien vismaz viena no attiecīgajām iestādēm līdz šā divu mēnešu termiņa beigām neinformē dzīvesvietas dalībvalsts norādīto iestādi par to, ka tā vēl nevar atzīt noteikšanas rezultātu vai ka tai šajā jautājumā ir atšķirīgs viedoklis (55). Šajā pēdējā gadījumā iestādēm ir jāpanāk vienošanās saskaņā ar specifisku dialoga un saskaņošanas procedūru (56).
95. Tādējādi faktu novērtējumu piemērojamo tiesību aktu noteikšanai gadījumā, kad ir runa par algotu darbu divās vai vairāk dalībvalstīs, veic vismaz divas dažādas iestādes, kas a priori ir garantija pareizam faktu novērtējumam un līdz ar to – arī pareizai piemērojamo tiesību aktu noteikšanai. Turklāt, lai nodrošinātu pamatregulas pareizu piemērošanu, iestādēm un personām, uz kurām šī regula attiecas, ir savstarpējas informēšanas un sadarbības pienākums (57).
96. Pamatlietā no lietas materiāliem izriet, ka tieši pirms B. Chain pirmā veicamā uzdevuma Rumānijā Atlanco uzsāka procedūru pamatregulas 13. panta piemērošanai, Polijas sociālā nodrošinājuma iestādēm iesniedzot lūgumu par piemērojamo tiesību aktu provizorisku noteikšanu.
97. Tad ar 2012. gada 5. marta lēmumu (58) Polijas kompetentā iestāde par provizoriski piemērojamiem noteica Kipras tiesību aktus un par šo provizorisko noteikšanu paziņoja Kipras kompetentajai iestādei.
98. Tiesas sēdē Kipras valdība norādīja, ka, lai gan Kipras kompetentā iestāde nav piekritusi minētajai provizoriskajai noteikšanai, tā par sava viedokļa atšķirībām nav informējusi Polijas kompetento iestādi.
99. Tā kā Kipras kompetentā iestāde neapstrīdēja piemērojamo tiesību aktu noteikšanu, Kipras tiesību akti tātad kļuva par galīgi piemērojamiem pamatlietā aplūkotajai situācijai. Tādējādi gadījumā, ja skartās personas būtu iesniegušas lūgumu izsniegt A1 sertifikātu, šai Kipras iestādei šāds sertifikāts būtu tām bijis jāizsniedz (59).
100. Jāpiebilst, ka arī no judikatūras izriet, ka iestādei, kas jau ir izsniegusi A1 sertifikātu, ir jāpārskata tā izdošanas pamatotība un attiecīgā gadījumā konkrētais sertifikāts jāatsauc, ja tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kurā darbinieks strādā, izsaka šaubas par to faktu precizitāti, uz kuriem balstīts šis sertifikāts, un/vai pamatregulas II sadaļas prasību ievērošanu (60).
101. No minētā izriet, ka pastāv kontroles procedūras, kas ļauj izvairīties no pamatregulas 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta krāpnieciskas piemērošanas.
102. Ņemot vērā visus iepriekš norādītos apsvērumus, es uzskatu, ka pamatregulas 13. panta 1. punkta b) apakšpunkts un īstenošanas regulas 14. panta 5. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie ir piemērojami tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā, kad vienā dalībvalstī dzīvojošs darbinieks citā dalībvalstī reģistrēta darba devēja uzdevumā un viena un tā paša darba līguma ietvaros veic secīgus īstermiņa uzdevumus divās citās valstīs, bet ne otra nodarbinātības valsts, ne saistību ilgums pirmajā un/vai otrajā valstī nav noteikti darba līgumā un nevar tikt paredzēti A1 sertifikāta pieprasīšanas brīdī.
IV – Secinājums
103. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai atbildēt Eparchiako Dikastirio Lefkosias šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulas (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu, kas grozīta ar Komisijas 2010. gada 9. decembra Regulu (ES) Nr. 1244/2010, 13. panta 1. punkta b) apakšpunkts un Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Regulas (EK) Nr. 987/2009, ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai Nr. 883/2004, kas grozīta ar Regulu Nr. 1244/2010, 14. panta 5. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie ir piemērojami tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā, kad vienā dalībvalstī dzīvojošs darbinieks citā dalībvalstī reģistrēta darba devēja uzdevumā un viena un tā paša darba līguma ietvaros veic secīgus īstermiņa uzdevumus divās citās valstīs, bet ne otra nodarbinātības valsts, ne saistību ilgums pirmajā un/vai otrajā valstī nav noteikti darba līgumā un nevar tikt paredzēti A1 sertifikāta pieprasīšanas brīdī.
1 – Oriģinālvaloda – franču.
2 – A1 sertifikāts, kas kopš 2012. gada 1. maija aizstāj E101 sertifikātu, norāda uz tā turētājam, kurš nedzīvo valstī, kurā viņš strādā, piemērojamo tiesisko regulējumu sociālā nodrošinājuma jomā. Šis sertifikāts tiek izsniegts gadījumos, kad darba ņēmējs pārvietojas Eiropas Savienības, Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) vai Šveices robežās, lai tur veiktu darbu, lai cita starpā noteiktu, kurā valstī ir jāmaksā sociālā nodrošinājuma iemaksas.
3 – OV L 166, 1. lpp., un labojums – OV 2004, L 200, 1. lpp. Regula redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas 2010. gada 9. decembra Regulu (ES) Nr. 1244/2010 (OV L 338, 35. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatregula”).
4 – OV L 284, 1. lpp. Regula redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu Nr. 1244/2010 (turpmāk tekstā – “īstenošanas regula”).
5 – Jāatzīmē, ka pamatregula un īstenošanas regula regulē arī darba ņēmēju pārvietošanās uz EEZ un Šveici gadījumus. Tādējādi ir jāprecizē, ka jēdziens “dalībvalsts” ir jāsaprot kā tāds, kas papildus Savienības dalībvalstīm ietver arī EEZ valstis un Šveices Konfederāciju.
6 – Turpmāk tekstā – “strīdīgais laika posms”.
7 – Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav norādīts, uz kāda pamata Kipras kompetentā iestāde ir secinājusi, ka Kipras tiesību akti ir piemērojami attiecībā uz laika posmu, ko aptver šis pirmais darba līgums.
8 – Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav norādīti ne lūguma un atteikuma izsniegt A1 sertifikātu attiecībā uz strīdīgo laika posmu datumi, ne šāda atteikuma pamatojums. Tāpat tajā nav nekādu ziņu par starplaikā (aptuveni deviņus mēnešus ilgs laika posms) starp pirmā darba līguma beigām un otrā izpildes uzsākšanu piemērojamo tiesisko regulējumu. Tiesas sēdē Kipras valdība precizēja, ka, pirmkārt, Atlanco nekad nav vērsusies Kipras kompetentajā iestādē ar lūgumu izsniegt A1 sertifikātu un ka, otrkārt, laika posmā, kas atdala abus darba līgumus, B. Chain, nepastāvot darba līgumam starp viņu un Kiprā reģistrēto Atlanco, nevarēja atsaukties uz pamatregulas 13. pantu.
9 – Skat. 5. zemsvītras piezīmi.
10 – OV 1964, 47, 746. lpp.
11 – OV 1958, 30, 561. lpp. Regulas Nr. 3 II sadaļas 13. pantā nebija paredzēts īpašs izņēmums attiecībā uz darbiniekiem, kuri veic darbu divās vai vairāk dalībvalstīs. Proti, šīs regulas 13. pantā bija paredzēti tikai trīs izņēmumi attiecībā uz, pirmkārt, norīkotiem darba ņēmējiem, otrkārt, transporta pakalpojumu nozares darba ņēmējiem un, treškārt, darba ņēmējiem, kas ir nodarbināti pārrobežu uzņēmumos, kuri darbojas divās dalībvalstīs.
12 – Mans izcēlums.
13 – Šī regula ir grozīta vairākkārt, proti, 14 reizes. Vēlāk tā tika atcelta ar Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulu (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā (OV L 149, 2. lpp.), kurā ir tikuši izdarīti vairāki grozījumi, līdz tā tika atcelta ar pamatregulu.
14 – Skat. Pochet, P. “Révision du règlement 1408/71: réflexions conclusives”, Revue belge de sécurité sociale, 2004, 735. lpp., īpaši 739. lpp.
15 – Turpat.
16 – Pamatregula tika pieņemta pirms 10 jauno dalībvalstu pievienošanās 2004. gadā. Taču šīs regulas piemērošana, kas bija sasaistīta ar īstenošanas regulas spēkā stāšanos, tika uzsākta tikai sešus gadus vēlāk, proti, 2010. gada 1. maijā.
17 – Jāatzīmē, ka atsevišķas mobilitātes formas, piemēram, darbs uz noteiktu laiku un pagaidu darbs, pastāvēja jau pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, tomēr vēlāk šīs mobilitātes formas ir attīstījušās vēl tālāk, kļuvušas biežākas un tiek izmantotas atšķirīgi.
18 – Mans izcēlums. Jēdziens “būtiska darbību daļa savā dzīvesvietas dalībvalstī” ir ieviests ar pamatregulu. Lai gan šīs regulas 13. panta 1. punkta b) apakšpunktā nav skaidri norādīts, vai tas regulē tādu situāciju kā pamatlietā aplūkotā, kad dzīvesvietas dalībvalstī netiek veikta “nekāda” darbību daļa, es uzskatu, ka tāda situācija var ietilpt šīs tiesību normas piemērošanas jomā.
19 – Šajā ziņā skat. Jorens, Y., “Vers de nouvelles règles pour la détermination de la législation applicable?”, 50 ans de coordination de la sécurité sociale –Passé – Présent – Futur, 2010, 179. lpp., īpaši 187. lpp.
20 – Doktrīnā vairāki autori iesaka grozīt koordinācijas noteikumus, kas attiecas uz piemērojamo tiesību aktu noteikšanu (it īpaši skat. Morsa, M., Sécurité sociale, libre circulation et citoyenneté européennes, Perspectives de droit social, Anthemis, Limal, 2012, īpaši 158. lpp.; Jorens, Y., un Van Overmeiren, F., “General principles of coordination in Regulation 883/2004”, European Journal of Social Security, 11. sēj., 2009, Nr. 1 un Nr. 2, 47. lpp., īpaši 74. un 76. lpp.; Lhernould, J.‑P., “La coordination des régimes nationaux de sécurité sociale hors des règlements n° 1408/71 et n° 883/2004: constat de faiblesse ou tremplin pour de nouvelles ambitions?”, La semaine juridique – Édition social, 2009, Nr. 41, 13. lpp., īpaši 16. lpp., un Schoukens, P., “Explicit competence to coordinate social security of highly mobile workers – the case of the moving researchers in the EU”, Pravnik, Letnik 67, Ļubļana, 2012, 351. lpp., īpaši 357. un 362. lpp.).
21 – Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai ar nosaukumu “Mobilitāte – instruments darbavietu skaita un kvalitātes palielināšanai. Eiropas darba mobilitātes rīcības plāns (2007–2010)” [COM(2007) 773, galīgā redakcija].
22 – 4.1. punkts.
23 – Saskaņā ar šo tiesību normu “persona, kas kādā dalībvalstī veic darbību nodarbinātas personas statusā tāda darba devēja uzdevumā, kurš parasti tur veic savas darbības, un ko minētais darba devējs ir nosūtījis uz citu dalībvalsti veikt darbu minētā darba devēja uzdevumā, arī turpmāk ir pakļauta pirmās dalībvalsts tiesību aktiem, ja paredzamais minētā darba ilgums nepārsniedz 24 mēnešus un minētā persona nav nosūtīta aizstāt citu personu”.
24 – Somijas valdība it īpaši uzsvēra, ka B. Chain nekad nav veicis algotu darbu Kiprā un ka tādējādi neesot izpildīts pirmais pamatregulas 12. panta 1. punktā paredzētais nosacījums, proti, ka tieši pirms algotā darba veikšanas norīkotajai personai jau ir jābūt pakļautai tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā ir reģistrēts tās darba devējs. Turklāt nepieciešamais nodarbinātības laika posms, lai varētu veikt norīkošanu, ar Sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinācijas administratīvās komisijas 2009. gada 12. jūnija Lēmumu Nr. A2 par to, kā interpretēt Regulas Nr. 883/2004 12. pantu par tiesību aktiem, ko piemēro darbā ārpus kompetentās valsts uz laiku norīkotiem darba ņēmējiem un personām, kuras veic darbību pašnodarbinātas personas statusā (OV 2010, C 106, 5. lpp.), ir noteikts 1 mēnesis.
25 – Šajā ziņā skat. ģenerāladvokāta K. O. Lenca [C. O. Lenz] secinājumus lietā Calle Grenzshop Andresen (C‑425/93, EU:C:1995:12, 20. punkts). Pēc ģenerāladvokāta K. O. Lenca domām, šajā lietā “ir [..] jānovirzās no principa, ka norīkošana parasti izpaužas pārvietošanās formā sakarā ar pastāvošām darba attiecībām, profesionālo darbību citā dalībvalstī uz noteiktu laiku”, līdz ar to darbs divās dalībvalstīs neatbilst norīkošanas gadījumam.
26 – Šis Komisijas darba dokuments tā 2013. gada decembra redakcijā ir pieejams interneta vietnē http://ec.europa.eu/social/main.jsp?langId=fr&catId= 868. Jānorāda, ka šim materiālam nav juridiski saistoša spēka. Tomēr, kā to savos rakstveida apsvērumos norāda Kipras un Francijas valdības, dalībvalstu pārstāvji šo materiālu ir iesnieguši apstiprināšanai Sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinācijas administratīvajā komisijā, kas ļauj to piemērot attiecībā uz sociālā nodrošinājuma iestādēm, pār kurām dalībvalstis īsteno pārraudzību.
27 – Skat. īstenošanas regulas 14. panta 5. punkta a) apakšpunktu. Mans izcēlums.
28 – Skat. īstenošanas regulas 14. panta 5. punkta b) apakšpunktu. Mans izcēlums.
29 – Jāatzīmē, ka, tā kā pamatlietas faktu rašanās laikā pamatregula un īstenošanas regula vēl nebija piemērojamas Norvēģijas Karalistē, joprojām ir piemērojama Regula Nr. 1408/71 un Padomes 1972. gada 21. marta Regula (EEK) Nr. 574/72, ar kuru nosaka īstenošanas kārtību Regulai Nr. 1408/71 (OV L 74, 1. lpp.). Tomēr šis apstāklis neietekmē manu analīzi, ciktāl Regulas Nr. 1408/71 14. panta 2. punkta b) apakšpunkta ii) daļa būtībā atbilst pamatregulas 13. panta 1. punkta b) apakšpunktam, par piemērojamiem nosakot uzņēmuma juridiskās adreses dalībvalsts tiesību aktus, ja konkrētais algotā darba ņēmējs nedzīvo nevienas no tām dalībvalstīm teritorijā, kurā viņš strādā.
30 – Saskaņā ar informatīvo materiālu “darbības, kas tiek veiktas vienlaicīgi, attiecas uz gadījumiem, kad papildu darbības dažādās dalībvalstīs tiek īstenotas vienlaicīgi saskaņā ar vienu un to pašu vai dažādiem darba līgumiem. Otrā jeb papildu darbība var tikt veikta apmaksāta atvaļinājuma laikā, nedēļas nogalēs, vai, strādājot uz pusslodzi, vienā dienā ir iespējams uzņemties divas atšķirīgas darbības divu dažādu darba devēju labā” (26. lpp.).
31 – 26. lpp. Mans izcēlums.
32 – 25. lpp.
33 – Jāatzīmē, ka saistībā ar citu pamatregulas II sadaļas tiesību normu interpretāciju apstākļa vārdu “parasti” Tiesa ir atzinusi par sinonīmu vārdam “ierasti” (skat. spriedumus Banks u.c., C‑178/97, EU:C:2000:169, 25. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī Plum, C‑404/98, EU:C:2000:607, 21. punkts).
34 – Informatīvajā materiālā ir precizēts, ka, “lai izvairītos no iespējamām manipulācijām ar noteikumiem, ar ko regulē piemērojamos tiesību aktus, nenozīmīgas darbības netiek ņemtas vērā, lai noteiktu piemērojamos tiesību aktus, pamatojoties uz [pamatregulas] 13. pantu” (28. lpp.). Šis materiāls arī sniedz jēdziena “nenozīmīga darbība” definīciju, norādot, ka “nenozīmīgas darbības ir darbības, ko veic pastāvīgi, bet kas ir nebūtiskas attiecībā uz patērēto laiku un ekonomisko atdevi. Par nenozīmīgas darbības rādītāju ir ierosināts atzīt situāciju, kad darbības ilgums veido mazāk nekā 5 % darba ņēmēja parastā darba laika [..] un/vai mazāk nekā 5 % viņa kopējā atalgojuma” (turpat).
35 – LESD 48. panta pirmās daļas b) punktā ir noteikts, ka Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru paredz tādus pasākumus sociālā nodrošinājuma jomā, kas vajadzīgi, lai īstenotu darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, šajā nolūkā izveidojot sistēmu, kas nodrošina, ka algotiem vai pašnodarbinātiem migrējošiem darba ņēmējiem un viņu apgādājamiem maksā pabalstus personām, kas ir dalībvalstu iedzīvotāji.
36 – Skat. spriedumu van der Vecht (19/67, EU:C:1967:49, 455. lpp.), ģenerāladvokāta A. Meirā [H. Mayras] secinājumus lietā Bentzinger (73/72, EU:C:1973:21, 291. lpp.) un ģenerāladvokāta Ž. P. Vornera [J. P. Warner] secinājumus lietā Association du Foot-Ball Club d’Andlau (8/75, EU:C:1975:76, 752. lpp.).
37 – Skat. ģenerāladvokāta Ž. P. Vornera secinājumus lietā Association du Foot-Ball Club d’Andlau (8/75, EU:C:1975:76, 752. lpp. un tajā minētā judikatūra), kā arī ģenerāladvokāta Ž. P. Vornera secinājumus lietā Perenboom (102/76, EU:C:1977:57, 825. lpp.).
38 – Princips, ka ir piemērojami tikai vienas valsts tiesību akti, ir nostiprināts pamatregulas preambulas 18.a apsvērumā un 11. panta 1. punktā.
39 – Skat. ģenerāladvokāta G. Slinna [G. Slynn] secinājumus lietā Brusse (101/83, EU:C:1984:113, 2243. lpp.). Skat. arī spriedumu Rebmann (58/87, EU:C:1988:344, 15. punkts).
40 – Šajā ziņā skat. Rodríguez Cardo, I. A., “Applicable law in Regulation 883/2004”, Migrants and Social Security – The (EC) Regulations 883/2004 & 987/2009, Laborum izd., Spānija, 2010, 29. lpp., īpaši 33. lpp., un Schoukens, P., minēts iepriekš, īpaši 356.–358. lpp.
41 – Turklāt pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados lex loci laboris ļāva nodrošināt, ka darba ņēmējiem, kuri vairumā gadījumu pārvietojās no “nabadzīgas” dalībvalsts, lai dotos strādāt citā, turīgākā dalībvalstī, bija labāka sociālā aizsardzība, jo tā laika dalībvalstis bija izvēlējušās Bismarka sociālā nodrošinājuma sistēmas modeli, nodrošinot sociālo aizsardzību, kas pamatota ar darbu (skat. Schoukens, P. un Pieters, D., “The rules within Regulation 883/2004 for determining the applicable legislation”, Special issue on 50 years of European social security coordination, European Journal of Social Security, 11. sēj., Intersentia, Kembridža, 2009, Nr. 1 un Nr. 2, 81. lpp., īpaši 104. lpp.).
42 – Skat. pamatregulas preambulas 17. apsvērumu un 11. panta 3. punkta a) apakšpunktu.
43 – Proti, saskaņā ar pamatregulas preambulas 18. apsvērumu “īpašos gadījumos, kad ir pamats citiem piemērojamības kritērijiem, jāatkāpjas no [lex loci laboris] vispārīgā noteikuma”.
44 – Šajā ziņā skat. spriedumu Brusse (101/83, EU:C:1984:187, 16. punkts).
45 – Jāatgādina, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka 2012. gada 2. janvārī B. Chain pabeidza savu pirmo uzdevumu Rumānijā un pēc tam, 2012. gada 3. janvārī, uzsāka savu otro uzdevumu Norvēģijā.
46 – Skat. spriedumu Manpower (35/70, EU:C:1970:120, 12. punkts). Šajā ziņā ir jāpiebilst, ka no pamatregulas 57. panta 1. punkta pirmās daļas izriet, ka vecuma pensiju un pārdzīvojušā laulātā pensiju jomā dalībvalsts iestādei nav pienākuma piešķirt pabalstus attiecībā uz periodiem, kas izpildīti saskaņā ar tiesību aktiem, kurus tā piemēro un kuri tiek ņemti vērā brīdī, kad iestājas apdrošināšanas gadījums, ja šo periodu ilgums ir mazāks par vienu gadu un, ņemot vērā tikai šos periodus, nekādas tiesības uz pabalstu nav iegūtas saskaņā ar minētajiem tiesību aktiem.
47 – Skat. spriedumu Kits van Heijningen (C‑2/89, EU:C:1990:183, 12. punkts).
48 – Šajā ziņā skat. spriedumus FTS (C‑202/97, EU:C:2000:75, 28. punkts un tajā minētā judikatūra), kā arī Plum (C‑404/98, EU:C:2000:607, 19. punkts).
49 – Skat. spriedumu Format Urządzenia i Montaże Przemysłowe (C‑115/11, EU:C:2012:606, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).
50 – Turpat, 43. punkts.
51 – Skat. informatīvo materiālu (26. lpp.).
52 – Skat. spriedumu Format Urządzenia i Montaże Przemysłowe (C‑115/11, EU:C:2012:606, 45. punkts). Mans izcēlums.
53 – Šajā ziņā skat. spriedumu van Delft u.c. (C‑345/09, EU:C:2010:610, 52. punkts un tajā minētā judikatūra). Skat. arī spriedumu Format Urządzenia i Montaże Przemysłowe (C‑115/11, EU:C:2012:606), saskaņā ar kuru sociālā nodrošinājuma jomā kompetentajai iestādei ir jāpamatojas uz attiecīgo darba ņēmēja faktisko situāciju gadījumos, ja tā faktiski atšķiras no līguma dokumentos aprakstītās situācijas (46. punkts).
54 – Skat. informatīvo materiālu (39. lpp.).
55 – Skat. īstenošanas regulas 16. panta 3. punktu.
56 – Skat. īstenošanas regulas 16. panta 4. punktu. Jāatzīmē, ka Sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinācijas administratīvās komisijas 2009. gada 12. jūnija Lēmumā Nr. A1 par dialoga un saskaņošanas procedūras izveidošanu jautājumos par dokumentu derīgumu, piemērojamo tiesību aktu noteikšanu un par Regulā Nr. 883/2004 paredzēto pabalstu sniegšanu (OV 2010, C 106, 1. lpp.) ir precizēta procedūra, kas ir jāievēro gadījumos, kad dažādām kompetentajām iestādēm ir atšķirīgs viedoklis par piemērojamo tiesību aktu noteikšanu.
57 – Skat. pamatregulas 76. panta 4. punktu.
58 – Jāatgādina, ka šajā datumā B. Chain jau bija pabeidzis savu pirmo uzdevumu Rumānijā un bija sācis savu otro uzdevumu Norvēģijā.
59 – Saskaņā ar īstenošanas regulas 19. panta 2. punktu “pēc attiecīgās personas vai darba devēja lūguma tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kuras tiesību akti ir piemērojami, ievērojot pamatregulas II sadaļu, nodrošina apliecinājumu, ka šādi tiesību akti ir piemērojami, un vajadzības gadījumā norāda, līdz kuram datumam un ar kādiem nosacījumiem”.
60 – Skat. spriedumu Format Urządzenia i Montaże Przemysłowe (C‑115/11, EU:C:2012:606, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).