1.

Prasītājs 2007. gadā uzsāka tiesvedību Rumānijas civiltiesā par īpaša transportlīdzekļu nodokļa atmaksu, ko viņš bija samaksājis par no citas dalībvalsts importētu automašīnu. Maksājums bija veicams, jo Rumānijā reģistrācija attiecīgajās valsts iestādēs bija pakārtota īpašā transportlīdzekļu nodokļa maksājuma pierādījuma iesniegšanai. Vēlāk, 2011. gada aprīlī, Tiesa spriedumā lietā Tatu nosprieda, ka LESD 110. pants liedz Rumānijai ieviest transportlīdzekļu piesārņojuma nodokli brīdī, kad tie pirmo reizi tiek reģistrēti šajā dalībvalstī, ja šis nodoklis tiek veidots tā, ka tas padara neizdevīgu citā dalībvalstī nopirktu lietotu transportlīdzekļu laišanu apgrozībā Rumānijā, nepadarot neizdevīgu tāda paša vecuma un nolietojuma lietotu transportlīdzekļu iegādi valsts tirgū ( 2 ).

2.

Pirms sprieduma lietā Tatu prasītāja prasījums atlīdzināt to īpašā nodokļa daļu, kas atbilst piesārņojuma nodoklim, tika noraidīts ar civiltiesas spriedumu, kas kļuva par galīgu spriedumu atbilstoši Rumānijas tiesībām. Tādēļ prasītājs apgalvo, ka ES tiesībās tiek prasīts piešķirt viņam iespēju atgūt nodokli, it īpaši ņemot vērā to, ka Rumānijas tiesiskajā regulējumā ir noteikts res judicata izņēmums spriedumiem, kas izrādās nesaderīgi ar ES tiesībām, bet tikai spriedumiem, kas pasludināti administratīvā tiesvedībā.

3.

Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai maksājumi, kas iekasēti, pārkāpjot ES tiesības, un valstij samaksātās vai tās tieši ieturētās summas attiecībā uz nodokli ir jāatmaksā ar procentiem, lai tiktu atjaunota pirms maksājuma uzlikšanas esošā situācija ( 3 ). Tomēr tajā pašā laikā Tiesa ir atzinusi, ka res judicata princips, kas ir dziļi iesakņojies visu dalībvalstu tiesību sistēmās un pašās ES tiesībās ( 4 ), ir piemērojams valstu tiesu spriedumi, kas ir pilnībā stājušies spēkā, pat ja tie šķiet nesaskanam ar ES tiesībām ( 5 ). Tas nozīmē, ka zināmos apstākļos šādu maksājumu atmaksa var tikt (tiesiski) noraidīta.

4.

Tomēr ierobežojuma dēļ, ko ES tiesības nosaka dalībvalstu procesuālajai autonomijai, ja valsts tiesiskā regulējumā ir noteikti izņēmumi res judicata principam, atļaujot zināmos apstākļos pārskatīt galīgos spriedumus, tad šādam izņēmumam būtu jābūt pieejamam arī tad, ja galīgais spriedums ir nesaderīgs ar ES tiesībām ( 6 ).

5.

Tādēļ izskatāmā lieta sniedz Tiesai iespēju attīstīt savu judikatūru par mijiedarbību starp res judicata un ES tiesību pārākumu. Konkrētāk, tā ir jānovērtē atbilstoši lojālas sadarbības principam LESD 4. panta trešajā daļā, dažādām Eiropas Savienības Pamattiesību hartas normām, proti, 47. panta tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un 20. pantā garantēto vienlīdzību likuma priekšā, kopā ar vispārpieņemtajiem pamatiem, atbilstoši kuriem valsts tiesību normas par res judicata ir tikušas apstrīdētas attiecībā uz atbilsmi ES tiesībām, proti, efektivitātes principu un vienlīdzības principu ( 7 ).

6.

Rumānijas Konstitūcijas ( 8 ) 148. pantā ir noteikts ES tiesību pārākums, un parlamentam, Rumānijas prezidentam, valdībai un tiesām ir tas jānodrošina.

7.

Rumānijas Civilprocesa kodeksa 322. pantā ( 9 ) ir noteikts šādi:

“Nolēmumi, kas stājušies likumīgā spēkā vai nu apelācijas instancē, vai tāpēc, ka apelācija nav iesniegta, kā arī pārsūdzības instances nolēmumi par lietas būtību var tikt pārskatīti šādos gadījumos:

[..]

8.

Likuma Nr. 554/2004 par administratīvo procesu ( 10 ) 21. panta 1. punktā noteikts, ka “Civilprocesa kodeksā paredzētie prasību veidi var tikt izmantoti attiecībā uz neatceļamiem un galīgiem administratīvā procesa iestāžu lēmumiem”.

9.

Likuma Nr. 554/2004 ( 11 ) 21. panta 2. punktā ir noteikts, ka “papildus Civilprocesa kodeksā jau paredzētajiem pamatiem pamats nolēmuma pārskatīšanai rodas arī tad, ja likumīgā spēkā stājušos un nepārsūdzamos nolēmumos ir pārkāpts Kopienu tiesību pārākuma princips, kas noteikts Rumānijas Konstitūcijas 148. panta 2. punktā saistībā ar tās 20. panta 2. punktu”.

10.

Atbilstoši Rumānijas Nodokļu kodeksa 175. panta 1. punktam ( 12 ) par jebkuru nodokļu aprēķinu un arī jebkuru citu nodokļu administratīvo aktu var iesniegt sūdzību. Šāda sūdzība, kas ir iekšējās administratīvās pārsūdzības līdzeklis, neliedz tiem, kam ir nodarīts kaitējums ar nodokļu administratīvo aktu vai ar to, ka šāda akta nav, vērsties tiesā atbilstoši likumam. Kompetentas iestādes pieņemtu lēmumu par sūdzību par nodokļa aprēķinu atbilstoši Nodokļu kodeksa 188. panta 2. punktam var pārsūdzēt kompetentā administratīvā procesa iestādē.

11.

Ar Ordonanța de urgență a Guvernului (turpmāk tekstā – “OUG”) Nr. 50/2008 tika ieviests nodoklis (ko sauc par “piesārņojuma nodokli”) attiecībā uz mehāniskajiem transportlīdzekļiem, kas ietilpst kategorijās no M1 līdz M3 un no N1 līdz N3 ( 13 ).

12.

D. C. Târșia, prasītājs pamatlietā, 2007. gada 3. maijā iegādājās automašīnu, kas pirms tam bija reģistrēta Francijā. Kā norādīts iepriekš, tajā laikā reģistrācijai Rumānijā bija jāuzrāda pierādījums par īpaša mehānisko transportlīdzekļu nodokļa samaksu. Transportlīdzeklis tika reģistrēts 2007. gada 6. jūnijā, pēc tam, kad prasītājs bija samaksājis 2007. gada 5. jūnijā RON 6899,51 kā īpašu mehānisko transportlīdzekļu nodokli.

13.

Prasītājs lūdza atmaksāt nodokli civiltiesā, pamatojoties ar to, ka iekasētais nodoklis ir nesaderīgs ar EKL 90. pantu [tagad – LESD 110. pants], jo ar to ievieš diskriminējošu nodokļu pasākumu, iekšzemē apliekot ar nodokli no citām dalībvalstīm ievestas preces, kas bija daudz lielāks nekā nodokļi, ko uzlika līdzīgām precēm, kas tika pārdotas iekšzemes tirgū. Ar civiltiesas 2007. gada 13. decembra spriedumu Nr. 6553/2007 Judecătoria Sibiu (Sibiu rajona tiesa) apmierināja prasību un piesprieda Rumānijas valstij atmaksāt nodokli.

14.

Tomēr Rumānijas valsts iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu, kas tika atstāts spēkā ar Tribunalul Sibiu [Sibiu apgabaltiesa] civiltiesas spriedumu Nr. 401/2008, ar ko Rumānijas valstij tika noteikts atmaksāt tikai daļu no iekasētā nodokļa, proti, starpību starp 2007. gada 5. jūnijā samaksāto attiecībā uz īpašo mehānisko transportlīdzekļu nodokli un summu, kas izriet no OUG Nr. 50/2008 un tā piesārņojuma nodokļa mehāniskajiem transportlīdzekļiem piemērošanas ( 14 ).

15.

D. C. Târșia2011. gada 29. septembrī lūdza pārskatīt civiltiesas spriedumu Nr. 401/2008 Tribunalul Sibiu, pamatojoties uz likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punkta noteikumiem un Tiesas 2011. gada 7. aprīļa spriedumu iepriekš minētajā lietā Tatu (C‑402/09, EU:C:2011:219), kurā Tiesa nosprieda, ka tāds nodoklis kā ar OUG Nr. 50/2008 noteiktais piesārņojuma nodoklis mehāniskajiem transportlīdzekļiem ir nesaderīgs ar ES tiesībām. D. C. Târșia apgalvoja, ka viņam bija tiesības uz visu samaksāto nodokļu samaksu ES tiesību pārākuma un Tiesas secinājumu lietā Tatu dēļ.

16.

Kā norādīts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, tajā tiesvedības stadijā nebija iespējams apstrīdēt spriedumu civillietā Nr. 401/2008 parastajās tiesās. Civiltiesībās nav procesuāla tiesību aizsardzības līdzekļa, kas būtu līdzīgs likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punktam par spriedumiem, kas stājušies likumīgā spēkā un kas pārkāpj ES tiesību pārākumu. Tādējādi Tribunalul Sibiu uzskatīja, ka atbilstoši LESD 267. pantam tai ir jāuzdod Tiesai šādu jautājumu.

“Vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17., 20., 21. un 47. pants, Līguma par Eiropas Savienību 6. pants, Līguma par Eiropas Savienības darbību 110. pants, Kopienu tiesībās un Tiesas judikatūrā iedibinātais tiesiskās noteiktības princips var tikt interpretēti tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds tiesiskais regulējums kā Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punktā esošais, kurā ir paredzēta iespēja Kopienu tiesību pārākuma principa pārkāpuma gadījumā pārskatīt tikai un vienīgi administratīvo strīdu lietās pasludinātos valsts tiesu nolēmumus, taču nav paredzēta iespēja pārskatīt citās, nevis administratīvo strīdu, lietās (proti, civillietās vai krimināllietās) pasludinātos valsts tiesu nolēmumus, kuros pārkāpts minētais Kopienu tiesību pārākuma princips?”

17.

Rakstveida apsvērumus iesniedza D. C. Târșia, Rumānijas valdība, Polijas valdība un Komisija. Tie visi piedalījās 2015. gada 27. janvāra sēdē.

18.

Manuprāt, uzdotais jautājums ir nepieņemams, ciktāl ar to lūdz vadlīnijas par to, vai valsts tiesu spriedumu, kas pasludināti krimināllietās, pārskatīšanas neiespējamība, ja ir ticis pārkāpts primārās ES tiesību pārākums, ir nesaderīga ar ES tiesībām ( 15 ).

19.

Kā norādīts Polijas rakstveida apsvērumos, šī jautājuma daļa ir pilnībā hipotētiska, ņemot vērā to, ka res judicata piemērošana spriedumiem krimināllietās nav nekādi saistīta ar pamatlietas priekšmetu. Tiesas pastāvīgā judikatūra ir tāda, ka Tiesa var atteikties atbildēt uz valsts tiesas prejudiciālā kārtā uzdotu jautājumu, ja ir skaidri redzams, ka lūgtajai ES tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, vai arī ja problēmai ir teorētisks raksturs ( 16 ). Ņemot vērā to, ka pamatlieta neskar krimināllietā pasludinātu spriedumu, uzdotais jautājums ir nepieņemams, ciktāl ar to lūdz skaidrojumu par Rumānijas kriminālprocesa likuma saderīgumu ar ES tiesībām.

20.

ES tiesības neuzliek valsts tiesai pienākumu nepiemērot valsts procesuālos noteikumus, kas nolēmumam piešķir res judicata spēku, pat ja tas ļautu novērst ES tiesību pārkāpumu, kas izdarīts ar attiecīgo nolēmumu ( 17 ). Tādējādi, kas attiecas uz ES tiesībām, prasītājiem ir liegts atsaukties uz Tiesas spriedumu, kas ir pieņemts pēc dalībvalstīm noteiktā noilguma, lai novērstu aplamību, ko būtu bijis iespējams apstrīdēt pienācīgajā termiņā. ES tiesībās res judicata aizstāv aplamības ( 18 ).

21.

Tomēr situācija mainās, ja dalībvalsts tiesību norma paredz izņēmumu no res judicata principa. Ja tā to paredz, tad tā ir piemērojama nolēmumiem par ES tiesībām, kas ir analogi prasījumiem, kam ir pilnībā iekšzemes raksturs un uz ko attiecas izņēmums. Turklāt dalībvalsts res judicata izņēmums nebūtu jāveido tā, lai padarītu par praktiski neiespējamu un pārmērīgi apgrūtinātu ES tiesībās piešķirto tiesību īstenošanu ( 19 ).

22.

Tā, piemēram, Tiesa ir nospriedusi, ka dalībvalstu tiesībās esošajiem res judicata izņēmumiem var tikt noteikts saprātīgs termiņš tiesvedības uzsākšanai tiesiskās noteiktības interesēs. Tomēr šādi termiņi nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina to tiesību īstenošanu, kas izriet no Savienības tiesību sistēmas ( 20 ).

23.

Tieši pretēji, kad strīds neattiecas uz res judicata izņēmumu valsts tiesībās, uz ko atsaucas prasītājs, lai īstenotu ES tiesībās paredzētas tiesības, kā tas ir pamatlietā, bet drīzāk tas ir par lūgumu plaši interpretēt dalībvalsts normas par res judicata, lai aizsargātu valsts tiesu spriedumus, kas varētu būt pretrunā ES tiesībām, var godīgi teikt, ka Tiesa ir devusi priekšroku ES tiesību pārākumam pār res judicata ( 21 ).

24.

Pirms dodos tālāk, vērsīšu uzmanību uz diviem citiem vadošiem spriedumiem, proti, Kühne & Heitz (C‑453/00, EU:C:2004:17) un Köbler (C‑224/01, EU:C:2003:513). Kühne & Heitz attiecās uz apstākļiem, kādos administratīvai iestādei bija jāpārskata kāds no tās galīgajiem lēmumiem, kas bija pretrunā vēlākam Tiesas spriedumam. Tādēļ Kühne & Heitz attiecās uz zemāka līmeņa lēmumpieņemšanu, nekā tas ir pamatlietā, un konkrētāk bija par to, vai Nīderlandes nodokļu iestādei bija jāpārskata galīgs administratīvs lēmums vēlāka Tiesas sprieduma dēļ. Turklāt tā var tikt nošķirta no izskatāmās lietas līdzīgu iemeslu dēļ, kādus Tiesa norādīja Kapferer ( 22 ) .

25.

Spriedums lietā Köbler bija par dalībvalstu pienākumu kompensēt kaitējumu, ko nodarījusi valsts, šajā gadījumā Austrijas, tiesu sistēmā visaugstākā tiesa, jo attiecīgais spriedums bija nesaderīgs ar ES tiesībām. Tādēļ Köbler tikai attiecas uz situāciju, kas varētu rasties pēc pamatlietas; proti, prasītāja iespējamā prasība par kaitējuma atlīdzinājumu pret Rumānijas valsti, ja piesārņojuma nodokļa atgūšana izrādās neiespējama ( 23 ).

26.

Kā ir redzams no iepriekš izskatītās analīzes, vēl nav bijis neviena Tiesas sprieduma, kurā būtu aplūkota situācija, kas ir identiska situācijai, kurā nonācis D. C. Târșia. Lai gan tiesību jautājumi, kas rodas pamatlietā, ir atrisināmi atbilstoši Tiesas pastāvīgās judikatūras par res judicata fonam, galvenokārt tie izskatāmi, atsaucoties uz ES tiesību principiem par tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Tieši šiem jautājumiem es pievērsīšos šobrīd.

27.

Atgādināšu, ka izskatāmajā lietā Rumānijas tiesībās ir iezīmēts ceļš spriedumu, kas stājušies likumīgā spēkā, atcelšanai, kas atbilstoši sekojošajai Tiesas judikatūrai ir neatbilstoša ES tiesībām. Tomēr tas aprobežojas ar administratīvajā tiesvedībā pasludinātajiem spriedumiem. Tas nevar tikt izmantots, lai atceltu spriedumus civillietās. Un tā tas ir, lai arī Rumānijas tiesībās turklāt ir paredzēts, ka spriedumi civillietās, attiecībā uz kuriem pēc tam (sekojošā) Rumānijas Konstitucionālās tiesas spriedumā ir konstatēts, ka tie pārkāpj Rumānijas konstitūciju, arī var tikt atcelti.

28.

No paša sākuma ir jāņem vērā dalībvalstīm, tajā skaitā to tiesām, LES 4. panta trešajā daļā noteiktā lojālas sadarbības pienākuma ārējās robežas. Tas prasa, kas tās “veic visus vajadzīgos vispārējos un īpašos pasākumus, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no Līgumiem”, un “atturas no jebkādiem pasākumiem, kuri varētu apdraudēt Savienības mērķu sasniegšanu”. Šis pienākums ir jāaplūko kopsakarā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu. Tajā noteikts, ka “dalībvalstis nodrošina tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības”.

29.

Tiesa ir noteikusi, ka “attiecībā uz tiesību aizsardzības līdzekļiem, kas ir jāparedz dalībvalstīm, [..] nedz Līgumā par Eiropas Savienības darbību, nedz Līguma par Eiropas Savienību 19. pantā nav paredzēts, ka Savienības tiesību ievērošanas nodrošināšanai valstu tiesās ir jārada jauni tiesību aizsardzības līdzekļi papildus tiem, kas jau bija pieejami valstu tiesībās” ( 24 ). Tiesa ir piebildusi, ka “citādi būtu tikai tādā gadījumā, ja no attiecīgās valsts tiesību sistēmas kopumā izrietētu, ka nepastāv tiesību aizsardzības līdzekļi, kurus izmantojot varētu kaut vai pakārtoti nodrošināt to tiesību aizsardzību, kuras attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām, vai arī ja vienīgā attiecīgo personu iespēja piekļūt tiesai būtu izdarīt tiesību pārkāpumu” ( 25 ) (mans izcēlums).

30.

Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību arī Hartas 47. panta pirmajā daļā garantē ikvienam, kura ES tiesībās garantētās tiesības ir tikušas pārkāptas. Nav šaubu, ka Rumānijas iestādes ieviesa ES tiesības ES Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē, kad tika prasīts atmaksāt īpašā mehānisko transportlīdzekļu nodokļa daļu, kas atbilst piesārņojuma nodoklim, pārkāpjot LESD 110. pantu. Prasītā priekšmetu saikne starp apšaubītajiem dalībvalsts pasākumiem un būtiskām ES normām ( 26 ) noteikti pastāv tad, kad dalībvalsts iekasē nodokli, pārkāpjot primārās un arī sekundāras ES tiesības. Tiesas judikatūra turklāt apstiprina, ka ikreiz, kad indivīds cenšas panākt tiesību aizsardzības līdzekli ES tiesību pārkāpuma novēršanai attiecībā uz to, kā dalībvalsts ievieš ES tiesības, dalībvalstu tiesām ir saistošas visas Hartas 47. panta prasības ( 27 ).

31.

Atgādināšu, ka, ja jautājumā par prettiesiski iekasēto valsts nodokļu atmaksāšanu nav ES tiesiskā regulējuma, katras dalībvalsts tiesību sistēmā saskaņā ar to procesuālās autonomijas principu ir jānosaka piekritīgās tiesas un jāparedz sīki procesuāli noteikumi prasībām, kas paredzētas, lai nodrošinātu tiesības, kuras nodokļu maksātājiem ir noteiktas ES tiesībās. Tomēr dalībvalstīm ir jānodrošina, lai katrā konkrētā gadījumā šādas tiesības tiktu efektīvi aizsargātas. Detalizēti procesuāli noteikumi prasībām, kas paredzētas, lai nodrošinātu tiesības, kuras nodokļu maksātājiem ir noteiktas ES tiesībās, nedrīkst būt tādas, kas praktiski padarītu neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtinātu to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas ES tiesībās ( 28 ).

32.

Šajā ziņā Rumānijas tiesībās, un, konkrētāk, Nodokļu kodeksā, ir paredzēta piekļuve administratīvajām un nodokļu tiesām vai apelācijas tiesu administratīvo lietu vai nodokļu lietu palātām atbilstoši gadījumam ( 29 ) situācijās, kad tiek apstrīdēti nodokļu iestāžu lēmumi, tajā skaitā prasījumi atgūt prettiesiski iekasētus nodokļus ( 30 ). Šīs atlīdzinājuma iespējas ir piemērojamas arī situācijās, kad nodokļu lēmumi tiek apstrīdēti, atsaucoties uz ES tiesībās piešķirtām tiesībām. Tādējādi Rumānijas tiesības prima facie nodrošina efektīvu tiesību aizsardzību tiesā attiecībā uz šīm tiesībām.

33.

Turklāt Likuma Nr. 554/2004 par administratīvo procesu 21. panta 2. punkts ļauj administratīvā procesa iestāžu galīgos lēmumus atcelt, ja tie izrādās esam nesaderīgi ar ES tiesībām vēlāka Tiesas sprieduma dēļ. Atbilstoši iepriekš aprakstītajai Tiesas judikatūrai par konkrēto res judicata jautājumu – tas pārsniedz ES tiesībās prasīto ( 31 ).

34.

Tomēr, kā jau esmu norādījis, visām valsts procesuālajām normām, kas skar ES tiesību ieviešanu, ieskaitot res judicata izņēmumus, ir jāatbilst tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un efektivitātes un līdzvērtības principiem. Izskatāmajā lieta grūtības rodas attiecībā uz skaidrības trūkumu, kas ir bijusi raksturīga Rumānijas procesuālajām tiesībām faktisko apstākļu laikā, kad D. C. Târșia tikko bija uzsācis tiesvedību civillietu tiesā, lai atgūtu 2007. gada jūnijā samaksāto īpašo mehānisko transportlīdzekļu nodokli ( 32 ).

35.

Manuprāt, ir pierādāms, ka skaidrības trūkums Rumānijas procesuālajās tiesībās bija nesaderīgs ar Hartas 47. pantu, ES tiesību prasībām attiecībā uz tiesisko noteiktību, un varētu padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt ar ES tiesībām nesaderīgā automašīnu piesārņojuma nodokļa atgūšanu.

36.

Ir jāatgādina, ka tiesas spriedums, kas bija šķērslis piesārņojuma nodokļa atgūšanai un kas bija pasludināts pirms Tiesas sprieduma lietā Tatu (C‑402/09, EU:C:2011:219), bija civillietu apelācijas tiesas (Tribunalul Sibiu) spriedums civilprocesā sakarā ar Rumānijas valsts apelācijas sūdzību par pirmās instances spriedumu civillietā, ko bija pasludinājusi Judecătoria Sibiu. Pamatlieta arī norisinās tajā pašā civillietu apelācijas tiesā, t.i., Tribunalul Sibiu.

37.

Komisija rakstveida apsvērumos norāda, ka šādas prasības ir tikušas celtas Rumānijā gan administratīvajās tiesās, gan civillietu tiesās. Ņemot vērā šo, ir mulsinoši, ka tiesas sēdē Rumānijas valdība apgalvoja, ka civillietu tiesām absolūti nav piekritības izskatīt šādas lietas un ka jebkurai Rumānijas civillietu tiesai, kurā celta šāda prasība, ir pilnvaras un tai ir pat pienākums pēc savas ierosmes izskatīt jautājumu par savu piekritību.

38.

Tādējādi ir skaidri redzams zināms apjukums attiecībā uz pareizo tiesas procedūru, kas ir piemērojama attiecīgā nodokļa atgūšanā šajā lietā ( 33 ). Lai kāda šobrīd būtu pareizā procedūra, fakts paliek tāds, ka galīgais (Rumānijas) civiltiesas spriedums (Tribunalul Sibiu spriedums Nr. 401/2008), ar ko liedz atgūt to īpašā mehānisko transportlīdzekļu nodokļa daļu, kas atbilst piesārņojuma nodoklim, ir res judicata. Tieši šis ir radījis izskatāmo juridisko problēmu.

39.

Tādēļ ir vieta šaubām par to, kuras Rumānijas tiesas ir (vai bija) pilnvarotas izskatīt prasījumus atgūt prettiesiski iekasētu piesārņojuma nodokli attiecīgajā laikā. Secinu, ka Rumānijas tiesībās šajā ziņā nav skaidrības. Tieši šeit ir problēma, it īpaši attiecībā uz Hartas 47. pantu.

40.

Hartas 47. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā ( 34 ). Atbilstoši paskaidrojumiem pie 47. panta pirmā daļa, ietverot tiesības uz efektīvu tiesības aizsardzības līdzekli, ir pamatota, tomēr pārsniedz Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECPAK) ( 35 ) 13. pantā piešķirto aizsardzību. Turklāt norādīšu, ka atbilstoši Hartas 52. panta 3. punktam, ciktāl tajā ietvertās tiesības atbilst ECPAK garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīmei un apmēram ir jābūt tādam pašam, kāds ir noteikts ECPAK, lai arī ES nav liegts nodrošināt plašāku aizsardzību.

41.

Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai par ECPAK 6. panta 1. punktu tiesu kontroles sistēmām ir jābūt “pietiekami saskanīgām un skaidrām”, lai dotu “tiesības faktiski un reāli vērsties tiesā” ( 36 ). Ja normas ir “tik sarežģītas”, ka tās rada “tiesisko nenoteiktību”, rodas 6. panta 1. punkta pārkāpums ( 37 ). Cilvēktiesību tiesa ir arī nospriedusi, ka tiesību aizsardzības tiesā līdzekļos ir jābūt “pietiekamām garantijām, lai novērstu neizpratni par procedūrām pieejamo tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanai” ( 38 ). Turklāt procesuālās prasības nesaprātīgs formulējums var radīt tiesību piekļūt tiesai pārkāpumu ( 39 ). Eiropas Cilvēktiesību tiesa nesen ir vairākkārt atkārtojusi, ka “iestādēm ir jāievēro un jāpiemēro iekšzemes tiesiskais regulējums paredzamā un saskanīgā veidā” un “noteiktajiem faktoriem ir jābūt pietiekami attīstītiem un caurredzamiem praksē, lai nodrošinātu tiesisko un procesuālo skaidrību” ( 40 ). Procesuālajām normām ir jākalpo tiesiskās noteiktības un pareizas tiesvedības mērķiem. Tās nedrīkst “veidot sava veida barjeru, liedzot strīdniekam, ka viņa vai viņas lieta tiek izšķirta piekritīgajā tiesā pēc būtības” ( 41 ).

42.

Turklāt atgādināšu, ka atbilstoši pastāvīgajai Tiesas judikatūrai “tiesiskā noteiktība ir vispārējs Eiropas Savienības tiesību princips, kas it īpaši noteic, ka tiesiskajam regulējumam, kas rada indivīdiem nelabvēlīgas sekas, jābūt skaidram un precīzam un tā piemērošanai – tādai, ko attiecīgās personas var paredzēt” (mans izcēlums) ( 42 ).

43.

Manuprāt un iepriekš minētā gaismā skaidrības trūkums attiecībā uz pareizo tiesas procedūru, kas piemērojama nodokļu, kas uzlikti, pārkāpjot ES tiesības, atgūšanai, paātrina Hartas 47. panta pārkāpumu gan tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību, gan tiesību piekļūt tiesai ziņā. Tas ir vēl jo vairāk tā, ja nolēmums, ko pieņēmusi absolūti nepiekritīga civillietu tiesa, rada res judicata tādā ziņā, ka tas liegtu jebkādu turpmāku prasību par atgūšanu piekritīgajā tiesā, vai tā būtu civillietu tiesa vai administratīvo lietu tiesa. Manuprāt, iesniedzējtiesai šajā lietā ir jānovērtē Rumānijas procesuālās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā kopumā attiecībā uz prettiesiski iekasēta mehānisko transportlīdzekļu piesārņojuma nodokļu atgūšanu ( 43 ).

44.

Tiesa ir konsekventi spriedusi, ka “katrs gadījums, kurā rodas jautājums par to, vai kāda valsts procesuālo tiesību norma nepadara neiespējamu vai pārmērīgi grūtu tādu tiesību izmantošanu, ko privātpersonām piešķir ES tiesību sistēma, ir jāanalizē, ņemot vērā šīs tiesību normas vietu procesa kopumā, procesa norisi un tā īpatnības dažādās valsts iestādēs. Šajā aspektā vajadzības gadījumā jāņem vērā tie principi, kuri ir valsts tiesiskās sistēmas pamatā, piemēram, tiesību uz aizstāvību ievērošana, tiesiskās noteiktības princips un pienācīga tiesvedības norise” ( 44 ).

45.

Šeit vispirms ir jānorāda, ka valsts tiesa un visi lietas dalībnieki, kas ir iesnieguši apsvērumus, šķiet uzskatām, ka Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punkts nav piemērojams civillietās. Tas man šķiet loģiski, ar nosacījumu, ka Rumānijas tiesībās ir paredzēts strikts nošķīrums starp tiesvedību dažādajām formām. Šādā gadījumā nebūtu vietas normu interpretācijai, kas definē Likuma Nr. 554/2004 piemērošanu tādā veidā, kas ļautu civiltiesām to piemērot strīdos, kam ratione materiae ir administratīvo vai nodokļu tiesību raksturs. Tomēr, ja šāds rezerves variants pastāvētu, tad valsts tiesai būtu jāinterpretē attiecīgās tiesību normas tā, lai veicinātu, ka tiek panākta atbilsme ES tiesībām ( 45 ).

46.

Valsts iesniedzējtiesai ir jānovērtē, vai aplūkotās Rumānijas normas padara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtina neatbilstoši ES tiesībām iekasēta piesārņojuma nodokļa atgūšanu. Pietiek tomēr tikai norādīt, ka apmulsumam, vai automašīnu piesārņojuma nodokļa atgūšanai bija jāizmanto civiltiesiski vai administratīvi tiesību aizsardzības līdzekļi, šķiet, ir šādas sekas.

47.

D. C. Târșia apgalvo, ka, ja Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punktā esošā res judicata izņēmuma piemērošana civillietās tiktu izslēgta, tas būtu pretrunā gan vienlīdzībai likuma priekšā, kā norādīts Hartas 20. pantā, gan līdzvērtības principam.

48.

Līdzvērtības principa ievērošana prasa, lai attiecīgā valsts tiesību norma būtu vienādi piemērojama prasībām, kas pamatotas ar Savienības tiesību pārkāpumu, un prasībām, kas pamatotas ar iekšējo tiesību pārkāpumu, ja to priekšmets un pamats ir līdzīgi ( 46 ).

49.

Manuprāt, tas nozīmē, ka ES tiesībās nebūtu iebildumu līdzvērtības principa kontekstā, ja Rumānijas tiesības noteiktu res judicata izņēmumu administratīvā tiesvedībā par ES tiesībām un ne civiltiesvedībā par to pašu priekšmetu. Līdzvērtības princips prasa, lai valsts tiesību norma tiktu bez izšķirības piemērota gan prasībām, kas ir balstītas uz Savienības tiesību pārkāpumu, gan prasībām, kas ir balstītas uz valsts tiesību neievērošanu, nevis līdzvērtību starp valsts tiesībās paredzētām dažādām tiesvedības formām ( 47 ).

50.

Katrā ziņā neidentiski pamati, lai atkāptos no res judicata principa, ir saprātīgi sprieduma gadījumā, kas stājies likumīgā spēkā, civillietās, krimināllietās un administratīvās lietās ( 48 ). Šo spriedumu sekas ir atšķirīgas un tādi ir arī tiesiskās politikas mērķi attiecībā uz res judicata izņēmumu (ja tādi ir) definēšanu. Sprieduma civillietā gadījumā tiesiskā noteiktība un tiesisko attiecību stabilitāte, ko apstiprinājis spriedums, kas stājies likumīgā spēkā, ir ārkārtīgi būtiski. Savukārt nosacījumiem sprieduma krimināllietā pārskatīšanai nepamatoti notiesātās personas interesēs nebūtu jābūt pārāk stingriem. Administratīvajās tiesībās interese aizsargāt indivīdu tiesības un tiesiskuma princips varētu attaisnot brīvāku pieeju attiecībā uz spriedumu, kas stājušies likumīgā spēkā, pārskatīšanu, nekā tas būtu spriedumu civillietā gadījumā.

51.

Tādēļ D. C. Târșia ierosinājums, ka res judicata izņēmuma ierobežošana tikai ar administratīvo tiesvedību ES tiesību sakarā ir nesaderīga ar līdztiesību likuma priekšā, ir nepamatots. Atgādināšu, ka nevienlīdzīga attieksme likuma priekšā var rasties tikai tad, ja attiecīgās situācijas ir salīdzināmas ( 49 ). Tā nav, ciktāl runa ir par pamatiem spriedumu, kas stājušies likumīgā spēkā, civillietā un spriedumu, kas stājušies likumīgā spēkā, administratīvā lietā atcelšanu. Gadījumos, kad ir vēlāks Tiesas spriedums, kas pasludina valsts normu par nesaderīgu ar ES tiesībām, sprieduma, kas stājies likumīgā spēkā, administratīvā lietā atcelšana par sliktu dalībvalsts iestādei var būt pamatota, bet sprieduma, kas stājies likumīgā spēkā, civillietā, kas nosaka privāttiesiskas attiecībās starp diviem indivīdiem, atcelšana var būt nepiemērota tiesiskās noteiktības iemeslu dēļ. Tādēļ tiesiskā regulējuma risinājums, kāds ir Rumānijā, kas dod šo iespēju administratīvajā tiesvedībā, bet izslēdz civiltiesiskajā tiesvedībā, kā tāds nav pretrunā principam par līdztiesību likuma priekšā.

52.

Tomēr līdztiesība likuma priekšā ir no līdzvērtības principa atšķirīga tiesību norma. Kā norādīts Komisijas rakstveida apsvērumos, ja Rumānijas tiesībās tiek arī piemērots res judicata izņēmums turpmākās Konstitucionālās tiesas judikatūras gaismā, apstrīdot iepriekšējo tiesas nolēmumu pareizību (visās iekšzemes jurisdikcijās) ( 50 ), tad līdzvērtības princips varētu arī noteikt, ka tas ir piemērojams attiecībā uz Tiesas nolēmumiem par ES tiesībām ( 51 ).

53.

Lai gan atzīšu, ka tas varētu novest pie diskusijas ārpus lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ( 52 ), manuprāt, līdzvērtības princips netiek pildīts, ja vēlāks valsts Konstitucionālās tiesas spriedums var likt pārskatīt agrāku spriedumu civillietā un tādējādi ļaut atgūt nepienācīgi iekasētu nodokli, kamēr Tiesas spriedums to nevar. Šādā gadījumā valsts konstitūcijā pamatotas tiesības tiktu vairāk aizsargātas nekā ES tiesībās paredzētas tiesības, un tādējādi pēdējās minētās netiktu aizsargātas līdzvērtīgi šai valsts tiesībās balstītajai tiesību kategorijai. Līdzīga asimetrija gūst virsroku atbilstoši Rumānijas Civilprocesa kodeksa 322. panta 9. punktam attiecībā uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu sekām, ja tās salīdzinām ar Tiesas spriedumu sekām.

54.

Iepriekš minētās analīzes gaismā piedāvāju Tiesai atbildēt uz Tribunalul Sibiu uzdoto jautājumu šādi:

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants un Tiesas judikatūrā noteiktais efektivitātes princips neaizliedz valsts tiesību normas, kuras ļauj pārskatīt valsts tiesas pasludinātu spriedumu administratīvā tiesvedībā, ja ir ticis pārkāpts ES tiesību pārākuma princips, un kuras neļauj pārskatīt uz šī paša pamata valsts tiesu pasludinātus spriedumus civiltiesvedībā. Šis ir pakārtots tam, ka ir pietiekami skaidrs, kura ir pareizā procedūra attiecīgā ES tiesību pārkāpuma atlīdzināšanai, un tiesas, kas ir noteikusi savu piekritību pēc savas ierosmes, spriedums, kas stājies likumīgā spēkā, nevar liegt prasīt atlīdzinājumu piekritīgā tiesā.

Līdzvērtības princips nepieļauj valsts tiesību normas, kuras ļauj pārskatīt valsts tiesu spriedumus, kas ir pasludināti civiltiesvedībā vēlāka valsts konstitucionālās tiesas vai Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma dēļ, bet to neļauj attiecībā uz vēlāku Eiropas Savienības Tiesas spriedumu.