1

Ar savu apelācijas sūdzību I. Anbouba lūdz Tiesu atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2013. gada 13. septembra spriedumu Anbouba/Padome (T‑563/11, EU:T:2013:429; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar ko tā noraidīja viņa prasību atcelt:

ciktāl I. Anbouba vārds ir iekļauts to personu sarakstos, kurām piemērojami minētajos tiesību aktos paredzētie ierobežojošie pasākumi (turpmāk tekstā – “apstrīdētie akti”).

2

2011. gada 9. maijā Eiropas Savienības Padome, pamatojoties uz LES 29. pantu, pieņēma Lēmumu 2011/273/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (OV L 121, 11. lpp.). Kā izriet no šī lēmuma 2. apsvēruma, “Savienība stingri nosodīja miermīlīgu protestu vardarbīgo apspiešanu, tostarp izmantojot kaujas munīciju, kas notikusi vairākās vietās Sīrijā un kā rezultātā vairāki demonstranti gājuši bojā, ir ievainotie un notikušas patvaļīgas aizturēšanas”. Minētā lēmuma 3. apsvērums ir šāds:

“Ņemot vērā situācijas nopietnību, būtu jāpiemēro ierobežojoši pasākumi pret [Sīrijas Arābu Republiku] un pret personām, kas ir atbildīgas par vardarbīgām represijām pret Sīrijas civiliedzīvotājiem.”

3

Lēmuma 2011/273 3. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai liegtu šī lēmuma pielikumā minētajām personām, kas atbildīgas par vardarbīgām represijām pret Sīrijas civiliedzīvotājiem, un ar tām saistītām personām ieceļot to teritorijā vai šķērsot to. Minētā lēmuma 4. panta 1. punktā ir norādīts, ka “tiek iesaldēti visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir pielikumā uzskaitīto personu, kuras ir atbildīgas par vardarbīgām represijām pret Sīrijas civiliedzīvotājiem, īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē, un visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir pielikumā uzskaitīto ar tām saistīto fizisko un juridisko personu un vienību īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē”. Minētās iesaldēšanas procedūras ir izklāstītas Lēmuma 2011/273 4. panta 2.–6. punktā. Saskaņā ar šī lēmuma 5. panta 1. punktu minēto sarakstu izstrādā Padome.

4

Padomes 2011. gada 9. maija Regula (ES) Nr. 442/2011 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā (OV L 121, 1. lpp.) ir pieņemta, pamatojoties uz LESD 215. pantu un Lēmumu 2011/273. Šīs regulas 4. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “iesaldē visus līdzekļus un saimnieciskos resursus, kas ir II pielikumā uzskaitīto fizisko vai juridisko personu, vienību un struktūru īpašumā, valdījumā vai turējumā”.

5

Lēmuma 2011/522 2. apsvērumā Padome ir atgādinājusi, ka Eiropas Savienība ir izteikusi visstingrāko nosodījumu par prezidenta Bašara Al‑Asada [Bashar Al‑Assad] un viņa režīma veiktajiem vardarbības pasākumiem, kuri ir vērsti pret pašu tautu un kuru rezultātā daudzi Sīrijas pilsoņi ir nogalināti vai ievainoti. Tomēr, tā kā Sīrijas vadība turpināja ignorēt Savienības, kā arī plašākas starptautiskās sabiedrības aicinājumus, Savienība nolēma noteikt papildu ierobežojošus pasākumus pret Sīrijas režīmu. Minētā lēmuma 4. apsvērumā ir noteikts:

“Ieceļošanas ierobežojumi un līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana būtu jāpiemēro jaunām personām un vienībām, kas gūst labumu no režīma vai atbalsta to, jo īpaši personām un vienībām, kuras finansē režīmu vai nodrošina režīmam (jo īpaši drošības struktūrām) apgādes atbalstu vai kuras liek šķēršļus centieniem Sīrijā īstenot miermīlīgu pāreju uz demokrātiju.”

6

Lēmuma 2011/273, kas grozīts ar Lēmumu 2011/522, 3. panta 1. punktā ir minētas arī “personas, kas gūst labumu no režīma vai atbalsta to”. Tāpat arī Lēmuma 2011/273, kas grozīts ar Lēmumu 2011/522, 4. panta 1. punktā ir noteikta tādu līdzekļu iesaldēšana, kuri it īpaši ir “pielikumā uzskaitīto personu un vienību un ar tām saistīto personu un vienību [īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē], kuras gūst labumu no režīma vai atbalsta to”.

7

Ar Lēmumu 2011/522 I. Anbouba vārds tika iekļauts Lēmuma 2011/273 pielikumā ietvertajā sarakstā. Pamatojums viņa iekļaušanai šajā sarakstā ir šāds:

“Issam Anbouba Est (agrorūpniecība) [turpmāk tekstā – “SAPCO”] priekšsēdētājs. Atbalsta Sīrijas režīmu ar ekonomiskiem līdzekļiem.”

8

Ar Regulu Nr. 878/2011 tika grozīti arī Regulas Nr. 442/2011 5. panta 1. punktā paredzētie iekļaušanas vispārīgie kritēriji, lai, kā norādīts Regulas Nr. 878/2011 preambulas 2. apsvērumā, to attiecinātu arī uz personām un vienībām, kuras gūst labumu no režīma vai atbalsta to. I. Anbouba vārds Regulas Nr. 442/2011 II pielikumā tika iekļauts ar Regulu Nr. 878/2011. Pamatojums viņa iekļaušanai šajā pielikumā ietvertajā sarakstā ir tāds pats, kāds ir norādīts Lēmuma 2011/552 pielikumā.

9

Lēmumā 2011/268 un Padomes 2011. gada 13. oktobra Regulā (ES) Nr. 1011/2011, ar ko groza Regulu [..] Nr. 442/2011 (OV L 269, 18. lpp.), I. Anbouba vārds attiecīgajos sarakstos tika saglabāts un tika pievienota informācija par viņa dzimšanas datiem un vietu.

10

Pēc jaunu papildpasākumu noteikšanas Lēmums 2011/273 tika atcelts un aizstāts ar Lēmumu 2011/782, kurā I. Anbouba vārds joprojām tika saglabāts to personu un vienību sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojoši pasākumi.

11

Ar Regulu Nr. 36/2012 tika atcelta Regula Nr. 442/2011 un I. Anbouba vārds tika saglabāts to personu, vienību un struktūru sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojoši pasākumi.

12

I. Anbouba ar savu prasību, kas papildināta ar vēlākiem apsvērumiem, lūdza atcelt apstrīdētos tiesību aktus.

13

I. Anbouba bija cēlis arī prasību par zaudējumu atlīdzību, no kuras viņš tiesas sēdē Vispārējā tiesā atteicās.

14

Tā kā Padome noteiktajā termiņā iebildumu rakstu nebija iesniegusi, pārsūdzētais spriedums tika pieņemts aizmuguriski. Tādēļ Vispārējā tiesa atzina, ka tai nav jāizskata Eiropas Komisijas iesniegtais pieteikums par iestāšanos lietā Padomes prasījumu atbalstam.

15

Savas prasības atbalstam I. Anbouba izvirzīja sešus pamatus, bet uzturēja tikai trīs no tiem, proti, otro pamatu, kas saistīts ar pierādījumu regulējuma pārkāpumu un acīmredzamām kļūdām vērtējumā saistībā ar viņa iekļaušanu to personu sarakstos, uz kurām attiecināmi ierobežojošie pasākumi, trešo pamatu, kas saistīts ar tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, un ceturto pamatu, kas saistīts ar pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.

16

Izskatot otro pamatu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 31.–44. punktā vispirms pauda nostāju par pierādīšanas pienākumu.

17

Pārsūdzētā sprieduma 32. un 33. punkts ir izteikti šādi:

18

Lai pārbaudītu, vai Padome bija pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, izmantojot prezumpciju, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 35. punktā atsaucās uz judikatūru konkurences tiesību jomā, saskaņā ar kuru iestādes var izmantot prezumpcijas, kas atspoguļo administratīvajai vadībai, kurai ir uzlikts pierādīšanas pienākums, doto iespēju izdarīt secinājumus, pamatojoties uz vispārīgiem no pieredzes un no tipiskas notikumu gaitas izrietošiem konstatējumiem. Pārsūdzētā sprieduma 36. punktā tā atgādināja, ka prezumpcija, pat ja tā ir grūti atspēkojama, ir pieņemamās robežās tāpēc, ka tā ir samērīga ar sasniedzamo leģitīmo mērķi, ka ir dota iespēja iesniegt pierādījumus par pretējo un ka ir nodrošinātas tiesības uz aizstāvību.

19

Šajā pašā punktā Vispārējā tiesa atsaucās uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 2. punktā nav noteikts aizliegums piemērot faktu vai tiesību prezumpcijas, taču dalībvalstīm ir pienākums iekļaut tās saprātīgās robežās, ņemot vērā problēmas smagumu un nodrošinot tiesības uz aizstāvību.

20

Pārsūdzētā sprieduma 37. punktā Vispārējā tiesa arī atsaucās uz sprieduma Tay Za/Padome (C‑376/10 P, EU:C:2012:138) par līdzekļu iesaldēšanas lēmumu 69. punktu, kurā Tiesa bija atzinusi, ka nav izslēgta prezumpciju izmantošana, ja tās ir paredzētas attiecīgajos tiesību aktos un atbilst attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķim.

21

Pārsūdzētā sprieduma 38. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka, “ņemot vērā Sīrijas režīma autoritāro būtību un valsts stingro kontroli pār Sīrijas tautsaimniecību, Padome par vispārīgu no pieredzes izrietošu konstatējumu varēja uzskatīt to, ka viens no Sīrijas galvenajiem uzņēmējiem, kas darbojas daudzās nozarēs, nevarēja veikt uzņēmējdarbību, ja viņš neguva labumu no minētā režīma un no savas puses nesniedza tam konkrētu atbalstu”.

22

Pārsūdzētā sprieduma 40. punktā Vispārējā tiesa atgādināja Lēmuma 2011/522 mērķus, noteikto pasākumu pagaidu raksturu un primāros apsvērumus, kas attiecas uz drošību un Savienības un tās dalībvalstu, kuras var iebilst pret konkrētu pierādījumu paziņošanu ieinteresētajām personām, starptautisko attiecību īstenošanu. Tā secināja, ka Padome prezumpciju bija izmantojusi samērīgi.

23

Pārsūdzētā sprieduma 41. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka izmantotā prezumpcija ir atspēkojama, jo Padomei bija jāpaziņo personām, uz kurām attiecās pasākumi, iemesli to iekļaušanai sarakstā, un šīs personas, pamatojoties tikai uz to rīcībā esošiem faktiem un informāciju, varēja pierādīt, ka tās nesniedza atbalstu režīmam.

24

Pārsūdzētā sprieduma 43. punktā, atsaukdamās uz minētā sprieduma 32. punktu, Vispārējā tiesa nosprieda, ka minētā prezumpcija apstrīdētajos aktos ir paredzēta un, norādot uz 40. punktu, ka tā ļauj sasniegt šajos aktos izvirzītos mērķus.

25

Pārsūdzētā sprieduma 44. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka Padome nebija pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka tikai tas vien, ka prasītājs ir plaši pazīstams Sīrijas uzņēmējs, ļauj tai prezumēt, ka viņš ir sniedzis ekonomisku atbalstu Sīrijas režīmam.

26

Pārsūdzētā sprieduma 45.–61. punktā Vispārējā tiesa pārbaudīja otrā pamata daļu par acīmredzamām kļūdām vērtējumā. Vispirms tā 46. punktā atgādināja faktus, kurus lietas dalībnieki nebija apstrīdējuši, un pēc tam pārbaudīja dažādus prasītāja iesniegtos pierādījumus. Pārsūdzētā sprieduma 60. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka prasītājs nebija sniedzis nevienu pierādījumu, lai atspēkotu prezumpciju, ka, būdams plaši pazīstams Sīrijas uzņēmējs, viņš ir sniedzis ekonomisku atbalstu tur valdošajam režīmam.

27

Noraidījusi visus I. Anbouba prasības atbalstam izvirzītos pamatus, Vispārējā tiesa prasību noraidīja un piesprieda I. Anbouba atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

28

I. Anbouba prasījumi Tiesai ir šādi:

29

Padomes prasījumi Tiesai ir šādi:

30

Eiropas Komisija lūdz Tiesu:

31

Apelācijas sūdzība ir balstīta uz diviem pamatiem. Ar pirmo pamatu I. Anbouba apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatīdama, ka Padome prezumpciju par atbalstu Sīrijas režīmam galveno Sīrijas uzņēmumu vadītājiem bija piemērojusi pareizi, lai gan šai prezumpcijai nav juridiskā pamata, tā ir nesamērīga ar izvirzīto leģitīmo mērķi un ir neatspēkojama. Ar otro pamatu, kas saistīts ar to, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi noteikumus par pierādījumiem, I. Anbouba norāda, ka, tā kā Padome uz šādu prezumpciju nevarēja atsaukties, tai bija Vispārējai tiesai jāsniedz pierādījumi, lai pamatotu savu lēmumu iekļaut viņu to personu sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojoši pasākumi Sīrijā (spriedums Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518). Šie divi pamati ir jāizvērtē kopā.

32

Pirmā pamata ietvaros I. Anbouba, pirmkārt, norāda, ka prezumpcijas izmantošanai nav juridiska pamata, kas ir pretrunā nosacījumam, ko Tiesa ir paredzējusi spriedumā Tay Za/Padome (C‑376/10 P, EU:C:2012:138). Pārsūdzētā sprieduma 32. punkta otrais teikums esot Vispārējās tiesas veikta Lēmuma 2011/522 interpretācija, un tajā neesot lietots Savienības likumdevēja paredzētas prezumpcijas formulējums.

33

Otrkārt, I. Anbouba uzskata, ka pret viņu izmantotā prezumpcija ir nesamērīga ar apstrīdēto aktu mērķi.

34

Treškārt, I. Anbouba apgalvo, ka, pretēji Vispārējās tiesas atzītajam, minētā prezumpcija ir neatspēkojama, jo viņš nevar noliegt, ka ir uzņēmuma vadītājs Sīrijā un ka fiziski nav iespējams sniegt pierādījumus tam, ka viņš neatbalsta Sīrijas režīmu.

35

Padome atgādina par ierobežojošo pasākumu pagaidu raksturu un Savienības likumdevēja plašo rīcības brīvību ārlietās.

36

Tā uzsver svarīgo nozīmi, kāda vairākus gadu desmitus ir bijusi ģimeņu saitēm gan politiskās, gan ekonomiskās varas īstenošanā Sīrijā. Tā atgādina, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs ietilpst šaurā personu lokā, kurā iekļauti nozīmīgākie uzņēmumu vadītāji Sīrijā, un ka viņa uzņēmumi, kā to Vispārējā tiesa konstatējusi pārsūdzētā sprieduma 46. punktā, Sīrijas režīmā ir piedzīvojuši augšupeju.

37

Saistībā ar prezumpcijas, kas pielietota pret I. Anbouba, samērīgumu ar apstrīdēto aktu mērķi Padome atsaucas uz pārsūdzētā sprieduma 40. punktu.

38

Komisija savā iestāšanās rakstā lūdz apelācijas sūdzību noraidīt kā nepamatotu.

39

Ar abiem izvirzītajiem pamatiem I. Anbouba būtībā norāda, ka pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa nav ievērojusi noteikumus par pierādīšanas pienākumu ierobežojošu pasākumu jomā, apstiprinot pret viņu vērstu prezumpciju par atbalstu Sīrijas režīmam un nelūdzot Padomei sniegt papildu pierādījumus viņa iekļaušanai to personu sarakstā, kurām piemērojami attiecīgie pasākumi.

40

Vispirms ir jāpārbauda vispārīgie kritēriji iekļaušanai to personu sarakstā, kurām piemērojami ierobežojoši pasākumi, pēc tam –I. Anbouba iekļaušanas šādā sarakstā pamatojums un tad – šīs iekļaušanas pamatotības pierādījumi.

41

Attiecībā uz šajā gadījumā izmantotajiem vispārīgajiem kritērijiem ierobežojošo pasākumu piemērošanai, kuru noteikšanai Padomei ir plaša rīcības brīvība (šai ziņā skat. spriedumu Padome/Manufacturing Support & Procurement Kala Naft, C‑348/12 P, EU:C:2013:776, 120. punkts un tajā minētā judikatūra), ir jāatzīst, ka Lēmuma 2011/273, kas grozīts ar Lēmumu 2011/522, 3. panta 1. punktā un 4. panta 1. punktā cita starpā ir minētas personas un vienības, kuras gūst labumu no Sīrijas režīma vai atbalsta to, kā arī ar tām saistītās personas un vienības, savukārt Regulas Nr. 442/2011, kas grozīta ar Regulu Nr. 878/2011, 5. panta 1. punktā cita starpā ir minētas personas un vienības, kuras gūst labumu no šī režīma vai atbalsta to, kā arī ar tām saistītās personas un vienības.

42

Nedz Lēmumā 2011/273, kas grozīts ar Lēmumu 2011/522, nedz arī Regulā Nr. 442/2011, kas grozīta ar Regulu Nr. 878/2011, nav ietverta ne jēdziena “gūst labumu” vai “atbalstu” no Sīrijas režīma īstenotās politikas, ne šim režīmam sniegtā “atbalsta” jēdziena, ne arī ar personām un vienībām, kas gūst labumu no režīma vai atbalsta to, “saistīto” personu jēdziena definīcija. Tajās arī nav precizēta šo elementu pierādīšanas kārtība.

43

Tādēļ ir jāatzīst, ka nedz Lēmumā 2011/273, kas grozīts ar Lēmumu 2011/522, nedz arī Regulā Nr. 442/2011, kas grozīta ar Regulu Nr. 878/2011, nav paredzēta pret Sīrijas galveno uzņēmumu vadītājiem vērsta prezumpcija par atbalstu Sīrijas režīmam. Neraugoties uz šādas skaidras prezumpcijas neesamību, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 32. punktā ir atzinusi, ka ar Lēmumu 2011/522 ticis paredzēts attiecināt ierobežojošus pasākumus arī uz galvenajiem Sīrijas uzņēmējiem, jo Padome uzskatīja, ka galveno Sīrijas uzņēmumu vadītājus var kvalificēt par personām, kuras ir saistītas ar Sīrijas režīmu, tāpēc ka šie uzņēmumi nevarētu veiksmīgi darboties, ja negūtu labumu no minētā režīma un no savas puses nesniegtu tam konkrētu atbalstu. No tā Vispārējā tiesa secināja, ka, šādi rīkodamās, Padome galveno Sīrijas uzņēmumu vadītājiem bija nolēmusi piemērot prezumpciju par atbalstu Sīrijas režīmam.

44

Šādā gadījumā, lai arī Vispārējā tiesa tādējādi ir atsaukusies uz Padomes piemērotu prezumpciju, tomēr ir jāpārbauda, vai Vispārējā tiesa, pārbaudīdama to apsvērumu tiesiskumu, ar kuriem Padome pamatoja savu lēmumu iekļaut I. Anbouba to personu sarakstā, kurām piemērojami ierobežojošie pasākumi, nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, kuras dēļ pārsūdzētais spriedums būtu jāatceļ.

45

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā garantētā pārbaudes tiesā efektivitāte nozīmē, ka, pārbaudot lēmuma par personas vārda iekļaušanu to personu sarakstā, kurām piemērojami ierobežojoši pasākumi, pamatā esošo iemeslu tiesiskumu, Savienības tiesai ir jānodrošina, lai šis lēmums, kam attiecībā uz šo personu ir individuāla piemērojamība, būtu balstīts uz pietiekami drošiem faktiem. Šajā lietā tas nozīmē, ka ir jāpārbauda pamatojuma izklāstā norādītie fakti, kas ir apstrīdēto aktu pamatā, lai noskaidrotu, vai ir pamatoti šie apsvērumi vai vismaz viens no tiem, kurš tiek uzskatīts par pašu par sevi pietiekamu šo pašu aktu pamatojumam (skat. šajā ziņā spriedumus Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 119. punkts, un Padome/Manufacturing Support & Procurement Kala Naft, C‑348/12 P, EU:C:2013:776, 73. punkts).

46

Šajā lietā, izvērtējot jautājuma svarīgumu, kas ietilpst attiecīgo ierobežojošo pasākumu samērīguma pārbaudē, var tikt ņemti vērā šo pasākumu konteksts, apstāklis, ka steidzami bija jānosaka šādi pasākumi ar mērķi izdarīt spiedienu uz Sīrijas režīmu, lai tas izbeigtu vardarbīgās represijas pret iedzīvotājiem, un grūtības iegūt precīzākus pierādījumus autoritāra režīma valstī, kurā norisinās pilsoņu karš.

47

I. Anbouba vārda iekļaušanas to personu sarakstā, kurām piemērojami ierobežojošie pasākumi, pamatojumā ir ņemts vērā, ka viņš ir SAPCO vadītājs un ka viņš sniedz ekonomisku atbalstu Sīrijas režīmam.

48

Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 33. punktā ir norādījusi uz apstākli, ka ieinteresētā persona ir SAPCO, lielākā pārtikas un lauksaimniecības jomas uzņēmuma, vadītājs, vairāku uzņēmumu, kas darbojas nekustamo īpašumu un izglītības jomā, vadītājs, 2007. gadā izveidotā Cham Holding dibinātājs un valdes loceklis, kā arī Homsas pilsētas (Sīrija) Tirdzniecības un rūpniecības palātas ģenerālsekretārs.

49

I. Anbouba neapstrīd, ka ir ieņēmis minētos amatus. Vispārējā tiesa šajā ziņā pārsūdzētā sprieduma 46. punktā ir uzsvērusi, ka “lietas dalībnieki ir vienisprātis par to, ka prasītājs ir viens no svarīgākajiem darījumu cilvēkiem Sīrijā, kurš darbojas pārtikas un lauksaimniecības jomā (SAPCO pieder 60 % no sojas eļļas tirgus), nekustamo īpašumu un izglītības jomās, un ka viņa darbība Sīrijā valdošā režīma laikā ir bijusi īpaši veiksmīga”. Vispārējā tiesa turklāt ir piebildusi, ka I. Anbouba ir “atzinis, ka ir Homsas pilsētas Tirdzniecības un rūpniecības palātas ģenerālsekretārs un ka no 2007. gada līdz 2011. gada aprīlim viņš bija viens no deviņiem valdes locekļiem lielākajā privātajā sabiedrībā Sīrijā, kurai arī piemēroti Savienības ierobežojošie pasākumi un kuras līdzpriekšsēdētājs bija Sīrijas prezidenta Bašara Al‑Asada brālēns, kas arī ir minēto pasākumu adresāts”.

50

I. Anbouba iekļaušanas sarakstos pamatotības pārbaude ir jāveic, izvērtējot, vai viņa situācija ir pietiekams pierādījums tam, ka viņš ir sniedzis ekonomisku atbalstu Sīrijas režīmam. Šāds izvērtējums ir jāveic, pārbaudot pierādījumus nevis izolēti, bet gan ņemot vērā to kontekstu (skat. šajā ziņā spriedumus Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 102. punkts, un Padome/Manufacturing Support & Procurement Kala Naft, C‑348/12 P, EU:C:2013:776, 70. punkts).

51

Ņemot vērā minēto kontekstu, Vispārējā tiesa varēja pamatoti uzskatīt, ka I. Anbouba stāvoklis Sīrijas ekonomikas vidē, viņa SAPCO vadītāja statuss, viņa nozīmīgās funkcijas kā Cham Holding, tā arī Homsas pilsētas Tirdzniecības un rūpniecības palātā, kā arī viņa attiecības ar prezidenta Bašara Al‑Asada ģimenes locekli ir pietiekami konkrētas, precīzas un saskaņotas norādes, kas ļauj atzīt, ka I. Anbouba sniedz ekonomisku atbalstu Sīrijas režīmam.

52

Šajā ziņā ir jānorāda, kā savu secinājumu 208. punktā ir atzīmējis ģenerāladvokāts, ka, ņemot vērā situāciju Sīrijā, Padome ir izpildījusi savu pierādīšanas pienākumu, ja Savienības tiesā tā sniedz pietiekami konkrētu, precīzu un saskaņotu norāžu kopumu, kas ļauj konstatēt, ka pastāv pietiekama saikne starp personu, uz kuru attiecas līdzekļu iesaldēšanas pasākums, un apkaroto režīmu.

53

Saistībā ar tiesībām uz aizstāvību ir jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma 48.–59. punktā Vispārējā tiesa ir pārbaudījusi prasītāja iesniegtos pierādījumus. Nepieļaudama kļūdu tiesību piemērošanā, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 51.–53. un 56.–58. punktā ir atzinusi, ka atsevišķi pierādījumi nevar tikt ņemti vērā. Par pārējiem pierādījumiem Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka ar tiem nav pierādīts, ka I. Anbouba nav sniedzis nekādu ekonomisku atbalstu Sīrijas režīmam. Tā kā I. Anbouba nav apgalvojis, ka Vispārējās tiesas analīzes pamatā būtu minēto pierādījumu sagrozīšana, Tiesai apelācijas ietvaros nav jāpārbauda to faktisko apsvērumu pamatotība, kurus Vispārējā tiesa par tiem ir paudusi.

54

No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Vispārējā tiesa ir pārbaudījusi I. Anbouba iekļaušanas to personu sarakstos, kurām piemērojami ierobežojošie pasākumi, pamatotību, pamatodamās uz norāžu kopumu par viņa situāciju, funkcijām un attiecībām Sīrijas režīma kontekstā, un attiecīgā persona tos nav atspēkojusi. Līdz ar to pārsūdzētajā spriedumā izmantotā atsauce uz prezumpciju par atbalstu minētajam režīmam neietekmē pārsūdzētā sprieduma tiesiskumu, jo no Vispārējās tiesas konstatētā izriet, ka tā ir juridiski pietiekami pārbaudījusi, vai pastāv pietiekami stabils faktiskais pamats, lai I. Anbouba ietvertu attiecīgajos sarakstos.

55

Šādi rīkodamās, Vispārējā tiesa ir ievērojusi no šī sprieduma 45. punktā atgādinātās judikatūras izrietošos principus par tādu aktu, kādi ir apstrīdētie akti, pamatā esošo iemeslu tiesiskuma pārbaudi.

56

Tādējādi, tā kā pirmais pamats par Vispārējās tiesas pieļautu kļūdu tiesību piemērošanā nevar būt pamats pārsūdzētā sprieduma atcelšanai un otrais pamats nav pamatots, šie I. Anbouba izvirzītie pamati ir jānoraida.

57

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, apelācijas sūdzība ir jānoraida.

58

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

59

Atbilstoši tā paša reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

60

Tā kā Padome ir prasījusi piespriest I. Anbouba atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā viņam spriedums nav labvēlīgs, jāpiespriež I. Anbouba segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt Padomes tiesāšanās izdevumus.

61

Atbilstoši Reglamenta 140. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: