—

K. Gruber vārdā – W. List, Rechtsanwalt,

—

EMA Beratungs‑ und Handels GmbH vārdā – B. Peck, Rechtsanwalt,

—

Austrijas valdības vārdā – C. Pesendorfer, pārstāve,

—

Eiropas Komisijas vārdā – G. Wilms un L. Pignataro-Nolin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvas 2011/92/ES par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV 2012, L 26, 1. lpp.) 11. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp K. Gruber un Unabhängiger Verwaltungssenat für Kärnten (turpmāk tekstā – “UVK”) un EMA Beratungs‑ und Handels GmbH (turpmāk tekstā – “EMA”) un Bundesminister für Wirtschaft, Familie und Jugend (ekonomikas, ģimenes un jaunatnes lietu federālais ministrs) par lēmumu, ar kuru ir atļauts būvēt un ekspluatēt tirdzniecības centru uz zemes gabala, kas robežojas ar K. Gruber piederošu zemes īpašumu.

3

Konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (turpmāk tekstā – “Orhūsas konvencija”) Eiropas Kopienas vārdā ir apstiprināta ar Padomes 2005. gada 17. februāra Lēmumu 2005/370/EK (OV L 124, 1. lpp.).

4

Šīs konvencijas 9. panta 2. punkts ir izteikts šādi:

“2.   Katra Puse saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nodrošina to, ka attiecīgas sabiedrības daļas pārstāvjiem:

ir iespēja pārskatīšanas nolūkā griezties tiesā un/vai kādā citā neatkarīgā un objektīvā institūcijā, kas izveidota ar tiesību aktiem, lai – pamatojoties uz materiāliem vai procesuāliem aspektiem – apstrīdētu jebkura tāda lēmuma, darbības vai bezdarbības likumību, uz ko attiecas 6. panta noteikumi, ja šāda apstrīdēšana paredzēta attiecīgās valsts tiesību aktos, kā arī neskarot šā panta 3. punktu un citus attiecīgus šīs konvencijas noteikumus.

To, vai interese ir pamatota un vai ir noticis tiesību aizskārums, nosaka saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem un ar mērķi nodrošināt attiecīgai sabiedrības daļai plašas iespējas griezties tiesu iestādēs saistībā ar šīs konvencijas piemērošanu. Tādēļ a) apakšpunkta piemērošanas nolūkā par pamatotu uzskata ikvienas tādas nevalstiskas organizācijas interesi, kura atbilst 2. panta 5. punktā minētajām prasībām. Šādas organizācijas uzskata arī par tādām, kam ir tiesības, attiecībā uz kurām ir iespējams tiesību aizskārums, kā paredzēts b) apakšpunktā.

Šā panta 2. punkta noteikumi neizslēdz iespēju pārskatīšanas nolūkā iepriekš griezties administratīvā iestādē, kā arī neiespaido prasību, ka pirms vēršanās tiesā ir jāizmanto visas administratīvas pārskatīšanas procedūras, ja šāda prasība paredzēta attiecīgās valsts tiesību aktos.”

5

Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. maija Direktīvas 2003/35/EK, ar ko paredz sabiedrības līdzdalību dažu ar vidi saistītu plānu un programmu izstrādē un ar ko attiecībā uz sabiedrības līdzdalību un iespēju griezties tiesās groza Padomes Direktīvas 85/337/EEK un 96/61/EK (OV L 156, 17. lpp.), preambulas 5. apsvērumā ir noteikts:

“Kopiena 1998. gada 25. jūnijā parakstīja ANO/EEK Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesās saistībā ar vides jautājumiem (“Orhūsas konvencija”). Lai minēto konvenciju ratificētu, atbilstīgi jāpieskaņo Kopienas tiesību akti.”

6

Direktīvas 2011/92 1. panta 2. punkta d) un e) apakšpunktā ir paredzētas šādas definīcijas:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

7

Šīs direktīvas 2. pantā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nosaka visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka, pirms tiek dota piekrišana, uz tiem projektiem, kuriem var būt būtiska ietekme uz vidi inter alia to rakstura, apjoma vai atrašanās vietas dēļ, attiektos prasība par attīstības piekrišanu un novērtējumu attiecībā uz to ietekmi. Minētie projekti ir noteikti 4. pantā.

2.   Ietekmes uz vidi novērtējumu var iekļaut dalībvalstīs pastāvošajā projektu piekrišanas procedūrā vai, ja tas neizdodas, citā procedūrā, vai procedūrā, kas jāizveido, lai īstenotu šīs direktīvas mērķus.

3.   Dalībvalstis var paredzēt vienotu kārtību, lai īstenotu šīs direktīvas prasības un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/1/EK (2008. gada 15. janvāris) par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli [OV L 24, 8. lpp.] prasības.

[..]”

8

Minētās direktīvas 4. pantā ir noteikts:

“1.   Saskaņā ar 2. panta 4. punktu I pielikumā uzskaitītos projektus pakļauj novērtējumam saskaņā ar 5. līdz 10. pantu.

2.   Saskaņā ar 2. panta 4. punktu attiecībā uz II pielikumā uzskaitītajiem projektiem dalībvalstis nolemj, vai projekts jānovērtē saskaņā ar 5. līdz 10. pantu. Dalībvalstis nolemj, izmantojot:

Dalībvalstis var nolemt piemērot gan a), gan b) apakšpunktā minēto kārtību.

3.   Kad katra gadījuma pārbaude tiek veikta vai ir noteikti limiti vai kritēriji, kas šim mērķim paredzēti 2. punktā, ņem vērā attiecīgos atlasītos kritērijus, kas paredzēti III pielikumā.

4.   Dalībvalstis nodrošina, lai tas, ko kompetentās iestādes nosaka saskaņā ar 2. punktu, tiktu paziņots sabiedrībai.”

9

Direktīvas 2011/92 11. pants ir izteikts šādi:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka saskaņā ar valsts tiesību sistēmu attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem:

ir iespēja pārskatīšanas kārtībā ierosināt lietu tiesā vai citā neatkarīgā un objektīvā struktūrā, kas izveidota ar tiesību aktiem, lai apstrīdētu tādu lēmumu, darbību vai bezdarbības būtības vai procesuālo likumību, uz kuru attiecas šīs direktīvas noteikumi par sabiedrības līdzdalību.

2.   Dalībvalstis nosaka, kurā stadijā minētos lēmumus, darbības vai bezdarbību var apstrīdēt.

3.   Dalībvalstis nosaka, kas tieši uzskatāms par pietiekamu ieinteresētību un tiesību aizskārumu, paturot prātā mērķi – attiecīgajai sabiedrības daļai nodrošināt tiesas pieejamību. Tālab šā panta 1. punkta a) apakšpunkta sakarā jebkuras 1. panta 2. punktā minētajām prasībām atbilstošas nevalstiskās organizācijas interesi uzskata par pietiekamu. Uzskata arī, ka šādām organizācijām ir tiesības, kas var tikt aizskartas, kā noteikts šā panta 1. punkta b) apakšpunktā.

4.   Šā panta noteikumi neliedz lietu nodot iepriekšējai izskatīšanai administratīvā iestādē, un – ja valsts tiesību aktos ir šāda prasība – tie neietekmē prasību pirms juridiskās pārskatīšanas procedūras piemērošanas izmantot visas iespējas administratīvajā pārskatīšanas procedūrā.

Visām šīm procedūrām jābūt godīgām, taisnīgām, laicīgām un ne pārmērīgi dārgām.

5.   Lai veicinātu šā panta noteikumu efektivitāti, dalībvalstis nodrošina, ka sabiedrībai ir pieejama praktiska informācija par piekļuvi administratīvajām un tiesu pārskatīšanas procedūrām.”

10

Austrijas Likuma par ietekmes uz vidi novērtējumu (Umweltverträglichkeitsprüfungsgesetz) pamatlietā piemērojamā redakcijā (BGBl. I, Nr. 87/2009; turpmāk tekstā – “UVP‑G 2000”) 3. panta 7. punktā ir noteikts:

“Iestādei pēc projekta autora, ieinteresētās iestādes vai vides tiesībsarga [Umweltanwalt] pieteikuma ir jāsniedz atzinums, vai attiecībā uz projektu ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums atbilstoši šim federālajam likumam [..]. Lēmums pirmajā un otrajā instancē katrā ir jāpieņem attiecīgi sešu nedēļu laikā. Projekta pieteicējs, ieinteresētās iestādes, vides tiesībsargs [Umweltanwalt] un atrašanās vietas pašvaldība var izteikt savus apsvērumus. [..] Iestādei pienācīgi jāpaziņo lēmumu būtiskais saturs, kā arī būtiskais pamatojums vai arī jāļauj sabiedrībai ar tiem iepazīties. Atrašanās vietas pašvaldība var attiecīgo lēmumu apstrīdēt Verwaltungsgerichtshof [Augstākajā administratīvajā tiesā]. [..]”

11

Iesniedzējtiesa precizē, ka pēc lietas, ko tā izskata, faktu norises UVP‑G 2000 tika grozīts ar likumu (BGBl. I, 77/2012), ar kuru šim 3. pantam ir pievienots 7.a punkts, radot atzītām vides organizācijām tiesības celt prasību par nelabvēlīgiem lēmumiem ietekmes uz vidi novērtēšanas jomā.

12

1994. gada Amatniecības, tirdzniecības un rūpniecības profesiju kodeksa (turpmāk tekstā – “Gewerbeordnung”) 74. panta 2. punktā ir paredzēts:

“2)   Iekārtas lietošanai rūpniecībā vai tirdzniecībā var tikt ierīkotas un ekspluatētas tikai ar iestādes atļauju, ja tādēļ, ka tiek izmantotas mašīnas un iekārtas, to ekspluatācijas veida, ierīkojuma vai citu iemeslu dēļ tās var:

13

Atbilstoši Gewerbeordnung 75. panta 2. punktam kaimiņi ir visas personas, kuras var apdraudēt vai apgrūtināt iekārtas būvniecība, pastāvēšana vai ekspluatācija vai kuru īpašumu vai citas lietu tiesības var tikt apdraudētas.

14

Gewerbeordnung 77. panta 1. punktā ir noteikts, ka “iekārtai ir jāpiešķir atļauja, ja var sagaidīt, ka [..] apdraudējumu 74. panta 2. punkta pirmā teikuma izpratnē, kas iepriekš ir paredzams atkarībā no lietas apstākļiem, var novērst un apgrūtinājumu, aizskārumu vai nelabvēlīgu ietekmi 74. panta 2. punkta 2.–5. apakšpunkta izpratnē var saprātīgā apmērā ierobežot.”

15

Atbilstoši Gewerbeordnung 356. panta 1. punktam, ja tiek noteikta mutiska izskatīšana, iestādei ir jāpaziņo kaimiņiem par izskatīšanas priekšmetu, laiku un vietu, kā arī nosacījumi, lai piedalītos lietā.

16

2012. gada 21. februārī UVK piešķīra EMA atbilstoši Gewerbeordnung atļauju būvēt un ekspluatēt tirdzniecības centru Klāgenfurtē pie Verterzē [Klagenfurt am Wörthersee] (Austrija) ar kopējo derīgo platību 11437,58 m2 uz zemes gabala, kas robežojas ar K. Gruber piederošu zemes īpašumu.

17

K. Gruber cēla iesniedzējtiesā prasību atcelt šo lēmumu, pamatojot it īpaši ar to, ka pirms šādas atļaujas piešķiršanas bija jāveic ietekmes uz vidi novērtējums (turpmāk tekstā – “IVN”) atbilstoši UVP‑G 2000.

18

Šīs prasības atbalstam viņa ir norādījusi uz Karintijas federālās zemes valdības [Kärntner Landesregierung] 2010. gada 21. jūlija konstatējošā lēmuma attiecībā uz IVN nelikumību, ar kuru šī valdība nolēma, pamatojoties uz UVP‑G 2000 3. panta 7. punktu, ka attiecībā uz aplūkoto projektu nav jāveic IVN.

19

Atbilstoši K. Gruber2011. gada 8. martā izteiktajiem iebildumiem šis konstatējošais lēmums attiecībā uz IVN ir apstrīdams, ņemot vērā datu un pasākumu neprecizitāti, kas tika izvēlēti, lai noteiktu, ka minētais tirdzniecības centrs nevar radīt risku veselībai. Turklāt K. Gruber, kam kā kaimiņienei nebija tiesību celt prasību par šāda veida lēmumu, norādīja iesniedzējtiesai, ka [lēmuma] kopija viņai tika izsniegta tikai pēc tā pieņemšanas.

20

UVK apgalvo, ka konstatējošais lēmums attiecībā uz IVN ir kļuvis galīgs, jo prasības celšanas termiņā to nav apstrīdējušas personas, kas bija tiesīgas to darīt. Kā norāda UVK, ņemot vērā šī lēmuma saistošo spēku, tas tai ir saistošs un tā atļaujas [piešķiršanas] lēmuma pieņemšanas procedūrā nekādi nevar vērtēt minētā lēmuma saturu.

21

Iesniedzējtiesa precizē, ka Gewerbeordnung ir paredzētas tiesības kaimiņiem izteikt iebildumus atļaujas piešķiršanas procedūrā saistībā ar iekārtas, kas paredzēta izmantošanai tirdzniecībā, būvniecību un ekspluatāciju vai celt prasību par galīgo būvniecības un ekspluatācijas lēmumu, ja šī iekārta apdraud viņu dzīvību, viņu veselību vai viņu īpašumu, tomēr viņiem nav tiesību tieši celt prasību pret valdības iepriekšēju lēmumu neveikt IVN attiecībā uz minēto iekārtu.

22

Šī tiesa norāda, ka UVP‑G 2000 3. panta 7. punktā tikai projekta pieteicējam, ieinteresētajām iestādēm, vides advokātam un atrašanās vietas pašvaldībai ir paredzētas lietas dalībnieku tiesības un tātad iespēja iejaukties konstatējošā lēmuma attiecībā uz IVN izstrādes procedūrā un celt prasību par šo lēmumu.

23

Iesniedzējtiesa paskaidro, ka, lai gan tādi projekta kaimiņi, kāda ir K. Gruber, nav dalībnieki procedūrā, kurā tiek pieņemts konstatējošs lēmums attiecībā uz IVN, viņiem šāds lēmums, kas ir kļuvis galīgs, ir saistošs tāpat kā valsts iestādēm un tiesām.

24

Šai tiesai ir šaubas par saistošā spēka, kāds ir konstatējošiem lēmumiem attiecībā uz IVN, saderību ar Savienības tiesībām vēlākās procedūrās.

25

Šādos apstākļos Verwaltungsgerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

26

Vispirms ir jānorāda, ka K. Gruber cēla prasību par UVK2012. gada 21. februāra lēmumu. Šajā datumā Direktīva 2011/92 jau bija stājusies spēkā. Līdz ar to tā ir piemērojama šajā lietā.

27

Tomēr ar šo prasību šī persona būtībā apstrīd konstatējošo lēmumu attiecībā uz IVN, ko Karintijas federālās zemes valdība ir pieņēmusi 2010. gada 21. jūlijā. Tādējādi, lai novērtētu K. Gruber juridisko situāciju šajā datumā, var tikt ņemtas vērā arī Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīvas 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV L 175, 40. lpp.), kas ir grozīta ar Direktīvu 2003/35, normas.

28

Katrā ziņā Direktīvu 85/337 un 2011/92 normas, kas ir vai varētu būt piemērojamas šajā lietā, būtībā ir identiskas. Direktīvas 2011/92 1., 2., 4. un 11. panta normas, kas citētas šī sprieduma 6.–9. punktā, atbilst Direktīvas 85/337 1., 2., 4. un 10.a panta normām.

29

Ar šiem diviem prejudiciālajiem jautājumiem, kas ir jāaplūko kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2011/92 11. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds ir pamatlietā, atbilstoši kuram administratīvam lēmumam, ar kuru ir konstatēts, ka projektam nav jāveic IVN, ir saistošs spēks attiecībā uz tādiem kaimiņiem, kādi ir K. Gruber, kam nebija tiesību celt prasību par minēto administratīvo lēmumu.

30

Jāatgādina, ka atbilstoši Direktīvas 2011/92 11. panta 1. punktam dalībvalstis nodrošina, ka saskaņā ar to tiesību sistēmu “attiecīgās sabiedrības” daļas locekļiem, kuri ir pietiekami ieinteresēti vai, ja dalībvalsts administratīvi procesuālajās tiesībās tas paredzēts kā priekšnoteikums, kuru tiesības ir aizskartas, ir iespēja celt prasību par lēmumiem, darbībām vai bezdarbībām pēc būtības vai par procesuālo likumību, uz kuru attiecas šīs Direktīvas 2011/92 normas.

31

Atbilstoši definīcijai Direktīvas 2011/92 1. panta 2. punktā, “attiecīgā sabiedrības” daļa ir sabiedrības daļa, kuras tiesības tiek vai var tikt aizskartas lemšanas procedūrās IVN jomā un kura ir ieinteresēta šajā ziņā.

32

No minētā izriet, ka minētā 11. panta izpratnē tiesībām celt prasību nav jābūt visām fiziskām, juridiskām personām vai organizācijām, kas ietilpst jēdzienā “attiecīgā sabiedrība”, bet tikai tām, kas ir pietiekami ieinteresētas, lai celtu prasību, vai vajadzības gadījumā tām, kuru tiesības ir aizskartas.

33

Direktīvas 2011/92 11. panta 1. punktā ir paturētas divas iespējas attiecībā uz “attiecīgās sabiedrības” locekļu šīs direktīvas 1. panta 2. punkta izpratnē prasību pieņemamības nosacījumiem. Tādējādi prasība var būt pieņemama tad, ja ir “pietiekama ieinteresētība, lai celtu prasību,” vai ja “tiesības ir aizskartas” atbilstoši tam, kurš no nosacījumiem ir paredzēts valsts tiesību aktā (skat. šajā ziņā spriedumu Bund für Umwelt und Naturschutz Deutschland, Landesverband Nordrhein-Westfalen, C‑115/09, EU:C:2011:289, 38. punkts).

34

Lai “pareizi” saskaņotu Direktīvu 85/337 ar Orhūsas konvenciju, atbilstoši Direktīvas 2003/35 preambulas 5. apsvērumam Direktīvas 85/337 10.a panta pirmajā daļā, kas atbilst Direktīvas 2011/92 11. panta 1. punktam, gandrīz identiskā formulējumā ir pārņemta šīs konvencijas 9. panta 2. punkta pirmā daļa, un tātad tā ir jāinterpretē minētās konvencijas mērķu gaismā (skat. šajā ziņā spriedumu Bund für Umwelt und Naturschutz Deutschland, Landesverband Nordrhein-Westfalen, C‑115/09, EU:C:2011:289, 41. punkts).

35

Atbilstoši norādēm Orhūsas konvencijas piemērošanas norādēs, ko Tiesa var ņemt vērā, interpretējot Direktīvas 2011/92 11. panta 1. punktu (skat. šajā ziņā arī spriedumu Solvay u.c., C‑182/10, EU:C:2012:82, 28. punkts), divas iespējas attiecībā uz šīs konvencijas 9. panta 2. punkta pirmajā daļā norādīto prasību pieņemamību ir divi vienlīdzīgi līdzekļi, ņemot vērā atšķirības starp minētās konvencijas pušu tiesību sistēmām nolūkā panākt vienādu rezultātu.

36

Direktīvas 2011/92 11. panta 3. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis nosaka, kas uzskatāms par pietiekamu ieinteresētību, lai celtu prasību, un tiesību aizskārumu, ievērojot mērķi – attiecīgajai sabiedrības daļai nodrošināt plašu pieejamību tiesai. Šajā ziņā Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punkta otrajā daļā ir noteikts, ka to, vai interese ir pamatota, nosaka “saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem un ar mērķi nodrošināt attiecīgai sabiedrības daļai plašas iespējas griezties tiesu iestādēs saistībā ar šīs konvencijas piemērošanu”. Ievērojot šo mērķi, šī nosacījuma par pieņemamību ieviešana notiek saskaņā ar valsts tiesībām.

37

Jāatgādina arī, ka, ja attiecīgajā jautājumā nav Savienības tiesiskā regulējuma, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka kompetentās tiesas un jāparedz sīki procesuāli noteikumi prasībām, kas paredzētas, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas Savienības tiesībās; šie sīkie procesuālie noteikumi nedrīkst būt nelabvēlīgāki par noteikumiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām, kuru pamatā ir valsts tiesības (līdzvērtības princips), un tās nedrīkst padarīt neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību izmantošanu, kuras piešķirtas ar Savienības tiesību sistēmu (efektivitātes princips) (spriedums Bund für Umwelt und Naturschutz Deutschland, Landesverband Nordrhein-Westfalen, C‑115/09, EU:C:2011:289, 43. punkts).

38

Tādējādi dalībvalstīm ir ievērojama rīcības brīvība noteikt gan to, kas ir “pietiekama ieinteresētība, lai celtu prasību”, gan – “tiesību aizskārums” (skat. šajā ziņā spriedumus Bund für Umwelt und Naturschutz Deutschland, Landesverband Nordrhein-Westfalen, C‑115/09, EU:C:2011:289, 55. punkts, kā arī Gemeinde Altrip u.c., C‑72/12, EU:C:2013:712, 50. punkts).

39

Tomēr no paša Direktīvas 2011/92 11. panta 3. punkta teksta, kā arī Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punkta otrās daļas izriet, ka minēto rīcības brīvību ierobežo pienākums ievērot mērķi attiecīgajai sabiedrības daļai nodrošināt plašu pieejamību tiesai.

40

Tādējādi, kaut arī valsts likumdevējs it īpaši var ierobežot tiesības, kuru pārkāpuma gadījumā indivīds var celt prasību tiesā par Direktīvas 2011/92 11. pantā paredzētajiem lēmumiem, darbību vai bezdarbību, attiecinot tās tikai uz subjektīvām publiskām tiesībām, tas ir, individuālām tiesībām, kas atbilstoši valsts tiesībām var tikt uzskatītas par publiskajām subjektīvajām tiesībām (skat. šajā ziņā spriedumu Bund für Umwelt und Naturschutz Deutschland, Landesverband Nordrhein-Westfalen, C‑115/09, EU:C:2011:289, 36. un 45. punkts), šī panta normas par sabiedrības locekļu, uz kuriem attiecas lēmumi, darbība vai bezdarbība, kas ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā, tiesībām celt prasību nevar tikt interpretētas šauri.

41

Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka K. Gruber ir “kaimiņiene”Gewerbeordnung 75. panta 2. punkta izpratnē, jēdziens, kurā ietilpst personas, kuras var apdraudēt vai apgrūtināt iekārtas būvniecība, pastāvēšana vai ekspluatācija vai kuras īpašumu vai citas lietu tiesības var tikt apdraudētas.

42

Ņemot vērā šīs normas tekstu, šķiet, ka personas, uz kurām attiecas jēdziens “kaimiņš”, var būt “attiecīgās sabiedrības” daļa Direktīvas 2011/92 1. panta 2. punkta izpratnē. Šiem “kaimiņiem” ir tiesības celt prasību tikai par būvatļauju un iekārtas ekspluatācijas atļauju. Tā kā tie nav vajadzības veikt IVN konstatēšanas procedūras dalībnieki, tie nevar arī apstrīdēt šo lēmumu, ceļot eventuālo prasību par lēmumu piešķirt atļauju. Tādējādi, paredzot tiesības celt prasību par lēmumiem, ar kuriem ir konstatēta vajadzība veikt projekta IVN, tikai projekta pieteicējam, ieinteresētajām iestādēm, vides advokātam (Umweltanwalt) un atrašanās vietas pašvaldībai, UVP‑G 2000 ir atņemtas šīs tiesības celt prasību ļoti lielam skaitam privātpersonu, tostarp it īpaši “kaimiņiem”, kuri, iespējams, atbilst Direktīvas 2011/92 11. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem.

43

Šī gandrīz vispārīgā izslēgšana sašaurina šī 11. panta 1. punkta normas piemērošanas jomu un tādējādi nav saderīga ar Direktīvu 2011/92.

44

No minētā izriet, ka administratīvs lēmums neveikt IVN, kas pieņemts, pamatojoties uz šādu valsts tiesisko regulējumu, nevar būt šķērslis privātpersonai, kas ir “attiecīgās sabiedrības” daļa šīs direktīvas izpratnē un atbilst valsts tiesībās paredzētiem kritērijiem attiecībā uz “pietiekamu ieinteresētību, lai celtu prasību,” vai vajadzības gadījumā attiecībā uz “tiesību aizskārumu” pārsūdzēt šo administratīvo lēmumu, ceļot prasību vai nu par to, vai arī par nākamo lēmumu piešķirt atļauju.

45

Jānorāda, ka tas, ka ir konstatēta pamatlietā aplūkotā valsts tiesiskā regulējuma nesaderība ar Direktīvu 2011/92, neierobežo dalībvalsts tiesības noteikt, kas tās tiesību sistēmā ir “pietiekama ieinteresētība, lai celtu prasību,” vai “tiesību aizskārums”, pat attiecībā uz privātpersonām, kas ir “attiecīgās sabiedrības” daļa, tostarp kaimiņiem, kam būtībā ir jābūt iespējai celt prasību.

46

Lai privātpersonas celta prasība būtu pieņemama, ir jāizpilda valsts tiesībās paredzētie kritēriji, kas ir saderīgi ar Direktīvu 2011/92, attiecībā uz “pietiekamu ieinteresētību, lai celtu prasību,” vai “tiesību aizskārumu”, un tas ir jākonstatē valsts tiesai. Šādā gadījumā ir jākonstatē arī administratīvā lēmuma par vajadzību veikt IVN saistošo seku neesamība.

47

Lai gan ir rīcības brīvība, kas dalībvalstīm piešķirta atbilstoši Direktīvas 2011/92 2. panta 2. punktam, saskaņā ar kuru IVN var iekļaut dalībvalstīs pastāvošajā projektu piekrišanas procedūrā vai, ja tas neizdodas, citā procedūrā, vai procedūrā, kas jāizveido, lai īstenotu šīs direktīvas mērķus, jāatgādina, ka tāda procedūra, kāda ir regulēta it īpaši Gewerbeordnung 74. panta 2. punktā un 77. panta 1. punktā nevar izpildīt tās prasības, kas Savienības tiesiskajā regulējumā ir noteiktas attiecībā uz IVN.

48

Šķiet, ka Gewerbeordnung normās ir paredzētas tiesības kaimiņiem izteikt iebildumus atļaujas piešķiršanas procedūrā saistībā ar iekārtas, kas paredzēta izmantošanai tirdzniecībā, būvniecību un ekspluatāciju, ja šī iekārta apdraud viņu dzīvību, viņu veselību vai viņu īpašumu.

49

Tomēr šādas procedūras mērķis principā ir aizsargāt privātpersonu privātās intereses un tai nav īpašu vides mērķu sabiedrības interesēs.

50

Ja ir iespējams iekļaut IVN procedūru citā administratīvajā procedūrā, svarīgi ir, kā ģenerāladvokāte to norāda savu secinājumu 57. un 58. punktā, ka šajā procedūrā tiek ievērotas visas prasības, kuras izriet no Direktīvas 2011/92 5.–10. panta, kas ir jānosaka iesniedzējtiesai. Katrā ziņā “attiecīgās sabiedrības” daļas locekļiem, kuri atbilst valsts tiesiskajā regulējumā paredzētajiem nosacījumiem vai nu attiecībā uz “pietiekamu ieinteresētību, lai celtu prasību,” vai vajadzības gadījumā attiecībā uz “tiesību aizskārumu”, ir jābūt iespējai celt prasību par lēmumu neveikt IVN šajā procedūrā.

51

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 2011/92 11. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds ir pamatlietā, atbilstoši kuram administratīvam lēmumam, ar kuru ir konstatēts, ka projektam nav jāveic IVN, ir saistošs spēks attiecībā uz kaimiņiem, kam nebija tiesību celt prasību par minēto administratīvo lēmumu, un tas tā ir ar nosacījumu, ka šie kaimiņi, kas ir “attiecīgās sabiedrības” daļas locekļi šīs direktīvas 1. panta 2. punkta izpratnē, atbilst valsts tiesībās paredzētajiem nosacījumiem vai nu attiecībā uz “pietiekamu ieinteresētību, lai celtu prasību,” vai attiecībā uz “tiesību aizskārumu”. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šis nosacījums ir izpildīts lietā, ko tā izskata. Ja tas tā ir, tai ir jākonstatē administratīvā lēmuma neveikt šādu vērtējumu saistošo seku attiecībā uz minētajiem kaimiņiem neesamība.

52

Attiecībā pamatlietas uz pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvas 2011/92/ES par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu 11. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds ir pamatlietā, atbilstoši kuram administratīvam lēmumam, ar kuru ir konstatēts, ka projektam nav jāveic ietekmes uz vidi novērtējums, ir saistošs spēks attiecībā uz kaimiņiem, kam nebija tiesību celt prasību par minēto administratīvo lēmumu, un tas tā ir ar nosacījumu, ka šie kaimiņi, kas ir “attiecīgās sabiedrības” daļas locekļi šīs direktīvas 1. panta 2. punkta izpratnē, atbilst valsts tiesībās paredzētajiem nosacījumiem vai nu attiecībā uz “pietiekamu ieinteresētību, lai celtu prasību,” vai attiecībā uz “tiesību aizskārumu”. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šis nosacījums ir izpildīts lietā, ko tā izskata. Ja tas tā ir, tai ir jākonstatē administratīvā lēmuma neveikt šādu vērtējumu saistošo seku attiecībā uz minētajiem kaimiņiem neesamība.