—

R. Schmid, A. Zimmermann maksātnespējas administratora, vārdā – G. S. Mohnfeld, Rechtsanwalt,

—

Vācijas valdības vārdā – T. Henze un J. Kemper, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – W. Bogensberger un M. Wilderspin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes 2000. gada 29. maija Regulas (EK) Nr. 1346/2000 par maksātnespējas procedūrām (OV L 160, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula”) 3. panta 1. punkta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir izteikts tiesvedībā starp R. Schmid, A. Zimmermann (turpmāk tekstā – “parādniece”) maksātnespējas administratoru, un L. Hertel, Šveices iedzīvotāju, par atcelšanas prasību.

3

Minētās regulas preambulas 2.–4., 8., 12. un 14. apsvērumā ir paredzēts:

[..]

[..]

[..]

4

Saskaņā ar šīs regulas 1. panta 1. punktu:

“Šī regula attiecas uz kolektīvām maksātnespējas procedūrām, kas ir saistītas ar daļēju vai pilnīgu parādnieka mantas atsavināšanu un likvidatora iecelšanu.”

5

Regulas 3. panta ar nosaukumu “Starptautiskā piekritība” 1. punktā ir noteikts:

“Tās dalībvalsts tiesas, kuras teritorijā atrodas parādnieka galveno interešu centrs, piekritībā ir sākt maksātnespējas procedūras. [..]”

6

Regulas 5. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Maksātnespējas procedūras sākšana neietekmē kreditoru vai trešo personu lietu tiesības attiecībā uz ķermeniskiem vai bezķermeniskiem, kustamiem vai nekustamiem aktīviem – gan neatvietojamiem aktīviem, gan atvietojamu aktīvu kopumiem, kas laiku pa laikam mainās – kas pieder parādniekam un atrodas citas dalībvalsts teritorijā procedūras sākšanas laikā.”

7

Saskaņā ar šīs regulas 6. panta 1. punktu:

“Maksātnespējas procedūras sākšana neietekmē kreditora tiesības pieprasīt veikt viņu prasījumu ieskaitu pret parādnieka prasījumiem, ja šādu ieskaitu atļauj tiesību akti, kas piemērojami maksātnespējīgā parādnieka prasījumam.”

8

Šīs regulas 14. pants ir formulēts šādi:

“Ja ar juridisku aktu, kas noslēgts pēc maksātnespējas procedūras sākšanas, parādnieks par atlīdzību pārdod:

šā juridiskā akta spēkā esamību regulē tās valsts tiesību akti, kuras teritorijā nekustamais aktīvs atrodas vai kuras iestādē glabājas reģistrs.”

9

Regulas 25. panta 1. punktā noteikts:

“Nolēmumus, ko sniegusi tiesa, kuras nolēmums par procedūra sākšanu ir atzīts saskaņā ar 16. pantu, un kas attiecas uz maksātnespējas procedūras norisi un izbeigšanu, kā arī šajā tiesā apstiprinātos mierizlīgumus atzīst bez turpmākām formalitātēm. Šādus nolēmumus izpilda saskaņā ar 31. līdz 51. pantu, izņemot 34. panta 2. punktu, Briseles Konvencijā par piekritību un nolēmumu izpildi civillietās un komerclietās, kurā grozījumi izdarīti ar pievienošanās konvencijām šai konvencijai.

Pirmo apakšpunktu piemēro arī nolēmumiem, kas izriet tieši no maksātnespējas procedūrām un kas ir cieši saistīti ar tām, pat ja tos sniegusi cita tiesa.

[..]”

10

Atbilstoši regulas 44. panta 3. punkta a) apakšpunktam tā nav piemērojama “visās dalībvalstīs, ciktāl tā ir nesavienojama ar saistībām, ko rada konvencija saistībā ar bankrotu, kuru attiecīgā valsts noslēgusi ar vienu vai vairākām trešām valstīm pirms šīs regulas stāšanās spēkā”.

11

Regulas A pielikumā ir ietverts tās 1. pantā paredzēto maksātnespējas procedūru saraksts.

12

R. Schmid ir maksātnespējas administrators 2007. gada 4. maijā pret parādnieci uzsāktajā maksātnespējas procedūrā. Atbildētāja L. Hertel dzīvo Šveicē. R. Schmid pret viņu Vācijas tiesās ir vērsies ar atcelšanas prasību, prasot parādnieces mantas kopumā atdot naudas summu EUR 8 015,08 apmērā, neskaitot procentus. Šī prasība pirmajā un otrajā instancē tika noraidīta kā nepieņemama, pamatojot, ka Vācijas tiesām nav starptautiskās jurisdikcijas. Ar kasācijas sūdzību [“Revision”] R. Schmid uztur savu atcelšanas prasību Bundesgerichtshof [Federālajā augstākajā tiesā].

13

Pēdējā minētā norāda, ka pamatlieta ietilpst Regulas 3. panta 1. punkta materiālajā piemērošanas jomā. Tā šajā ziņā atsaucas uz 2009. gada 12. februāra spriedumu lietā C-339/07 Seagon (Krājums, I-767. lpp.) un atgādina, ka šajā spriedumā Tiesa ir nospriedusi, ka atcelšanas prasību, kas vērsta pret atbildētāju, kura juridiskā adrese ir trešajā valstī, ir kompetentas izskatīt tās dalībvalsts tiesas, kuras teritorijā ir uzsākta maksātnespējas procedūra.

14

Tomēr līdz šim nav noskaidrots jautājums, vai Regulas 3. panta 1. punkts ir piemērojams arī tad, kad maksātnespējas procedūra ir uzsākta vienā dalībvalstī, bet atbildētāja atcelšanas tiesvedībā domicils vai juridiskā adrese nav vis dalībvalstī, bet gan trešajā valstī.

15

Iesniedzējtiesa uzskata, ka atbilstoši Regulas 3. panta 1. punkta tekstam šīs normas piemērošanas mērķiem ir pietiekami, ja dalībvalstī atrodas parādnieka galveno interešu centrs. Katrā ziņā, tā kā šīs regulas piemērošanai ir nepieciešams starpvalstu aspekts, nav īsti skaidrs, vai tam jāattiecas uz citu dalībvalsti vai trešo valsti.

16

Šādos apstākļos Bundesgerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai tās dalībvalsts, kuras teritorijā attiecībā uz parādnieka mantu ir sākta maksātnespējas procedūra, tiesu jurisdikcijā ir izskatīt [darījuma] atcelšanas prasību sakarā ar maksātnespēju pret atbildētāju, kura pastāvīgā dzīvesvieta vai juridiskā adrese nav dalībvalstī?”

17

Ar uzdoto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas 3. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tās dalībvalsts tiesām, kuras teritorijā ir tikusi uzsākta maksātnespējas procedūra, ir piekritīga ar maksātnespēju pamatota atcelšanas prasība, kas celta pret atbildētāju, kura domicils nav nevienā no dalībvalstīm.

18

Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jāatgādina, ka Regulas 3. panta 1. punktā ir noteikts tikai, ka maksātnespējas procedūru uzsākšana ir tās dalībvalsts tiesu jurisdikcijā, kuras teritorijā atrodas parādnieka galveno interešu centrs. Pamatlietā parādnieka galveno interešu centrs atrodas Vācijā.

19

Tomēr vispirms ir jānosaka, vai tad, ja starpvalstu elements, kurš šajā lietā ir konstatējams, ietver saikni dalībvalsts un trešās valsts starpā, maksātnespējas procedūra atbilstoši Regulas 3. panta 1. punktam ietilpst šīs dalībvalsts tiesu jurisdikcijā vai arī šis jautājums par starptautisko jurisdikciju tomēr ir jārisina, piemērojot šīs dalībvalsts tiesības.

20

Attiecībā uz jautājumu, kurš rodas šīs noteikšanas ietvaros, proti, vai Regulas piemērošanai katrā ziņā ir nepieciešami starpvalstu elementi tādā nozīmē, ka Regulas piemērošanas jomā ietilpst tikai tās situācijas, kurām ir piesaiste vienai vai vairākām dalībvalstīm, ir jānorāda, ka šāds vispārīgs un absolūts nosacījums no Regulas normu teksta nav secināms.

21

Kā savu secinājumu 25. punktā ir atgādinājusi ģenerāladvokāte, nedz Regulas 1. panta, kura nosaukums ir “Darbības joma”, 1. punkts, nedz tās A pielikums, kurā ir minētajā normā norādīto maksātnespējas procedūru saraksts, neierobežo Regulas piemērošanu procedūrām ar starpvalstu elementu, kā tas minēts iepriekšējā punktā. Tas pats attiecināms arī uz Regulas preambulas 14. Apsvērumu, atbilstoši kuram tā attiecas tikai uz tām procedūrām, kurās parādnieka galveno interešu centrs atrodas Eiropas Savienībā.

22

Tiesa, ka vairāku Regulas normu piemērošanai ir nepieciešami elementi, kas saistīti ar vismaz divu dalībvalstu teritoriju vai tiesību sistēmu, kā tas ir Regulas 5. panta 1. punktā, kurā ir norma par trešo personu lietu tiesībām uz parādnieka mantu, kura procedūras uzsākšanas brīdī atrodas “citas dalībvalsts teritorijā”, vai Regulas III nodaļas normās par “Sekundārajām maksātnespējas procedūrām”, kuras attiecas vienīgi uz citā dalībvalstī uzsāktām sekundārām procedūrām.

23

Katrā ziņā citās Regulas normās, kā, piemēram, tas 6. un 14. pantā, konkrētu ierobežojumu nav. Turklāt Regulas 44. panta 3. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka šo Regulu nepiemēro visās dalībvalstīs, ciktāl tā ir nesavienojama ar saistībām, ko rada konvencija saistībā ar bankrotu, kuru attiecīgā valsts noslēgusi ar vienu vai vairākām trešajām valstīm pirms šīs regulas stāšanās spēkā. Šī norma patiesībā būtu lieka, ja Regula nebūtu piemērojama attiecībām dalībvalsts un trešās valsts starpā.

24

Šajā ziņā attiecībā uz Regulas normām, kurās skaidri nav paredzēts starpvalstu elements par vismaz divu dalībvalstu iesaisti, ir jāatzīst, ka Regulas mērķi, kuri tostarp izriet no tās preambulas apsvērumiem, arī neliecina par tendenci Regulas piemērošanas nomu interpretēt šauri, paredzot šī elementa obligātu konstatējamību.

25

Ja no Regulas preambulas 2.–4. apsvēruma izriet, ka tās mērķis tostarp ir nodrošināt “iekšējā tirgus pareizu darbību”, no minētā 4. apsvēruma katrā ziņā ir secināms, ka šim mērķim it īpaši ir nepieciešams “[izvairīties] no personu stimulēšanas pārvietot aktīvus vai tiesvedību no vienas dalībvalsts uz citu nolūkā iegūt labvēlīgāku tiesisko statusu (labvēlīgākās tiesas piekritības izvēle)”. Regulas preambulas 8. apsvērumā ir noteikts mērķis “uzlabot pārrobežu maksātnespējas procedūru efektivitāti”, un preambulas 12. apsvērumā ir paredzēts, ka šīs Regulas piemērošanas jomā ietilpstošajām maksātnespējas procedūrām “ir vispārēja darbības joma, un to mērķis ir aptvert visus parādnieka aktīvus”. Pēdējie minētie mērķi var ietvert ne vien attiecības dalībvalstu starpā, bet arī atbilstoši savam raksturam un formulējumam – jebkādas pārrobežu situācijas.

26

Visbeidzot Regulas piemērošanas jomas ierobežošana ar situācijām, kad obligāti nepieciešama vismaz divu dalībvalstu iesaiste, neizriet arī no Regulas 3. panta 1. punkta paša konkrētajiem mērķiem.

27

Šajā ziņā jāatgādina, ka minētā norma ietver vienīgi noteikumu par starptautisko jurisdikciju, atbilstoši kuram “tās dalībvalsts tiesas, kuras teritorijā atrodas parādnieka galveno interešu centrs, piekritībā ir sākt maksātnespējas procedūras”. Tādējādi, ņemot vērā Regulas preambulas 8. apsvērumu, tās 3. panta 1. punkts paredz veicināt paredzamību un tādējādi tiesisko noteiktību saistībā ar tiesu jurisdikciju maksātnespējas jomā.

28

Tiesa jau ir atzinusi, ka, lai noteiktu, kuras tiesas jurisdikcijā ietilpst maksātnespējas procedūru uzsākšana, parādnieka galvenais interešu centrs ir jānosaka brīdī, kad ir iesniegts pieteikums par maksātnespējas procedūras uzsākšanu (skat. 2006. gada 17. janvāra spriedumu lietā C-1/04 Staubitz-Schreiber, Krājums, I-701. lpp., 29. punkts). Kā savu secinājumu 29. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, šādā agrīnā stadijā starpvalstu elementa pastāvēšana var nebūt zināma. Tomēr kompetentās tiesas noteikšanu nevar atlikt līdz brīdim, kamēr papildus parādnieka galvenā interešu centra atrašanās vietai top zināma vairāku procedūras aspektu dislokācija, kā, piemēram, iespējamo sekundāro prasību atbildētāju dzīvesvieta. Nogaidot, līdz zināmi visi aspekti, tiktu apdraudēti Regulā iecerētie maksātnespējas procedūru ar starpvalstu iedarbību efektivitātes un lietderīguma mērķi.

29

Tādēļ Regulas 3. panta 1. punkta piemērošana principā nevar būt atkarīga no starpvalstu saiknes, kas paredz citas dalībvalsts iesaisti, pastāvēšanas.

30

Šādos apstākļos attiecībā uz konkrēto jautājumu, vai tās dalībvalsts tiesu, kuras teritorijā ir uzsākta maksātnespējas procedūra, kompetencē ietilpst ar maksātnespēju pamatota atcelšanas prasība, kas celta pret atbildētāju, kura domicils nav nevienā no dalībvalstīm, ir jāatgādina, ka Tiesa iepriekš minētā sprieduma lietā Seagon 21. punktā ir atzinusi, ka Regulas 3. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tiesām tajā dalībvalstī, kuras kompetencē ir uzsākt maksātnespējas procedūras, ir noteikta arī starptautiskā jurisdikcija izskatīt tieši no šīs procedūras izrietošās un ar to cieši saistītās prasības.

31

Minētā sprieduma 25. punktā Tiesa ir atzinusi, ka šīs tiesas tādējādi ir kompetentas izskatīt atcelšanas prasību, kas vērsta pret atbildētāju, kura juridiskā adrese ir trešajā valstī.

32

Tomēr tikai tas, ka Tiesa šajā pašā spriedumā ir tikai konstatējusi tiesas, kura uzsākusi maksātnespējas procedūru, jurisdikciju izskatīt prasības pret citā dalībvalstī reģistrētiem atbildētājiem, nav pamats secinājumam, ka šāda jurisdikcija a priori nepastāv gadījumā, ja attiecīgā atbildētāja juridiskā adrese atrodas trešajā valstī, ņemot vērā, ka Tiesai netika lūgts atbildēt uz šādu jautājumu. Atbildētāja iepriekš minētajā lietā Seagon bija reģistrēta dalībvalstī.

33

Turklāt ir jāatzīst, ka Regulas 3. panta 1. punkta mērķi, kuri – kā atgādināts šī sprieduma 27. punktā – ir veicināt paredzamību un tādējādi tiesisko noteiktību saistībā ar tiesu jurisdikciju maksātnespējas jomā, liecina par tādu interpretāciju, ka ar šo normu ir paredzēta arī kompetence izskatīt atcelšanas prasību, kas vērsta pret atbildētāju, kura domicils ir trešajā valstī. Tiesu jurisdikcijas izskatīt ar maksātnespēju pamatotas atcelšanas prasības saskaņošana Savienības līmenī veicina šo mērķu sasniegšanu neatkarīgi no tā, vai atbildētāja domicils ir dalībvalstī vai trešajā valstī.

34

Šo secinājumu neatspēko fakts, ko tiesas sēdē uzsvērusi Vācijas valdība, ka pret šādas atcelšanas prasības atbildētāju prasība tiks celta tiesā, kas neatrodas valstī, kurā atrodas tā domicils.

35

Faktiski jāatzīst, ka Regulā noteiktais kritērijs, lai noteiktu tiesu, kura ir kompetenta izskatīt minēto prasību, proti, tiesu, kuras valstī atrodas parādnieka galveno interešu centrs, atbildētājam parasti ir paredzams un tas to var ņemt vērā brīdī, kad tas ar parādnieku noslēdz darījumu, kura atcelšanu var prasīt maksātnespējas procedūras ietvaros. Līdz ar to mērķis nodrošināt tiesas jurisdikcijas prognozējamību maksātnespējas jomā un tiesisko drošību, kas izriet no Regulas preambulas 8. apsvēruma, kā arī – attiecīgā gadījumā – mērķis izvairīties no tā, ka personas pārvieto aktīvus no vienas dalībvalsts uz citu, lai iegūtu labvēlīgāku tiesisko statusu, kas norādīts Regulas preambulas 4. apsvērumā, tomēr prevalē pār bažām, ka pret atbildētāju varētu celt prasību ārvalsts tiesā.

36

Tāpat arī nevar piekrist argumentam, ka trešo valstu tiesām nav pienākuma atzīt un izpildīt jebkādus Eiropas Savienības kompetento tiesu pieņemtos nolēmumus vai, citiem vārdiem, ka Regulas 3. panta 1. punkta piemērošanai gadījumā, kad atbildētāja domicils ir trešajā valstī, nebūtu jēgas.

37

Kā savu secinājumu 36. un 38. punktā uzsvērusi ģenerāladvokāte, apstāklis, ka Regulas normas par tiesu, kas uzsākušas maksātnespējas procedūras, nolēmumu atzīšanu un izpildi nav saistošas trešajām valstīm, neizslēdz Regulas 3. panta 1. punktā paredzētā noteikuma par jurisdikciju piemērošanu. Turklāt, pat ja konkrētā gadījumā uz Regulu nav iespējams balstīties jautājumā par tiesu nolēmumu atzīšanu un izpildi, tomēr atbilstoši divpusējai konvencijai ir iespējams panākt kompetentās tiesas nolēmuma atzīšanu un izpildi.

38

Turklāt ir jāatzīst, ka pat tad, ja dalībvalsts, kurā atrodas atbildētāja domicils, spriedumu neatzīst un neizpilda, pamatojoties uz divpusēju konvenciju, šo spriedumu var atzīt un izpildīt citās dalībvalstīs saskaņā ar Regulas 25. pantu, tostarp tad, ja atbildētāja īpašuma daļa atrodas kādas no šo valstu teritorijā.

39

Ievērojot visus iepriekšējos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tās dalībvalsts tiesām, kuras teritorijā ir tikusi uzsākta maksātnespējas procedūra, ir piekritīga ar maksātnespēju pamatota atcelšanas prasība, kas celta pret atbildētāju, kura domicils nav dalībvalstu teritorijā.

40

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Padomes 2000. gada 29. maija Regulas (EK) Nr. 1346/2000 par maksātnespējas procedūrām 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tās dalībvalsts tiesām, kuras teritorijā ir tikusi uzsākta maksātnespējas procedūra, ir piekritīga ar maksātnespēju pamatota atcelšanas prasība, kas celta pret atbildētāju, kura domicils nav dalībvalstu teritorijā.