1

Ar savu apelācijas sūdzību Francijas Republika lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2013. gada 29. augusta rīkojumu lietā T‑366/13 R Francija/Komisija (turpmāk tekstā – “apstrīdētais rīkojums”), ar kuru tas noraidīja tās pieteikumu apturēt Komisijas 2013. gada 2. maija Lēmuma C(2013) 1926, galīgā redakcija, par valsts atbalstu SA.22843 (2012/C) (ex 2012/NN), ko Francija piešķīrusi Société nationale Corse Méditerranée un Compagnie méridionale de navigation (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), izpildi.

2

Kopsavilkums par tiesvedības priekšvēsturi apstrīdētā rīkojuma 1.–9. punktā ir sniegts šādi:

3

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 12. jūlijā, Francijas Republika cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu. Savas prasības pamatojumam tā norādīja, ka Komisija ir pārkāpusi jēdzienu “valsts atbalsts” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, uzskatot, ka SNCM un CMN izmaksātās kompensācijas atbilstoši CDSP sniedz to saņēmējām selektīvu priekšrocību, un tos kvalificējot par kompensējošu valsts atbalstu šīs normas izpratnē. Pakārtoti tā uzskatīja, ka Komisija ir pārkāpusi LESD 106. panta 2. punktu, nospriežot, ka SNCM izmaksātā kompensācija par papildpakalpojumu ir ar iekšējo tirgu nesaderīgs valsts atbalsts, jo šis pakalpojums nav vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojums.

4

Ar atsevišķu aktu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts tajā pašā dienā, Francijas Republika iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu, kurā tā būtībā lūdza Vispārējās tiesas priekšsēdētāju apturēt apstrīdētā lēmuma izpildi līdz brīdim, kad Vispārējā tiesa būs izlēmusi lietu pēc būtības. Vispārējās tiesas kancelejā 2013. gada 31. jūlijā iesniegtajos apsvērumos Komisija lūdza noraidīt šo pieteikumu par pagaidu noregulējumu. Francijas Republika atbildēja uz Komisijas apsvērumiem ar 2013. gada 8. augusta rakstu. Komisija par to izteica savu nostāju 2013. gada 14. augusta rakstā.

5

Uzskatot, ka tā rīcībā ir visi nepieciešamie elementi, lai izlemtu par pieteikumu, un tam nav nepieciešamības uzklausīt lietas dalībnieku mutiskos apsvērumus, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs nolēma vispirms pārbaudīt, vai ir izpildīts nosacījums par steidzamību.

6

Apstrīdētā rīkojuma 19.–22. punktā ir norādīts, ka Francijas Republika uzskata, ka tūlītēja apstrīdētā lēmuma izpilde, kurā tiek noteikts atgūt no SNCM summu vairāk nekā 220 miljonu euro apmērā, kā arī atcelt maksājumus, kas veikti pēc šī lēmuma paziņošanas dienas, nenovēršami izraisītu šīs sabiedrības maksātnespēju un likvidāciju un tādējādi – smagu, neatgriezenisku un nenovēršamu kaitējumu šai dalībvalstij. Tā uzskata, ka minētais kaitējums, kurš izriet no šādas likvidācijas, pirmkārt, būtu tāds, ka tiktu pārtraukta teritoriālā turpinātība ar Korsiku, otrkārt, Korsikā un Marseļas ostā izraisītos nopietni sociālie nemieri un, treškārt, rastos negatīvas sekas nodarbinātības jomā un saimnieciskās darbības jomā ne tikai šajā sabiedrībā, bet arī Marseļas un Korsikas apkaimē.

7

Apstrīdētā rīkojuma 27. punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs norādīja, ka Francijas Republikas norādītais trīs veidu kaitējums, lai gan tas atšķiras no individuālā kaitējuma, kurš varēja rasties SNCM, ir atkarīgs no tā, vai šī sabiedrība tiek likvidēta. Tāpēc viņš, sākot no 28. punkta apstrīdētajā rīkojumā, pārbaudīja, vai Francijas Republika ir pierādījusi, ka apstrīdētā lēmuma izpilde rada risku, ka nenovēršami notiks šāda likvidācija.

8

Šajā sakarā viņš apstrīdētā rīkojuma 29. punktā norādīja, ka Francijas Republikai, kas bija vienīgā apstrīdētā lēmuma adresāte, bija jāpieprasa, lai SNCM atmaksā iespējamo valsts atbalstu, un jāatceļ turpmāka kompensāciju izmaksa līdz 2013. gada 31. decembrim un ka atbilstoši LESD 288. panta ceturtajai daļai minētais lēmums bija obligāts tikai Francijas valsts iestādēm. Līdz ar to viņš uzskatīja, ka apstrīdētais lēmums pats par sevi tiesiski nevar tikt uzskatīts par tādu, ar kuru saistoši var tikt noteikts, ka šai sabiedrībai minētais valsts atbalsts jāatmaksā, kā arī noteikts atteikties no šiem maksājumiem. Tādējādi Vispārējās tiesas priekšsēdētājs uzskatīja, ka jau tas vien, ka Francijas iestādes veic juridiski saistošu pasākumu, kura mērķis ir izpildīt apstrīdēto lēmumu, SNCM likvidācijas risku varētu padarīt par pietiekami nenovēršamu, lai prasītā izpildes atlikšana būtu attaisnota.

9

Apstrīdētā rīkojuma 30.–34. punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs pārbaudīja Korsikas prefekta CTC un SNCM2013. gada 10. jūlijā adresēto vēstuļu atbilstību. Viņš secināja, ka šo divu vēstuļu nosūtīšana, kurai nesekoja nekāda veida darbības no to adresātu puses, nevar tikt uzskatīta par pasākumiem, kuriem ir obligāti saistošs raksturs un kas liek SNCM atmaksāt jau saņemtos atbalstus un, izbeidzot CDSP, atcelt vēl pienākošos maksājumus. Tādējādi SNCM likvidēšanas risks nevarot tikt uzskatīts par pietiekami nenovēršamu, lai prasītā izpildes apturēšana būtu attaisnota.

10

Vispārējās tiesas priekšsēdētājs noraidīja Francijas Republikas pretējas nozīmes argumentus apstrīdētā rīkojuma 35. un nākamajos punktos. Šī rīkojuma 37. punktā viņš tostarp norādīja, ka šajā lietā Korsikas prefekta 2013. gada 10. jūlija vēstules nevar tikt uzskatītas par saistošiem pasākumiem, ar ko tiek izpildīts apstrīdētais lēmums, jo vairāk tādēļ, ka tajās ir skaidri pausts Francijas Republikas nodoms celt prasību atcelt šo lēmumu un pievienots pieteikums par tā piemērošanas apturēšanu. Minētā rīkojuma 38. punktā viņš noraidīja argumentu, ka CTC pienākums esot bijis izdot nolēmumu par summu atgūšanu, uzskatot, ka šāda nolēmuma neesamībā katrā ziņā vainojama ir Francijas Republika.

11

Tā kā Francijas Republika apgalvoja, ka būtu paradoksāli viņai uzlikt pienākumu laikus pabeigt jau izmaksāto valsts atbalstu atgūšanas procedūru, jo tā esot iesniegusi pieteikumu par pagaidu noregulējumu, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs apstrīdētā rīkojuma 40. punktā atgādināja, ka uz iestāžu izdotajiem tiesību aktiem attiecas tiesiskuma prezumpcija un ka atbilstoši LESD 278. pantam prasības atcelt tiesību aktu celšanai nav nekādas apturošas iedarbības, līdz ar to tiesa nevar apmierināt pieteikumu par piemērošanas apturēšanu. Apstrīdētā rīkojuma 41. punktā viņš arī norādīja, ka, piemērojot Vispārējās tiesas judikatūru, Francijas Republikai bija pienākums nevis laikus pabeigt valsts atbalstu atgūšanas procedūru, bet gan noteikt saistošus pasākumus. Tā 42. punktā viņš secināja, ka, tā kā nebija saistošu pasākumu, kuri obligāti būtu vērsti uz apstrīdētā lēmuma – kura nenovēršamas sekas būtu SNCM likvidācija – izpildi, Francijas Republika šajā lietā nav pierādījusi nosacījuma par steidzamību izpildi.

12

Apstrīdētā rīkojuma 43. un nākamajos punktos Vispārējās tiesas priekšsēdētājs iespējamai lietderībai nākotnē pārbaudīja situāciju, kāda rastos, ja būtu jāuzskata, ka Francijas Republika šajā lietā jau ir noteikusi šos saistošos pasākumus. Būtībā viņš uzskatīja, ka, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru un ņemot vērā lietas materiālus, nav pierādīts, ka Francijas valsts tiesību aizsardzības līdzekļi nav ļāvuši SNCM novērst savu likvidāciju un tādējādi – būtiska un neatgriezeniska kaitējuma nodarīšanas risku, tai valsts tiesā ceļot prasību atbilstoši saistošajām valsts tiesību normām, kas bija pieņemtas šajā situācijā.

13

Ņemot vērā visus iepriekš minētos elementus, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs apstrīdētā rīkojuma 56. punktā secināja, ka pieteikums par pagaidu noregulējumu ir jānoraida steidzamības neesamības dēļ, neizskatot nosacījumu par fumus boni juris un neizvērtējot pastāvošās intereses.

14

Francijas Republika lūdz Tiesu:

15

Komisija lūdz Tiesu:

16

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam Francijas Republika norāda vienīgo pamatu, kas balstās uz pieļauto kļūdu tiesību piemērošanā, novērtējot ar steidzamību saistīto nosacījumu. Konkrētāk, Francijas Republika pārmet Vispārējās tiesas priekšsēdētājam, ka uz viņu tiek attiecināts šis nosacījums, pirmkārt, brīdī, kad atbildīgās valsts iestādes pieņem rīkojumu par atbalsta atgūšanu vai brīdinājumu par atbalsta atgūšanu, un, otrkārt, attiecībā uz pierādījumu, ka neviens no valsts tiesību aizsardzības līdzekļiem neļauj šī atbalsta saņēmējam uzņēmumam apstrīdēt tā atgūšanu un tādējādi novērst būtisku un neatgriezenisku kaitējumu.

17

Komisija savukārt lūdz Tiesu noraidīt šos divus iebildumus un līdz ar to visu apelācijas sūdzību kopumā.

18

Šajā sakarā vispirms jāatgādina, ka Vispārējās tiesas reglamenta 104. panta 2. punktā ir noteikts, ka pieteikumos par pagaidu pasākumu veikšanu [pagaidu noregulējumu] norāda “strīdus priekšmetu, apstākļus, kas nosaka steidzamību, kā arī faktiskos un tiesību pamatus, kuri sākotnēji šķietami pamato prasītos pagaidu pasākumus”. Tādējādi pagaidu noregulējuma tiesnesis var apturēt piemērošanu un noteikt citus pagaidu pasākumus, ja ir pierādīts, ka, ņemot vērā faktu un tiesību pamatus, to noteikšana sākotnēji šķiet pamatota (fumus boni juris) un tie ir jānosaka un jāīsteno steidzami, lai novērstu būtisku un neatgriezenisku kaitējumu tā lietas dalībnieka interesēm, kas tos prasa, pirms nolēmuma taisīšanas pamatlietā. Šie nosacījumi ir kumulatīvi tādā veidā, ka pieteikums par pagaidu pasākumu veikšanu ir jānoraida pat tad, ja kāds no tiem nepastāv (skat. Tiesas priekšsēdētāja 1996. gada 14. oktobra rīkojumu lietā C-268/96 P(R) SCK un FNK/Komisija, Recueil, I-4971. lpp., 30. punkts). Tāpat pagaidu noregulējuma tiesnesis, ja nepieciešams, izvērtē arī attiecīgās intereses (Tiesas priekšsēdētāja 2001. gada 23. februāra rīkojums lietā C-445/00 R Austrija/Padome, Recueil, I-1461. lpp., 73. punkts).

19

Pagaidu noregulējuma tiesvedības mērķis ir nodrošināt pilnīgu galīgā nākotnes lēmuma efektivitāti, lai izvairītos no nepilnībām Tiesas nodrošinātajā tiesiskajā aizsardzībā. Lai sasniegtu šo mērķi, steidzamība ir jānovērtē, ņemot vērā nepieciešamību pieņemt pagaidu lēmumu, lai novērstu, ka lietas dalībniekam, kas lūdz pagaidu aizsardzību, tiktu nodarīts būtisks un neatgriezenisks kaitējums (Tiesas priekšsēdētāja 2001. gada 14. decembra rīkojums lietā C-404/01 P(R) Komisija/Euroalliages u.c., Recueil, I-10367. lpp., 61. un 62. punkts). Šim pēdējam minētajam lietas dalībniekam ir pienākums iesniegt pierādījumu, ka tas nevar gaidīt pamatlietas iznākumu, neriskējot, ka tam tiks nodarīts šāda veida kaitējums (skat. Tiesas priekšsēdētāja 2000. gada 12. oktobra rīkojumu lietā C-278/00 R Grieķija/Komisija, Recueil, I-8787. lpp., 14. punkts).

20

Šajā sakarā no apstrīdētā rīkojuma 43. punkta izriet, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētājs tikai pakārtoti pārbaudīja jautājumu par to, vai SNCM ir alternatīvi valsts tiesībās noteikti tiesību aizsardzības līdzekļi gadījumam, ja, pretēji apstrīdētā rīkojuma 42. punktā noteiktajam, tiktu uzskatīts, ka Francijas valsts iestādes ir pierādījušas, ka tās jau ir veikušas saistošus pasākumus ar mērķi izpildīt apstrīdēto lēmumu. Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru iebildumi par Vispārējās tiesas lēmumā ietverto pakārtoto pamatojumu nevar būt iemesls šā akta atcelšanai un tādēļ ir nepamatoti (skat. 2005. gada 28. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C-205/02 P līdz C-208/02 P un C-213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I-5425. lpp., 148. punkts, kā arī 2006. gada 23. februāra rīkojumu lietā C‑171/05 P Piau/Komisija, 86. punkts).

21

Tātad vispirms ir jāpārbauda, vai Vispārējās tiesas priekšsēdētājs minētā rīkojuma 42. punktā norādītajā secinājumā par saistošo pasākumu neesamību un līdz ar to – par no tā izrietošo steidzamības neesamību ir pieļāvis kļūdu tiesību piemērošanā, kā tiek apgalvots šajā lietā.

22

Francijas Republika atzīst, ka ir pamatoti pieprasīt no atbalsta saņēmēja uzņēmuma pierādījumu par to, ka valsts atbildīgās iestādes ir veikušas pasākumus šī atbalsta atgūšanai, un uzskatīt, ka, ja tas nav izdarīts, tad steidzamības nosacījums nav izpildīts. Faktiski tā pareizi norāda, ka tikai valsts iestādes var noteikt pienākumu atbalsta saņēmējam uzņēmumam atmaksāt šo atbalstu un ka ar Komisijas lēmumu, ar ko šajā lietā dalībvalstij tiek uzdots atgūt atbalstu, netiek uzlikts nekāds juridiski saistošs pienākums šim uzņēmumam, un ka tādējādi ar to nevar tikt attaisnots būtiska un neatgriezeniska kaitējuma risks, jo valsts iestādes nav veikušas saistošus pasākumus ar mērķi izbeigt un atgūt šo atbalstu. Francijas Republika apgalvo, ka šī norma tomēr nevar tikt attiecināta uz pieteikumiem par pagaidu noregulējumu, kurus iesniegušas pašas dalībvalstis valsts atbalsta jomā, jo, viņasprāt, būtu paradoksāli pieteikuma, kuru ir iesniegusi dalībvalsts šajā lietā, pamatotību pakļaut tam, ka šīs dalībvalsts iestādes veic saistošus pasākumus ar mērķi šo atbalstu atgūt.

23

Tomēr jāuzsver, ka Francijas Republika neapšauba Vispārējās tiesas priekšsēdētāja norādīto premisu apstrīdētā rīkojuma 27. punktā, ka tādu iespējamo būtisko un neatgriezenisko seku iestāšanās, uz kurām tā norāda, nozīmē, ka SNCM tiks likvidēta. Tādējādi, kā pareizi norāda pati Francijas Republika, tā kā ar apstrīdēto lēmumu SNCM netiek noteikts nekāds atmaksāšanas pienākums, jo tā nav lēmuma adresāte, šai sabiedrībai nedraud likvidācija, jo valsts iestādes nav veikušas saistošus pasākumus ar mērķi atgūt šo atbalstu. Tātad ir jākonstatē, ka šī dalībvalsts šajos apstākļos nevar atsaukties uz iespējamo apgalvotā būtiskā un neatgriezeniskā kaitējuma iestāšanos, ja šīs iestādes nav veikušas šādus pasākumus.

24

Runājot par Francijas Republikas argumentāciju, kurā ir uzsvērts apstākļa, ka dalībvalstij ir jāveic saistoši pasākumi ar mērķi atgūt valsts atbalstu, lai tiktu apturēta lēmuma, ar kuru tiek noteikts pienākums atgūt šo pašu atbalstu, piemērošana, “paradoksālais” raksturs, pietiek atgādināt, ka dalībvalsts piešķirtā atbalsta piespiedu atgūšanas procedūras uzsākšana atbilstoši Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108. panta] piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 14. panta 3. punktam tāda iemesla dēļ, ka šis atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu, šai dalībvalstij ir noteikts pienākums, pretēji tās gribai, veikt juridiski saistošus pasākumus, lai izpildītu tās no Savienības tiesībām izrietošos pienākumus.

25

Turklāt, kā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs pareizi atgādinājis apstrīdētā rīkojuma 14. punktā, LESD 278. pantā ir noteikts princips, ka prasībām nav apturošas iedarbības, jo pieteikumam par tiesību akta, kuru tiek lūgts atcelt – ko attiecīgās personas ir tiesīgas lūgt atbilstoši šai pašai normai –, piemērošanas apturēšanu ir izņēmuma raksturs.

26

No tā izriet, ka apstāklis, ka dalībvalstij ir jāveic saistoši pasākumi ar mērķi atgūt valsts atbalstu, pat ja tā Savienības tiesā lūdz apturēt Komisijas lēmuma, ar kuru tai ir noteikts pienākums veikt šos pašus pasākumus, piemērošanu, izriet no procesuālās kārtības un no Savienības tiesībās paredzētās kompetenču sadales starp Komisiju un valsts iestādēm.

27

Līdz ar to jākonstatē, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētājs nav pieļāvis kļūdu tiesību piemērošanā, nosakot, ka jāizpilda nosacījums par steidzamību brīdī, kad valsts atbildīgās iestādes veic saistošus pasākumus ar mērķi atgūt šo atbalstu. Tāpat, it īpaši apstrīdētā rīkojuma 33. un 37. punktā konstatējis, ka – par ko Francijas Republika tam nepārmet faktu sagrozīšanu – šī dalībvalsts nav veikusi šādus pasākumus, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs apstrīdētā rīkojuma 42. punktā pareizi ir nospriedis, ka šī dalībvalsts nav pierādījusi, ka steidzamības nosacījums šajā lietā ir izpildīts.

28

Šajos apstākļos šī apelācijas sūdzība ir jānoraida, nepārbaudot Francijas Republikas argumentāciju saistībā ar tādu tiesību aizsardzības līdzekļu pastāvēšanu valsts tiesībās, kas SNCM šajā lietā ļautu atlikt saistošo pasākumu – kuri valsts iestādēm bija jāveic – piemērošanu, ko Vispārējās tiesas priekšsēdētājs ir pārbaudījis pakārtoti.

29

Atbilstoši reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Francijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai šis spriedums nav labvēlīgs, jāpiespriež tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesas priekšsēdētāja vietnieks izdod rīkojumu: