1. 

Šajā apelācijas sūdzībā Guardian Industries Corp. un Guardian Europe Sàrl (turpmāk tekstā kopā – “Guardian” vai “apelācijas sūdzības iesniedzējas”) lūdz atcelt spriedumu lietā Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija ( 2 ), ar kuru Eiropas Savienības Vispārējā tiesa noraidīja to prasību. Šīs prasības mērķis bija atcelt 2007. gada 28. novembra lēmumu, ar kuru Eiropas Komisija tām bija uzlikusi naudas sodu EUR 148 miljonu apmērā par piedalīšanos aizliegtas vienošanās īstenošanā lokšņu stikla tirgū laikposmā no 2004. gada aprīļa līdz 2005. gada februārim ( 3 ).

2. 

Naudas soda noteikšanā, kas ir šajā prasībā uzdotā galvenā jautājuma pamatā, Komisija nav ņēmusi vērā “iekšējo pārdošanu”, proti, iekšējo pārdošanu vertikāli integrētajiem uzņēmumiem. Guardian, kas veica pārdošanu tikai neatkarīgām trešām personām, uzskata, ka saskaņā ar diskriminācijas aizlieguma principu esot bijis jāsamazina tai uzliktais naudas sods tādā proporcijā, kas līdzvērtīga iekšējās pārdošanas daļai no kopējā tirgus apjoma. Otrs būtisks jautājums, kas ir ietverts šajā lietā, ir jautājums par saprātīgu termiņu attiecībā uz tiesvedību Vispārējā tiesā, it īpaši tāpēc, ka starp rakstveida procesa pabeigšanu un lēmumu sākt mutvārdu procesu ir pagājuši ne mazāk kā trīs gadi un pieci mēneši, neveicot nekādas citas procesuālas darbības un bez jebkāda acīmredzama iemesla.

3.

Tiesvedības priekšvēsture un apstrīdētais lēmums pārsūdzētā sprieduma 1.–10. punktā ir izklāstīti šādi:

4.

Ar 2008. gada 12. februāra prasības pieteikumu Guardian apstrīdēja apstrīdēto lēmumu Vispārējā tiesā.

5.

Guardian, pamatojot savus prasījumus par daļēju apstrīdētā lēmuma atcelšanu, izvirzīja vienu vienīgu pamatu – faktu kļūdas attiecībā uz tās dalības aizliegtās vienošanās īstenošanā ilgumu un aizliegtās vienošanās ģeogrāfisko apmēru. Prasījumi saistībā ar naudas soda samazināšanu tika balstīti uz trim pamatiem. Pirmais pamats attiecās uz secinājumiem, kas izdarāmi saistībā ar pamatu par lēmuma daļēju atcelšanu. Otrajā pamatā Guardian norādīja uz diskriminācijas aizlieguma principa un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu. Trešais pamats bija saistīts ar kļūdu vērtējumā attiecībā uz Guardian lomu aizliegtās vienošanās īstenošanā. Vispārējā tiesa pilnībā noraidīja prasību.

6.

Vispirms Vispārējā tiesa saistībā ar Komisijas 2012. gada 10. februāra vēstules pieņemamību nosprieda šādi:

7.

Prasījumi par lēmuma atcelšanu tika noraidīti, pamatojoties uz iemesliem, kas izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 28.–93. punktā.

8.

Attiecībā uz prasījumiem par naudas soda samazināšanu pārsūdzētā sprieduma 98.–107. punkts ir izteikti šādi:

9.

Guardian un Komisija piedalījās rakstveida procesā Tiesā, kā arī tiesas sēdē, kas notika 2013. gada 12. decembrī.

10.

Pirms Guardian izvirzīto trīs pamatu izskatīšanas ir jāatgriežas pie procesa jautājuma, kas ir radies šajā lietā (pēc pirmās procesuālo rakstu apmaiņas). Saistībā ar savu pirmo pamatu Guardian būtībā ir norādījusi, ka Komisija savā iebildumu rakstā pirmo reizi procesa laikā esot iesniegusi izskatīšanai pierādījumu par aizliegtās vienošanās ietekmi uz iekšējo pārdošanu. Šis pierādījums esot ietvērisSaint-Gobain paziņojumu, kas tika sniegts administratīvā procesa laikā un norādīts Komisijas atbildes 37. punktā. Tā mērķis esot pierādīt, ka pārdošanas cenas grupas iekšienē bija pielāgotas cenām, kas noteiktas ar aizliegto vienošanos, tādējādi atceļot apgalvojumu, kuru līdz šim aizstāvējusi Komisija un pārņēmusi Vispārējā tiesa, par šādas pielāgošanas neesamību.

11.

Guardian lūgums atļaut sniegt repliku šajā jautājumā tika noraidīts. Tad Guardian vērsās Tiesā ar pieteikumu grozīt savu apelācijas sūdzību, ņemot vērā to, ko tā uzskatīja par jaunu faktisko apstākli. Arī šis pieteikums tika noraidīts.

12.

Manuprāt, pietiek konstatēt, ka runa šeit nav par jaunu faktisko apstākli, jo, protams, Saint-Gobain dokuments, kurā ietverts šis paziņojums, Guardian bija (vai jebkurā gadījumā varēja būt) labi zināms kopš administratīvā procesa posma.

13.

Savā pirmajā apelācijas sūdzības pamatā Guardian apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, saglabājot to, ka apstrīdētajā lēmumā iekšējā pārdošana netika ņemta vērā to naudas sodu aprēķinā, kas uzlikti Asahi/Glaverbel, Pilkington un Saint-Gobain. Savā otrajā pamatā Guardian apgalvo, ka, atzīstot par pieņemamu vēstuli, kuru Komisija tai iesniedza 2012. gada 10. februārī (turpmāk tekstā – “2012. gada 10. februāra vēstule”), Vispārējā tiesa ir pārkāpusi savu Reglamentu, kā arī tiesību uz aizstāvību principu un pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principu. Visbeidzot, savā trešajā pamatā Guardian norāda, ka tiesvedības Vispārējā tiesā ilgums ir bijis pārmērīgs, izraisot tās pamattiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu saprātīgā termiņā pārkāpumu. Es izskatīšu kopā abus pirmos pamatus.

14.

Pirmais pamats ir par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu. Šis pamats ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 104.–106. punktu.

15.

Guardian būtībā apgalvo, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai aprēķinātu naudas sodu, vienlīdzīgas attieksmes princips iekšējo pārdošanu liek uzskatīt par salīdzināmu ar pārdošanu trešām neatkarīgām personām ( 4 ). Tomēr Guardian uzsver, ka tā neapstrīd iekšējās pārdošanas attiecībā uz vertikāli integrētiem uzņēmumiem izslēgšanas tiesiskumu, bet apstrīd tai uzliktā naudas soda samazinājuma līdzvērtīgā apmērā neesamības tiesiskumu.

16.

Komisija apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 105. punktā Vispārējā tiesa ir tikai konstatējusi faktu, norādot – ko Guardian neesot apstrīdējusi ( 5 ) –, ka neviens nezina, vai un kādā mērā vertikāli integrētie lokšņu stikla ražotāji ir izmantojuši konkurences priekšrocību lejupejošā tirgū. Turklāt Guardian ne pirmajā instancē, ne šajā apelācijas tiesvedībā nekādi neesot pierādījusi (kas jebkurā gadījumā esot novēloti) šādas priekšrocības pastāvēšanu.

17.

Es neesmu pārliecināts par izpratni, ko sniedz Komisija attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 105. punktu, kura formulējumu es atgādinu: “Turklāt, kā to norādījusi Komisija, nav konstatēts ne tas, ka aizliegtās vienošanās vertikāli integrētie dalībnieki, kas piegādāja attiecīgās preces tā paša uzņēmuma struktūrvienībām vai tās pašas uzņēmumu grupas sabiedrībām, būtu netieši guvuši labumu no saskaņoto cenu paaugstināšanas, ne arī, ka cenu paaugstināšanas augšupejošā tirgū rezultātā būtu radušās konkurences priekšrocības lejupejošā transformētā lokšņu stikla tirgū”.

18.

Es norādu, ka šajā punktā, kas sākas ar formulējumu “turklāt”, nav norādīts, kurš ir tas, kas “nav konstatējis”, ka aizliegtās vienošanās vertikāli integrētie dalībnieki būtu netieši guvuši labumu no aizliegtās vienošanās.

19.

Tādējādi Komisija no šī pārsūdzētā sprieduma 105. punkta nepareizi secina, ka šis netieši gūtais labums esot bijis jāpierāda Guardian.

20.

Piebildīšu, ka pārsūdzētā sprieduma 104. punktā Vispārējā tiesa arī ir izmantojusi ciešamo kārtu, lai norādītu, ka “pret konkurenci vērstā rīcība ir tikusi konstatēta vienīgi attiecībā uz pārdošanu neatkarīgajiem klientiem”, un šis apgalvojums, kā uzskata Guardian, ir pretrunā apstrīdētā lēmuma 377. punktam, kurā noteikts, ka “koluzīvie nolīgumi bija saistīti ar cenām, kas piemērojamas neatkarīgajiem klientiem”, tomēr skaidri neizslēdzot iekšējo pārdošanu.

21.

Manuprāt, lai gan saskaņā ar Tiesas judikatūru EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu nevar attiecināt uz attiecībām saimnieciskās vienības, kuru veido sabiedrību grupa, iekšienē ( 6 ), arī saskaņā ar Tiesas judikatūru ( 7 ) ir noteikta vienlīdzīga attieksme pret iekšējo pārdošanu un ārējo pārdošanu, lai izvairītos no jebkādas diskriminācijas starp vertikāli integrētiem uzņēmumiem un uzņēmumiem, kuri tādi nav.

22.

Šī noteikuma ievērošana ir noteikta, pamatojoties gan uz 1998. gada pamatnostādnēm ( 8 ), gan 2006. gada pamatnostādnēm.

23.

Attiecībā uz jēdzienu “pārdošanas apjoms” 2006. gada pamatnostādnēs daļas “Ievads” 5. un 6. punktā ir paskaidrots, ka, “lai sasniegtu [tajās norādītos] mērķus, Komisijai vajadzētu atsaukties uz pārkāpumā iesaistīto preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu, pieņemot to par pamatu naudas soda noteikšanā”, un “tāpēc pārkāpumā iesaistīto preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu saistībā ar pārkāpuma izdarīšanas ilgumu uzskata par piemērotu kompensācijas vērtību, kur parādās gan pārkāpuma ekonomiskais nozīmīgums, gan katra pārkāpumā iesaistītā uzņēmuma vainas īpatsvars. Šie rādītāji sniedz labu priekšstatu par naudas soda mērogu, un tos nevajadzētu uzskatīt tikai par automatizētas un aritmētiskas aprēķinu metodes pamatu” (mans izcēlums).

24.

Tālāk daļā “Naudas soda noteikšanas metode” un turpinājumā “1. Naudas soda pamatsumma” un “A. Preču vai pakalpojumu pārdošanas apjoma noteikšana” 13. punktā ir paskaidrots, ka, “lai noteiktu naudas soda pamatsummu, Komisija izmanto pārkāpumā tieši vai netieši [ ( 9 )] iesaistīto uzņēmumu preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu atbilstošajā EEZ teritorijā. Parasti Komisija ņem vērā uzņēmuma pārdošanas rādītājus tā pēdējā pilnā gada laikā, kad uzņēmums bijis iesaistīts pārkāpumā (turpmāk tekstā – “pārdošanas apjoms”)” ( 10 ) (mans izcēlums).

25.

Tomēr šajā ziņā pārsūdzētā sprieduma 104. punktā sniegtais konstatējums par to, ka Komisija ir uzskatījusi, ka attiecīgie pret konkurenci vērstie nolīgumi attiecās uz lokšņu stikla pārdošanu neatkarīgiem klientiem, abstrahējas no tā, ka iekšējās pārdošanas apjoma ņemšana vērā, lai aprēķinātu naudas sodu, nav atkarīga no tā, vai aizliegtā vienošanās skaidri attiecas uz neatkarīgajiem klientiem vai, vispārīgāk, tā attiecas arī uz cenām, kas noteiktas tādas grupas iekšienē, kas piedalās aizliegtās vienošanās īstenošanā.

26.

Vispirms ir jāatgādina, ka pat pirms 1998. gada pamatnostādnēm Komisija balstījās uz attiecīgā produkta kopējo apgrozījumu, kas panākts pēdējā aizliegtās vienošanās īstenošanas gadā ( 11 ).

27.

Pēc tam, kad bija piemērojamas 1998. gada pamatnostādnes, Tiesa apstiprināja, ka Komisija varēja šādi rīkoties, nospriežot ( 12 ), ka, “lai arī [1998. gada] pamatnostādnēs nav paredzēts, ka naudas sodu apmērs aprēķināms atkarībā no kopējā apgrozījuma vai attiecīgā apgrozījuma, tās neliedz, nosakot naudas soda apmēru, šādus apgrozījumus ņemt vērā, lai ievērotu [Savienības] tiesību vispārējos principus un ja tas nepieciešams attiecīgajos apstākļos”.

28.

Lietās, kuras es izskatīšu turpmāk, konstatēju, ka tas vienmēr ir bijis aizliegtās vienošanās vertikāli integrēts dalībnieks, kurš Vispārējā tiesā vai Tiesā apstrīdējis Komisijas praksi iekļaut šo iekšējo pārdošanu apgrozījumā, kas veido pamatu naudas soda aprēķināšanai.

29.

Gan spriedumiem lietā Europa Carton/Komisija (EU:T:1998:89), lietā KNP BT/Komisija (EU:C:2000:625), lietā KNP BT/Komisija (EU:T:1998:91) (visi trīs spriedumi attiecas uz aizliegto vienošanos, sauktu “Kartons”), gan lietā Lögstör Rör/Komisija (EU:T:2002:72) (attiecas uz aizliegto vienošanos, sauktu “Siltumizolācijas caurules”), gan arī lietā Tokai Carbon u.c./Komisija (EU:T:2005:220) (attiecas uz aizliegto vienošanos, sauktu “Speciālais grafīts”) ir kopīgas iezīmes, proti, i) prasītājs bijis vertikāli integrēts, ii) Komisija ņēmusi vērā iekšējo pārdošanu un iii) prasītājs uzskatījis, ka šī iekšējā pārdošana ir jāizslēdz.

30.

Kāda bija Vispārējās tiesas vai Tiesas atbilde katrā no šīm lietām?

31.

Lietā Europa Carton/Komisija, EU:T:1998:89, Vispārējā tiesa nosprieda, ka sabiedrības iekšējo piegāžu apjoma ņemšana vērā, lai noteiktu naudas soda apmēru, nav aizliegta ne ar vienu tekstuālu norādi. Šajā lietā pieeja balstījās uz aizliegtās vienošanās ieguvumu pārbaudi. Tomēr prasītāja attiecībā uz savu iekšējo pārdošanu nebija piemērojusi cenu, kura tika izmantota, pamatojoties uz aizliegto vienošanos (123. un 128. punkts).

32.

Sprieduma lietā KNP BT/Komisija, EU:C:2000:625, 62. punktā Tiesa ( 13 ) atsaucās uz Vispārējās tiesas sprieduma 128. punktu un piekrita tam, ka “Europa Carton kartona iekšējo piegāžu apjoma neņemšana vērā katrā ziņā nozīmētu, ka vertikāli integrētām sabiedrībām bez pamatojuma tiktu piešķirta priekšrocība. Šādā situācijā peļņa, kas gūta no aizliegtās vienošanās, netiktu ņemta vērā un attiecīgais uzņēmums izvairītos no soda, kas ir samērīgs ar tā nozīmi to produktu tirgū, uz kuriem attiecas pārkāpums”.

33.

Lietā KNP BT/Komisija, EU:T:1998:91, Vispārējā tiesa konstatēja, ka “prasītāja nav sniegusi nevienu pierādījumu, kas var apliecināt”, ka Komisijai iekšējā pārdošana neesot bijusi jāņem vērā (112. punkts).

34.

Visbeidzot, spriedumā lietā Lögstör Rör/Komisija, EU:T:2002:72, (360. punktā) un spriedumā lietā Tokai Carbon u.c./Komisija, EU:T:2005:220, (260. punktā) Vispārējā tiesa ir atsaukusies uz spriedumiem lietās KNP BT/Komisija, EU:C:2000:625, un Europa Carton/Komisija, EU:T:1998:89.

35.

Kā Tiesa to ir atgādinājusi savā spriedumā lietā KME Germany u.c./Komisija ( 14 ) – šajā gadījumā saistībā ar 2006. gada pamatnostādnēm –, “pārskatāmības nodrošināšanai Komisija pieņēma pamatnostādnes, kurās tā ir norādījusi, kā tā ņems vērā to vai citu pārkāpuma apstākli un sekas, kādas no minētā var izrietēt attiecībā uz naudas soda apmēru”. Turklāt Vispārējā tiesa nosprieda ( 15 ), ka, “lai arī naudas soda apmēra aprēķina metode, kura ir pamatnostādnēs, protams, nav vienīgā iespējamā metode, tā nodrošina vienotu lēmumu praksi naudas soda piemērošanas jomā, kas savukārt ļauj garantēt vienlīdzīgu attieksmi pret uzņēmumiem, kuri tiek sodīti par konkurences tiesību noteikumu pārkāpumiem” (mans izcēlums).

36.

Problēma par iekšējās pārdošanas iekļaušanu vai neiekļaušanu apgrozījumā, kurš veido pamatu naudas soda aprēķināšanai (un par iespējamo diskrimināciju starp uzņēmumiem atkarībā no tā, vai tie ir vai nav vertikāli integrēti uzņēmumi), kas ir parādījusies izskatāmajā lietā, noteikti ir saistīta ar to, ka Komisija svārstīgi piemēro savas 2006. gada pamatnostādnes un it sevišķi jēdzienu “pārdošanas apjoms” savā politikā saistībā ar naudas sodu noteikšanu ( 16 ) (kas svārstās starp iekšējās pārdošanas izslēgšanu un iekļaušanu minētajā jēdzienā un tādējādi rada risku kļūt apšaubāmai).

37.

Tā ir svārstīga, jo, pretēji lietām, kuras es minēšu turpmāk, Komisija uzsver, ka bez šīs lietas pastāv daudzas citas lietas, kurās Komisija nav ņēmusi vērā iekšējo pārdošanu, aprēķinot naudas sodus ( 17 ). Taču, izņemot faktu, ka šajos lēmumos ir norādīts, ka iekšējā pārdošana nav tikusi iekļauta vertikāli integrēto ražotāju pārdošanas apjomā ( 18 ), tie visi ir pieņemti vēlāk nekā apstrīdētais lēmums. Citiem vārdiem sakot, līdz apstrīdētajam lēmumam, kurā bez pamatojuma (pat nesniedzot norādi ( 19 )) Komisija radikāli mainīja savu pieeju, Komisijas prakse vienmēr ir bijusi iekļaut iekšējo pārdošanu apgrozījumā, kas tiek izmantots naudas soda noteikšanā.

38.

Tomēr judikatūrā ( 20 ) ir noteikta vienota pamatnostādņu interpretācija, izņemot, ja Komisija konkrētajā gadījumā sniedz visus iemeslus, kuri pamato, ka tā no tām atkāpjas. Turklāt pirms “inovācijas” saistībā ar apstrīdēto lēmumu Komisijas prakse tiešām bija atbilstoša judikatūrai, kā arī pamatnostādnēm.

39.

Savā lēmumā lietā “Starptautiskie pārcelšanās pakalpojumi” ( 21 ) Komisija uzsver, “pirmkārt, ka jēdziena “pārkāpumā iesaistīto preču vai pakalpojumu [..]” izmantošana jēdziena “ietekmētās preces un pakalpojumi” vietā norāda, ka šajā [..] pamatnostādņu punktā nav veikta atsauce uz to preču vai pakalpojumu pārdošanu, par kuriem pastāv tiešs pierādījums, ka pārkāpums tos ietekmējis. Šāda minētā punkta interpretācija turklāt nosaka Komisijai, ka, lai aizliegtu vienošanos lietās noteiktu naudas soda pamatsummu, tai būtu pienākums katru reizi noteikt, kādu individuālās pārdošanas apjomu ir ietekmējusi aizliegtā vienošanās, lai gan saskaņā ar judikatūru [EKL] 81. panta piemērošanas nolūkā nav prasīta nolīguma konkrētās ietekmes ņemšana vērā, tiklīdz ir konstatēts, ka tā mērķis ir traucēt, ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū”.

40.

Tālāk minētajā lēmumā ir norādīts, ka, “otrkārt, Komisija uzskata, ka termins “iesaistīto”, kas ietverts [..] pamatnostādņu 13. punktā, attiecas nevis uz terminu “pārdošanas”, bet drīzāk uz tajā pašā punktā ietvertajiem terminiem “preču un pakalpojumu”. Citiem vārdiem sakot, šis punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, tiklīdz Komisija ir konstatējusi, kādas ir pārkāpumā tieši vai netieši iesaistītās preces vai pakalpojumi, visu šo preču vai pakalpojumu pārdošanas apjoms tiek ņemts vērā, lai noteiktu naudas soda pamatsummu”.

41.

Tādā pašā veidā 2006. gada pamatnostādnes tiek interpretētas doktrīnā. Kā to norāda D. Geradin ( 22 ), “praktiski tas nozīmē, ka Komisijai nav jāpierāda, kā pārkāpums ir ietekmējis katru individuālo pārdošanu, tiklīdz ir noteikts, ka pārkāpums ir ietekmējis preču vai pakalpojumu kategoriju kopumā. Iemesls ir tāds, ka jēdziens “pārkāpumā iesaistīto [..]” attiecas uz “precēm vai pakalpojumiem”, nevis uz “pārdošanu””.

42.

Šajā aizliegtās vienošanās gadījumā, kas saukta “Starptautiskie pārcelšanās pakalpojumi”, pārkāpjošā prakse, par kuru vienojās aizliegtās vienošanās dalībnieki, netika piemērota attiecībā uz visiem līgumiem, kas bija noslēgti konkrētajā tirgū.

43.

Saistībā ar prasību, kas celta par šo lēmumu ( 23 ), Vispārējā tiesa noraidīja argumentu, ka, lai aprēķinātu atbilstošo Team Relocations pārdošanas apjomu 2006. gada pamatnostādņu 13. punkta izpratnē, vērā jāņem vienīgi pārcelšanos radītais pārdošanas apjoms, ko reāli ietekmējusi pārkāpjošā prakse, nevis kopējais Team Relocations apgrozījums Beļģijas starptautisko pārcelšanās pakalpojumu tirgū.

44.

Tā “2006. gada pamatnostādņu 13. [punkta] formulējumā ir atsauce uz “pārkāpumā tieši vai netieši iesaistīto [..] pārdošanas apjomu”, nevis uz “pārkāpuma ietekmēto pārdošanas apjomu”. Tādējādi 13. [punkta] formulējums attiecas uz pārdošanas apjomu konkrētajā tirgū. Tas turklāt ļoti skaidri izriet no 2006. gada pamatnostādņu 6. [punkta] vācu valodas redakcijas, kurā ir runāts par “Umsatz auf den vom Verstoß betroffenen Märkten” (pārdošanas apjoms tirgos, uz kuriem attiecas pārkāpums). A fortiori 2006. gada pamatnostādņu 13. [punkts] neattiecas vienīgi uz gadījumiem, kuros Komisijai ir dokumentāri pierādījumi par pārkāpumu” (šī sprieduma 63. punkts).

45.

Saskaņā ar šī paša sprieduma 64. punktu “šo interpretāciju apstiprina [Savienības konkurences] tiesību normu mērķis. Team Relocations piedāvātā interpretācija nozīmētu, ka, lai noteiktu aizliegtu vienošanos lietās uzliekamā naudas soda pamatsummu, Komisijai būtu pienākums katrā gadījumā noteikt, kāds ir individuālais pārdošanas apjoms, ko ietekmējusi aizliegtā vienošanās. Šādu pienākumu Savienības tiesas nekad nav uzlikušas, un nekas neliecina par to, ka Komisijai būtu bijis nodoms 2006. gada pamatnostādnēs paredzēt sev šādu pienākumu”.

46.

Turklāt “aizliegtu vienošanos lietās, kas pēc sava rakstura ir slepenas, ir neizbēgami, ka daži no dokumentiem, kuri liecina par katras pret konkurenci vērstās prakses izpausmēm, netiks atklāti [..]” (65. punkts).

47.

Visbeidzot, saskaņā ar minētā sprieduma 66. punktu “no pastāvīgās judikatūras izriet, ka apgrozījuma daļa, kas rodas no pārkāpumā iesaistītām precēm, sniedz pareizu norādi par pārkāpuma plašumu konkrētajā tirgū [ ( 24 )]. It īpaši preču, uz kurām attiecas īstenotā ierobežojošā prakse, realizētais apgrozījums ir objektīvs elements, ar kuru var precīzi noteikt, cik šāda prakse ir kaitīga normālai konkurencei [ ( 25 )]. Šis princips ir pārņemts 2006. gada pamatnostādnēs”.

48.

Šis spriedums ir apstiprināts ar Tiesas spriedumu ( 26 ), kura 76. punktā skaidri norādīts, ka jēdziens “pārdošanas apjoms” neaprobežojas tikai “ar apgrozījumu, kas panākts vienīgi ar pārdošanas apjomu, par kuru ir konstatēts, ka to reāli ietekmējusi [aizliegtā vienošanās]” ( 27 ). Tiesa uzskata (77. punkts), ka šāds ierobežojums “turklāt mākslīgi samazinātu konkrētā uzņēmuma izdarītā pārkāpuma ekonomisko nozīmīgumu, jo tas vien, ka ir ticis atrasts ierobežots skaits tiešu pierādījumu par [aizliegtās vienošanās] reāli ietekmēto pārdošanas apjomu, izraisītu, ka galu galā tiek uzlikts naudas sods bez reālas saiknes ar attiecīgās aizliegtās vienošanās piemērošanas jomu. Šāds atbalsts slepenībai arī apdraudētu EKL 81. panta pārkāpumu efektīvas izmeklēšanas un sodīšanas mērķi un līdz ar to nevar tikt atzīts”. Tādējādi (saskaņā ar sprieduma 78. punktu) “Vispārējā tiesa [..] pārsūdzētā sprieduma 62. punktā pamatoti nosprieda, ka “no [2006. gada pamatnostādņu 13. punkta] neizriet, ka, aprēķinot atbilstošo pārdošanas apjomu, vērā var tikt ņemts vienīgi to pārcelšanos pārdošanas apjoms, kuras reāli ietekmējusi pārkāpjošā prakse”. Šajā ziņā, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, tātad tā varēja balstīties uz šī sprieduma 64. punktā norādīto Savienības konkurences tiesību normu mērķi, minētā sprieduma 65. punktā norādīto nepieciešamību ņemt vērā aizliegtu vienošanos slepeno raksturu, kurš šajā lietā padarot par “faktiski neiespējamu atrast dokumentus par katru no skartajiem pārvadājumiem”, un tā paša sprieduma 66. punktā norādīto judikatūru, kas izriet no iepriekš minētā sprieduma apvienotajās lietās Musique Diffusion française u.c./Komisija” ( 28 ).

49.

Sprieduma lietā SGL Carbon/Komisija (C‑564/08 P, EU:C:2009:703) par Lēmumu 2004/420/EK ( 29 ) 28. punktā Tiesa norāda, ka “turklāt no apstrīdētā lēmuma [..] izriet, ka attiecīgie uzņēmumi bija iesnieguši Komisijai atšķirīgu apgrozījuma apmēru un tirgus daļu procentuālo vērtību, iekļaujot pašpatēriņu”.

50.

Šī sprieduma 29. punktā tā norāda, ka, “ņemot vērā visus šos apstākļus, Komisija apstrīdētā lēmuma 291.–295. punktā ir paskaidrojusi pašpatēriņa iekļaušanu veiktajos aprēķinos. Tādējādi minētā lēmuma 292. punktā tā ir izklāstījusi, ka pašpatēriņa apjoma ņemšana vērā apgrozījuma un tirgus daļu aprēķinā ir būtiska, jo šī apjoma neņemšana vērā katrā ziņā nozīmētu, ka vertikāli integrētiem uzņēmumiem bez pamatojuma tiktu piešķirta priekšrocība. Neņemot vērā minēto apjomu, šāda uzņēmuma no aizliegtās vienošanās gūtā reālā peļņa netiktu ņemta vērā un tādējādi šis uzņēmums izvairītos no soda, kas ir samērīgs ar tā nozīmi to produktu tirgū, uz kuriem attiecas pārkāpums”.

51.

Minētā sprieduma 30. punktā šajā ziņā ir atgādināts, ka “pašpatēriņa ņemšanas vērā atbilstība tādā apgrozījuma un tirgus daļu izvērtēšanas kontekstā, kādu konkrētajā gadījumā Tiesa ir atzinusi sava iepriekš minētā sprieduma lietā [KNP BT/Komisija, EU:C:2000:625, 62. punktā], no kura izriet, ka tas, ka netiek ņemts vērā iekšējo piegāžu apjoms, katrā ziņā nozīmētu, ka vertikāli integrētām sabiedrībām bez pamatojuma tiktu piešķirta priekšrocība attiecībā uz šādu uzņēmumu no aizliegtās vienošanās gūtās peļņas novērtējumu”.

52.

No tā izriet, ka Komisija iekļāva iekšējo pārdošanu, nepierādot, ka attiecībā uz visu pārdošanas apjomu tika gūts labums no pārkāpuma.

53.

Cits šādas Komisijas prakses piemērs ir 2010. gada 8. decembra lēmums lietā Liquid Crystal Displays ( 30 ) (turpmāk tekstā – “LCD”), kurā ir atgādināts, ka iekšējās pārdošanas ņemšana vērā, aprēķinot “ietekmēto pārdošanas apjomu”, saskaņā ar 2006. gada pamatnostādnēm bija vajadzīga, lai nodrošinātu, ka “tiek novērsta jebkāda diskriminācija starp vertikāli integrētām sabiedrībām un sabiedrībām, kas nav vertikāli integrētas” ( 31 ). Komisija uzskatīja, ka aizliegtās vienošanās dalībniekiem, kas bija vertikāli integrēti uzņēmumi, nebūtu jāsaņem labvēlīgāka attieksme par to, kāda tiek piemērota attiecībā pret pārējiem dalībniekiem.

54.

Saistībā ar prasību, kas celta par šo lēmumu, Vispārējā tiesa ( 32 )inter alia noraidīja pirmo pamatu, kas attiecās uz to, ka Komisija esot kļūdaini iekļāvusi prasītāju pārdošanas apjomu naudas soda aprēķinā. Vispārējā tiesa uzskata, ka no 2006. gada pamatnostādņu 13. punkta neizriet, ka, lai aprēķinātu atbilstošo pārdošanas apjomu naudas soda noteikšanai, var tikt ņemts vērā vienīgi to darījumu pārdošanas apjoms, kurus reāli ietekmējusi pārkāpjošā prakse ( 33 ) (65. punkts). Šī noteikuma formulējums attiecas uz pārdošanas apjomu konkrētajā tirgū, proti, pārkāpuma skartajā tirgū. A fortiori minētais punkts neattiecas vienīgi uz gadījumiem, kuros Komisijai ir dokumentāri pierādījumi par pārkāpumu (66. punkts).

55.

Vispārējā tiesa turpina, norādot, ka “šo interpretāciju apstiprina Savienības konkurences tiesību normu mērķis. Prasītāju piedāvātā interpretācija nozīmētu, ka, lai noteiktu aizliegtu vienošanos lietās uzliekamā naudas soda pamatsummu, Komisijai būtu pienākums katrā gadījumā noteikt, kāds ir individuālais pārdošanas apjoms, ko ietekmējusi aizliegtā vienošanās. Šādu pienākumu Savienības tiesas nekad nav uzlikušas, un nekas neliecina par to, ka Komisijai būtu bijis nodoms 2006. gada pamatnostādnēs paredzēt sev šādu pienākumu” (67. punkts). “Ja produkts, uz kuru attiecas aizliegta vienošanās, tiek pārdots iekšējā tirgū, konkurence tajā tiek izkropļota, un tas Komisijai ir jāņem vērā tā naudas soda apmēra noteikšanā, kuru tā uzliek uzņēmumam, kurš gūst labumu no šīs pārdošanas. Šajā ziņā ir jāuzsver, ka EKL 81. pants ir paredzēts, lai aizsargātu ne vien konkurentu vai patērētāju intereses, bet arī tirgus struktūru un līdz ar to konkurenci pašu par sevi” ( 34 ) (70. punkts). Tādējādi “nav nozīmes tam, vai LGE un Philips patiešām maksāja paaugstinātas cenas aizliegtās vienošanās dēļ un vai tās pārnesa šo iespējamo palielināšanu uz to gala preču cenu, kurās iekļauti ar karteli aptvertie LCD un kuras tās pārdeva Eiropas patērētājam” (71. punkts).

56.

Vispārējā tiesa tikai pakārtoti konstatē, ka arī “no lietas materiāliem izriet, ka uz ar karteli aptverto LCD pārdošanas apjomu klientiem, kas saistīti ar aizliegtās vienošanās dalībniekiem, attiecās apspriedes aizliegtās vienošanās ietvaros” (73.–89. punkts). Turklāt Vispārējā tiesa atzīst, ka pastāv nevis jautājums, vai attiecīgais pārdošanas apjoms tika veikts par cenām, kuras ietekmējusi aizliegtā vienošanās, kas ir noteicošā, bet gan fakts, ka šis pārdošanas apjoms tika realizēts tirgū, kuru ietekmējusi tās aizliegtās vienošanās esamība, kurā piedalījās prasītājas (97. punkts).

57.

Lēmumā, kas attiecās uz aizliegto vienošanos, sauktu “Vannas istabu aprīkojums [un armatūra]” ( 35 ), tika izvirzīts arguments, ka aizliegtā vienošanās neattiecās uz dažām konkrētām precēm un tās bija jāizslēdz no pārdošanas apjoma. Komisija noraidīja šo apgalvojumu – pat pieņemot, ka īpašo cenu saraksts (“special price list”) tieši vai netieši nekad nav ticis apspriests diskusijās saistībā ar cenām aizliegtās vienošanās dalībnieku sanāksmēs, pārdošanu, kas saistīta ar šo sarakstu, esot ietekmējis pārkāpums, jo šīs “īpašās” cenas, ļoti iespējams, bija noteiktas, atsaucoties uz “standarta” cenām” ( 36 ).

58.

Saistībā ar prasību, kas celta par minēto lēmumu (T‑373/10, T‑374/10, T‑382/10 un T‑402/10 ( 37 )), Vispārējā tiesa piekto pamatu, kurš saistīts ar pārkāpuma neietekmētā pārdošanas apjoma iekļaušanu naudas soda apmēra aprēķinā, noraidīja kā nepamatotu. Tā uzskatīja, ka “atbilstoši 2006. gada pamatnostādņu 13. [punktam] Komisija ir ņēmusi vērā preču pārdošanu vairumtirgotājiem kopumā, jo visu minēto pārdošanas apjomu tieši vai netieši bija ietekmējis attiecīgais pārkāpums. Prasītāju izvirzītais arguments, ka Komisijai nav piešķirta plaša rīcības brīvība attiecībā uz vērā ņemamā apgrozījuma izvērtēšanu, ir jānoraida, jo šajā ziņā Komisija nav pieļāvusi nevienu kļūdu vērtējumā”.

59.

Vēl ir interesanti norādīt, ko Vispārējā tiesa ir nospriedusi saistībā ar aizliegto vienošanos, sauktu “Rūpnieciskās vara caurules”, lietā T‑127/04 ( 38 ), kurā taisītais spriedums tika apstiprināts ar Tiesas spriedumu lietā C‑272/09 P ( 39 ). Vispārējā tiesa pārbaudīja, vai, novērtējot ietekmētā tirgus apmēru, Komisija bija kļūdaini ņēmusi vērā vara cenu. Prasītājas šajā sakarā uzskatīja, pirmkārt, ka vara cena ir ārpus industriālo cauruļu ražotāju kontroles, jo to nosakot atbilstoši LME ( 40 ), un, otrkārt, ka industriālo cauruļu pircēji paši nolemjot, par kādu summu metālu pirkt. Tāpat prasītājas uzsvēra, ka metāla cenu izmaiņas nekādi neietekmē to peļņu. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka “tomēr ir jākonstatē, ka neviens vērā ņemams iemesls neliek apgrozījumu konkrētajā tirgū aprēķināt, izslēdzot noteiktas ražošanas izmaksas. Kā pamatoti ir norādījusi Komisija, visās ražošanas nozarēs pastāv gala precē iekļautās izmaksas, kuras ražotājs nevar kontrolēt, bet kuras tomēr ir tā darbības kopuma būtisks elements un kuras tātad, nosakot naudas soda sākumsummu, no tā apgrozījuma nevar izslēgt [ ( 41 )]. Tas, ka vara cena ir rūpniecisko cauruļu galīgās cenas būtiska daļa vai ka vara cenu svārstību risks ir daudz augstāks nekā citu izejvielu gadījumā, šo secinājumu neietekmē”. Es piebildīšu, ka, pat ja šajā lietā naudas sods tika uzlikts saskaņā ar 1998. gada pamatnostādnēm, Vispārējās tiesas pieeja joprojām ir atbilstoša, ņemot vērā 2006. gada pamatnostādnes, jo naudas soda apmērs ir balstīts uz konkrētā tirgus kopējo vērtību.

60.

Visbeidzot, lēmumā lietā COMP/39.125 “Automašīnu stikls” ( 42 ) Komisija naudas soda aprēķināšanai kā atbilstošo pārdošanas apjomu izmantoja vienīgi to automašīnu ražotājiem paredzēto stikla piegādātāju pārdošanas apjomu, par kuru pastāvēja tieši pierādījumi par aizliegto vienošanos. Team Relocations arī bija norādījusi šo punktu spriedumā Team Relocations u.c./Komisija, EU:T:2011:286. Tomēr Vispārējā tiesa norādīja, ka lēmuma “Automašīnu stikls” 663. apsvērumā Komisija balstījās uz principu, ka tas, ka nav pieejami konkrēti pierādījumi par katru no diskusijām, kuras attiecās uz “automašīnu rēķiniem”, neierobežo pārdošanas apjoma noteikšanu ar vienīgi tiem rēķiniem, par kuriem ir pieejami tieši pierādījumi, jo koluzīvās darbības pēc sava rakstura ir slepenas vienošanās un vairumā gadījumu, ja ne vienmēr, pierādījumi būs nepilnīgi ( 43 ). Lai gan Komisija minētā lēmuma 664.–667. apsvērumā šo principu atspoguļoja niansēti, Vispārējā tiesa konstatēja, ka tā to darīja vienīgi attiecībā uz diviem izņēmuma laikposmiem pārkāpuma laika sākumā un beigās, jo tā pieņēma, ka šajos laikposmos automašīnu stikla piegādātāji savu piedāvājumu grozīja vienīgi attiecībā uz lielas vērtības [pasūtījumu] izvēli. Tādējādi Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisijas minētajā lēmumā izmantotā pieeja nav pretrunā lēmumā “Starptautiskie pārcelšanās pakalpojumi” piemērotajai pieejai.

61.

Vai tādējādi Komisijai varēja būt pamatoti iemesli, lai izskatāmajā lietā atkāptos no savām pamatnostādnēm?

62.

Ir jāatgādina, ka Tiesa, “izlemjot jautājumu par pārvaldes iestādes veiktiem iekšējās kārtības pasākumiem, jau iepriekš ir atzinusi ( 44 ), ka pat tad, ja tos nevar kvalificēt kā tiesību normas, kas pārvaldes iestādei jebkurā gadījumā ir jāievēro, tie tomēr paredz uzvedības normu, kurā norādīta prakse, kas jāievēro un no kuras katrā atsevišķā gadījumā pārvaldes iestāde nevar atkāpties, nenorādot iemeslus, kuri būtu saderīgi ar vienlīdzīgas attieksmes principu. Līdz ar to šādi pasākumi ir vispārēja rakstura pasākumi, uz kuru prettiesiskumu ierēdņi un darbinieki var atsaukties, lai pamatotu prasību, kas celta pret atsevišķiem lēmumiem, kuri pieņemti, pamatojoties uz šiem pasākumiem”.

63.

Tiesa piebilda, ka “šāda judikatūra vēl jo vairāk attiecas uz uzvedības normām, ar kurām paredzēts panākt ārēju iedarbību, kā tas ir pamatnostādņu gadījumā, kas piemērojamas saimnieciskās darbības subjektiem”. Turklāt, “pieņemot šādas uzvedības normas un pēc to publicēšanas paziņojot, ka turpmāk šīs normas tiks piemērotas gadījumos, uz kuriem tās attiecas, attiecīgā iestāde pati ierobežo savas [novērtējuma] brīvības izmantošanu un nevar atkāpties no šīm normām, lai attiecīgā gadījumā netiktu sodīta par vispārējo tiesību principu, tādu kā vienlīdzīgas attieksmes princips vai tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, pārkāpumu. Tādējādi nevar noliegt, ka, ievērojot zināmus nosacījumus un ņemot vērā šo normu saturu, šādām vispārpiemērojamām uzvedības normām var būt tiesiskas sekas” ( 45 ).

64.

Turklāt, kā Vispārējā tiesa jau iepriekš ir apstiprinājusi ( 46 ), ka, “lai arī Komisijai ir [novērtējuma] brīvība, nosakot katra naudas soda apmēru, un tai nav jāpiemēro noteikta matemātiska formula [ ( 47 )], tā nevar atkāpties no normām, kuras tā pati ir apņēmusies īstenot [ ( 48 )]. Tā kā pamatnostādnes ir instruments, kas paredzēts, lai, ievērojot augstāka ranga tiesību normas, precizētu kritērijus, kurus Komisija ir paredzējusi piemērot, īstenojot savu [novērtējuma] brīvību naudas sodu noteikšanā, Komisijai, nosakot naudas sodu apmēru, patiešām ir jāņem vērā pamatnostādņu noteikumi, it īpaši elementi, kas tajās ir noteikti imperatīvi [ ( 49 )]”.

65.

Izskatāmajā lietā, nenorādot pamatojumu, Komisija ne tikai atkāpās no savām pamatnostādnēm un interpretācijas, kuru tā pati par tām bija sniegusi, bet, piemēram, salīdzinājumā ar iepriekš minēto lietu Europa Carton/Komisija, EU:T:1998:89, tā pat pilnībā mainīja savu argumentāciju!

66.

Minētajā lietā Komisija nekad nav apgalvojusi vai pieņēmusi, ka vispārīgie cenu paaugstinājumi, par kuriem vienojās aizliegtās vienošanās dalībnieki, faktiski ir tikuši piemēroti iekšējai pārdošanai savu struktūru iekšienē. Gluži pretēji, Komisija Vispārējā tiesā norādīja, ka “prasītāja ir pārdevusi kartona kastes, kas ražotas no produktiem, uz kuriem attiecas lēmums. Tādējādi prasītāja esot izmantojusi prettiesisku konkurences priekšrocību, ņemot vērā, ka tā [nevarēja] nopietni apgalvot, ka tā ir iekļāvusi rēķinos attiecībā uz darījumiem grupas iekšienē pārmērīgas cenas, kuras tika iekļautas rēķinos saistībā ar aizliegto vienošanos. Tādējādi tā esot guvusi peļņu vienā vai citā veidā no to preču pārdošanas, uz kurām attiecas koluzīvas vienošanās. Līdz ar to nebūtu pamatoti neņemt vērā tā saukto “iekšējo” apgrozījumu. Prasītājas viedokļa pieņemšana nozīmētu integrētiem ražotājiem sniegt nepamatoti labvēlīgu attieksmi”. Turklāt būtu “neprecīzi apgalvot, ka nekāds apgrozījums netika panākts ar attiecīgajiem kartona produktiem, jo tie tika izmantoti kartona kastu ražošanai, kuras tika pārdotas tirgū” (minētā sprieduma 117. un 118. punkts).

67.

Savukārt Vispārējā tiesa nosprieda, ka “prasītājas kartona kastu ražošanas rūpnīcas, proti, pati prasītāja, guva peļņu no aizliegtās vienošanās, izmantojot par izejvielu pašas saražoto kartonu. Pretēji pārstrādātājiem konkurentiem prasītāja nav cietusi no izmaksu palielināšanas, ko izraisījuši saskaņoti cenu paaugstinājumi” (minētā sprieduma 127. punkts; mans izcēlums).

68.

Manuprāt, šī pieeja atbilst ekonomiskajai realitātei, kas ir pamatā iepriekš minētajam Tiesas spriedumam lietā KNP BT/Komisija, EU:C:2000:625 (62. punkts), jo, kā Tiesa būtībā tajā ir atzinusi, vertikāli integrētās sabiedrības vēlāk var gūt priekšrocības no aizliegtās vienošanās cenām, kuras tiek piemērotas pirms tam.

69.

Visbeidzot, Komisija pilnībā mainīja procesu. Lai gan principā tai esot bijis jāiekļauj iekšējā pārdošana apgrozījumā, kas veido pamatu naudas soda aprēķināšanai, izņemot, ja tiek pierādīta ārkārtas vai īpašu apstākļu esamība, lai to neiekļautu, Komisija šo iekšējo pārdošanu izslēdza, pamatojot ar to, ka nav ticis pierādīts vai ka tā pati (vai Guardian?) nav pierādījusi, ka šī iekšējā pārdošana ir veicinājusi ar aizliegto vienošanos radīto konkurences priekšrocību.

70.

Citiem vārdiem sakot, neraugoties uz iepriekš izklāstīto Tiesas un Vispārējās tiesas judikatūru, kā arī Komisijas lēmumpieņemšanas praksi (un pat tad, ja 2006. gada pamatnostādņu ideja tieši bija pievērsties analīzei konkrētajā tirgū), Komisija izslēdza iekšējo pārdošanu, nenorādot ne mazāko pamatojumu attiecībā uz šo izslēgšanu ( 50 ).

71.

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa, apstiprinot apstrīdēto lēmumu, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, ciktāl šajā lēmumā iekšējā pārdošana ir izslēgta no apgrozījuma, nenorādot nekādu pamatojumu.

72.

Nekas neliedz Komisijai piemērot sodu samazinošu koeficientu, ja tā to uzskata par pamatotu, lai ievērotu samērīguma principu.

73.

Tomēr Komisija, šādi rīkojoties, nedrīkst pārkāpt citus vispārējos principus, proti, šajā gadījumā vienlīdzīgas attieksmes principu, kurš nosaka, ka līdzīgas situācijas nevar tikt aplūkotas atšķirīgi un dažādas situācijas savukārt nevar tikt aplūkotas vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota ( 51 ). Kad Komisija izskatāmajā lietā apgalvo, ka tās attieksme pret visām aizliegtās vienošanās dalībniecēm bija vienāda (izslēdzot iekšējo pārdošanu), tā ir aizmirsusi, ka viena no četrām aizliegtās vienošanās dalībniecēm, proti, Guardian, nebija vertikāli integrēta.

74.

Tātad ar Komisijas veikto soda samazināšanu, izslēdzot iekšējo pārdošanu no apgrozījuma, kas veido pamatu naudas soda aprēķināšanai, “vertikāli integrētām sabiedrībām bez pamatojuma tiek sniegta priekšrocība” ( 52 ). Tādējādi tās varētu “[izvairīties] no soda, kas ir samērīgs ar [to] nozīmi to produktu tirgū, uz kuriem attiecas pārkāpums” ( 53 ). Līdz ar to vertikāli integrētām sabiedrībām tiek noteikts sods, kura relatīvā vērtība neatspoguļo to spēju kropļot konkurenci un tādējādi spēju gūt labumu no šī pārkāpuma.

75.

Tātad, šādi rīkojoties, tiek pieļauta diskriminācija attiecībā uz uzņēmumiem, kuri nav vertikāli integrēti, šajā gadījumā attiecībā uz Guardian.

76.

Sniedzot tikai komentāru, no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka Guardian ir noteikts vislielākais sods, kaut gan tā ir vismazākā sabiedrība no četriem ražotājiem EEZ teritorijā. Tās lokšņu stikla ražošanas apjoms Eiropā ir tikai 13 %, tālu aiz Saint-Gobain (25 %), Pilkington (24 %) un Glaverbel (20 %) ( 54 ). Kopējais apgrozījums Guardian grupā 2004. gadā bija EUR 3,878 miljardi, savukārt Saint-Gobain apgrozījums bija astoņas reizes lielāks (EUR 32,02 miljardi), Asahi/Glaverbel apgrozījums – gandrīz trīs reizes lielāks, bet Pilkington apgrozījums, pirms tās iegādes, ko vēlāk īstenoja Nippon Sheet Glass, bija līdzīgā apmērā Guardian apgrozījumam ( 55 ).

77.

Vēl ir jānorāda, ka iekšējās pārdošanas izslēgšana izraisīja konkrētā tirgus kopējā apjoma samazināšanos no EUR 2,7 miljardiem līdz EUR 1,7 miljardiem, kas lika ļoti būtiski grozīt pārdošanas apjoma līmenī katra uzņēmuma, kurš piedalījās aizliegtās vienošanās īstenošanā, attiecīgo nozīmi, un tas ir kritērijs, kas ir paredzēts 2006. gada pamatnostādnēs.

78.

Visbeidzot, es nesaskatu, kā vertikāli integrētās grupas būtu situācijā, kas objektīvi atšķiras no neintegrēto uzņēmumu situācijas, kā norādīts pārsūdzētā sprieduma 106. punktā, jo aizliegtā vienošanās attiecoties tikai uz cenām, kuras piemērotas neatkarīgajiem klientiem. Kāda nozīme ir uzņēmumu struktūras atšķirībai naudas soda aprēķināšanas kontekstā? Vienīgie atbilstošie faktori, lai nodrošinātu soda samērīgu un preventīvu raksturu, faktiski ir tie, kuri atspoguļo pārkāpuma smagumu un ilgumu (kas ir apstiprināts Regulas Nr. 1/2003 formulējumā ( 56 )), un aizliegtās vienošanās dalībnieku attiecīgā nozīme konkrētajā tirgū.

79.

Šajā ziņā Komisija tiesas sēdē sūdzējās par to, ka tās pienākums vienmēr ņemt vērā iekšējo pārdošanu, lai aprēķinātu naudas sodu, izraisītu ievērojamu to naudas sodu palielināšanos, kuri tiek uzlikti vertikāli integrētām grupām, kas piedalās aizliegtās vienošanās īstenošanā. Pietiek norādīt, ka naudas sodu palielināšanas efekts attiecībā uz vertikāli integrētām grupām izriet no Savienības likumdevēja izvēles naudas sodu aprēķināšanai izmantot nevis ieņēmumu no saimnieciskās darbības vai peļņas jēdzienu, bet gan apgrozījuma jēdzienu ( 57 ).

80.

No iepriekš minētā izriet, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neatzīstot vienlīdzīgas attieksmes pret apstrīdētā lēmuma adresātiem pārkāpumu. Līdz ar to pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ.

81.

Atbilstoši Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai Vispārējās tiesas lēmuma atcelšanas gadījumā Tiesa var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma pieņemšanai Vispārējā tiesā. Es uzskatu, ka tiesvedības stadija ļauj Tiesai pieņemt spriedumu šajā lietā.

82.

Guardian ir vienīgais neintegrētais ražotājs, uz kuru attiecas apstrīdētais lēmums, un tātad vienīgais uzņēmums, kam iekšējās pārdošanas izslēgšanas dēļ nav piešķirts naudas sodu samazinājums, kuru ir saņēmuši citi šī lēmuma adresāti.

83.

Pārējo apstrīdētā lēmuma adresātu iekšējo pārdošanu vairs acīmredzami nav iespējams iekļaut un tādējādi palielināt to naudas sodus, jo tās nav iesniegušas prasību par apstrīdēto lēmumu, kurš attiecībā uz tām ir kļuvis galīgs ( 58 ).

84.

Tātad atliek nolemt, vai diskriminācija var tikt novērsta, samazinot Guardian uzlikto naudas sodu tādējādi, lai tiktu atspoguļota citiem uzņēmumiem uzlikto naudas sodu vispārējā samazināšana, izmantojot to iekšējās pārdošanas izslēgšanu.

85.

Tiesas sēdē Komisija iebilda pret šo iespēju, pamatojoties uz diviem iemesliem, proti, naudas sodi vairs netiekot aprēķināti vienādi attiecībā uz visiem dalībniekiem un Guardian naudas sods vairs nebūtu pietiekami preventīvs, ņemot vērā tās rīcības smagumu.

86.

Es nepiekrītu Komisijas viedoklim. Gluži pretēji, es pievienojos risinājumam, kuru Vispārējā tiesa izmantoja savā spriedumā apvienotajās lietās JFE Engineering/Komisija ( 59 ).

87.

Vispārējā tiesa nevis palielināja Eiropas ražotājiem uzliktos naudas sodus, bet gan samazināja Japānas ražotājiem noteiktos naudas sodus, lai gan tā bija atzinusi, ka Komisija ir pārāk zemu novērtējusi Eiropas ražotāju līdzdalību pārkāpumā. Vispārējā tiesa atteicās no risinājuma (kas šajā gadījumā ir loģiskāks) palielināt naudas sodu kategorijai, kurai tiek sniegta nepamatota priekšrocība, jo Komisija šīs palielināšanas iespējamību bija norādījusi tikai tiesas sēdē un ieinteresētajām personām nebija lūgts iesniegt apsvērumus par šo jautājumu. Tādējādi tikai tā tas a fortiori var būt izskatāmajā lietā, kurā ir izslēgta jebkāda iespēja grozīt citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem uzliktā naudas soda apmēru, izņemot Guardian.

88.

Turklāt tas, ka vairs nav iespējams likvidēt nevienlīdzīgu attieksmi izraisošo faktoru, nenozīmē, ka cietušā tiesības nevarētu tikt aizsargātas.

89.

Arī civildienesta jomā, piemēram, ja, ņemot vērā prasību, atklāta konkursa pārbaudījuma rezultāti tiek atcelti, neizdevīgā stāvoklī nostādīto kandidātu tiesības ir jāatjauno un nav vajadzības apšaubīt visus konkursa rezultātus un apdraudēt konkursu veiksmīgo kandidātu tiesisko paļāvību ( 60 ). Šādā situācijā judikatūra civildienesta jomā nosaka tiesai meklēt taisnīgu risinājumu, un izskatāmā lieta mudina sniegt analogu atbildi.

90.

Tādējādi, lai novērstu diskrimināciju, es uzskatu, ka Tiesai ir jākompensē iekšējās pārdošanas izslēgšana, samazinot Guardian uzlikto naudas sodu proporcionāli iekšējai pārdošanai konkrētajā tirgū. Turklāt šis risinājums ir saderīgs ar 2006. gada pamatnostādnēm, jo tas ļauj pienācīgi atspoguļot uzņēmuma attiecīgo nozīmi konkrētajā tirgū un Vispārējā tiesa to jau ir pieņēmusi savā judikatūrā ( 61 ).

91.

Pirms aplūkoju šo jautājumu tālāk, man tomēr ir jāizskata Guardian otrais pamats, kurš (netieši) attiecas uz precīzu samazinājuma procentuālo apmēru, kas piemērojams šīs samazināšanas kontekstā.

92.

Otrais pamats ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 21. un 22. punktu, kuros Vispārējā tiesa atzina par pieņemamu Komisijas 2012. gada 10. februāra vēstuli.

93.

Guardian atgādina, ka Vispārējā tiesā Komisija iebildumu rakstā nebija izteikusies par jautājumu, kā likvidēt nevienlīdzīgo attieksmi naudas sodu aprēķinā. Vispārējā tiesa ar 2011. gada 19. decembrī un 2012. gada 10. janvārī uzdotajiem jautājumiem lūdza Komisiju izteikties par šo jautājumu. Savā 2012. gada 23. janvāra atbildē Komisija esot tikai norādījusi, ka gandrīz par 40 % samazināts naudas sods nebūtu pietiekami preventīvs.

94.

Guardian2012. gada 16. janvārī lūdza Vispārējai tiesai atļauju iesniegt dažus dokumentus, lai pamatotu savu argumentāciju naudas soda samazinājuma panākšanai. Komisija 2012. gada 31. janvāra vēstulē esot iebildusi pret šo lūgumu, pamatojoties uz to, ka ar novēlotu piedāvājumu sniegt pierādījumus tiekot apdraudētas tiesības uz aizstāvību.

95.

Pēc tam, kad to atļāva Vispārējā tiesa, Guardian iesniedza jaunu dokumentu 2012. gada 8. februārī, proti, termiņā, kas tai bija norādīts.

96.

2012. gada 10. februārī, pēdējā darba dienā pirms 2012. gada 13. februāra tiesas sēdes, Komisija nosūtīja Vispārējai tiesai vēstuli, kurā precizēta tās nostāja attiecībā uz iespējamo naudas soda samazināšanu. Guardian uzskatīja, ka šajā vēstulē ir ietverti jauni elementi, kuri nebija iekļauti lietas materiālos.

97.

Lai gan šī vēstule tika iesniegta pēc termiņa, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 22. punktā to atzina par pieņemamu, ņemot vērā, pirmkārt, vēstules “saturu” un, otrkārt, “faktu, ka tā tikusi nodota prasītājām un tās attiecīgi tiesas sēdē varēja sniegt savus apsvērumus par šo vēstuli”.

98.

Komisija uzskata, ka otrais pamats nav pamatots, jo nekas neliedzot Vispārējai tiesai pieņemt ar novēlošanos iesniegtu atbildi atbilstoši Norādījumu Vispārējās tiesas sekretāram 11. panta 2. punktam ( 62 ). Turklāt Vispārējā tiesa tās neierobežotās kompetences dēļ varot ņemt vērā ar novēlošanos iesniegtus faktiskos apstākļus, ja tiek ievērots sacīkstes princips. Šajā lietā tas esot ticis nodrošināts, jo attiecībā uz 2012. gada 10. februāra vēstules saturu Guardian varēja sniegt atbildi tiesas sēdē. Tas, ka tā izvēlējās to nedarīt, neko nemainot.

99.

Komisija piebilst, ka tā ir centusies pēc iespējas ātrāk rakstveidā atbildēt uz Guardian2012. gada 8. februāra vēstuli, nosūtot Guardian un Vispārējai tiesai savu 2012. gada 10. februāra vēstuli, un ka tā būtu varējusi aprobežoties ar apsvērumu sniegšanu tiesas sēdē.

100.

Manuprāt, Vispārējā tiesa nedrīkstēja pieņemt attiecīgo vēstuli, pēc termiņa iesniegta dokumenta pieņemamību padarot atkarīgu no tā satura būtības. Tā pamatojums ir vienkāršs – tās Reglamentā un Norādījumos Vispārējās tiesas sekretāram (it īpaši 11. pantā) stingri regulēti nosacījumi, kādos var tikt iesniegti pierādījumi vai piedāvājumi sniegt pierādījumus. Turklāt attiecībā uz vēstules saturu, par kuru ir runa pārsūdzētā sprieduma 22. punktā, Vispārējā tiesa nesniedz nekādu pamatojumu, kas ļautu izprast iemeslus, kuri attaisnotu vienu dienu pirms tiesas sēdes sniegto pierādījumu pieņemamību, pārkāpjot procesuālos noteikumus.

101.

Lai gan Komisija norāda, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētājs var izņēmuma kārtā pārcelt termiņu, pietiek norādīt, ka izskatāmajā lietā Komisija jau bija saņēmusi vienu pagarinājumu ( 63 ) un tā bija atturējusies lūgt otru pagarinājumu un pamatot attiecīgā dokumenta novēlotu iesniegšanu ( 64 ). Saskaņā ar Norādījumu Vispārējās tiesas sekretāram 11. panta 3. punkta otro daļu pieteikumiem par termiņa pagarinājumu jābūt pienācīgi pamatotiem un iesniegtiem laikus pirms noteiktā termiņa beigām un šādu termiņu var pagarināt tikai vienu reizi, izņemot ārkārtas apstākļus ( 65 ). Tādējādi arguments par to, ka “netieši” varot tikt piešķirts otrs termiņa pagarinājums, nevar tikt pieņemts.

102.

Komisijai bija jāzina, ka tā nevar pievienot lietas materiāliem: i) dokumentu, kurā ietverti fakti un skaitļi, atbildot uz argumentu, ko Guardian bija norādījusi jau no paša tiesvedības sākuma pirms četriem gadiem; ii) pēdējā mirklī pirms tiesas sēdes ( 66 ); iii) pēc termiņa un tādējādi ar novēlošanos; iv) neapspriežoties ar Vispārējo tiesu attiecībā uz šāda soļa likumību un tādējādi bez tās atļaujas; v) kā arī nepamatojot savu kavēšanos attiecībā uz 2012. gada 23. janvāra atbildes papildināšanu. Iepriekš minētajā neko nemaina arguments, ka Komisija nosūtīja vēstuli Guardian pēc tam, kad bija iesniegusi to Vispārējai tiesai.

103.

Tādējādi es uzskatu, ka Komisijas vēstule bija nepieņemama un ka, to pieņemot, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Tādēļ Tiesai vēstule ir jāizņem no lietas materiāliem un nav jāņem vērā tās saturs.

104.

Kā to norādījusi Guardian, Komisija izslēdza iekšējo pārdošanu EUR viena miljarda apmērā no kopējā tirgus apjoma, kas ir EUR 2,7 miljardi. Šis skaitlis izriet no starpības starp apstrīdētajā lēmumā norādīto kopējo lokšņu stikla pārdošanas apjomu, proti, EUR 1,7 miljardiem (apstrīdētā lēmuma 41. apsvērums) un no paziņojumā par iebildumiem norādītā kopējā apjoma, proti, EUR 2,7 miljardiem ( 67 ), un tātad tas veido 37 % no sākotnēji atzītā kopējā tirgus apjoma.

105.

Līdz ar to, ņemot vērā samazinājumu 37 % apmērā, Guardian naudas sods ir jānosaka EUR 93 240 000 apmērā EUR 148 000 000 vietā.

106.

Guardian būtībā norāda, ka ar tiesvedības Vispārējā tiesā ilgumu šajā lietā esot pārkāptas tās pamattiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu saprātīgā termiņā, kuras paredzētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantā.

107.

Komisija pēc tam, kad bija uzskatījusi, ka šis pamats ir nepieņemams, tiesas sēdē atsauca savus iebildumus par nepieņemamību, ņemot vērā spriedumus lietās “Gascogne un citi” ( 68 ). Pēc būtības Komisija apstrīd Guardian argumentāciju. Tā apstrīd, ka izskatāmajai lietai attiecībā uz Guardian būtu bijis steidzamības raksturs, kā arī argumentu, ka Vispārējās tiesas kavēšanās tai būtu varējusi nodarīt kaitējumu, jo tās prasība tikusi noraidīta. Komisija uzskata, ka jebkādai Tiesas veiktai naudas soda samazināšanai šajā lietā būtu jābūt simboliskai vai ļoti ierobežotai.

108.

Vispirms ir jāatgādina Hartas 47. panta otrā daļa, kurā ir noteikts, ka “ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā”. Kā Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, “šis pants ir saistīts ar efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu” ( 69 ). Tādējādi šīs tiesības, kuru pastāvēšana vēl pirms Hartas stāšanās spēkā bija atzīta kā Savienības tiesību vispārējs princips, ir piemērojamas arī Komisijas lēmuma pārsūdzības tiesā gadījumā ( 70 ).

109.

Kā to atgādinājusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, “atbilstoši [ECPAK] 6. panta 1. punktam lietas ir jāizskata “saprātīgos termiņos”; ar to konvencijā ir uzsvērts nozīmīgums, kurš saistīts ar to, lai tiesu vara netiktu īstenota ar kavēšanos, kas varētu apdraudēt tās efektivitāti un uzticamību” (mans izcēlums) ( 71 ).

110.

Manuprāt, adekvāts Vispārējās tiesas saprātīga termiņa principa pārkāpuma atlīdzināšanas mehānisms tādā lietā, kāda ir izskatāmā lieta, drīzāk būtu – procesuālās ekonomijas apsvērumu dēļ un lai nodrošinātu tiešus un efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus – samazināt naudas sodu, nevis atstāt lietas dalībnieku ziņā iesniegt prasību par zaudējumu atlīdzību Vispārējā tiesā, kura pēc definīcijas nebija ievērojusi minēto principu, nespējot pieņemt lēmumu saprātīgā termiņā.

111.

Faktiski ir paradoksāli, ka tiesvedības pārmērīgo ilgumu ir iespējams labot, tikai nosakot pienākumu iesniegt citu prasību, kura noteikti ietvers jaunas izmaksas (gan lietas dalībniekiem, gan sabiedrībai) un ilgus termiņus.

112.

Ģenerāladvokāts F. Ležē [P. Léger] vairāk ir norādījis savu secinājumu, kas sniegti lietā Baustahlgewebe/Komisija ( 72 ), 67. punktā: “neskarot atkal jautājumu par Vispārējās tiesas lietas izskatīšanas termiņa pārmērīgo raksturu, ne arī atbildības daļu, kas uz to attiektos šajā lietā, tiesu iestādei nevar uzticēt uzdevumu lemt par savas rīcības kļūdaino vai pretlikumīgo raksturu. Nav nekādu šaubu, ka tas būtu pretrunā objektīvas tiesas principam, kas ir minēts konvencijas 6. panta 1. punktā. Man šķiet, ka ir grūti novērst šo pretrunu, nosūtot lietu izskatīšanai citā iztiesāšanas sastāvā, jo, ja tiek izraudzīta Strasbūras tiesas pieeja, ar tiesas sastāva izmaiņām katrā ziņā nepietiek, lai izkliedētu neobjektivitātes iespaidu, kas rastos no šīs pašas tiesas sniegtā sprieduma [..].”

113.

Tāpat uzskatīja ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott] secinājumos, kurus viņa sniedza lietās Solvay/Komisija ( 73 ).

114.

Tāda bija arī Tiesas izmantotā pieeja spriedumā lietā Baustahlgewebe/Komisija ( 74 ). Ģenerāladvokāte J. Kokote uzskatīja, ka ar līdzīgu pieeju tiek izpildīta “konkurences tiesību efektīvas īstenošanas prasība [..], konstatējot pārkāpumu un nosakot attiecīgajam uzņēmumam pienākumu izbeigt šo pārkāpumu [..]. Pārējos saimnieciskās darbības subjektus preventīvi ietekmē sākotnēji Komisijas vai Vispārējās tiesas noteiktais naudas sods. [Tā] neapšauba šīs summas samērīgumu attiecībā pret pārkāpumu veidojošiem faktiem, [un] sākotnējais naudas sods savā ziņā tiek samazināts par summu, kas tiek uzskatīta par atbilstīgu kompensāciju par pārmērīgi ieilgušu procesu” (332. punkts).

115.

Viņa piebilda, ka “procesuālās ekonomijas apsvērumu dēļ un lai nodrošinātu attiecīgajam uzņēmumam tiešus un efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus attiecībā uz šādu procesuālo pārkāpumu, Tiesai tur, kur tas ir iespējams, tātad lietās, kurās ir noteikti naudas sodi, arī turpmāk būtu jāizvēlas pieeja, kas ir norādīta spriedumā lietā Baustahlgewebe/Komisija” (331. punkts).

116.

Turklāt atsevišķu valstu tiesībās tiesas veiktā pārmērīga termiņa konstatēšana ( 75 ) krimināllietā tieši ietekmē sodu.

117.

Tomēr nesenā spriedumā (Groupe Gascogne/Komisija, EU:C:2013:770), kuru ir pasludinājusi virspalāta, Tiesa skaidri pieņēma citu risinājumu – izslēdzot iespēju lūgt piemērot sodu par saprātīga termiņa principa pārkāpumu apelācijas tiesvedībā (84. punkts), tā, atsaucoties uz Hartas 47. pantu un nenorādot uz ECPAK 6. panta 1. punktu, atzina, ka līdzīgs šī principa pārkāpums, kuru pieļāvusi Savienības tiesa, var tikt labots tikai ar Vispārējā tiesā celtu prasību par zaudējumu atlīdzību (83. punkts), kurai ir kompetence saistībā ar prasībām, kas celtas pret Savienību ārpuslīgumiskās atbildības jomā.

118.

Tāpat Tiesa nepārprotami jau bija lēmusi iepriekš minētajā spriedumā Der Grüne Punkt, EU:C:2009:456, tomēr šajā lietā, lai gan Komisija bija konstatējusi, ka pastāv dominējoša stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, nekāds sods netika piemērots, bet tas tā nebija lietās “Gascogne un citi”.

119.

Es domāju, ka ir jāuzskata, ka ar šo spriedumu Groupe Gascogne/Komisija, EU:C:2013:770, Tiesa skaidri ir atteikusies no pieejas, kas ietver naudas soda samazināšanu, lai atlīdzinātu kaitējumu, kurš izriet no saprātīga termiņa principa pārkāpuma. Tādējādi man ir jāaplūko izskatāmā lieta, pamatojoties uz minēto un norādot dažus citus sprieduma lietā Groupe Gascogne/Komisija elementus, uz kuriem arī balstīsies mana argumentācija.

120.

Pirmkārt, Tiesa nosprieda, ka, ja tiesvedības pārmērīgais ilgums nav ietekmējis strīda iznākumu, saprātīga lietas izskatīšanas termiņa neievērošana nevar izraisīt pārsūdzētā sprieduma atcelšanu apelācijas tiesvedībā. Tā kā attiecīgās sabiedrības nebija iesniegušas Tiesai nevienu norādi, kas pierādītu, ka saprātīga lietas izskatīšanas termiņa neievērošana Vispārējā tiesā varēja būt ietekmējusi tajā iesniegto strīdu risinājumu, Tiesa noraidīja šo sabiedrību prasības par Vispārējās tiesas spriedumu atcelšanu.

121.

Otrkārt, kā izskaidrots iepriekš, Tiesa nosauca Vispārējo tiesu kā vienīgo tiesu, kuras kompetencē ir lemt par saprātīga termiņa principa pārkāpumu. Šis noteikums ir skaidrs: “prasību atlīdzināt kaitējumu, ko radījis tas, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi saprātīgu lietas izskatīšanas termiņu, nevar iesniegt tieši Tiesai apelācijas ietvaros, bet tā jāceļ pašā Vispārējā tiesā” (sprieduma Groupe Gascogne/Komisija, EU:C:2013:770, 84. punkts). Tālāk Tiesa detalizēja kritērijus, kas ļauj izvērtēt, vai Vispārējā tiesa ir ievērojusi saprātīga termiņa principu (85.–87. punkts), un 88. punktā secināja, ka “Vispārējai tiesai būs arī jānosaka gan apgalvoto zaudējumu faktiskā pastāvēšana, gan tās cēloņsakarība ar strīdīgās tiesvedības pārmērīgo ilgumu, pārbaudot šajā nolūkā sniegtos pierādījumus” (mans izcēlums). Partikulas “arī” izmantošanai būtu jānozīmē, ka iepriekšējos punktos uzskaitīto kritēriju izvērtēšana ir tās pašas tiesas kompetencē, kura ir norādīta pamatojuma sākumā un beigās, proti, Vispārējās tiesas kompetencē. Šādi interpretējot spriedumu Groupe Gascogne/Komisija, EU:C:2013:770, Guardian izvirzītais trešais pamats būtu jāatzīst par nepieņemamu. Tomēr ir iespējama citāda šī sprieduma interpretācija, jo šajā spriedumā Tiesa, protams, nedaudz paradoksāli pati lēmusi par jautājumu, vai minētais princips ir vai nav pārkāpts, to raksturojot kā Savienības tiesību būtisku pārkāpumu. Lai nonāktu pie šāda secinājuma, tā uzskatīja, ka ne lietas sarežģītība, ne lietas dalībnieku rīcība, ne arī procesuālie jautājumi, kas pēkšņi radušies, nav varējuši pamatot tiesvedības Vispārējā tiesā ilgumu.

122.

Šķiet, ka kopumā Tiesas pamatojums attiecībā uz saprātīga termiņa pārkāpumu spriedumā Groupe Gascogne/Komisija, EU:C:2013:770, tādējādi nozīmē, ka no Eiropas Savienības ārpuslīgumiskās atbildības noteikšanai vajadzīgajiem trīs nosacījumiem, proti, Savienības tiesību normas, kuras mērķis ir aizsargāt privātpersonas, esamība (kas ir saprātīga termiņa principa gadījums), šīs tiesību normas pietiekami būtisks pārkāpums un cēloņsakarības esamība starp šo pārkāpumu un kaitējumu, Vispārējai tiesai būs jāizvērtē tikai šis pēdējais nosacījums, ietverot šī kaitējuma novērtēšanu.

123.

Ja Tiesa nepieņemtu pirmo minēto sprieduma Groupe Gascogne/Komisija, EU:C:2013:770, interpretāciju, saskaņā ar kuru par nepieņemamu ir atzīstams trešais pamats, un šajā lietā piemērotu lietā Groupe Gascogne/Komisija izmantoto metodoloģiju, tai tādējādi būtu jālemj par to, vai ir noticis saprātīga termiņa principa pārkāpums.

124.

Lai izvērtētu šo jautājumu izskatāmajā lietā, es balstīšos uz spriedumu Baustahlgewebe/Komisija, EU:C:1998:608, un spriedumiem “Gascogne un citi”, kuros Tiesa secināja, ka pastāv saprātīga termiņa principa pārkāpums.

125.

Spriedumā Baustahlgewebe/Komisija, EU:C:1998:608 (29. punkts), Tiesa izklāstīja kritērijus, pēc kādiem ir jāizvērtē tiesvedības kopējais ilgums un it īpaši neizskaidrojami bezdarbības laikposmi, proti, “lietas reālā nozīmība” attiecībā uz prasītāju, lietas sarežģītība un prasītāja rīcība, kas būtu varējusi veicināt kavēšanos.

126.

Minētajā lietā kopējais tiesvedības ilgums Vispārējā tiesā bija pieci gadi un seši mēneši. Tiesa norādīja uz divu bezdarbības laikposmu, kurus tā uzskatīja par neattaisnotiem, neizskaidrojamo ilgumu, proti, diviem gadiem un astoņiem mēnešiem, kas pagājuši no rakstveida procesa noslēguma līdz mutvārdu procesa sākšanai, un uz 22 mēnešiem, kas bija aizritējuši starp šī mutvārdu procesa noslēgumu un Vispārējās tiesas sprieduma pasludināšanu (45. un 46. punkts).

127.

Lietās “Gascogne un citi” kopējais tiesvedības ilgums Vispārējā tiesā bija pieci gadi un deviņi mēneši, un Tiesa nosprieda, ka šo ilgumu “nevar attaisnot ne ar vienu no šīs lietas apstākļiem” (91. punkts).

128.

Tiesa uzskatīja, ka, “vai tas attiektos uz strīda sarežģītību, lietas dalībnieku rīcību vai procesuāliem jautājumiem, kas pēkšņi radušies” (92. punkts), nekas neattaisno to, ka laikposms starp rakstveida procesa noslēgumu un mutvārdu procesa sākšanu bija trīs gadus un desmit mēnešus ilgs.

129.

Ja es attiecinu šos kritērijus uz izskatāmo lietu, varu izdarīt vienīgi to pašu secinājumu, pamatojoties uz turpmāk minētajiem konstatējumiem.

130.

Vispirms saistībā ar kopējo tiesvedības ilgumu, kas sasniedzis gandrīz četrus gadus un septiņus mēnešus, vairāk nekā trīs gadi un pieci mēneši ( 76 ) ir pagājuši starp rakstveida procedūras noslēgumu un Vispārējās tiesas lēmumu sākt mutvārdu procesu, netiekot veiktai nevienai citai procesuālai darbībai un bez jebkāda acīmredzama iemesla ( 77 ). Šī laikposma ilgumu nevar izskaidrot ar lietas apstākļiem neatkarīgi no tā, vai tie attiektos uz strīda sarežģītību, Guardian rīcību vai arī procesuāliem jautājumiem, kas pēkšņi radušies.

131.

Izskatāmo lietu nevar uzskatīt par sarežģītu, jo Guardian argumenti bija balstīti uz piezīmēm, kas attiecās uz dažiem saziņas gadījumiem starp aizliegtās vienošanās dalībniekiem, kuru ilgums bija nedaudz vairāk par vienu gadu un vienu mēnesi ( 78 ). Visi šie dokumenti bija sagatavoti angļu valodā, proti, tiesvedības valodā ( 79 ).

132.

Spriedumā Baustahlgewebe/Komisija, EU:C:1998:608, lai arī ir konstatēts, ka saistībā ar tiesvedību “bija vajadzīga dokumentu, kas bija relatīvi gari, padziļināta pārbaude”, tas nav pietiekami, lai Tiesa uzskatītu lietu par pietiekami sarežģītu tiesvedības ilguma attaisnošanai.

133.

Lietās “Gascogne un citi” Komisijas lēmums attiecās uz 25 adresātiem (un gandrīz tikpat iesaistītajām sabiedrībām), no kuriem 15 cēla prasības Vispārējā tiesā par lēmuma atcelšanu. Izskatāmajā lietā bija tikai deviņi apstrīdētā lēmuma adresāti (un četras iesaistītās sabiedrības, proti, Guardian, Asahi/Glaverbel, Pilkington un Saint-Gobain), no kuriem tikai Guardian cēla prasību Vispārējā tiesā ( 80 ).

134.

Spriedums lietā Baustahlgewebe/Komisija attiecās uz lēmumu, kurš bija adresēts 14 ražotājiem (no kuriem 11 bija cēluši prasības trīs dažādās valodās) un kura sakarā notika divi pilni procesuālo rakstu apmaiņas posmi ( 81 ). Un tomēr šajā lietā Vispārējā tiesa bija organizējusi tiesas sēdi deviņus mēnešus agrāk nekā izskatāmajā lietā!

135.

Turklāt Guardian izvirzītie pamati nebija sevišķi sarežģīti. Guardian, pamatojot savus prasījumus par daļēju apstrīdētā lēmuma atcelšanu, izvirzīja vienu vienīgu pamatu – faktu kļūdu attiecībā uz tās dalības aizliegtās vienošanās īstenošanā ilgumu un aizliegtās vienošanās ģeogrāfisko apmēru. Prasījumi saistībā ar naudas soda samazināšanu tika balstīti uz trim pamatiem. Pirmais pamats attiecās uz secinājumiem, kas izdarāmi saistībā ar pamatu par lēmuma daļēju atcelšanu. Otrajā pamatā Guardian norādīja uz diskriminācijas aizlieguma principa un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu. Trešais pamats bija saistīts ar kļūdu vērtējumā attiecībā uz Guardian lomu aizliegtās vienošanās īstenošanā.

136.

Tāpat kā lietās “Gascogne un citi” tiesvedību izskatāmajā lietā ne pārtrauca, ne aizkavēja kādi Vispārējās tiesas noteikti organizatoriskie pasākumi.

137.

Lietai attiecībā uz Guardian bija būtiska nozīme. Tās naudas soda apmērs EUR 148 miljoni (salīdzinājumā ar 9,9 miljoniem lietā, kurā tika taisīts spriedums Groupe Gascogne/Komisija, EU:C:2013:770) veidoja 4 % no tās kopējā apgrozījuma. Turklāt Guardian nekādi nav pārslogojusi vai vilcinājusi tiesvedību. Tās pieteikumā par lietas ierosināšanu bija tikai 49 lappuses, un Guardian atteicās no otrreizējas procesuālo rakstu apmaiņas (kas reti notiek lietās, kuras saistītas ar konkurences tiesībām) ( 82 ).

138.

Turklāt Guardian uzņēmās iniciatīvu trīs reizes, lai atgādinātu Vispārējai tiesai, ka tā vēl nav noteikusi tiesas sēdes datumu, katru reizi uzsverot ievērojamo laikposmu, kāds bija aizritējis kopš rakstveida procesa noslēguma ( 83 ), un tai rakstīja, ka mutvārdu process dīvainā kārtā bija sākts četrus mēnešus pēc tiesas sēdes, no Vispārējās tiesas puses neizvirzot nekādus lūgumus lietas dalībniekiem.

139.

Visbeidzot, Vispārējā tiesa nav adresējusi lietas dalībniekiem nevienu rakstveida jautājumu, kas būtu varējis pagarināt mutvārdu procesa sākšanas termiņu, un tikai tiesas sēdē uzdeva jautājumu par faktiskajiem apstākļiem. Turklāt šķiet, ka Vispārējā tiesa nav uzņēmusies nekādu iniciatīvu, lai paātrinātu tiesvedību acīmredzamās bezdarbības laikposmā, kas ilga trīs gadus un piecus mēnešus. No iepriekš minētā es secinu, ka tiesvedībā saistībā ar šo lietu Vispārējā tiesā ir pārkāptas Hartas 47. panta otrās daļas normas, jo šajā tiesvedībā netika ievērotas ar saprātīgu lietas izskatīšanas termiņa ievērošanu saistītās prasības, kas ir pietiekami būtisks tiesību normas, kuras mērķis ir piešķirt tiesības personām, pārkāpums ( 84 ).

140.

Kā izriet no sprieduma Groupe Gascogne/Komisija, EU:C:2013:770, ja Guardian uzskata, ka tās finansiālajām grūtībām, kuras ir norādītas tās apelācijas sūdzībā, ir cēlonisks sakars ar to, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi principu par lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā ( 85 ), tai ir tiesības uz to atsaukties tādā prasībā, kas Vispārējā tiesā celta atbilstoši EKL 235. pantam un 288. panta otrajai daļai (tagad – LESD 268. pants un 340. panta otrā daļa) ( 86 ).

141.

Šajā ziņā no minētās Tiesas judikatūras izriet, ka “Vispārējai tiesai būs arī jānosaka gan apgalvoto zaudējumu faktiskā pastāvēšana, gan tās cēloņsakarība ar strīdīgās tiesvedības pārmērīgo ilgumu, pārbaudot šajā nolūkā sniegtos pierādījumus” (minētā sprieduma 88. punkts).

142.

Šajā ziņā “tādas prasības par zaudējumu atlīdzību, kas balstīta uz to, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Hartas 47. panta otrās daļas normas, ignorēdama ar saprātīga lietas izskatīšanas termiņa ievērošanu saistītās prasības, ietvaros tai atbilstoši LESD 340. panta otrajai daļai jāņem vērā dalībvalstu tiesību sistēmās prasību par līdzīgiem pārkāpumiem izskatīšanai piemērojamie vispārējie tiesību principi. Šajā kontekstā Vispārējai tiesai tostarp jāpārbauda, vai papildus mantiskajam kaitējumam pastāv arī nemantisks kaitējums, ko cietis lietas dalībnieks, kuru ietekmējusi šī termiņa pārsniegšana, un par ko attiecīgā gadījumā būtu pienācīgi jāatlīdzina” (minētā sprieduma 89. punkts).

143.

Visbeidzot, “Vispārējai tiesai, kuras kompetencē atbilstoši LESD 256. panta 1. punktam ietilpst šādu prasību par zaudējumu atlīdzību izlemšana, jālemj citā iztiesāšanas sastāvā, kas ir atšķirīgs no tā, kādā tika izskatīta lieta, kuras izskatīšanas ilgums tiek kritizēts, piemērojot [sprieduma Groupe Gascogne/Komisija] 85.–89. punktā noteiktos kritērijus” (90. punkts).

144.

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu. Atbilstoši šī paša reglamenta 138. panta, kas saskaņā ar 184. panta 1. punktu ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, 3. punktam, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

145.

Attiecībā uz šo apelācijas sūdzību, ņemot vērā, ka Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt Guardian tiesāšanās izdevumus. Savukārt, tā kā Guardian un Komisijai spriedums pirmās instances tiesvedībā ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, ir jānolemj, ka katra no tām sedz savus tiesāšanās izdevumus šajā instancē pati.

146.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai pieņemt šādu nolēmumu: